Pulss kā būtisks veselības stāvokļa diagnostikas elements ir svarīgs gan Rietumu, gan Austrumu medicīnā. Neatkarīgi no tā, vai sportists priekšroku dod klasiskajā medicīnā lietotajām metodēm vai izvēlas ieklausīties savā ķermenī, pulsa kontrolei jābūt. Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
Skat, jau mēnesis pagājis, kopš noskrēju savu foršāko maratonu, bet vēl neko neesmu par to uzrakstījis nevienā no iespējamajām vietām. Bet pierakstīt vajag. Gan tāpēc, lai pašam būtu vairāk, ko atcerēties, gan tāpēc, lai padalītos ar citiem. Sākotnēji mūsu mazajai skrējēju grupai – man, Jankam, Ivo, kā arī Džeimsona kungam bija vēlme doties kādā mazā ekskursijā uz kādu netālu ārzemju zemi un noskriet kādu foršu skrējienu. Papētot dažādas iespējas, palikām pie Pāvo Nurmi maratona Somijas pilsētā Turku. Par labu šai izvēlei bija fakts, ka nebija būts Somijā un šī zeme bija pelnījusi mūsu apmeklējumu, bet nevar arī noliegt, ka Nurmja kunga personība ieintriģēja. Sevišķi fakts, ka šis cienīgais vīrs skrēja kails (tā vismaz varēja spriest pēc pieminekļa, kas viņam uzstādīts Turku pilsētas centrālajā daļā). Arī fakts, ka viņš uzstādījis ļoti daudz dažādu skriešanas rekordu un izcīnījis daudz zelta medaļas Olimpiskajās spēlēs, bija pelnījis mūsu ievērību. Lai gan skriešanas pasākumā, uz kuru devāmies, bija pieejamas vairākas distances, mums, protams, bija jāskrien pilnā maratona distance. Pirmkārt, tāpēc, ka nav vērts tik tālu braukt, lai noskrietu mazāku gabalu, un otrkārt tāpēc, ka par maratona finišu došot papildus maratona finišētāja kreklu. Un krekls mums, protams, bija vajadzīgs (kuram gan nevajag papildus T-kreklu!). Pieteicāmies, nokomplektējām ekipāžu un devāmies ceļā. Ar personālo transporta līdzekli. Tas mums ļāva ne tikai nokļūt no punkta A uz punktu B, bet arī uz daudziem citiem vitāli svarīgiem punktiem. Pie viena izmetām līkumu pa Somijas arhipelāgu un Somijas Dienvidrietumu daļu Turku apkārtnē. Pie sadzīviskiem sīkumiem varbūt daudz nepakavēsimies, bet īsumā – pirmajā dienā uzņēmām šķidrumu „šūnu līmenī”, iekārtojāmies hostelī Turku pilsētā, izgājām mazu ekskursiju pa pilsētu (ieskaitot numuru izņemšanu), saēdāmies makaronus un tad jau arī jādodas uz čučumuižu (t.i. gulēt). No rīta turpinām krietni ēst un dzert, jo skrējiena starts ir tikai 12.30. Esam labi izvēlējušies savu naktsmītnes vietu, jo atrodamies dažus simtus metru no starta-finiša vietas, tāpēc varam atļauties uz startu doties pēdējā brīdī. Kopumā Paavo Nurmi maratons, šķiet, ir otrs populārākais Somijā aiz Helsinku maratona. Pilno maratona distanci skrien aptuveni 500 dalībnieki, maz ārzemnieku, pārsvarā somi. Pusmaratona un 10km skrējienos, protams, ir vairāk dalībnieku, bet nav milzīgu pūļu, kas varētu iedzīt stresā vienkāršu lauku cilvēku. Kopumā izskatās cerīgi. Laika apstākļi solās būt intriģējoša skrējiena daļa, jo no rīta ir mazliet nolijis sīks lietiņš un somu TV laika prognoze arī rāda visādus mākoņus un lietus piles. Tomēr, ejot uz startu, laika apstākļi izskatās ideāli skriešanai – apmācies, temperatūra ap +18 grādiem. Pēdējās „pirms” bildes, maza iesildīšanās, labierīcību apmeklējums un tas jau arī ir viss. Gaidām startu. Sagaidām, skrienam. Kā vienmēr pirmajos kilometros aiznesas garām virkne aizelsušos cilvēku, kuriem kaut kur ir jāsteidzas, pārējie tikmēr savā tempiņā mēģina izbaudīt skrējienu. Skrējiena pirmajos kilometros man garām paskrien arī kāds sacensību dalībnieks, kurš pasveicina latviski. Jauki, tāpēc bija vērts vilkt kreklu ar uzrakstu latviešu valodā. Pēc pirmajiem pieciem kilometriem ātrums ir relatīvi liels, prāts saka, ka jāmet nost temps, bet sajūtas ir labas, tāpēc grūti saprast, kas tagad būtu jādara. Vienkārši skrienu. Sastopu arī pārējos komandas biedrus, kam arī skrienas viegli. Skrējiena trase iet caur pilsētas centru uz pilsētas nomali, uz Ruissalo salu, kas pēc būtības ir liels parks, kas kalpo kā atpūtas zona pilsētniekiem. Pilnajai maratona distancei ir jāveic divi apļi. Trases segums lielākoties ir asfalts, bet vietām ir arī grants segums. Trase nav pilnīgi plakana, tāpēc rekordu stādīšanai laikam nebūs ideāla, taču lielu kāpumu un kritumu arī nav. Turpinām skriet. Skrējiena gaitā divas reizes nedaudz uzsmidzina, šķiet jau, ka būs traki un sāksies lietus, bet tomēr viss ir kārtībā, lietus tā pa īstam neuzlīst. Šur tur pamanu arī tempa turētājus, bet jāteic, ka visās sacensībās, kurās esmu piedalījies Latvijā, tempa turētāju ir vairāk un tie ir labāk pamanāmi. Dzirdināšanas punktu pietiek, taču nedaudz neskaidrības rada tas, ka nav skaidrs, kurā punktā kas būs pieejams, citos ir ūdens un enerģijas dzēriens, bet citos ir arī apelsīni vai banāni. Ir arī marinēti gurķi. Nav saprotams, kāpēc man būtu maratona laikā jāēd marinēti gurķi, bet ja deva, tad ēdu. Bija garšīgi. Starp citu, bija arī garšīgs enerģijas dzēriens (Dexal, šķiet), dūšu nemaitāja un garšoja labi. Bet kopumā ar ēšanu un dzeršanu īpaši neaizrāvos. Distances otrajā aplī visi komandas biedri vēl bijām tuvu cits pie cita, Ivo nedaudz turējās pa priekšu, mēs ar Janku kaut kur līdzās. Jankam kaut kas nebija labi ar kāju, teica, ka metīšot nost tempu. Te jāatzīmē, ka Jānis, kurš