Laikā starp Valmieras pusmaratonu septembra vidū un janvāra beigām (ziemas sezonā) skrēju lielākoties mierīgus, negarus skrējienus, daudz trenēju bāzi un “krāju kilometrus” (cieņas cīņā pat reiz decembrī tiekot vienā divīzijā ar Topiņu, oho!). Atšķirībā no Latvijas, te, Vācijā, nav sniega ziemā, līdz ar to diezgan vēlīgi skriešanas apstākļi. Janvāra beigās sāku intensīvu astoņu nedēļu treniņu plānu pusmaratonam. Būtībā plāns bija tāds pats kā Reinim, tikai pielāgots manām spējām, lasīt, vieglāks – 4 skriešanas treniņi nedēļā:
intervāli stadionā, kas katru nedēļu pakāpeniski tika audzēti garāki
tempa treniņš “maratona tempā” (lai arī ko tas nozīmētu tādam, kas nekad maratonu nav skrējis)
viena mierīga bāze (pulss zem 145 sitieniem minūtē) un vingrinājumi stadionā
+ 3 “sausie” treniņi – viens gurniem, dibenam un kājām, viens – rokām, pleciem, mugurai, viens – vēderam un sāniem (pēdējiem diviem gan nav tieša sakara ar skriešanu, un plānā to nebija, bet kā mēdz teikt – “pleciņi arī jākustina”).
Liepājas pusmaratona plāns A bija 1:40, plāns B – 1:45, C – nesatraumēties.
Konkrētais treniņu plāns, kaut arī piemērots man, bija paliels izaicinājums, jo līdz šim neko tik striktu nebiju pildījusi. Biju skrējusi pēc plāniem, taču šis bija cits līmenis. Arī uzstādītais A plāns manu PB uzlabotu par nepilnām 10 minūtēm, kas nav maz. Vismaz ne 8 nedēļās.
Grūti pateikt, kura nedēļa bija vissmagākā. Fiziski – otrā, kad viss, sākot no pakaļas uz leju sāpēja, emocionāli – ceturtā, jo trešās beigās iliotibiālā saite sāka par sevi nepatīkami manīt, un, tā kā centos ieklausīties ķermenī, nedēļu neskrēju. Piektajā nedēļā atgriezos ar jauniem spēkiem, bet kopš tā brīža skrēju visu laiku uz traumas robežas – pēc smagākiem treniņiem celis naktīs neļāva gulēt, darīju visu iespējamo, lai novērstu ļaunāko, treniņos nepārforsēt un nesastumt pārāk daudz smagu kilometru nedēļas nogalē (mans slikts ieradums visu nedēļu neko nedarīt un tad piektdienā pamosties).
Šīs astoņas nedēļas nenoliedzami bija fiziski smagākās, kādas bijušas. To laikā es iemācījos:
ēst tad, kad negribas,
skriet tad, kad ļoti, ļoti, ļoti negribas,
sadzīvot ar pastāvīgām, neizskaidrojamām muskuļu sāpēm vietās, kur nezināju, ka vispār ir muskuļi.
Ļoti palīdzēja tas, ka ar Reini bija vienāds treniņplāns, un ka aktīvi endomondo katru reizi rakstījām, kā gāja – dažreiz apzināties, ka neesi vienīgais, kam nav viegli, palīdz vairāk nekā uzmundrinājumi no kāda, kurš tam neiet cauri.
Pēdējā nedēļā pamazām kļuva skaidrs, apmēram uz ko esmu šobrīd spējīga, ko esmu izdarījusi, ko nē, un manas slepenās prognozes piepildījās diezgan precīzi. Tieši tas, cik daudz bija paveikts, atspoguļojās rezultātā 1:42:08. Ja treniņos būtu izdarījusi pilnīgi visu, būtu vai nu noskrējusi zem 1:40, vai arī (visticamāk) satraumējusies un nestartējusi vispār, tā ka šobrīd esmu apmierināta ar sasniegto.
Sezona vēl ir gara, un ieplānoti vēl vairāki pusmaratoni – tas nozīmē, ka būs vēl vairākas iespējas. Kurā tieši skriešu uz rezultātu, vēl nezinu, skaidrs gan ir viens – vasarā skriet man nepatīk un pa bruģi arī ne, tāpēc diez vai tā būs “Skrien Latvija” Kuldīga augustā.
Par pusmaratonu
Reinis jau rakstīja par to, kā mums gāja, un ko darījām pirms sacensībām, atliek vien pastāstīt par to, kā man gāja tieši trasē.
Uz startu savu atbalstītāju neorganizētības dēļ devāmies tikai pašā pēdējā brīdī, un zinot, ka pēc starta signāla no beigām pūlim tikt cauri ir lieks šķērslis, īpaši neskatoties apkārt, iespraucos, cik tuvu elitei varēju tikt, pacēlu acis, un izrādījos tieši aiz 1:40 tempa turētājiem. Kaut kāda lietuviete gan vēl bezkaunīgāk pielīda tieši priekšā, bet atpalika jau pirmajā kilometrā – tā nu es apņēmīgi, baidoties no Liepājas vēja, kas patiesībā uzpūta tikai dažās vietās un daudz mazāk, kā domāju, turējos aiz TT muguras kā tāds dadzis. Pirmo reizi iemācījos tā pa īstam izmantot aizvēju. Tā nu drošsirdīgi pirmo apli skrēju soli solī ar baloniem, bet sapratu, ka visu trasi tādā tempā noskriet neizdosies. Iespējams, ja trase būtu bijusi marķēta, pašiem TT būtu bijis vieglāk uzturēt vienmērīgu tempu, taču diemžēl nebija nevienas kilometru atzīmes, un, kā redzēju, viņiem bija grūti saprast precīzo laiku, un vismaz pēc mana pulksteņa septītais kilometrs bija par 10 sekundēm ātrāks kā vidēji uz 1:40 vajadzētu. Tas tad, iespējams, arī manu sirdi un kājas nokāva, un otrā apļa vidū pamazām sāku attālināties. Var jau būt, ka manis pašas pulkstenis apmaldījās, bet kā bija, tā bija. Apēdu savu SIS greipfrūtu ķīselīti, un TT bija attālinājušies par apmēram 100 metriem. Temps pamazām kritās, TT lēnām attālinājās, bet viss joprojām bija pieļaujamajās robežās, kādas biju sev pirms starta uzstādījusi. Zinot, ka pirmajos 7 km iekrāts zināms handikaps, (jo apzinājos, ka šoreiz 1:40 vēl nebūs pa spēkam) pārāk neuztraucos par to, ka sāku skriet lēnāk. Viss starp tempu 4:45 un 5:00 bija sev pieļaujamajās robežās.
Apņēmīgi turos aiz baloniem
Otrā apļa beigās pievienojos diviem skrējējiem, kas vienmērīgi skrēja uz 4:45 min/km, kādu gabaliņu izmantoju aizvēju, pārmiju dažus vārdus, kas palīdzēja novērst domas, apspriedām leišu līderi, kas paskrēja garām kā stāvošiem un pazuda finiša taisnē. Vairāk gan neviens mūs par apli nepadzina. Trešajā aplī pēc promenādes posma atpaliku, un turpināju atkal viena. Temps sāka diezgan lēkāt, un sāka iet kā pa celmiem. Labi sajutu to, kas treniņos nebija izdarīts, un jutu, ka manas spēka paliekas ir galā. Varbūt emocionāli atturēja tālāk spiest tas, ka pirmais aplis bija ātrāks nekā biju plānojusi. Iedzertās želejas enerģiju šķitu vispār nejūtam, un cīņasspars zuda, redzot, ka temps nokrītas zem 5:06. Apzinājos, ka muļļājos pa trasi bez kādas savāktas gaitas – tikai skrēju uz priekšu, cerot drīzāk beidzot ieraudzīt finišu. Atbalstītāji bija diezgan pasīvi, tikai daži uzbļāvieni, par kuriem joprojām prātoju, vai tiešām palīdzēja (“tu skrien tik viegli!”, kad jutos pilnīgi pretēji) un Mošķahigh five, tas praktiski viss.
Pēc 18. kilometra mani sameklēja dedzīgākais atbalstītājs, un pēdējos trīs kilometros viņa pavadībā beidzot spēju saņemties un vismaz pilnīgi nepadoties. Kā parasti, pašās beigās pēdējais izrāviens un finišā saskatīju tieši tādu laiku, kādu arī biju domājusi tur saskatīt. Divas minūtes līdz A plānam, B plāns kārtīgi izpildīts.
Finišēju kopvērtējumā kā 21. sieviete, 14. savā vecuma grupā.
Kopumā trase man patika, nebija kalnaina, nebija garlaicīgu, vienmuļu posmu, priekšzīmīgi marķēta ar barjerām un lentām, vienīgi vidū, kad bija vairākas reizes jāskrien ap strūklaku – tur jau varēja sareibt galva, ja ātrāk skrietu. Skatītājiem tur noteikti bija interesanti stāvēt, jo visu laiku kāds skrēja garām, un dažādos virzienos. Es gan mūsu atbalstītājas tā arī nesaskatīju, bet, kā jau parasti, es maz skatos apkārt skrienot. Nepatika asais līkums tieši pirms finiša ar kabeļu pārvadu un pakāpienu uzreiz aiz tā. Tas bija galīgi garām, jo brīdī, kad koncentrējies uz finišu, papildus bija uzmanīgi jāskatās zem kājām, lai tikai kaut kur nepakluptu.
Savdabīgi ūdens punkti, ļoti daudz un mazi. Grūti spriest, vai man patika, jo es nedzēru, bet šķita diezgan ērti, ja būtu gribējusi dzert. Citus gadus, cerams, būs arī kilometru atzīmes un trase būs precīzāk nomērīta. Tāpat žēl, ka šo posmu LMT Straume nefilmēja, mājinieki būtu gribējuši paskatīties, bet nu visu jau nevar gribēt.
Nobeigumā atgriezīšos pie virsraksta – pēcsacensību eiforijā par jaunu PB jutu kārtīgu uzmundrinājumu un pašpārliecinātības vilni. Arvien jauni sasniegumi, kaut nelieli un pamazām, arvien vairāk liek noticēt savām spējām. Cik ļoti man noriebās visa skriešanas padarīšana treniņu posmā, tik ļoti pēc tam man tas atkal sāk patikt, un gribas vēl un vēl.
