Siguldas kalnu maratons pievarēts gandrīz pa visu naudu. Pateicoties Somijai mēneša sākumā, oktobrī tika sasniegti 300km/mēnesī. Novembris. Ko tālāk? Vai nolikt skrienam apavus uz plauktiņa un gaidīt ziemu? Tā nejauši pārskatot jaunumus izlasīju Santas ierakstu: „Vakar radās doma, ka vajag aizbraukt pēc zeķēm” it kā man zeķes pietrūktu. Nolemts, jābrauc.
Piektdienas diena izvērtās sniegota. Ir sarunāts, ka 16:00 tiekamies pie MySport un braucam. Zvans Aivaram ar kodu un smiedamās jautāju, kurā sniega kupenā palikuši. Bet šis visā nopietnībā atbild, ka pēc divdesmit minūtēm viņu savāc pie Mākslas akadēmijas. Hmm, ziema un ko tagad es? Izbraukšana no Rīgas aizkavējas par divām stundām. Ceļš paiet prātīgi braucot un pļāpājot. Līdz saruna ievirzās par baltajām tiesībām, autovadītāja apliecību, ID karti un pasi. Un te pēkšņi es aptveru, ka mana pase ir mājas, bet mēs jau aiz Saulkrastiem… Īsti pareizi nav, bet kopistiski nolemjam, ka autovadītāja apliecība derēs. Nedaudz pirms Salacgrīvas zvana IngaZā un jautā kāds ir mūsu mašīnas numurs. Izradās viņa jau kādu labu laiku mums seko. Aiz Salacgrīvas pretī braucošie auto mums miedz ar aci. Skaidrs, ka kaut kur krūmos garlaikojas kartības uzraugi. Mēs tiekam apstādināti. Policijas mašīna tā nav. „Labdien! Robežsardze. Jūsu autovadītāju apliecību un tehnisko pasi.” Āāā, mani nedaudz pārņēma panika, jo mēs esam pierobežā un šeit ir vajadzīga pase. Pieņemsim, ka mēs tikai līdz Ainažiem. Ainažos vakariņ-uzkodas. Pēteris raksta: „Esmu objektā. Vakariņās došot makaronus, arī brokastis būs. Jāiet izskriet 2 dienu slinkums..” Ej, nu tagad saproti, ko viņš ar vakariņām domājis. Turpmākais plāns arī skaidrs. Pa ceļam iebraucam Pērnavā, jo Aivaram vajag kārtējo „B” vitamīna devu, bet dažiem vajag papildināt euro krājumus pirms gadu mijas. Un tad jau prom uz Vendru. Pēc veikala vēl jautrībai izbraucām cauri visai pilsētai tā vietā, lai nogrieztos pa labi un tiktu uzreiz ārā uz šosejas. Tad vēl gandrīz 50km, naktsmājas sasniegtas.
Naktsmājas mūs sagaida diezgan pavēsas. Iekšā ēdamtelpā patīkami ir uzturēties ar vaļēju virsjaku. Saimnieks mūs sagaida ar vārdiem nāciet vakariņās – makaroni ar gaļu, tēja, kafija, salāti, torte (ar Loretu viennozīmīgi nospriedām, ka citiem labāk negaršot), banāni, mandarīni, maizītes. Tad skaidrs, ko Pēteris bija domājis ar vakariņām. Es tomēr izvēlos pārbaudītas vērtības tēju, griķu putru ar sauso zupiņu. Īss izklāsts. Par nakti 10€, par vakariņām un brokastīm 5€. Istabiņas divreiz pa četrām gultam. Labi mūsējā ir sešas, bet Joel teica, ka abās ir četras, lai nu tā būtu. Sildītājs darbojas uz pilnu klapi. Tā kā ir vēls vakars visi dodas gulēt. Aizmigt neizdodas – te spilvens pa cietu, te sega pa šauru, te šādi nav ērti līdz modinātājs nedaudz pirms astoņiem visus ar savu zvanīšanu pamodina. No rīta pie brokastu galda izrādās, ka hostelī nakšņojuši ap divdesmit dalībnieku. Brokastīs auzu pārslu putra, tēja, kura beigusies un kafija.