arī vienlaikus ir mūsu komandas kapteinis un labāko skriešanas rezultātu īpašnieks, divas nedēļas pirms izšķirošā starta bija avarējis ar motociklu un spēcīgi sasities, tāpēc sākotnēji nemaz nebija skaidrības par viņa dalību šajā skrējienā, tomēr kaut kā bija apārstējies un izgājis uz starta. Es, savukārt, ap trīsdesmito kilometru sapratu, ka, ja nenotiks nekas neparedzēts, tad vajadzētu uzlabot savu maratona personisko rekordu un izskriet zem četrām stundām. Ivo sāka nedaudz atpalikt, bet es tempu noturēju. Divus kilometrus pirms finiša redzēju, ka esmu nedaudz atpalicis no sava 4h maratona tempa grafika, tāpēc sapratu, ka jākāpina temps, to arī darīju cik spēju. Finišs vairs nebija tālu, arī skatītāju uzmundrinājumi palīdzēja. Finišēju zem kārotajām četrām stundām – plāns izpildīts! Beigās izrādījās, ka esmu pēdējos divos kilometros atvinnējis aptuveni pusotru minūti no sava tempa grafika. Nav īsti skaidrs, kur atradās spēki tādam izrāvienam (droši vien Nurmja kungs būs devis savu svētību). Pēc brīža jau finišē arī Ivo, arī viņš ir ievērojami uzlabojis savu maratona rekordu. Jānis gan traumas dēļ ir ļoti pārmocījies, taču arī finišē relatīvi labā laikā – ļoti cienījami! Turpinājumā finišētāja medaļas, finiša pakas, un godam nopelnītie maratona finišētāja T-krekli. Saēdamies finiša pakas labumus un dodamies uz pēcfiniša masāžu. Te rindas ir daudz mazākas nekā, piemēram, šopavasar Nordea Rīgas maratonā. Arī tāpēc, ka masētāji strādā daudz ātrāk. Vai tāpēc sliktāk? Noteikti nē, sajūtas pēc masāžas ir labas. Tas arī viss, dodamies uz nākamo nakšņošanas vietu atzīmēt panākumus ar godīgi nopelnītajām vakariņām. Nākamajās dienās mūsu ekskursija pa Somiju turpinās, bet tas jau laikam ir cits stāsts. Kopumā varam teikt, ka maratons bija noorganizēts labi, starts bija izdevies un ar pasākumu esam ļoti apmierināti. Vai tev arī nākamgad vajadzētu doties uz Pāvo Nurmi maratonu Somijā? Jā, kāpēc gan nē, Nurmja kungs tikai priecāsies! P.S. Te maratona mājaslapa: http://www.paavonurmisports.fi/en/paavo-nurmi-marathon/general-information Turpinājumā daži foto:  Uzņemam šķidrumu “šūnu līmenī”  Foto kopā ar Nurmja kungu  Pirms starta  Trasē…  … arī trasē  Pēc finiša  Masāža  Komandas foto pilnā sastāvā  Apcerīga bilde no ceļojuma turpinājuma Izskatās, ka manā ‘rakstnieces karjerā’ ir pienācis tas brīdis, kad manu blogu lasa ne tikai ģimene, radi, draugi un paziņas, kuriem tieši pirms 2 gadiem, 8 mēnešiem un 18 dienām tapusī bloga vietne ar pirmo ierakstu no Francijas Alpu galvaspilsētas Grenobles tika veltīta un domāta, lai viņi zinātu, ka ar mani viss kartībā, bet, kā izrādās, arī skraidītāji un, droši vien, arī vienkārši ‘garāmgājēji’ (un, ja jau Tu šobrīd šo lasi, tad pilnīgi noteikti, esi kādā no iepriekš nosauktajām kategorijām). Ziniet, tas priecē! :) Vakar, kad pārrados mājās no Nike Riga Run treniņa Mežaparkā (man šis bija pirmais), savā ‘Sejas grāmatā’ [Facebook] izlasīju kādu vēstuli, ka esmu kļuvusi slavena un Holivuda mani gaida! Hahaha! :) Tad nu tā, tagad vēršos tieši pie Tevis, skrējēj (no pārējiem joprojām nenovēršos, jo nevienu nedrīkst apbižot)! Man bija uzdevums izdomāt, ar ko lai sāku… Un tas ne vienmēr ir tas vienkāršākais, jo parasti pie bloga papildināšanas ķeros tad, kad ir iedvesma. Atlika ieiet dušā un tā bija klāt! Labi, ka nevirināja dušas aizkaru! :D Tad nu nonācu pie, manuprāt, paša vienkāršākā varianta – sākotnēji pastāstīt par to, kad?, kā? un kāpēc? esmu sākusi skriet. Kādam, pieņemu, stāsts ir līdzīgs, bet kādam citam – diametrāli pretējs. Katrā ziņā – man tas ir mans stāsts – īpašs man! Un, cerams, ka arī jums patiks. :) Jāsāk ar to, ka sports man nav svešs – tas man vienmēr ir bijis Labākais Draugs. Kamēr tiku līdz skriešanai, mūsu draudzība ir bijusi varen’ raiba! Šis tas – nopietni un šis tas – tikai ‘garām ejot’… * Ar puikām un meitenēm pagalmā spēlēju futbolu, ‘Augstāk par zemi!’, ‘Ķerenes’, ‘Sasaldēts! Atsaldēts!’ un ko tik vēl ne!? Badmintons bija topā. Gluži tāpat, kā lekšana ar gumijām un lecamauklām. Kokos arī kāpām!
* Kādreiz sešus gadus dejoju sporta dejas un, cik iespējams, cenšos arī tagad… ja sanāk.
* Man aiz mājas bija dīķis, kurā – vasarā varēja peldēties, bet ziemā – slidot!
* Manas pirmās skrituļslidas bija plastmasas, ar 4 ritenīšiem un metāla slieci kājas izmēra pieregulēšanai.
* Kādreiz bija arī ritenis, tāpēc iemaņas ir!
* Visu sākumskolas un pamatskolas laiku spēlēju tautas bumbu, trenējos un startēju visdažādākajās vieglatlētikas disciplīnās, trenējos un spēlēju basketbolu un strītbolu, skrēju krosus, stafetes, slēpoju…
* Vienu vasaru vecmāmiņas kartupeļu laukā iemēģināju roku loka šaušanā. Līdz pazaudēju visas bultas… Nu, labi – nē! Sākās ziema. :)
* Astoņus gadus īpaši trenēju arī roku pirkstus, trinkšķinot pa melnbaltajiem taustiņiem. Šobrīd šīs iemaņas lieti noder šī teksta tapšanā.. :D
* Kopš 7.klases pamatīgi, es teicu – PAMATĪGI, trenējos volejbolā (arī pludmales), kur karjeras augstākais punkts bija tieši vidusskolas laiks.
* Pateicoties māsas Zemessardzei, ar nūju rokā protu skraidīt pakaļ caurai bumbiņai. To saucot par florbolu…
* Tāpat – sveši nav trenažieri un zinu, kā izskatās hanteles.
