Es nerakstīšu par milzu sasniegumiem, panākumiem un garām distancēm. Es vēlos uzrakstīt par skriešanu no tāda cilvēka skatupunkta, kurš NEKAD nebija domājis par skriešanu un uz visiem jautājumiem par skriešanu nedomājot atbildēja: „tas nav domāts man!”. Atceros, ka pagājušajā gadā uzsāka skriet mana priekšniece. Gandrīz katru dienu pusdienas laikā viņa devās uz skriešanas treniņu. Atzīšos, ka klusām smīnēju un pat nedomāju, ka līdz manam pirmajam skriešanas treniņam ir palicis mazāk kā gads.
Pastāstīšu nedaudz par sevi: Man 26 gadi. Es nekad nedraudzējos ar sportu. Kā gandrīz katra meitene es ik pa laikam aizrāvos ar dažāda veida aerobiku un trenējos mājās uz paklājiņa. Aktīvie treniņi mijās ar mēnešiem bez kustības, un tad atkal atsakās treniņi. Esmu vidusmēra ofisa cilvēks- mājas-darbs-mājas. Man ļoti patīk vakaros paēst, bet tomēr izdevās saglabāt normālu figūru ar +/- 5 liekiem kg (pēc svara indeksa viss ir normā), bet tas arī viss, jo bez fiziskajām aktivitātēm ķermenis nav īpaši graciozs.
Par skriešanas treniņiem man ieminējās draugs, vienkārši vienu dienu pateica, ka ir tika labi, ja cilvēks māk skriet garās distances un nenogurt. Pie tā arī palikām. Bet šaubu grauds manās smadzenēs iemitinājās- varbūt ir vērts pamēģināt? 2014.gada 1.janvārī ievadīju meklētājā: „Kā pareizi skriet?” man uzreiz atvērās daudz programmas, kas iemāca skriet no nulles. Es tiešām biju pilnīga nulle. Es izvēlējos programmu Couch to the 5km un 2014.gada 1.janvārī devos uz savu pirmo treniņu. Pateicoties programmai, es nevaru pateikt, ka pirmais treniņš bija murgs, kā es to gaidīju. Ilgu laiku mani vajāja atmiņas no skolas par skriešanas krosiem, jo pēc 1,5 km distances es biju knapi dzīva. Tomēr programma piedāvā ļoti, ļoti saudzīgu treniņu variantu! Dažiem pat liktos, ka pārāk saudzīgu!
Treniņu grafiks:
Programma piedāvā trenēties 3 reizes nedēļa, katrs treniņš ir apmēram pusstundu garš. Trenera vietā ir smieklīgs zombijs, kas visu laiku draud apēst tavas smadzenes un it kā dzenās tev pakaļ. Katru reizi zombijs izsaka patiesu nožēlu par tavu tik labo fizisko formu un ik pa laikam sūdzas, ka viņam izkrita acs, vai viņš pazaudēja kāju. Protams, ka zombijs pilda arī svarīgu funkciju- dod ziņu, kad ir jāpāriet uz soļiem un atkal jāskrien, kā arī nosaka treniņa vidu, lai būtu laiks atgriezties mājās. Trenējos es 3 reizes nedēļā, vakaros pēc darba.
1. nedēļa: Es sapratu, ka varu skriet! Es skrēju 1 minūti un 1 minūti gāju ātrā solī. Cik atceros, tad bija nepieciešams uztaisīt 8 piegājienus. Uz treniņa beigām biju manāmi nogurusi. Bet man radās interese par skriešanu.
2. nedēļa: 1,5 minūti skriet un 1,5 minūti soļot (6 piegājieni). Ļoti labi palika atmiņā viens treniņš mežā, kad sāka sāpēt sāns un domāju, ka būšu beigta, bet es izturēju un tas nemazināja manu vēlmi skriet.
