Iesākums likās ārkārtīgi daudzsološs. Ziediņā uzkāpt protams likās grūti arī pirmajā reizē… Tālāk kalns uz leju stāvot garā rindā, kā pēc desām.
Skrienot pirmo apli pētu visu, kur skrienu… Tās tomēr manas bērnības takas, kur skraidelēts daudz un dikti. Brīžiem gan liekas… Hmmm… Kur gan es esmu.. Bet aiz pagrieziena… Aaaahhh… Šite, laikam nebiju atnākusi vēl nekad… Ļoti patika posms, kas bija pēc pirmā ēdināšanas/dzirdināšanas punkta, jo tās ir vispazīstamākās vietas man un pilnas atmiņu… Bet kāpšana pāri Lorupītei… Uhhh… Tas tik bija pārdzīvojums, jo bailes iekrist bija tik milzīgas… Paldies puišiem, kas bija tik izpalīdzīgi un iedeva roku, lai justos drošāka. Skrienu un priecājos par laiku, par kompāniju, par atmiņām… Karjera… Kā nu mēs bērnībā tur spēlējāmies, ne tā, kā tagad bērni smilšu kastēs… Mums bija vesela karjera ar smiltīm :D Garām skolai, kurā mācījos… Ah, ķeizarskats, kurā tika sēdēts pēc pirmās mīlestības salauztās sirds… Tā vieta ir brīnišķīga… Pirmais aplis bez cīņām jauki pavadīts.
Otrajā aplī ieskrienu ar domu, nav tik traki, ir pat ļoti jauki… Lejā vairs nevajag rindā stāvēt… Domāju, ka varbūt būs ātrāks aplis nekā pirmais… Nesos lejā… Skrienu… Viss ir jauki… Ap karjeru sākas problēmas ar kājām… Sāk raut krampi… Sazvanu atbalstītāju komandu un saku, ka vajag magniju atvest, citādi nepabeigšu distanci… Karjerā izskrienu uzkāpju augšā… Krampis sarauj tā, ka nevaru pakustēt… Četrāpus tupu zemē un domāju… Bāc nu kāpēc tā. Tik skaistā vietā, tik forši viss, bet šitā… Nākošā liksta piemeklē nedaudz vēlāk… Sāk sāpēt galva… Ak Dievs, laikam būs jāizstājas (pie sevis domāju… Tā jau ir, ka neesmu trenējusies tik labi, kā vajadzētu), nebūs man medaļa. Ahh… Jau sāku gatavoties tam, ka nevarēšu pabeigt distanci… Netālu no bobslejtrases zvana mana atbalsta komanda un jautā, kur mani satikt, lai var iedot man magnija devu un kaut ko pret galvas sāpēm… Saku, ka laikam jau tikai starta finiša taisnē varēs, citur nekur nevarēs tā piebraukt… Uz otrā apļa beigām, pie Ziediņa kalna, vēl piemetas nelabā dūša… Domāju, nu viss ar mani ir beigas, tūlīt vēl izvemšos un iešu finišā…
Neskriešu tālāk… Tad, mans vīrietis nonāk līdz pusītei Ziediņa kalnā pretī iedot man padzerties, kaut kā tieku augšā līdz kalna galam… Saku viņam, ka viss vairs nevarēšu izturēt… Viņš saka, ka spēšu.. Iegāju uzpildes punktā paēst, iedzert silto tēju… Tad man iedeva manu magnija devu + ibumetinu (kā vēlāk uzzināju, ka to vajadzējis aizvietot ar kādu citu pretsāpju līdzekli, skrienot neesot labi, dzert ibumetinu) un dzērienam bija piejaukta glikoze… Kalns uz leju, diezgan lēnā tempā, jo vēl arvien moka nelabā dūša… Kad kalns uz leju pievarēts, sliktā dūša pazudusi, jēeee sāku jau priecāties, ka neesmu tomēr ieskrējusi finišā un atteikusies no pēdējā apļa… Pēc kāda brīža sāk palikt labāk arī ar galvas sāpēm… Un kājas ar var sākt pacilāt… Tas ir paskriet (Domāju, oho… Ko dod atbalsta komanda) Mans vīrietis skrēja man līdz, jo teicu, ka man ļoti bail par to Lorupes pāri tikšanu… Ja nu neviena vairs nebūs? Es netikšu pāri. Tad nu, viņš skrēja man līdz visu pēdējo apli (Milzīgs paldies manam lieliskajam vīrietim). Apmēram pie Lorupes palika pavisam tumšs, kad savajadzējās gaismu… Un tad nu nācās izmantot telefonu, jo mīļotais vīrietis bija aizmirsis man atnest pieres lampiņu, bet nekas, iztikām ar telefonu lampiņām. Ik pa laikam paskrienot un paejot bijām jau pie Ziediņa kalna… Es tomēr tiku tik tālu… Wouw… Tūlīt man būs medaļa… Tūlīt… tikai vajag uzvilkties augšā pa kalnu. Un tur meita mana un mamma turēja plakātu, ka es esmu varone. Paldies visiem par tik milzīgu atbalstu…
Beigās zupa un rinda uz siltajām tikko izkaltajām medaļām.
Tas tiešām bija grūti, bet tas bija to vērts… Tās skaistās vietas, tās atmiņas… Paldies Sigulda!!!
Pēc kārtējā skrējiena Ozolniekos pus pa jokam atkal tiek liktas likmes par finiša laiku Siguldas kalnu maratonā. Tāpat atbilstoši plānam tiek izvēlēti finiša laiki. Bet viens ir zināms Sigulda aizrauj! Mani jau nu noteikti. Šogad priecē samērā labie laikapstākļi. Nelīst kā pagājušo gadu, bet es gribu siltu un +10C, sauli kā sen senos laikos. No rīta pilsētas laukumā ir auksts un pūš vēl aukstāks vējš. Brr. Tāpēc piemeklējot atbilstošākos aksesuārus skrējienam tiek nolemts par labu siltajiem skriešanas cimdiem un cepurītei.