* Pēdējos divos gados, kamēr biju Francijā un Portugālē, ir izdevies izmēģināt mazliet eksotiskākus sporta veidus. Ir sanācis uzkāpt gan uz sērfa dēļa Atlantijas okeānā, gan uz kalnu slēpēm Francijas Alpos, gan arī vienkārši kāpt kalnos un staigāt pa kalnu takām (randonnée).
* Reiz izdevās uzspēlēt arī skvošu un pirms kāda laika – tenisu. Neteiktu, ka šie sporta veidi mani aizrautu..
* Francijā nedaudz sanāca aizrauties arī ar peldēšanu un sāku nodarboties ar pilatēm un jogu. Šīs divas pēdējās ir manas sabiedrotās arī šobrīd. Iesaku jums ar’!
Skriešana: 10/10/10  Nordea Rīgas maratons – pirmais Beidzot var mosties… sākas interesantā daļa. :D Lai arī skriešana man nav sveša jau no mazotnes (neskaitot skolas krosus un vieglatlētikas distances, es pat atceros, kā kopā ar mammu pāris rītus un vakarus mēģinājām paskraidīt), tai pievērsusies esmu tikai kopš, kā izrādās zīmīga datuma – 2010.gada 10.oktobra, kad biju atpakaļ Francijā – šoreiz kalnos – Grenoblē. Un atkal – cilvēki skrien, skrien, skrien…! Pa pilsētu, pa kalniem. Pa kalniem?! Es tur knapi varu normāli uzrāpties, bet man garām panesās dāma ar mazuli ķengursomā… Tad man arī tā gribējās – nevis mazuli ķengursomā, bet gan skraidīt pa kalniem! Diemžēl, savas sporta vēstures dēļ, pa kalniem neskraidīju – skrēju gar upi. :) Pats sākums manai skraidīšanai bija ļoti izteikti neregulārs un diezgan nekāds, jo tas bija pirmais mācību semestris ar ārkārtīgi daudzām citām aktivitātēm. 2011.gads iesākās ar vēl vairāk un dažādākām nodarbēm – peldēšanu, kalnu slēpošanu, it īpaši – Roller randonnée piektdienu vakaros. Lēnām tam visam pievienojās arī nedaudz regulārāka skriešana. Tika iegādāti jauni skriešanas apavi un distance arvien pagarinājās… Jo garāka distance, jo interesantāks skrējiens! :) Kad pienāca 2011.gada rudens, devos uz Portugāli. No sākuma domāju – ideāli – pilsēta atrodas okeāna krastā un katru rītu varēšu sākt ar skrējienu pa pludmali… kā filmās..! Diemžēl, līdz okeānam bija 40min brauciens ar autobusu pa šoseju… Tāpēc par manu treniņu vietu kļuva tuvējais parks, kurā varēja riņķot un riņķot, un riņķot… un tad – pretējā virzienā. Lekciju saraksts bija ideāls tam, lai varētu atlicināt laiku arī skriešanai un no šī brīža parādījās arī noteiktāka regularitāte. 2012.gada ziemas beigās es atgriezos Grenoblē pie kalniem, bija auksts, tāpēc aizrāvos ar pilatēm un jogu, bet, kolīdz kļuva siltāks, turpināju, cik vien varēju, regulāri paskriet un, lai arī tas man bija tīri savas fiziskās formas uzturēšanai un endorfīnu iegūšanai, radās pirmās domas, ka vajadzētu sākt piefiksēt savus rezultātus, iemēģināt intervālu metodi un pieteikties ‘Nike Riga Run’ 10km skrējienam. Vasara un, it īpaši, divu nedēļu brauciens mājup, bija ārkārtīgi interesants ne tikai redzēto un piedzīvoto iespaidu dēļ, bet arī tāpēc, ka gandrīz katru dienu skriet katru reizi citā pilsētā ir stipri aizraujošāk, nekā gar gar vienas un tās pašas upes krastiem… Tikko saskaitīju, ka 12 dienās tika noskrieti 96km septiņās dažādās vietās (Darmstadt (Vācija), Geneve (Šveice), Moustiers-st-Marie (Francija), Biot – Antibes (Francija), San Lorenzo al Mare (Itālija), Menaggio – Ossuccio (Itālija pie Komo ezera), Praha (Čehija)). Jā, gandrīz sanāk, ka no Francijas atskrēju uz Latviju un ieskrēju tieši NRR 10km trasē. Toreiz šis skrējiens man vainagojās ar personīgo labāko rezultātu un interviju finišā. ‘Āķis lūpā’, azarts kabatā!
Valmieras pusmaratonā (2012) piedalīties neizdevās vienīgi tāpēc, ka autobusa šoferītis noplātīja rokas un pabrauca garām pieturai… Toties Siguldas pusmaratona (2012) medaļa kaklā uzkārta! Visiem taču zināms teiciens – Kā jauno gadu sagaidīsi, tā pavadīsi arī visu turpmāko gadu! Tad nu lūk, pēc visādi citādi sagaidītajiem jaunajiem gadiem – ar draugiem trakās ballītēs gan Latvijā, gan ārpus tās, šogad gribēju mieru un 2013.gadu sagaidīju skrienot. Mhm! Apskrēju savu rajonu un apskatīju visus salūtus, ko tajā apkaimē laida gaisā!  Sagaidot 2013.gadu Maratons.Tam sekoja reģistrēšanās Nordea Rīgas Maratonam! Un kopš tā laika centos trenēties cītīgi – pirmo reizi – ar zināmu mērķi! Šad tad par sevi lika manīt dažādas ‘kara traumas’ un iecerētais treniņu plāns netika izpildīts, taču skriets tika –gan salā, gan Stokholmā, gan apkārt Ķīšezeram (tas bija mans pirmais tik garais/ilgais skrējiens), gan kopā ar Ņergām pa ezeriem un mežiem (te sanāca tikt līdz manai pirmajai maratona garuma cienīgai distancei). Izlaists Rēzeknes pusmaratons (2013), toties Biķernieku pusmaratons atskrēja ar personīgo rekordu! :) Maratons.
Nordea Rīgas Maratons.
Arī jautrs pasākums, par kuru varat palasīt šeit: Nordea Rīgas Maratons 2013
Hmmm… šķiet, ka tāds ‘intro’ manā skriešanas vēsturē ir ieskicēts… Par to, kā man gājis, par to, kā skrienas un to, kā veiksies, vari sameklēt sadaļā ‘Skrienu’. Man skriešana ir ne tikai fiziska aktivitāte, bet arī brīdis, kad padomāt – par sevi, apkārtējiem un dzīvi kā tādu. Tas ir brīdis, kad domās var ‘salikt pa plauktiņiem’ to, kas kādā brīdī ir ticis izvandīts… :) Jā… vēl nav pagājis gads, kopš trenējos mērķtiecīgi un piedalos sacensībās.