Tāds svītrains tas skriešanas hobijs – te balta, te melna svītra, bet kamēr pats neesi tajā iekšā, to nesaprast.
Šīs sezonas sākumā tā daļēji pie sevis apņēmos mēģināt uzrakstīt kaut ko par katrām šīs sezonas sacensībām, jo šos aprakstus pēc tam pašam ir ļoti interesanti pārlasīt, atceroties, kā man kurā reizē gājis. Citādi sanāk tā, ka aizbraucu, noskrienu un aizmirstu. Sacensības saiet vienā lielā putrā, un jēgas nekādas. Taču no pirmajām četrām šīs sezonas sacensībām – seriāla `Noskrien ziemu` četriem posmiem – apraksti tapuši tikai par divām – pirmo un pēdējo. Laikam jau abos vidējos posmos tiešām nekas īpaši daudz stāstāms nebija – ziema, sniegs, ledus un slidināšanās uz vietas. Taču ar Liepājas pusmaratonu sezona beidzot ir sākusies pa īstam! Var teikt, ka nu ir atklāta šīs vasaras skriešanas sacensību sezona.
Liepājas pusmaratons šogad atkal ir iekļauts seriālā `Skrien Latvija`, no kura tas uz dažiem gadiem bija izkritis. Šajā seriālā es šogad atkal skrienu vidējās (10-12 km) distances – gluži tāpat kā pērngad. Un uz Liepāju atkal dodos jau iepriekšējā vakarā, lai šo vakaru pavadītu to skrējēju pulkā, kurus pie sevis izmitina Edgars Porciks, ar kuru mēs šogad jau otro sezonu pēc kārtas cīnāmies par ātrāk noskrieto piecīti, kam šogad par godu pat ir tapis speciāls Edgaru kauss, ko šajā teikumā esmu izmantojis par ieganstu, lai radītu pēc iespējas vairāk salikta pakārtota teikuma daļas. Tā jau mums kļuvusi par tādu kā tradīciju (nevis veidot teikuma daļas, bet pavadīt Liepājas pusmaratona priekšvakaru pie Edgara).
Šogad nekādi nespēju noformulēt sezonas atskaiti bloga formātā, tāpēc izveidoju atskaiti kā galeriju facebook. Lai iedvesmotu arī citus skrējējus izveidot rakstus par aizvadīto sezonu, Šefs palūdza pārpublicēt arī noskrien lapā.
Decembris tradicionāli noslēdz gadu. Žūrijas šī mēneša favorīte punktus uz “i” salika tieši gada pēdējā dienā, kur tradicionālajā Maffijas organizētajā klases ekskursijā uzspridzināja Igaunijas mežus netālu no Laulasmā, 12 stundu garumā sariņķojot 115 kilometrus. Ar to bija vairāk nekā pietiekami, lai plūktu uzvaras laurus konkurencē starp dāmām, taču arī vīriem bija, ko redzēt – vitaminka D jeb Vita Devjatņikova kopvērtējumā izcīnīja trešo vietu. Kāds no kluba biedriem saka par Vitu, ka viņa “sacensībās parādās reti – kas būtu pretstats mūsu ierastajam “skrienu visur”, bet, kur viņa parādās, tur noskrien labi.” Vai tas ir vitamīns D vai varbūt Mildronāts, kas palīdz Vitai rādīt tik labu sniegumu? Skaidrojam.
Iesākumā pagāja pieci gadi kopš spārnotās frāzes “Nākamgad skriešu pusmaratonu”, tad pagāja pieci gadi kopš noskrēju pirmo pusmaratonu. Vēl pēc pieciem gadiem noskrēju pirmo maratonu. Tagad pēc pieciem gadiem, piekto reizi atgriežos Šamonī kā dalībnieks, lai otrreiz startētu TDS.
Procedūra, kā ierasts – lai tiktu pie numura, ir jāatrāda obligātais ekipējums. Pirms tam vēl tiek izstaigāts tirdziņš un veikali, jo ideja par iepriekš noskatīto mugursomu neliek mieru. Bija doma par jaunas lampas iegādi, bet tā soma tomēr ar mani vairāk uzrunā. Kā nu ne, ja šodien tiek tirgota ar atlaidi.
Pie reģistrācijas tiekam diezgan ātri un ar Tomu nosmejamies, ka mums jāatrāda sīkumi – telefons, folija sega, ēdiena rezerves, bufs un ūdens. Dāma gan pamanās pajautāt, vai man tiešām ir tikai 0.5l ūdens pudele. Nē, protams, re kur pat divas dzeršanas sistēmas. Ārā ir karsts. Numurs ir, aproce ir, soma ar’ nomarķēta.
Lai nebūtu garlaicīgi, organizatori iepriecina ar “Warning about hot weather in the coming days! Check your email for more info” (tulk. – Brīdinājums par karstiem laika apstākļiem tuvākajās dienās. Vairāk informācijas – epastā). Lieki piebilst, ka atsūtītajā e-pastā bija informācija, ka no 10-18.00 sola +32°C, kā arī aicinājums trasē ņemt līdzi minimums 2l ūdens, saules krēmu un saulesbrilles. Skaisti. Nez, kāpēc ir sajūta, ka atkārtojas 5 gadus veca vēsture, kad organizatori atsūtīja informāciju, ka kalnos ir lietus un +14°C.
Lai vai kā, kempingā manāmā rosība ne tikai pie mums, bet viennozīmīgi varu teikt, ka esam redzamākie rītdienas skrējēji. Šogad esmu gudrāka un vēl Rīgā esot nomarķēju aizlienētās nūjas, ja nu kādam viņas atkal iepatīkas, tad vismaz varēs mani uzreiz sazvanīt un atdot. Ingai šī ideja patīk. Pirmais dienas kārtībā ir pārrevidēt obligāto ekipējumu, kur ziemas velojaku aizstāju ar plāno, garo kreklu; silti un ūdensnecaurlaidīgi cimdi paliek tikai ūdensnecaurlaidīgi; līdzīgs liktenis piemeklē cepuri, atstājot tikai bufu. Lai vai ko mēģinātu izdomāt, lietus bikses un jaka ar smagu nopūtu tiek nolikta čupā – vajag. It kā kalni ir un paliek kalni, bet lietu nesola… Kad viss vajadzīgais ir satīts pārtikas plēvē atliek pēdējais un svarīgākais – visu iekrāmēt somā. Pēc trešā riņķa pa kempingu soma pieregulēta, pārtikas krājumi pa kabatām pārdalīti un sistēmas dzeršanas caurulītei ērtākais novietojums atrasts. Vēl tik tāds sīkums kā laicīgi aiziet gulēt un rīt pus četros piecelties, jo uz Courmayer pieteicu vienu no pirmajiem autobusiem. Tas tā, lai tur var mierīgi pagulēt. Kamēr no rīta klusītēm rosos pa savu telti un ēdu vakar vakarā sagatavotās brokastis jau dzirdu, ka Toms bažīgi sauc – Lauma? Nu ja, jāpārbauda vai esmu pamodusies.
Uz kuru autobusu esi pieteicies, īsti neviens nepārbauda (visi apzinīgi nāk uz noteikto laiku), jo tie te stāv rindā un, tiklīdz kā brīvprātīgie pasaka, ka pilns, tā prom ir. Īsinādami laiku līdz startam, sporta hallē atrodam brīvu matraci un tāpat kā pārējie izmantojam laiku lietderīgi – guļot. 15 minūtes pirms starta vajag stresu? Vajag. Kur ir starts? Toms teicās zinot, esot jātiek pāri kaut kādam tiltam. Sevi mierinu ar domu, ka neesam vienīgie, kas dodas uz startu un gan jau, ka citi zin, kur jāiet. Kā tad. Nezinu kā, bet nepilnas septiņas minūtes pirms starta esam nonākuši īstajā vietā. Laiks tieši tik cik, lai uztaisītu kopbildi, Tomam nodot somu, man novilkt lietus jaku un ielikt somā, jo, lai arī sešos no rīta ir silts, pusgarās bikses sabīstos vilkt nost. Tas, ka tā nebūs vienīgā lieta, par ko es pēcāk uz sevi līdz pat pirmajam KP dusmošos, ir jau cits stāsts. Tomam ir plāns, ka mēs ejam kopā. Jāatzīst, ka tas nesaskan ar manējo, bet lai jau, un par savējo plānu klusēju.
Starts. Skanot himnai, lēnām, bet neatlaidīgi dodamies trasē. Toms skrien nedaudz pa priekšu un rāda ceļu, tas ir, piefiksē sašaurinājumus, šķēršļus, tai pat laikā jau tagad pārdesmit metrus pēc starta viņš tai burzmā virzās ātrāk par mani. Labi. Tas ir tikai sākums… Pilsētā dzirdamas ovācijas, zvani, gaviles, respektīvi – ballīte ir sākusies, mēs izmetam nelielu loku cauri pilsētai un dodamies slēpošanas trases virzienā. O, jā. Šo kāpienu es atceros. Mans temps kļūst aizvien lēnāks un saprotu, ka pret kalnu pat sākumā nav prāta darbs skriet. Toms lēnām, bet tomēr attālinās. Vēl tik dzirdu, ka šis nosauc, ka vēlāk tiekamies. Kā tad. Šāds scenārija pavērsiens nudien neietilpst manos plānos. Jā, manā plānā ir būt ātrākai vismaz par Tomu un kāpēc gan lai es nevarētu iekļauties 30h? Tālumā aiz kalniem lēnām aust jauna diena, bet es tikai kāpju, kāpju un kāpju.