Starts kā jau ierasts – Ziediņkalna pakājē. IngaK saka, jāiet tuvāk startam, jo pēc tam negribēsim pirmajā serpentīnā stāvēt rindā (te man atmiņā uzplaukst Monblāna sastrēgums sašaurinoties taciņai uz vismaz 5 minūtēm). Uzrāpots Ziediņā pirmo reizi ir. Atbalstītāji dzirdami. Caur starpfinišu pa kreisi uz pirmo serpentīnu. Es vēl pagaidu Ingu, jo kopā jautrāk. Protams, tas bija uz pāris minūtēm, jo šī pamanījās veiksmīgi izlavierēt un aizskriet pa priekšu. Zosu gājiens/skrējiens lejā. Tā te segums ciešams. Tas nekas, ka nākošajos apļos bija gan vairāk dubļi, gan slidenāks, gan sagāzušies koki augstāki palikuši. Gaujas tilts. Te pagriezienā kā trases tiesnesis stāv Agnese. Ceļš ved uz Krimuldas serpentīnu. Vēl skrienams, par pārējiem apļiem vēsture klusē. Aiziet Krimuldas cilpa. Jaunās trepītes uz leju. Mīksts segums. Ledus arī. Aktīvi trases tiesneši. Jipī. Pirmās trepītes uz augšu. Kā kādreiz sen, senos laikos SKM. Šim kokam var mierīgi pārkāpt, bet šim vai nu jālien pa apakšu vai pieturoties pie zariem jālien pāri. Skrienama taka uz leju. Te gan prātīgi sasalis, slīps, mālains un vēl apzāģēti celmiņi. Slīd. Tiltiņš pāri upītei. Atkal tas foršais mīkstais segums. Jā tur nedaudz uz priekšu un pa kreisi ir Gūtmaņala, bet mums pa labi kalnā augšā. Priekšā ejošie nosmejas, ka šai gravai tumsā būs forši lekt pāri, jo uzreiz seko stāvs kāpiens augšup. Tākš šo piefiksēju. Tā, tā. Šo koku es atceros kam jālien pa apakšu jeb acu priekšā parādās ainiņa no sniegotās Siguldas. Vēl viens pārkāpjams koks. Vēl nedaudz uz augšu un ilgi gaidītā Krimulda. Parciņš. Tiltiņš bez trepītēm. Sanatorija. Pāris kilometru atelpas skrējiens pa „balkonu” līdz pat Kājnieku tiltam. Kājnieku tilts pirmajā aplī forši šūpojas. Uzreiz pa labi pāri sasalušajām peļķēm. Dzeršanas punkts. Man vēl negribas un lepni paskrienu garām. Dzirdu no cita skrējēja, ka „īsti ultras jau ēšanas punktus neizmanto”. Bet ko darīt, ja kārtīgas brokastis paēstas un ar sistēmu vēl pietiek, bet uzkodas vēl negribas. Pat siltu tēju nē. Krustojums. Apzinīgie pa kreisi, dabas baudītāji pa labi. Aiziet papildus cilpa. Sen neredzētā un nesatiktā upīte, kur pagājušo gadu ar katru apli ūdens līmenis palika ar vien vairāk un vairāk. Šogad nekas nav mainījies. Iesākumā lēciens, tad pastaiga pa baļķi. Un tālāk. Pirmajā aplī man palīdzēja pa stāvo krauju tikt augšā. Pastiepu roku pretī, lai aiz manis arī raiti tiek augšā. Nedaudz skrienams augšup, gandrīz līdz galam. Spēki jātaupa. Trase iet pa kreisi, pa lapām sabirušu taciņu. Ir. Karjers. Pūš auksts vējš. Ja sākumā lejā prātīgi jānokāpj, tad pēc tam prātīgi jāuzkāpj. Pļava. Vēl nedaudz uz augšu. Elektrolīnija. Sajūta, ka esmu te bijusi. Vienugad trase gāja uz otru pusi, bet pa šo taku ir braukts ar velo. Stāvs uz leju. Asfalts? Tiešām? Kur es atrodos? Vecais Lorupes asfalts un, protams, augšup. Skrienams. Laurenči. Pirmo reizi ieraugu kāda tad tā trase izskatās dzīvē. Trasē vizinās daži ar rullīšiem. Mums, protams, trase iet augšā lejā pa maliņu. Piebraucamais ceļš uz leju. Skrienu un atceros, kā Monblāna neilgi pirms finiša man franču valodā skaidroja un rādīja, ka jāskrien pa labāku segumu bez akmeņiem. Trases tiesnesis. Pagrieziens pa labi. Superīga sasalusi grubuļaina taciņa. Pamanījos aizķerties aiz kukuržņiem un gandrīz samīļot zemi. Nedaudz dublīši. Ilgi gaidītais kāpiens augšup. Grūti. Apnika. Bet tas ir tikai pirmais aplis. Nedaudz skrienama taisna taciņa. Augšup. Šīs mājās pagalmā ir manītas ganāmies kazas. Ķeizarskats. Ir iespēja atvilkt elpu. Noskrējiens uz leju. Tiltiņš. Apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Mani mierina, ka vakar viņš bija ar ledu. Uzmundrinoši. Atkal augšup. Šis šķiet kaut kas pazīstams. Jā, te skriet uz leju ir daudz vienkāršāk. Te pēkšņi no aizmugures nāk piedāvājums uzdziedāt. Jā, jā. „Vilks kazu aizvilka…” Ķeizarkrēsls. Kaķīškalns. Sasalis. Pamanījos nedaudz paslidināties. Skaidrs. Jāmeklē dubļi jeb vismaz mīkstāks segums, lai tiktu lejā. Pie sevis nodomāju, ka te tumsā būs jautri. Te mani apdzen Alma, tik nosmeju, ka „Deviņas kazas gani ganīja…”. Lejā mūs sagaida grants segums gar ezeriņu, meža taciņa ar dublīšiem, kur pamanījos atkal aizķerties. Bet tas pie lietas piederas. Kārtējais kāpiens uz augšup. Stāvāka siena. Grava, kura jāpārvar. Atkal jākāpj. Tad tikai augšup. Pirms lejā kāpšanas tiesnesis brīdina, ka tur ir dubļi, lai meklējam labāko apiešanas ceļu. Labajā pusē tā mazāk. Nedaudz paslidinos pa sasalušo trasi. Te mani noķer Linda ar Gunu, un prom ir. Mūs vēl pabrīdina, ka kreisajā pusē ir ledus. Es, protams, pamanos atrast vienīgo vietu ar māliem un ar kreiso botu iestigt. Skaisti. Dzeltena bota. Daudz jau zālē noslaucīt nevar, bet mierinājums būs. Vismaz kājas sausas. Kordes trase arī pieveikta. Meža taciņa gar Gauju. Piezogas arī doma, ka būtu forši skriet tikai vienu apli, bet viņas dīvainā kārtā ātri pazūd. Asfalts. Pilsētas trase. Ziediņkalns – otrreiz. Tēja. Siers. Cepumi. Tēja. Siers. Vīnogas. Cola? Nav.