Līdz starta vietai 5minūtes gājiens. Un beidzot mans veselais saprāts atgriezās. Ar Aivara starpniecību tiek nokārtots, ka skriešu vidējo, ne garāko iespējamo distanci. Saņemama numuru, čipu. Istabiņās noris pārrunas par to, ko kurš vilks mugurā un ar kādām botām skries. Jāpiebilst, ka Vendrā ielas ir nedaudz apledojušas un vietām manāma sniega kārtiņa. Divas kārtas biksēm, divas plānas augšas, kam ir – ziemas botes, kam nav – tās pašas asfaltnieces. Šeit gan mēs vēl nezinājām, ka trasē negaidīti uznāks sniegputenis. Mašīnu novietojam tuvāk startam. Satiekam pārējos latviešus, čalas un smiekli.
Starts. Nedaudz prātīgi! Slidens. Iesākumā „mazais aplis”. Visi skrējēji pagriežas uz šosejas pa labi, aizskrien garām zīmei „Kobra” un skrien „Lelle” virzienā. Viena dāma man noprasa maratons/pusmaratons? Atbildu, ka pusīte. Ai, tad jau neesot viņas ātrums. Pēc kāda brīža visi maratonisti griež apkārt uz šosejas, bet pusītes skrējējus novirza tālāk. Te tev nu bija. Toties var ērti redzēt cik un kas ir priekšā. Pamanu, ka pirms manis ir trīs dāmas, tai skaitā, IngaZie. Aiz manis tuvumā pagaidām Ingrīda, aiz viņas drošā attālumā vēl pāris. Ilgi nebija jāgaida, kad Ingrīda mani apdzina un atstāja kā piekto. Netālu ir citi skrējēji, ja gribēs – apsteigs, ja negribēs vai nevarēs, tad arī labi. Skrienot mazo cilpu atpakaļ, manāms kāds lēnīgs maratonists, kurš tikai tagad pagriežas. Skrienam pa šoseju Nr.5, kur blakus skrienošajiem dalībniekiem vizinās policijas ekipāža. Ir izlikta informatīva zīme, ka notiek sacensības, un braukšanas ātrums ierobežots līdz 50km/h. Abās pusēs šosejai balti piesnieguši lauki. Spīd dūmakaina saule. Tālumā sev priekšā redzami skrējēji. Šoseja normāli skrienama. Tuvāk pagriezienam pa kreisi – grubuļains, sasalis sniegs. Ceļš ved nedaudz augšup. Pretī nāk pāris mašīnas. Šis ceļš ir grubuļains, ar risēm. Ik pa brītiņam kāds tiek apdzīts. Dažubrīd apdzen arī mani. Bija zīme Vendra 2km, tas nozīme, ka drīzumā jābūt arī starta/finiša zonai un kaut kam dzeramam. Kilometri paskrien diezgan ātri t.i. diezgan netipiski ātrā tempā. Starta/finiša zonā skan jestra igauņu mūzika. Ar enerģijas dzēriena glāzīti izlīkumoju cauri stāvlaukumam. Drošā attālumā sev priekšā aizvien redzu InguZie. Kas tad tas? Lielā vairuma priekšā čāpo nūjotāji/gājēji. Izlīkumoju cauri. Otrais aplis pa kreisi. Snieg. Jaka tiek aiztaisīta un piedurknes nolocītas uz leju. Šoseja sniegaina. Jāskatās, kur likt kāju. Foršāk skriet ir nevis pa malu, bet pa ielas braucamo daļu. Pretī vizinās pāris mašīnas. Ja iespējams, sekoju līdzi IngasZie mugurai, citus pazīstamos nekur nemanu. Sniegs pārstāj snigt. Paliek silti (ārā +2°C). Pagrieziens vēl 2km līdz kārtējā apļa beigām. Ātrums otrajā aplī nemainīgs 5:09min/km. Starpfinišs. Oranžais dzēriens. Stāvlaukums. Ir! Temps krītas. Vējš. Nedaudz snieg. Augšup. Pulkstenis rāda 5:26min/km, bija jau tādas aizdomas, ka 12km tik ātri skriet nav prātīgi. Neko rēķināt par finiša laiku nav vērts. Jāskrien. Te ātrāk, te lēnāk. Bet tik, cik lēni ir, tik ir. Izdodas gan dažu skrējēju noķert un apdzīt. Trešajā aplī atkal priekšā gājēji/nūjotāji, tik šoreiz uz šosejas. Manam vēderam, šķiet, nepatīk brokastis, taisnība jau ir – putra negaršo un kafija ikdienā netiek dzerta. Sarunāju, ka līdz galam jātiek. Paliek labāk. Kārtējais pagrieziens uz Vendru. Jūtu, ka astē kāds iesēžas. Brīžiem uz ilgu laiku, brīžiem tik nedaudz uz brītiņu. Īsti jau neko nesapratu, bet šķiet, ka vienas dāmas kompanjons noteica, lai skrien man līdzi.
