Izstādes centrā ir video ierakstu un attēlu darbu grupa – darbu kopums bez vienota nosaukuma. Izstādīti arī citi darbi. Vienā no ierakstiem redzams autors, skrienot maratonu pilsētas ielās, otrā viņš dokumentējis sagatavošanās periodu ar galvai piestiprinātu kameru. Attēli ir ekrānšāviņi no video materiāliem, tajos redzamas ainavas, kādas paveras skrējējam treniņu laikā. Ar video materiāliem notikušas tikai pašas nepieciešamākās manipulācijas, atsakoties no montāžas, īpaša kadrējuma un attēla apstrādes. Tādēļ tie ir vairākas stundas un pat diennaktis gari. Skatītājam ir iespēja “pieslēgties” mākslinieka-sportista pieredzei dažādās epizodēs.
Kristaps Epners. “Skrējiens”, 2013.
Maratons kā sportista paša izvēlēts mērķis sasaucas ar Kristapa Epnera brīvo izvēli – darba tēmu un formu. Pakļaujot radošo izpausmi fiziskas aktivitātes nosacījumiem, tiek aktualizēti jautājumi, kas saistīti ar cilvēka iekšējo resursu ekonomiju, izmantošanas lietderību un mērķtiecību; ar žestiem un to pasniegšanas veidu, jo tā fiziskā slodze un piepūle, kas nepieciešama maratona veikšanai, nepieļauj, ka mākslas darba modelis (autors) izskatītos “skaistāk”, pozētu, izpildītu liekas kustības kameras priekšā. Īpaši tas manāms, tuvojoties spēku izsīkuma robežai.
Tāpat sagatavošanās garajai distancei nav iespējama īsākā laikā vai kādā citā veidā, kā tas redzams treniņu fiksējumā. Šie funkcionālie video ieraksti, ievietoti mākslas koordinātu sistēmā, atklāj ne mazums tēlveidojošu un pat simbolisku elementu. Tas vislabāk konstatējams stopkadros jeb attēlu kompozīcijās, kuru centrā pašsaprotami ir ceļš. Tie atgādina klasiskas mākslas paraugus, kuros kulises veido dažādi gadalaiki, diennakts stundas, vietas un ielas. Attēlos apstādinātie momenti atklāj konkrēto-unikālo pieredzi – skatiena koncentrāciju uz skriešanai svarīgākajiem elementiem, skrējēja kustības ātrumu, redzes laukā nejauši kadrā iekļuvušām detaļām, paša elpu aukstā laikā utt. Saturiski tie saasina personas gribas un izvēļu problemātiku. Skrējējam, tāpat kā māksliniekam, kas šajā gadījumā ir viens un tas pats, jebkurā brīdī ir iespēja izstāties, atzīt apstākļu pārspēku pār savām spējām vai ko citu. Lēmums turpināt šo nogurdinošo pasākumu ir tikai viņa iekšējas motivācijas noteikts.
Kristaps Epners. “Skrējiens”, 2013.
Skrējēja skatiens nemēdz kavēties pie skaistām ainavām un izlaist mazāk glītās un caur to Kristapa Epnera lakoniskais darbs ir izaicinājums skatītāja empātijai, vēlmei iepazīt pieredzi, kas, iespējams, stipri atšķiras no pierastās izstāžu zāļu realitātes.
/mākslas kritiķis Vilnis Vējš/
Kristaps Epners ir multimediju mākslinieks, kurš galvenokārt strādā ar video, instalāciju mākslu un fotogrāfiju. Viņa vārds pazīstams arī ārpus Latvijas robežām, pēdējo aktuālo projektu vidū minama dalība izstādēs Canvascollectie un Confining Spaces, Beļģijā. Kristapa Epnera darbi iekļauti Noass Latvijas video mākslas arhīvā.
Izstāde apskatāma līdz 29.septembrim.
Atbalstītāji: LR Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, fineArtPrint, LuxExpress, Valmiermuižas alus, restorāns Kitchen, VKN.
Šā gada Valmieras maratonā skries četrpadsmit skrējēji, kurus domās vai pat klātienē pavadīs motivātors — personīgais vagars, uzmundrinātājs, padomdevējs, vienkārši skriešanas biedrs. Katram no šiem skrējējiem ir mērķis un treniņplāns mērķa sasniegšanai. Lai visa VSK Noskrien komanda 15. septembrī varētu paturēt īkšķus, iepazīstinām ar šiem mērķiem.