Šobrīd manu sienu rotā 3 medaļas no pusmaratoniem (Sigulda, Biķernieki un Ventspils) un 4., kā karaliene – Maratona Medaļa.
Un es netaisos apstāties! :)
P.S. Kādu dienu es jums pastāstīšu vēl ko! ;)
Kuks ar savu iesākto publisko gatavošanos savam pirmajam maratonam bija viens no galvenajiem stimuliem bloga sadaļas izveidošanai. Viņš sīki un smalki atskaitījās par saviem treniņiem, sajūtām, piedzīvojumiem un.. jā, arī traumām. Piedāvājam jums šī gadu ilgušā gatavošanās procesa koncentrētu atskaiti. Lasīt tālāk. Kaut kad pagājušajā nedēļā iereģistrējot skrējienu Noskrien lapā, pamanīju, ka tiek organizēta stafete, lai par godu Dzo, kolektīvi pārspētu viņa uzstādīto Latvijas rekordu 24 h skriešanā (243,991 km). Pēc Nordea Rīgas maratona bija pagājušas pāris nedēļas, vasara, ūdens prieki laivā – skriešanu biju pametis ne gluži novārtā, bet pievērsos tai reti. Kāpēc gan nepaskraidīt labā kompānijā izmantojot nakts vēsumu? Ne bez ietekmēšanās no Feisbukā pamanītā fakta, ka Ņergas skries tieši šo stafetes posmu – man patīk viņu filozofija. Dalībnieku sarakstā ieķeksēju, ka “sekoju līdzi”, citiem vārdiem – nāks tuvāk, redzēs, un atkal kāpu laivā izmest kādu loku tepat pa Daugavu. Piektdienas rītā, kad skatījos laika prognozi vakarā sarunātajam laivojienam, ienāca prātā, ka kaut kā būs jānokļūst līdz Mežciema SKY divos naktī. Atbilde ir velo, ar plānu uz skrējiena laiku atstāt savu transporta līdzekli Ņergu pūznī. Stafetes pārņemšanas laiks ir noteikts, iedomājos, ka kartē jāizmēra attālums, lai izrēķinātu ceļā pavadāmo laiku līdz velo uzglabāšanas vietai. Rezultāts darīja mani domīgu. Izmērīju attālumu no stafetes nodošanas vietas līdz mājām, kurš gan bija apmēram skaidrs, nu jau svārstoties starp velo un skrējiena pagarināšanu. Saskatot mērījumu rezultātu ar stafetes posmā veicamo ieguvu skaitli, kurš aizdomīgi tuvu iedvesmojošajam 42. Hm. A kāpēc gan ne? Jutos atpūties, enerģijas pilns, ar tik pamatīgu visdažādāko emociju pildījumu, ka mutuļoja kaut kur iekšā mēģinādamas izlauzties līdzīgi sakarsētām gāzēm un lavai vulkānā jau nedēļu. Kā punkts uz “i” – iepriekšējā vakarā braucot uz laivu bāzi gadījās tikšanās un saruna, kur sajutu drošības ventīli draudīgi grabināmies kā nesaprotot – palaist ārā vai varbūt vēl drusku paturēt, riskējot ka kaut kas var aiziet pie vella vecmāmiņām un pat vēl tālāk. Maķenīt nošņāca gar blīvējumu, bet tomēr palika iekšā un, kas zin – varbūt labi, ka tā. Pirms braukšanas airēt, pavisam nejauši nokļūstu tuvējā Maksimā, kur ne mazākas nejaušības dēļ starp tādiem citiem pirkumiem, kā auzu pārslas brokastīm, pāris aliem katram gadījumam utml, iegadās puslitra Kolas pudele (kuras cena ir puse no 4x lielāka tilpuma). Neko. Sagadīšanās. Laivošanas pasākumu, ko biju apsolījis kādai Pārdaugavas noskrieniešu PAN!K’ā satiktai jaunietei un viņas līdzbraucējam, bija iecerēts beigt ne vēlāk kā 23, mājās ne vēlāk par pusnakti, pietiek laika, lai paēstu, pārģērbtos un nokļūtu Mežciemā vienā vai otrā veidā. Minos uz Bāzi. Pa ceļam pamanu pazīstamas kontūras – Ilze braši soļo pretim vakara pastaigai laivā. Bāzē satiekamies ar otru vakara līdzbraucēju, ģērbjamies, ņemam laivas un laižam ūdenī pirmsstarta instruktāžu veicot darbošanās laikā. Baudu vakaru pa retam apmainoties ar iespaidiem. Zunda vardes izsmej mūsu airēšanas tehniku, šķiet, apņirdz arī laivas. Un varbūt pat man galvā mītošos stradotrosus (būtnes, kas rodas pēc neķītras albatrosu kopošanās ar strazdiem vai otrādi). Parasts vakara aplis apkārt Ķīpsalai, caur Andrejostu un Kanālu līdz Centrāltirgum, tad lejup pa Daugavas straumi atgriežamies Āgenskalna līcī. Starp 10,5 un 11,5km, atkarībā pēc kuras laivas Endomondo rādījuma skatās, nepilnās divās ar pusi stundās. Noliekam laivas, nedaudz parunājos ar Gintu – laivu saimnieku, tad braucu mājās un joprojām svārstos starp velo un skrējienu. Iekšā patīkami atslābinošs nogurums pēc slinkas aira cilāšanas un emocijas. Daudz. Pēdējās septiņas dienas bijusi gara nedēļa. Rabarbaru plātsmaize vakariņās. Telefons uzlikts lādēties, lai varētu sekot līdzi skrējienam. Atbildu uz komentāriem Endomondo par vakara izbraucienu, skatostukšo plastmasas pudeļu pieejamību virtuves skapīšos līdzņemamajam ūdenim. Tad pamanu komentāru, kurš precizē manu ierakstu “iesildos” ar “pusnakts maratonam?”. Nu vai zin! Domās parādu jautātājai mēli un iekožu sānkaulī. Kā gan viņa varētu zināt par manu plānu? Atrodu vēl dažas pudeles, piepildu ar ūdeni, krāmēju mugurenē. Mazā, samērā vieglā mugursona neder skriešanai, jo nav aprīkota ar jostu. Uz katru soli sanāk “klap” pa muguru, tāpēc jāņem lielāka – savulaik Maksima par ~10Ls iegādāta ar polsteriem, jostām un pat kaut kādu rāmi iekšā (laikam smagumam) – par šo cenu ir ok. Lieku 3 pudeles ar ūdeni – 2x 0.5, 1x 0.7, puslitrs jau pieminētās kolas, kura laivošanas laikā dzīvojās pa ledusskapi. Ar aprēķinu – puslitrs uz katriem 13km un kola beigām. Somā ielieku ar garroku skrienamkreklu – gadījumam, ja skrējiens nesanāk līdz mājai, rīti mēdz būt pavēsi, sevišķi, ja esi sasvīdis. Ieslidinu šortu kabatā pāris ledenes, kuras tā arī tonakt netika nosūkātas. Kājās būs sevi jau vairāk kā 1000km ceļā, t.sk. Nordea maratonā savu uzticamību pierādījušās skrienamkurpes no Hi-Tec – Silver Shadow. Ierakstos twitterī (lai Ņergas zina, ka būšu. it kā piezvanīt nebūtu ātrāk).