Otrais aplis. Viss tas pats. Tikai serpentīns lejā skrienams. Asfalts uz Gaujas tiltu skrienams. Krimuldas serpentīns, ja nav tad nav. Ja būs spēks tad nākošajā aplī uzskriešu. Krimuldas cilpā nekas nav mainījies. Tik pamanījos tai slīpajā, ar māliem sasalušajā vietā paslīdēt un ar labo plaukstu uzgāzties uz celma, štrunts par sasisto celi, bet plauksta. Tagad skaists zilums rotājas. Aiz manis ejošie puiši apjautās vai viss kārtībā. Spēju atbildēt, ka gandrīz. Sāp. Bet te uz leju jāskrien, bet man sāp. Un abas rokas vajadzīgas līdzsvaram. Kāpjot augšā sajaucu aiz muguras ejošos nūjotājus, bet onka teic, ka priecājas, ka viņam pēdējais aplis, bet man novēl veiksmes, jo numurs tāds. Skrienot pa balkonu panāku Lindu ar Gunu. Palūdzu, lai dāmas palaiž. Uz ko Guna atbild, ka pirmo reizi redz man tādus ātrumus. Es arī. Pašai nedaudz bail. Jā, un tev vēl Ozolnieki. Uz ko nācās atbildēt, ka Ozolnieki bija plānoti, bet Priekuļi gan bija pārsteigums. Prom biju. Kājnieku tilts. Dzeršanas punkts. Ballīte. Tēja. Vīnogas. Siers. Palūdzu, lai no somas izķeksē želejas paciņu. Tagad viņa sāks noderēt. Upīte. Karjers. Asfalts. Laurenči. Interesantais tiltiņš. Kaķīškalnā mani panāk Inese un prom ir. Interesantā cilpa. Ziediņkalns trešo reizi. Cik? Viens. Cik? Vēl vienc. Tagad gan tikai pieveikt apli, kaut vai rāpus. Laiks atliku likām. Uzmundrinājumi jau no kalna vidus. – Esi čalis vai neesi? Uznes mani kalnā! Nākošajā aplī pati uzrāpošu. Nevienas dzirdīgas ausis neatradās. Bet ovācijas kalna galā un puskalnā milzīgas. Tēja. Tēja. Batoniņš. Cepumi. Apelsīni. Banāni. Želeja. Vīnogas. Siers. Palūdzu, lai no somas izņem lukturīti un tur ieliek cepuri. Cimdus gan vēl atstāju sānu kabatās, ja nu savajadzēsies.
Trešais aplis. Kā jau trešais aplis. Pēc Gaujas tilta panāku Gati ar kompāniju. Šis smej, ka Lauma iet pa visu naudu. Tā kā ir iespējas finišēt līdz ar kontrollaiku. Es gan nebūtu tik pārliecināta, ka šoreiz tā izdosies. Līkumā Agnesei pajautāju cik tālu ir Inga. Tālu. Nu labi. Serpentīns skrienams, nē, protams. Ja man būtu nūjas, es gan mācētu viņas izmantot, nevis kā puiši iet un nes viņās rokās. Kad tikusi pašā augšā redzu kā Inga pārskrien pāri tiltiņam. Tātad viņa ir kādus 4km man priekšā. Krimuldas cilpa bez piedzīvojumiem, bet ar ļoti aktīviem trases tiesnešiem. Taisnais skrienamgabals, kurā pamanījos vairākas reizes aizķerties aiz visādām saknēm un gandrīz samīļot zemi. Kam negadās. Dzeršanas punkts. Tēja. Siers. Batoniņš. Siers. Banāni. Tējā. Želeja. Cik līdz finišam? Jā to mēs jautājām tiesnešiem. Pašiem grūtības ar rēķināšanu. Cilpa ar upīti, kur ar labo botu pamanījos iestigu mālos. Līdzsvaram dzīvē jābūt. Karjers ar vēju un skaisti rietošu sauli. Viens no mazajiem plāniņiem izpildīts – šeit ierasties pa gaismu. Kaķīškalns. Skatījos pulkstenī cik atlicis skriet, bet saņēmu uzmundrinājums no trases tiesneša, ka līdz finišam jau nav tālu. Tāpat pajautāja vai ir lampa. Ir. Somā kaut kur mētājas. Uz ko atbildēja, ka paspēšu vēl pa gaismiņu finišēt. Nu, ja. Ja TO cilpu iziešu tad Ziediņkalns elementāri. Kordes tiesnesis arī jautāja vai ir lampiņa. Ir. Gaišs taču! Taciņa gar Gauju patumšāka, mežs, koki kā nekā, bet var redzēt pat ļoti labi. Priekšā pāris skrējēju. Izrādās viens no tiem Aivars, kurš izbauda garo apli. Paskrienam kādu brīdi kopā. Izstāsta, kas man priekšā ar kopā skrējis, bet secina, ka mans uzņemtais temps tomēr pa ātru. Var jau būt. Es sajūtu finišu. Asfalts.
