VSK Noskrien

Gulēt aizgāju ap pusnakti; uzstellējot modinātāju, tas paziņo, ka man ir 2h:30min laiks, ko gulēt. Nu ko darīt, ja jācieš, tad pēc pilnas programmas. Protams, miega laiks paiet zibenīgi, ceļos un veļos, pēdējo mantu sapakošana un varu doties, līdz autobusa pieturai kādi 15km. Veiksmīgi atbraucu, atstāju mašīnu un tieku uzreiz nosūtīts uz autobusu. Autobusā visi mirdzošām acīm kaut ko ēd un savā franču valodā apspriežas. Daži līkumi un esam Monblāna tunelī, te ir stipri siltāks nekā ārā un momentā visi logi aizsvīst no ārpuses. Daži tumši kilometri un esam klāt Courmayer. Visi profesionāli saiet sporta centrā un gaida atlikušās stundas līdz startam. Visi kaut ko briesmīgi ēd, smērējas, ģērbjas, masējas un veic dažnedažādas pirmstarta darbības, šī ir pirmā reize, kad sajūtos kā amatieris. Kad palikušas ~20min līdz startam, visi sarosās un dodās ārā tumsā un aukstumā, kas man atliek – stutējos augšā un sekoju. Dažbrīd pūlī atskan – vai kāds zin, kur mēs ejam – tas uzmundrina.

Visi draudzīgi sastājas lielā pūlī. Es pēc rūpīgas vietas noteikšanas secinu, ka esmu apmēram starta pūlī pa vidu. Sāku jau domāt, vai nevajag pavirzīties uz aizmuguri, jo nogāzīs un pārskries pāri. Dzirdu balsi, kas sauc: “Aigar, Aigar!” un tas nav franciski. Sāku domāt, ka jau rādās, bet vēl par agru, lai rādītos, jo vēl nav pat startēts. Izrādās pavisam netālu stāv Andris ar Gunu un priecīgi mani sauc. Es gan neesmu priecīgs, jo Monblāna kalni izskatās mazliet lielāki par tiem, kādi ir Istrā vai Siguldā. Kāds pūļa priekšā runā kaut ko franciski, un liela daļa pūļa te smejas, te māj ar rokām. Beidzot starts. Pēc atmiņas, ka mazliet taisns un tad jāpieveic ~15 Ziediņi. Eh, kam man tas vajadzīgs.

Kādu gabaliņu sanāk paskriet kopā ar monstriem (Gunu un Andri). Andris mierina, ka uzreiz jau nebūs jākāpj lielajos kalnos, tik tādā nežēlīgā slēpošanas trasē, kas, spriežot pēc runas intonācijas, nav nekas briesmīgs – nu tipa, kā aiziet uz veikalu pēc piena. Kāpju, kāpju. Urā! Pirmais KP un te dod zupiņu, zupiņu nevar laist garām – par to tak ir samaksāts. Kamēr dzeru zupiņu, ar vienu aci redzu, ka Guna un Dace palido garām (p.s. Andris jau tikmēr droši vien kāpj lejā no pirmā kalna), bet ko nu stipriem padarīsi. Paēdu zupiņu un dodos tālāk. Pirmajā KP esmu 1244 vietā. Urā, neesmu pēdējais.

Sākās sastrēgumi un arī pa kādam elpu aizraujošam skatam uz kalniem. Šinī brīdi saprotu, kas visiem pazudis Monblāna rajonā un kapēc viņi te brauc vēl un vēl. Skats uz Monblāna masīvu ir iespaidīgs un nekādas bildes to nevar raksturot. Rāpjos, rāpjos, eh, jāuztaisa zaļā pietura, vēlāk izrādās, ka, uztaisot zaļo pieturu, nokrītu par ~200 vietām. Laikam biju aizmidzis zaļajā pieturā. Mazliet zosu gājiena un esam pirmā kalna galā. Nu pirmais kalns nebija tik traks, esmu vēl dzīvs, kaut esmu 2409m augstumā, pieveikti nieka 11km, vēl tikai 109km palikuši.

