Šī bloga ieraksta pamudinājums nāca no nesenās diskusijas ar jogas pasniedzēju, arī skrējēju – Lisu. Lisa jau pirms vairākiem mēnešiem, jautāta, kā skrienas, atbildēja, ka grūti, motivācijas nav, skriet vairs pat īsti nepatīk un negribas. Bet viņa tāpat skrien. Arī tad, kad liekas, ka kāds velk ar visu spēku atpakaļ. Ar prātu viņa saprot, ka gudrāk būtu skriešanu uz laiku apstādināt, nolikt malā, aizvietot ar pastaigām, jogu, jebkuru citu hobiju, bet emocionāli viņa to nespēj darīt. Jo viņa sevi definē ar skriešanu. Viņa un skriešana ir nedalāmas.
Un es arī biju. Es tikai nesen sapratu, kāpēc es skrēju arī tad, kad bija traumas, arī tad, kad bija grūti un pat tad, kad negribējās. Es nezināju, vai es būšu, ja es neskriešu. Kas es būšu, ja es nebūšu skrējējs? Un ja nu notiks tā, ka pārtraukums nekad nebeigsies? Ja es nekad vairs nesagribēšu skriet?
Vēl pirms SKM pieveikšanas (ar labāku rezultātu kā cerēts un lielu vispārējo prieku) man lēnām un pamazām pazuda skriešanas prieks. Kaut kā orientēšanās / rogainings vēl likās forši, bet “plika” skriešana – nu negāja pie sirds. SKM noskriets, mērķu nav un te pēkšņi arī uzbrūk kaut kāds nelāgs vīruss, kas notur mani mājas sienās un bieži arī gultas tuvumā 3 nedēļas no vietas. Protams, neskrienot. Un es arī neskrēju. Gluži ar riebumu domāju par to, ka gadam taču bija plāni, ka šī jau ir otrā, tad trešā, tad ceturtā nedēļa, kad neskrienu, bet tad to palaidu vaļā. Jo darbs, bērns, mašīnadīšanas kursi, nemitīga sajūta, ka esmu vāvere ritenī. Palaidu vienā brīdī un kļuva vieglāk elpot. Man nav jāskrien. Es esmu ne tikai skrējējs. Es esmu arī bez kedām un esmu laimīga. Iespējams, esmu pat kļuvusi brīvāka.
P.S. Es gaidu klusiņām to brīdi, kad vēlme skriet atgriezīsies. Un ja nē, Rīgā ir vēl viens trako klubiņš, lai arī varbūt ne tik liels kā skrējēji – frīdaiveri. Iešu pie viņiem.
Vārds pa vārdam līdz nejauši nokļuvu – jābrauc uz Venēciju. Izpētot piedāvātās distances, nekas cits neatlika, kā pieteikties 10km skrējienam, jo klasisko maratonu es neskrienu, un pusītes viņiem rudenī nav. Jāatzīst, ka lielu lomu nospēlēja arī tas, ka maratons itāliešiem maksā 60e, bet ārzemniekiem par to pašu servisu – 90e. No pavasara itāļiem tik ļoti nepieciešamā ārsta zīme jau ir, bet ar savu reģistrāciju kādā Itālijas skriešanas klubā, lai viņi iet dillēs. Lai vai kā, Venēcija mūs sagaida ar sauli, siltumu un vispār +18c.
Pēc kārtējā rīta skrējienu tieku pie visnotaļ divdomīga uzmundrinājuma “Maratons nav ienaidnieks, kuru jāvinnē, bet draugs, ar kuru labi pavadīt laiku.” Nez, tas būtu mājiens, ka jāsamainās un jāskrien kas četrreiz garāks? Un iepriekšējā dienā vēl Ina jautā, vai negribu mainīties ar distancēm. Uz ko atbildēju, ka, ja skrienu, tad ar savu vārdu. Lai vai kā, expo tiek izņemts 10km numurs un Diānas maratona numurs paliek orgiem, jo šie atrunājas, ka visi dati jau aizsūtīti skriešanas federācijai. Nevajag arī.
Iepriekšējā vakarā tiek izpētīts, ka uz sacensību startu vedīs autobusi no salas otra gala. Maratonistus no 7.00-7.20, bet desmitniekus no 7.20-7.40. Viss it kā vienkārši… Lieki piebilst, ka maratonistus tiešām veda no salas otra gala, bet par mūsu vešanas vietu katrs norādīja uz citu vietu. Smējāmies, ja neatradīsim oficiālo dalībnieku busu, tad brauksim pāri tiltam ar tramvaju. Ja autobusu atradām, tad nākamais lielais piedzīvojums ir laicīgi nodot mantas kravas mašīnās līdz 7.45. Paspējām, bet pavisam maz trūka, lai būtu jāskrien ar visām somām. Tik sīkums, ka līdz startam vairāk kā pusstunda. Tad nu mēs trīs meitenes īsos bruncīšos kavējām sev laiku, kā mācējām.
Starta vietas stratēģija jau iepriekš norunāta – ejam stāvēt priekšā, jo esot divi starti. Domāts, darīts. Lieki piebilst, ka mēs piesaistījām daudz uzmanības. Kā nākamajā dienā Torcello uzzināsim, ka viens kungs gados atpazina Baibu un norādīja uz mani, ka viņas vakar blakus stāvēja. Pirmajā koridora jeb pašā priekšā netiekam. Vēl nosmejos, ka tur iespējams elite vai ātrie skrējēji. Mums jādodas apkārt. Spriežam par finiša plāniem. Atšķirībā no Ineses un Baibas es savu finiša latiņu esmu uzcēlusi, tā teikt – augstāk par savu galvu jeb mākoņos, bet Ozolnieki jau pierādīja, ka vajag tikai sapņot un viss izdosies. Tātad, mūsu mērķis ir 45min. Baloni ierodas nedaudz pirms starta un salien pašā priekšā. Dīvaini. Tas tā, lai mazāk būtu jāiedzen? Bet ko tiem, kas aizmugurē? Viens ir skaidrs – mūsējie ir zilie, un būs nedaudz jāpieskrien.
Atskan Itālijas himna. Laika atskaite tiek dota. Starts? Kāpēc mēs neskrienam? Kāpēc visi stāv un nekustās? Kāpēc mēs – vairāk kā 2500+ skrējēji palikām stāvēt? Tempa turētāji uz aci 200-300 skrējējiem. Skaisti. Vēl 10 minūtes jāstāv starta koridorā. Pilnai laimei mums priekšā pielien nūjotājas. Nopietni? Aizlīdām tā jau no ļoti tuvām starta vietām uz gandrīz pašu priekšu. Tā kā baloni nav, finiša laiks kopējs, tad skrienam kopā.
Beidzot arī mūsu starta signāls. Jāsaka, ka pirmajos 50 metros jutos kā līderi trešajā aplī, jo bija jālīkumo un jāapdzen daudzi savas plūsmas skrējēji. Meitenes palaidu pirmajos 500m. Man par ātru. Pirmajā km apdzinu pirmās grupas skrējējus. Tilts ir tāls un plašs. Saule spīd sejā. Venēcija un jūra ietinusies dūmakā. Sev par kompāniju izvēlos vienu priekšā skrienošu kungu nākamajiem 4km. Pa tramvaja sliedēm ir ērti skriet, bet labajā malā esošais asfalta ir drausmīgs. Pēc 2km galds, tukšs galds, kura tālākajā galā maratonistiem tiek griezti banāni un apelsīni. Drīz apdzenu TT 1h un dažas dāmas, kas fotografējas uz tilta. Saule turpina sildīt, un es priecājos par savu mazo ūdens pudelīti. Viens pēc otra pīkst kilometri. Ik pa brītiņam skatos pulkstenī tempu. Neslikti – ap 4.40min/km turas. Vienā brīdī par sevi liek manīt ceļi, jā zinu jau zinu, tas no ātruma. Tilts gandrīz ir beidzies. Esmu atradusi jaunu kompāniju. Kārtējo reizi nopīkst pulkstenis. Blakus skrienošais kungs uzreiz angliski pajautā – vai 5km? Nē, tikai 4km. Viņam patīk temps un kompānija. Atkal priecājos par savu ūdens pudeli, jo uz galdiem tikai bļodas ar ūdeni maratonistiem. Un kur bija, kur ne – sāns iesāpējās. Ne jau tagad. Viss. Sāp. Palaižu kompāniju pa priekšu, jo ceru, ka atlaidīs. Tā lēnām ap 5min/km klunkurēju uz priekšu. Tiltiņš. Ovācijas. Beidzot esam pilsētā. Kad sāns ir atlaidis, ir arī dzeršanas punkts, saule aizvien cepina. Noķeru arī nākamos TT 55min.
Pēdējie kilometri vijas pa pilsētas promenādi pāri pa tiltiņiem gandrīz līdz salas otram galam. Atkal pie sašaurinājumiem nākas apdzīt pirmās grupas lēnākos skrējējus. Labi, ka pēdējā brīdī pamanīju paaugstinājumus, jo savādāk būtu bladāc vai plunkš. Krastmala ir pilna ar peļķēm. Applūdis. Drīz gaidītais pontona tilts, un jau lēnām nevaru sagaidīt finišu. Pulkstenis rāda, ka noskrieti jau 8.9km, bet uz aci redzams, ka līdz finišam ir krietni vairāk par kilometru (mēs tak katru rītu te skrējām), plus vēl cilpa Marka laukumā. Nu nē. Kur ir solītie 10km? Labi, ka pa visu Marka laukumu nav jāskrien, tik jāieskrien/jāizskrien. Apgriežos taisnajā posmā atpakaļ, uzsmaidu fotogrāfam. Mani uzmundrina pirmais līdzskrējējs. Krastmala pilna ar atpūtniekiem un tirgotājiem. Skriet pa tiltiņiem kļūst grūtāk, jo aizvien vairāk ir jāapdzen atpalicēji. Laikam sajutu un saredzēju finiša tuvumu, jo ātrāk sāku skriet. Noķēru savu otru kompāniju, atsveicinājos un prom biju. Finišs ar elegantu palēcienu. Pulkstenis rāda, ka noskrieti 10.7km. Ar meitenēm spriežam, ka 10km šeit tiešām nebija. Lai vai kā, finišs ir sasniegts pēc 50min54sek. Paņemam somas, pamielojamies ar augļiem un vēlāk teltī ar citiem gardumiem.