Un viņš – Ziediņkalns. Ceturto reizi – tagad kaut vai rāpus. Līdzjutēji kalna galā, kurus var dzirdēt pa gabalu. Puskalnā dzirdu „Lūdzu identificē sevi!”. Manu atbildi viņi gan nedzirdēja, bet atbalsts tā vai tā. Tik dzirdu, ka tiek noteikts, ka „Šis ir tavs skaistākais skrējiena brīdis”. Jā tā ir. Finišs strauji tuvojas. Kalna galā gan atpazīst un pavada finišā ar skaļām ovācijām.
Piektais finišētais Siguldas kalnu maratons no sešiem, bet ceturtais garajā distancē. Ar ātrāko finiša laiku 54.7km un 7h48in38sek. Izpildīts plāns A finišēt pa gaismu jebšu līdz ar tumsu arī skaitās. Pēc finiša Artūrs teic, ka es jau trasi parasti izbaudu pa visu naudu. Jā, tā kaut kā sanāca. Tagad nezinu, ko ar tām divām liekajām stundām darīt.
Nobeiguma vietā:
Nav jau tā, ka pirmo reizi ar pīpi uz jumta:
2009.gadā biju izlūkos 22km ar finiša laiku 03h36min55. +7C.
2010.gadā pamainīja distances un kāroto 44km vietā noskrēju/nogāju 55km ar finiša laiku 8h11min8sek, kas man deva tobrīd neko neizsakošo 1p (tiesa līdz Ziemassvētkiem) un piedzīvojumus nākamā gada augustā Francijā. +10C, saule.
2011.gadā garā distance un 9h17min21 ar siltu laiku un pastaigu pēdējā aplī. +8C.
2012.gads nebija mans skriešanas gads vispār, tāpēc arī ailītē rēgojas DNF, toties bija sniegs. +5C, sniegs.
2013.gads – lietus gads, garā distance un 9h38h57 ar daudz pastaigām un Turaidas apli tumsā. +10C (līst).
Var jau būt, ka no malas tā izskatās, ka tempa turēšana tāda izklaide vien ir. TT skrien, sarunājas, smejas, uzmundrina, joko, pārspriež aktuālākos tematus skriešanas pasaulē. Bet pats galvenais – viņi, TT, tam visam pa vidu rūpīgi un neuzkrītoši seko līdzi startā iekavētajām minūtēm, skriešanas ātrumam, tempam un tam lai tevi aizgādātu noteiktajā laikā finišā.
Lai arī Bratislavas maratonā un Sieviešu skrējienā bija TT, es viņus neizmantoju tikai paturēju redzes lokā, jo pašai pēc sajūtām bija vieglāk skriet. Ja pirmajā TT aizlaidās no manis, tad otrajā es aizlaidos no TT.
Tā pus pa jokam pēc Siguldas pusmaratona man tika izteikts piedāvājums, ka man varētu turēt tempu uz 1h45min. Nedaudz papētot ātrumu uz kādu jāskrien un dažus citus skrējienus, tika pieņemts izaicinājums, ka mans finiša plāns A ir 1h45min. Vēl pirms starta pabrīdinu, ka paturu iespēju koriģēt finiša laiku uz lēnāku.
Līst. Labi, ka daudz mazāk. Un uz mazu brītiņu pat pārstāj. Ja jau ir plāns A, tad jāstāv arī bilstoši plānam A startā, t.i., pēc iespējas tuvāk starta līnijai.
Starts kā jau starts. IngaK aiz pirmā līkuma secina, ka viņas garmins gļuko. Man nākas pārslēgt ekrānus, lai redzētu ātrumu. Nē. Mēs tiešām skrienam 3:30min/km. Tas ir daudz par ātru. Lēnām piekoriģējam ātrumu, bet tāpat pirmais km tiek noskriets pa 4:28mn/km. Pirmā cilpa ideāla. Īsa. Asfalts. Ievērtējam peļķi pirms finiša. Pirmais aplis paiet vienmērīgā skrējienā. Ik pa brītiņam līst. Priekšā tiek vēroti ātrie skrējēji. Dažs pamanās arī apdzīt, lai jau. Baznīca. Asfalts. Pirmajā aplī pat grants posmā peļķes netraucē, tik jāatrod labā trajektorija, kur skriet. Es izvēlējos pa ceļa vidu starp peļķēm. Pie 5km secinu, ka 5km rekords vēl aiz vien nav pārspēts. Uz ko Inga atbildēja, ka mēs taču pusīti skrienam un tas ir normāli. Nosmejamies, ka droši vien visi pa priekšu skrien. Nē ir aiz mums arī.