3. nedēļa: pārgāju uz skrejceliņu trenažieru zālē, jo ārā biju mīnusi. Nopirku skriešanas botas Adidas un turpināju treniņus. Bija jāskrien 1,5 un 3 minūtes. Tad sajutu, ka tas nemaz nav tik viegli. Tajā brīdī arī sāka zust interese un bija bailes, ka skriet neiemācīšos nekad.
4. un 5.nedēļa: 3 minūtes mijās ar 5 minūtēm. Starp skriešanas seansiem bija 1,5 un 3 minūtes ātrās soļošanas. Šī nedēļa bija īsta krīzes nedēļa. Nedaudz samazināju tempu, jo bija ļoti grūti. Katras 5 minūtes man sagādāja neviltotas mokas un šausmas. Līdz ar to es uztaisīju 2 brīvus treniņus un… pilnīgi negaidīti noskrēju 10 minūtes pēc kārtas. Tas bija šoks! Es biju ļoti, ļoti priecīga! Nosaucu sevi par „Super Bizonu”!
6.nedēļa; Ārā atkal plusi un es izgāju uz Jūrmalas ielām. Skriet bija pietiekami vienkārši! Es noskrēju gan treniņu, kur bija jāskrien 3 reizes pa 5 minūtēm, gan to, kur bija jāskrien divas reizes pa 8 minūtēm. Un… sestdien 2014.gada 15.februārī es noskrēju 20 minūtes bez apstājas!!!
Pašlaik ir 7.nedēļa. Es skrienu katru reizi 20 minūtes! Es to varu! Es saprotu, ka citiem tas liekas ļoti maz! Bet man tas ir sasniegums. Es nekad nevarēju padomāt, ka varēšu 20 minūtes skriet bez apstājas. Un uz jautājumu kā es jūtos es varu atbildēt tikai vienu „Es jūtos dzīva!”. Skriešanas laikā man ir viegli elpot, man nekas nesāp, bet es jūtu kā strādā manas plaušas, iztīrās deguns un kājas mani viegli nes uz priekšu. Sapratu, ka man ir vieglāk skriet nepārtraukti, nevis pāriet uz soļiem treniņa vidū. Pagaidām skrienu lēni, bet neredzu nekādu problēmu, jo es iemācīšos skriet ātrāk. Es piereģistrējos maratonam uz 10 km… tagad man ir mērķis.
Es ceru, ka mans stāsts iedvesmos un palīdzēs tādiem kā es- pilnīgiem iesācējiem – sākt skriet! Jau pēc tam, kad uzsāku skriet, es sāku meklēt informāciju par skriešanu un atradu daudz fāzes no sērijas: „Izgāju pirmo reizi mūžā skriet un noskrēju 5 km!”, „skrienu 50 minūtes ar ātrumu 12km/h un tad vēl 30 minūtes kalnā!”, „ja tu skrien 3 kilometrus, tad tu esi sliņķis, jo 3 km ir smieklīga distance!”. Šādi izteikumi man lika sajusties bēdīgi, jo man nav un nebija tādu rezultātu. Bet tagad es sapratu, ka viss ir kārtībā. Galvenais ir noskriet! Un es noskriešu savus 10 km 18. maijā! Es gribu atbalstīt visus, kas tagad ir uzsākuši skriet, tos, kuri ir noskrējuši savu pirmo minūti! Mēs to varam!
Iepriekšējā reizē fokusējos uz pirmā trimestra fizioloģiskām sajūtām, šoreiz vairāk – par emocijām. Visā literatūrā brīdina uzreiz – gaidiet hormonu izraisītās emociju vētras, kas pārsteigs jūs pašas un tuviniekus. Un ticiet man – pārsteidz arī!