Kad pašas elpu atvilkušas, ejam jau visas atbalstīt maratonistus, kam jāskrien cauri visam Marka laukumam, kur galā ir izveidots mini aplis. Pie tā iekārtojamies ar plakātiem rokā un atbalstām visus skrējējus. Redzētais prieks savējo acīs ir neizmērojams (tik Dzintars kā vējš aizskrēja garām – nepamanījām). Te gan radās jautājums, kas ir vieglāk noskriet ātri 10km vai 3 ar pusi stundas atbalstīt visu skrējējus.
Pēc noskrietā Valmieras maratona (2014) sēdējām krodziņā pretī teātrim un lepni spriedām, kādus nākamos maratronus skriesim. Visi bijām pacilāti, viens noskrējis pirmo, viens godam noturējies savā tempa turētāja pozīcijā, cits pierādījis, ka vēl joprojām nav zemē metams, cits guvis apmierinājumu par grūtību pārvarēšanu, ievelkot kārtējo maratona ķeksīti nepavisam ne sliktā laikā. Tā mēs četri finišētāji sakūdījām viens otru Gardas ezera maratonam, jo esot varen labs – smuka daba, labs vīns un, galvenais, visu laiku jāskrienot it kā no kalna. Būšot 11.oktobrī, trešais Valmiermuižas alus, ciešs rokasspiediens un lieta darīta.
Gads pagāja nemanot. Ziemā pulsa treniņi. Martā Ozolniekos neticami izskrieti 10 km zem 50 minūtēm, aprīlī Aizkraukles pusītē labots personīgais rekords par 5 minūtēm, maijā Rīgas maratons noskriets 15 minūtes ātrāk (4:05) nekā Valmierā.
Biļetes uz Milānu nopirktas. Kaut arī līdz oktobrim vēl tālu, sāku apsvērt uztrenēšanās metodes, par kurām zināju vien tik daudz, ka jāskrien daudz un ka jāskrien arī gari skrējieni.
Jūnijā pēc īsās nakts skrējiena Biķerniekos sāka pastiprināti pieteikt sevi papēža sāpes, kā dēļ 4 nedēļas izvairījos no treniņiem, tik vien kā katru nedēļu pa vienam izskrējienam, lai nepieviltu CC dalībniekus (jo ķeksēt traumu negribējās, nepieņemot, ka tā varētu būt nopietna) un lai periodiski testētu, vai tik nav jau atkal labi palicis. Kad secināju, ka labi nav palicis, bet iestājies jau augusts, un Gardas ezera maratons tuvojas, tad sāku tīt papēdi/potīti ar saiti un atsāku kārtīgi skriet, turklāt apzinīgi ieplānojot katru nedēļu vienu ātrumnieku un vienu garo. Papildus, izmantojot iespēju, ja jau reiz jātrenējas tik un tā, nolēmu sakrāt 42 dienu nozīmīti.
Šeit vēlos piebilst, ka tā saites tīšana ir devusi rezultātus. Neesmu tik labs skrējējs, lai domātu par kādām gudrām ortozēm (par kuru efektivitāti nešaubos), tāpēc tinu ar saitēm, un ziniet – ieguvu uzlabojumus. Pēc ilgstošām sāpēm un diskomforta Gardas maratonu noskrēju bez tāda veida sarežģījumiem, bez nekādām saitēm uz potītēm, vien tikai ar Maximā par 4.50 nopirktu ceļa uzmavu. Gatavošanās laikā nesatraucos arī par to, ka sāpe no labā papēža pārgāja uz kreiso, jo tas, manuprāt, nozīmēja, ka mana metode nes augļus. Šobrīd, kad rakstu šo tekstu, es domāju tieši tāpat, jo pēc tam, kad ar labo papēdi, kas pirmais sāka protestēt, 3-4 mēnešu laikā sākām jautājumus atrisināt, tad sāpe pārgāja uz kreiso. Jāskrien vairāk un būs labi.
Tai laikā, kad cītīgi gatavojāmies Itālijas skrējienam, noskaidrojās, ka itāļi tā vienkārši pārcēluši Gardas maratonu par nedēļu uz priekšu – uz 18.oktobri. Bet man ģimenei četras biļetes uz Milānu jau nopirktas, citiem arī, jo ar biļetēm tā ir, ka agrāk pērkot sanāk lētāk. Šitādas itāļu mazās piečakarēšanas sajutu visā turpmākajā Itālijas epopejā. Nu un tā mēs, brašie maratonisti, pārvērtāmies par tūristiem – vīna baudītājiem.
Vēlāk notika negaidīta veiksme. AirBaltic, laikam jau apvienojot divus reisus vienā, mainīja lidojuma laikus. Protams, klientam nedraudzīgā formā saņēmu aicinājumu piekrist lidojuma laiku izmaiņām, kas bija man nelabvēlīgas, jo norāva pusi dienas ieplānotā ceļojuma sākumā un pusi beigās. Ja jau reiz braucu ar ģimeni, tad šoreiz tas ir svarīgi. Tai skaitā norāva arī ieplānoto maratonu, tāpēc kļuvu aktīvs un piezvanīju uz AirBaltic, lai paprasītu, kas man jādara, ja nepiekrītu (jo piedāvājumā bija tikai viena poga – piekrist). Izrādās, ok, jūs varat mainīt savus lidojuma laikus 30 dienu robežās. Es šo iespēju izmantoju un atkal kļuvu par Gardas maratona potenciālo dalībnieku.
Turpināju skriet katru dienu. Skrēju gan intervālus, gan garos, gan tempo. Pilnīgi dumjš vairs neesmu, tāpēc nedēļā man bija viens vai nu tempa vai intervālu treniņš. Raizējos par to savu 4 nedēļu pārtraukumu papēža dēļ, vai tas nenodarīs kādu skādi manam maratona rezultātam, jo kārtīgiem treniņiem pēc pauzes bija sanākušas tikai 8-10, nevis 12-16 nedēļas. Rādītāji uzlabojās, varēju jau skriet 10-20 kilometrus ar tempu un pulsu, kas man pirms gada sapņos nebūtu pat rādījies. 20, 25, 28 km skrējieni ar tempu zem 6:00 min/km un pulsu 125-135 bpm. Pats par sevi priecājos, pārliecība auga, mērķus Itālijas maratonam pacēlu augstāk.
Citi mani kompanjoni ar lidmašīnas biļešu mainīšanu vilcinājās, vilcinājās un atkrita viens pēc otra. Juzdams ko nelāgu, turpināju trenēties. Skrēju katru dienu. Temps bija baigi labs, pat pieauga. Nebija grūti. Pulss smieklīgi zems. Laikam jau vajadzēja man mazliet padomāt, kāpēc nepabeidzu Jelgavu, kāpēc izstājos Salaspilī. Likās, tā tāda mirkļa sagadīšanās, par maz atpūtas iepriekšējās dienās. Tagad pēc Itālijas nojaušu, ka atpūta jāplāno ne tikai iepriekšējās dienās, bet regulāri visā gatavošanās ciklā.
Beigās arī mans galvenais kompanjons atkrita iegūtas traumas dēļ, un es varēju plānot savu skrējienu cēlā vientulībā, neskaitot, protams, savus dedzīgos atbalstītājus. Pārbaudījumu ar reģistrēšanos izturēju – reģistrēšanās kaut kādā skrējēju portālā, apgūstot itāļu valodu ar googles tulkotāju, paroles neautomātiska saņemšana pēc vairākkārtīgiem e-pastiem, piereģistrēšanās pašam maratonam, samaksa 30 EUR, jo biju starp pirmajiem 300 dalībniekiem, ārsta izziņa, ka atbilstu kaut kādiem tur Itālijas vieglatlētu veselības standartiem, kas vēlāk nevienu tur neinteresēja. Tas aizņēma kādu nedēļu, tomēr beigās saņēmu apliecinājumu, ka esmu reģistrēts ar 259. numuru ne-sacensību grupā, kas vēlāk arī atspoguļojās rezultātu tabulā, kurā man ir tikai laiks, bet nav iegūtā vieta. Tas viss bija sarežģīti un brīžiem likās, ka itāļi visādi cenšas apgrūtināt piereģistrēšanās procesu.
Ievads sanāca tāds pagarš.
Brauciens
Maratons 18.oktobrī, izlidojam 16.oktobrī. Milānā Malpensas lidostā pēc stundas gaidīšanas dabonu savu rezervēto Audi A3, kas materializējies VW Touran formātā. Nomas maksa jau samaksāta, tomēr viņi iečārdžo karti par 1600 EUR, pašriska summa katram gadījumam, lai arī man visi pašriski, izņemot salona pievemšanu, ir pārapdrošināti. 2 stundas pa autobāni ar nelielu nomaldīšanos un esam nonākuši Gardas ezera dienvidu krastā pilsētiņā Peschiera. Smuka tā Pesčera, mūsu viesnīca ir cietokšna iekšpusē. Otrā rītā, kamēr ģimene dzīvojas pa Garda Land, kas esot lielākais atrakciju parks Itālijā, bet kā sieva saka, tāds pats mēsls kā Parīzes Disnejlenda, es aizbraucu 60 km uz ziemeļiem, lai iereģistrētos maratonam un iepazītos ar apstākļiem, mazliet izpētītu trasi. Jau tuvojoties pilsētiņai Torbole, kurā ir expo un kurā būs finišs, ievēroju ceļa malā spilgtas kilometru norādes, secinu, ka trase tiešām laba, ļoti lēzena, tikai ap 14.km tāds pagarāks kāpums. Daudz tuneļu. Expo visai necils, toties dod krekliņus. Pirms tam gan pie citas letes jāsaņem numurs, kur pretēji izsūtītajai informācijai nekādi dokumenti nav jāuzrāda, tik vien kā jāparaksta viena formāla veidlapa. Mantu maisiņā daudz reklāmas, kaut kāda Gore kakla siksniņa vai sunīšu saite un arī viena želeja. Krekliņš gan labs. Nopērku vēl želejas (trīspaka 4.40 EUR). Iečekojos viesnīcā. Pārģērbjos skriešanas drēbēs un braucu pakaļ savējiem.