Otrais aplis, palūdzu Ingai paņemt arī manu plaušiņu. Šī nosaka, lai skrienu tālāk. Aiz līkuma Inga klāt ar abām plaušiņām. Žēl, ka pārāk tālu no dzeršanas punkta. Tad būs vien jānes līdzi. Pasmaga. Neko darīt, bet varēs padzerties, kad gribēsies. -Panest? -Jā. To es saprotu, tas ir komforts. Un atceros kā Valmierā skrēju ar glāzīti rokās. Otrais aplis paiet ātri. Tā kārtīgāk uzlīst. Temps aizvien pieklājīgs. Bet nepamet sajūta, ka skrienam nedaudz ātrāk (TT jociņi). Pulkstenī iemanījos skatīties tikai pīkstošo min/km laiku. Vēl jau divi apļi. Vienā brīdī Inga padod plaušiņu. Pat pašai nav jādomā, kad padzerties. Viss tiek noorganizēts. Forši. Peļķes paliek vairāk un brīžiem tā līst, ka acis pilnas ar ūdeni.
Trešais aplis. Sāk palikt grūti. Temps kā par spīti turās +/- laika robežās. Bet divatā jau viegli skrienas. Ingai rodas plāns, ka lēnām jāsāk apdzīt priekšā skrienošās meitenes. Noķērām, paskrējām aizvējā un aizlaidāmies. Kārtējo reizi grants posmā lavierējam starp bedrēm. – Apdzenam šito? – Vēlāk. Paspēsim. Inga viena no retajām sarunām teic, ka noderētu cimdi. Nu, jā manējie slapji, bet rokām labi. Un šoreiz savējos nedošu. Pašai vajag. Tā arī bija. Tai pašā grants posmā tiek kalts plāns par finiša garo spurtu sākot ar asfaltu. Nezinu. Nezinu. Man sagurums sāk nākt laukā. Es taču parasti neskrienu tādā ātrumā. Nav mans komfortablais temps.
Ceturtais aplis. Man tiek paziņots, ka tiek kalts plāns. Atkal jau! Nedaudz piekoriģēju, ka atstājam kā ir jeb finiša izrāvienu atliekam uz tālāku kilometru, ātrumu arī saglabājam tādu pašu. Taisnītē līdz baznīcai apdzinām vēl vienu meiteni. Nosmejos, ka šo jociņu jau esmu piedzīvojusi skrienot līdzi Ingai Valmieras maratonā. Nu jau vairs neko. Pie 17km pirmo reizi paskatos noskrietos km, jo citādi tikai min/km. Gribu finišu. Tagad. Vēl tālu? Un tagad? 1.5km līdz finišam. Mani mierina, ka tikai 7minūtes. Ilgi. Daudz. Bija doma apdzīt Pēteri, bet viņš saņēmās un aizlaidās. Inga saka, ka viņa jau tagad lepna par manu rezultātu. Un tad es pirmo reizi paskatījos cik tad mēs ilgi skrienam. Mjā. Pulkstenis rāda 1:40:12. Pat man acis nedaudz ieplētās. Pēdējie 300m vajadzētu uzskriet nedaudz ātrāk. It kā sanāca, bet elpa sitās ciet. Vienīgā doma tagad mierīgi esošajā tempā finišēt.
Finišs – 1h42min12sek. Ja plāns A bija finišēt 1h45min un nedaudz uzlabot personisko, tad finišā sanāca plāns A+ jeb personiskais rezultāts pusmaratonā uzlabots par 4min42sek. Jāatzīst, ka neplānoti ierakstījos pie tiem kurus ierindoju „lidotāju kategorijā”.
Nobeiguma vietā. Ir jau patīkami, skriet, ne par ko nedomāt un uzlabot rezultātu. Paldies, Inga. Tāpēc arī pēc finiša sagurums garantēts. Toties jau tagad zinu, ka nākamreiz būs daudz vairāk jāpacenšas. Tagad atkal var atgriezties pie sev tīkamajiem skrienam gabaliem un velo.
Reiz pirms daudziem gadiem vēl pagājušajā gadsimtā mans draugs, kurš tobrīd bija Sporta pedagoģijas akadēmijas students, ieminējās, ka viņam jāiet pieteikties Tautasdziesmu maratonam. Es palūdzu, lai piesaka arī mani. Iepriekšējā gadā kopā ar tēti jau biju noskrējusi kādu apli pa Biķernieku trasi, un man bija ļoti jaukas atmiņas par šo pasākumu, kur finišā dod medusmaizi un Lielvārdes jostas fragmentu. Kad pirms pasākuma saņēmu savu numuru, es biju pārsteigta. Tas bija sarkanā, nevis zilā krāsā kā tautas klases skrējējiem. Es biju pieteikta maratona distancei. Šķiet tikai toreiz es uzzināju, ko nozīmē vārds „maratons”. Bet, ko nu, lai es tagad daru? Es taču nevaru noskriet 42 km. Draugs mierināja – noskrien, cik apļus gribi, un tad izstājies. To bija viegli pateikt, bet jau ierodoties trasē visi draugi un paziņas to vien jautā – vai tiešām skriešu maratonu? Kā lai visiem izstāsta, ka tas ir pārpratums? Ar lielu kauna sajūtu toreiz nostājos pie maratonistu starta, noskrēju vienu apli un izstājos. Skrienot man galvā, bija tikai viena doma, pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no tā briesmīgā numura.
Kopš tā notikuma bija pagājis ceturtdaļgadsimts un maratonu skriešana sen vairs nebija starp tām tēmām, kas tiek apspriesta mūsu ģimenē. Nezinu, vai mans vīrs šo mazo atgadījumu vēl atceras, bet, kopš es sāku regulāri skriet, savstarpējās sarunās savus trīs reiz noskrietos maratonus arvien biežāk mēdza pieminēt. Vēsturei parādi bija jāatdod. Šobrīd es skaidri zinu, cik gara ir maratona distance, un pati apzināti biju pieteikusies Amsterdamas maratonam.