Neesmu no tā sieviešu tipa, kam ģimene un bērni būtu pirmajā vietā. Nekad laikam nav bijuši. Jā, pagātnē domāju par ģimenes dibināšanu un arī bērniem, bet atskatoties liekas, ka tas vairāk ir bijis sabiedrības iespaidā – kad draugiem parādījās mazie vai kāds jautāja, cik tad ilgi es vēl pa pasauli skriešu un par karjeru vien domāšu. Tāpēc emociju amerikāņu kalniņiem, ko rada hormoni, pilnīgi noteikti iztrūka acīmredzamas sajūsmas pacēlumi. Toties kritumi gan bija.
Lielākais, kas saistīts ar skriešanu, piedzīvots mežā, vientulībā (tavu laimi!) – oktobra vidū, kad pēkšņi atskārtu, ka visa 2014.gada sacensību sezona man ies secen. Ne pacilājošo sajūtu TT lomā, ne visas dzīves vērtu emociju kādā ultrā, ne kopības sajūtas uz starta līnijas. Zemapziņa beidzot apstrādāja pirmajā ultrasonogrāfijā iegūto informāciju par bērniņa vecumu un sarēķināja, kā tas pārklājas ar skriešanas sezonu. Sanāca tā – pavasarī es vairs nebūšu spējīga piedalīties sacensībās – kur nu dzīties ar lielo vēderu, savukārt, rudenī pat ja būšu atsākusi kustēties, nebūs formas. Sajūtas apjaušot – it kā kāds iezveltu pa saules pinumu. Man pagāja kādi 5km, dzenot sevi pa meža takām un sekojošo asfaltu, lai nomierinātu prātu. Atcerējos tobrīd lasīto Running with the mind of meditation, ka nogurums ir pārejošs, un miers, kas iegūts, nodzenot ķermeni un prātu, nesaglabājas. Tomēr uz brīdi palīdzēja.
Emocijas sit augstāku vilni arī sadzīvē, pamanīju, ka uz to laiku kļuvu neiecietīgāka uz ceļa un arī pret līdzcilvēkiem. Skriešana šeit var palīdzēt un palīdz, jo dusmas var noskriet, endorfīnu līmeni pacelt, galu galā skriešana vienkārši dod iespēju pabūt pašam ar sevi un paanalizēt savas emocijas – ko es jūtu? Vai tā esmu es, vai mani hormoni? Kāpēc es to jūtu? Ja es nebūtu skrējējs, man klātos daudz grūtāk, jūtot emocijas, man neatliktu laika, lai uz šiem svarīgajiem jautājumiem atbildētu.
Otrs kritumu veids ir tas, ka sievietes dažreiz kļūst intravertākas. Es nekļuvu par intravertu, es kļuvu par dārzeni. Man negribējās cilvēkus redzēt, runāt ar tiem, dalīties ziņās vai pārdzīvojumos. Saskarsme palika vien ar pašiem tuvākajiem, bet arī lielākie cietēji – paši tuvākie, jo runāt tiešām negribējās ne ar vienu (dāmas, pabrīdiniet savus vīriešus laicīgi, ka tie ir hormoni un tas ir pārejoši! Kungi, esiet pacietīgi!). Plānotie koptreniņi, ballītes, pat kopā paskriešanas – gandrīz viss tika izslēgts vai atcelts. Kā jau minēju, arī manēža un joga. Dažreiz noguruma dēļ, dažreiz dārzeņošanas dēļ. Īpaši, ja darba diena pavadīta mājas ofisā, nekāda vara mani vairs nevarēja izvilkt no gultas, labprātāk ieslīgu grāmatā, vēl labprātāk – miegā. Kā tas saistās ar skriešanu – hmm, laikam gandrīz nekā. Kā vien ar to, ka skriešana dod papildus iespēju aizbēgt no cilvēkiem – gan tiešajā, gan pārnestajā nozīmē. Un nevienam tad nav arī jāskaidro, kāpēc šobrīd nerunā, jo tu taču skrien!