Nākamie 4km iet uz leju, pagaidām nekas nesāp un kustos mazliet ātrāk nekā kāpu augšup. Lejā blakus upītei kārtējais KP. Tieku nopīkstināts un, mazliet pacīnoties ar citiem dalībniekiem, tieku pie ēdamā. Cik var ēst, jādodas tālāk, galu galā piedalos taču sacensībās. Šajā KP veikti 15km un esmu 1424 vietā. Not Bad! Pametot KP, redzams uzmundrinošs uzraksts, ka līdz nākamajam izēšanās punktam ir nieka 20km. Nākamie 5km iet atkal pret kalnu, jā, lasītāj, atkal pret kalnu. Šis kalns ar’ nav nekas briesmīgs, cenšos nelīst bez rindas un godīgi kopā ar pārējiem veidoju garu čūsku, kas izzūd kaut kur kalna galotnē. Pēc tam, kad stundas garumā esmu bijis daļa no kalnu čūskas, kurai nav ne sākuma ne beigu, redzu cilvēkus bez nūjām, mugursomām un bez tā interesantā TDS skatiena acīs, tātad kaut kur tuvumā ir civilizācija. Jā. Esmu kalna galā, kur ir neliela siltumnīca ar dzeramajiem. Nesteidzoties papildinu organisma šķidruma rezerves un piedzīvojums var turpināties. Priekšā ir ~16km, no kuriem lielākā daļa iet uz leju. Nu nepatīk man skriet uz leju. Nu vispār nav jau tā, ka man nepatīk, nepatīk maniem ceļgaliem. Noskrējiens ir salīdzinoši vienkāršs un iet pa nelielu kalnu ceļu uz leju. Kaitina tik, ka tas ceļš ir apbrīnojami taisns, ka taisnes otrā galā nevar saskatīt priekšā esošos skrējējus. Laiku pa laikam kādu apdzenu un kādi apdzen mani. Būs ko neatļautu salietojušies.

Vēl drusciņ augšā lejā, augšā lejā, garām ezeriņam un jālaužas caur krūmiem uz nosacītā kalna galu, kur ir viens no lielajiem refreshment punktiem, ko esmu gaidījis pēdējos 20km.

No šī refreshment punkta jādodas uz leju, pāri Itālijas/Francijas robežai, par ko liecina tikai akmens ar strīpu par vidu. Imigrantu pūļus arī nemana. Taka ved visu laiku uz leju, uz leju. Labi, ka tā nav garlaicīga kā iepriekšējais garais lejupceļš. Pa ceļam kāds skrien pretim un kliedz, lai gatavo numuru, ka būšot pārbaude. Jā, pēc brīža arī kāds uzmācīgs tips ir klāt ar pīkstekli.

Vienmēr, kad esi augšā, ir jātiek arī lejā. Un lejā man galīgi nepadodas. Šeit tad garām palido Dace tā, it kā es kāptu pretējā virzienā ar lauztu kāju un atmuguriski.

Tieku lejā un caur civilizāciju nokļūstu lielajā KP. Ēdu, ēdu, dzeru, dzeru, it kā nebūtu ēdienu nedēļu redzējis. O! Ieraugu Daci. Un tad tik sākās. Dace pastāsta, ka līdz šim punktam ir tā saucamais iesildīšanās posms un īstās sacensības pēc tam tik sākšoties, tagad būšot kādi nieka 2km jāpakāpj uz augšu. Respektīvi visi mani plāni tiek sagrauti, jo līdz šim KP (50km) bija gājis labi un nekas grūts nebija (nu izņemot tos briesmīgos noskrējienus). Tad nu neko darīt, turpinu uzņemt spēkus un gatavojos doties lielajā kāpienā. Šinī KP izrādās arī ir ekipējuma pārbaude. Caur to tieku salīdzinoši ātri cauri. Atkāpei – bail man no tām ekipējuma pārbaudēm, jo esmu salasījies visādus šausmu stāstus, kā citiem ir gājis.

