Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Edgars Ābelītis – Piedzīvojumu meklētājs

Hex

Edgars Ābelītis (edža) ir 26,5 gadus vecs, strādājošs students – strādā saldējuma fabrikā, studē LU HZF japāņus. Viņš ir rīdzinieks, kas atpūtu un izklaidi meklē ārpus Rīgas. Kopš sevi atceras, Edgara sportiskie hobiji ir bijuši dažādi – futbols, volejbols, karatē, kendo, bet skriešana un riteņbraukšana bija, ir un būs pastāvīgās nodarbes.

Ārpus četrām sienām…
Skrienu Magnētā, maratonos, treilos, pamazām arī ultrās. Ar riteni patīk braukt, jo braucot, piemēram, uz darbu, šāda fiziskā aktivitāte man vislabāk palīdz pamosties. Kad agrāk nodarbojos ar geocachingu, tad braucu ar riteni, parasti Rīgas rajona ietvaros (vidēji katrreiz 70-80km). Tāpēc varu teikt, jo vairāk laika pavadu ārpus četrām sienām, jo vairāk iepatīkas un aizrauj šādas aktivitātes. Citiem vārdiem – patiesība ir tur ārā.

Kā Tu nokļuvi līdz skriešanai?
Skriet sāku bērnībā, tā ap 8-9 gadiem. Vasarā nebija daudz interesanta ko darīt, tāpēc mēdzu skriet apkārt skolas stadionam. Tad man vēl nebija pilnīgi nekāda nojausma par endorfīniem, tempiem, pulsiem vai pareizām ēšanām. Es mēdzu skriet tik ilgi, cik jutos patīkami. Dažkārt gadijās arī pa kādam līdzskrējējam – tad vienmēr gribējās noskriet vairāk, kaut pa apli, bet vairāk. Kādā no reizēm dalīju stadionu ar kādu kundzīti un, kad viņa bija jau savu noskrējusi un staipijās, es, protams, turpināju. Redzot, ka 8 gadīgs puisītis pilnīgā mierā un priekā skrien, viņai izraisija sajūsmu. Brīdī, kad kārtējo reizi skrēju viņai garām, viņa smaidot uzsauca “Par maratonistu gribi kļūt?“. Tikai pasmaidiju pretī, jo vēl nekad nebiju uzmundrināts no apkārtējiem. Tas laikam tāpēc, ka arī īpaši savu nodarbi nereklamēju. Tā bija forša sajūta. Pašam arī prieks – todien noskrēju savus pirmos 10 km. Vēlāk, kad pa TV sporta ziņās stāstija par kārtējo maratonu un kenijiešiem, radās sapnis – man patīk skriet, daudz un ilgi. Es gribu kļūt par maratonistu!

Mans pirmais maratons bija 2013. gada Nordea, 17 gadus veca sapņa piepildījums. Stāvot uz starta līnijas, skaitot pirmsstarta sekundes, atceroties sevi un sapni 8 gadu vecumā – šādas sajūtas dēļ ir vērts turpināt skriet un sapņot.

Vai kādā no iepriekš minētajiem hobijiem arī ir kāds lielāks sapnis?
Par citiem sportiem ir tā, ka futbols un volejbols tiek vairāk spēlēts izklaidei vasarā draugu kopāsanākšanai, no manas puses tikai, lai patīkami pavadītu laiku. Lai gan ir draugu lokā arī cilvēki, kas piedalītos, piemēram, Ghetto pasākumos. Toties ar karatē sāku nodarboties bērnībā, kad pārskatījos filmas ar Džekiju Čanu, Brūsu Lī un Čaku Norisu. Cik forši tas izskatās, es arī tā gribu! Toreiz tāda bija mana doma. Kopumā trenējos 7 gadus līdz vidusskolai. Bet vidusskolā pēc stundām atsāku skriešanu, šoreiz stadions tika nomainīts pret Imantas ielām un veloceliņu, lai nebūtu vienmuļi jāskrien pa apli.