Ceļš skaists, šaurs, līkumains, lēns. Ceļš pilns ar riteņbraucējiem, ezers – ar sērfingistiem un kaitotājiem. Sportisks reģions. Vēlāk secinājām, ka pilsētelēs lielākā daļa veikalu pārdod riteņbraukšanas vai ūdenssporta inventāru, pārtikas veikalu atrast grūti. Noparkojos privātā teritorijā neatļautā vietā netālu no Garda Land, jo tās tuvumā stāvvietas nav atļautas. Lielā stāvvieta ir krietnu gabaliņu tālāk, un tur iebraucot jāmaksā par visu dienu, bet man tikai pusstundiņu vajag. Kamēr manējie vēl pēdējā atrakcijā, paskrienu 3,5 km, gribējās apskriet apkārt atrakciju parkam, tomēr nebija iespējams. Visādas rūpnieciskas teritorijas, sargi (ei, sinjor, non parle italiano? Go out! Private!). Viss komercializēts, ierobežojumi vienkāršajam cilvēkam, bet nekāda ražošana, rosība jau nenotiek, kluss un mierīgs, tikai apsardze. Ak tā, sestdiena taču. Skrienot secinu, ka ir diezgan karsts, kaut arī laika prognozes bija aukstas un lietainas.
Sagaidu ģimeni, atbraucam uz viesnīcu, paēdam picu, pabarojam pīles, nopērkam man garās bikses, kas aizmirsušās mājās, un uzklausu pārdevēja ieteikumus rīt skriet noteikti garajās biksēs, jo būs auksti.
Mana atbalsta komanda
Pilsētiņa Torbole pilna ar skrējējiem. Iegriežamies Pasta party paviljonā, bet tur vēl makaronus nedod, viss sāksies tikai 20:00, mums tas par vēlu. Maratona ietvaros notiek arī nakts skrējiens, un mēs pa viesnīcas numura logu visu labi dzirdam, jo esam 100 metrus no finiša vārtiem. Rīt šie vārti arī man būs jāsasniedz.
Sakrāmēju rītdienai drēbes. Kā ģērbties – īsās bikses vai garās? Biju brīdināts, ka pirms starta nāksies pasalt, uzvilku abas – divās kabatiņās būs vairāk vietas iecerētajām četrām želejām.
Maratona rīts
No rīta plkst.6:50 jābūt piestātnē, lai ar kuģi brauktu uz Malčezīni, kurā būs starts. Mazs uztraukums ar laika nesaprašanu. Saku sievai, lai ceļas, esmu nokavējis kuģi, būs jāved mani ar mašīnu. Beigās tomēr saprotu, ka mans pulkstenis, vakar sinhronizējot skrējienu, pārlecis atpakaļ uz datorā iestādīto Latvijas laiku. Banānu apēst aizmirstu, toties, ārā ejot, redzu, ka viesnīcas restorāns jau vaļā un pilns ar penšukiem. Ieeju un paķeru bumbieri, noderēs.
Kuģis atbrauc savlaicīgi, salādē kādus 1000 skrējējus un dodas ezera plašumos. Ezers vispār liels – 50x15km, 350m dziļš, 65m virs jūras līmeņa. Sāk svīst gaisma, un, izkāpjot Malčezīnē, mūs sagaida lietus, kas ātri pierimst. No piestātnes garā, garā skudru rindā dodamies uz starta vietu, redzu brazīļus, čehus, vāciešus. Bet pārsvarā, protams, la italiano. Gājiena garā čūska lokās pa piekrastes celiņu kāda kilometra garumā. Par garo gājienu priecājos, ātrāk paies laiks līdz startam, mazāk būs jāsalst. Paejam garām lielai pilij ezera krastā un nonākam laukumā pie municipalitātes ēkas. Pulkstenis knapi pusastoņi, starts 9:00. Auksts. Aiz ēkas daudz konteineri skrējēju mantu maisiem, ko vedīs uz finišu Torbolē. Uz konteineriem dalībnieku numuri no-līdz, tāpēc varu saskaitīt, ka 15km skrējēju ir ap 800, 30km – ap 650, un maratona – ap 550. Kopā ap 2000.
Neviens negrib konteineros neko likt, jo ir auksts, siltās drēbes jāpatur iespējami ilgāk. Municipalitātes pagalma krūmiņi palēnām tiek piečurāti. Uz visiem soliņiem notiek kaut kāda tīstīšanās, ģērbšanās un tuntulēšanās, konteineri palēnām sāk pildīties. Laukumā pie starta vārtiem aktīva fitnesiste ABBA dziesmu pavadījumā iesilda salstošos skrējējus. Diktors ziņo, ka nu tagad gan jāliek mantas konteineros, jo drīz vedīs prom. Negribīgi noģērbjos arī es un uzvelku sev polietilēna maisu, vismaz drusku siltāk. Tā bumbulējot un vērojot cilvēkus laiks paiet, tuvojas 9:00, un redzu, ka nekas nenotiek. Sāku lēnām saklausīt kaut ko, kas varētu nozīmēt, ka starts tomēr būs 9:30. Jā, tiešām, tā arī ir. Atsūtīt uz telefonu vai e-pastu informāciju orgiem ir bijis pārāk sarežģīti. Sīkums. Pasalšu vēl pusstundiņu. Divas stundas pavadot starta zonā tādas lietas kā nojumes, teltis, silta tēja neredzu. Tualešu dažas būdiņas pamanu tikai pašās beigās, bija labi noslēptas.
Skrējiens
Pistoles šāvienu redzēju vēlāk video. Bet, tā kā tauta sāk kustēties, tad es velku nost savu plēves maisu un iekļaujos plūsmā. Sākums, lai arī pašaurs, tomēr pabrīvs, jo neviens nekāpj uz papēžiem un negrūstās. Pirmajā pusē vajadzētu turēties uz 5:30. Zinu, ka es to varu, jo Aizkrauklē man bija 5:20, un pēc tam es neapšaubāmi esmu progresējis. Mans visiem izziņotais plāns A ir iekļauties 4 stundās. Pašam man ir skaidrs, ka tas ir par maz, tāpēc mans iekšējais plāns B ir 3:50. Trase vedīs no Malčezīnes uz dienvidiem 8.5 km, pēc tam atpakaļ uz ziemeļiem pa šoseju un taisni līdz Torbolei, finiša vārtiem garām un vēl līkumiņš ap 12 km. Viss labi, reljefs līdzens, būs viegli skriet.
Apkārt sportiski, skaisti cilvēki, kustība notiek, viss ir labi. Skrienu mierīgi. Pirmā kilometra atzīme, paskatos pulkstenī. Izskatās, ka par lēnu, mazliet jāpiespiež. Kļūda, kļūda, kļūda. Kalni, ezers, augstie mūri, sarežģītais ģeoprofils, Polar M400, cits kaut kas, bet mani pulksteņa cipari melo, ko tajā brīdī vēl nezinu. Tagad redzu, ka 2. un 3.km esmu skrējis ar 5:10, bet tajā brīdī domāju, ka 5:35.
Parādās pirmās bažas, jo skrienam pa pašu ezera malu, pa šauriem celiņiem ar dažādu segumu – no asfalta līdz nelīdzenam bruģim un oļiem, ar īsiem stāviem kāpumiem un kritumiem, ar asiem daudziem secīgiem pagriezieniem, pakāpieniem un citiem neērtumiem. Es teiktu, ka pirmie 8,5 km vairāk saucami par treilu. 9.kilometrā, izgriežoties ārā uz šosejas un uzsākot atpakaļceļu, kam vajadzēja būt īpaši patīkamam un visu laiku it kā no kalniņa, es nekādu labsajūtu nesajūtu. Sāk iezagties pirmās domas, ka kaut kas nav riktīgi. Kārtējā kilometru atzīme, secinu, ka mans pulkstenis rāda krietni vairāk, nekā ir patiesībā.
Vēl 3-4 kilometrus turos, bet skaistie vingrie augumi, ar kuriem kopā esmu skrējis, sāk attālināties, un tos nomaina mazāk skaisti un ne tik vingri. Tādi kā es. Manas kājas uz priekšu liekas ar grūtībām, augšstilbi sāk degt, un katrā solī celis uz priekšu jāstumj ar spēku. Man tā nekad nav bijis, vienīgi dažreiz Stirnubukā. Manas cerības ir sabrukušas, plāni tiek izmesti miskastē. Vēl pirms garā lēzenā kāpuma pie 14.kilometra zvanu sievai un saku, ka nevaru paskriet. Viņa šausminās. Parunājam, pastāstu, kā man iet. Viņa saka, mēs iesim tev pretī. Es saku, man līdz jums vēl 16 kilometri, viņa saka, mēs iesim.
Mana atbalsta komanda
Tāpēc es neizstājos, bet skrēju tālāk. Ne jau ar domu finišēt, bet ar domu tikt līdz savai ģimenei. Kad ar šo situāciju biju apradis, tad arī kļuvu mierīgāks, sāku labāk uztvert apkārt notiekošo, atguvos. Vidējais temps ap 6:00. Dzeršanas punkti tiešām izcili. Ik pēc 5 kilometriem gari galdi ar glāzītēm un pudelēm (jā, ūdeni deva arī pudelītēs, ko laikam vieglāk padzert un ilgāk var nest līdzi). Ap 20.kilometeru jau parādās enerģijas dzērieni, banāni, āboli, cepumi. Ļoti bagātīgi, sterili un izpalīdzīgi. Trase, var teikt, ir ideāla. Tiešām it kā no kalniņa. Retajos lēzenajos kāpumiņos atļaujos paiet. Centīgi eju arī tuneļos, kur esmu satelītam apslēpts. Visus šos padsmit kilometerus skrienu ar domu tikt līdz ģimenei, bet kad jau ir tuvu, saprotu, ka būs jāskrien līdz galam. Es taču neatteikšos no jau noskrietajiem 26 kilometriem, cik tad bieži skrienam maratonus. Ir jānoskrien, vienalga kā 4:30, 4:40, nav svarīgi. Jāpabeidz.