Urā, aiziet ceturtais aplis. Paķeru glāzīti, kur bija jābūt tējai. Fuij, pē – alus. Griežos atpakaļ pēc ūdens. Zaudētas „dārgas” sekundes. Aiz stāvlaukuma uznāk tāds sniegputenis ar lielam, baltām pārslām, ka apkārt jeb tālāk par 300m neko nevar redzēt. Saule pazudusi sniega mākonī, skrējēji tāpat. Cīņa notiek ne tikai ar sevi, bet arī ar sniegu. Aizejot pēdējā aplī, IngasZie mugura manāma nepieklājīgi tuvu. Bet varbūt tomēr izdodas noķert? Pāris pārrunu vārdi ar savu vēderu. Pēdējais pagrieziens. Ir. Temps lēnām, bet pieaug. Es zinu, ka finišs ir pavisam netālu. Ar pēdējiem spēkiem skrienu uz priekšu. Šis vēl jāapdzen, vēl šis arī. Atskatos – IngaZie ir iepalikusi no manis. Nosmeju pie sevis, ja noķertu Ingrīdu būtu trešā. Finišs. Medaļa. Tante satraukti vaicā/teic, ka neesmu samaksājusi. Cik nu varu tad „skaidrā” krievu valodā skaidroju, ka 15€ par dalību godīgi samaksāju. Drīz finišē arī IngaZie. Jāatgūst zaudētais. Cienājos ar kolu, čipsiem un hematogenu. Iekšā smaržo zupa, apkārt skan sarunas un valda jautrība. Gribu pasēdēt. Zupu vēlāk. Atdodu savu čipu un tieku pie sava maisiņa ar čību, sulu un alu. Zupa, tēja, sarunas. Ik pa brītiņam parādās vēl kāds finišētājs. Paralēli notiek apbalvošana. Izrādās Ingrīda atskrējusi pirmā no dāmām. Finiša protokols ir nepielūdzams – pusotra minūte līdz zemākajam pakāpienam. Varbūt kādreiz…
Pamazām dalībnieki sāk izklīst, kurš uz pirtiņu/baļļā, kurš uz mašīnu, lai dotos mājās. Kamēr Aivars trasē, viņam tiek atdotas citu liekās alus bundžiņas. Ārā vairs nesnieg. Kamēr pārējie vēl skrien, citi ļaujas pirts priekiem. Santa ar Jolantu – zābakos, aptinušās ar dvieli un jakās, ejot cauri ēdamtelpai, izpelnās neviltotas ovācijas. Viņas uz baļļu. Kārtējā aplī aizskrien IngaZā. Drīz viņai seko Aivars. Šis piestāj pie baļļas, kur Ivars Aivaram pasniedz želeju un enerģijas dzērienu. Kamēr Aivars skrien pēdējo apli, IngaZā tiek apbalvota par 3.vietu starp dāmām maratona distancē. Vēl pēc brītiņa finišē arī Aivars. Santa lēnām sāk raisīt sarunas par došanos mājup. Pēc ilgas prātošanas nolemjam Aivaru atstāt pie lāčiem (IngasZā auto), ja jau tik ilgi skrien. Mājupceļš. Apraudzījām „Kobru” līdz „Lellei” neaizbraucām. Pa tukšo, balto šoseju aizvien pārvietojas vientuļi skrējēji. Sarunas, sarunas, sarunas – kā katram no mums ir gājis. Jo tuvāk robežai, jo baltāks. Pēc pāris stundu braukšanas klāt Latvijas robeža. Tagad jau vairs nav ko satraukties, protams, ja vien tās divas robežsardzes mašīnas… Ainažos sniegs nav, Salacgrīva, Saulkrasti pavisam balti. Skaidrs ziema šeit no piektdienas vakara ir turpinājusies.