Kā Tu varētu salīdzināt savu treniņu procesu līdz pirmajam maratonam un pēc tā?
Treniņi? Tātad pirms maratona skrēju pa ielām un veloceliņu. Nedēļā tie bija 4 skrējieni, visu gadu, neatkarīgi no sezonas īpatnībām. Maršrutus un to garumus mērīju izmantojot telefongrāmatā esošo karti. Mana pirmā trase bija 3 km gara, bet kad sāka apnikt, zīmēju nākamo trasi, par kilometru garāku utt. Tā es biju sazīmējis līdz 12 km. Pēc vidusskolas, googlē meklējot kādus skrējienus, kur piedalīties, atradu tādu Magnētu. Pirms pirmā maratona biju pusgadu regulāri orientējies Magnētā. Ziemā uz Magnētu braucu ar sabiedrisko, bet pārējā laikā ar riteni. Tā arī sāka parādīties izturība un vēlme tos pašus nobrauktos kilometrus pārvērst noskrietajos, maratonu veidā.
Kad pirmais noskriets un “āķis lūpā“, tad sākās baigā plānošana. Un šeit bez noskrien.lv kalendāra nu nekādīgi. Redzot cik daudz un daudzveidīgas iespējas skriet, tā vien gribējās piedalīties visur.

Bet par treniņiem – pēc maratona, 2013. gadā, turpināju ar Magnētu. Magnētus skrēju 2 reizes nedēļā gan vasarā, gan ziemā. Pa reizēm arī pa veloceliņu paskrēju, maršrutā Imanta-Babīte-Imanta vai, ja skrietgribulis uzradās, tad skrēju uz Priedaini un atpakaļ. 2014. gadā papildus iepriekšējiem treniņiem, vairāk sāku improvizēt maršrutu zīmēšanā un jaunu skrienamvietu meklējumos. Galu galā, tikšana līdz Straupei (~70km) skrējienā Rīga-Valmiera deva man domu padarīt savus treniņus garākus arī skrienot, nevien braucot ar riteni.

Secinājumi – ja pirms maratona man pat prātā nenāca, ka es trenējoties skriešu vairāk par 20 km un vēl gribēšu piedalīties kādās sacensībās, tad tagad tas ir tikai normāli piedalīties sacensībās un satikt līdzīgi domājošos, un trenēties vēl garākos un ilgākos skrējienos, jo tas sagādā prieku noskriet vēl vairāk.

Edgars Ābelītis
Kāpēc izlēmi skriet uz Valmieru?

Uz Valmieru skrienu, jo man tur ir lauki. Vienmēr uz turieni biju braucis ar autobusu, bet internetā uzzinot, ka ir cilvēki kas šo maršrutu ir veikuši ar kājām, nolēmu noskaidrot vai arī es to varu izdarīt. Laikam kamēr netikšu līdz kliņķim, mierā nelikšos.

Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Neskaitot Rīga-Valmiera, šogad manos plānos ir Stirnu buka garās distances, Cēsu 80km treils un Siguldas kalnu maratons. Vispār ir vēlme pāriet no asfalta uz takām. Tā var apvienot skriekšanu ar skaistu vietu vērošanu.

Tev patīk skriet ilgi un tālu?
Jā, ilgie un tālie gabali man patīk. Esmu nācis pie secinājuma, ka pēdējo pāris gadu laikā, kopš skriešana ir kļuvusi par daļu no ikdienas, manu interesi arvien vairāk piesaista tieši visādi maratoni, ultras un citi izturības skrējieni. Un, ja vēl pasākums notiek skaistās vietās, piemēram, Cēsīs vai Siguldā, tad prieks skriet.

Tev draugi un radinieki skrien?
Daži draugi skrien, bet mazāk – pabrīnās par maniem kilometriem un plāniem, bet citādi neko īpaši lielu paši neplāno. Dažas reizes esam skrējuši kopā, bet pamatā jau katram savs laiks, kad skriet. Ir cilvēki, kam patīk vairāk pa vakariem, man toties pa dienu, kad esmu izgulējies.

Kā Tu sevi motivē šādos garos skrējienos?
Motivācija? Tā pati tiekšanās pēc vairāk kilometriem. Katrreiz, kad pavadu laiku pie datora zīmējot kartē potenciālos maršrutus, man rodas tāds kā morālais dopings un gribas skriet to trasi. Ar izturības skrējieniem saslimst! Varētu teikt, ka skriešana ir mani aizrāvusi tik tālu, ka pietiek atcerēties bijušos skrējienus, sacensības vai skatoties uz piemiņas lietiņām no tām, sajūtos uzmundrināts.

