Cīņa par novembra mēneša skrējēja nozīmīti bija sīva. Lai arī sezona beigusies un vairs nebija izteikts spilgtu kandidātu birums, pacīkstēties tomēr nācās un šajā cīniņā lai arī nelielā, bet vadībā izvirzījās Imants. Lai arī jau manīts šosezon skrienam 50 km, 100 km un piedalāmies Ņergu treniņos, tomēr tikai tagad – novembrī noskrējis savu pirmo klasisko maratonu tā klasiskajā trasē. Viņš arī bija viens no idejas autoriem Latvijas 95 gadu jubilejas skrējienam, kas sapulcināja ļoti kuplu dalībnieku skaitu un aizkustināja ne viena vien skrējēja emocijas, patriotiskās jūtas un arī dažas muskuļu grupas. Imants arī bija atbildīgais par Siguldas kalnu maratona pēcballīti, bijis tempa turētāja amatā gan oficiāli, gan privāti – nu vienkārši – aktīvs biedrs ne tikai kilometru krāšanā, bet arī sabiedriski darbojoties.
Šis būs ļoti garš stāsts, jo tas nav stāsts tikai par to, ka es biju Atēnās un tieši savā 25. dzimšanas dienā noskrēju savu pirmo maratonu – distanci no Grieķijas pilsētas Maratonas līdz Atēnām. Tas ir stāsts ar daudz un dažādām emocijām un notikumiem, kas visi noveda pie tā, ka es to izdarīju. Man šo stāstu bija jāuzraksta kaut vai pašai sev, bet, ja Tu vēlies uzzināt par to, kā es līdz tam nonācu un kā man gāja, tad esmu vairāk kā priecīga dalīties ar savu Maratona stāstu! Lasīt tālāk.
Viss sākās ar to, ka, beidzot, sadauzīju savu veco Nokia un šā gada pavasarī nopirku Samsung Galaxy, kurā momentāni uzinstalēju Endomondo. Ar to manā dzīvē pavērās plašs logs uz pasauli, kas bija aiz putekļu kārtas visus iepriekšējos gadus. Neilgi gaidot, noskrēju savu garāko dzīves distanci: 17.65 km. Jutos baigais varonis, pat ieliku to facebookā, lai redz arī pārējie skrējēji no draugiem, kam pa spēkam bija noskriet ne vairāk par 12 km. Ha-ha-ha!
Noskrienot Nordea Rīgas maratonā 10 km distanci, es padomāju, ka vajag kaut ko vairāk. Termiņš – pēdējais ceturksnis, kā pieņemts teikt pie manis darbā. Turklāt sāku daudz runāties ar vienu mazu meitenīti, kura tos maratonus skrēja, kā semuškas grauzdama, ar ko ļoti motivēja mani, pati to nezinādama.
Tad es sāku trenēties, bet motivācijas pietrūka, un es pārņēmu no tās foršās meitenītes vēl vienu svarīgu tradīciju – „Dienas pēc kārtas”, kas deva lielo motivāciju. Es sāku justies laimīgs :), bet jau pēc 9-ām dienām izmežģīju gurnu, glābjot bumbu volejbolā, ar to pieliekot punktiņu skriešanai (un pat staigāšanai virs 2 km/st) uz pusotru nedēļu.
Un re, Back again: Ašhabadā konkrēti nomaldījos un 30°C karstumā bez ūdens un apstājas noskrēju 25 km. Līdz maratonam vēl tālu, padomāju beigās. Kopš tā laika skrēju katru dienu, neskatoties uz laika apstākļiem, valsti, garīgo, sporta tērpu pieejamību un pat šķidro vēderu 8 dienu garumā. Tad arī pievienojos noskrien.lv. Noskrienot pirmo koptreniņu, vispār biju sajūsmā par šo klubiņu! Tad arī sapratu, ka ar saviem 17.65 km neesmu nemaz varonis, bet tā…. tārpiņš starp noskrieniešu mamutiem.
Būdams nepaklausīgs puisēns, nevienu neklausīju ne par pareizu iesildīšanos, ne atsildīšanos, par riktīgiem treniņiem vispār nerunājot. Vienkārši skrēju ātrāk, vairāk, trakāk. Noskrēju vairākas pusītes. Sāka sāpēt kājas, gurni, ceļgali. Likās, ka nu ir beigas. Turpināju skriet, bet nu jau pareizāk, pie tam sāku dzert glikozamīnu un vitamīnus. Izlaidu kāroto Tallinas maratonu, jo sāpes vēl nebija pārgājušas, tā vietā noskrēju pusmaratoniņu kompānijai. Bet nedēļu vēlāk situācija uzlabojās, un nu arī plāni atkal atgriezās.
