Pēdējā mēneša laikā aizvadīti trīs ātri skrējieni ar tendenci samazināties distancei, laikam un pieaugt ātrumam.
Piedzīvojumiem bagātais Vīnes pusmaratons. Tāls brauciens autobusā ar nedaudz sajauktu izbraukšanas laiku, agra celšanās uz startu, siltāki laikapstākļi nekā plānots. 21km distance. Karsti, daudz dalībnieku, šauras ielas. Un, protams, neizprotams dūrējs sānā ik palaikam sākot ar 8km, tieši tai brīdī, kad ir labākais laiks paskriet ātrāk, t.i., pa ielu augšup, bet vēlāk arī uz leju vai pa taisnīti. Tā prātīgi skrienot savu plānu neizdevās realizēt. Bet pēdējos 4km skrienot lejā no kalna un uzjožot finiša spurtiņu – nē, tā ātra skriešana piebeidz. Ātrākais kilometrs pēdējais 4:36min/km. Lai nu kā finišs ar gandrīz PB – 1h47h37.
Biķernieku pusmaratons. Kur gan, ja ne Rīgā skriet īsāku distanci par pusīti. Nebrauks jau tālu ceļu skriet 11km. Iepriekšējās dienas sabrauktie velo kilometri tiek izskrieti no kājām pirmajā kilometrā. Prieks par savu dzeršanas pudeli trasē. Sākums iesākās ātri (nav ko līst priekšā) līdz otrais kilometrs nopīkstēja 4:12min/km. Panika. Es tik ātri neskrienu un ir karsts tā temps manāmi nokritās. Un, jā TT 1h30 aizskrēja garām pirmā apļa beigās. Nav mans skriešanas ātrums, nav. Tur arī pavīdēja doma par vienu apli. Ja divi, tad divi. Otrais aplis bija tāds ievērojami lēnāks bez finiša izrāviena. Šai dienai plāns A – finišēt, B – noskriet zem 55minūtēm. Piedodiet pusītes skrējēji, bet kā es priecājos, ka man ir tikai divi apļi. Šo sajūsmu es izbaudīju staigājot gar trasi un piedāvājot jums ūdeni kā arī redzot jūsu neizpratnes pilnos skatienus par to kāpēc es atrodos trasē bez numuru.
Sieviešu skrējiens. Te kā jau tradicionāli. Darbošanās Expo pirms, tad skrējiens un mantu glabātuvē pēc skrējiena. Jau sākumā plāns A – noskriet ātrāk kā pagājušo gadu jeb turēties pie TT 35min. Protams, noķēru TT, nokomentēju, ka ar šiem skrienot nav jādomā par tempu uz ko dabūju dzirdēt: „vai tad tas tev jau nav asinīs?”. Ir, bet uz daudzreiz lēnāku laiku. Un prom biju. Tik katrā līkumā atskatoties, cik tālu šie aizmugurē. Pie 3km pirmās domas par mest mieru (pārāk daudz uzmundrinātāju trasē), pie 4km uz pulsu negribēju skatīties, pie 5km vēl tikai nepilnas 10minūtes un tad viss. Pie 6km atdodiet man finišu man ir grūti, esmu piekususi, sāp mugura un vispār kāda velna pēc vajag tik ātri skriet? “Skrien, skrien, neskaties atpakaļ” labākais uzmundrinājums, ko gadījies dzirdēt. Ātrākais pēdējais kilometrs 4:36min/km. Jā TT man nenoķēra tāpēc finišā priecājos kā mazs bērns. Plāns A+ izpildīts – finišs pēc 34min7sek ar nepieklājīgi augsto 39.v kopvērtējumā.
Kas visam šim kopīgs. Ātra skriešana, vidējais puls ap 168, mēle pār zobiem, pēdējiem diviem īsa distance. Tā tu esi ievelcies finišā piekusis, saguris, pārguris, aizelsies un vēl bez elpas. Pie tam visu laiku skrienot domā, tev jāskrien, jāskrien, nevar atlaist, saņemies, elpo, tu to vari, tu tiešām to vari, vēl nedaudz, turpini skriet šādā ātrumā, finišs vairs nav tālu. Nē, es labāk izbaudu tā prātīgi un mierīgi garu skrējienu gandrīz par visu naudu un tam atvēlēto laiku.
Ātri paskriets ir, nemiera velniņš gandarīts. Tagad var atgriezties pie sev tīkamajiem skrienam gabaliem un velo.