Mana Jolanta laikam dikti raizējas par mani. Tuvojoties tikšanās momentam, viņa pēc 4 noietajiem kilometriem ir atstājusi bērnus ceļa malā, lai ātrāk satiktu mani. Bērni ir čakli gājēji, bet ne lielos attālumos. Atstāt bērnus nav bīstami, jo ceļš ir automašīnām slēgts. Tā nu mēs satiekamies kādus 5 kilometrus no Torboles, kopā paskrienot, īsu brīdi aprunājamies, atsakos no piedāvātā magnija un skrienu tālāk. Tikšanās nav emocionāla, jo savu kaunu jau es esmu pieņēmis, ar situāciju saradis. Grūti man vairs nav, jo es vairs nekur nesteidzos. Nepateicu paldies. Tagad saku. Paldies Tev, mīļā! Tu, iespējams, izglābi manu maratonu.
Vēlāk satieku bērnus, arī viņi mazliet paskrien man līdzi. Arī viņi man piedāvā padzerties un cepumus, bet man negribas. Viss kārtībā, es skrienu tālāk. Es savu šodienas darbu izdarīšu. Tā skrienot ievēroju, ka arī augšštilbu muskuļi vairs tā nesāp un solis kļuvis vieglāks. Daudz nekas vairāk nav stāstāms. Izskrienu cauri Torbolei pie 30.km, izskrienu vēl vienu līkumu gar benzīntankiem, tiltiņiem, tuneļiem, vīna dārziem un foreļu fermām. Savu tempu vispār neskatos. Brīžiem paskrienu ātrāk, brīžiem lēnāk. Brīžiem paeju soļiem. Cītīgi ēdu un dzeru katrā barošanas vietā. Tā palēnām tuvojos finišam. Bez noguruma pazīmēm, bet ar nolaistu asti.
Palielu gabalu pirms finiša atkal priekšā sieviņa, jautā, vai grūti, saku nē. Viņa skrien man līdzās un saka, ka tas ir par ātru.
Tās kilometru norādes trasē ir tik ļoti aptuvenas, ka 39.kilometrs man sanāk 600 metri, savukārt pēdējais 42.kilometrs – kādi 1300 metri. Pēdējā barošanas punktā pie 40 km atzīmes mani tiešie konkurenti, kas kopā ar mani iepriekš nebija kautrējušies uzkavēties un pēc tam savāktos labumus, lēnām ejot, izlietot, grābj glāzītes skrējienā. Nu tad man arī jāsāk domāt par finiša laiku. Labi, ka kādus 100 metrus pirms finiša man atkal pievienojas bērni, jo es tajā brīdī jau esmu kārtīgi izpumpējies, ticēdams kilometru norādēm, daudz par agru esmu sācis pirmsfiniša paātrinājumu.
Finišs un plastmasas medālis dzijas striķītī. Pie galdiņiem cepumi, banāni, ūdens, krāsains dzēriens. Tas pats, kas trasē. Gandarījums nav, bet izdarīta darba sajūta tomēr ir. 4:15:56. Vakariņas nopelnītas. Tomēr finiša zonā makaronus man nedod, jo nevaru uzrādīt pasta party talonu.
Pēc padarīta darba
Uzvarēja itālis gados ap 50 ar 2:26:05. Dāmām uzvarētājai bija 3:04. Pēteris Kaļiņins no Latvijas, ar ko nejauši iepazinos jau pēc skrējiena, noskrēja ap 3:20.
Secinājumi
Personīgā motivācija ir nepietiekama. Ja viss neizdodas kā iecerēts, tad mīkstmiesis ir stiprāks par motivāciju. Līdzjutēju atbalsts ir ļoti nozīmīgs, palīdz cīnīties ar mīkstmiesi. Atbalsts noderētu ne tikai epizodiski, bet visā trases garumā, vēlams ne tikai no līdzjutējiem, bet arī no personīgi pazīstamiem līdzskrējējiem, kuru priekšā izjūtamā atbildība motivāciju ievērojami pastiprinātu. Tā bija šogad Rīgā un arī manā pirmajā maratonā Valmierā. Šeit es lielu daļu distances jutos pamests viens ar mīkstmiesi.
Treniņu darbs ir jāorganizē kvalitatīvāk. Par to man pārāk maz zināšanu. Šoreiz man likās, ka esmu izcili sagatavojies, tomēr alojos. Skriešanas bāze jau arī uzaugusi pieklājīga – 5000 km kopā, šogad jau 2000 km. Vēl joprojām uzskatu, ka sportiskā forma man ir labāka nekā bija maijā uz LRM, tomēr kaut kas nenostrādāja.
Pašdisciplīna, nu ko tur teikt. Cilvēks ir slinks un alkatīgs. Es jo īpaši. Gribas visu dabūt bez piespiešanās, bet tā, diemžēl, nenotiek.
Ceļojuma turpinājums
Nākamajā dienā sēžamies mašīnā un dodamies izpētīt kalnus. Metam līkumu caur Riva del Garda piebraucam pie Grotta Cascata Varone, kur upe caur klints grotu gāžas lejā varēnā kaskādē no 100 metru augstuma. Tālāk uz Tenno ezeru, kura zilos ūdeņus veido tikai un vienīgi kalnu ledāju atkušņi.
Pie Tenno ezera
Tālāk uz Ponte Arche, kurā tiešām ir sens gājēju tilts uz trīs arkām, un kuram ļoti dīvaini trīs metru attālumā uzcelts jauns tilts automašīnām.
Ponte Arche abi tilti
Tālāk uz apgabala centu Trento, palielu pilsētu ar universitāti, lai apmeklētu modernu zinātnes muzeju MUSE. Esam dikti apbēdināti, jo muzejs ir ciet.
Pa kalnu serpantīniem
Dodamies atpakaļ pa kalnu serpantīniem uz Gardas ezeru, un paliekam nakšņot jaukā rietumu krasta pilsētiņā Limone, kuru itāļi daudzinot kā tālāko vietu ziemeļos, kurā audzējot citronus. Tiešām daudzos kokos ir nogatavojušies, nenogatavojušies un pārgatavošies citrusaugļi, suvenīru bodītēs dominē citronu tematika. Autostāvvietas iebūvētas klintīs iekšā.
Nākamā diena caur Toskolano Maderno, kurā ražo papīru un kuru apsēduši serfingisti uz Salo – pilsētiņu ar skaistu ostmalu un garšīgu kafiju.
Turpinām cauri nesmukai Desenzano ar sastrēgumiem uz tūristu iecienīto Sirmioni, kuras centrs ir 3 km ezerā iekšā. Atkal nepaveicas, jo pussalas galā esošās pils drupu muzejs ir nezināmu iemeslu dēļ pirms pusstundas aizslēdzies.
Braucam meklēt viesnīcu, kas ir izaicinājums, jo gribas tādu, kur apkārt ir cilvēki un veikaliņi un kurā ir jūtama aura. Tādu atrodam iepriekš caurbraucot izbrāķētajā Desenzano, kas tomēr mūs iepriecina ar omulīgu senatnīgu centru, skaistu jahtu ostu, promenādi gar ezeru, daudz veikaliņiem un kafejnīcām. No rīta uz lidostu izbraucam savlaicīgi un tiešām labi, ka tā, jo uz autobāņa ir vairāki sastrēgumi, kas mūsu ceļu uz Malpensas lidostu pagarina no 2 stundām līdz 3 stundām. Ļoti nepatīkama sajūta, kad 4 joslas ir pilnas ar stāvošām mašīnām, cik vien tālu redzi, bet lidmašīna izlido pēc pāris stundām. Vienam 10 km sastrēgumam iemesls bija vienas joslas remonts, otram īsam, bet masīvam sastrēgumam – sīka avārija ar nolauztu spogulīti. Milānas tuvumā satiksme ļoti lēna gan turpbraucot, gan atpakaļceļā, varbūt saistībā ar World Expo, ko tā arī neiebraucam apskatīties.
Lidostā auto nodošanas stāvvietu pēc visur saliktajām norādēm atrast viegli, auto nodošana aizņem 3 minūtes. Drošības kontrole, Limonchello veikalā, lidmašīna, RIX, taksis, un kāpjam katrs savā mašīnā – sieva ar bērniem 55 km uz mājām, es 255 km uz Rēzekni, kur nākamjā dienā man seminārs.
Atkal par skriešanu
Pēc maratona četras dienas neskrēju. Negribējās nemaz domāt par to. Bet piektajā dienā, kad aizvedu puiku uz futbola treniņu, vilku vien kājās kedas un pariņķoju pa Zemgales Olimpiskā centra stadionu, noskrienot ceturto daļu no maratona ar tempu 5:35, bez noguruma pazīmēm ar pilnīgi mierīgu elpu un zemu pulsu. Likās, ka tā varētu turpināt arī pārējās trīs ceturtdaļas. Tātad paskriet varu. Atkal liekas, ka maratonu zem 4 h noskriet varu noteikti, varbūt pat zem 3:50.
Endomondo par Gardas skrējienu biju ierakstījis, ka gribēju noskriet maratonu, bet sanāca labs garais treniņš. Vai tiešām meklēt vēl kādu maratonu novembrī/decembrī, lai izmantotu šobrīd labo fizisko kondīciju? Nezinu. Bet maijā Rīga skriešu noteikti. Gribētu sev kompānijā kādu, kas skries ar līdzīgu mērķi kā man (3:50-4:00), lai varam viens otru uzmundrināt un viens no otra kaunēties par haltūrēšanu. Ir jau tempa turētāji, bet man līdz šim ir bijis tā, ka sākumā nespēju viņus noķert, pēc tam vidusdaļā nākas apdzīt un tad beigu daļā censties, lai neapdzen mani.