Courmayer aust jauna diena
Ja sākumā tas nebija tik uzkrītoši, tad tagad garām iet visi, kam nav slinkums un kas raitā solī pārvietojās ar nūjām. Nē, nūjas man nav plānotas, vismaz ne tik ātri. Varbūt vēlāk naktī, varbūt. Kāpju aizvien augstāk un domāju, ka nekādi “nevaru” atcerēties, kam bija tā gudrā ideja iet maksimāli daudz bez nūjām. Bet tas ir tik sasodīti grūti un tūlīt, tūlīt visi būs mani apsteiguši. Nē, tā nevar. Metu savu lepnumu pie malas, apstājos un izvelku pie somas piestiprinātās nūjas. Veltu savā virzienā dažas pamācošas frāzes un turpinu kāpt. Ir labāk, ir daudz labāk. Bet tas tāpat nemazina manu satraukumu, ka aste tuvojas. Nepatīk. Ir tikai pusastoņi no rīta, bet saule cepina kā negudra. Bail domāt, kas būs vēlāk. Aizvien vairāk sevi pieķeru pie domas – kāpēc startā nenovilku arī pusgarās bikses. Bet tagad cenšos ar sevi sarunāt, ka jātiek līdz pirmajam kontrolpunktam, tad varēs uz minūti apstāties un kāpt tālāk. Varētu arī tagad, bet tā aste… Pirmais kontrolpunkts ierīkots pacēlāja mājiņas pakājē, lielākā daļa dalībnieku apsēduši dzeršanas punktu. Man vienīgā doma novilkt tās sasodītās bikses un ātrāk pazust no šejienes. Jo dažus metrus tālāk manāma nākamā šaurā, piestūķētā taciņa un aste arī tuvojas.
Col Checrouit kontrolpunkts
Priecājos, ka kalni met ēnu, bet tas, ka velkamies gliemeža tempā, nav iedvesmojoši. Nepilnas divas stundas un nepilni septiņi kilometri nav diez ko cerīgi, mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai sākums, un laika barjera ir labi tālu no manis. Minūtes rit, un mēs tik kāpjam un kāpjam. Zaļās zonas paliek aizvien mazāk un mazāk. Smilšainās takas nomaina akmeņu takas. Saule spīd aizvien spožāk un spožāk. Saulesbrilles lepni gozējas uz galvas. Taisnās vietās paskrienu, jo ceļš prasa skrējienu. Bet šie posmi nav gari. Aiz līkuma tālumā var samanīt dalībnieku čūsku. Atkal būs jākāpj augšup. Ielejai otrā pusē kalni. Aste aizmugurē izstiepusies. Kāpju un domāju, cik vēl augstu jākāpj. Gribu ēnu. Tā jau Tev kāds to dos. Aizvien vairāk parādās akmeņainas – kalnainas serpentīntakas. Pa priekšu aizskrien trīs spāņi (?) ar vienādām ūsām un cepurītēm, kaut ko jautri tērzēdami savā starpā. Te vienā brīdī man aiz muguras kāds zem deguna noburkšķ kaut ko ļoti nepieklājīgu. Es tikai līdzjūtīgi un piekrītoši pamāju ar galvu. Nevar būt, paceļu acis, un augšā rēgojas kontrolpunkts.
Ceļā uz Col Chavannes virsotni. Tipiskas akmeņainas kalnu takas.
Urā, pirmā vājprātīgā virsotne Col Chavannes 2603m ir sasniegta. Tā kā te ir tikai vienkāršs pīkstošs kontrolpunkts, tad atšķirībā no citiem nekavējos un dodos pa ceļu lejā, pie sevis prātodama labāko skrējiena taktiku. Galvā citu domu kā – aizvākt sauli, gribu ēnu, kur ir avots, cik vēl ilgi, kā skriet, lai jau viņi skrien, vēl tālu un kāpēc – man nav. Izvēlos skrējiena saudzējošo taktiku, kādu gabalu paskrienu, tad atvelku elpu un paeju, atkal paskrienu un atkal eju. Tā mēs bariņš draudzīgi maināmies iešanas pauzēs. Pag, kur visi palikuši? Tālumā manu tikai dažus, bet priekšā tukšums… Protams. Pēc maza līkuma arī es pamanu kalnu strautu un redzu ŪDENI. Auksts avota ūdens. Kur palika tas pirmais puslitrs, nezinu, bet otrais dodas man līdzi trasē. Vēl tik mati jāsaslapina un gandrīz kā cilvēks varu doties tālāk. Ar laba vēlējumiem šo paradīzi atstāju citiem skrējējiem.
Oāze zemes virsū
Ainava turpmāko stundu, pusotru nemainīga. Apkārt vieni vienīgi zaļi kalni. Te kādreiz bija kalnu strauts, te arī. Priekšā tilts pāri kalnu upei, tai blakus pussagruvušas mājas, nevar saprast, dzirnavas kādreiz te bijušas vai kas. Sen nav augšā kāpts, ne? To, cik gara ir aste, vairs nevar saprast, bet vienu gan pulkstenis rāda, ka lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas nākošais kontrolpunkts. Organizatori bija parūpējušies par dalībniekiem un gudrajiem pulksteņiem bija izstrādāta aplikācija, kas rāda, cik tālu līdz kontrolpunktam, cik augstu atrodies, cik laika vēl palicis. Lieki piebilst, ka, jo tālāk gāju, jo neprecīzāk rādīja, līdz apnika un atslēdzu šo opciju (nekurienes pļavā parādīja, ka kontrolpunkts klāt). Mmm, forši, atkal jārāpjas augšā. Tā, kas tur bija ar tiem mākoņiem? Tikai sasodīti zilas debesis un saule. Esmu jau septiņas stundas trasē un telefons kā partizāns klusē. Laiku īsinādama, sāku rakstīt īsziņas uz mājām, lai vismaz būtu kāda izklaide un pie reizes varētu pažēloties: “Es te sauļojos +32°C.” Atbilde ilgi nav jāgaida “Forši un skati arī gandrīz dievīgi. Man tagad rāda, ka esi virsotnē un tagad Tev jādodas uz leju”, “Es kaut kādus 10km noplivināju uz leju. Tuvojos Alpets. 6km līdz laika barjerai.”, “Turies izskatās, ka Tev labi iet uz priekšu. Tā turēt. Kā kalnu kaziņai, lai viegls solis.” Kārtējo reizi nosmaidīju un vilkos tālāk augšup. Jo tālāk eju, jo vairāk prātoju – kāpēc; cik vēl ilgi; vai tiešām man to vajag; bet, ja nu tomēr? un tādā garā.
Uzmanību govis. Reizēm gājām cauri aplokam, reizēm tikai garām, reizēm govju nebija
Uzmanību govis. Kā tad. Mūs expo brīdināja par trim šāda tipa zīmēm, bet to govju ir tik daudz, nu tik daudz.
Viņu paradīze. Tālumā ielejā ezers, rododendru kalns un kontrolpunkts
Piemēram, šīs i nemaz nedomā griezt ceļu skrējējiem, bet laiski kādus metrus desmit man pa priekšu šķērso taku līdz dubļu pļenčkai. Tā, tā. Gaisā smaržo pēc kontrolpunkta, vismaz es jūtu, ka viņam drīz jābūt. Taisnību sakot, šajā brīdī apjaušu, ka organizatoru izstrādā aplikācija gudrajiem pulksteņiem reāli melo, tas ir, pulkstenis apsveic ar kontrolpunkta sasniegšanu un sāk skaitīt kilometrus līdz nākošajam, bet es no iepriekšējās reizes atminos, ka man vēl jāpieveic rododendru kalns. Ko nu vairs. Skatos uz zilajām debesīm, zilo ezeru, sauli un prātoju vai tas ir tas rododendru kalns, kur viņgad rāpos augšā?
Rododendru kalnā
Varbūt nopeldēties? Ai, nē, labāk kārtējo reizi iebāzt galvu ūdenī. Protams, ne pirmo un pēdējo reizi galvā pazib doma, ka varbūt iegāzties tai ezerā, kalnu upē, avotā atveldzēties, jo nepaietu ne pusstunda, ka būtu izžuvusi. Te zīme, kas norāda, ka turpmākos 50m nūjas lietot nedrīkst. Bet lūdzu, varu pavilkties arī nūjas rokā turot. Velkos augšā kalnā un galvā jau spriežu, ko darīšu kontrolpunkts. Ierastā zupiņa, kola, apelsīns, kekss. Tad vēl vajadzētu uzēst kādu želeju vai batoniņu. Apmēram skaidrs. Ceļš it kā skrienams, bet eju un graužu batoniņu. Itālijas – Francijas robeža. Pie sevis rēķinu, ka tur lejā būs Inga ar papildus želeju krājumiem. It kā jau zinu, cik un ko es ēdu šādos pasākumos, bet neierasti karstie laikapstākļi manā ēdienkartē ieviesuši reālas korekcijas un nekādus batonus (kā parasti) negribu, gribu želejas, želejas un želejas. Manu prātuļošanu pārtrauc Ingas zvans, ka viņa nebūs Saint-Maurice, jo esot kaut kādas nesaprašanās ar autobusiem, esot pusceļā, bet braucot atpakaļ. Nē, nē, nē. Želejas… Tas tāpat neatvieglo dzīvi, jo tagad 15km uz leju. Paskrienu, paeju, paskrienu, atkal paeju. Ēna! Mhm, ja vien tur būtu vieta… Soļoju tālāk. Kā gadījās, kā ne, pēkšņi ar mani noķer Līga. Pārmijam dažus vārdus par to, kāds skaists laiciņš ārā un citus sīkumus. Nospriežam, ka prātīgumam šodien liela nozīme, tāpat Līga nosaka, ka tālāk neies un atkal paliks tur lejā. Viņai par karstu. Samājamies, un es trasē palieku pēdējā no latviešiem. Ūdens pudelē sen jau vairs nav ledus auksts, bet ir labāks par sistēmā esošo suslu. Ūdens! Tikai, lai līdz viņam tiktu, ir jāpārvar dubļi, un neesot dzerams. Labi, ka pēc brītiņa ir sile ar tekošu Ūdeni. Godīgi izstāvu savu rindu un tieku pie šī brīnumgarā dzēriena. Kārtējā serpentīnēnā manu Līgu. Atkal pārmijām dažus vārdus. Bet man kopš iepriekšējās reizes ir plāns, ja jau viņa paliek kontolpunktā, tad es varētu izprasīt želejas. Domāts, darīts. Nē, tādas viņa neēdot. Var piedāvāt tikai batoniņu. Uij, nē. Tie man pašai ir. Īsi izstāstu, kāpēc man vajag želejas un, ka Ingai nesanāca atbraukt. Nu neko. Turpinu “palēkdamies” lidot lejā. Solis, solis, nūja, nūja, solis, solis, nūja, nūja. Vēl tālu?