Lai arī es drīzāk teiktu, ka tā nekad nebeidzas, bet lai jau – tikko oficiāli ir sākusies jaunā skriešanas seriāla “Skrien Latvija” sezona, ko 6.aprīlī atklāja Rēzeknes pusmaratons. Tad nu, par to un ap to arī pastāstīšu!
Mazai atkāpei uzdošu jums vienu jautājumu:
Vai ziniet, kā jūtas mazs bērns, kad viņam atņem vismīļāko konfekti, ko viņš teju, teju jau bāzīs mutē, lai pārlaimīgi izbaudītu cukuroto saldumu..?!?! Nē?? Nu tad pamēģiniet atņemt mazam bērnam konfekti un paskatieties, kāda būs viņa reakcija!
Jēēēēs… tā es jutos, kad janvāra beigās fizioterapeits man pateica – skriet nedrīkst… “Brauc ar riteni, peldi, trenē muguru, bet skriet nevar!” Tā viņš teica… Detaļās neieslīgšu, bet principā tikai tāpēc, ka sāp kāja, bet vainīga ir mugura…
Un tā pagāja divi mēneši bez skriešanas… Minos ar riteni, peldēju, vingroju un cerēju, ka drīz viss pāries.
Un tad pienāca marta sākums, kad fizioterapeits atļāva “sākt lēnām tipināt”! Un tad es jutos tā:
Biju gatava tajā pašā dienā mesties ielās!
7.marts. Šodien ir tieši mēnesis, kopš atsāku tipināt!
Jauna sezona – jauna tehnika
Tiešām sāku lēnām, joprojām skrienu lēnām, lai neiekultos atpakaļ traumā. Jāsaka, ka tas ir visai smagi! Emocionāli smagi, jo gribas skriet kā agrāk, bet reāli nevar… Pamazām samierinājos ar to, ka man jāmācās skriet – pie tam ar ļooooooti lēnu tempu… Tā nu es sāku apgūt arī priekš sevis jaunu skriešanas tehniku: nelikt soli no papēža. Un jāsaka, ka tas palīdz, jo, acīmredzot, mugurai ir mazāks trieciens, bet līdz ar to – arī kāja nesāp tik ļoti.
Kilometru pie kilometra… Temps gandrīz divas reizes lēnāks, kā pirms pauzes. Distances divreiz īsākas, kā pirms pauzes… kāja vēl sāp, un katru reizi, kad izeju ārā, iestāstu sev, ka lēnām un pamazām, un, galu galā, viss būs ok! Galvenais – nepārforsēt!
Lēnām cenšos atgriezties trasē… :)
Un tā es lēnām attipināju līdz Rēzeknes pusmaratonam. Pagājušā gada beigās paspēju iegādāties abonementu, tāpēc par pieteikšanos nebija jāsatraucas, bet ilgi vēl pirms tam domāju – vai nebūtu prātīgāk pārreģistrēties uz 10km distanci… Bet tad, kad es parunāju ar sevi un nolēmu, ka, ja es saņemšos un skriešu nevis uz savu laiku 1h45min, bet gan uz 2h30min, tad varu arī tipināt garo distanci jeb 21.0975km. Tā nu Rēzeknes pusmaratons ir bijis mans garākais skrējiens šogad!
Noskrēju. Mazliet ātrāk, nekā sākotnēji biju plānojusi (2h12min), toties ilgāk kā jebkad agrāk.
Jāsaka, ka gāja ārkārtīgi grūti – nekad nebija bijis tik grūti… Labāk nemaz neteikšu, ar kādu vidējo pulsu tur kūņājos. Sākumā kopā ar lieliskajām 2h20min tempa turētājām Evitu un Laumu, kas jau pašos pirmajos kilometros paspēja izteikties: “Austiņu nav [mūzika], temps lēns.. Kaut kas nav!” Bet kā mēs kopīgi izsecinājām – nav ko sezonas sākumā uzstādīt rekordus, tad būs grūtāk pārspēt rezultātu vēlāk! Tad nu lūk – man būs plaša zona, kur izvērsties! Galvenais, ka kāja jūtas salīdzinoši labi.
Lēnām tipinot… :)
Jauna sezona – jauns uzraksts
Agris vēl pirms starta paspēja pacilāt manu krekliņu un apsveikt ar atgriešanos. Es jau zinu, ka šis uzraksts viņam ir zibējis garām arī iepriekš un izskatās, ka citādāk viņš mani nemaz neatpazīst. Es jau pagājušajā gadā jums solīju, ka būs – būs jauns uzraksts! Ir jauns!