Kā jau minēju savā iepriekšējā šīs vietnes bloga ierakstā, necentīšos nodarboties ar pašplaģiātismu, bet te vienkārši norādīšu uz, manuprāt, interesantākajiem un auditorijai piemērotākajiem saviem emuāra ierakstiem.
Mūsu valsts pusmaratonos var sastapt ātrus lietuviešus, ir redzēt baltkrievi un nu jau arī kenijieši, bet izrādās šādos lokālos skriešanas pasākumos piedalās arī skrējēji parasti, kas gatavi mērot garu ceļu, lai tikai skrietu. Un izrādās japānis Yasunori Arikawa tā jau ir skrējis vairāk kā trīsdesmit valstīs. Lasīt tālāk.
Skat, jau mēnesis pagājis, kopš noskrēju savu foršāko maratonu, bet vēl neko neesmu par to uzrakstījis nevienā no iespējamajām vietām. Bet pierakstīt vajag. Gan tāpēc, lai pašam būtu vairāk, ko atcerēties, gan tāpēc, lai padalītos ar citiem.
Sākotnēji mūsu mazajai skrējēju grupai – man, Jankam, Ivo, kā arī Džeimsona kungam bija vēlme doties kādā mazā ekskursijā uz kādu netālu ārzemju zemi un noskriet kādu foršu skrējienu. Papētot dažādas iespējas, palikām pie Pāvo Nurmi maratona Somijas pilsētā Turku. Par labu šai izvēlei bija fakts, ka nebija būts Somijā un šī zeme bija pelnījusi mūsu apmeklējumu, bet nevar arī noliegt, ka Nurmja kunga personība ieintriģēja. Sevišķi fakts, ka šis cienīgais vīrs skrēja kails (tā vismaz varēja spriest pēc pieminekļa, kas viņam uzstādīts Turku pilsētas centrālajā daļā). Arī fakts, ka viņš uzstādījis ļoti daudz dažādu skriešanas rekordu un izcīnījis daudz zelta medaļas Olimpiskajās spēlēs, bija pelnījis mūsu ievērību.
Lai gan skriešanas pasākumā, uz kuru devāmies, bija pieejamas vairākas distances, mums, protams, bija jāskrien pilnā maratona distance. Pirmkārt, tāpēc, ka nav vērts tik tālu braukt, lai noskrietu mazāku gabalu, un otrkārt tāpēc, ka par maratona finišu došot papildus maratona finišētāja kreklu. Un krekls mums, protams, bija vajadzīgs (kuram gan nevajag papildus T-kreklu!).
Pieteicāmies, nokomplektējām ekipāžu un devāmies ceļā. Ar personālo transporta līdzekli. Tas mums ļāva ne tikai nokļūt no punkta A uz punktu B, bet arī uz daudziem citiem vitāli svarīgiem punktiem. Pie viena izmetām līkumu pa Somijas arhipelāgu un Somijas Dienvidrietumu daļu Turku apkārtnē.
Pie sadzīviskiem sīkumiem varbūt daudz nepakavēsimies, bet īsumā – pirmajā dienā uzņēmām šķidrumu „šūnu līmenī”, iekārtojāmies hostelī Turku pilsētā, izgājām mazu ekskursiju pa pilsētu (ieskaitot numuru izņemšanu), saēdāmies makaronus un tad jau arī jādodas uz čučumuižu (t.i. gulēt).
No rīta turpinām krietni ēst un dzert, jo skrējiena starts ir tikai 12.30. Esam labi izvēlējušies savu naktsmītnes vietu, jo atrodamies dažus simtus metru no starta-finiša vietas, tāpēc varam atļauties uz startu doties pēdējā brīdī.
Kopumā Paavo Nurmi maratons, šķiet, ir otrs populārākais Somijā aiz Helsinku maratona. Pilno maratona distanci skrien aptuveni 500 dalībnieki, maz ārzemnieku, pārsvarā somi. Pusmaratona un 10km skrējienos, protams, ir vairāk dalībnieku, bet nav milzīgu pūļu, kas varētu iedzīt stresā vienkāršu lauku cilvēku. Kopumā izskatās cerīgi. Laika apstākļi solās būt intriģējoša skrējiena daļa, jo no rīta ir mazliet nolijis sīks lietiņš un somu TV laika prognoze arī rāda visādus mākoņus un lietus piles. Tomēr, ejot uz startu, laika apstākļi izskatās ideāli skriešanai – apmācies, temperatūra ap +18 grādiem.