Bet viss ir pārejoši. Atjaunoju skrējēju jogas nodarbības un tam ir vairāki plusi – stiepšanās arī šajā laikā par ļaunu nenāk, atbalstošās meitenes un trenere Lisa, kuras jaunumus uzzināja krietni ātrāk par pārējiem, un arī prāta miers, ko sniedz regulāra jogas prakse (pat ja tas ir tikai 1x nedēļā). Lai kā arī man brīžiem likās, ka ķermenis mani ir pievīlis ar visiem tiem rīta nelabumiem un neprogrozējamām emocijām, tieši jogā man ienāca prātā svētīga doma – šis mans ķermenis nevar būt slikts – to taču par savu iemītni uz veseliem 9 mēnešiem ir izvēlējusies kāda jauna radība!
Nākamreiz: par otrā trimestra sākumu, Renča skaitli 2013.gadam – 22km un kā es pāratklāju vēderpreses muskuļus.
Reizēm gadās izlasīt komentārus, ka noskrien.lv ir domāts tikai ultrām, un īso distanču skrējēji netiek novērtēti. Tā nav taisnība. Es neskrēju ne skolas laikā, ne meitas universitātes laikā. Arī tagad laikam man vairāk būtu jāgaida mazbērni, ne augsts rezultāts. Bet tagad es skrienu. Skrienu lēni un maz, zem 5km. Bet uzrakstīšu par savu pieredzi, varbūt kādam noder. Ja kāds saka, ka tikai ultras raksta par savu pieredzi, tad neviens jau neliedz rakstīt arī ne-ultrām.
Bija 2013.g agrs pavasaris, kad nopirku 2 komplektus nūjošanas nūju ar cerību atrast kompāniju un sākt nedaudz aktīvāku dzīvesveidu. Kompāniju neatradu un turpināju sēdēt uz dīvāna.
Vienā jaukā dienā man essnee saka: “Mammu, tu ar tām nūjām trenējies ar, vai nē?” Saku, ka nē, nav kompānijas. Un tad negaidīti meita saka, ka pēdējais laiks sākt, jo ir mani piereģistrējusi Sieviešu skrējiena ietvaros uz 7km distanci nūjošanā. Un uz Biķerniekiem ar. Atpakaļceļa nav, vienkārši jāpiedalās, un viss. Paspēju patrenēties kādas 4-5 dienas, un sacensību diena bija klāt. Vienīgā motivācija bija, ka pat ja es palikšu pēdējā, tas būs ātrāk par tiem, kas tikai skatās. Nu, nebija tik traki, Biķerniekos aiz manis palika kādi 9 cilvēki. Bet finišā tā dalībnieka medaļa un atmosfēra mani tā uzmundrināja, ka Mežaparkā jau biju devītajā vietā savā vecuma grupā. Nākamais gājiens bija, ka meita mani pieteica uz Valmieras maratona nūjošanas distanci. Piekritu, bet dažas dienas pirms sacensībām essnee man prasa, vai es zinot, ka būs jānūjo 15km, jo īsākas distances vienkārši neesot. Biju šausmās, 15km, un pa mežu, es taču apmaldīšos! Es taču nevarēšu! Bet meita pārliecināja, ka varēšu un neapmaldīšos. Un tā arī bija. Aiz bailēm apmaldīties priekšējos sportistus tālu nelaidu prom un turējos līdzi, cik spēka. Beigās pat finišēju ar sev neticami labu rezultātu.
Nākamais gājiens. Zelta rudens Siguldā. Piedalīšos? Piedalīšos! Divas nedēļas pirms sacensībām: “A tu zini, ka Siguldā nav nūjošanas disciplīnas?” – “Nu labi, nepiedalīšos.” – “Bet es tevi pierakstīju tautas skrējienā 5,27km!” Ārprāts, kāds skrējiens? Es taču pat līdz miskastei nevaru aizskriet! Vecums, kājas, locītavas utt.