Par to vieni no aizmugures kliedz:“Tā taču Baiba, kurš tad vēl?! Labs uzraksts!”
Citi, mani apsteidzot, rāda īkšķus gaisā un vēl labu gabalu sauc “Labs uzraksts! Riktīgi labs!”
Bet no citiem finišā nākas dzirdēt: “Piedod, bet es beidzu ātrāk!”
Yes! Jauno sezonu sākam ar
“Beidzam reizē?!”
Jauna sezona – jauna komanda
Tā ir sanācis, ka šogad jau trešo gadu skriešanu jautrāku padara arī komandu cīņas. Ja pagājušajā gadā es nebiju nevienā šāda veida komandā, tad šogad esmu Vāvere! Lūk, mūsu logo:
Pirmā trimestra beigās-otrā trimesta sākumā atsāku iet uz skrējēju jogu. Enerģijas līmenis pamazām sāka atjaunoties, mazāk izjutu nogurumu un hormonu izraisītās noskaņojuma maiņas. Ķermenī sāk just visāda veida izmaiņas, lielākoties pa vēdera lejasdaļu, kā arī asinsspiedienā – atsevišķas pozas man vairs nav pieejamas, īpaši inversās – stāvēšana uz galvas vai pleciem, L poza, arī gulēšana uz vēdera un kobra rada zināmu diskomfortu. Par vēdera pozām, inversijām un arī dziļajiem pagriezieniem jogā literatūra nobrīdina – ka labāk izvairīties, ja vien neesi nodarbojies ar jogu gadiem un nejūties eksperts. Arī skrienot vēdera muskuļos kaut kas tiek vilkts, dažreiz pēc skriešanas ir diskomforts, dažreiz arī skrienot. Ārste vien nogrozīja galvu un neko īsti pateikt nevarēja – pieredzes viņai neesot, bet kamēr diskomforts nepārvēršoties sāpēs un kamēr man pašai šķiet, ka viss ir kārtībā, es varot turpināt skriet. Mani 30km nedēļā viņai, protams, liekas kosmisks apjoms, bet arī man viņš tāds likās, kad sāku skriet, tāpēc tas vien man nešķiet rādītājs.
Par vēdera preses muskuļiem
Dažādā literatūrā iesaka, sākot no otrā trimestra, pārstāt visa veida preses vingrojumus, tā vieta mācoties atslābināt preses muskuļus pilnībā. Ir gan arī lasīti raksti par profesionālajām sportistēm, kas turpināja spēka vingrojumus, ieskaitot presītes, arī grūtniecībā, tomēr sportistes ir sportistes, es sevi pie tādām nepieskaitu. Rakstot šo, man pēkšņi ienāca prātā, ka nekur neesmu redzējusi skaidrojumu, kāpēc prese tik ļoti jāsargā. Jāsaka, ka izpētot dažādos rakstus, tā līdz galam arī nekļuva skaidrs. Dažādos avotos ir dažādi padomi, dažos pat rakstīts, ka atsevišķi vingrinājumi ir ne vien atļauti, bet arī ieteicami. Tomēr daudzajos avotos ir brīdinājumi par vēdera muskuļi nobīdi jeb diastasis recti, kas ir bieža parādība grūtniecības laikā un kuru pastiprina klasiskie vēdera preses vingrojumi. Laba rakstu sērija par tās prevenciju ir atrodama šeit.
Sakarā ar vēdera presīti mani gaidīja vairāki pārsteigumi. Pirmais – izrādās, lielāko dienas daļu es pavadu ar viegli ievilktiem preses muskuļiem. Iespējams, tas ir tāds blakusefekts no skriešanas, pateicoties kurai garajos skrējienos es iemācījos izmantot preses muskuļus arī ikdienā, stabilizējot ķermeni un palīdzot mugurai. Atslābināt tos nācās mācīties no jauna. Otrais, kas laikam ir iemesls pirmajam – ļoti daudzas darbības (pat ikdienišķas) iedarbina preses muskuļus. Man pat pārcelt kāju no pedāļa uz pedāli mašīnā nācās pārmācīties, nemaz nerunājot par piecelšanos sēdus no rītiem gultā (nācās mācīties darīt to caur sānu, bet pat esot nu jau trešajā trimestrī man ik pa brīdim tas aizmirstas).