Un re, es esmu Valensijā. Tiesa gan, 2 nedēļas pirms maratona nolēmu noskriet garāku gabalu uz 30 km, un, kā jau varēja gaidīt, patraumēju sev muskuli. Pie tam, vēl paceļoju pa Londonu un Barselonu pirms Valensijas ar nostaigātiem 70+ km katrā pilsētā, kas pamocīja kājiņu vēl vairāk. Un arī kārtīgi nomaucos Mont Juic kalnā, dabūjot zilumu uz papēža un nolauztu nagu uz mazā pirkstiņa (īstenībā, paveicās vispār, ka nenokritu no ~7m augstuma). Vo, tāds es klibodams atskrēju uz Expo :). Cilvēku daudz, visi kaut ko pēta, pērk. Prasīju, kur man jāiet, kā izrādījās, latviski tie spāņi nesaprot…. Protams, ka es pat nemēģināju runāt latviski, bet arī angļu valoda tiem nav labākā līmenī. Spānija – ir vienīgā valsts, kur es pilnīgi nesapratu, kā lai komunicē. Pirms tam visur, kur esmu bijis, varēju iztikt ar vai nu angļu, vai krievu valodu, vai ar savām nabadzīgajām vācu nedašprehēšanām un franču nedaparlēšanām. Bet šoreiz nekas nederēja. Tad es sāku ņemt franču saknes un tām pievienot galotni –os beigās, mainot intonāciju, lai vārds skan līdzīgi ka Dienvidamerikas ziepju operās, tipa „Quellos tempos?” vai „Pueos Obtenos Monos Numeros”, un lieta aizgāja ātrāk, viens no trijiem jau kko rādīja :)
Dabūju numuru, tad aizsūtīja vēl šur-tur, kkur tur parakstījos, kko nospiedu, bet tas nav svarīgi. Piegāju pie krekliņiem. Palika tikai XL un XXL. Stulbi, nācās uzrakstīt sūdzību zem vārda „Reclama”, jo tādas rakstīja tur vismaz kādi 20-30 cilvēki. Iedeva polietilēna maisiņu, pilnu ar visādu reklāmu, nekādu somiņu un citu mantiņu nebija – nācās atpakaļ skriet un nest visu rokās. Pie tam vēl Pasta party bija beigušies makaroni…. Tas, par ko es sapņoju pēdējās 30 minūtes. Atskrēju uz hostelīti: tur jau 3 austrieši-skrējēji: 2 maratonisti, viens 10k. Papļāpājām, pasmējāmies kopā par somas saturu, apēdām kkādus čipsus no maisiņa, tad aizgājām pa pilsētiņu. Smuka, ļoti daudz mandarīnu aug tāpat vien uz kokiem visapkārt, kā pie mums kastaņi. Apkārt tik daudz visādu augļu, bet bail kko vakarā ēst, lai tik nevajadzētu maratona laikā pēc tam līst tuvāk pie dabas, pie zemes, krūmos :). Nopirku rīsus, lai uzvārītu no rīta. No pārbaudītiem avotiem, rīsus var ēst pirms maratona.
Aizgājām gulēt 22:30. Visi četri. Viens krāca…. ar skanīgo austriešu tautas krākšanu, ļoti precīzi izturot dažas notis, kas, man likās, ir ļoti raksturīgas tā reģiona folklorai. Tā ir vienmēr hosteļos, vismaz viens tāds būs, bet, par laimi, šoreiz tas netraucēja – mierīgi nogulēju līdz 5:30, kad visi austrieši momentā piecēlās un aizgāja uz virtuvi vārīt auzu pārslas. Pēc tam vēl un vēl. Es uzliku vārīties savus rīsus, pēc 15 min sapratu, ka indukcijas plīti nav tik viegli ieslēgt, bet ar laiku tā padevās. Virtuvē parādījās vēl maratonieši. Sāka smirdēt pēc sildinošām ziedēm, un tad pēc kkā neparasta …. hmmm….. piedegušajiem rīsiem. Caur dūmiem atradu katliņu – tas bija pilns, diezgan garšīgs, ja ar dakšu nerakties pārāk dziļi, kur rīsiem izdevās izcepties. Apēdu daudz. Apkārt staigāja viens imigrants no Dienvidamerikas- apkopējs, maziņš tāds, un visu laiku purpināja kko man, dzenot dūmus ar rokām, laikam, viņam Dienvidamerikā nav tādas tradīcijas – cept rīsus, un viņš mēģināja uzzināt no manis recepti.
Tad es nomazgāju trauku, atgriezos istabā, uzvilku pēdējās tīrās zeķes, pēdējās tīrās apenes, otrās dienas svaiguma dzelteno krekliņu (jo cerēju dabūt tīru M izmēra Valensijas krekliņu un nerēķinājos ar to, kas notika). Uztraukuma nebija nemaz. Doma bija tāda: kāja klibo, bet vienalga, paliks pavisam slikti, izrēķināšu, vai ir vērts iet kājām, vai pamest distanci. Auksts. No rīta 12°C. Gāju pa plato garo parku, kas stiepās pa visu pilsētu bez šķērslīnijām ar autoceļiem un beidzās tieši pie zinātnes muzeja, kur arī bija starts. No visām pusēm, kā prusaki, sagāja cilvēki. Ļoti daudz, tūkstoši. Visi visdažādākās krāsās. Daudzām meitenēm bija tik labi pazīstamas rozā Kalenji vējjakas.
Visur smird pēc sildinošām ziedēm. Uzsmērēju sev arī, lai visi pārējie vismaz pēc smaržas sāktu uzskatīt mani par savējo :). Sasmērēju kāju pirkstus ar vazelīnu. Fuuu…, pretīgi!
Ar lielām grūtībām atradu mantu glabātuvi, devos uz starta līniju. Ielika mani tālu aiz TT 5h, kaut arī ilgi mēģināju tiem iegalvot, ka iekļaušos 4 stundās (ar veselo kāju un saprātu, protams). Bet labi, iestājos tur, kur lika. Papļāpāju ar vietējiem 70-80 gadīgajiem maratonistiem, jo jaunākie pārsvarā sākās pirms TT 5h. Ik pa laikam vingroju, lai iesilstu muskuļi, pie tam vēl bija kārtīgs rīta vēsums. Deva start. Uztraukumu, laikam, esmu aizmirsis Latvijā, jo cerēju vismaz bišķiņ uztraukties, bet biju tikpat bezemocionāls, kā patalogoanatoms. Lēnām gājām uz priekšu, vismaz vēl 5 minūtes pēc starta. Pa to laiku kārtīgi iesildījos. Sākās jau vairāk skriešana, nekā iešana, ieslēdzu savu endomondo. Un re, ar raksturīgo pīkstienu nošķērsoju starta līniju, temps arī pieauga. Kāja sāpēja kā traka, kliboju, bet vienalga skrēju. Pamanu, ka dēļ klibošanas lieku kāju nepareizi, un labās kājas potīte jau ir stipri siltāka par kreiso. Bail arī par gurnu, tāpēc esmu ļoti uzmanīgs. Bija momenti, kad gribējās raudāt, bet raudāt nevarēja, jo apkārt bija arī bērni, un es nevarēju rādīt tiem sliktu piemēru. Galvenais, noskriet 25 km, tad varēšu nočāpot līdz finišam, vai norāpot… :) Nenormālā drūzmēšanās, kas lika skriet ne pa trasi, bet gan pa zālājiem apkārt, lecot pāri suņu kakaļikiem un pudelēm. Pa paralēlo celiņu skrien 10 k skrējēji, viņiem tas notiek manāmi raitāk. Pilsēta ir smuka, skrienu vairāk baudot apkārtni, aizbaudoties, šad-tad uzduros vienam-otram pensionāram pa ceļam. „Perdone!” skan no manis arvien biežāk, kad pa labi jau redzama jūra tālumā starp mājām. Apdzinu visus, ko varēju, nežēloju ne sirmgalvjus, ne sievietes, ne bērnus…
Apkārt vēl joprojām bija raksturīgā sildošo smēru smaka, kura jau likās mīļa un patīkama. Bija sajūta, ka varu aizvērt acis un vadīties, kur skriet, tikai pēc tās smaržas.