Nu, ko darīt. Kādas četras dienas lēniņām patrenējos skriešanā – 1km, 2km, 3km un 4. Līdz 5 tā arī netiku. Sacensību diena klāt. Stāvu uz starta līnijas (kopā ar ultrām) un domāju, ko es te daru. Bet abas meitas un citi noskrienieši mierināja, ka “gan jau, tie jau tikai 5km, mēs skriesim 10 un 20km.” Skrējienu uzsāku par ātru. Tikai tad, kad pamanīju, ka skrienu reizē ar meitu dace_a, sapratu, ka jāpiebremzē. Skrēju ar dievu uz pusēm, reizēm vairāk gāju, nekā skrēju. Ļoti palīdzēja Noskrien nozīmīte – tiklīdz pārgāju soļos, uzreiz kāds noskrienietis uzmundrināja: “Noskrien, noskrien!” Tā arī, vairāk pateicoties citu uzmundrinājumam, nevis saviem spēkiem, līdz galam kaut kā jau tiku. Un nemaz nebiju pēdējā. Aiz manis vēl palika kādi 18 cilvēki. Pēc sacensībām tāds gandarījums par piedalīšanos, ka tagad āķis lūpā. Vienu gan apņēmos – man jātiek līdz “noskrien”, nevis “noej”. Liels paldies meitām, Agy, Daryai, YOTO un citiem noskrieniešiem, kuri mani uzmundrināja distancē!
Nākamais pakāpiens bija 18.novembrī. “Mammu, tikai 3km Rembatē, piedalīsies?” Nu protams, ka piedalīšos! Varbūt, ka pat noskriešu, nevis noiešu. Noskrēju ar! Trešā vieta savā vecuma grupā! Pirmā medaļa par sasniegumiem, nevis piedalīšanos. Rembates aplī par savu skrējienu VSK Noskrien komandai saņēmu vairāk punktu, nekā Rūdas vīrs, par ko īpaši lepojos.
Tā ka nesakiet: “Es nevaru!” Ir vai nu “negribu”, vai “slikti gribu”. Tā es pagājušajā gadā izkāpu no dīvāna un iekāpu kedās. Vēlreiz paldies meitām! Tā ka visi īso distanču skrējēji – laipni lūgti uz sacensībām! Skriesim kopā!
Starp citu, meita jau mani ir piereģistrējusi Cēsu Eco Trail uz 15km skrējienu. Un nedomājiet! Es mežā nepalikšu!
Skriešanai aukstā laikā, protams, galvenais faktors, kas jāņem vērā, ir aukstums, taču, ja mēs ar auksto laiku saprotam ziemas sezonu kopumā, tad uzmanība būtu jāpievērš arī pamatam zem kājām. Aukstums nozīmē to, ka skrienot ģērbjamies siltāk un nedaudz biezāk kā vasaras sezonā, līdz ar to kustības varētu būt nedaudz ierobežotākas, taču jāatceras, ka, lai skrietu aukstumā, nebūt nav jāsatuntulējas tikpat silti kā ejot uz veikalu vai vienkārši pastaigāties. Skrienot ķermenis ražo pietiekami daudz siltuma, līdz ar to, ja vien skrējiens nav ar apstāšanās pārtraukumiem, kuros ķermenis varētu sākt atdzist, skriešanai ziemā pietiek ar 2-3 visnotaļ plānām apģērba kārtām. Tā kā ķermenis skrienot sasilst pamazām, tad izejot no mājas vēlamāk būtu, ja ir sajūta, ka esi saģērbies nedaudz par plānu, citādi, ja silts būs jau no sākuma, ķermenim uzsilstot būs pārāk karsts. No komforta un patiesībā arī veselības viedokļa vēlamāk būtu, ja virsējā būtu vēju aizturoša, jo vēl lielāks risks par vienkārši aukstumu ir vējš kombinācijā ar aukstumu, kad vidēja stipruma vējš var radīt sajūtu, ka temperatūra ir pat par 10 grādiem zemāka par to, ko rāda termometrs (precīzas tabulas var atrast internetā ar terminu ‘windchill’), kas nozīmē, ka vējainā laikā ziemā tikt pie apsaldējumiem ir daudz vieglāk. Tāpēc vējš un vēja virziens būtu jāņem vērā, plānojot treniņa virzienu, lai sākuma daļā sanāktu skriet pret vēju un beigās pa vējam, nevis otrādi, jo pretējā gadījumā ķermenis sākotnēji pārkarsīs, bet pēc tam stiprā pretvējā atdzišana notiks pārāk strauji.