Par preses muskuļiem, kā arī par muguras muskuļiem ir svarīgi pieminēt vienu lietu. Plānojot grūtniecību, ir vērts tos apzināti stiprināt, tas palīdzot gan grūtniecībā, gan arī dzemdībās. Ārstējot traumu pēc Viļņas es kādu laiku vingroju gan manēžā pie trenera, gan mājās. Arī skrējēju jogā mūs ik pa brīdim moka ar t.s. korsetes muskuļu stiprinošiem vingrojumiem. Ļoti ceru, ka tas man palīdzēs šajos atlikušajos mēnešos.
Par Renča skaitli
Renča skaitlis, kas šogad bija cerēts kādi 25, protams, tāds līdz galam nesanāca. Uz novembra beigām (kas sakrīt ar pirmā trimestra beigām) man bija iekrāts RS=21 un pietrūka vēl 2 skrējieni līdz 22. Ļoti jau nu gribējās to RS pacelt, salīdzinot ar iepriekšējo gadu; sapratu arī, ka ļoti garumā vilkt tos 2 skrējienus nevaru – organisma izmaiņas paņem savu, kā arī atjaunošanās starp skrējieniem grūtniecībā ir ilgāka. Tāpēc pirmo no atlikušajiem skrējieniem nolēmu aizvadīt vēl novembrī. Tas sanāca tuvu kārtējai dzimšanas dienai, un tā kā gadu skaitu tāpat neizskrietu, nolēmu, ka RS vākšana – neslikta alternatīva. Diena sākumā bija vienkārši apmākusies, bet pēc 8 kilometriem sejā sāka sisties sniegs ar vēju, un tad tie īstie prieki sākās. Kājas mereļļos kā viemēr slapjas, apkārt aukstas šalkas, bet sejā – dulls smaids. Jo es atkal atcerējos, kāpēc es skrienu tos garos, kāpēc sniegs/lietus/cita veida “jaukie” apstākļi, kad “labs saimnieks nedzen suni ārā”, ir pluss, ne mīnuss skrējieniem – es tieši tad jūtos dzīva! Dzīvāka kā jebkad citreiz! Tomēr daudzie traumas ārstēšanas mēneši + grūtniecība garos skrējienus padara nedaudz izaicinošākus – tajā skrējienā sapratu, ka komforta zona beidzas jau pie 18km, pēc tam nācās nedaudz ar sevi pacīnīties. Un jā, skrienot garos (un ne tik garos) skrējienus, gaidot bērnu, ir vairāk jāpiedomā pie plānošanas – jo zaļās pauzes būs biežāk kā parasti. Literatūra par to brīdina, tāpēc es biju gatava.
Pēdējo Renča skaitļa skrējienu gan atliku gandrīz līdz pašam gada beigām – nebija iedvesmas. Kad sapratu, ka pati varētu arī neizvilkties un tad ilgi nožēlošu, palaidu sociālajos tīklos palīgā saucienu. Māris T ir labs cilvēks, atsaucās tajā pašā vakarā un jau no rīta (otrajos Ziemassvētkos) mums ir sarunāts randiņš. Nevienu no mums tā īsti nesamulsināja, ka es skriešu no Dreiliņiem, viņš no Pārdaugavas, un nez cik to kilometru kopā vispār sanāks paskriet. Protams, ka pat skrienot pa vienu ielu, var nesatikties. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, kad izskrēju visu Brīvības ielu, uz kuras bija runāts tikties (pēc kopīgiem aprēķiniem ap Matīsa ielu). Esot pie Katedrāles, piezvanīju. Ha-ha, Māris esot pārskrējis Gaisa tiltam. Te nu bija plānošana. Bet vai tad mēs nevaram aizskriet līdz jaunai randiņvietai? Kompānijā skriet ir daudz foršāk, arī forši papļāpāt skrienot. Jāsaka, ka Māra temps man brīžiem likās par šerpu, bet tā kā mans stāvoklis vēl nebija publiski izziņots, atrunājos ar nogurumu un garo gabalu neskriešanu pēdējā laikā. Šim skrējienam tāpat kā iepriekšējam pēdējie kilometri bija diezgan smagi, bet plāns tika izpildīts. Hip-hip-urrā! Tajā dienā man kļuva arī skaidrs, ka šis nu ir pēdējais garais skrējiens uz kādu ilgāku laiku. Jeb nekas cits neatliek kā garā skrējiena definīcijas maiņa un 2014.gadam mērķis ir RS=12!