Diezgan inčīga sajūta, ieskrienot kilometru kopā ar TT 5h baru, kad visiem pēkšņi vienā momentā sākās Garmin-pulksteņu vibrācija, sajūta, ka smadzenes vibrē līdzi, paradās uztraukums, ka kkas nav pareizi un ātri jāevakuējas :). Ar laiku 10 k un maratoniešu plūsmas saplūst vienā lielā upē, kur cilvēku miesas svars uz kvadrātcentimetru jau ir stipri lielāks.
Saule jau bija pietiekami augstu un palika diezgan karsts. Pēkšņi vienā pagriezienā gar mūsu ceļu paralēli paradās trases turpinājums pēc dažiem kilometriem. Pie horizonta paradās „melnā brālība”. Ātri tuvojas un paskrien man garām ar tādu ātrumu, ka nevar saskatīt pat numurus (par sejām vispār nerunājot, jo izskatās visi kā brāļi). No ātri tuvojošās brālības uzpūta vējiņš, un palika foršāk, svaigāk. (Pirmā doma bija, ka tā „brālība” nav aizskrējusi nemaz tik tālu, bet šo pagriezienu sasniedzu tikai apmēram pēc pusstundas :).
Pirmie 5 kilometri. Normāli apstājos, padzēru ūdentiņu. Zināju, ka jādzer daudz, tāpēc nekur nesteidzos. Piestājpunkts izskatījās vairāk pēc lielās peļķes, kurā peldēja plastmasas glāzītes un apkārt mētājās pudeles. Visiem bija vienalga, un, biku padzerot, viss tika nomests uz zemes. „Pārpeldēju pāri” tai peļķei un devos tālāk savā uzvaras gājienā. Pēc apstāšanās kāja sāka sāpēt vēl vairāk, pie tam vēl sajūtu potīti.
Noskrēju 10 km. Forši. Sāk jau bišķiņ sāpēt kājas no noguruma. Wow! Diezgan pievilcīgs sarkans dzēriens stāv uz galdiņa. Jāpagaršo. Nu ne figa sev, cik garšīgs! Izdzēru vēl, tad vēl. Devos tālāk. Pa ceļam domāju atgriezties atpakaļ un izdzert vēl vienu. Ja šitādi dzērieni stāvētu Latvijas maratonos, es nemaz tālāk par pirmo piestājpunktu pat neskrietu… Jā, bet tik daudzi pēc kārtas izdzertie dzērieni deva ātri par sevi zināt. Es uzprasīju vienam skrējējam: „Where gonna be the closest toilets?”. Atbilde : „No close toilets, open!”. Labi, apdzinu viņu, devos pie nākamā – tas jau izskatījās vairāk pēc ārzemnieka (daudz mazāk nosauļojies, ka pārējie). Tas pats jautājums. Atbilde : ”You are not a chick! You are the man to decide urself where to make a toilet”, un pasmējās. Visi džeki stāvēja gar ceļu un darīja „to” visur, kur pagadās. Ļoti, ļoti, ļoti nesmuki!!!! Vēl pēc 3 km man tas jau vairs nelikās nesmuki, bet es centos noturēties līdz nākamajam piestājpunktam. Gribējās raudāt, bet raudāt nevarēja, jo apkārt bija bērni…. Piestājpunkts 15 km! Mīļais, svētais piestājpunkts, es jau skrienu pie tevis. Ja jau vienalga iešu apmeklēt vietējās „ērtības”, tad var jau arī vēl vienu izotonisko izdzert… Jā, tas bija brīnišķīgs!! … un vēl vienu… Tas bija pēdējais, ko mans organisms spēja panest. O nē!!! Ko es redzu, „ērtības” ir stipri tālāk. Skrienu uzmanīgi, sevi pārāk nekratot,…. Bet nēēēēē! Pie „ērtībām” ir rinda no vismaz 20-30 meitenēm. Un katrai vēl vajag sapucēties, uzkrāsoties. Re kur tā vieta, kur pulcējas daudz smukās sportiskās meitenes. Gandrīz ar asarām paskrēju garām ”ērtībām”. Papildus divi izotoniskie piekāva manu ziemeļu pieklājību un kautrību. Es brutāli apstājos pie sienas kopā ar citiem īsiem spāņu džekiem, un ar dzelzs sejām plecs pie pleca, mēs darījām „to”, no kā baidījos iepriekš, pie tam arī mēģināju uzrakstīt savu vārdu (sanāca vairākas reizes).
Kā parasti, mezgliņš uz šortu striķīšiem… Skrēju tālāk, gribējās smaidīt – to arī darīju. Apkārt bija bērni, un tiem tik stipri pietrūkst vienkārša mīļā smaidiņa, kāds arī bija man, un es nekautrējos to dāvināt līdzjutējiem- bērniem. Es biju laimīgs. Pie tam kājās no noguruma jau sāpēja pietiekami stipri, ka es vispār aizmirsu par traumu, un viss likās forši.
Satiku pa ceļam spāni ar uzrakstu „Dimas”. Izrādījās, viņa vārds. Pateicu viņam, ka draugi mani arī bieži uzrunā „Dimas”. Parunājāmies, pasmējamies. Tad apdzinu viņu. Vispār sāku daudz runāties, uznāca kaut kāds runīgais. Beigās visus, ar ko parunājos, apdzinu.
15 km. Riktīgi padzeros. Kad sāku skriet tālāk, atkal apdzinu Dimas. Padomāju tad, cik daudz laika zaudēju, kamēr stāvu piestājpunktos.