Nobeiguma vietā. Reizēm pavisam maz vajag, lai pavilktos uz muļķībām. Varbūt tāpēc es priecājos, ka man ir tikai 6 UTMB punkti. Jā, jā. Es labi atceros, ko teicu par 7 punktiem…
Šis būs ļoti garš stāsts, jo tas nav stāsts tikai par to, ka es biju Atēnās un tieši savā 25. dzimšanas dienā noskrēju savu pirmo maratonu – distanci no Grieķijas pilsētas Maratonas līdz Atēnām. Tas ir stāsts ar daudz un dažādām emocijām un notikumiem, kas visi noveda pie tā, ka es to izdarīju. Man šo stāstu bija jāuzraksta kaut vai pašai sev, bet, ja Tu vēlies uzzināt par to, kā es līdz tam nonācu un kā man gāja, tad esmu vairāk kā priecīga dalīties ar savu Maratona stāstu! Lasīt tālāk.
Varbūt nedaudz no vēstures… Kad 2012. gada sākumā pievērsos skriešanai, pat pusmaratons šķita pilnīgs kosmoss. Tad NRM ietvaros kaut kā noskrēju 10km distanci zem stundas, un visu vasaru turpināju trenēties, lai rudenī pievarētu savu pirmo pusmaratonu Siguldā, kuru noskrēju stundā un 45 minūtēs, kā rezultāta mute smaidīja vēl pāris dienas. Drīz pēc tam sekoja pirmā treniņnometne Atēnās, kur pirmo reizi veicu treniņu garāku par 40km, pārskrienot pāri Imitos kalnam. Šeit radās iedīglis idejai par pirmo oficiālo maratonu tieši Atēnās. Gadu mijā dalība igauņu sacensībās Dream of the Final Night izmainīja priekšstatu par ultrām. Sapratu, ka patīk ilgi un lēni skriet. Vienmēr esmu teicis, ka ātri skriet man nepatīk. Visdrīzāk jau laikam tāpēc, ka nemaz nevaru.
Otrajā treniņnometnē šogad maija sākumā iepazinos ar trasi un, pīpēdams, 32grādu karstumā noskrēju no Maratonas līdz Atēnām 4-ās stundās ar diviem pitstopiem pa vidu, jo 2 litru dzeršanas sistēma nežēlīgi ātri žuva ārā. Pārējais gatavošanās process savam pirmajam tika aizvadīts pēc diezgan ņerdzīga plāna. Visi noteikti zina par Ņergu vasaras skrējieniem, par somu Marathon of Dangers, Daugavpils 50km, SKM, 100km Viļņā un citiem treniņskrējieniem. Un tas viss, lai sezonas beigās noskrietu savu pirmo Maratonu gada sākumā nospraustajā mērķa laikā – 3:30:00.