Nākamajā reizē – par svara pieaugumu, gurnu muskuļiem un kā magnēts ir kļuvis par jauno ģimenes sportu.
Sveiki! Šis būs mans iepazīšanās stāsts. Sev ne visai saprotamu iemeslu dēļ, esmu pievienojusies VSK Noskrien. Skriešana galīgi nav mans hobijs (vismaz nebija). Es sevi gan nevaru nosaukt par dīvānā sēdētāju, jo ar prieku kustos. Vasarā orientējos, ziemā slēpoju gan ar distanču, gan kalnu slēpēm. Slidoju. Kopš pagājušā rudens esmu aizrāvusies ar nūjošanu, ko veiksmīgi apvienoju ar Pārdaugavas mazo ieliņu un muižu apskati. Vai zinājāt, ka Pārdaugavā vēl ir saglabājušās ap 30 vēsturisko muižas ēku? Savus maršrutus nūjošanai es parasti plānoju līdz 10 km rādiusā ap savu māju. Tie reti bija īsāki par 10 km un nebija garāki par 20 km. Nu jau Pārdaugavas muižas ir apskatītas un iegūta izturība garākiem pārgājieniem. Laiks jauniem izaicinājumiem!
Kā es sāku regulāri skriet? Viss sākās ar to, ka savā telefonā ielādēju Endomondo Sports Tracker aplikāciju, lai varētu fiksēt savus nūjošanas maršrutus un noietos kilometrus. Kā jau sociālos tīklos mēdz notikt, radās draugi. Ar interesi sekoju līdzi tam, kā visi aktīvi kustas. Sāku pieņemt dažādus izaicinājumus (pievienoties chalanges), pamatā tiem, kas saistās ar noieto kilometru un patērēto kaloriju skaitīšanu. Bet pagājušā gada beigās kāds Endo draugs man ielūdza pievienoties 2014. gada janvārī skriešanas izaicinājumam (chalange). Es nospiedu ‘’JOIN”.
Šeit vajadzīga neliela atkāpe. Ja mani izaicina sportot, es parasti piekrītu. Ja piekrītu, tad piedalos. Tā reiz pirms dažiem gadiem māsa man teica, ka vajag piedalīties NikeRigaRun un noskriet stafeti. Viens posms 2,5 km. Šķita, ka es to varu. Viegli negāja. Kāds gabaliņš bija arī atpūšoties jāpaiet. Pirms diviem gadiem, mans puika, redzot televīzijā Nordea Rīgas maratona pārraidi, jautāja, kādēļ mēs tur nepiedalāmies? Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies. Skrējām 5 km. Tas bija briesmīgi. Tā jau netrenējušam ir grūti tos 5 km noskriet. Bet, ja vēl pūļa dēļ tu nevari skriet savā ritmā, tad vispār zūd skriešanas spēju un prieka. Nolēmu, ja šajā pasākumā vēl kādreiz piedalīšos, tad skriešu kādu garāku distanci, kur vairāk telpas skriešanai. Pagājušajā vasarā piedalījos vēl divos skriešanas pasākumos – Sieviešu skrējienā un NikeRigaRun. Jāatzīst, ka ne Sieviešu skrējiena 7 km, ne NikeRigaRun 10 km vienmērīgi noskriet man neizdevās. Brīžiem bija jāpāriet soļos un ātrākie nūjotāji mani pat apsteidza. Tas nebija forši.
Pievienojoties Endomondo skriešanas izaicinājumam, es sapratu, ka būs jāsāk regulāri skriet. Nolēmu, ka jāsatrenējas tā, lai minētās distances varētu noskriet līdz galam bez pāriešanas soļos. Bet ir janvāris, ziema, vakari tumši. Parādās arī aukstums un – 10 grādi. Uzvaras parkā un Latvijas pakalnos sāk pūst sniegu. Arī nūjošanas treniņu Mežaparkā negribas pamest. Tā nu es pa darbdienas vakariem sāku skriet, nūjot un slēpot. Brīvdienās braucu uz kalnu vai slidoju. Kad pirmo reizi noskrēju 10 km, sapratu, ka es to varu un varbūt varu pat vēl vairāk. Nolēmu, ka latiņa jāpaceļ vēl augstāk. Februārī ar Endomomdo aplikācijas palīdzību izveidoju treniņplānu, uzstādot mērķi 18. maijā noskriet pusmaratonu.