Pēdējās „pirms” bildes, maza iesildīšanās, labierīcību apmeklējums un tas jau arī ir viss. Gaidām startu. Sagaidām, skrienam. Kā vienmēr pirmajos kilometros aiznesas garām virkne aizelsušos cilvēku, kuriem kaut kur ir jāsteidzas, pārējie tikmēr savā tempiņā mēģina izbaudīt skrējienu. Skrējiena pirmajos kilometros man garām paskrien arī kāds sacensību dalībnieks, kurš pasveicina latviski. Jauki, tāpēc bija vērts vilkt kreklu ar uzrakstu latviešu valodā. Pēc pirmajiem pieciem kilometriem ātrums ir relatīvi liels, prāts saka, ka jāmet nost temps, bet sajūtas ir labas, tāpēc grūti saprast, kas tagad būtu jādara. Vienkārši skrienu. Sastopu arī pārējos komandas biedrus, kam arī skrienas viegli. Skrējiena trase iet caur pilsētas centru uz pilsētas nomali, uz Ruissalo salu, kas pēc būtības ir liels parks, kas kalpo kā atpūtas zona pilsētniekiem. Pilnajai maratona distancei ir jāveic divi apļi. Trases segums lielākoties ir asfalts, bet vietām ir arī grants segums. Trase nav pilnīgi plakana, tāpēc rekordu stādīšanai laikam nebūs ideāla, taču lielu kāpumu un kritumu arī nav.
Turpinām skriet. Skrējiena gaitā divas reizes nedaudz uzsmidzina, šķiet jau, ka būs traki un sāksies lietus, bet tomēr viss ir kārtībā, lietus tā pa īstam neuzlīst. Šur tur pamanu arī tempa turētājus, bet jāteic, ka visās sacensībās, kurās esmu piedalījies Latvijā, tempa turētāju ir vairāk un tie ir labāk pamanāmi. Dzirdināšanas punktu pietiek, taču nedaudz neskaidrības rada tas, ka nav skaidrs, kurā punktā kas būs pieejams, citos ir ūdens un enerģijas dzēriens, bet citos ir arī apelsīni vai banāni. Ir arī marinēti gurķi. Nav saprotams, kāpēc man būtu maratona laikā jāēd marinēti gurķi, bet ja deva, tad ēdu. Bija garšīgi. Starp citu, bija arī garšīgs enerģijas dzēriens (Dexal, šķiet), dūšu nemaitāja un garšoja labi. Bet kopumā ar ēšanu un dzeršanu īpaši neaizrāvos.
Distances otrajā aplī visi komandas biedri vēl bijām tuvu cits pie cita, Ivo nedaudz turējās pa priekšu, mēs ar Janku kaut kur līdzās. Jankam kaut kas nebija labi ar kāju, teica, ka metīšot nost tempu. Te jāatzīmē, ka Jānis, kurš arī vienlaikus ir mūsu komandas kapteinis un labāko skriešanas rezultātu īpašnieks, divas nedēļas pirms izšķirošā starta bija avarējis ar motociklu un spēcīgi sasities, tāpēc sākotnēji nemaz nebija skaidrības par viņa dalību šajā skrējienā, tomēr kaut kā bija apārstējies un izgājis uz starta. Es, savukārt, ap trīsdesmito kilometru sapratu, ka, ja nenotiks nekas neparedzēts, tad vajadzētu uzlabot savu maratona personisko rekordu un izskriet zem četrām stundām. Ivo sāka nedaudz atpalikt, bet es tempu noturēju. Divus kilometrus pirms finiša redzēju, ka esmu nedaudz atpalicis no sava 4h maratona tempa grafika, tāpēc sapratu, ka jākāpina temps, to arī darīju cik spēju. Finišs vairs nebija tālu, arī skatītāju uzmundrinājumi palīdzēja. Finišēju zem kārotajām četrām stundām – plāns izpildīts! Beigās izrādījās, ka esmu pēdējos divos kilometros atvinnējis aptuveni pusotru minūti no sava tempa grafika. Nav īsti skaidrs, kur atradās spēki tādam izrāvienam (droši vien Nurmja kungs būs devis savu svētību).