Šāda nu ir mana atskaite par Itālijā piedzīvoto fiasko. Ņemiet par labu. Uz tikšanos trasē!
Šī gada pēdējā augusta sestdienā notika jau trešais Baltijas Baso pēdu ultramaratons. Kā jau ierasts, visiem interesentiem piedāvājām iespēju pārbaudīt savus spēkus 53 km, 34 km un 11 km distancēs, skrienot pa skaisto Kurzemes pludmali. Šogad bijām vēl kuplākā pulkā nekā pērn – sacensības pulcēja vairāk kā 170 dalībniekus, skrējējus un nūjotājus, tai skaitā sportistus no Slovākijas, Lietuvas un Lielbritānijas. Turklāt sacensības izdevās rekordiem bagātas – tika laboti pieci no sešiem trases rekordiem.
Bet par visu pēc kārtas! Mums, BBPU organizatoru komandai, ceļš uz sacensību startu sākas jau iepriekšējā dienā – rosības pilnajā piektdienā, kad ar balvām un kontrolpunktu našķiem pārpildītais VW Kausa busiņš dodas savā garajā ceļā uz Mazirbi. Tai pat dienā startē arī otrs busiņš, kurā vienkopus satiekami daudzi mūsu lieliskie brīvprātīgie palīgi. Ceļš ir garš, bet interesants, un galamērķis ir ceļā pavadītā laika vērts – Mazirbe mūs kā ierasts sagaida ar zvaigžņotu debesu segu, turklāt šoreiz pilnais, apaļais Mēness apspīd naksnīgo pludmali kā prožektors. Saviļņotā jūra šādos apstākļos izskatās īpaši skaista! Bet pietiks izklaižu – esam braukuši rūpēties par skrējēju labsajūtu. Tā turpmākais vakars paiet darbīgā rosībā – numuri, finiša komplekti, kuponi, diplomi… Visa liekas tik daudz, salīdzinot ar pirmo gadu, kad dalībnieku skaits bija trīs reizes mazāks!
Pēc rosīgās nakts skaistais Mazirbes rīts pienāk īpaši ātri! Daba jau otro gadu mūs lutina ar skaisti saulainu laiku un zilām debesīm. Saņemam ziņas no “trases” jeb autobusa, kas virzās Mazirbes virzienā – esot pilns ar skrējējiem. Tā mums ziņo brīvprātīgie, kas brauc ar šo pašu busu. Mēs viņus visus jau gaidām!Šoreiz autobuss mums atved vēl kuplāku skrējēju pulku nekā pērn. Visi izskatās smaidīgi, bet rosīgi – jāgatavojas lielajam startam! Numuri tiek izdalīti, sapulce aizvadīta saulainā pļavā un laiks doties uz pludmali, lai startētu un ar dziesmu dotos 53 km ceļā. Šoreiz skrējējiem pievienojas jau divi drosmīgi nūjotāji, kas godam veic visus 53 km!
Vērojam, kā krāsainais dalībnieku pūlis dodas ceļā – mati vien plīvo sāļajā piejūras vējā! Bet ne tikai dalībniekiem jāskrien – arī mēs skrienam, mums jādodas uz Vaidi un Kolku gaidīt skrējējus ar dzērieniem un uzkodām.
Kolka kā vienmēr ir skaista. Arī šoreiz uzreiz aiz Kolkas raga sākas šķēršļu josla – jātiek pāri nogāztajiem kokiem, vai arī tie jāapskrien pa meža taciņu. Arī Kolkas startā ir kupls skrējēju pulks, turklāt to vidū daudzi nūjotāji un viens jubilārs, Gunārs, kas savā jubilejā startē mūsu sacensībās. Esam pagodināti!
Atskan starta dziesma un svilpes signāls, un jau nākamais dalībnieku pūlis ir devies ceļā. Viņiem jāmēro 34 skaisti kilometri pa gleznaino liedagu, jāpārbrien Melnsila upe (kas šogad bija īpaši sekla), jānogaršo kontrolpunktos lauku siers un gardā marmelāde un jādodas uz Roju satikt zilo Rojas pludmales cūciņu.
Tikmēr mūs jau gaida Ģipka, kur dosim startu 11 km distancei. Tieši Ģipkā šogad pulcējies vislielākais dalībnieku pulks, arī liels skaits nūjotāju un vēl viens īpašais dalībnieks – jubilāre Sabīne! Jau atkal jūtamies īpaši lepni redzēt jubilāri uz BBPU starta līnijas.
Neliela uzruna, iesildīšanās, un nu jau viss lielais pūlis ir trasē – 11 km saulainas pludmales, ko pievarēt! Startā ikvienu sagaida mūsu tiesneši, brīvprātīgie palīgi un, protams, zilā Rojas cūciņa…
Šogad BBPU suvenīrs ir saulesbrilles, kurās nobildēties, kamēr vēl ir saulains un Augusts. Kad tas izdarīts, ir jādodas viesnīcas “Roja” virzienā nogaršot zivju zupu, iedzert alu un apēst tortes gabaliņu. Šogad tortes cepējas bija īpaši pacentušās, veidojot kūkas dizainu! Paldies jums!
Pēc vakariņām ir laiks apbalvošanas ceremonijai, kurā šogad daudz pārsteigumu – pieci no sešiem trases rekordiem ir laboti! Un nu nedaudz skaitliskas informācijas..
53 km distancē kā pirmais finišēja Jānis Actiņš ar laiku 3:50:11. Otrais finišēja Kristaps Broks (3:56:44), bet trešais Mārtiņš Puriņš (3:59:47). Ātrākie baskāji vīriešu konkurencē bija Mārtiņš Puriņš (3:59:47), Miķelis Zumbers (4:02:52) un Edgars Rencis (4:16:48). Savukārt dāmu konkurencē 53 km trases rekordu laboja Līva Medne (4:43:14), kam sekoja Marta Zumberga (4:54:26) un Dace Veipa (5:07:26) – visas basām.
Tāpat arī 34 km distances trases rekords vīriešiem tika pārspēts. To paveica Uldis Kļaviņš (2:15:12), kam sekoja pērnā gada 53 km uzvarētājs Jānis Saulīte (2:17:26) un Pēteris Kaļiņins (2:40:38). Savukārt dāmu konkurencē uzvarēja Guna Meistere (2:51:47), kam sekoja spraiga cīņa par otro vietu starp Inesi Gulbi (3:16:43) un Ilvu Kārkliņu (3:16:51). 34 km trases rekords dāmām, ko pirmajā skrējienā uzstādīja Marta Zumberga, šogad vienīgais palicis nepārspēts. Visi 34 km distances ātrākie skrējēji distanci veica basām pēdām.
Tikmēr 11 km distancē ar jaunu trases rekordu triumfēja pērnā gada uzvarētājs Gundars Rusovs (41:52), otrajā vietā atstājot slovāku skrējēju Gabrielu Štefanaku (43:42) un trešajā – Gunti Rasimu (44:29). Savukārt 11 km trases rekordu laboja pērnā gada trešās vietas ieguvēja Gunta Amoliņa (45:01), kam sekoja Jūlija Kuzņecova (50:10) un Ance Ziediņa (51:23). Arī visi 11 km distances ātrākie skrējēji distanci veica basām pēdām.
Par to, ka arī šogad mums bija iespēja rīkot Baltijas Baso pēdu ultramaratonu, esam īpaši pateicīgi mūsu atbalstītājiem: Vibram FiveFingers Latvia, Rojas novada pašvaldība, Dundagas novada pašvaldība, Kolkas rags, Banga, Red Bull, Malum, Volkswagen komerctransports, Moller autocentrs, veikals „42 km 195 metri”, Cēsu alus ar „Vitamin perfomance”, Libertu bio vīns, Rāmkalni, Garīši, G. Rusova ortopēdijas centrs, Dion Sportlab, Greenwalk.eu, Latvijas Maiznieks un Balticovo.
Turklāt šogad Baltijas Baso pēdu ultramaratons ir iekļauts Volkswagenkausa vērtējumā, kā arī Latvijas ultra garo distanču kopvērtējumā Kefīra Kauss. Šis fakts mums lika justies īpaši atbalstītiem un novērtētiem!
Īpašu paldies mēs vēlētos teikt arī mūsu lieliskajiem brīvprātīgajiem palīgiem – Agnesei Vēzei, Laimonim Skadiņam, Inai Graudiņai, Agrim Vahitovam, Mārcim Bokmanim, Jānim Ābolam, Lāsmai Āboliņai, Intai Amoliņai, Ērikam Dovnarovičam, Jurim Gubam, Jānim Incenbergam, Lindai Lejai, Evitai Ločmelei un Jūlijai Zagorskai. Jūsu nesavtīgā palīdzība un atbalsts ir tas, no kā mēs varam mācīties un smelties iedvesmu nākamajiem pasākumiem! Paldies jums!
Tāpat paldies mūsu aizrautīgajiem fotogrāfiem – Aivaram Auniņam un Sandrai Rencei, kas parūpējās par to, lai ikviens BBPU dalībnieks taptu iemūžināts! Ar viņu veikumu varat iepazīties BBPU Facebook lapā un BBPU vēstures sadaļā.
Tā tas notiek – BBPU, ko mēs gatavojam visu gadu, paiet ātri un atstāj mums jaunus iespaidus, idejas un emocijas, arī jaunas mācības. Ja Tev ir idejas, kā uzlabot vai padarīt interesantāku BBPU, vai varbūt ir kāda bilde no pasākuma, ar ko padalīties, neatstāj komentāru sadaļu tukšu!
Uz tikšanos – koptreniņos, skrējienos un, protams, 4. Baltijas Baso pēdu ultramaratonā!