Vai Tu seko pulsam savos treniņos?
Ar pulsa mērīšanas lietām nodarbojos reti, jo par spīti kilometriem, vados pēc principa, ka kamēr veselība nepretojas, tikmēr varu skriet pēc plāniem. Šajā sakarā, vajadzības gadījumā, varu skriešanu nomainīt pret iešanu. Ar laiku jau cilvēks iepazīst savu ķermeni un tā reakcijas uz, piemēram, gariem skrējieniem. Ja nu tomēr aiz intereses gribu zināt to pulsu, tad labāk ar tausti nekā ar pulsa jostu. Galu galā, josta var rādīt nepareizi.

Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir devusi man jaunus domubiedrus (paldies noskrien.lv), jaunus skrienampiedzīvojumus, ļāvusi uzzināt ko par mani domā mans organisms. Jebkurā gadījumā, nenožēloju savu izvēli kļūdams par gargabalnieku-entuziastu.

Noslēguma vārds…
Kolēģi skrējēji, ir tik daudz varianti kā skriet, kur skriet, cik skriet utt. Novēlu atrast sev tīkamāko, aizraujošāko, piemērotāko no tiem. Un pārfrāzējot – galvenais tak nav uzvarēt, galvenais ir skrējienu beigt tā ka pašam prieks. Noskrien!

Edgars Ābelītis

Uz karstām pēdām jeb kā es izstājos no NRM 2013

Kamols, kārtīgs, liels kamols un birstošas asaras – stāvu netālu no maratona oficiālajiem komentētājiem trases malā un mēģinu norīt to visu rūgtumu, kas uznāca tikpat ātri kā vakardienas negaiss. Skatos uz garām skrienošajiem cilvēkiem, apskaužu tos, žēloju sevi. Žēlums, ka tagad arī gadu vecs maratona rezultāts neizlabots, žēlums, ka jābūt vājai un nenoskriet. Pēc 21.1km es izstājos ārā, nolemjot neturpināt. Garām paskrien Laumiic, tempa turētāji: eees ar komandu, Signis ar savējo.

“Ooo, šis ir kaut kas interesants!” nosaka mana otrā personības puse (tā, kas Ļubļanas). “Jauna pieredze, tas vēl būtu nekas, to jau sen vajadzēja pārbaudīt – kā tas ir, kad jāizstājas un šis bija perfekts moments. Bet ka tik daudz emociju būs – tas nu gan negaidīti! Paskatīsimies, paskatīsimies.”

Mana šņukstošā puse klusē. Blakus stāv viena no manām labākajām draudzenēm, kas atbalstīja mani trasē, un viņa zin, ka es novērtēju to, ka viņa īpaši nekomentē notikušo.

Es daudz neizplūdīšu iemeslos, kāpēc. Vienkārši iekšējā atbalsta sistēma – ēšana, aknas, sirds – kaut kādā brīdī pateica, ka nav laba diena. Un kad iekšējā sistēma saka, ir jāklausa. Negribas jau tos organizētājus arī trobelēt ar pakrišanu kādā 35.km (ja vispār tik tālu aizvilktu). Tāpēc pēc puses stājos ārā vēl ar vēsu prātu, izvērtējot visus par/pret un veicot pilnu mentālo pārbaudi, kā jūtos.

Interesanti, ka kamēr visiem tuvajiem neizžēlojos un neizpiņņājos, tā arī dalīju sevi divās daļās – skatījos no malas ar ziņkārību, kādas nu emocijas un reakcijas piedzīvoju. Jo jāvāc dati, kā būs, ja būs, ko var sagaidīt un kā to vērst par labu. Šī tomēr ir pirmā izstāšanās manā mūžā. Tā kā esmu no tiem, kas iet līdz galam arī tad, kad sāp, izstāšanās ir nedaudz negaidīta ir arī man pašai.

Izglāba tāda pavisam (ne)vienkārša lieta kā duša. Aizskaloja gan sviedrus un sāli, gan rūgtumu un žēlumu. Atstāja pārdomas, jautājumus un nelielas iekšējās bailes.

1) kā var atšķirt, kad jāstājas ārā un kad tas ir vienkārši sevis žēlošana trasē? Vai es neizstājos, jo bija grūti un slinkums tikt līdz galam?