Turpināju slēpot, skriet un nūjot, pavilkos pat uz Ņergu virtuālo izaicinājumu – nosoļot 12 dienās 107 km. Labi, ka vēl pietika prāta nepietiekties skrējiensoļojumam Rīga – Valmiera, lai gan anketu es atvēru 2 reizes. Sāka nedēļā pietrūkt dienu un brīvo stundu. Manas sportiskās aktivitātes sāka rindoties ķēdītē viena aiz otras un ievilkties līdz vēlai nakts stundai. Es, piemēram, tagad zinu, ka Uzvaras parkā apgaismojumu pēc 21.00 neizslēdz un ka, pēc noslēpotiem 10 km, paskriet ir ļoti grūti. Aptvēru, ka šī aizrautība pie laba gala nenovedīs. Ieviesu sev nosacījumu – ne vairāk kā vienu treniņu dienā un tas nav slēpošanas-skriešanas vai skriešanas – nūjošanas treniņš, pat ne iešanas – skriešanas treniņš. Tad nu nedēļas dienas sadalījās šādi – 3 dienas skriešanai, pa 2 dienām nūjošanai un slēpošanai. Soļošana (iešana) atļauta tikai uz darbu (5 km) vai uz veikalu. Protams, ka pieturēties pie šāda grafika nav tik viegli, jo ir taču vēl citi izaicinājumi. Piemēram, nedēļas nogalē bija jābrauc uz nūjotāju ziemas nometni Igaunijā. Saskaņā ar treniņplānu svētdien plānoto 13 km skrējienu vajadzēja jāpārcelt uz pirmdienu. Nūjošanas trenere gan ieteica pirmdien pēc intensīvās slēpošanas atpūsties. Nepaklausīju un noskrēju plānoto distanci. Pēc 2 nedēļām man Somijā ir nozares amatieru distanču slēpošanas mači. Katru gadu es šo pasākumu gaidu ar domu, ka varēšu vienu nedēļu kārtīgi izslēpoties kvalitatīvās trasēs (dažkārt tā ir arī vienīgā nedēļa, kad vispār uz distancenēm uzkāpju). Šogad domāju, ko darīt ar tiem 3 skriešanas treniņiem, kas ieplānoti šajā nedēļā? Skriešanas treniņus, manuprāt, var pārcelt, bet nedrīkst izlaist.
Kamēr rakstīju šo stāstiņu, tikmēr pati nonācu arī pie atbildes, kādēļ es kļuvu par VSK Noskrien biedru. Man vajag padomu, kā sabalansēt manu skriešanas treniņplānu ar visām citām manām sportiskajām vēlmēm.
Un vispār, kad kolēģe man vaicāja, ko man uzdāvināt dzimšanas dienā, es pasūtīju jaunu adīšanas žurnālu. Ziniet, ko man uzdāvināja? Tamboradatu un tamborēšanas rokasgrāmatu, lai man būt jauni izaicinājumi!
Lasma3
P.S. Ziniet, es lepojos ar saviem noskrietiem 142 km 2014.gadā, bet vienlaikus arī ceru, ka pēc 18.maija es atkal sākšu mežā meklēt kontrolpunktus.
Noskrien.lv portāla lietošanas prasmes man vēl jāapgūst, tādēļ paldies Laumai, kas atsūtīja info, kā šo rakstiņu var blogā ievienot.
14.02.2014.- 43 mēneši kopš sāku apzināti, nepiespiesti un savas gribas vadīta skriet.
Pavisam neapaļš cipars, savukārt noskrieti apaļi 10 000 reģistrētie km.
No vienas puses – kas tur tāds īpašs?! – citiem ir vēl vairāk, citi skrien ātrāk utt.
Bet no otras puses – tas ir mans sasniegums, tie ir mani km, ko man neviens nevar atņemt un man nav nozīmes, cik to ir daudz salīdzinājumā ar citiem, nav nozīmes, cik tie ir ātri vai lēni salīdzinājumā ar citu skrējēju noskrietajiem, man ir svarīgi tas, ko man tie ir devuši!
Nu un ko tad Tev tie devuši – kāds jautātu?
Katrs skrējiens man dod labsajūtu, mieru, iespēju padomāt vai gluži pretēji – nedomāt.