Attiecībā uz segumu zem kājām – sniegs ir tas, kas padara treniņus ziemā grūtākus, jo pamats vairs nav līdzens, saķere un atspēriens vairs nav ideāli, līdz ar to pie tās pašas piepūles, ar ko skrienam vasarā, ziemā ātrums ir lēnāks. Taču šo apgrūtinājumu var pārvērst arī pozitīvā efektā, jo, it īpaši skrienot pa dziļāku sniegu, iespējams gan attīstīt spēku kājās, gan arī nostiprināt kāju locītavas, kurām, skrienot pa nelīdzenu pamatu, slodze ir krietni lielāka. Taču īpaši uzmanīgiem jābūt attiecībās ar ledu. Ledus var būt ne tikai atklāti redzams, bet tas var slēpties arī zem sniega, tāpēc katru brīdi jābūt gatavam, ka pēkšņi var izslīdēt kāja, kas nozīmē, ka daudz lielāka nozīme ir koordinācijai; daudz prātīgāk ir jāskrien pagriezienos, kur izslīdēšana var būt īpaši bīstama, kam var arī sekot nepatīkams kritiens.
Aukstums, kā arī sniega un ledus pamats skriešanu ziemā padara lēnāku, un, lai arī tieši šī iemesla dēļ ziemā ir pierasts treniņos vairāk pievērsties garāku un lēnāku skriešanai, tomēr laiku pa laikam arī vēsajā laikā būtu vēlams paskriet arī nedaudz ātrāk – ne tik intensīvi kā ātrajos treniņos siltajā sezonā, bet tomēr tik daudz, lai kājas ziemā pavisam neaizmirstu ko nozīmē ātrāka skriešana.
Kā jau minēju, pirmā trimestra pirmais mēnesis lielākoties pagāja minējumos, kas īsti notiek, esmu vai neesmu stāvoklī, gaidot jebkādu formālāku apstiprinājumu kā vien dziļi iekšējā zināšana, ka tomēr esmu.
Pirmā trimestra otrajā mēnesī sievietes organismā sāk notikt jau jūtamas pārmaiņas, un lai arī ar aci vēl neko nevarēs redzēt, nepamanīt un ignorēt šīs pārmaiņas vairs neizdosies. No dažādiem informācijas avotiem un draudzeņu stāstiem man radās iespaids, ka katrai sievietei šis periods paiet savādāk, tāpēc es dalīšos vien ar to, kā tas bija man. Iespējams, kādai, kam būs līdzīgi, noderēs.
Fizioloģiskas izpausmes pārmaiņām ir vairākas, pat īsti nezinu, ar ko lai sāk. Varbūt ar to, ko visbiežāk min kā grūtniecības “blakusefektu” – rīta nelabumiem.
Vislabāk par rīta nelabumiem man patīk teikums, ko šķiet izlasīju iepriekš minētajā grāmatā – “I don’t understand why it is called morning sickness if I feel it all day” (tulkojums: es nesaprotu, kāpēc to sauc par rīta nelabumu, ja es to izjūtu visu dienu). Un tā tas bija arī ar mani – vairāk vai mazāk, bet jutu to bieži, jebkurā diennakts laikā, ieskaitot nakts miegu. Par laimi, līdz vemšanai netiku, līdz ar to nenācās domāt, kā aizvietot zaudēto ēdienreizi (par ēstgribu vai tās trūkumu nedaudz zemāk).