Labs ir, cik tad var marinēties, jādodas uz nākamo KP, kas ir nieka 16km attālumā. Eju, eju un – jā – te nu ir tas kalns, kurā jātiek augšā. Uzmundrinājumam viens dalībnieks vemj trases malā, bet uz jautājumiem atbild, ka viss ir OK. Savukārt Dace jau škiet, ka ir gabalā. Aha, tomēr ik pa laikam redzu, ka kāpj kādus līkumus augstāk. Pēc kāda laika izdodas Daci panākt un kādus kilometrus veicam kopā. Prātā palicis lūgums, lai viņu nogrūžot no kalna, te gan racionāli izskaidroju, ka tas nav lietderīgi, jo zāle ir mīksta, slīpums neliels. Tātad, kamēr ripos, pārdomās un tad dusmosies, ka atkal jākāpj augšā. Tā nu runājam, runājam. Nu un laikam runāju pārāk daudz un Dace nolemj mazliet atpūsties no manas runāšanas, tad nu turpinu atkal vienatnē. Kāpiens uz augstāko TDS punktu, ir te karsts, te auksts, jo, ja esi saulē, tad tiec cepts, bet, kā nokļūsti kalna ēnā, tā ir vēss. Novēroju, ka speci velk kaučkādas viltīgas plānas jaciņas – būs man ar tāda jānopērk.

Jākāpj augšā, lejā, augšā, lejā un – jā – beidzot klāt ir lielā briesmīgā virsotne, uz kuru nācās mērot ~12km.

Te, šķiet, ir kaučkāda sapulce, jo ļoti daudzi sēž un acīmredzot mēģina saprast, kā te nokļuvuši. Pamācībā bija teikts, ka kalna galā ilgi nevar uzturēties, tad nu skatos, kur un kā tikt lejā. O! Šeit jau ir interesantāk – 4 kilometros jātiek 500m zemāk. Sākuma kāpiens ir pa klintīm. Vietējie kalnieši dažviet savilkuši virves un izlikuši oranžu lukturi. Šis kāpiens man patīk, jo nav jāskrien uz leju. Tā nu cilpoju lejā un aizdomājos, kā te būtu bijis kāpts pa tumsu. Un varbūt tie, kas augšā atpūtās, tieši gaida tumsu, jo gaismā nav interesanti kāpt pa klintīm lejup. Mazliet pakāpis, mazliet paskrējis jau tumsā ierodos nosacītajā vidus KP. Wow, te ir pasta party, atkal saēdos, sadzeros utt. Dabūju arī no Gunas, ko es te daru, vai man abas kājas lauztas, jo man esot vajadzējis būt jau 3 kalnus tālāk. Noskatos  vēl, kā cīņu biedri maina zeķes, dzer visādus pulverus utt. Sajūta, ka esmu nokļuvis nevis TDS kontrolpunktā, bet jauno ķīmiķu nometnē. Te atkāpei, ka man kā īstam vīram nav nemaz paciņa atsūtīta, jo to, ka man ir oranžs maiss, ar ko savu ķīmiķa komplektu atsūtīt, nemaz nebiju pamanījis un domāju, ka tāds man nav piešķirts. Šim starpgadījumam gan ir arī gaišā puse, jo nebija man jāņemas ar savu oranžo maisu. Mīnuss gan tas, ka biju spiests visu nest līdz visu distanci, bet nu esmu dzirdējis, ka tā dara īsti vīri.

Nu ko, cik var tupēt iekš KP. Ir jādodas ārā tumsā paskatīties, kādi tad tie kalni izskatās zvaigžņu gaismā. Par nakti jau esmu sapņojis ilgu laiku, jo – mazāk vajadzēs dzert, nebūs tik karsts utt. Izejot no KP, var redzēt, kā citi vēl kāpj lejā pa klinti. Savukārt paveroties un otru pusi, redzu, kā daudzi jāņtārpiņi ir aizņēmuši visu horizontu un, lēnām spīdēdami, izzūd naktī, kas tos vienu pa vienam apēd, lai pēc tām tālāk izspļautu. Man ar tas draud, cerams, ka tikšu izspļauts ne pārāk sagremots, jo pēc karstā kāpiena esmu viegli apcepts.

Nākamie daži kilometri paiet domās, kur lai dabū kaut ko ēdamu. Un atceros, ka kopš starta nesu līdz puskilogramu ar lācīšiem. Tad nu veicu lācīšu loģistiku no somas un jakas kabatu un dzīres var sākties. Pirmā piegājienā mazliet pārspīlēju un piebāžu pilnu muti ar lācīšiem. Dažbrīd ir grūtāk kustināt muti nekā kāpt pret kalnu. Visam klāt vēl parādās risks, ka aizlips un salips visas iespējamās vietas. Kāpju, kāpju. Kādu gabalu pa priekšu iet kāds francis, kam slīd stipri vairāk nekā citiem. Mēģinu noskaidrot, kādas markas bliežamkurpes viņam ir, bet neizdodas. Paralēli slidenajiem akmeņiem parādās arī govju izliktās mīnas, nu nekas, būs mīkstāka krišana. Ops! Pa priekšu ejošais slidenais francis izpilda bez dažiem grādiem špagatu uz ko nosaku: “Like a ninja!”, bet diemžēl neviens manu joku nesaprot.