Pateicoties VSK Noskrien, es esmu iepazinusi daudzus superīgus cilvēkus – un viņi ir visnenovērtējamākā vērtība!
Skrienot savus trūkstošos padsmit km līdz 10 000.km kāds mazs puika uz ielas aizšķērsoja man ceļu un jautāja – “ko Tu dari?”
“Es skrienu” – uzsaucu puikam un aizdevos tālāk.
Un tad es aizdomājos – “Ko es daru?”.
Patiesībā es nevis skrienu, bet sarunājos ar sevi!
Atcerējos 14.07.2010., kad vēlā vakarā izgāju sakārtot savas domas – jutos nemierīga, nomākta, ar pilnu galvu ne visai pozitīvu emociju. Izrādījās, ka noskrēju tikai pāris km, lai gan šķita, ka skrienu mūžību un esmu noskrējusi DAUDZ, bet tie pāris km mani nomierināja, mazliet sakārtoja haosu galvā un, ja pat nepadarīja laimīgu, tad vismaz radīja sajūtu, ka varu būt laimīga.
Kopš tās dienas es bieži izeju laukā, tieši šī iemesla dēļ, lai mierīgi parunātu ar sevi, sakārtotu kādu haosu galvā un, lai pārnāktu mājās kā cilvēks – laimīgāks cilvēks par to, kas izgāja laukā pa durvīm.
Bet dienās, kad nav haosa, nemiera vai kādas globālas problēmas ko atrisināt – es izeju laukā, lai parunātu ar sevi par labām lietām savā dzīvē. Mums bieži neatliek laika novērtēt to, kas mums ir, padomāt par jaukiem mirkļiem, ko piedzīvojām vakar, aizvakar, padomāt par jaukajiem cilvēkiem, kas mums ir blakus. Bet, kad Tu skrien, Tev tak ir tik daudz laika, lai par to padomātu. Bieži esmu pieķērusi sevi pie tā, ka skrienot, neapzināti smaidu, reizēm pat smejos un pie liela pozitīvu emociju daudzuma sāku pat dziedāt vai dejot. Nu un, ka kādam no malas tas liksies dīvaini, nepieņemami, bet es tai mirklī esmu laimīga un, ja kaut viens pretimnācējs pasmaidīs par manu uzvedību, tā būs dubulta laime!
Un tad vēl ir dienas, kad ir sacensības un koptreniņi. Kādēļ skriet sacensībās, ja maratonu nevar noskriet 3 stundās? Tādēļ, ka sacensībās (koptreniņos) Tu satiec daudz superīgu cilvēku un jo ilgāk skrien, jo Tev ir ilgāk laika iepazīties, parunāties. Skrienot kopā, Tu vari kādu uzmundrināt, vai arī izmantot kāda cita uzmundrinājumu un šī abpusējā laipnība rada papildus laimes sajūtu. Galu galā, es tak jau teicu, ka es nevis skrienu, bet sarunājos un reizēm tak monologs jānomaina uz saturīgu dialogu vai pat labu domu apmaiņu bariņā. Un iedomājieties cik labi, ka šīs saturīgas sarunas notiek skrējiena laikā, nevis pie bagātīgi klāta pusdienu galda – kalorijas tiek dedzinātas nevis uzņemtas un mums meitenēm tak tas ir tik ļoti svarīgi.
Saruna. Vai zināt, kur vēl manā dzīvē ir saruna bez kuras visticamāk es būtu citādāks cilvēks? Tā ir deja – Bačata, salsa, kizomba, latviešu pļumpapā utt. Deja priekš manis ir saruna – saruna ar cilvēku ar kuru dejoju!
Ja es dejoju viena aiz mājas stūra vai istabā pie spoguļa, tad tas ir monologs pašai ar sevi (un cik dažāds tas var būt), bet ja ar kādu citu…
Vai esat pamanījuši cik dažādas mums mēdz būt sarunas – mēdz būt niknas, nepatīkamas, citas bezpersoniskas, citas izglītojošas, citas pārpildītas ar mulsumu un nedrošību, bet tad vēl ir draiskās, nebēdnīgās un dažas pat ļoti intīmas! Un tie, kas dejo zina – ir deju partneri ar kuriem nespējam sadejoties (nu nav mums kopīgu sarunu tematu, nav par ko parunāt – nu i nevajag mocīties), ir tādi ar ko padejojam un aizmirstam, ir tādi, kas mums ko iemāca, ir tādi, ar kuriem deja ir kā flirts vai anekdošu stāstīšanas maratons un ir tādas dejas kā saruna tumšā mēnesnīcas izgaismotā pludmalē, kur esat tikai divi vien!