Atēnās ierados laicīgi, lai aprastu ar vietējo klimatu. Piektdien apmeklēju sacensību EXPO, kurš kaut kāpēc no Zappeiona, kur tas notika iepriekšējos gados, tika pārcelts kaut kādā “čuhņā” pie jūras. EXPO liels – daudz dalībnieku, daudz stendu, daudz firmu – pat tādas, par kurām iepriekš nebiju dzirdējis. Piedāvājums interesants, gandrīz saķēru iepirkšanās drudzi.
Atēnu Maratona 2013 EXPO
Pēdējā nedēļā aizvadīju trīs treniņus savā aplī apkārt parlamentam, no kura viens bija pusmaratons zem 100 minūtēm. Saucu to par zāģēšanu, jo parkam pa vienu pusi jāskrien augšā, bet pa otru – lejā. Rezultātā augstuma līkne atgādina zāģa zobus. Ņergas trenējās nepareizi, tāpēc nolēmu, ka šāds tempa treniņš pirms Maratona ir vienkārši nepieciešams.
Zāģis
Maratona starts ir, protams, Maratonā. Uz turieni dalībniekus veda organizatoru sarūpēti autobusi. Viss ceļš līdz Maratonai bija pilns ar autobusiem. Neesmu parēķinājis, cik simtus autobusu vajadzētu, lai visus dalībniekus pārtransportētu. Sešos no rīta iesēdos vienā no šiem autobusiem. Ar blakussēdošo grieķi pārrunājām trases īpatnības. Uzaicināju uz NRM, teicu, lai droši brauc, auksti nebūs.
Pirms starta satikāmies ar Ingu, un nofotogrāfējāmies dzelteno krekliņu kopbildē. Tad vēl nezināju, ka Ingai bija dzimšanas diena. Vēlreiz apsveicu!
Moments pirms starta ar Elie
Atdevu savas mantas DHL kurjeriem, kuri tās nogādāja atpakaļ uz Atēnām – arī organizatoru serviss.
Startā man bija ierādīts otrais bloks – uzreiz aiz elites. Tik tuvu startam dažreiz pat Skrien Latvija posmos neizdodas tikt. Starts pa viļņiem – katrs bloks startē ar minūtes intervālu.
9:01 – nu, tad aiziet! Pirmie apmēram 10 kilometri ir plakani. Spēka šeit ir daudz, un gribas nesties ātrāk, bet nedrīkst – jātaupa spēki vidusdaļai, kur viss izšķirsies. Kaut kur ap piekto kilometru mani pārsteidza daži apdzenoši dalībnieki ar trešā bloka numuriem. Nodomāju, kur tā jānesas jau sākumā? Mana stratēģija bija taupīgi noskriet sākumu, izpumpēties 22km garajā 300m kāpumā trases vidusdaļā, un pēdējos 10km vienkārši noripot lejā no kalna ar gravitācijas palīdzību.
Nu ja, tātad trases vidusdaļa – garš, garš posms ar nepārtrauktiem kāpumiem, kas kauj nost lēnām, bet stabili. Papildus reljefam visu laiku spīd Saule un karsē ne pa jokam. Ēnā bija 22-23 grādi vismaz. Termometrs līdzi nebija paņēmies. Uz asfalta Saulē apstākļi līdzīgi šī gada NRM. Apmēram pusē parādās pirmie „staigātāji”, es turpinu kāpt augstāk tuvāk Saulei. Paliek aizvien karstāks un karstāks, skrienas aizvien grūtāk un grūtāk. Motivēju sevi ar domām, ka jānoskrien cienīgi, lai Rīgā nebūtu jāatgriežas ar kaunu, un ka nedrīkstu pievilt tos mīļos, kas tur par mani īkšķi. Stāvākajos kāpumos palīdz skaļāk izteikts vārds “Ņerga!”. Pozitīvo emociju lādiņu sagādā līdzjutēji – grieķi ir iznākuši ielās un bļauj, aplaudē, spēlē mūziku un visādi uzmundrina skrējējus. 29.-jā kilometrā no līdzjutēju rindām izskan “LATVIJA, LATVIJA!”. To tik man vajadzēja dzirdēt… Pēdējie kāpumi noskrējās nemanot.