Vasarā atvaļinājuma laikā es izlasīju vai visus šī (arī dažu citu) bloga rakstus par to, kā noskrienieši ir gatavojušies savam pirmajam maratonam. Tad nu es ar domāju, ka varētu aprakstīt savu gatavošanos lielajam notikumam. Vairākas reizes mēģināju to darīt, bet man vairāk gribējās rakstīt tad, kad iet grūti, nevis, kad – forši. Es šo trīs mēnešu laikā, kopš pieņēmu lēmumu noskriet maratonu, esmu cīnījusies gan ar pārtrenēšanās sekām (es taču varu skriet katru dienu un tas ir forši), gan depresiju (kam man to vajag?). Nu nē, šie stāsti nepiedien šim pozitīvajam blogam.
Tādēļ sākšu uzreiz ar ceļojumu uz Amsterdamu, kur devos kopā ar savu 14 gadīgo dēlu. Viņš beidzot bija izlūdzies iespēju lidot. Amsterdamā ieradāmies piektdienas vakarā. Naktsmājas mums bija sarunātas studentu kopmītnēs, kur dzīvo Amstedamā studējošais brāļa dēls. Vakarā izplānojām nākamās dienas pasākumu plānu. Nepieciešams apmeklēt EXPO, jāapskata pilsēta, kāds muzejs utml. Nolemju, ka no rīta varētu arī nedaudz paskriet. Man kartē tiek parādīts skaists skrienamais maršruts, kas vijas caur parku un gar ūdeņiem.
Neesmu no tiem, kas agros rītos mīl skriet. Bet, ja jāmostas tikai 8:00 pēc Amsterdamas laika, tad varu paskriet arī no rīta. Lai tiktu līdz skaistajam skrienamajam parkam, bija jānoskrien tikai daži simti metru. Nepaspēju vēl ieskriet parkā, kad aizķēros aiz kādas koka sakņu izcilātas celiņa flīzes. Kritiens. Ui, sāp! Piecēlos un novērtēju kritiena sekas: nobrāzta delna un elkonis, nedaudz sasists gurns un kāja. Mēģinu paskriet. Nolemju – būs labi! Līdz maratonam sadzīs. Skrēju tālāk. Skaists rīts un skaists maršruts. Skrējēju netrūka.
Pilsētas apskati nolēmām sākt ar Expo apmeklējumu. Amsterdamā sabiedriskais transports ir salīdzinoši dārgs un auto uz ielām maz. Visi pārvietojas ar velosipēdiem. Mēs darījām tāpat. Braucot ar velo pa pilsētu, nojautu, ka tā nemaz nav tik plakana, kā biju iedomājusies. Ņemot vērā, ka lielākā daļa Amsterdamas atrodas zem jūras līmeņa un pilsētā ir ļoti daudz kanālu, tad, lai tiem tiktu pāri, visu laiku bija jāpārvar nelieli kāpumiņi. Nonākot Expo, sastapāmies ar milzīgām dalībnieku masām. Šķiet, ka tajā hallē nebija, kur ābolam nokrist. Neraugoties uz lielo pūli, pie sava numura un oficiālā sacensību krekla tiku samērā veikli. Lai tiktu laukā, bija jāiziet cauri vēl divām citām hallēm, kurās bija milzīgi daudz dažādu sporta firmu sporta preču tirgus. Bija arī citas atraktivitātes, ar kurām neiepazinos.
Pie sava numura biju tikusi, varējām doties apskatīt pilsētu. Plānos bija Jūras kuģu muzejs, zooloģiskais dārzs un izbrauciens pa kanāliem ar kuģīti. Jau pēc pārvietošanās ar velo, kāpelēšanas pa kuģi un muzeja stāvajām kāpnēm, sāku just nogurumu kājās. Nodomāju, diezin vai man vajag dienu pirms maratona tādu slodzi? Atcēlu tālākos pilsētas apskates plānus un mināmies uz naktsmītni atpūsties. Vakarpusē puika tomēr mani pierunāja pavizināties ar kuģīti pa Amsterdamas kanāliem. Neko darīt, mināmies atkal. Vakarā endomondo vēstīja, ka ar divriteni šajā dienā ir nobraukti ap 40 km. Tā kā es ikdienā vairāk pārvietojos ar četriem riteņiem, tad šos nobrauktos kilometrus es jutu savos augšstilbos. Nekas. Vēl jau visa nakts bija priekšā. Cerēju, ka no rīta pamodīšos svaiga kā gurķītis.
Maratona dienas rīts. Starts pl. 9:30. Plānoju starta vietā būt ap 8:30. Lai nokļūtu līdz Olimpiskajam stadionam (8 km attālumā), man bija iespēja braukt ar divriteni vai sabiedrisko transportu ar dubultu pārsēšanos. Izvēlējos otro variantu. Jārēķinās bija ar stundu ceļam. Plānotais vilciens atgāja 7:30. Iepriekšējā vakarā biju sakārtojusi mugurā velkamās drēbes un līdzi ņemamās mantas. Kad laiks bija doties ārā, pēkšņi vairs nevarēju atrast skrienamo telefona maciņu. Man to vajadzēja, Divplākšņi bija piekodinājuši ieslēgt endomondo, un arī ar savējiem vajadzēja vēlāk sazvanīties. Meklēju, meklēju, neatradu. Paķēru līdzpaņemto vēdera somu un aizskrēju uz vilcienu. Paspēju ielekt vilcienā pēdējā minūtē. Vilcienā konstatēju, ka želejas ir palikušas uz galda. Neko darīt, piezvanīju puikam un palūdzu, lai atved tās uz trases 10 km. Pēc izkāpšanas no vilciena tālākais ceļš bija vienkāršs. Skrējēju plūsma aizveda uz metro, norādīja, kur jāiekāpj, kur jāizkāpj un kā jānokļūst Olimpiskajā stadionā.