Pēc brīža jau finišē arī Ivo, arī viņš ir ievērojami uzlabojis savu maratona rekordu. Jānis gan traumas dēļ ir ļoti pārmocījies, taču arī finišē relatīvi labā laikā – ļoti cienījami!
Turpinājumā finišētāja medaļas, finiša pakas, un godam nopelnītie maratona finišētāja T-krekli. Saēdamies finiša pakas labumus un dodamies uz pēcfiniša masāžu. Te rindas ir daudz mazākas nekā, piemēram, šopavasar Nordea Rīgas maratonā. Arī tāpēc, ka masētāji strādā daudz ātrāk. Vai tāpēc sliktāk? Noteikti nē, sajūtas pēc masāžas ir labas. Tas arī viss, dodamies uz nākamo nakšņošanas vietu atzīmēt panākumus ar godīgi nopelnītajām vakariņām. Nākamajās dienās mūsu ekskursija pa Somiju turpinās, bet tas jau laikam ir cits stāsts.
Kopumā varam teikt, ka maratons bija noorganizēts labi, starts bija izdevies un ar pasākumu esam ļoti apmierināti. Vai tev arī nākamgad vajadzētu doties uz Pāvo Nurmi maratonu Somijā? Jā, kāpēc gan nē, Nurmja kungs tikai priecāsies!
Turpinot pirmajā daļā iesākto, otrajā vairāk par pulsa plānu maratonam, kuru jau sastādu detalizētāk – katram kilometram. Distance ir divas reizes garāka nekā pusmaratonā, tāpēc taktikas izvēle ir daudz nozīmīgāka, bet ir arī tāds vienkāršs iemesls, ka maratonā parasti ir katra km atzīmes, kas krietni atvieglo rādījumu apkopošanu pa kilometriem.
Pirmo reizi maratonam sīku plānu sastādīju 2011. gadā Valmierai. Toreiz saskāros ar problēmu, ka nebija neviena veiksmīga maratona, kura datus izmantot par pamatu. Bija trīs pusmaratoni (divi 2011. un viens 2009. gadā), LSC 30km skrējiens un arī 2010. gada Valmieras maratons, kuru par izdevušos tomēr nevarēja uzskatīt.
Pusmaratonu un 30km pieņemot par maratona pēdējo daļu, liku šos pulsa datus kopā un pēc šiem rādītajiem sastādīju plānu par maksimāli pieļaujamo robežu katrā km. Pamatā tas tika balstīts uz LSC 30km skrējiena datiem, jo tas bija mans līdz tam brīdim garākais veiksmīgais skrējiens. Plāns bija visai piesardzīgs, jo brīžiem pat 10 sitienus zemāks nekā reālais pulss Valmieras10 maratonā.
Izmantojot šo plānu, beidzot izdevās noskriet maratonu ātrāk par 4h – 3:57, nebija klasiskās „sienas” un vienīgi krampju tuvums neļāva pēdējos 7km skriet vēl ātrāk. Kā redzams nākamajā grafikā, realitātē pulsa robežas tomēr pārāk stingri neievēroju, pēc pirmās trešdaļas pulss gandrīz visu laiku bija aptuveni 5 sitienus virs plāna, bet tajā pat laikā tas bija arī aptuveni 5 sitienus zem iepriekšējā gada pulsa rādījumiem. Pārliecinājos, ka varu noskriet maratonu ar augstāku pulsu kā plānotais, tāpēc nākamajam Florences maratonam pulsa plānu sastādīju jau pēc Valmieras11 datiem.
Tur izdevās veiksmīgs skrējiens (3:46), pie kam, reālais pulss otrajā pusē pat bija zemāks nekā plānotais, tāpēc nākamajā maratonā NRM12 neko nemainīju un skrēju pēc tā paša plāna kā Florencē11.