Atēnu Maratona trases augstuma līkne
Un tad jau pēdējie desmit kilometri – lejā no kalna. Pārslēdzu ātrumu no pazeminātā uz sesto, un ripoju lejā uz Panathinaiko stadionu. Pēdējos kilometros trases malas pilnas ar atbalstītājiem. Tracis ne pa jokam. Ieskrienu stadionā. Tas arī pilns ar atbalstītājiem. Pēdējie 200 metri jāveic pa stadiona melno švammi. Redzu priekšā divus skrējējus. Uzdevums skaidrs (kā vēsta mūsu lapas moto – noskrien), tā arī izdarīju – paņēmu un noskrēju.
Finišs jeb, kā man labpatīk to saukt – mērķis. Ambitu apturēju pie laika 3 stundas, 12 minūtes un 4 sekundes. Lēnu garu, izbaudot atmosfēru stadionā, dodos ārā, saņemu medaļu (medālis glīts, pat ļoti). Atgūstu savas mantas, vēlreiz apeju apkārt stadionam, drusku pavēroju sacensību finišētājus un dodos mājās. Jāteic, ka iet bija vieglāk nekā pēc Jūrmalas pusmaratona, kur dīvainā kārtā zaudēju iešanas spējas uz vairākām stundām.
Mērķis sasniegts!
Medālis
Nedaudz tehniskās informācijas. Iztērētas trīs želejas. Dzeršanas punktos ūdens un Powerade. Vienreiz arī kola. Kāpumu summa trasē – 321m. Pamatā visi kāpumi trases vidusdaļā no 10.-tā km līdz 32.-jam km.
Rezultāts. Apmierinošs! Netto laiks 3:11:58. Pirmā puse 1:36:31, otrā 1:35:27. Koriģētais plāns pieveikt distanci 3 stundās un 15 minūtēs izpildīts ar uzviju. Plāns tikt iekšā 5% labāko rezultātu – arī (spriežot pēc 2012. gada rezultātiem. Šī gada oficiāli rezultāti vēl nav pilnībā nopublicēti).
Jāsaka liels paldies maniem draugiem Grieķijā, bez viņiem šī skrējiena nebūtu. Paldies Ņergām par treniņprogrammu. Paldies maniem faniem, kas domāja labas domas.
Obligātā recovery procedūra. Ņergu benzīns ar Panathinaiko stadionu fonā.
Nu arī mana sezona ir cauri. Beidzot jāsāk trenēties.
______________________________________________________
* Nesalaid to dēlī!
Skrienot Siguldā desmitnieku, vienā brīdī apdzinu pusmaratonu veicošo dot, kurš man uzsauca: “Atkal kaut kādu mazo skrien?” – “Jā, desmit! Slinkoju!” Pēc tam iedomājos, pēc kā mana “slinkošana” izskatījās tiem, kas tur skrēja savu pirmo piečuku, piemēram. Jā, man ir iestājusies stadija, kad 10km skaitās slinkais, normāls vakara skrējiens ir padsmit km, normālas sacensības – pusmaratons, bet kaut kādu “nieka” 3km dēļ vispār gandrīz nav vērts sporta tērpu vilkt. Liekas, ka tas viss ir normāli, un izbrīnījos, kad vienā diskusijā izvērtās tēma par to, ka noskrien.lv tikai ultramaratonisti dzīvojas. Ak, nu jā – kad es te piereģistrējos, man arī tā likās! Šķita, ka jebkurš, kas var noskriet 21km jebkādā ātrumā, ir monstrozākais monstrs, un tādi jau nu piečuku nodeso, avīzi lasot. Kā tad! Tagad zinu, ka 20km var mierīgi noskriet arī tāds, kas sākumā domā, ka nevar, un maratonisti patiesībā ir draudzīgi un jauki, tikai neraksta par mazajiem gabaliem. Tad nu padalīšos ar cilvēcīgāku distanču skrējienu iespaidiem.