13 ar pusi līdz SKY, vai, ja noskrien gar Ņergu pūzni – 15 ar pusi. Kāds arī ir plāns, ja pietiks laika. Lai nebūtu jāpaļaujas tikai uz no telefona skanošajiem paziņojumiem par kārtējo kaut kādā laikā Pirmie sviedri, kāda dīvaina Āgenskalna tirgus tramvaja pieturā vienatnē žūpojoša jaunieša vēl dīvainākas, iespējams, ne pārāk agresīvas roku un kāju kustības, ko pavada nesakarīga murmulēšana nolūkojoties uz garāmskrejošu cita veida vēl dīvaināku dīvaini (mani), piektdienas nakts burzma Vecrīgā nedaudz samazina ātrumu, bet tālāk atkal viss tikai paša vadīts. Brīvības iela, Pērnavas, Zemitānu pārvads. Augšupceļā pretim nāk simpātiska meitene, aiz muguras puisis stiepj iepakotu smago dejotāju tērpu. Izmaināmies gājēju ejas šaurumā, uzsmaidām viens otram – viņiem diena beigusies, noguruši pēc koncerta vai mēģinājuma, soļo mājās, es, spēka pilns, tik uz priekšu. Lejupceļā mācos atpūsties. It kā izdodas, it kā ne. Vēl daudz skrējienu priekšā, apgūšu. Sadabonu ūdens pudeli – mutē sausuma sajūta, jāpadzeras laicīgi. Ieriķu ielas ēnainais trotuārs ir pārbaudījums sajūtām. Acis ātri atrod ar tumsu, saskatu lielo nelīdzenumu kontūras, izvairos. Ar sīkākajiem tiek galā pēdas. Ticis līdz Biķernieku ielai iemetu acis pulkstenī. Grafiks ievērots, izskatās, pietiks laika izmest 2km līkumu, lai starta vietā ierastos ar jau saskrietiem ~15,5km. Atceros, ka pirms dažām dienām kādā pievakarē te braucu ar velo patīkamā sabiedrībā, lai izbaudītu peldēšanas sezonas atklāšanu pilnmēness atspulga rotātajā Linezerā. Tikmēr klāt Eizenšteina iela, iemetu acis pulkstenī, lai vēlreiz pārliecinātos, ka pietiks laika, kurā līdz 2:00 paspētu līdz Rimi, tad Supernetto un SKY, griežu pa kreisi un atkal ienirstu apstādījumu ēnā. Pēc brīža izskrienot uz Hipokrāta ielas pamanu gabalu priekšā pa trotuāru pārvietojamies cilvēku grupu. Atstarotāji, mirgojoša lampiņa – ups, zinot skrējēju mīlestību uz precizitāti (atšķirībā no laivotāju pusstunda šurp-turp – tas ir “laikā”), pielieku soli, lai arī zinu, ka stafetes maršruts tāpat vedīs man pretī – kārtībai jābūt – ja skrien visu, tad visu. Pieskrienot grupai, kura apstājusies stafetes pārņemšanai un kopīgai fotogrāfijai, uzsaucu sveicienu, tieku aicināts kadrā, pāris bildes, ūdens pudeles, kura jau tukša, maiņa, atvadīšanās no iepriekšējā posma skrējējiem un … sākam. Pēc mirkļa pievienojas Čaiņiku pāris, kuri tiek sagaidīti ar sajūsmas saucieniem. Temps smuks, brīžiem sajūta, ka man drusku par ātru, bet zinu, ka 21,1 esmu skrējis stabili zem šonakt ieplānotajām 2h, attiecīgi – vienkārši turos līdzi un izbaudu. Uz Šmerļa ielas veloceliņa mūs apjūsmo pretīmnākoši jaunieši, pirms Brīvības ielas Nestes paskrienam garām vēlīnam (? vai agrīnam) nūjotajam, kurš bez īpaša izbrīna noskatās padsmit garām paskrienošos dīvaiņos un divos pavadošos riteņbraucējos, pie Juglas McDonalda izraisās diskusija, vai esošajā tempā ir iekļauts pitstops, lai sarītos neveselīgu pārtiku, bet nerodot skaidru atbildi, ceļš turpinās bez izvirtībām ar baltmaizē iespiestas kotletes iesaistīšanu. Juglas iela, aplis un uz priekšu Lubānas ielas virzienā. Atkal aplis. Dažam čuru pauze, viens dalībnieks, ja pareizi sapratu, izbaudījis pusotru posmu, atvadās, lai dotos mājup (vai atpūsties kādam no nākošajiem posmiem). Drīz pēc Endomndo paziņojuma par 27. kilometru, jūtu, ka nav gluži lāgā. Galvā kaut kur ielavījusies doma, ka pie Dailes teātra, līdz kuram vēl gabaliņš, varbūt vajadzētu beigt. Lēnām, bet noteikti sāku atpakalikt no grupas, kas nevairo optimismu. Sarunāju ar kārdinošo ideju pāriet soļos, ka viņa pacietīsies līdz 30. kilometra beigām, tad tiks izskatīta vēlreiz. Ap to laiku otrā puslitra ūdens pudele kļuvusi tukša, slaidā lokā ielido autobusa pieturas misenē. Domāju, vai man vakariņās vajadzēja negausīgi apēst divus plātsmaizes gabalus. Zinu, ka nākošā pudele būs kola. Grupa jau tālu priekšā. Endomondo mehāniskā, sievieti imitējošā balss (kas zin, varbūt tas man ir pirmais solis uz gumijas sievieti, atšķirībā no normāliem cilvēkiem ierastā bezalkoholiskā alus) noskaita 30. Viss. Soļos, atsprādzēju mugureni, roku iekšā, sataustu dziļuma vēl vēso pudeli. Turpinot ātri soļot, atskrūvēju pamatīgi sakratīto dzērienu, nedaudz pārsteigts, ka puse satura nenonāk uz trotuāra, dzeru, tad dzeru vēl. Iekšā uzputo, gāze iesitas nāsīs, tas kā ielej spēku, pamodina. Soma atkal uz pleciem, sprādzes ciet, atsāku skriet. Pamanu, ka no jau pavisam tālu esošās grupas atpalicis puisis baltos šortos. Matīss. Un Čaiņiki. Gaida mani. Neko, jākustas. Pielieku soli. Pirms sākas Dienvidu tilta Lubānas ielas gala viaduktu labirints, esmu viņus panācis. Labi, var atmest tempu. Jā, man viss kārtībā, piedāvāju kolu, no kuras atsakās. Paši vainīgi – man vairāk paliks  foto: Linda Beldava (ar pie rokas esošo telefonu) Pāris foto, tad paziņoju, ka man ir jāstājas attiecībās ar pulksteni un dodos tālāk. Pieci ar pusi kilometri līdz finišam un pusstunda laika, lai paspētu līdz puspieciem. Apzinoties situāciju, saprotu, ka 4 stundās neieskriešu, bet, ja kas nenotiks, būšu ātrāk kā iepriekšējā reizē. Tas uzmundrina, kājas sāk cilāties brašāk. Pie Brīvības pieminekļa satieku pretīmnākošas vienādos karnevāla kostīmos tērptas jaunietes, kuras nakts sākumā krietni svaigākā skatā un lielākā skaitā redzēju grupā defilējam pa bruģi garāmgājēju saucienu un svilpienu pavadībā. Nesaprotu īsti “pirmskāzu ballītes”, bet nu katram savs. Vecrīga krietni tukšāka, vien velorikšas grozīdamās pa Līvu laukumu un Kaļķu ielas šaurībā brīžiem liek mainīt trajektoriju. Akmens tilts, pēdējā ūdens pudele. Šoreiz – 0,7. Malks rīklē, šļāciens uz galvas un vēl daži aiz krāgas, lejup no tilta. Nu jau drīz. No Uzvaras parka dīķa 2km līdz mājām, kur apmēram jābūt 42,2 līnijai. Brīžiem ātri soļi, bet pamatā skriešus. Laiks dīvaini turas saprātīgās robežās – zem 6min/km, izņemot 41., kad pasoļoju ilgāk un veicu kārtīgu pašaplaisīšanos. Un tad – juhū! – kā mūziku dzirdu fourty two kilometers in four hours two minutes (kad aiziet pāri stundai, sekundes nesaka), drusku iekož par to, ka 4 stundām pāri, bet – tas nekas. Pielieku soli, lai pēdējie 200m nesabojā statistiku, tad vēl līdz nākošajam stabam, vēl vienam un vēl drusku – tā, lai kaut kādas GPS aprēķinu kļūdas dēļ nenojūk pasākums. Re – klāt mājas, nu jau aŗī pietiks. 