Informācijas lapā bija rakstīts, ka starta vietā būs dažas tualetes. Interesanti, ko nozīmē „dažas”. Paceļam no metro pirms ieejas stadiona teritorijā ieraudzīju 6 būdiņas, pie kurām bija neliela rindiņa. Eju tālāk, stadiona ārpusē ir vēl dažas (nesaskaitīju cik), bet pie tām jau bija milzīgas rindas. Es aizgāju atpakaļ pie pirmajām 6 un salīdzinoši ātri nokārtoju savas dabiskās vajadzības. Vēlāk stadionā redzēju, ka iepretim katram starta koridoram ir vēl vairākas tualetes, kur pulcējas skrējēji. Nezinu, vai tas bija tualešu trūkuma dēļ, vai tas ir maratonistiem vispārpieņemts stils, bet jau pēc pirmajiem diviem kilometriem, kad trase ievijās parkā, varēju skriet garām kilometriem garai čurātāju rindai. Stipri īpatnējs skats.
Līdzi nebiju paņēmusi nekā lieka. Tikai sporta krekls ar garām rokām un NRM maisiņš. Sigita bija rakstījusi, lai uzvelku vecāku kreklu, kuru nav žēl izmest. Man nebija tāda, ko nav žēl izmest, bet bija tāds, kuru ir nedaudz žēl izmest. Tādēļ biju paņēmusi līdzi maisiņu, lai tajā ieliktu kreklu un novietotu organizatoru sarūpētajā teltī, kurā mantas neviens nepieskatīšot. Vispār, jau tā telts jeb mantu glabātuve bija līdzīga, kā Latvijā organizētajos lielajos pasākumos. Jaunieši pieņēma somas un pie starta numura pielīmēja uzlīmīti ar somas numuru. Šī mantu glabātuvju telts bija ļoti, ļoti gara un rindu tur praktiski nebija.
Devos uz startu. Gāju līdzi cilvēku plūsmai. Milzīgi vārti. Izejot tiem cauri, iekļuvu nevis stadionā, bet skatītāju tribīnēs. Atceļā uz kāpnēm mani uzrunāja kāds latviešu puisi (vēlāk noskaidroju – tas bija Edgars Šneps), ak jā, man mugurā jaunais dzeltenais krekliņš ar Latvijas karodziņu. Arī viņš un tāpat kā daudzi citi skrējēji startu meklēja tribīnēs. Ar nelielu maldīšanos ieeja stadionā vēlāk veiksmīgi tika atrasta un savs starta koridors arī.
Skats no tribīnēm.
(marathon-photos.com)
No mana starta koridora vajadzēja startēt arī TT uz 4:15 un 4:30. Biju nolēmusi, ka kādu brīdi mēģināšu skriet kopā ar TT 4:30. Pamanīju, ka koridorā iespraucas TT ar baloniem 4:15, bet balonus 4:30 nekur neredzēju. Ja nav, tad nav. Skriešu viena pati. Pēc dažām minūtēm sagaidīju startu. Fantastiskas ovācijas tribīnēs. Jau iepriekš biju izpētījusi, ka lai no mana starta koridora tiktu līdz startam, paies apmēram 10-15 minūtes. Pagāja vairāk kā 16 minūtes.
Jau pirmajos kilometros jutu, ka neskrienas tik viegli kā gribētos. Bet, kā nu ir, tā ir. Skrēju vien uz priekšu. Ļoti drīz pienāca pirmais dzeršanas punkts. Nedaudz padzēros un skrēju tālāk. Šķita, ka skrienu ļoti lēni, jo visi man skrēja garām. Pirmajos 3 km ik pēc kilometra bija pulkstenis. Mēģināju izrēķināt, kāds bija mans skriešanas temps, nesanāca. Stāvēšanas laiks startā nojauca visus rēķinus. Endomondo runāja brīnumus un ik pa brīdim atslēdzas, tam uzticēties nevarēja. Tomēr pēc sajūtām šķita, ka skrēju par ātru. Nedaudz samazināju tempu. Vēlāk analizējot čipa laikus, uzzināju, ka pirmos 10 km esmu skrējusi vidēji 6 km/min. Varbūt nevajadzēja tik ātri.
Skrējiena sākumā
(marathon-photos.com)
Pēc 10 km sāku meklēt, kur mani atbalstītāji. Satiku, saņēmu uzmundrinājumus un savas aizmirstās želejas. Pēc 12 km trase gar Amster upi izgāja ārpus pilsētas. Bija silts un sutīgs. Jau pl.8:00 bija ap +20oC. Gribējās dzert. Tikai tagad atcerējos, ka tresē dzeršanas punkti līdz 30 km būs izvietoti tikai ik pa 5 km. Ar kārdinošu aci skatījos uz apkārt skrienošo skrējēju pudeļsomām un dzeramsomām. Šķita, ka tās ir lielākai daļai skrējēju. Tik ļoti lēnām tuvojās tas 15 km dzeršanas punkts, ka gribējās padzerties no upes. Tad pirmie parādījās Elites skrējēju numurētie galdi ar numurētajām pudelēm. Redzu kā dažs cenšas paķert kādu pudeli, lai padzertos, bet tās visas ir tukšas. Ja numurētās pudeles nebija izdzēruši paši Elites skrējēji, tad to bija izdarījuši pirms mums skrienoši skrējēju tūkstoši.