Vasarā es biju vienam vīrieškārtas pārstāvim sastāstījusi, ka pēc pusmaratona izskatos kā no Lucifera 21. katla izrāpusies – sarkana, nosvīdusi, nomocījusies, steberējoša, beigta un absolūti neestētiskā skatā. Viņš man neticēja, un tā nu es viņu uzaicināju par līdzjutēju Bruņurupuča skrējienā (6,5km pa pludmali) ar domu, ka labāk, lai iesākumā redz mani pēc 6 katliem. Laikam jau man prātā vairāk bija jaunie skriešanas svārciņi, ne skriešana, tāpēc aizmirsās aiziet uz tualeti. Jau pēc 1. Lucifera katla bija “nekad mūžā vairs” sajūta. Grūti pa tām smiltīm, grūti, ka ainava nemainās, grūti, ka saule spiež, grūti, ka neredz to apgriešanās punktu. Kamēr nonācu līdz apgriešanās/dzirdināšanas punktam, uz tualeti vajadzēja jau neizturami, bet padzerties arī. Jūra šalc, padzeros, jūra šalc un šalc, un es jau domāju, ka jāmet ar roku rezultātam un jāskrien kāpās atliet. Un tad pretīskrienošie uzsauca: “3.vieta no skuķiem!” Opiņā, šitādā brīdī jau nu gan nevar skriet krūmos! Desoju kā nenormāla, es tur domāju, ka nomiršu, un kāda velna pēc kāds vispār taisa šitik garus un grūtus skrējienus? 3. vietu gan nenosargāju, bet finišu pārskrēju un turpināju jozt līdz plastmasas būdiņai. Līdzjutējs teica, ka es izskatoties labi un vispār viss ir forši. Ok, lai nu tā būtu. Pēc alus glāzes sāku domāt, ka laikam jau tomēr vēl kādreiz mūžā skriešu.
Rudenī Iecavā norisinājās 2km kross. Pirms sacensībām sākās panika – es tak māku pusmaratonus skriet, es 2km nemāku! Māsa teica: “Kas tur ko mācēt, skrien ātri!” Ja tas būtu tik vienkārši… Vienu brīdi domāju, ka jāprasa padoms und, bet, zinot viņa stāstus par apvemtiem finiša paklājiem, izdomāju, ka tomēr skriešu “uz savu galvu”. Sacensībās bija daudz skolēnu, kas jau startā aiznesās vēja ātrumā. Zināju, ka tā ir kļūda, un skrēju ātri, bet ne tā, ka plaušas lec pa muti ārā. Un tad tās tomēr sāka lekt. Segums bija akmeņains un grūts, un vispār bija šausmīgi grūti, jo zināju, ka atpūsties vienkārši nedrīkst! Nav nekāds pusmaratons, kur var skriet ātri, lēni, lēkāt, runāties ar citiem un priecāties 2 stundu garumā. Ieskrienot finiša taisnē “ko, jau viss?” doma un tesiens hronometra glabātāja virzienā. Jutos nomocījusies, bet garastāvokli uzlaboja izcīnītā 3.vieta un pirmā īstā medaļa.