42,44km @4:04:56 (no kuriem 42,195 @ 4:03:28 – drusku vairāk kā 10min ātrāk salīdzinot ar NRM). Nedaudz grīļīgi ieejot pagalmā izbaudu rītu, vērojot caur koku lapotnēm spīdošos tikko uzlekušās saules starus, saleju uz galvas un aiz krāgas pēdējās piles no ūdens pudeles. Pie loga rīta cīgu baudošais kaimiņš noskatās un jautā – nu, što, Maris, trudna? (puspieci, sestdienas rīts, puisis slapjā bezroku maikā, šortos, ar mugursonu un nevis dzer ūdeni, bet lej sev uz galvas – ko gan par šo varētu padomāt?) Atbildu – jestj takoje, un neiedziļinoties detaļās dodos iekšā mājā, kur noģērbies, noskaloju seju, sadabonu ledusskapī alu, atsēžos krēslā un sajūtu tādu kā pieskārienu. Par to, ka viss ir tik labi, lai gan nekas nav ne labi, nekā, bet iekšā bangojošās emocijas, ar kurām šis viss sākās, ir izklīdušas kā rīta migla virs Salacas pēc saullēkta augusta vidū.
Paldies! Pārpublicēts no http://pastaigas.lv/ Ja reiz skriet pašmāju gada spicāko maratonu nav bijis savlaicīgos plānos, tad attiecīgi, tas neuzrādās treniņu kilometros. Bet, ja zvaigznes un planētas nostājas pretēji trīs pirkstu kombinācijai, tad ar trim oficiāliem, vienu kaktu maratonu un pāris Siguldas kalniņu ultrām azotē pie labas veselības gribās pamēģināt ko jaunu arī jau divreiz bradātajā NRM četrdesmitdivniekā, kā tādam padzīvojušam laulāto pārim pēc garlaicīga ķeksīša pēc seksa, aizstaigāt uz mantiņu veikalu guļamistabas dzīves atsvaidzināšanai. Tā tā tā. Kas ir izlikts plauktos? Gumijnieki? Zeķes? Basas pēdas? O nē, par šerpu. Pat lubrikanti nelīdzēs, būs jēlumi. Varbūt nenoskriet, bet nonstopā noiet? Nē, vajag ko ekstrēmāku, asākām izjūtām. Noskrien forumā pagadās atsvaidzināt atmiņu par amīti, kas maratonu noskrien flipflopos. Bingo! Skriešu adaptētajās Crocs iešļūcenēs, kuras ziemā apgraizīju zinātnes vārdā kā reiz pēc manu pēdu horizontālās projekcijas aprisēm. Pareģojums. No rīta saēdos tostermaizes ar jāņogu un vēl ar aveņu zapti un nosolos trasē neko neēst, izņemot padzerties aizkostu apelsīnu šķēļu sulu, ūdeni un pilnīga stresa gadījumā enerģijas suslu. No pēdas apakšas starp īkšķi un otro pirkstu pāri pēdas virspusei nolīmēju “ir diezgan lipīgs un ir ok” leikoplastu “V” formas veidā un šo pašu aptinu piecās kārtās ap jēzeņu tangiem, lai tie kļūst resnāki un mīkstāki, vēlāk šī darbība apstiprinās kā kļūda un, iespējams, pat abas, bet kam kļūdas ir tikai un vienīgi neveiksmes, man tās ir iespējas nākamreiz mēģināt inteliģentāk, vismaz tā reiz vienā no savām uzrunām izteicās H. Fords. Protams, no šī paša leikoplasta tiek izgrieztas divas ripiņas, ar kurām tiek paslēpti krūšu gali, lai ar kailu augšdaļu būtu iespējams rādīties publiskā pasākumā. Prieks par iesācējiem, kas šo kaiti laicīgi nenoskaidro garajos treniņos (kā es reiz), no čomiem vai neizlasa skriešanas forumos. Bet kārtīgam vecim, vismaz vienreiz ir jāizmēģina – must have. Kā viduvējs aritmētiskais draudzes loceklis čupojos, bildējos, sarunājos un apsveicinos ar pārējiem sapucētajiem feidipīdiešiem pirms svētdienas Skrienkalpojuma. Hmmm, Feidipīds pēdējo skrēja bruņās, baltā togā vai tomēr kails? Un kādu ziņu Tu, jā, tieši Tu, vēlies nodot finišā? Ok, ziņa par uzvaru reizē ieskries finišā ar uzvaru. Pārkāpjot desmito bausli, kā grēcinieks noskatos uz viena TT (Tempa turētājs) amatā jauniesvētamā svaigajām Hermeja nulles taku čībām, izskatās šauras, tāpēc, diemžēl, ar tādām savas pēdas neaplaimoju. Vairums klātesošie, uzzinājuši par manu nodomu skriet jēzenēs, kļūst reliģiski spitālīgi – nespēj bilst saprātīga padoma no ganāmpulka noklīdušam aunam, jācer uz viņu tūkstošsoļu lūgšanām. Ir tikai viens, bet neko neapstiprinošs šaujamieroci vicinoša TT ķecera komentārs, ka pirksti var slīdēt pāri iešļūcenes galam, nodauzīt pirkstus un uzberzt tulznas. Maybe baby. Will see. 3/4 Noskrien TT 3:30 uz baloniem sazīmēju Skrējējdieviņus, sakārtoju audio sistēmu un pleilisti un nodrošinu Edmunda balss atbalstu par noskrietajiem kilometriem un laiku. Dodos uz starta kolidoru, ptū koridoru. Ikgadējais pirms starta blā blā, fonā skan organiozatoru sarūpēts kaut kas labs ar ko finišēju pagājušogad kā TT 4:30, skrējiens sākas. Pieticīgi trenējoties uzstādījums pieticīgs: noskriet ne lēnāk kā pirmo un īpašo 3h51m un, ja būs lemts, tad pārsist rudenī Valmierā izmocīto 3h21m, respektīvi, pirmais garais treniņš šogad. Solis raits un sākot ar iepretī “Costa Pacifica” lainerim pirmo slapināšanas punktu, izvairos to apskrienot, un tā metodiski plānoju izvairīties no pārējiem. Tā kā skrienu ar relatīvi skaļu mūziku, tad dzirdu saraustītus komentārus par savu apavu izvēli tikai no blakus skrienošiem kolēģiem, kas vēršas ar uzrunām, bet manas atbildes ir no sērijas “jā jā, forši” vai nav vispār, jo kārtīgi nesadzirdu.