Jau pēc 15 km dzeršanas punkta man šķita, ka man vairs nav spēka skriet, bet priekšā vēl bija tik daudz kilometru. Kopējā noskaņojuma sabojāšanai, sāka apmākties un pūst negants vējš. Vēlāk pat nedaudz sāka līt. Lietus skriet netraucēja, bet vējš gan nogurdināja pirms laika. Kādā 18 vai 19 km ievēroju upē kādu intresantu atrakciju, uz kuras cilvēks augstu virs ūdens sveicināja skrējējus. Kur es tā steidzos? Es taču varētu apstāties un nobildēt to.
Skrējēju sveicējs uz ūdens
Tas arī bija mans lūzuma punkts. Pašai likās neticami. Es taču esmu noskrējusi vairākus pusmaratonus, treniņos skrējusi vairāk kā 30 km, bet tagad es nevaru noskriet pat 20 km.
Tālāk man skriešana mijās ar soļošanu jeb turpināju skrējiensoļojumā uz finišu. Zināju, ka noiet es to atlikušo distanci līdz finišam varu un visticamāk pat varu iekļauties kontrolaika 6 stundās (tam gan laikam bija informatīvs raksturs), jo pēdējiem finišētājiem rezultāts ir virs 7h30m. Es biju dusmīga uz sevi, ne jau soļot es te biju atbraukusi. Domāju, ja būtu jāskrien 2 apļi, tad izstātos. Bet man nebija cita varianta, līdz finišam bija jātiek.
Tresē, kur pār tiltu bija jāšķērso upe Amster, bija ciemats. Tur atbalstīt skrējējus bija sapulcējies vai viss ciems. Pie vienas mājas pamanu privāto dzirdināšanas punktu. Uz soliņa stāvēja glāzītes. Pieliecos, lai paņemtu vienu. Tad sajutu, ka kāds man to atņem. Vilšanās gan bija mums abām, jo visas glāzes bija tukšas. Labvēļu sagādāto ūdeni, ātrākie skrējēji jau bija izdzēruši. Atlika vien virzīties tālāk uz priekšu. Soļotāju parādījās arvien vairāk, un man motivācija skriet arvien vairāk samazinājās. Gribējās apsēsties upes malā un paskatīties uz laivām, kuģīšiem un atraktīvajiem skrējēju atbalstītājiem, kas ņēmās pa upi. Neatradu piemērotu vietu.
Pēc noskrietā pusmaratona mani apdzina TT 4:30. Kur tie bija startā? Tagad man vairs nebija spēka tiem turēt līdzi. Nedaudz mēģināju, bet tikai nedaudz.
Ap 26 km trase atgriezās pilsētā. Manu skrējiensoļojuma tempu gan tas nepaātrināja.
Vienīgi ik pa brīdim manu omu uzlaboja šie dīvainie maratonisti, kuri visa skrējiena laikā bija manā redzeslaukā.
Vienā brīdī ievēroju, ka vairāki skrējēji cenšas pastiept ikru muskuļus. Nolemju, ka es arī tā varētu pamēģināt. Domāts, darīts. O, tiešām kļuva vieglāk skriet. Noskrēju kādu garāku posmu, bet tad jau atkal sāpes muskuļos atgriezās un pārgāju soļos. Tuvojoties centram, parādījās līdzjutēju saorganizēti dzeršanas punkti. Pēc 30 km arī divreiz biežāk bija arī oficiālie dzeršanas punkti. Tie neoficiālie būtu bijuši trases vidusdaļā, tad varbūt man būtu gājis vieglāk.
Skumjais skrējiensoļojums ar nodurtu galvu
(marathon-photos.com)
Pie 35km paskatoties pulkstenī, nodomāju, ja es varētu atlikušos attālumu noskriet Divplākšņus cienošā tempā, tad es iekļautos 5 stundās. Vienlaikus gan sapratu, ka mans skrējiensoļojuma temps nav īsti Divplākšņu cienīgs. Turpināju virzību uz priekšu. 40 km – es taču varu noskriet tos 2 km! Iekšējā balss atbildēja: „Nē, nevaru”. Pēdējais kilometrs. Tad gan saņēmos. Gar trases malām saņēmu atbalstītāju nepārtrauktus uzmundrinājumus. Ieskrienu stadionā un sāku lidot. Finišēju ar paceltām rokām, bet bez gaidītās gandarījuma sajūtas. Es varēju labāk, bet nepratu tam saņemties. Čipa laiks 4:58:41.
Tas bija neprāts! Neiesaku pieņemt lēmumus, kas balstīti „Janvārī jau varu noskriet 10 km, gan jau sezonas beigās varēšu noskriet arī maratonu”. Jā, daži labi jau man mājienus deva, bet es biju apņēmības pilna un nebiju pārliecināta, ka skriet man patiks arī nākamgad.
Paldies Divplākšņiem un visiem pārējiem, kas mani atbalstīja. Jūs man pietrūkāt trasē.
P.S. Tagad es došos „ziemas miegā”. Bet, kad pamodīšos no tā, es iegādāšos to pulkstenīti, kas aprīkots ar modernajām tehnoloģijām un rāda pulsu, skriešanas tempu un visu ko citu. Varbūt noderēs, ja gribēsies vēlreiz piedzīvot šo aizraujošo skriešanas gadu.
Vadoties no pozitīviem piemēriem, biju iecerējis uzrakstīt parastu kārtējo iesācēja atskaiti par savu pirmo maratonu, tomēr rakstot atklājās arī citi aspekti, par kuriem vēlējos padalīties ar varbūtējiem lasītājiem, īpaši cerot par tādiem, kas savas skriešanas gaitas ir sākuši ne pārāk sen, tāpēc uzrakstīšu arī, kā es sāku skriet un kā nokļuvu līdz savam pirmajam maratonam. Lasīt tālāk.
Skrējēju sveicējs uz ūdens
km 
-