Atkal daba sāka saukt mani pie sevis. Tad pateicu sev: „Nē, Dima! Nevajag tik daudz dzert tos izotoniskos. Garšīgi, saprotu, bet vairs nē!” apkārt bija daudz cilvēku, ļoti daudz, kur lai piestāj…hmmm. Un tad es ieraudzīju vairākus krūmus. Kādi četri bija pavisam kupli, gari ar smukajiem sarkaniem ziediņiem, un viens, pēdējais pavisam maziņš, ar dažām lapām. Man palika to nenormāli žēl. Sirds plēsās, domājot, ka tie četri krūmi, aplaistīšanas laikā saņem visu ūdeni, bet šis pārtiek no dažiem pilieniem un dzīvo uz nabadzības robežas. Es noupurēju savu privātumu, jo krūmiņš tiešām bija zems un caurspīdīgs, apkārt stāvēja daudz cilvēku, kas redzēja mani visā manā krāšņumā, bet man palika labi no tās domas, ka es palīdzu šim bezpalīdzīgajam dabas radījumam. Cerams, tas atcerēsies mani… Čau-čau, krūmiņ, veiksmi tev, man jādodas!!!… :)
Ieskrējām pašā pilsētas centrā. Te ir nenormāli daudz līdzjutēju. Visi kliedz: „Vamos! Animos!!! Benga-Benga! Muy bien!”. Ļoti forša sajūta, tiešām uzlabo sacensību garu, un gribās skriet arvien ātrāk. Pie mums Latvijā cilvēki ir daudz klusāki un nemet emocijas uz āru. Tur viena meitene kliedza no visas dvēseles, likās, ka tūlīt vārtīsies pa zemi, jūtot līdzi. Es domāju, katrs skrējējs todien viņu atceras. Es dažus līdzjutējus trasē pamanīju vismaz trijās vietās. Bija bišķiņ jocīgi. Es te skrienu, pūlos, bet tie mierīgi kājām pāriet pa saviet Shortcutiem, un jau ir stipri tālāk par mani, nav nosvīduši, ēd savus hamburgerus :)
Un ko es redzu, nenormāls bars cilvēku, tik liels, ka likās, ka aizsedz sauli, vienkārši šausmīgs. Pa vidu viens mazais čālītis ar tabuliņu „4:00”. Jā, tas bija mans mērķis. Pamanīju šauru brīvo koridoru un izšāvu tiem cauri ar uzvaras skatu bez smaidiņa, pat nepagriezos. Viss, ar 4h beigts, nav ko skatīties atpakaļ pagātnē.
20 km. Nav slikti, vēl 5 km un tad var nebaidīties, čāpot ar kājām, ja būs pavisam slikti. Bet tagad sajūtas jau bija tādas, ka, ja neapstāšos uz ilgu laiku, varēšu skriet, cik vien gribēšu. Pārgāja bailes, to vietā nāca pārliecība, ka izdarīšu to mierīgi.
21.1 km „Media maraton”. Ideāli, sasniedzu lūzumpunktu. Puse noskrieta, tagad zini, ka līdz finišam ir mazāk, nekā atgriezties atpakaļ uz startu. Papildus motivācija.
Skrienu garām savam hostelim. Parādījās doma ieskriet dušiņā, paēst un doties tālāk, bet atslēga ir somiņā mantu glabātuvē, nav ko…
Pamatīgi jau gribējās ēst. Ar laiku priekšā skrējušo kājās manās acīs jau vairāk izskatījās pēc tikko izceptām uz ošu malkas ugunskura cūku ruļkām. Cīnījos ar domu tajās iekosties… Līdzīgi, ka lauvai viņa draugs zebra no Madagaskaras multenes. 25 km, ilgi gaidītie 25 km. Banāni. Es esmu glābts. Sabāzu mutē tik daudz banānu, cik vispār varēja tur ietilpt. Atkārtoju procedūru vēl divas reizes. Nospēru vienu veselu banānu un 4 želejas. Vienmēr gribējās pamēģināt tās želejas pa ceļam. Jūtos atkal forši. Skrienu normāli paēdis, siltumā, ar smaidiņu, gar muti izsmērēti banāni, kas lēnām kalst karstajā Spānijas saulē, sasiekalota mēle ārā no smaidošās mutes patīkami plīvo skriešanas tempā.
28 km. Palika garlaicīgi uz mirkli, izņēmu telefonu ārā, sāku filmēt un fočēt apkārt, bet nekas foršs nesanāk dēļ stiprās kratīšanās skriešanas laikā.
Kā jūtās mana draudzene? Nolēmu uzrakstīt viņai SMS. Un pēkšņi telefonā ir SMS no viņas. Biju ļoti priecīgs, ka vienā momentā viens par otru padomājām. Uzrakstīju viņai „30 km ir!”. Bet pēc tam padomāju, 30 km taču vēl nav, un skrēju vēl izmisīgi 1,5 km, lai nosūtītu SMS.
Tik tālu neesmu skrējis nekad, tālāk viss ir neizpētīts, interesants.
Apēdu želeju. Wow! Apelsīnu garša, super-garšīgi. Tūlīt ieslēgsies mans „nitro”!!! Kkā neieslēdzās… Bet vienalga bija garšīgi. Galvenais, lai tas „nitro” neieslēdzās kkur iekšā, jo nekad neesmu to želeju ēdis, nezinu organisma reakciju. It kā nekādas reaktīvās kustības nav…
Atkal palika garlaicīgi, sāku „sist pieci” visiem, kas stāvēja gar trasi. Sapratu, ka rokas cilvēkiem ir ļoti dažādas: ir ļoti mīkstas, maigas, ir kaulainas, ir maziņas un lielas, šauras un platas. Vispatīkamāk „sist pieci” bija džekiem pilnā miesā: tiem bija foršās maigas rokas, meitenēm (laikam, dēļ visām diētām) rokas paliek cietas, un šad-tad ir pat sāpīgi.