Saint-Maurice. Ledus, to es saprotu, tas ir komforts. Tā zupa. Sēžu un prātoju, kur somā esmu iestūķējusi atrādāmo ekipējumu. Lieki teikt, ka ir sajūta, ka esmu kā tāda izžuvuši vīnoga. Arī sēžot un neko nedarot. “Tikko video redzēju kā Tu soļo cauri pilsētai.”, “Sēžu, ēdu un domāju. Vai man ar galvu viss kārtībā, vai neesmu nedaudz saulē pārcepusies.”, “Kāpēc Tev nav cepure galvā?”, “Negribu uzvārīt smadzenes.”, “Atpūties, uzkrāj spēkus un saņemies lielajam kāpienam. Es zinu, ka grūti un karsti. Esi prātīga. Ja nu prāts atgriežas, tad “k čortu” visus un baudi dabu. Rāpo, rāpo vien augšā.” Viegli jau teikt – rāpo augšā. Jā, es gāju bez cepures un apzināti, jo zinu, ka mans organisms dzesējas arī caur galvu. Tāpat zinu, ka mani biezie mati un slapja cepure nav tā pati labākā kombinācija karstā laikā. Protams, ja būtu jāsēž saulē uz vietas, tad bez cepures nekur nerādītos. Bet par joka pēc līdzi paņemtajām saulesbrillēm esmu sajūsmā. Noder. Lai tiktu uz dāmistabu, ir jāizspraucas cauri žogam, pēc tam tāpat jāielien atpakaļ dalībnieku zonā. Otro reizi esot pie ledus mucas, Līga nosaka, lai esmu prātīga un, ka vispār ārā esot +38°C (tas tikai pie 813m). O, jē. Nez, kāpēc es par to nebrīnos. Vēlāk gan uzzināšu, ka Līga nedaudz pārdzīvoja, ka nevarēja man palīdzēt un iedot želejas, bet kā ir, tā ir. Nezinu, vai man tikai tā šķita, bet uz obligāto ekipējumu šie skatījās tā caur pirkstiem, vismaz par manu satīto lietus jakas desiņu neko neteica. Tradīcijas jāturpina. No šī kontrolpunkta izvelkos vien 10 minūtes pirms tā slēgšanas.
Ap 19.00 kalnos riet saule
Manā bezemociju sejā smaids parādās vien brīdī, kad pilsētas centrālajā ielā aktīvi tiek muzicēts, bet pārējā laikā viss ir vienalga. Viss vienalga jau ir kādu brīdi. Uzvelkos pa stāvo asfaltēto ielu augšup. Pasēžu ēnā uz trepītēm, uzgraužu batoniņu, bet kā negribas celties. Velkos augšā kalnā un prātoju. Man tiešām to vajag? Tiešām, tiešām? Nekas jau nenotiks, ja atkal nefinišēšu. Aizvien vairāk dalībnieku sēž trases malā un atpūšas. Bet varbūt tomēr finišēt ar godu un kāpt lejā, kamēr neesmu pārāk augstu uzkāpusi. Spriežu un domāju visādi. Paskatos lejā uz ieleju, kas paliek aizvien zemāk un zemāk. Bet varbūt tomēr ar godu finišēt. Jo augstāk uzkāpšu, jo vairāk būs jākāpj lejā. Ik pa brītiņam pretī nāk kāds dalībnieks. Klusējot paiet garām, bet sejā var redzēt, ka novēl mums veiksmi un izturību. Stāvu ēnā un domāju, vai man tiešām to vajag. Tie ir vēl sasodīti gari un grūti 70km, un nakts. Un, kas būs labāk, ja uzkāpšu augšā, izdomāšu finišēt ar godu, un tad jau tāpat būs jākāpj lejā līdz autobusam. O, jē govis. Mušas??? Ko mušas dara 2000m augstumā. Aizvācaties no manis, jel. Kas es jums kaut kāda izklaide, nu cik var. Projām, projām. Tā, kas tur palika ar to finišēšanu ar godu. Nu labi līdz nākošajam kontrolpunktam. Un tad gan viss. Kāda starpība, ka tur paliku arī iepriekšējo gadu. Un vispār ārā aizvien ir sasodīti karsts. Bet, ja Cormet de Roselend izstāšos, tad tā arī neuzzināšu, kas ir tālāk. Un? Pasaule jau no tā nesabruks. Būšu vismaz ar godu finišējusi. Turpinu tālāk vilkties, iegrimusi savās domās. Neticami, bet vakars dara savu. Tā trakā saule lēnām pazūd, un beidzot var sākt elpot. Tas gan nemazina prieku, ka tāpat ir grūti. Virsotnē krodziņš piedāvā pieklājīgu dzērienu izvēli. Es tik nosmaidu, ka 0.5l ūdens pudeli var iegādāties pa 5€, bet, ko padarīsi. Vēl kāds laimīgi tiek novadīts pa taisnāko ceļu lejā. Pag, bet kas tad tas? Ko Toms dara man tepat priekšā? Pēc maniem aprēķiniem viņam bija jābūt uz pārejas. Noķeru Tomu, šis stāsta, ka augšā kāpis piecas stundas. Oho, man šis kāpiens prasīja divas ar astīti, bet es vilkos. Vispār viņam esot slikti, neko negrib ēst. Domā, ka varbūt jāstājas nākošajā kontrolpunktā laukā. Es izstāstu, ka Līga palika lejā. Un, ka arī domāju nākošajā punktā palikt. Štrunts par finišu. Toms vēl no muguras nosauc, ka tiekamies kontrolpunktā pie makaronu bļodas. Tā kā beidzot ir puslīdz normāls laiks, tad beidzot var skriet, un prom biju. Pie sevis vēl nosmējos, ka tā jau es tagad izstāšos. Un es nebiju vienīgā, kas tā nodomāja. Pār kalniem lēnām riet saule. Kamēr var, tikmēr izmantoju izdevību pārvietoties bez lampiņas, kas man pat ļoti labi izdodas. Šai akmeņainajā serpentīnā uz leju pārvietojos ļoti raiti, jo vienā brīdī piefiksēju, ka mani palaiž pa priekšu un tad seko. Nu ja. Man kājas pa taku šaudās kā tādas mazas bultiņas meklēdamas labāko ceļu. Atkal kaut kādas pelēkas klinšainas sienas. Šos akmeņus jau sāku neieredzēt.
Passeur de Pralognam pāreja. Izgaismota, novilktas virves drošībai un daudz glābēju
Ir pāreja jeb Passeur de Pralognam. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, man neviens nestāsta par bīstamo kilometru. Pati visu zinu. Bet gara acīm redzu tā gada tumsu, dubļus un lietu, brr. Bet ko es, smaids līdz ausīm, pie sevis svilpoju – es no vilka nebaidos, nebaidos, un kāpju tik vien lejā. Jā, akmeņi te ir, bet tas man neaizliedz turpināt svilpot visu, ko es māku. Kamēr es eju un prātoju, ko es ēdīšu, cik ilgi uzturēšos un, ka vajadzētu uzvilkt sliktākas/garākas drēbes, mani noķer Toms. Šis esot pēc manas aiziešanas pasēdējis uz akmeņa, padomājis pa dzīvi, sajuties labāk un noķēris mani. Sēžu pie galda un skatos uz makaroniem. Ēd, Lauma, ēd. Nē, nevis baksti ar dakšiņu, bet apēd visus makaronus, ne tikai izlasi sieru. Un tos pēdējos piecus makaronus arī. Tā, labi. Tagad izdzer zupiņu. Negribi, nē, tā nebūs. Dzer. Ā, bet ābolu jogurtiņu gribi? Redzi kā Toms ar garu muti ēd. Nē, negribu. Tos gardos batoniņus gan gribu un paņemšu vēl līdzi trasē. Pulkstenis otro un ne pēdējo reizi tiek uzlikts lādēties. Tāpat uzvelku pusgarās bikses un lietus jaku. Pēc pieredzes zinu, ka naktī ir auksts. Kā tad. Ja sākumā drebinos, tad pēc pārsimts metriem saku Tomam, ka pārvilkšu garo kreklu, jo man ir pa karstu. Vēl pēc pārsimts metriem saprotu, ka garo kreklu man arī nevajag. Tā turpinu ceļu ar to pašu īso kreklu. Varētu jau vilkt nost pusgarās bikses, bet tāds slinkums. Atkal kaut kur velkamies augšā. Piena ceļu redzi? Un zvaigznes? Kad skaties, tad izslēdz lampu. Jā, neaprakstāms zvaigžņu daudzums un tik tuvu, ka ir sajūta, ka varētu tās visas aizsniegt ar roku. Tā, tā. Skatos uz lielajiem greizajiem ratiem un man ir pilnīgi skaidrs, kur kempingā atrodas mana telts, kā arī redzu, kur Šamonī ielejā atrodas Planpraz un Brevet virsotnes (attiecīgi zemāka un augstākā/tālākā zvaigzne) un tad man aiz muguras ir Monblāns.