“Kas ir svarīgāks – mācības vai sports?” – auroja mana sākumskolas klases audzinātāja, kad es negribēju iet uz rajona matemātikas olimpiādi, jo man tajā dienā bija peldēšanas treniņš. “Sports,” es atbildēju. Tā nebija atbilde, ko gaidīja audzinātāja, es dabūju piezīmi dienasgrāmatā, lekciju par to, ka nedrīkst glabāt talanta sveci zem pūra un diplomu “par sasniegumiem mācību olimpiādē”. Varbūt tiešā tā viena treniņa man pietrūka, kad es gala pārbaudījumā biju kripucīti no tās robežas, aiz kuras bērniem piedāvāja trenēties nopietnāk. Varbūt arī nē, to es nekad neuzzināšu. Turpināja krāties mani diplomi par sasniegumiem mācībās, man prognozēja spožu intelektuālu nākotni un gribēja sūtīt uz skolu gudriem bērniem (varat iedomāties, kur es visus pasūtīju). Biju teicamniece ar bizēm, brillēm un tizliem teicamnieču svārciņiem. Labas atzīmes visur, izņemot fizkultūru – vienīgo mācību priekšmetu, kas man patika. Es mūždien biju pēdējā, mūždien dabūju ar bumbu pa galvu, mūždien mani beidzamo izsauca tautasbumbā. Vienvārdsakot, tizlene. Bet man patika! Tēvs man bija pastāstījis, kā ir stāvēt uz pjedestāla. Diezgan nežēlīgi, ņemot vērā, ka man bija ārsta atbrīvojums no sporta (ko es neizmantoju), bet es tomēr priecājos, ka es uzzināju, kā tas varētu būt. Mans mīļākais TV kanāls bija Eurosport. Es būtu atdevusi visas savas teicamās atzīmes, lai tikai būtu kaut vai pēdējā tādās lielās sacensībās. Vai vispār jebkādās sacensībās. Visi tie cilvēki man bija varoņi. Bet kur nu, ar manu veselību un spējām man nebija cerību pat uz starta iziet, kur nu vēl par kādiem pjedestāliem sapņot! Nācās vien iet pildīt mājasdarbus.
Pēc 20 gadiem es saņemu ziņu: „Negribi uzskriet 100km Pasaules čempionātā?” Ko? Es? Protams, ka es gribu! Atbilde ir jādod tagad, laika sagatavoties vairs nav, atliek cerēt uz svaigumu un gatavoties morāli. Jaunas botas man vajag jau sen. Nopērku. Jaunus auskarus arī man vajag. Priekšnieces meita man uzdāvina pupuķa spalvas. Es uz pauzes. Top pasaulē foršākie auskari. Lielais priekšnieks gāž melno humoru par sēru vainagu, ko veiksmes gadījumā var viegli transformēt par uzvarētāja lauriem. Visumā cilvēki apkārt ir pozitīvi. Protams, ka saņemu pa kādam tekstam no sērijas „kāda jēga braukt, ja nevari uzrādīt pasaules līmeņa rezultātu”, bet cenšos tādus ignorēt.
Pasaules čempionāts… Kaut kas prātam neaptverams. Kā es līdz tam nonācu? Laikam jau tad, kad brīdī, kad jau grasījos klauvēt pie doktorantūras durvīm, es tomēr nepieklauvēju, jo galvā skanēja audzinātājas mūžsenais jautājums: „Kas ir svarīgāks – mācības vai sports?”- „Sports!” Ar sportu gan šoreiz tam nebija nekāda sakara. Nestudēt un nepiepildīt uz mani liktās cerības bija mana brīvība. Ko gribu, to daru! Gribu skriet PČ – skrienu PČ! Tā kā man piedāvāja pēdējā brīdī, tad nevienai čempionei vietu neesmu atņēmusi un sirdsapziņa ir tīra. Es jau neesmu vainīga, ka dāmas, kas skrien ātrāk par mani, netiek, negrib vai kādu citu iemeslu pēc nebrauc uz to čempi.
Nu jau es sen zinu, ka pat drūmākie čempioni ir pavisam normāli cilvēki. Braucot uz Nīderlandi, rēcam, smejamies, nokūpinām busā kontaktu, cenšoties uzvārīt ūdeni, ciematiņā veidojam mahinācijas ar ēdināšanu un orientieristu stilā atrodam īsāko ceļu uz veikalu pāri valnim, kas apaudzis ar nātrēm, usnēm un rozēm. Līst pirmās asinis.
Nākamajā dienā jāaizbrauc uz Brēmeni pēc Daces, kas ierodas ar lidmašīnu. Jā, izrādās, ka, braucot uz čempi Vinshotenā, var pa ceļam paķert ekskursiju Brēmenē. Man patika karuselī Brēmenes muzikantu stilā izvizināties uz gaiļa. Pēc obligātajām procedūrām jāpaspēj uz gājienu Vinshotenā. Nevaram atrast, kur tas sākas, mūsu apsviedīgais treneris, kuru esam iesaukuši par Laika Pavēlnieku, esot atvests pie kaut kādas baznīcas ar lieliem pulksteņiem. Ieraugām kaut kādu pilsētas shēmu, atrodam baznīcas, orientieristu stilā paņemam azimutu un pēdējā brīdī paspējam uz gājienu. Mūsu izpildījumā tas ir diezgan haotisks, bet tāds ir arī mūsu valsts plāksnītes nesējs – norīkotais ķipars uz uzraksta jāj kā uz zirdziņa, kapā krūmus un mēģina neitralizēt korejiešus. Jā, korejieši ir jocīgāki par mums, jo viņi fotografē visu, pat televizorus! Uz beigām haotiski paliek pilnīgi visi, mums pievienojas vīri, draugi un šoferis, un paēdam arī visi. Visi ir atslābuši un nemaz neizskatās tik nopietni, kā it kā vajadzētu būt Pasaules čempionātā. Vakarā vēl saņemam numurs un visādus štruntiņus, ieskaitot baltu lapu. Tā laikam testamentam. Mūsu līdzjutēji apspriežas: „Manējai ir gurķi, nebūs jāskrien uz veikalu.” – „Ja tas būtu tik vienkārši! Tu jau nezini, ko viņa gribēs!” Jā, ultraskrējēju vīri ir gatavi dekrēta dīvainībām.
Sacensību rīts. Es esmu pārbijusies. Kā lai noskrien 100 kilometrus? Trīcu un drebu, bet pārējie šķiet normāli. Saliekam uz sev rezervētā galda kārumus, nofočējamies, izejam lidostas cienīgu apskati un esam gandrīz pašā priekšā. Kā par brīnumu, neviens nenonesa no kātiem. Man acīs aizkustinājuma asaras. Pasaules čempionāts…
Pirmo kilometru nepamanu, otrajā pamanu sabrauktu ezi. Skrienas viegli, saprotu, ka jātaupās, bet arī neitrālajā ātrumā ripo labi. Ārā ir vēss. Priecājos par pilsētu, ir lieli svētki – par godu mums vietējie ir izrotājuši pilsētu ar vimpeļiem, karodziņiem, baloniem un citiem rotājumiem. Sagādāts ūdens un sūkļi, iedzīvotāji taisa piknikus un uzmundrina. Viņi pat manu vārdu uz numura izlasa pareizi! Kaitinoša ir tikai viena vieta, kas smakas ziņā sacenšas ar Lido un Gan Bei – kaut kāds bārbekjū. Vismaz nākas ātrāk skriet, lai ātrāk tiek prom.
Hops, jau otrais 10km aplis! Joprojām ir viegli. Kontrollaiks ir 12h, bet es klusībā ceru uz 11h. Pagaidām ir rezerve, ko es tērēšu vēlāk. Trase jau mazliet izretojusies, ir brīvāk.
20 km noskrieti, joprojām viegli. Mans lielākais fans ir ukraiņu treneris. Vispār pastāv tautu draudzība un citu valstu pārstāvji mani uzmundrina. Es viņus arī. Iepazīstos ar Larsu no Dānijas. Viņš skrien ātrāk. Laikam nav valsts izlasē, bet parastajā ieskaitē. Vēl ir 50km skrējēji un 10x10km stafešnieki. Daži palido garām, dažiem lidoju garām es. Ap 25.km sāk tā kā spiest, tā kā sāpēt sāns. Bonusā sākas pretvēja posms, kas rezultējas ar plīsienu. Nopietni? Plīsiens 25.km? 100km sacensībās? Tā nav godīgi! Par laimi, pēc dažiem km tas pāriet, bet tālāk jau skrienu mierīgāk.
30km noskrieti, pie galdiem drusku apstājos ieēst. Paliek grūti skriet. Pārsvars pār savu 11h plānu ir iekrāts, bet tūliņ jau tērēsies nost. Sākas svelme. Grūti… Nolemju pie galdiem no somas paņemt cepurīti. Paliek arvien grūtāk un grūtāk. Atceros atziņu – ja gribi skriet, skrien 5 kilometrus, ja gribi mainīt savu dzīvi, skrien maratonu, ja gribi runāt ar Dievu, skrien ultru. Es runāju tikai ar sevi: „Gribēji skriet Pasaules čempionātā? Ta nepīksti un skrien!” Nesaprotu, kā es to paveikšu, bet pārsvars pār sevi joprojām ir. Bet nav noskriets pat maratons…
Aiz muguras 40km, pārsvars saglabājas. Pie ēšanas es prasu, kā lai es noeksistēju vēl 60 kilometrus. „Uz desas un gumijlāčiem,” iesaka Daces vīrs. Desu negribu, glikozes končas gan pagrābju. Nuja, var jau viņas arī pa ceļam ēst, kā es turpmāk arī daru. Cepuri aizmirstu paņemt, tāpēc daudz laistos ar ūdeni. Runāju ar sevi. Zinu, ka Latvijā manām gaitām seko līdzi, pati sev arī esmu devusi solījumu noskriet tieši tik ātri, cik es varu. Tālumā pamanu Daci. Eu, ta jau nav tik bezcerīgi ar mani! Saprotu, ka neesmu viņu noķērusi, vienkārši viņai ir uznācis plīsiens. Noķeru un cenšos aizdzīt uz priekšu. Viņa prasa, kā mēs to paveiksim, es saku, ka nezinu. Starpfinišā esam aptuveni reizē.