Parādās arvien vairāk govis un jau pēc skaņas šķiet, ka varu jau atšķirt skaņu, kad govs gremo, vienkārši iet, vai skrien virsū kādam no dalībniekiem.

Līkumi, kāpumi, nokāpieni. Stop! O! Upe tek caur diezgan pamatīgu gravu. Dienā tas būtu stipri iespaidīgs skats.

Jādodas kārtējā lejupceļā, un te nu Guna kā stāvošam palido garām, jā, ko tu stiprai padarīsi.

Pēc nākamā KP ir tā izdevība pakāpties kādu gabaliņu kopā ar Gunu, bet arī viņa nevar izturēt manu runāšanu un aizdzen sev pa priekšu. Pēc kāpuma redzu tālu tālumā KP. Pēc attāluma vēl tālu, bet ir vieglāk, ja mērķis ir redzams. KP skan tuc tuc. Un jā – mirgo oranžās lampiņas. Acīmredzot pa priekšu skrienošie monstri ir sabojājuši trasi un to tagad remontē. Nē. Tomēr neko neremontē. Lampiņas saliktas, lai sagurušie redz, kur skriet. Šajā posmā ar’ bija daudzi, kas gulēja trases malā un sapņoja noteikti par finišu un mīkstu gultu. Šajā KP veikti 85km un esmu pakāpies līdz 779 vietai. Acīmredzot tā ir taisnība, ka sacensības parasti sākas ar nakts stundām. KP viss kā parasti – ēdu, dzeru. Kas tas – ierodas Guna. Jā, atkal nodomāju, ko tu stiprai padarīsi. Šajā KP telts pašā galā krēsliņā slēpjas medicīnas darbinieki un uzglūn nabaga sportistiem, droši vien viņiem ir kāds plāns un arī noteikti savs priekšstats, kādam jāizskatās veselam sportistam .

Cenšos no viņiem izvairīties, kas arī veiksmīgi izdodas. Atdodu savu sēdamvietu Gunai un lavos prom, jo priekšā ir briesmīgi 10km, kas ies tikai uz leju.

Lejupceļš galīgi nevedas un, lai pieveiktu nieka 10km, kas iet tikkai uz leju, man vajag vairāk nekā 2 stundas. Vienkārši nožēlojami. Grūto lejupceļu tik atsvaidzina iekrišana upē. Pats gan vainīgs, jo gribēju kādam japānim parādīt, kā pareizi vajag šķērsot upi. Pēc ilgstošas klumburēšanas ierodos pilsētas KP, no kura vairs tikai atliek pieveikt 24km. Ātri iestiprinos un varu doties. Atlikušo distanci sadalu 4 daļās. Pirmās 3 daļas ir kalna pārvarēšana un tikšana līdz Les Houches KP. Līdz kuram, ja tikšu, tad varu uzskatīt, ka esmu finišējis.

No pilsētas sākas kāpiens pa ceļu augšup. Domāju tik, kā pa šādu ceļu var pabraukt ar mašīnu, bet ilgi prātot nenākas, jo nokļūstu sakņu takās. Ceru, ka par šo vietu neko nezina daži no LV MTB rīkotājiem, jo viņi te varētu sarīkot tādu MTB, ka tas vēl ilgi rādītos sapņos. Pa mežu un uz augšu iet salīdzinoši viegli. Eh, varētu būt visa distance tik pret kalnu. Nemanot esmu paveicis pirmo no atlikušajiem kāpumiem. Nu tik nedaudz sāpīgais lejupceļš un tad pēdējais distances kāpums, kas sola 500 augstuma metrus. Šis pēdējais kāpums bija iznīcinošs ar to, ka visu laiku ir redzams augstākais punkts, kur jānokļūst.  Augšupceļā apdzenu pa kādam dabas baudītājam, bet zinu, ka sekojošajos noskrējienos viņi mani pametīs vienu ar kalnu. Laiku pa laikam nolemju apstāties, bet saprotu, ka tā nav laba doma, jo, stutējoties ar nūjām, ir grūti noturēt līdzsvaru. Tad jau labāk turpināt kāpt. Dīvaini, 7km augšup esmu veicis ātrāk nekā 10km pirms tam lejup. Laikam būs jāsāk trenēt noskrējiens.