Izņēmu telefonu ārā. Sāku skanēt bar-kodus no citu skrējēju krekliem. Visādas būvniecības, finanšu, telekomunikāciju u.c. spāņu kompānijas. Pirms tam domāju, kam tie bar-kodi domāti, neviens taču tos neskanēs no krekliem skriešanas laikā. Es kļūdījos…
Tad es sāku skaitīt ceļa zīmes, apskatīt ēkas, skaitīt visas zaļās mašīnas, tad zilās, skaitīt cilvēkus, ko esmu apdzinis, kā arī nodarbojos ar citām mazsvarīgajām lietām. Kājās jau vilka ļoti grūti. Palika 7 km, tas jau kā nospļauties. Ļoti daudzi apstājās, ar bēdīgiem skatiem gāja pa trasi, nolaižot galvu lejā. Mēģināju visus uzmundrināt. Visu laiku visus apdzenu, pat nepamanu, vai arī mani kāds apdzen. Laikam, nē, visi, kas varētu, arī startējuši priekšējos koridoros.
Visu laiku baidos, gaidu, kad būs tā solītā „siena”. Bet tā nenāk. Gaidu, vai būs krampji. Arī neizskatās. Nu daži raksta, ka 38.km, pat bail no tā cipara. Kad būs „cīņa”? Arī to nejūtu, skrienu kaut kā viegli, baudu, tik kājās nogurušas. Apēdu banānu un želeju.
Panesos garām 38.km, 39.km. „Sienas” nav. Nu OK, tad skriešu uz finišu. 40 km. Tas gan ir prikols, gandrīz jau noskrēju. Tuvāk finišam pieliku vēl ātrumu. Un re, tā ir neaizmirstama sajūta: zilā finiša taisne, apkārt ūdens, viss gaišs, apkārt kliedz cilvēki. Šis finišs ir brīnišķīgs. Domāju, tie, kas ir skrējuši iepriekšējos gados, mani saprot.
Iedeva medaļu sudraba krāsā. Laba! Somiņu ar visādiem cepumiem. Emociju pārpilns. Forši, ka noskrēju zem 4 stundām. Forši, ka noskrēju vispār. Kāds man laiks, nezinu, spriežot pēc TT, kkur starp 3:45 un 4:00. Endomondo uzrāda 3:42:58, bet tas tur bija gļučījis pa ceļam nedaudz. Bet figs ar viņu, galvenais, esmu klāt! Uzrakstīju mīļu SMS draudzenei, biju priecīgs arī dzirdēt atbildi no viņas. Visvairāk gribējās, lai viņa arī tajā laikā būtu blakus.
Uzreiz aizgāju pie masieriem. To tur daudz, studenti no medicīnas koledžas. Pārsvarā uz 80-90% meitenes. Pie dažiem galdiem ir viens džeks, viena meitene. Pie viena galdiņa no kādiem 40 stāv divi džeki, uz to galdu Veiksmes kundze mani arī aiznesa. Nu baigi paveicās!!!. Kamēr biju uz muguras, vēl varēju kādu laiku to paciest, bet kad pagriezos uz vēdera, un nevarēju neko redzēt, palika pavisam pretīgi. Gribējās skriet prom no vienas vienīgās domas, ka džeki mani aiztiek tik tuvu manām sniegbaltajām puslodēm. Bet vēlāk sāku iedomāties, ka itkā viss normāli, tie nav džeki, bet gan meitenes (ar ko es sevi mānīju), foršās blondās meitenes masieres ar maigajām rociņām. Aizvēru acis, pat izdevās atspringt un sākt baudīt, ik pa laikam cīnoties ar domu par rupjām spalvainajām rokām… Brrrrr…..
Pēc masāžas uz kājas nostāties nebija iespējams. Sāpēja kā traka. Izdzēru sāls šotiņu, sašķiebu seju līdzīgi kā pēc pirmās degvīna stopočkas. „Meždu pervoj i vtoroj pereričik neboļšoj”. Izdzēru vēl vienu sālsūdens stopočku. Nu jau labāk. Nē, bārmeni, paldies, es zinu savu normu, došos…
Deva pa brīvu Amstel aliņu. Sāku apdomāt šo ideju, un, likās, ka mans organisms tieši to arī prasīja, nezinu, kāpēc, bet, uzklausot manu organismu, nostājos rindā. Kad mana rindas kārta bija pienākusi, pēkšņi mucai garšīgā smaržīgā burvīgā alus vietā sāka nākt putas ārā. Tā es par velti nostāvēju 15 minūtes. Apsēdos, izēdu visu, kas bija pieejams līdzi dotajā maisiņā, pēc tam visu, ko biju paņēmis līdzi, tad vēl nopirku visādas figņaškas pa ceļam, izdzēru visu un biju gatavs turpināt to darīt. Ēst gribējās vēl vairāk. Tad es pirmo reizi pagaršoju mandarīnu no koka parkā. Ieteikums: ja brauksit uz Valensiju, neēdiet mandarīnus no kokiem.
Lēnām ar sāpošo kāju nokliboju līdz hostelim. Šie 2.8 km bija apmēram 5-reiz garāki nekā tie paši 2.8 km no rīta pirms maratona. Apēdu visu ēdamo, ko atradu, tad visu, ko varēju no „Share food after leaving” plaukta. Devos uz dušu un tāpat vien stāvēju kādu stundu zem karstā ūdens. Pa to laiku iztērēju, laikam, hosteļa pusgada limitu karstajam ūdenim. Stāvēju, kaifoju, tecināju ūdeni, un beidzot sapratu vienu no līdz šim noslēpumainākajiem jautājumiem manam vīrieša prātam: ko meitenes var darīt dušā stundas laikā?!… kaifot :). Pirkstiņi sakrunkojas… norāpoju līdz gultiņai. No trešās reizes izdevās uzkāpt uz otro stāvu gultai. Jāāā. Šī vakardien čīkstošā šaurā pārāk mīkstā gulta šodien pārvērtās par manu mīļāko vietiņu. Es mīlēju un baudīju tai katru stūrīti, katru kvadrātcentimetriņu….
Dienas skrējiens bija noskriets. Pie tam vēl vinnēju „cieņas cīņā” tajā nedēļā ar 51:49. Vispār ideāļņiks.