Protams, jau ceturto sezonu, skrējiena laikā norisinās konkurss “Ideālais dupsis 2013″, kur par uzvarētāju pusmaratona distancē kļūst sektante ar zirgasti, superīsiem šortiņiem un izteikti nostieptu uz purngala liktu dejotājas soli un pats galvenais – dupsi kā Zeva dāvanu. Lai arī skrienot Dienvidu tilta kāpumā šo iespēju izmantoju apzināti vilcinoties, paildzinot vizuālo baudījumu, kas iespējams, noderēs kā flešbeks motivācijai grūtākajos kilometros, mana tipināšana tilta makarona plusojumā tomēr ir izteikti raitāka kā citiem, tāpēc sasniedzis šķērsgriezuma kulmināciju, turpinu drāzties pāri Eiropas Zelta tiltam kā nokaitēts vērsis un meiteni atstāju noskatīties uz maniem kailajiem Ahilejiem. Ap 16. km jūtu, ka kaut kas ar sliktās pēdas tangu starpu nav labi. Jau iepriekš ik pa brīdim jutu cimperlīgu attieksmi salīdzinājumā ar labo pēdu. Dzirdināšanas punktos ūdens šļakstījās uz pēdām un kādu brīdi, līdz pažuva, jutu pastiprinātu kairinājumu. Turpinu tik vālēt triatlonistu gurnus grozošajā solī un finiša līnijai paskrienu garām gar kreiso galu 1h38m. Neslikti, ļoti labi. Skrējiena turpinājums seko uzreiz bez reklāmas pauzes… …23. kilometrs un temps sāk samazināties. Mūziku esmu izslēdzis, puļkus izvilcis un koncentrējos uz elpošanu. Blakus pieskrien džeks un jautā kā skrienas jēzenēs, vai neberž? Saku, ka šur un tur knieš, bet ir ok un jautāju kā skrienas viņam. Viņš atbild, ka skrien labākajā ekipējumā, bet pret noberzumiem lieto vazelīnu. Tā kā es neko slīdamībai nelietoju, tad pārjautāju, kāpēc vislabākās kedas un zeķes, ja jāsmērē lubrikants? Tā kā čalim mugurā krekls no visiem zināma veikala, jautāju vai viņu veikalā var nopirkt vazelīnu…? …puisim bail no uzberzumiem un vēlme palīst zem 3h20m. Sarunu izbeidzu ar aicinājumu veikalos blakus labākajām botām un zeķēm tirgot vazelīnu, atsākt ritmiski elpot un pievērsties skriešanai nevis muldēšanai. Džokera ielas atsvaidzināšanas punktā ekspromtum paķeru pusbanānu un noskaloju barības traktā. “Gaņi babu na dambis” ielas sākumā nejēgā sāk sāpēt kreisajā sānā, nu tā, ka S.Ā.P. Mēģinu nedaudz nomest tempu. Nekā. Ja šādi turpināsies, tad pieskrienot vistuvāk pasākuma centram jāplāno Norseman ekstrēmtriatlona baltais krekls… Ciešos ar pāris atraugām un akupunktūras trikiem līdz pat Elizabetes ielai kamēr sāpes rimstas. Cik trūka? Ja līkais nebija paredzēts ēdienkartē, kāpēc bāzu mutē? Fuij, slikts mērkaķis. Kļūda. Pieredze. Ķeksītis. Ieskrienu Skanstes rajonā un saprotu, ka tomēr kaut kas ir pakaļā ar līdz šim nosacīti ideālo rīta skriešanas šovu. Kreisā pirkstu stakle jau sūrst it kā būtu iekāpis Fukušimas mīzeņu pūznī. Sāku štukot, vai tik nevajag kaut ko mainīt, arī leikoplasti no pēdas augšdaļas dislocējušies un plivinoties spēlē savu greizo nošu partiju manā simfoniskajā nūdistu dueta koncertā. Atceros šo un saprotu, ka man ir tik pat izturīgas iekšas, nepurpinot turpinu. Lieku soli dažādos veidos, lai mazāk berž, velkot vairāk ārā pirkstus no kreisā tanga, un kāja tā un pēda šitā, līdz vienreiz iešļūcene nokrīt un nākas apstāties. Uz Lāčplēša ielas padzeros, netīši atkal un atkal saslapinu pēdas, dzirdu šušināšanu kā uz pirts akmeņiem uzmestam garam “Ššš…”, sviedrsālsūdens mazajās vātīs čurkstot izgaro. Praktiski izbaudu aicinājuma teicienu par sāls nebēršanu uz brūcēm, tikai šķidrā agregātstāvoklī. Lāčplēša un Baznīcas ielu krustā jautāju sev kādā nominācijā un kādu balvu iegūšu, turpinādams skriet kairinādams jēlu īkšķi un izliekoties, ka viss ir čībās? Godīgi atbildu, rauju čības nost un turpinu basām pēdām. Sajūtas ir neaprakstāmas, atvieglojuma sajūtā tāda, kā čurājot pēc 2 stundu ciešanās valsts gala eksāmenā, pilnīgi acis miglojās no labsajūtas, katrs solis – “Ooo, āāā, cik labi.” Pieskrienu pie Esplanādes un iesēžos tieši astē (lasīt virsrakstu) un aizvējā daiļajai sektantei, kurai tempu un aizvēju atkal sāk turēt Nāves ielejas ultras finišētājs. Pie vantinieka vanšu balstiem Lietuvas skrējējam dzeltenā topā jautāju cik laiks, šis atbild, ka 2:45, sarēķinu, ka ir pa pirmo zorti, būs jāuzcep baso pēdu maratona torti. Jau iepriekš skatītāji uz Valdemāra ielas sākuma izteica komentārus “basām pēdām? …jau 2:40?” Tobrīd nenocirtu laiku, biju aizrāvies ar konkursa žūrijas priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanu, darbs nav grūts, bet pagalam atbildīgs. Šādi turpinu līdz pat Ķīpsalas ielai, kas ar savu virsmu ilgai baspēdošanai nav gluži piemērota ātrumam zem 4:50 min/km, jo var izraisīt tulznas un zemādas audu bojājumus, spriganā