Kā es ar to cīnījos? Lielākoties ar tējām, jogurtiem un augļu sulām, izvairīšanos no spēcīgām smaržām/smakām. No tējām (tas rakstīts arī daudzajos informācijas avotiem) palīdz piparmētra, raudene, man palīdzēja arī ķimenes. Ar jogurtiem un sulām sanāca šādi – pamanīju, ka nelabums ir lielāks, kad tuvojas izsalkums vai ir krities cukura līmenis. Man pagāja vairākas nedēļas, kamēr to atklāju, bet kad tas notika, viss kļuva vienkāršāks. Ūdens pudele pie gultas tika aizvietota ar jogurta, raudzētu paniņu vai sulas paku. Bez minētās pakas negāju un nebraucu itin nekur, pat mašīnā man parasti bija līdzi mazais paniņu iepakojums. Sākumā uztraucos par daudzajām kalorijām, ko uzņemu naktī, dzerot sulas. Pēc tam nolēmu, ka labāk es to visu pēc grūtniecības noskriešu, nekā tagad mocīšos.
Kā nelabums ietekmēja skriešanu? Slikti :D Ir lasīts, ka dažām skrējējām skriešana palīdz pret nelabumu. Godīgi sakot, man skriešana tajos brīžos nenāca ne prātā. Sākumā es vēl centos pieturēties pie kaut kāda nedēļas plāna un dienas kārtības – lūk, pabeigšu šo darbu darīt un tad iešu paskriet. Lieki teikt, ka kamēr es darbu pabeidzu, skriet man vairs negribējās un viss, ko es varēju, ir iet pagulēt. Tāpēc pēc pāris nedēļām es sāku pieturēties pie jaunā plāna – ar nosaukumu “nost ar jebkādiem plāniem” – kad es jūtu, ka es varētu iet paskriet (kamēr laba pašsajūta), tad fiksi, fiksi aujam kedas kājās un uz ceļa!
Spēcīgas smakas – daudz labāka oža ir vēl viens pirmā trimestra efekts. Lasīts, ka dažas sievietes saglabā to visu grūtniecības laiku (pačukstēšu uz priekšu, manējā ožas jūtība ir stipri vien mazinājusies pēc pirmā trimesta beigām). Ietekme uz skriešanu – tā kā lielākā daļa spēcīgāku smaržu izraisa nelabumu, centos no tām turēties pa gabalu un skriešanu lielākoties aizvadīt mežā – tālāk no pārtikas veikaliem, smēķētājiem vai vienkārši cilvēkiem pieturās, kas lieto parfīmus. Grūtāk no spēcīgām smaržām izvairīties sadzīvē.
Ēstgribas trūkums. Pilnībā mainījās arī ēšanas paradumi (to pašu nelabumu un jūtības pret smaržu dēļ). Pilnībā tika izslēgta gaļa, zivis, ēdiens sabiedriskajās ēstuvēs un restorānos. Tagad atceroties, šķiet, ka pārtiku no banāniem, auzu pārslu putras, āboliem, brokastu pārslām un piena produktiem (pārsvarā, siera, jogurtiem un paniņām). Un arī to pašu vajadzēja caur negribēšanu ēst. Ak, jā, rudzu rupjmaize arī palīdz pret nelabumiem! Gremošana pati par sevi kļūst vājāka, līdz ar to nācās atteikties no riekstiem un žāvētiem augļiem, lai gan tos ēst varēju – likās par smagu.