Nākamajā dienā jau kājām kāpu uz Santa-Barbaras cietoksni Alikantē. Bija OK, ja aizmirst par traumiņu. Dienas skrējiens nākamdien gan samazinājies līdz rekorda 7+ min/km, kas līdz šim man likās jau vairāk staigāšana, nekā skriešana. Pēc divām dienām jau varēju padejot salsu vietējā klubiņā. Tiesa gan, ka tikai es varēju padejot to, partnerēm, izskatījās, ne visai patīk stīv-kājainais salsero no ziemeļvalstīm.
Oficiālais laiks 3:51:12 (5159. vieta). Reālais laiks 3:43:52 (4730. vieta no 9653, kas ir finišējuši). No 5. kilometra līdz finišam apdzinu 2201 skrējēju (tiesa, ka līdz 5. kilometram es apdzinu vēl vismaz 1000).
Karoč, secinājumi tādi:
1) Maratonu noskriet ir iespējams, protams, jāpatrenējas bišķiņ iepriekš…
2) Nevajag iet pie džekiem masieriem
3) Jāierodas uz Expo ātrāk, lai dabūtu kreklu un makaronus
4) Jāierodas uz startu ātrāk, lai paspētu nolikt somu un ieņemt vietu
5) Jāierodas uz finišu ātrāk, lai … te reāli nezinu kāpēc, vnk gandarījums
6) Enerģijas želejas un izotoniskie dzērieni Spānijā ir šausmīgi garšīgi
7) Jāuzvelk šorti, kuriem vieglāk sienas vaļā striķīši
8) Cerams, ka tas krūmiņš tagad zied sveiks un vesels
9) Noteikti skriešu vēl, bet startēšu ne tik tālu, kā šoreiz…
10) Kārtīgi ēdīšu visu gadu, lai atgūtu zaudētos kilogramus
11) Man ir ļoti forša un smuka draudzene, kas mani uzmundrināja, un par kuru domāju visa maratona laikā.
Varbūt nedaudz no vēstures… Kad 2012. gada sākumā pievērsos skriešanai, pat pusmaratons šķita pilnīgs kosmoss. Tad NRM ietvaros kaut kā noskrēju 10km distanci zem stundas, un visu vasaru turpināju trenēties, lai rudenī pievarētu savu pirmo pusmaratonu Siguldā, kuru noskrēju stundā un 45 minūtēs, kā rezultāta mute smaidīja vēl pāris dienas. Drīz pēc tam sekoja pirmā treniņnometne Atēnās, kur pirmo reizi veicu treniņu garāku par 40km, pārskrienot pāri Imitos kalnam. Šeit radās iedīglis idejai par pirmo oficiālo maratonu tieši Atēnās. Gadu mijā dalība igauņu sacensībās Dream of the Final Night izmainīja priekšstatu par ultrām. Sapratu, ka patīk ilgi un lēni skriet. Vienmēr esmu teicis, ka ātri skriet man nepatīk. Visdrīzāk jau laikam tāpēc, ka nemaz nevaru.
Otrajā treniņnometnē šogad maija sākumā iepazinos ar trasi un, pīpēdams, 32grādu karstumā noskrēju no Maratonas līdz Atēnām 4-ās stundās ar diviem pitstopiem pa vidu, jo 2 litru dzeršanas sistēma nežēlīgi ātri žuva ārā. Pārējais gatavošanās process savam pirmajam tika aizvadīts pēc diezgan ņerdzīga plāna. Visi noteikti zina par Ņergu vasaras skrējieniem, par somu Marathon of Dangers, Daugavpils 50km, SKM, 100km Viļņā un citiem treniņskrējieniem. Un tas viss, lai sezonas beigās noskrietu savu pirmo Maratonu gada sākumā nospraustajā mērķa laikā – 3:30:00.
Atēnās ierados laicīgi, lai aprastu ar vietējo klimatu. Piektdien apmeklēju sacensību EXPO, kurš kaut kāpēc no Zappeiona, kur tas notika iepriekšējos gados, tika pārcelts kaut kādā “čuhņā” pie jūras. EXPO liels – daudz dalībnieku, daudz stendu, daudz firmu – pat tādas, par kurām iepriekš nebiju dzirdējis. Piedāvājums interesants, gandrīz saķēru iepirkšanās drudzi.
Atēnu Maratona 2013 EXPO
Pēdējā nedēļā aizvadīju trīs treniņus savā aplī apkārt parlamentam, no kura viens bija pusmaratons zem 100 minūtēm. Saucu to par zāģēšanu, jo parkam pa vienu pusi jāskrien augšā, bet pa otru – lejā. Rezultātā augstuma līkne atgādina zāģa zobus. Ņergas trenējās nepareizi, tāpēc nolēmu, ka šāds tempa treniņš pirms Maratona ir vienkārši nepieciešams.
Zāģis
Maratona starts ir, protams, Maratonā. Uz turieni dalībniekus veda organizatoru sarūpēti autobusi. Viss ceļš līdz Maratonai bija pilns ar autobusiem. Neesmu parēķinājis, cik simtus autobusu vajadzētu, lai visus dalībniekus pārtransportētu. Sešos no rīta iesēdos vienā no šiem autobusiem. Ar blakussēdošo grieķi pārrunājām trases īpatnības. Uzaicināju uz NRM, teicu, lai droši brauc, auksti nebūs.
Pirms starta satikāmies ar Ingu, un nofotogrāfējāmies dzelteno krekliņu kopbildē. Tad vēl nezināju, ka Ingai bija dzimšanas diena. Vēlreiz apsveicu!
Moments pirms starta ar Elie
Atdevu savas mantas DHL kurjeriem, kuri tās nogādāja atpakaļ uz Atēnām – arī organizatoru serviss.
Startā man bija ierādīts otrais bloks – uzreiz aiz elites. Tik tuvu startam dažreiz pat Skrien Latvija posmos neizdodas tikt. Starts pa viļņiem – katrs bloks startē ar minūtes intervālu.