Uzkāpis augšā, tieku nopīkstināts un varu rāpot lejup. Lejupceļā, protams, kā lavīna man garām veļās lejupskriešanas speciālisti. Kurus, ja pamanu, cenšos palaist sev garām. Ar vienu gan nesanāk, kā plānots, jo kad laižu garām, viņš sāk kaut ko drudžaini franciski stāstīt. Ieslēdzu sejas funkciju – neko nesaprotu. Tad šis norāda uz savu ceļgalu un saka: “Ai!” Tad man kļūst skaidrs, ka citiem arī ir grūti un nav, ko sevi žēlot, vajag doties lejup.

Lai tiktu uz pēdējo KP, no kura atliek tikai pieveikt nieka 8km, nācās līkumot sakumā pa pļavu, tad pa meža takām un visbeidzot pa asfalta serpentīnu. Šis pēdējais notipinājiens bija tehniski viegls, bet, ko darīt, ja nevar noskriet, lai kā gribētos. Aiz katra līkumu likās, ka nu jau būs plakans, bet nekā. Tāpat arī katrs mājas jumts likās, ka ir jau lejas ciemata sākums. Respektīvi šķiet, ka ātrāk pienāks pasaules gals nekā beigsies šis lejup rāpojiens. Un tikai pēc nezināma līkuma skaita redzu pēdējo KP. Biju jau veicis izpēti un secinājis, ka starp šo KP un finišu augstuma starpība ir nieka 20m. Yes, nu tik bēršu ogles un bliezīšu. Hmzz, bet kas tas? Uz lapiņas rakstīts 8km 200m+ 180m. Uzmetu vēlreiz race profila bildei – nu jā, tur kaučkādas pumpiņas un minimāls slīpums ir uzzīmēts. Dabā gan nemanīju solītos +200 augstuma metrus, laikam kļūstu imūns pret augstuma metriem.

Nu ko, biju par pēdējo taisni daudz domājis, kā to lai pieveic, jo vienmēr prātā palikuši pēdējie ISTRAs kilometri, kurus bija ļoti grūti veikt. Šoreiz biju gudrāks, biju gan morāli gan fiziski pietaupījis nelielas spēka rezerves, lai starp monstriem un citiem necilvēkiem varētu pieveikt pēdējo taisni ar augstu paceltu galvu. Praktiski visus 8km turējos kopā ar vienu franču skrējēju un abi kopā skrējām un dzinām vienu pēc otra. Pilsētā daži skrējēju pāri redzot, ka skrienam, arī mēģināja kāpināt tempu, bet ātri noplīsa. Diemžēl mans franču draugs arī neizturēja finiša taisnes spriedzi un noplīsa. Man pat 200m pirms finiša izdevās pieveikt vienu līdzjutēju, kurš acīmredzot gribēja ierādīt, kā jāskrien. Vēl viens līkums un finišsssss. Dabūju savu vestīti un mēģinu saprast, kur es esmu, kas es esmu utt. un pats galvenais – kur ir tavs auto, vecīt?

Vēl viens piedzīvojums ir beidzies, esmu kļuvis bagātāks … un esmu vēl solīti tuvāk lielajam sapnim …

Ir cilvēki, kam ir nauda un ir cilvēki, kas ir bagāti. Nauda tevi nepadara bagātu, bagātu tevi padara ta,s ko tu dari, un tas, ko tu esi piedzīvojis. Lai cik liels būtu tavs sapnis, tici tam. Neceri, nedomā, bet dari. Tu cīnies tikai ar sevi. Nesalīdzini sevi ar citiem,Tu cīnies tikai ar sevi. Pats grūtākais ir uzvarēt sevi, nevis citus, jo ja jau Tu esi viņiem priekšā, tātad Tu esi uzvarējis tikai tos, kas ir bijuši vājāki par Tevi.