Nu tā, puse. Kā esmu pie tualetēm, tā liekas, ka vēl nevajag, vēl var izciest. Plānoju iztikt ar vienu atliešanas reizi. Ir tik ārprātā grūti! Trasē ir vietas, kur paskriet nevaru, tur mazliet pastaigāju, dzerot ūdeni. Kaut kad ap šo laiku ik pa brīdim satieku Larsu. Viens otru uzmundrinām. Šķiet, ka tagad būšu ātrāka par viņu. Nepamanīju, kā ēdināšanā man pagāja garām Dace, bet tagad atkal redzu viņu priekšā. Jānoķer! Ja es būšu pirmā no latvietēm, nebūs tik traki! Noķeru.
60km pieveikti, iet septītais aplis. Drūmi. Plānoju, kā iekļauties kontrollaikā. Neko daudz neatceros. Cepures man joprojām nav, bet nevajag arī, atkal ir foršs laiks. Cenšos iesēsties astē aziātei, jo aziāti tak zina, ko dara. Nē, šitā nezina, skrienu garām. Kaut kāds vecs onka, kas izskatās kā nāvei parādā. Tas arī izskatās prasmīgs, bet nav. Skrienu garām, bet nevaru īsti to izdarīt. Šķiet, šajā aplī Māris, apdzenot par apli, domāja, ka man ir slikti. Nācās pielikt pūles, lai aizdzītu viņu uz priekšu.
70km aiz muguras. Treneris liek iedzert I vitamīnu. Es klausu. Kur tie gadi, kopš pēdējoreiz dzēru Ibīti! Tas esot, lai nesāk nekas sāpēt. Celis un sēžas nervs jau ierunājās, bet es viņus apklusināju, jo Pasaules čempionāts tak! Augšstilbi gan ir kā laukakmeņi. Kad palikuši 27km, atgūstu smaidu. Tas jau ir reāls attālums! Tas vairs nav kosmoss! 11h plāns atkal ir reāls. Galvā ir, bet kājās nav. Nevaru paskriet, bet vismaz noskaņojums labs. Trases tiesnešiem gan es izskatos nespējīga turpināt ceļu. „I`m ok, I`m just tired!” – „Oh, you are tired… Ok, that can be!” Fū, tiku no viņiem vaļā. Pamanu, ka mana bize ir pārvērtusies dredā. Nevaru to pat izjaukt, tāpēc sataisu copē. Jūtos uzpucējusies.
Pieveikti 80km! Jesjesjes! Tas jau ir pavisam reāli, mans finišs Pasaules čempionātā ir ar roku sasniedzams! Pie ēdināšanas saucu Krišjānim, ka drīkst sūtīt uz mājām ziņu, ka es atkal smaidu. Pārrunas ar sevi. „Tak skrien lēnāk, tāpat tādu tempu nenoturēsi!” – „Es nemāku…” Sāk likties, ka es nemāku neko. Velkos pa trasi, bet rodas plāns finišēt 10:30. Tas ir reāli. Zinu, ka daži gaida no manis 10h, bet kaut kāds saprāts man galvā tomēr ir un es labi zinu, ka kājas mani vairs nenes. Piesienos kaut kādam kaķim. Viņš ir foršs. Trasē dzērājs kaut ko bļaustās, bet, kad man garām panesas itāliete, saprotu, ka tas ir itāļu treneris. Viņš nesas pakaļ itālietei un spridzina balonus. Fuj, labi, ka mūsējais treneris tikai saka: „Nu, Gunta, ko tu apstājies? Ņem pudeli un skrien!” Starpfinišā man nozvana ar zvanu, lai zinu, ka pēdējais aplis. Kā biatlonā. Man patīk!
Pēdējais aplis. Iekšās nekā vairs nav, tāpēc nekas arī ārā nevar iznākt. Velkos, cenšoties to tomēr izdarīt godam. Sāk līt smaržīgs lietus. Pasaku paldies visiem atbalstītājiem, no kuriem jutu personīgu attieksmi. Tas kungs dzirdināšanā, kas neļāva mani dzirdīt nevienam citam, bija brīnišķīgs! Un tas pāris, kas teica, ka esmu lieliska. Un tā tante, kas nepagurstoši turēja plakātu. Tie mediķi trases malā… Ko, mediķi? Jā, es laikam atkal izskatos slima, jo viņi man piesienas. Ejiet dēt, „I`m just very tired!” Jāmūk prom. Nu jau viss, nu jau pēdējais kilometrs. Komentētājs izsauc manu vārdu, paceļu rokas un esmu finišējusi! 10:06:42!
Pēc finiša man apliek milzīgu dvieli un atkal prasa, vai viss kārtībā. Ko, vēl viens? Ā, nē, nu jau viss, nu jau mani vairs nenovāks no trases. Sāk likties jauki, ka man paprasa, kā es jūtos. Klunkurēju garām gardumu galdam, uzrodas Krišjānis. Lieku, lai viņš aizved mani apsēsties. Atrodu solu, bet apsēsties nevaru. Nu nevaru un viss! Kājas nelokās! Ja pēc Rīga – Valmiera finiša es lēkāju, tad tagad nespēju apsēsties! Pēc zināmiem pūliņiem tomēr tieku ar šo uzdevumu galā. Sēžu lietū, dvielis apkārt, esmu noskrējusi tos trakos 100 kilometrus un skatos telefonā, ko manējie man sarakstījuši. Šķiet, ka mājās ir gājis karsti! Esmu uzveikusi Larsu, strīpu ar citiem cilvēkiem, 12 stafetes komandas, bet, pats galvenais, savu “es nevaru”. Man nav ne jausmas, vai mani parādīja Eurosport, un tas arī ir vienalga. Galvenais, ka man sekoja līdzi manējie. Smejos un ar aizkustinājuma asarām lasu apsveikumus.
Ļauju sevi vest vakariņās un visur, kur vajag. Gribu gulēt. Lieku no trīsstāvīgās gultas manu veļu nocelt uz pirmo stāvu. Pačalojam ar meitenēm – mēs visas trīs finišējām un dabūjām komandas ieskaiti Latvijai. Visas noskrējām sev labā laikā. Un sākas kaut kādi smiekli par galīgi neko, atslābums un pārguruma pilns miedziņš.
Un kad tu beidzot kaut ko uzrakstīsi? – uzjautāja man Amoliņas jaunkundze. Šķiet, ka par Parīzi esmu visiem jau visu izstāstījusi, tāpēc nolēmu ar savu stāstu iezīmēt vasaras beigas un jauna daudzsološa rudens sākumu. Gribu pati paskatīties uz sastrādāto šajā pavasarī un vasarā. Man ir pilnīgi Traks vīrs, kurš skrien visur un visu, tad nu es mēģinu turēt līdzi, izvēloties īsākas distances un tomēr ne visu.
Ziema un pavasaris pagāja cītīgi gatavojoties pirmajam randiņam ar maratonu, ļoti vēlējos noskriet to, nepārejot soļos, tāpēc veiksmīgi tiku pie brīnišķīga trenera, ar kura palīdzību man mērķis un randiņš izdevās prieka un laimes pilns, šo to gan nācās upurēt, tā kā Rēzeknes pusīte iekrita vienā nedēļā ar Parīzi, tad Rēzeknē (06.04.2015) startēju 10 km distancē, noskrienot to 0:48:22, bija jautri, jo pēc tam varēja jūsmīgi atbalstīt pārējos noskrieniešus trase malā, turklāt ļoti priecājos par savu pirmo draudzeni, kuru ievilināju noskriet pirmo pusmaratonu, īsa piebilde, nākamās draudzenes drīz arī kritīs kārdinājumā.
Un tad jau Lielā diena bija klāt, ak skaistā un romantiskā Parīze (12.04.2015), gardie kruasāni, krāsainie ļaudis un daudz ritmiskas Āfrikāņu mūzikas. Starts pirmajā maratona, līdz finišam divreiz apraudājoties (aiz laimes) tiku 03:59:13, pazaudēju vīru pēdējos kilometros, toties saņēmu apskāvienu no draudzīga francūža, bet es pat uz viņu nepaskatījos, jo meklēju savu vīru, tā kā spējam lasīt viens otra domas, tad arī šādā pūlī, finišēja vairāk kā 40 000 dalībnieku (te kādam statistiķim mani būtu jāpielabo, bet joprojām neticu, ka piedalījās tikai 9000 dāmas), viens otru atradām pirms medaļas vēl bija kaklā.
Uz jautājumu, vai ir dzīve pēc maratona, atbildes nebija ilgi jāmeklē, jo Vāveres tikušas pie jaunām kleitām un tās noteikti ir jāiemēģina jau Biķernieku pusītē (26.04.2015), lai arī sākotnēji šķiet, ka nebūs pietiekami silts, tomēr saulīte mūs lutina un mani arī lutina Ina, piešķirot skaistāko numuru ar kādu man ir nācies skriet 333, rezultāts arī brīnišķīgs, tieku pie jauna PB 1:50:22, lai arī sapnītis par finišēšanu pirms TT 1:50, vēl jāpasapņo.
Aprīli esmu noslēgusi un maijs var sākties ar sievišķīgāko skrējienu (01.05.2015), trases malās tik daudz puišu atbalstītāju, kā nekur. Lai arī doma ir skriet lēnām un vienkārši tikt pie finiša puķes, tomēr ambīcijas dara savu un skrienu, cik jaudas 7km 0:35:24. Pilns Mežaparks skaistām meitenēm!
Tā kā tās ir garās maija brīvdienas 2 dienu vietā tiekam pie 4 brīvdienām, protams, jāpiedalās vēl kādā skrējienā, Aizkraukles pusmaratons (03.05.2015), skaists, ģimenisks skrējiens, arī tētis atbraucis pieskatīt mazdēliņus un uzmundrināt savu peciņu, šķiet, ka spēka nav sevišķi daudz, tāpēc neļauju atslābt Vizbulītei un pieķeros klāt kā dadzītis, visus 21 km pļāpājot un izskrienot tādu kā brīvdienu treniņu, pirmais pusmaratons virs 2 stundām, 02:04:24, toties skaistas bildes.