9:01 – nu, tad aiziet! Pirmie apmēram 10 kilometri ir plakani. Spēka šeit ir daudz, un gribas nesties ātrāk, bet nedrīkst – jātaupa spēki vidusdaļai, kur viss izšķirsies. Kaut kur ap piekto kilometru mani pārsteidza daži apdzenoši dalībnieki ar trešā bloka numuriem. Nodomāju, kur tā jānesas jau sākumā? Mana stratēģija bija taupīgi noskriet sākumu, izpumpēties 22km garajā 300m kāpumā trases vidusdaļā, un pēdējos 10km vienkārši noripot lejā no kalna ar gravitācijas palīdzību.
Nu ja, tātad trases vidusdaļa – garš, garš posms ar nepārtrauktiem kāpumiem, kas kauj nost lēnām, bet stabili. Papildus reljefam visu laiku spīd Saule un karsē ne pa jokam. Ēnā bija 22-23 grādi vismaz. Termometrs līdzi nebija paņēmies. Uz asfalta Saulē apstākļi līdzīgi šī gada NRM. Apmēram pusē parādās pirmie „staigātāji”, es turpinu kāpt augstāk tuvāk Saulei. Paliek aizvien karstāks un karstāks, skrienas aizvien grūtāk un grūtāk. Motivēju sevi ar domām, ka jānoskrien cienīgi, lai Rīgā nebūtu jāatgriežas ar kaunu, un ka nedrīkstu pievilt tos mīļos, kas tur par mani īkšķi. Stāvākajos kāpumos palīdz skaļāk izteikts vārds “Ņerga!”. Pozitīvo emociju lādiņu sagādā līdzjutēji – grieķi ir iznākuši ielās un bļauj, aplaudē, spēlē mūziku un visādi uzmundrina skrējējus. 29.-jā kilometrā no līdzjutēju rindām izskan “LATVIJA, LATVIJA!”. To tik man vajadzēja dzirdēt… Pēdējie kāpumi noskrējās nemanot.
Atēnu Maratona trases augstuma līkne
Un tad jau pēdējie desmit kilometri – lejā no kalna. Pārslēdzu ātrumu no pazeminātā uz sesto, un ripoju lejā uz Panathinaiko stadionu. Pēdējos kilometros trases malas pilnas ar atbalstītājiem. Tracis ne pa jokam. Ieskrienu stadionā. Tas arī pilns ar atbalstītājiem. Pēdējie 200 metri jāveic pa stadiona melno švammi. Redzu priekšā divus skrējējus. Uzdevums skaidrs (kā vēsta mūsu lapas moto – noskrien), tā arī izdarīju – paņēmu un noskrēju.
Finišs jeb, kā man labpatīk to saukt – mērķis. Ambitu apturēju pie laika 3 stundas, 12 minūtes un 4 sekundes. Lēnu garu, izbaudot atmosfēru stadionā, dodos ārā, saņemu medaļu (medālis glīts, pat ļoti). Atgūstu savas mantas, vēlreiz apeju apkārt stadionam, drusku pavēroju sacensību finišētājus un dodos mājās. Jāteic, ka iet bija vieglāk nekā pēc Jūrmalas pusmaratona, kur dīvainā kārtā zaudēju iešanas spējas uz vairākām stundām.
Mērķis sasniegts!
Medālis
Nedaudz tehniskās informācijas. Iztērētas trīs želejas. Dzeršanas punktos ūdens un Powerade. Vienreiz arī kola. Kāpumu summa trasē – 321m. Pamatā visi kāpumi trases vidusdaļā no 10.-tā km līdz 32.-jam km.
Rezultāts. Apmierinošs! Netto laiks 3:11:58. Pirmā puse 1:36:31, otrā 1:35:27. Koriģētais plāns pieveikt distanci 3 stundās un 15 minūtēs izpildīts ar uzviju. Plāns tikt iekšā 5% labāko rezultātu – arī (spriežot pēc 2012. gada rezultātiem. Šī gada oficiāli rezultāti vēl nav pilnībā nopublicēti).
Jāsaka liels paldies maniem draugiem Grieķijā, bez viņiem šī skrējiena nebūtu. Paldies Ņergām par treniņprogrammu. Paldies maniem faniem, kas domāja labas domas.
Obligātā recovery procedūra. Ņergu benzīns ar Panathinaiko stadionu fonā.
Nu arī mana sezona ir cauri. Beidzot jāsāk trenēties.
______________________________________________________
* Nesalaid to dēlī!
Latvijā notikušas 220 maratona sacensības, no kurām pirmās – 1927.gada 31.jūlijā Liepājā. Tiesa, pirmais treniņmaratons Latvijas teritorijā datēts vēl senāk, bet par to nedaudz vēlāk. Valmierā pavisam drīz notiks 221. maratons, kas būs arī 2013.gada Latvijas čempionāts 42,195km jeb maratona distancē. Maratoni tikuši rīkoti arī Gulbenē, Daugavpilī, Ugālē, Kuldīgā, Rojā, Jelgavā, Viļakā, Ēdolē, Jūrmalā, Stučkā (tagadējā Aizkrauklē), Viesienā, Olainē, Ozolniekos, Skrundā, Priekulē, Ikšķilē, Pastendē, Ogrē, Madonā, Ventspilī un, protams, Rīgā, kā arī trīsreiz bijis maratons Rīga-Ogre. Lasīt tālāk.
Tieši tā – saturies, pilsēta Gaujas krastos! Mani gan nenomāc Gada derību nasta (veiksmīgi esmu izvairījies no līkop! rituāla), bet kopš maija vidus tāda nepadarīta/nepiepildīta darba sajūta tomēr pavada… Tāpēc jau pēc dažām dienām tieši vienā no Vidzemes galvaspilsētām un savā studiju pilsētā skriešu savu otro maratonu – spēcīgāks, ātrāks un izturīgāks kā jebkad iepriekš :) Pirmsmaratona nedēļā ir laiks atskatīties uz paveikto – tad nu Jūsu uzmanībai neliela atskaitīte.
Plānveidīga gatavošanās Valmieras maratonam aizsākās nākamajā dienā pēc Nordea Rīgas maratona finiša – laika apstākļi un PMS (Pirmā Maratona Sindroms) izrādījās spēcīgāki ar ambīcijām un neļāva sasniegt cerēto rezultātu, tāpēc nekas cits neatlika, kā pārcelt uzliktās latiņas pārvarēšanu uz Latvijas rudens maratonu. Jo vairāk tāpēc, ka virtuālo kabatu sildīja Skrien Latvija! sezonas abonements un Valmierā skrietu tā kā tā.