Jā, es zinu, ka naktī nāk miegs, bet man viņš tagad nebija plānots. Vismaz ne šobrīd, kad uz takas ir pilns ar akmeņiem. Cik forši ir streipuļot un migt ciet. Sapurināties, paspert trīs soļus un atkal migt ciet. Un tu saproti, ka neesi tāds vienīgais, kam nāk miegs. Vismaz tev nav slikti, kā citiem, kas piestājuši takas malā un vemstās, tāda pilnīgi ikdienišķa situācijā trasē. Vai arī tu sēdi trases malā un viņi sēž trases malā, jo krūmu aiz kā paslēpties ta’ nav. Kad esam sasnieguši kārtējo mazo kontrolpunktu, saku Tomam, ka vajag atvilkt elpu uz soliņa un pagulēt kaut vai piecas minūtes. Zinu, ka laiks ir tik, cik ir, bet es gribu gulēt. Sēžu un guļu, ja to var nosaukt par gulēšanu, līdz Toms baksta un saka, ka jāiet. Bet man acis aizvien krīt ciet. Kamēr Toms stāv un skatās zvaigznes, es pusaizmigusi velkos no aizmugures. Trases malā sēž dalībnieki, nez viņiem slikti un vajag palīdzēt? Ja atsaka priekšā ejošiem, tad mēs neko nejautājam. Tas ir līdz brīdim, kad pašiem nāk atskārsme, ka viņi guļ, kurš sēdus, kurš izlaidies zālītē. Ilgi nebija jāgaida, kad ierosināju bomzītī pagulēt slapjajā zālē ar izslēgtām lampām, lai siltāk virsū uzvelku lietus jaku. Cik ilgi šādi gulēsi? Protams, kamēr sāk salt. Nakts tomēr. Bet bija tik labi, ka īsti nemaz negribas celties. Miegs pazuda uz kādām desmit minūtēm, un es atkal sāku čīkstēt, ka miegu ciet. Tā kā man ir ierobežots želeju skaits, tad Toms iedod vienu no savējām, jo tāpat viņas neēd. Kamēr mēs mielojamies, mums garām paiet vecs onka, kuram par katru cenu vajadzēja tikt mums garām, bet pats augšup nevar pavilkties un garām arī nelaiž. Tā vienā platākā vietā aizlavos garām un skatos, kur Toms, bet šis kā iet aiz viņa tā iet. Bet man tāda enerģija parādījusies, ka varētu visu trasi nojozt acis nepamirkšķinot. Tai pat laikā apzinos, ka nu jau mēs ejam kopā un atstāt viņu sev aiz muguras nav smuki. Bet drīz ir jābūt kaut kādai kazu/govju fermai ar kontrolpunktu, un tur es viņu sagaidīšu. Tā palēkdamies aizplivināju augšup pa taku un tālāk pa balkonu, kurš nevarētu teikt, ka bija ļoti plakans, drīzāk ar skaistu leņķi lejup.
Slīpās, akmeņainās “balkona” takas
Pie sevis vēl smejos, kur pati biju agrāk un želeju neapēdu. Kam negadās. Tālumā kaut kas spīd. Kontrolpunkts. Hmm, nav. Govis aizgaldā uz slaukšanu sadzītas. Un visa zeme ar govs pļeckām. Iekāpt negribas, bet īsti izvēles nav. Cenšos kaut ko izpurināt no apavu zolēm, bet nekas nesanāk. Manu apavu zoļu tīrīšanu iztraucē vēlme tikt sirsniņmājā. Es viņu redzu, bet tai pat laikā viņa ir tik tālu. Gandrīz vai skriešus tieku līdz tai. Vispār jau man patīk apavi no kuriem viss izbirst laukā, jo ejot zoles ir smuki iztīrījušās. Ieejot kontrolpunktā, dāma izmisīgi cenšas nolasīt katra dalībnieka vārdu un uzmundrināt. Kā paņēmusi kolu, tā Toms klāt. Esot dzirdējis, ka mani nosauc. Fiksi kaut ko uzkožam un ejam tālāk, jo laika ziņā ir iekrātas nepilnas divas stundas, bet tas nav daudz. Toms stāsta, ka tagad būs jāiet gar upi, tad jāuzrāpjas vienā kalnā, tad lejā un tad vēl pēdējais kalns un būsim savā ielejā. Mhm, tas neizklausās iedvesmojoši. Tumsā jau neko nevar redzēt, bet tā skaņa, ar kādu blakus plūst kalnu upe, izsaka visu.
Trosēs iekārtais tiltiņš pār kalnu upi
Lēnām aust jauna diena. Kalnus nomaina meži, mežus nomaina, sakņainas takas, tad atkal kalni. Mana pēda lēnām sāk protestēt pret šo pārgājienu, laikam būs tulzna. Nezinu kā, bet nedaudz šo piekukuļoju ar apcerējumiem par dzīvi, un šī apklust gandrīz līdz trases beigām. Esam norāpušies lejā kaut kādā ielejā. Ja godīgi, tad man visas ielejas vienādas. Manis pēc tā varētu būt pat mūsējā. Septiņos no rīta tā ir tukša un klusa, tik kaut kādi saguruši dalībnieki apkārt vazājas un troksni taisa ar savām nūjām. “Labrīt! Kas jauns kalnos?”, “Nekas. Apnikuši. Kādi 20km vēl.”, “Malacītis. Tu esi stipra un superīga. Turies.” Kā tad, kā tad. Viegli teikt. Tā bariņš ievelkamies Les Contamines. Nu jau ir stadija, ka abi saprotam, ka, lai vai kā, bet līdz finišam aizrāposim. Viegli nebūs, bet jā, mēs finišēsim. Kontrolpunktā organizatoru vairāk kā dalībnieku. Tu tikai paskaties viņu virzienā, un tev kaut ko atnes. Mums gan tā nepaveicās, jo laikam izskatījāmies pārāk dzīvelīgi, bet citiem šāda ekstra bija. Nekas vairāk par kolu un apelsīniem mani neinteresē. Ja nu vienīgi vēl tie gardie batoniņi. Šis bija arī vienīgais kontrolpunkts, kur organizatori visus dalībniekus dzina prom. Tieši tā, centās aizdzīt trasē, jo ik pa brītiņam skandināja cik vēl palicis līdz kontrollaika slēgšanai. Mēs pratāmies un stundu pirms slēgšanas pametām šīs viesmīlīgās telpas. Kamēr velkamies pa pilsētu, un mūs uzmundrina tie paši daži citu skrējēju līdzjutēji, man kārtējā telefonpauze: “Lauma, tikko Tev nosūtīju čupiņu spēka un domu. Ceru, ka sajūti. Video izskatās nežēlīgi grūti, lai spēks un izturība ar Tevi. Tu vari. Uz priekšu!”, “Ir arī grūti. Pat 24h mtb bija vieglāk.”, “Ticu. Palūgšu augstākiem spēkiem, lai Tev palīdz. Bet Tu ej, kaut lēnām, bet uz priekšu. Un zini, ka mēs jau lepojamies ar tevi. Ļoti.” Saule lēnām ceļas aizvien augstāk un augstāk, zilas debesis un mākoņu kā nav tā nav. Atkal būs skaista, saulaina diena. Burvīgi. Saprotu, ka pusgarās bikses būs manas sabiedrotās šodien, jo, kas notiek ar manām kājām pēc vakardienas saules peldes nemaz negribu zināt. Par to es domāšu, kad tikšu kempingā (atkāpei gan jāteic, ka skrējiena laikā ieguvu stilīgu skrējēja iedegumu – šortiņus, bez apdeguma pazīmēm, jo kurš tad lieto pretiedeguma krēmu). Nē, nu es jau saprotu, ka naktī rādās visādi rozā ziloņi, klavieres un kas tik tur vēl ne, bet tagad gaišā dienas laikā redzu, kā uz akmens sēž vīrs ar platmali un makšķernieku mugursomu plecos. Pienākot tuvāk saprotu, ka nekas vairāk kā pie akmens samesta zaru čupa tā nav. Jāatzīst, ka visādi brīnumi man vēl nākamās piecas stundas rādījās. Spēju tikai nobrīnīties par savu iztēli. Kur var atrast tik stāvus piebraucamos ceļus, m? Un tad vēl tās sasodītās meža takas ar saknēm un akmeņiem. Zīmi “govis” neieredzu ne acu galā. Bet es sapņoju par Ūdeni. Ja vien tā upe nebūtu tik zemu, varētu pat nokāpt un atvēsināt galvu.
Nopietni – kalns? Mēs jau viņiem visiem nepārrāpāmies pāri? Ejat tak jūs visi kaut kur, man viņu simtu gadu nevajag. Jā, jā. Zinu, ka tie ir tikai nieka 500 augstuma metri. Sēžu sapīkusi uz akmens un saprotu, ka aiz tā kalna ir mūsu ieleja. Štrunts ar viņu. Toms piedāvā kaut kādu garas iedarbības želeju, kuru es, protams, pamanos daļēji izķēzīt pa savu kreklu. Skaisti. Kaut kā ar ūdens palīdzību izskaloju, vismaz vairāk nav lipīgs krekls. Bet tas kalns… Negribu, aizvien negribu. Citu variantu jau nav kā vien vilkties augšup. Drīz mums nāk atklāsme, ka kalnā kāpjam pieklājīgā tempā un esam noķēruši tos, kas mums likās tālu un neaizsniedzami. Pār virsotni aizlido helikopters. Virsotne Col de Tricot mūs pārsteidz ar organizatoru sagatavotu ūdeni, tad skaidrs, kāpēc šis te lidinās, jo pēc apraksta šajā kontrolpunktā nekādas ekstras nebija paredzētas. No piedāvātajām divām pudelēm paņemu tikai vienu un to pašu rezervei, jo dzeramais man ir pietiekoši. Pēc trases profila tagad tikai uz leju. Ja visi mūs laida garām, augšā kāpjot, tad pēcāk mēs visus laižam garām, lejup ejot. Izdangātas takas, akmeņi, rododendri, zaļa zāle, jeb viss ko vēlies, arī ēna nedaudz. Atkal augšā, nu nē. Un atkal mēs maināmies. Tas ir līdz brīdim, kad ir jāiet pa slīpu balkonu, kur drošībai savilktas troses. Skatos uz to sasodīto akmeņaino trasi un aizvien vairāk priecājos, ka viņgad man TDS beidzās pēc 60km. Nebūtu es te togad pa tiem akmeņiem, tajos dubļos un lietū izlavierējusi. Bija arī trosēs iekārts tilts pār dārdošu ūdenskritumu, iespaidīgi. Galva tukša no domām, ja nu vienīgi cīnos ar saviem taureņiem un pūcēm par vēlmi te nepalikt un turpināt kustēties. Bet, ja tā labi padomā, tad pāris pēdējās stundas kustos tādā kā autopilotā, bet tas mani jau sen vairs neuztrauc. Toms jau pirms kāda laba brīža ir aizskrējis pa priekšu. Te tev bija kopā līdz finišam un man ir vienalga, lai jau iet. Vilciens? Ielejā kursē vilciens, nopietni. Pirmo reizi par tādu dzirdu, kur nu vēl redzu dzīvē. Interesanti. Kontrolpunktā nedaudz ledus, šļūtenes duša. Tomu nemanu līdz pirmajai koka ēnai. Šis uzkāpis augšā, paskatījies, ka manis vēl nav, un izdomājis atpūsties, pasēžot koku ēnā. Uz ko es pastāstu savu izbrīnu par vilcienu un to, ka labi sapratu, ka viņam bija mani slinkums gaidīt un aizgāja uz finišu.