Un beidzot klāt arī Rīgas ballīte (17.05.2015), degu nepacietībā izmēģināt spēkus TT, protams, ir diezgan liels uztraukums, bet blakus man ir ļoti pieredzējusī Ilona, kas noteikti zinās kas un kā pareizi jādara, tā kā atliek vien būt kaujas gatavībā un skriet, un jā nevaru nepieminēt, ka tikām arī vienā filmā ar Valēriju Žolnaroviču, tas vēl bij tas tālais pavasaris, kad Emīlam riebās skriet. Būt par TT bija jauki, jautri un pacilājoši, paldies Signim par šo iespēju un pieredzi, finiša laiks 02:00:36.
Skriešanas sezona vēl tikai pamazām sāk iesilt, tāpēc priecājos par iespēju pamēģināt, kā ir noorganizēts „Izskrienam Rīgu”(23.05.2015) seriāls, jau 2014. gadā gribēju pamēģināt, bet pietrūka laika, tad nu šogad tā pirmais posms, ir gandrīz akurāt pie mājas sliekšņa, 2 km attālumā, tāpēc Izskrienu Rīgu pa AB Dambi 10 km garumā ar laiku 0:49:29 un tieku pie skaistām zeķēm.
Ar lielu nepacietību gaidu savu satikšanos ar Stirnu Buku, lai arī abonements jau kabatā no janvāra, tomēr pirmais posms pārklājās ar Parīzi, tāpēc tiekamies tikai Abavas Stirnu Bukā (30.05.2015), kur piedalos Lūša distancē 32 km, izdodas finišēt 04:00:21, jāsaka godīgi, dikti grūti gāja, sāpes kājās ir tik lielas, ka esmu tuvu asarām, un dažus kalnus pieveicu atmuguriski, pēc finiša pat šķiet, ka nākamajā posmā distance jāmaina uz īsāku, tomēr pēc pāris dienām, kad sāpes pārgājušas, iespītējos un nolemju, ka lūsim ieskatīšos acīs vēlreiz un rēķinus nokārtošu.
Nu ir pienākusi kārta sezonas jaunumam Zilonis Tumsā (06.06.2015), Parīzē esmu nopirkusi lukturīti speciāli šim skrējienam, pēc visām nebūšanām ar ūdeni un marķējumu pagājušā gada CET, šis pasākums tiek gaidīts visai piesardzīgi, bet lieki, ir tik forši, atmosfēra uz +10, skriešana tumsā interesanta un pirmo reizi izdodas arī nolikties garšļaukus, bet pie vainas bija Aivars703, ieraudzīju viņa spīdīgos riekstus un biju gar zemi kā likts, 28.75 km pieveicu 03:10:49 un tiku pie pjedestāla.
Jau sezonas sākumā zināju, ka Ventspilī turēšu TT un tā būs mana pirmā reize, tomēr kaut kā sagadījās tā, ka pie TT jau tiku Rīgā, turklāt TT tā iedvesmo, ka esmu gatava to atkārtot un šķiet, ka Vāveres arī nav pārlieku dusmīgas par dažiem samazinātajiem punktiem, Ventspilī patīk skriet, iemesls laikam jāmeklē tajos bunģieros, uzsit tādu smuku pulsiņu un uzreiz rodas svētku sajūta. Ar Lindu finišējām 01:59:46.
Esmu gatava ieskatīties lūša acīs, turklāt Stirnu Buks lec Zebrus apkaimē (28.06.2015), kas pēc apprecēšanās ar Trako ir kļuvusi par manām brīvdienu mājām, turklāt zinu, ka apkārtne te ir ļoti skaista un tam vajadzētu padarīt šo izaicinājumu vieglāku, 33 km izdodas finišēt 03:55:22, lai arī kāja pēc 21 km atkal liek par sevi manīt, toties ķermenī ir prieks un pārliecība, ka varu, šajā skrējienā ļoti patika pēc finiša atmosfēra, laikam atgādināja bērnību, kad tēta sporta spēles notika vienkāršās pļavās, nevis modernos kempingos.
Varētu domāt, ka visi Skrien Latvija posmi tādi vienādi, kā medaļas sezonas sākumā, tomēr Jelgava (11.07.2015) izceļas ar skriešanu naktī, nu tad jāizceļas arī man, vīrs sociālajos portālos izlasa, ka būs balva par pamanāmāko skrējēju, tu tad es par tādu arī kļūstu, iemantojot jaunu iesauku „Eglīte” un kāpēc gan lai nevairotu prieku apkārtējos un sevī, turklāt ieguvu tik daudz uzmundrinātāju un atbalstītāju, ka tiku arī pie jauna PB 01:48:32 un sapnītis par finišēšanu pirms 1:50 TT siltā vasaras naktī arī piepildījies.
No lūša man vairs nav bail, tāpēc ar prieku stājos uz starta Stirnu Buks Talsi (25.07.2015), prieks un saviļņojums ir tik liels, ka mūsu (ar Ultralapsu) skrējiens nemanot pārtop baudījumā un apkārtnes vērošanā, izklačojamies no sirds un rajona, samulsinām dažus čaļus, panesoties tiem garām, kā vējš, finišējam 33 km 03:56:05. Tīrā bauda un izprieca.
Ir mums tāda tradīcija, katru gadu Jaunajā gadā, ui ne tā, tā, katru gadu vasarā doties apciemot kādu Latvijas novadu un izpētīt, ar ko tad nodarbojas vietējie censoņi, sevišķi vīna un alus darīšanā, tad mūsu Intelektuālo dzērāju “pēc trīsdesmit” klubiņš dodas Kurzemes virzienā, jo Zukam (tas ir man), redz jāskrien pusmaratons un pārējie klubiņa biedri laipni ieplāno maršrutu tā, ka manas mīļās Vāveres un es pati tiekam pie punktiem Kuldīgā (15.08.2015), ļoti patika finišs, skrienu tāda priecīga, ka esmu veiksmīgi tikusi galā un pēkšņi no aizmugures kāds kungs sāk visus apdzīt, nu nē, es nodomāju, Vāveres tā nepadodas, jo Rieksti skrien pēc Vāveres, nevis Vāvere pēc riekstiem, protams, ka es biju pirmā finišā ar laiku 01:50:45.
Laimīga un priecīga atgriezos no Vīna tūres, tomēr kaut kur esmu noķērusi Vīrusu, kas diezgan pamatīgi izsit no sliedēm, toties spēju novērtēt tos censoņus, kas spēj piedalīties visās sacensībās, tas tomēr prasa tik daudz gan laika, gan resursu, gan rūpību pret sevi. Temperatūra spītīgi nekrītas, nav nekāda baisā, bet 37.4 jau nedēļu, iesnas traucē elpot, tomēr vēl no rīta plānoju skriet 30 km, bet labi, ka ir prātīgi draugi, kas pārreģistrē mani uz Zaķīti Āžu Kalna Stirnu bukā (22.08.2015), sastrēgumā pie Dambja esmu tik nosvīdusi, ka to pamana pat daži nepazīstami cīņu biedri, priecājos, ka Vīruss svīst laukā un būšu drīz vesela, esmu laimīga, ka blakus ir Lelde, kas mani uzmana un mežā neatstāj, finišējam 9 km pēc 1:01:45. Kā teica Kalnu Karalis, katram pašam ir jāpārbauda, kā ir skriet slimam, lai izdarītu secinājumus, manējais ir – Nekad neslimojiet brīvdienās, jo tad taču jāskrien!
Uz doto brīdi pēdējās sacensības, kurās esmu piedalījusies ir pirmās, kurās nodomāju, NEKAD VAIRS, mājīgais BBPU (29.08.2015), pilnīgi noteikti nesapratu, kā cilvēki spēj noskriet maratonu vai vēl kaut ko šausmīgāku (ko domāju par Ultralapsu un Vančuku laikam labāk vispār nepieminēšu), pēdējā kontrolpunktā domāju, stāšos ārā un viss, es pat nezinu, kas pie vainas, jā, sāpēja vēders, bet ne tik ļoti, lai nepaciestu, spieda botas, bet tak ne jau pirmo reizi (šos treilu apavus noteiktu metu ārā, ja nu kāds grib piejaucēt, laipni atdošu, priekšroka Leldei, jo viņai vajadzētu derēt), nezinu, kas notika, par laimi brīvprātīgie un Gunta mani atdzīvināja un savus 34 km pieveicu 03:26:21.
Secinājumi, nebūs nekāds NEKAD VAIRS, ir jātrenējas, mazulīt, Vāveru izaicinājums tuvojas – dosimies iekarot Venēciju, skriesim rudens treilus (ar steigu pērku jaunus treilu apavus), baudīšu botānisko dārzu Salaspilī un pēdējos divos Skrien Latvija posmos centīšos ielauzties savas vecuma grupas desmitniekā. Turpināšu savas draudzenes aplipināt ar skriešanas vīrusu, turēšu īkšķi par Beibika pirmo reizi Valmierā un priecāšos jūs visus atkal redzēt sacensībās un koptreniņos.
Šī gada pēdējā augusta sestdienā notika jau trešais Baltijas Baso pēdu ultramaratons. Kā jau ierasts, visiem interesentiem piedāvājām iespēju pārbaudīt savus spēkus 53 km, 34 km un 11 km distancēs, skrienot pa skaisto Kurzemes pludmali. Šogad bijām vēl kuplākā pulkā nekā pērn – sacensības pulcēja vairāk kā 170 dalībniekus, skrējējus un nūjotājus, tai skaitā sportistus no Slovākijas, Lietuvas un Lielbritānijas. Turklāt sacensības izdevās rekordiem bagātas – tika laboti pieci no sešiem trases rekordiem.
km 
-