Vēl pēc laika ciematā ar iedvesmojošu nosaukumu Uzvara notika 4km rudens kross, par kuru uzzināju dienu iepriekš. Reģistrējoties prasīju, cik apļu jāskrien. “Viens aplis – skrieniet gar hokeja laukumu, tad pa lielo šoseju, garām kapiem, pie Miķeļa pa kreisi un tad pa Skolas ielu atpakaļ augšā!” Ojā, labi. Es tur esmu pirmo reizi! Bet shēmu man parādīja, visu sapratu un devos uz startu, kas notika diezgan pamatīgā lietū. Skrēju tā, lai finišs pienāktu ātri, bet ātri pienāca tikai nogurums. Kaut kā nebija skrienamā diena, man vēl reiba galva. Kas tāds man bija pirmo reizi – gribēju apskatīt ainavu, bet sapratu, ka, lai nenogāztos, man jāskatās tikai uz priekšu. Un zem kājām, kur ir pilns ar Latvijas tipiskajām ceļu bedrēm, kas pielijušas ar ūdeni, neļaujot novērtēt dziļumu. Skrēju otrā. Pie kapiem mani panāca trešā vieta, ar ko mēs cīnījāmies plecu pie pleca, un tad nu es sajutu 4 kilometru garumu pa īstam. Kad skrienu ātrāk, Dace turas man līdzi. Kad skrienu lēnāk, viņa arī atpūšas. Šausmas un mocības! Kas tas ir, ka nevar sabraukt visādi čempioni, lai man tur nav jāmokās, cīnoties par kausiem! Kad skrējām augšā pa Skolas ielu, sapratu, ka nu ir jāskrien, ko kājas nes, ja gribu atrauties. Kas tev deva – ja negāztu tāds lietus, tad varētu rīt Daces putekļus! Sanāca tikai šļakatas. Finālā gan dabūju 3.vietu un pirmo īsto kausu.
Ko no tā visa var mācīties? Īsie gabali ir grūti, ellīgi grūti! Vienkāršāk ir vārīties 21 Lucifera katlā, nevis koncentrēt to visu kādos 4.
Īstenībā jau nekur nebiju pazudis, jo, lai nepiedalītos Siguldas Kalnu maratonā (SKM), man vajadzēja iesniegt Ņergām attaisnojošu kavējuma iemeslu. 100 km skrējiens tā ar sakostiem zobiem, bet laikam tika pieņemts kā attaisnojums… Ja nopietni, tad ”kļūdu labojumu” jūlija Viļņas 100niekam sāku plānot jau dažas dienas pēc atgriešanās no Lietuvas, jo ne viss tajā gāja/skrējās gludi. Lasīt tālāk.
Dzirdēju, ka šīs sacensības esot iegājušas vēsturē kā pagaidām visbagātāk aprakstītās tieši VSK Noskrien emuāru (ja piedosiet man anglicismu nelietošanu) sadaļā. Esam lasījuši gan Lindams mirkļa lēmumu par skriešanas pārtraukšanu, gan BaibasN pieredzi, slēdzot skriešanas sezonu Siguldā. Tāpat varējām izjusti pārdzīvot līdzi arī spānieša mēģinājumiem līdz ar nagiem iekļauties kontrollaikā un viagra izkāpšanu ārpus savas komforta zonas, no plakanumiem pārejot uzreiz uz milzkalniem. Visbeidzot varējām priecāties arī par ario, kurš Siguldā izskrēja sava mūža garāko skrējienu, turklāt pa sava mūža lielākajiem kalniem, kaut arī neguva paliekošu gandarījumu par skrējienu, kā arī par Agy piedzīvojumiem visas sezonas garumā, kurai arī punkts tika pielikts tieši Siguldā.
Tāpēc nedaudz vilcinājos, domādams, vai ar to visu vēl nepietiks. Tomēr nepietika, vismaz man pašam, tāpēc uzrakstīju arī savu aprakstu par to, kā Siguldā gāja man. Arī es, tāpat kā ario, šoreiz pārspēju sava mūža garākā skrējiena rekordu, kā arī lielāko muskuļu sāpju rekordu nākamajās dienās. Aprakstu pašu šeit, kā jau parasti, nedublēšu, bet interesenti ar to laipni aicināti iepazīties manā emuārā. Jauku visiem vakaru!
Dzirdēju, ka šīs sacensības esot iegājušas vēsturē kā pagaidām visbagātāk aprakstītās tieši VSK Noskrien emuāru (ja piedosiet man anglicismu nelietošanu) sadaļā. Esam lasījuši gan 
km 
-