Dažas atziņas…
Pretēji visiem saprātīgajiem ieteikumiem, ka pēc pieveikta maratona nepieciešams laiks atjaunoties un atkopties, jau nākamajā nedēļas nogalē Mežaparkā nobizoju LSC 15km sacensības un uzlaboju pērno rezultātu par vairāk kā 10minūtēm (vai tiešām man neizprotamā superkompensācija?).
Izlaistā atpūtas fāze mani noķēra un atsēdināja jau pēc nedēļas – Zelta kedā. Cerētā ātrā desmitnieka vietā sanāca tāds saguris piecītis… Atpūtai ir nozīme. Punkts!
Jūnija vidū bija otrā mācībstunda – nedēļas laikā sacensību režīmā piecos mačos noskrieti 60km noslēdzās ar fiasko Ventspils pusītē. Sastreikojās puncis un pārtraucu šīgada pusmaratonu PR sēriju un noskrēju lēnāk kā pērngad Kuldīgā (tiesa gan – personīgo PPP trases rekordu laboju par 25min). Atpūtai ir nozīme! Izsaukuma zīme!
Tieši tāpēc nedēļu pēc VPPP atpūtos un nedēļas nogalē noripināju savu pirmo ultramaratonu „No saulrieta līdz saullēktam” skrējiena ietvaros. Neteikšu, ka bija viegli; joprojām nācās sadzīvot ar punča protestiem, bet tomēr minimālais mērķis tika izpildīts – 50km robeža pārsniegta.
Skaisti, ka tieši ar mūža garāko skrējienu aizsākās ceļš pakaļ 42 dienu nozīmītei (un viena no gada mērķiem izpilde – 42 dienas pēc kārtas vismaz 5km dienā). Aritmētika ir dīvaina padarīšana – 42dx5km izrādījās vienāds ar 483km/43d :D Nu varu teikt, ka mazliet vairāk saprotu un nesalīdzināmi vairāk cienu dzelzs un tērauda meičas un puišus, kuri skrien 100 un vairāk dienas pēc kārtas – cepuri nost! Jau mana pusotra mēneša laikā bija pāris brīži, kad tikai nevēlēšanās pārtraukt sēriju izdzina mani laukā paskriet (Viena no reizēm bija laukos, kādā lietainā un ziemeļvēja izpūstā pirmdienas vakarā, kad izgājām paskriet kopā ar sieviņu. Viņa atgriezās mājās pirmā un uzklausīja brāļasievas komentāru „mēs šādā laikā pat suni priekšnamā laižam gulēt…”).
Kaut kādu rezultātu tas pasākums deva – vidusposmā Liepājas pusīte noripota zem 1h35min un skriešanas seriāls noslēdzās Kuldīgas pusmaratonā necerēti paskrienot zem 1h30min! Te gan lielākais paldies jāsaka Geo rakstiņam par skriešanu pēc pulsa plāna – pārlieku tajā neiedziļinājos un arī nojausma par savām pulsa zonām ir visai miglaina, taču kkādu orientieri pulsometrs sniedz un Kuldīgu jau noskrēju visai vienmērīgā tempā.
Kuldīgai sekoja otra skarbākā nedēļa ar 120 saskrietiem kilometriem un tad jau sākās apjomu īsināšana, lai normāli atkoptos līdz Valmierai. Pēdējo garo (virs 30km) skrējienu noripināju 25.augustā Mežaparkā – mazliet tā kā paslinkojot, mazliet tā kā sevi žēlojot, bet vidējais ātrums sanāca tieši optimistiskākā maratona tempa robežās. Kopumā esmu noripinājis 4 šādus garos skrējienu (ieskaitot 6h nakts skrējienu) – it kā atbilstoši plāniņam, bet pēc pašsajūtas daudz par maz. Turpmāk būs vairāk jāpastrādā tieši uz izturību, jo šobrīd pamatīgi izjūtu pusmaratona distances pārsniegšanu – tas ir manas personīgās sieniņas/sliekšņa brīdis.
Atšķirībā no pērnā gada, kad šķita – skriešana ilgāk par stundu nav iespējama neuztankojoties (nelietojot ogļhidrātu dzērienus), šogad „farmāciju” praktiski neesmu lietojis. Idejiski – cenšos organismu pieradināt strādāt no savām rezervēm, nevis paļauties uz ārējiem lādiņiem. Tas gan galīgi nav ātri sasniedzams rezultāts, bet – vai tad man kkur jāskrien?
Patīkami, ka tuvojos vēl viena gada mērķa (gads bez dīkstāves traumām) izpildei (tfu-tfu-tfu) – neliela „ņerkstēšana” kājās parādās, bet nu jau ir mazliet pieredze, lai saprastu – pāries līdz rītam vai jāpaņem kādas dienas pauzīte. Saguruma brīžos joprojām palīdz „zirgu smēre”, bet arī ir pagājis laiks, kad to bija jāsmērē teju vai pēc katra skrējiena. Tā sacīt – organismā notiek lēnas, taču ļoti noderīgas pārmaiņas un adaptēšanās šai joprojām jaunajai izklaidei :)
Kopsavilkumā: saripināti 1115km; 4 garie skrējieni; „kruīza kontrole” (komforta temps ar 140sm) atrasts pie 5:20-5:30min/km; diezgan minimāli skriets stadionā, savukārt salīdzinoši bieži improvizēti krosa skrējieni un neizprotamu garumu paātrinājumi; tempo saskrieti sacensībās – gan īsajās (līdz 10km) kā Siguldas vai Juglas apļi, gan pusgarajās (līdz pusmaratonam) SL! Pusītēs un LSC šosejā; dzīvsvars lēnām nodeldēts līdz 86kg.
Vai ar šo visu būs pietiekami, lai Valmieras maratonu pieveiktu @5:00min/km vai ātrākā tempā? Nezinu. Taču esmu pārliecināts, ka šī sagatavošanās ļaus man noskriet savu otro maratonu ar prieku. Noskrien!
km 
-