2) kā neizstāties, kad ir vienkārši žēlošana? Vai šī izstāšanās neveicinās citas?

Šķiet, ka man būs vēl dažas jaunas pieredzes, kamēr radīšu atbildes.

P.S. Īpaša pateicība no manis šajā dienā:

Manai draudzenei Mairitai – par atbalstu, māsai, otrai pusei un Martai – par atļaušanu pašņukstēt uz pleca.

Dot, Zanei (ar ko iepazinos trasē) – par trasē pavadītajiem kilometriem.

Paldies Mairitai arī par vārdiem, ka tagad viņa man daudz vairāk uzticēsies citos mačos, jo viņas pārliecība, ka es zinu, ko daru, un kontrolēju procesu, ir pieaugusi vairākkārt. Nekad nebiju iedomājusies par šo sacensību pusi, tie taču mūsu tuvie, kas skatās, kā mēs sevi dzenam uz priekšu, novērtēju tagad to daudz augstāk.

Paldies organizētājiem par pasākumu. Tempa turētājiem – par smaidiem un iedvesmu.

Mārtiņam Zvīdriņam – par iedvesmu izstāties. Īpaši palīdzēja viņa detalizēta atskaite, cik ilgi un grūti notiek organisma atjaunošanās pēc pārpūles. Negribētos piedzīvot.

P.P.S. Sevis žēlošanas periods ir beidzies. Sācies contingency planning jeb kur kaimiņos ir tuvākais maratons?

 

Nordea Rīgas maratona tempa turētāji

Nordea Rīgas maratonā jauna distance – 10 km

2011.gadā visiem Nordea Rīgas maratona dalībniekiem tiks piedāvāta jauna 10km distance, kas izveidota ņemot vērā auditorijas pieprasījumu pēc vidēja garuma distances. Tā rezultātā tiek atcelta līdzšinējā stafetes distance. Reģistrācija 10 kmdistancei tiek uzsākta no šodienas – 15.decembra. „Nordea Rīgas maratonam vienmēr ir bijušas svarīgas dalībnieku vēlmes un atsauksmes. Novērtējot dalībnieku uzticību un viņu gatavību jauniem izaicinājumiem, esam ieviesuši šo jauno distanci. Tādēļ vēlamies ierosināt izaugsmes programmu visiem tiem 5km distances dalībniekiem, kas ir gatavi jaunam izaicinājumam un dubultot savu pagājušajā gadā noskrieto,” aicina Nordea Rīgas maratona organizatoru komandas vadītājs Aigars Nords. Lasīt tālāk.

VSK Noskrien Nordea Rīgas maratonā 2010


Nordea Rīgas maratonā ne tikai piedalījās lielākais VSK Noskrien biedru skaits jebkad sacensībās (113), bet tika sasniegts milzīgs panākums tieši kā komandai. VSK Noskrien komanda četru puišu sastāvā izcīnīja trešo vietu maratona stafetes disciplīnā ar rezultātu 2:49:48. Malači Mareks Šīrants (sm72), Normunds Lagzda, Edgars Porciks un Kaspars Tūbelis (Kampars). Tā pat mums ir lieliski rezultāti maratonā – 25. vieta Ritvaram Lērme ar 3:00:29 un 29. vieta Gunāram Ķeģis ar 3:04:37. Kā arī pusmaratonā 34. vieta Jevgēnijam Turkinam ar 1:23:02. Lasīt tālāk.

Desmit reizes

Esi apdomājis vai nevajadzētu sākt skriet? Sniegs sāk kust, pludmales sezona arī nav aiz kalniem, vai vienkārši gribi tālāk dzīvot nedaudz veselīgāk. Skriešana šajā ziņā ir viens no risinājumiem. Ir daudz iemeslu kāpēc vajadzētu skriet un tik pat daudz iemeslu kāpēc tu sāc skriet. Bet viens no tā visa ir ļoti mērķtiecīgs – piedalīšanās sacensībās. Ne jau Olimpiskajās spēlēs vai Latvijas čempionātā, parastās, tādās kurās piedalās tavi kolēģi, draugi vai paziņas. Mēs šeit varam tev palīdzēt. Lasīt tālāk.