Un ziniet, kas atkal ir svarīgākais – atkal sarunas laikā dedzinām kalorijas.
Bet ne jau par kalorijām es gribēju ko teikt – Gribēju pateikt – runājiet ar sevi, ar citiem, neklusējiet!
Un nav nozīmes, kāda būs jūsu izvēlētā sarunas valoda – galvenais ir runāt, ļauties emocijām un būt laimīgiem!
Mēs esam laimīgi kamēr kustamies, jo, kamēr spējam kustēties, mēs esam dzīvi!
Bet tagad es iziešu laukā uz mazu 30min monologu, lai pēc tam sapucētos un dotos padiskutēt iknedēļas Salsas ballītē.
Nu, lūk. Ievadīju šodienas 10 km www.noskrien.lv datubāzē un saņēmu automātisko „uzmundrinājuma” sveicienu no sistēmas: „Šis ir tavs pirmais skrējiens 2014. gadā. Ja nevari mainīt situāciju, maini attieksmi pret to.”
Te bija jāaizdomājas. Jā, situācija ir kā uz delnas. Ir 21. februāris un pirmais skrējiens šogad. Vai es to varēju mainīt? Droši vien, bet attieksme nebija īstā. Precīzāk – nebija Skriešanas Prieka. Jau iepriekš, garajos un tumšajos vakaros sēžot ar TV pulti vai datorpeli vienā rokā un vīna glāzi vai Alus skārdeni otrā, pa reizei iedomājos – kur tu tagad esi, mans Skriešanas Prieks? Kā dzīvo, ko dari? Kā tev klājas bez manis? Vai tu kādreiz atgriezīsies? Vai varbūt patiesībā tavs īstais vārds bija Uz Brīdi Aizšmaukt No Mājas Un Pabūt Vienatnē Ar Sevi?
Un tad sapratu. Tas nekur nebija pazudis. Vienkārši aizgājis ( palaists?) ziemas guļā. Pāris neveiksmīgie modināšanas mēģinājumi un sajūtas pēc tiem lika saprast, ka vēl par agru. Bet šodien, krekstēdams, žāvādamies un stenēdams, kaut ko nesaprotamu murminādams, no kura cenzētais atlikums bija apmēram ”nu kas tā tāda par nežēlīgu pasauli, ka jāceļas tādā agrumā”, tas pamodās. Saīdzis, samiegojies, bet pamodās. Ķermenis, kuram šie garie un tumšie vakari tīri labi gāja pie sirds, jo nebija jātērē tik sūri grūti krātās kalorijas, kuras tas gādīgi kā glābšanas riņķus pamazām vien bija aptinis ap visām iespējamām vietām, visvairāk jau ap jostasvietu, saīgušajam Skriešanas Priekam aktīvi piebalsoja: „Nav taču prāts tagad līst no mājas ārā, jo redzi, jau pēc puskilometra tev sāp te, tur un tur, ej, ka nu labāk mājās vai vismaz nejoņo tik traki. Paej soļos. Redzi, kā pulss skrien, tas nemaz nav labi tavos gados, nu nemoki sevi. Un tu tagad skriesi Lielo Apli?? Tur tak būs pa asfaltu jāskrien! Atceries, kā tev kādreiz celis sāpēja?”
Un tā tālāk tādā pašā garā. Bet nu nekas nelīdzēja, bija vien vecajam zēnam jāsaņemas un jāiespringst, lai pienācīgi pumpētu, svīstu un darītu visu pārējo, ko skrējēja ķermenim jādara. Galu galā līdz Rēzeknes pusmaratonam palikušas tikai 43 dienas. Galu galā ir plāni, par kuriem vēl bail atzīties, bet kas neuzkrītoši klauvējas un grib tikt iezīmēti treniņplānos un atķeksēti paveiktā sarakstā.
Kāpēc viss šis garais penteris? Kur morāle? Pavisam vienkārši – ja arī jums ir pazudis Skriešanas Prieks, nemeklējiet to nekur tālu un nepārmetiet tam, ka tas jūs pametis ar salauztu sirdi. Ļoti iespējams, ka tas tikai iesnaudies un guļ. Neceremonējaties un modiniet to augšā! Jums abiem kopā vēl pudu endorfīnu izēst!
km 
-