Pēdējais kalns
Les Houches ievelkamies vien 40 minūtes pirms tā slēgšanas. Mums priekšā skaļš latviešu atbalstītāju pūlis, jo ikšķilieši gaida savu pēdējo skrējēju. Hmm, interesanti, pa kuru brīdi mēs viņu apdzinām. Ilgi nekavējamies un dodamies tālāk. No vienas puses apzinies, ka līdz finišam ir palikuši tikai 8km, bet no otras puses – pie velna viņus visus. Kamēr Toms vēl uzpilda ūdens pudeli, es ar viņa nūjām dodos tālāk. Kāds dalībnieks ar mani uzsāk sarunu, no kurienes, kā trase, kur palika kompanjons. Kad pastāstu, ka visās distancēs mēs esam ap 40 un mums pat ir sava PTL komanda, redzu vispārēju cieņu pret mums. Un jau atkal: “Super, duper esi izrāvusies. Kur tie tūkstoši palikuši, esi riktīgi pakāpusies. Vēl bišku izturi un finišs. Atkal nepamāji. Daivai, davai kustini kājiņas, vēl biķšķin palicis.”, “Pfff. +30°C. Ceri vien.”, “Ceru un ticu, ka vari.”. Pēdējos kilometros mikroreljefs ir mokošs. Mana nospiestā pēda sāp pie katra nelīdzenuma zem kājām. Nūjas jau ar vairs īsti nelīdz. Viss ir apnicis. Tāpat es nesaprotu tos, kuri TDS atgriežas atkal un atkal, lai šādi mocītos. Nu nē, šim nebūs atkārtojuma, nebūs. Bet par to domāšu pēc finiša. Kamēr mēs soļojam pa ieleju pretī finišam, mums garām aizsteidzas citi dalībnieki. Un man ir vienalga, vai man garām paiet viens vai desmit skrējēji. Tas mani vairs neuztrauc. Saule cepina. Upe blakus krācuļo kā negudra. Ar Tomu spriežam, ka būtu forši tur iegāzties un atveldzēties. Gandrīz pie pašas pilsētas ir divi ezeri, it kā klāt pieiet pat neliela pludmale, un kājas pat iemērkt varētu. Pilsētā jau esam, visādas mājeles arī, bet… Eu, nu cik vēl tālu. Kur ir tas pēdējais kilometrs cauri pilsētai. Pretī nāk laimīgi finišētāji, vietējie uzmundrina visus pēc kārtas, mūs aizvien kāds apsteidz, un mums aizvien ir vienalga. Tomam atklāju, ka vienu brīdi trasē domāju, ka finišā varētu kopistiksi ieskriet, bet šo domu atmetu, kad viņš teica, ka var līdz finišam tikai aiziet ne aizskriet. Pilsētā nūjas nevajag. Salocītas tiek stieptas rokā.
Pēdējais kilometrs cauri pilsētai pa gājēju ielu
Pēdējais kilometrs. Nopietni pēdējais? Tiešām! Skaļas ovācijas sagādā mūsējie atbalstītāji. Tiekam gan pie bildes ar karogu, gan visādi citādi uzmundrināti. Uz aicinājumu skriet finiša virzienā nereaģējam. Arī arguments, ka mūs apdzen, netiek ņemts par pilnu. “Kas ir, Tomu nevari apdzīt?” arī īsti netiek ņemts vērā. Tiekam apzināti musināti uz skriešanu pēdējos finiša metros. Tā arī nesapratu, kuri bija īstie atslēgas vārdi un vispārējās ovācijas, bet es sāku skriet. Iesākumā atskatoties, vai Toms neseko. Ja ne, tad ne. Un tad man vajadzēja apdzīt visus priekšā esošos skrējējus līdz pat finišam. Es vēl nebiju trasē tik ātri skrējusi kā tagad. Man tiešām pirms brītiņa kaut kas sāpēja? Elpas nav, bet smaids pasaka visu. Apkārt ir tāda ovāciju gamma, ka ir sajūta, ka Tevi finišā sagaida kā uzvarētāju. Tā arī ir. Katrs finišētājs ir uzvarētājs. Drīz skriešus finišē arī Toms. Neticami, bet finišēju dalībnieku pirmajā tūkstotī un finišs sasniegts pēc 32h 25min 23sekundēm.
Pēcvārds. Ko darījām pēc tam? Kempingā lepni izmantojām dušu, kas paredzēta tikai UTMB dalībniekiem. Iepriekšējā vakarā pirms CCC starta izrevidējām Jāņa līdzi ņemamo mantu kaudzi, par ko Jānis pēcāk teica paldies. Aizbraucām sagaidīt un uzmundrināt Ingu Lac-Champex kontrolpunktā, pie viena uzmundrinot arī Sanitu. Brīdī, kad gājām Ingai palīdzēt lielajā ēdamzālē, man viens jautā ,vai finišēju, atbildēju – jā, 32h ar astīti. Uz ko šis atrauc, ka esot skrējis aiz manis… Tā noprotu, ka viņš ir trasē izstājās. Tāpat pirmo reizi dzīvē izbaudīju, ko nozīmē saķert augstkalnes simptomus, tas ir, kad kalnos nedaudz asiņo deguns (organizatoru mediķus ar savu klātbūtni gan neaplaimoju, bet stresiņu sev ieguvu), kā arī sajutu burvīgo žvinguli, kad autobuss brauca augšā/lejā pa serpentīnu. Tā teikt, TDS paņēma no mana organisma visu, ko varēja, un tagad lēnām mani par to informē. Otrās dienas vidū sāku piefiksēt, ka kempinga kaimiņi mani apsveic ar finišu. Patīkami. Vienā brīdī apjaušu, ka viņi mani ir sajaukuši ar Almu, jo kurš gan spēj izsekot, cik latviešu meitenes ir kaimiņos un pie paldies saku, ka es jau vakar TDS finišēju. Pēdējā naktī ielejā ir negaiss. Alma ar Svetu esot trasē negaisu nedabūja, bet Andis gan pa kārtīgu miglu ir kārpījies. PTL pēcāk stāstīs, ka dzirdēja, kā aiz kalna otrā ielejā pērkons ducina un zibeņo, bet viņiem nekas. Kā man izdevās finišēt pirmā tūkstoša beigās (989 no 1060)? Elementāri. Arī šogad dēļ neierastajiem laikapstākļiem finišēja tikai 59% no visiem (1600) TDS dalībniekiem.
Nobeiguma vietā. Vai es nākamgad skriešu TDS, noteikti nē, bet tiem, kam ir raksturs, iekšas un neatlaidība – lūgtum. Lai arī man ir pietiekams skaits derīgu punktu, UTMB mani nevilina. Vai es septīto gadu pēc kārtas atgriezīšos Šamonī, diez vai, jo kā mājupceļā smējāmies – ir tik daudz citu skaistu vietu un skrējienu.
Domāju, ka šobrīd nevienu vien nodarbina šis jautājums – pirkt vai nepirkt Skrien Latvija abonementu 2017. gadam? Sociālajos tīklos un arī šeit forumā var lasīt gana daudz kritiskus komentārus par šo seriālu. Bet man patīk asfalta skrējieni un šis seriāls. Man patīk, ka tajos ir VSK Noskrien tempa turētāju komanda. Mani sajūsmina, ka gan trasē, gan tās malās ir tik daudz skrienošu draugu, kas mani uzmundrina. Man nav tik ilga skriešanas pieredze, lai trases seriālā ietvertajās pilsētās jau būtu apnikušas. Nevaru arī atcerēties neko tādu, kas mani šajās sacensībās būtu tik ļoti aizvainojis vai būtu nepaticis, lai negribētos vairs piedalīties.
Tomēr atceros to, ka jau vasarā skriešana man sāka apnikt. Pasākumu bija daudz par daudz, un domās jau cieši nolēmu – nākamajā gadā nepirkt nekādu sacensību abonementus.
Bet kāpēc gan man gribas izmantot šo piedāvāto 7 dienu īso iespēju iegādāties abonementu par viszemāko cenu? Roka tā vien velk maka virzienā. Tas taču ir tikai kārtējais mārketinga triks. Cena ir izdevīga, ja plāno noskriet pat tikai četros posmus. Periodā, kad ir spēkā sacensību zemākā cena, kas ir 15 eiro, tāpat vēl īsti skaidri nezinu, ko gribēšu konkrēto sacensību dienā darīt. Tas top skaidrāks, kad cena ir pakāpusies līdz 20 eiro. Bet man jau tagad ir skaidrs, ka četrus vai piecus Skrien Latvija posmus man nākamgad gribēsies noskriet, pietam es varēšu izvēlēties, kuru posmu skriet, kuru nē, kaut pēdējā dienā. Tātad pirkt abonementu ir izdevīgi. Jā, bet tā es domāju arī iepriekšējā gadā un rezultātā šogad noskrēju visas 7 kārtas, kas likās par daudz. Un kāpēc braukt uz citiem skriešanas pasākumiem, ja par šo jau ir samaksāts?
Tad nu pirms atvēru maku un izvilku maksājuma karti, atskatījos uz 2016.gada Skrien Latvija sacensību sezonu.
Rēzeknes pusmaratons
Nebiju nekad skrējusi Rēzeknē. Braucot uz jaunu vietu, vienmēr ir interesanti, jo nezini, ko sagaidīt. Pirms nedēļas biju noskrējusi Parīzes maratonu, tādēļ nekādus personiskos ātruma rekordus pusmaratonā noskriet neplānoju. Mans tā brīža PB rezultāts ir 02:03:44, kas sasniegts 2015. gada Siguldas pusmaratonā. Lai gan Divplākšņu cienīgi būtu kādreiz izskriet pusmaratonu zem divām stundām, šajās sacensībās būtu apmierināta arī par rezultātu robežās no 2:06:00 – 2:10:00.