daiļava ar maratona distances ideālā dupša 2013 titulu attālinās, ehh. Ārzemju seniori iepretī Bjorkas hotelim izsauc “Abebe Bikila!” un es atbildu ar smaidu un Kolizeja vēsturisko cīņu cienīgu īkšķi raidītu debesīs. Paskrienu garām dīdžejiem, parāpoju garām dzirdināšanas punktam un sāk skanēt izdzīvotāju skaņdarbs – ikona, kas man liek uzmesties zosādai, saņemties un šauties ārā kā bultai no pārkarsētās salas. Izmetu loku uz Slokas ielas, padzeros un, ieraugot ielas otrā pusē tuvojamies sektantiem zināmu gelkedu ateistu, savā ziņā savu domubiedru ar pasaules izzināšanas garu, pielieku ātrāku savu baso pēdu soli, un, smaidot, tuvojos uz NRM2013 medaļā attēloto, ar konditoreju, melno nokrāsu un cietumu perimetru vissezonas tematisko rotājumu apvīto tiltu. Pie pasākuma galvenā sponsora ēkas fasādes gogo meitenes spiedz: “Viņš skrien plikām kājām, basām pēdām!?” Uz kaļķenes Ventas pilsētas tipisko cementa bruģi nomaina riktīgais Vecrīgas oldskūls ar kārtīgām šķirbām, kur sabirusi visa konsumētā vecpilsētas naktsdzīve gružu, izsmēķu un stikla lausku veidā, spēlēju spēli “Uz līnijām kāpjot uzsprāgst”, līmenis “Boss”. Kungu ielas krustā, redzot manu pēdu pornogrāfiju bez melno taisnstūru cenzūras, kurus nesu rokās, kā hedonisma ziedu laikos, mazi vai lieli, visi ekstāzē palīdz man kulminēt ar skaļām ovācijām. Skrienu pēdējā līkumā palielinot tempu, dzenoties garām vairākiem skrējējiem ar gumijas un polimēru kontracepcijas līdzekļiem kājās. Finiša taisne, lieku lietā savas bērnībā ieliktās sprintera dotības, iepriekšminētajam lietuvietim aizbrauc jumts no baskāja izaicinājuma un šis mani tomēr noskrien. Nejūtos pazemots, joprojām jūtos kruts. Samazinu ātrumu triecot papēžus asfaltā un ietipinu, lai ko jel sakarīgu dzirdētu no žurnālista, kuram kā izrādās toč’ ir tikai benzīns galvā. Nekā! Neviena vārda. Varbūt pričkas aizsvīdušas, neredzēja? Vai ziemas cepure pārkarsēja motora galvu un pārdega blīves un sakusa vārsti? 3h27m. Svētais Feidipīds atkorķē Aīda pagrabos atdzesētas sešpakas pirmo alus skārdeni…”Klunk, klunk, klunk.” Paklanos, pateicīgs par man sagādāto servisu un pasākumu, saņemu meitenes smaidu un kaklā pakārtu medaļu, paķeru aikāgaršo maisiņu un dodos pēc iepriekš sagādātā vēsā aliņa, pļāpāju muļķības ar čomiem un Dionīsa prātā dodos viņiem sastādīt kompāniju 10 km distancē. “Hell yeah!” P.S.
Paldies visiem sektantiem un īpaši TT, kuri atbalstīja, izrādīja interesi, ķircināja un uzrunāja skrējiena laikā. Paldies! Satiekamies citos sezonas skrienkalpojumos un virtuālajā skriešanas paradīzē&ellē. Paldies sponsoram par pieteikumu un pēcburziņu! P.P.S. P.P.P.S. NB! Konkursa “Ideālais dupsis 2013″ uzvarētājas aicinu personīgi sazināties balvu saņemšanai. Pārpublicēts no: http://esesmukasesesmu.blogspot.com |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Jau uz Piedrujas ielas pamanu, ka skrienam 21,1km @ 2h grafikā, t.i. zem 6min/km. Čaiņiki, izbraukājuši Rīgu krustu šķērsu, jau pirms brīža ziņo, ka līdz Dailes teātrim, kur paredzēta stafetes nodošana, atlikuši 3km. Matīss smuki tur tempu, uzmundrina ar stāstiem. No aizmugures uz riteņa parādās Linda, kura noskrējusi iepriekšējo posmu, aizgājusi mājās, sapratusi, ka miegs nenāk, izdomāja atbraukt paskatīties kā mums skrienas, un sāk kaut ko čalot – saturu nesaprotu, bet ir labi. Saprotu, ka 42,2 šonakt notiks. Pie Matīsa ielas pārbrauktuves Čaiņiki atvadās, turpinam trijatā. Matīss, kurš ik pa brīdim ieskatās pulkstenī un nosaka, ka ejam grafikā, Linda, kura uz diviem riteņiem līkumo starp mums, trotuāra uzbrauktuvēm un pakāpieniem pie māju ieejām un es, nedaudz pacilātā noskaņojumā, klusībā rēķinādams, vai un kā varētu dabūt nedaudz labāku laiku kā iepriekšējā skrējienā. Īsi pirms Čaka ielas pie kāda kroga jauniešu grupa sajūsmināti komentē mūsu pārvietošanos, viens pat paskrien līdzi pārdesmit soļus, bet, šķiet, tas arī viss – sagurums un telefons pie auss liedz turpināt. Bērnu pasaule it kā jau blakus, saku – zin, man vajag atmest tempu. Izrādās, esam drusku ietaupījuši, varam to atļauties un joprojām būt plānotajā grafikā. Forši. Pie policijas busiņš ar likuma sargiem, kuri noskatās uz, iespējams, nedaudz dīvaino trijotni – meitene uz velo, pusis ar aizmugurē piesietiem baloniem un vēl viens ar mugursomu. Katru rītu kas tāds te noteikti nav vērojams. Jē. Brīvības iela. Grupa tikko beigusi, nākošā posma skrējēji jau gaida. Pāri ielai un esam klāt. Laikā. Izdzeru atlikušo kolu, dabonu vēl dažus malkus no Lindas atvestās skārdenes.
km 
- 