Nepārtraukts nogurums un lielākas miega stundas. Vēl viens iemesls neplānot dienas kārtību un skriet, kamēr ir spēks un iedvesma. Gandrīz visi skrējieni, kas tika atlikti līdz vakaram, tika atcelti. Pēc 45minūtēm pavadītām jogas nodarbībā parasti jutos kā citreiz pēc 30km skrējiena, pēc pilnas jogas nodarbības (1:30) guļot atslābuma pozā (savasana) vienkārši migu ciet. Miegs nāca negaidot un bieži. Par laimi, man ir ļoti atbalstošs darba devējs, kas ik pa brīdim ļauj strādāt mājās vai nosnausties ofisā, uz virtuves dīvāna, ja ir nepieciešamība. Izmantoju diendusas pauzes ik pārdienas (pietiek pat 12-20min). Vakaros bieži gāju gulēt jau ap 20:00-20:30 (parastais laiks – ap 22:30-23:00). Arī miega ilgums palielinās – bez 9-11h diennaktī jutos it kā kāds mani tūlīt-tūlīt izslēgs ārā. Nekādu padomu, kā ar to visu cīnīties, izņemot to, ka palielināt miega stundas, man nav. Kafija un stipras tējas lielākoties tāpat nav ieteicamas grūtniecības laikā, nemaz nerunājot par cita veida stimulantiem.
Līdzsvara trūkums. Skriešanas laikā to īpaši neizjutu, bet ļoti labi izbaudīju jogas nodarbībās. Noturēt līdzsvaru nevarēju pat visvienkāršākajās pozās, it kā vestibulārais aparāts ir paņēmis atvaļinājumu. Man tas bija negaidīti un radīja tādu pārsteigumu un nesapratni, kā tad tā – es nevaru nostāvēt ne tikai acīm ciet uz vienas kājas (kā agrāk), bet pa lielam pat acīm vaļā un uz abām… Tā kā kalendārs joprojām rādīja rudeni, no sniega vai ledus ne miņas, skriešana no tā necieta. Sievietēm, kurām pirmais trimestris iekrīt ziemā, gan vajadzētu ļoti uzmanīties, skrienot pa apledojušām virsmām.
Šī mēneša sporta aktivitātes un statistika
Kā var redzēt augstāk redzamajā attēlā, skrēju 30-40km nedēļā. Pēdējā nedēļā jau var redzēt, ka nogurums un nelabumi mani ir nomocījuši un tur neizvilku pat 30km.
Otrajā attēlā var arī redzēt, ka sākumā vēl apmeklēju arī jogu un manēžu (ar neiztrūkstošu rupjmaizes klaipu un jogurta pudeli), lai arī treneris pēc manām ziņām mani vairs tik ļoti nemocīja. Uz mēneša beigām man aptrūkās spēki un iedvesma, un gan joga, gan manēža uz vairākām nedēļām tika aizmesti. Toties aizvien regulārāk starp skrējieniem parādās orientēšanās, kas beigās arī aizvietoja manēžu un vingrošanu. Šajā laikā noskrēju arī SKM īsāko distanci. Pateicoties dažiem mūsu kluba biedriem, man bija 33km reģistrācija, ko prātīgi nomainīju uz 14km pēc skriešanas dzīves pārplānošanas. Tomēr galīgi laist garām šo pasākumu negribējās, tā bija arī mana debija. Kāds laiks tika arī ieguldīts, braucot skriet Siguldas pampakus kopā ar citiem līdzatkarīgajiem. Tā nu nolēmu, ka startēšu, būšu prātīga, skriešu lēnām. Uz starta līnijas noķēru Laumu Biti un Leldi Broku. Meitenes skrēja 33km, bet es viņām paturēju kompāniju un varbūt arī tempu pirmajā aplī. Nākamajā nedēļā izskrēju arī atkritumu vākšanas koptreniņu, bet tā kā vākšanas un skriešanas bija puse uz pusi, tad vairāk cīnījos ar sliktajām smakām kā ar skriešanu.
Nākamajā reizē: par emociju vētrām, dārzeņbūšanu un manu pirmo skrējējas eksistenciālo krīzi
km 
-