Tomēr kā ierasts startā iekārtojos netālu no TT uz divām stundām. Tomēr ilgi es viņiem “astē” nenoturējos. Sākumā nesapratu, kādēļ tik grūti skrienas. Izrādās – Rēzekne nav nekāda plakanā pilsēta. Gari un lēzeni pakalni bija jāpievar. Skrēju un apjūsmoju pilsētu – Māras piemineklis, Latgales vēstniecība “Gors”, parks, estrāde. Skrējās grūti, tādēļ priecājos, ka trešajā aplī uz brīdi ar mani kopā atsildoties paskrēja Lauma. Paldies viņai, ka neļāva man galīgi panīkt. Pēdējā aplī gan panīkstu pavisam un finišēju vienu no saviem visu laiku lēnākajiem pusmaratoniem (02:13:03). Finišā tiku sagaidīta ar ovācijām. Saņēmu medaļu un rozi no pasākuma organizatora rokām. Patīkami. Kamēr ēdu putru, estrādē skanēja kādas latgaļu grupas priekšnesums. Skaisti un baudāmi.
Klusā daba mājupceļā no Rēzeknes
Lai gan rezultāts ir nekāds, mājās dodos pacilātā noskaņojumā. Būs iemesls šajā pilsētā atgriezties, lai noskrietu labāk.
Biķerninieku pusmaratons
Lai gan Biķerniekos nekad neesmu skrējusi pusmaratonu, tā ir mana bērnības trase. Tajā ir gan skriets, gan slēpots, gan sarunāti pirmie randiņi. Man patīk būt šajā trasē.
Neatceros vai mēģināju startā skriet kopā ar TT 2h, bet atceros, ka sākums bija par ātru, un man sāka ļoti durt sāns. Kaut kā nomocīju pirmos divus apļus. Pārgāju soļos, domāju par izstāšanos un šaustīju sevi ar domām, kas ir noticis, un kādēļ es nevaru vairs puslīdz normāli noskriet pusmaratonu.
Eksistēju Biķernieku pusmaratona distancē
Izstāties tomēr negribējās, jo māsa mani bija iekļāvusi vienā no daudzajām Sportland/Nike komandām, un komandai bija vajadzīgs pusmaratona rezultāts. Ar VSK Noskrien Vāveru uzmundrinājumiem trases malā, es nomocīju to distanci līdz galam.
Nogriežoties uz finišu, man burtiski uznesās virsū ātri skrienošu bērnu pūlis. Ak, šausmas! Finiša arka. Kādēļ tie bērni vēl turpina skriet? Te vēl nav finišs? Starp bērnu pūli turpinu virzīties finiša virzienā. Beidzot bija arī īstais finišs. Neapskaužu brīvprātīgos, kas strādā finiša zonā un cenšas uzkārt bērniem kaklā medaļas. Tā bērnu un vecāku masa ir traģiska. Es tur jutos galīgi neiederīga. Negribējās ne medaļu, ne finišētāja maisiņu. Gribējās tikai ātrāk tikt no tās burzmas prom. Pie medaļas tomēr tiku un maisiņa arī, bet vecāku skatieni bija tādi, it kā būtu kādu bērnu apdalījusi. Nu nemaz nebija forši. Varēja jau organizatori arī padomāt par atsevišķu koridoru, kur lēnajiem pusmaratonistiem ar cieņu finišēt. Finišējot ar rezultātu 2:15:24, pilnīgi pretējas emocijas, salīdzinājumā ar Rēzeknes pusmaratona vēlo finišu.
Bet ar to vēl Biķerniekos skriešanas svētki nebeidzās. Māsa man piedāvāja arī 5 km distances numuru. Nevaru, bet nu labi – varu noskriet arī šo distanci. Lēnā skrējiensoļojumā to arī pieveicu. Interesanti bija pavērot publiku, kas pārvietojās manā tā brīža tempā. Maz tur skrējēju, kam tā ir regulāra ikdienas nodarbe. Tur ir māmiņas ar ratiņiem, kāds veikls nūjotājs, meitenes, kuras iznākušas atrādīt jaunāko skriešanas apģērbu modi, kā arī citi “dīvaiņi”. Kāda māmiņa skrēja kopā ar savu pirmsskolas vecuma bērnu, kurš jau pēc pirmā noskrietā kilometra sāk čīkstēt, ka nevar paskriet. Pie sevis spriedelēju, cik laimīgs vai pretēji – nelaimīgs viņš jutīsies, kad būs nonācis līdz finišam? Atstāju aizmugurē māmiņu ar nelaimīgo puiku un panācu pamatskolas vecuma meiteņu bariņu. Viņām gan viss patika, viņām bija jautri. Viņām iepriekš sarunāta stratēģija, kad kāda piekūst, tā visas apstājas un jautri tērzējot pāriet soļos. Turpat netālu sasaucās ar puišiem, kas zigzagā drasē no vienas trases malas uz otru. Arī viņiem izskatījās, ka viss patīk. Mani viņu izdarības netraucēja, bet varu iedomāties, ko par šādu rīcību domā ātrie 10 km skrējēji, kam šādi neprognozējami bariņi ir jāapdzen pa apli. Bet kopumā mani sajūsmināja jauniešu prieks.
Ventspils maratons
Manā izpildījumā pusmaratons. Pirmais posms, uz kuru devās arī kupls Divplākšņu pulciņš. Tas piedeva papildus jauku noskaņojuma devu.
Divplākšņi lido Ventspilī
Iepriekšējā gadā man Ventspilī gāja grūti, tādēļ šogad vēlējos noskriet labāk, bet cerības uz finišu kopā ar baloniem neloloju. Nolemju, kā skriesies, tā būs labi, tomēr cerot, ka rezultāts būs labāks nekā Rēzeknē un Biķerniekos. Ventspilī jauna trase. Pusmaratonam divi 10 km gari apļi. Tas priecēja. Pats skrējiens mani neiedvesmoja. Joprojām nav atgūts mans pagājušā gada pusmaratona temps – tā ap vai labāk zem 6 min/km. Kā gan es varu sapņot izskriet zem divām stundām? Līdz promenādei jeb pirmo pusapli es tomēr turos kopā ar TT 4h baloniem, tālāk vairs nav varēšanas šo tempu turēt. Daļa turpmākās distances skrēju kopā ar Induli (Inis), kurš centās ar mani komunicēt, bet man nebija spēka uz to atbildēt. Priecēja vīriņš ar laistīšanas rīku. Finišs tiek godam arī sasniegts ar rezultātu 02:11:27. Šis rezultāts bija par nepilnām trim minūtēm labāks nekā pirms gada, labāks nekā Rēzeknē un Biķerniekos, bet joprojām ne tāds, par kuru es gribētu justies apmierināta.
Jelgavas pusmaratons
Mans mīļākais Skrien Latvija seriāla posms. Ļoti patīk, ka starts tiek dots vasaras vēlās vakara stundā. Patīk, ka sacensību centrs ir Pasta salā, ka var pēc skrējiena nopeldēties Lielupes ūdeņos. Jelgava ir mana studiju pilsēta. Visas ielas un ēkas, gar kurām iet trase, ir ļoti tuvas un mīļas, īpaši vietas, kur trase vijas gar Driksu un iet caur Jelgavas pils pagalmu.
Mēneša sākumā 30 grādu karstumā biju skrējusi Jūrmalas pusmaratonā 10 km distanci un beidzot sajutu, ka es varu paskriet arī nedaudz ātrāk. Jelgavā biju nolēmusi, ka šajā pusmaratonā varētu mēģināt izskriet no 2 stundām. Startā, kā parasti, cenšos iesēsties TT “astē”. Bet kāpēc tikai viens TT turētājs? Otrs esot kaut kur aizkavējies. Bet, kāpēc starts ir tik ātrs? Skatos pulkstenī un mēģinu iestāstīt, ka mēs skrienam vismaz pus minūti uz km par ātru. Tālāk temps tiek šaušalīgi raustīts. Brīžiem tas tika “nomests”, it kā cenšoties sagaidīt TT pārinieku, tad atkal pēc dzeršanas punktiem strauji “kāpināts”. Strauji nogurstu no šiem kāpinājumiem. TT pārinieks ar savu sekotāju pulciņu mūsu pulciņu panāca tikai otrā apļa beigās. Pēc kārtējā dzeršanas punkta nedaudz atpaliku. Mani panāca Valdis jeb Kods. Pažēlojos viņam par TT saraustīto tempu un kopā nedaudz lēnākā tempā noskrienam trešo apli.
Jelgavas pusmaratonā vēl kopā ar TT
Tā kā baloni jau vairs nebija redzami, tad intereses sevi mocīt vairs nebija. Sapratu, lai cik lēns arī būs mans pēdējais aplis, es būšu apmierināta ar rezultātu. Ceturtajā aplī nedaudz vēl nometu tempu un ar baudu noskrēju to apli. Finišs ar rezultātu 02:04:37 tobrīd ir otrais labākais rezultāts manā skrējējas karjerā.
Esmu priecīga. Esmu noskrējusi pietiekami ātri, lai man vēl pietiktu medaļas (drīz aiz manis tās jau aptrūkās). Finišētāju maisiņi gan jau ir beigušies, bet pie glāzes ūdens tieku un ābolu no kastes arī paņemu. Pelde naksnīgajos Lielupes ūdeņos, un ar dzīvi esmu apmierināta.
Kuldīgas pusmaratons
Līdz šim Kuldīgā nebija sanācis skriet. Dzirdēts, ka parasti Kuldīgas pusmaratons notiek lielā karstumā. Šogad savādāk – bija vēss un mazliet lietus līņāja. Skrējiena sākumā TT paturēju redzeslokā, bet, kad sapratu, ka šajā trasē ir dažādi kāpumi un bruģis, necentos tiem īpaši līdzi turēt. Baudu Kuldīgas vecpilsētas šarmu, veco ķieģeļu tiltu un skatu uz Ventas rumbu. Pat sev neierasti tieku pie smaidīgas bildes. Rezultāts (02:05:45) par minūti sliktāks, kā Jelgavā, bet esmu apmierināta.
Smaidu fotogrāfam un Kuldīgai
Vēl neliela pievienotā vērtība šim pasākumam bija nejauša nokļūšana Riekstu automašīnā. Paldies Alx par vizināšanu un puišiem par kompāniju! Bija savādāk.
Valmieras maratons
Uz Valmieru dodos ar pirms nedēļas noskrietā Tallinas maratona nogurumu. Neloloju ilūzijas, ka šajās sacensībās varētu izskriet zem 2h. Valmieras 10 km aplis man reiz patika labāk nekā šī brīža 7 km aplis, bet nu kāds ir, tādu skrēju. Jau pirmajā kilometrā sapratu, ka nebūs nekāda PB. Vien noskatos, kā baloni lēnām no manis attālinās. Lai jau! Skrienas smagnēji, bet pēc trīs apļiem finišs tika sasniegts un rezultāts 02:06:16 mani nemaz neskumdina.
Kamēr tika gaidīts sacensību noslēgums, izmantojām skrējējiem dāvāto iespēju izložņāt leģendārās Sīmaņa baznīcas torni. Patika.
Sīmaņa baznīcas tornī
Siguldas pusmaratons
Sezonas noslēgums. Īsi pirms šī skrējienapa pavilkos līdzi idejai, ka jābrauc skriet Igaunijā purvu maratons, kas notiek nākamajā dienā pēc Siguldas pusmaratona. Uz jautājumu, vai skriešu arī Siguldā, atbildēju ar – nezinu. Ticamības, ka varēšu noskriet zem 2h, nebija nekādas, finišētāja krekls jau saņemts pēc Kuldīgas pusītes, īsti iemesla un gribēšanas piedalīties nebija. Kamdēļ gan man vajadzētu piedalīties divās dienās divās sacensības? Bet vēl esot kaut kāda loterija, kurā varot saņemt naudas balvas, ja ir startēts visās septiņās kārtās. Siguldā rudenī taču ir arī ļoti skaisti, un par sacensībām bija samaksāts. Nolemju tomēr braukt un noskriet sezonas pēdējo pusmaratonu.
Siguldā bija noskriets mans līdz šim ātrākais pusmaratons. Plānoju, ka varētu vēlreiz to atkārtot. Fascinēja man šī pusmaratona TT – Signis un Krišjānis.
Mani Tempa turētāji
Pirmajā aplī turējos baloniem “astē”. Grūti. Skrienot tālākajā galā lejup no kalniņa, uzkāpu vienam no TT uz papēžiem. Nebija man piemērots solis. Gribējās nedaudz plašāku. Pēc reversā pagrieziena, ar pūlēm tiku līdz skrienot augšup pa kalnu. Otrajā aplī joprojām vēl atrados aiz baloniem, bet tobrīd šķita, ka ilgi vairs nenoturēšos. Nolēmu vēl kopā aizskriet līdz kalniņam, bet atpakaļceļā pret kalnu vairs nemocīties un laist tos balonus prom. Noskrējienā apdzinu TT, lai vairs man nav jāmin tiem uz papēžiem. Nodomāju, gan jau pretējā virzienā augšup skrienot viņi mani panāks, un tā arī notika. Skrējiens augšup pret kalnu šoreiz bija vieglāks, un otro apli atkal beidzu aiz baloniem. Trešo apli nolēmu skriet ar to pašu taktiku – izturēt kopā līdz kalniņam, tad lejup skrienot apdzīt, bet, augšup skrienot, sagaidīt, kad TT mani panāk. Bet sanāca nedaudz savādāk. Skrienot augšup, šie mani šoreiz nepanāk. Atskatījos, kas tiem noticis. Nekas, tepat vien jau bija. Skrēju tik uz priekšu un gaidīju, kad apdzīs. Bet šie neapdzina. Tik jutu, ka viņu balsis varēja dzirdēt arvien sliktāk. Attālums starp mums palielinājās. Ceturtajā aplī jau ieskrēju ar pārliecību, ka šī būs tā reize, kad finišēšu zem 2h. Reversajā pagriezienā redzu, ka atrodos drošā attālumā no TT, un arī palēnināšanās garajā kāpumā nesabojās manu vēlamo rezultātu. Vienīgi īsi pirms finiša mani samulsina garām skrienošais Andulis, kurš informē, ka Signis tepat aiz muguras vien esot. Atskatos, bet balonus neredzu. Drošībai tomēr paātrinos. Finišs – 01:58:11. Šis darbiņš nu ir paveikts. Atliek vien to nosvinēt.
Ceļojums uz Stokholmu
Divplākšņi, jau uzzinot, ka Skrien Latvija sadarbībā ar Tallink dāvā dāvanu kartes kruīza ceļojumam uz Stokholmu, ieplāno braucienu ar koptreniņu Stokholmā.
Lēmums, ka jābrauc uz Stokholmu ar to pašu reisu, kad uz kuģa notiek Skrien Latvija afterparty, gan nebija pareizs, jo biļetes uz kuģi tika ātri izpirktas un visi gribētāji pie tām netika.
Cik nu paspējām nopirkt, tik arī braucām.
Divplākšņi uz vējainā kuģa klāja
Uz kuģa var just, ka šeit notiek arī Skrien Latvija ballīte
Diena Stokholmā bija rudenīgi silta un saulaina. Mums bija padomā divi maršruta varianti. Viens – pa Stokholmas salām, otrs vējainākam laikam – pa pilsētu. Skrienam pirmo.
Mūsu skrējiena maršruts
Pārsvarā mūsu skrējiens bija pa takām gar ūdeņiem. Priecājamies par atšķirīgo – lielajiem akmeņiem, skaisti iekoptajām taciņām ar atpūtas vietām, jahtu un laivu piestātnēm, smaidošiem cilvēkiem. Kāda latviešu meitene garām skrienot jutās pārsteigta, dzirdot latviešu valodu no skrējējiem. Parasti te skrienot tikai zviedri.
Stokholmas infrastruktūra
Priecājāmies par košo zelta rudeni, kas Stokholmā vēl bija, bet Rīgā vairs ne.
Divplākšņi lapās
Kad saule sāka rietēt, sākām meklēt atpakaļ ceļu. Vēl tik apskrējām karaļpili un pa pilsētas galveno gājēju ielu virzījāmies prāmja virzienā. Tur gan gājējiem īpaši mūsu skriešanas aktivitāte nepatika. Mums ar ne pārāk tur patika būt, bet toties spējām izbaudīt pirms Halovīna atmosfēru.
Spoks uz gājēju ielas
Skrējienu nolēdzām ar selfiju pie vēsturiskā olimpiskā stadiona. Kopā noskrieti 27 km.
Pie olimpiskā stadiona
Jauki pavadīta diena un Skrien Latvija sezonas beigas ir, priecīgi nosvinētas.
Bet jautājums joprojām aktuāls, ko darīt nākamgad?
Skriešanas mērķi pusmaratonā sasniegti. Nē, es negribu augstākus mērķus.
Es nākamgad gribu mazāk skriet sacensībās.
Bet es tomēr gribu skriet – vismaz Liepājā, Rēzeknē, Daugavpilī, Jelgavā, Kuldīgā, Siguldā un varbūt vēl kādā posmā.
Bet, ja gribu skriet tik daudzās sacensībās, tad izdevīgi ir pirkt abonementu. Nu nē, pieredze rāda, ka tas atkal realizēsies, kā noskrieti 8 posmi.
Varbūt jāmaksā par atsevišķiem posmiem? Tas arī šobrīd ir izdevīgi.
Bet par kuriem?
Liepāja – gribu, nekad neesmu Liepājā skrējusi, bet tajā pašā dienā būs Rīgas rogainings – visticamāk piedalīties tajā es gribēšu vairāk.
Rēzekne – gribu, jo man tur ļoti patika un ir jāatgriežas, lai noskrietu labāk.
Daugavpils – ļoti gribu. Un, ja reklāmas foto nemāna, tad skrējiens varētu būt pa Daugavpils cietokšņa teritoriju. Tad es šo pavisam ļoti gribu.
Ventspils – gribu, bet šajos datumos Divplākšņi jau vairākus gadus plāno braukt uz kādu kaimiņzemes skrējienu. Varbūt šo varētu izlaist?
Jelgava – ļoti gribu. Gribu vairāk nekā citus skrējienus.
Kuldīga – gribu, man tur ļoti patika smaidīt. Bet arī šajā datumā ir kāds cits pasākums, uz kuru doties man varētu gribēties vairāk.
Valmiera – gribu, bet pirms nedēļas atkal būs noskriets maratons. Šo varētu nākamgad izlaist.
Sigulda – gribu, varbūt izdodas atkārtot šī gada sniegumu.
Skaudrais lēmums ir šāds – “Nē” abonementam. Jā” (apmaksai uzreiz) – 4 posmiem (Rēzekne, Daugavpils, Jelgava, Sigulda). Tas dod cerības tikt pie dāvanu kartes ceļojumam uz Stokholmu, ja vien šāda akcija būs arī nākamgad un nosacījumi būs tie paši. Visticamāk gribēsies arī tikt pie krekla, bet piekto posmu izvēlēšos tad, kad 2017.gada skriešanas kalendārs būs vairāk zināms. Atvados no 40 eiro.
Uh, šis stāsts tapa, lai pieņemtu šo lēmumu. Ceru, ka nenogurdināju, to lasot.
Šīs sezonas sākumā tā daļēji pie sevis apņēmos mēģināt uzrakstīt kaut ko par katrām šīs sezonas sacensībām, jo šos aprakstus pēc tam pašam ir ļoti interesanti pārlasīt, atceroties, kā man kurā reizē gājis. Citādi sanāk tā, ka aizbraucu, noskrienu un aizmirstu. Sacensības saiet vienā lielā putrā, un jēgas nekādas. Taču no pirmajām četrām šīs sezonas sacensībām – seriāla `Noskrien ziemu` četriem posmiem – apraksti tapuši tikai par divām – 
km 
-