Pirms NRM12 pirmo reizi visu ziemu skrēju un bija mērķis būtiski uzlabot personisko rekordu, optimistiskākajā variantā pat uz 3:30. Skrēju pēc tā paša plāna kā iepriekšējo maratonu un biju daudz vairāk trenējies, tomēr pēc pirmās puses starprezultāts nepatīkami pārsteidza – 1:54, kas bija tikai 2 minūtes labāks nekā Florencē. Skaidrs, ka par 3:30 varēju aizmirst, pat 3:40 bija zem lielas jautājuma zīmes. Izlēmu riskēt un kāpināt tempu un pulsu virs plānotā, līdz ar to no 21. līdz 30. kilometram un brīžiem arī vēlāk tas bija līdz 5 sitieniem virs plānotā līmeņa. Tomēr viss beidzās veiksmīgi, otro pusi noskrēju daudz ātrāk (1:42) ar gala rezultātu 3:36. Un atkal atbilstoši NRM12 reālajiem datiem nedaudz palielināju plānoto pulsu turpmākajiem maratoniem.
Vai tas bija pareizi pagaidām vēl ir pāragri spriest, jo nākamie 2 maratoni skrienot pēc šī paaugstinātā plāna īsti neizdevās, Valmierā12 pie 25km tika piedzīvota “siena”, brīdi pat nācās pāriet uz soļiem. Un arī Turīnā12, lai arī sasniedzu personisko rekordu un stingri ievēroju pulsa plānu, saskāros ar „sienu” pie 35km. Iemesls varēja būt pārāk augstais pulss un temps, bet tikpat labi kādi citi iemesli. Piemēram, Valmierā problēmas ar veselību un/vai īslaicīgi pārāk augsts pulss kāpumos, kas paaugstināja pienskābes līmeni, vai arī nepietiekama ogļhidrātu uzņemšana pirms Turīnas.
Neskatoties uz diviem neveiksmīgiem maratoniem, pēc tā paša plāna skrēju arī šī gada Rīgas maratonu, kas savukārt sanāca ļoti veiksmīgs – personiskais rekords un nekādas „sienas” vai problēmu dēļ karstuma. Tomēr visu otro pusi pulss bija aptuveni 3 sitienus zem plānotā, tāpēc jautājums vai esošais pulsa plāns tomēr nav par augstu joprojām ir aktuāls. Rudens maratonā visticamāk skriešu pēc šī gada NRM nedaudz pazeminātā pulsa līmeņa, paturot prātā, ka pirms gada otru pusi varēju noskriet arī ar nedaudz augstāku pulsu.
Tāpat kā pusmaratonos arī maratonā manā gadījumā sanāk skriet ar izteikti negatīviem splitiem. Grafikā redzams temps pa km dažiem no pēdējiem maratoniem.
Iespējams, ka vajadzētu mēģināt izlīdzināt tempu, pirmajā pusē skrienot ātrāk. Piemēram, pirmie 20km ar pulsu 165-170, kas varētu būt pietiekami tālu no anaerobā sliekšņa (181).
Kopumā par maratona pulsa plānu man pašam vēl ir diezgan daudz jautājumu. Pirmkārt, par esošo nav skaidrs vai tā bija sagadīšanās, ka pēc veiksmīga maratona divi nākamie neizdevās, vai arī likumsakarība un plāns ir par augstu. Otrkārt, vai nav kādas iespējas būtiski uzlabot rezultātu, pamainot plānu. Piemēram, pirmo pusi skrienot ar augstāku pulsu. Bet to var uzzināt tikai eksperimentējot un agrāk vai vēlāk saskaroties ar negatīvu iznākumu. Līdzīgi kā, lai noteiktu cik ātri ar mašīnu var izbraukt līkumu, to var braukt katru reizi arvien ātrāk un brīdī, kad nolidosi no ceļa, zināsi, kur ir maksimālā ātruma robeža. Maratonā, salīdzinot ar īsākām distancēm, grūtāk atrast optimālo risinājumu. Gan tāpēc, ka skrējiens ir vienkārši ilgāks un ir daudz vairāk plāna variācijas iespēju, gan arī tāpēc, ka netiek skriets tik bieži un nav bijis daudz eksperimentu. Vēl maratonā ir vairāk blakusapstākļu, kas padara secinājumu izdarīšanu pēc eksperimentiem ne tik viennozīmīgu – laika apstākļi, reljefs, ēšana un atpūta pirms maratona, veselības stāvoklis, utt.
Atcerēties pulsa skaitli katram no 42 kilometriem varētu būt pagrūti, tāpēc izmantoju aproci, kur norādīts pulsa plāns katram kilometram (pirmā kolonna). Pārējās divas kolonnas ir iepriekšējo maratonu dati. Bez šīs papildus informācijas varētu arī iztikt, jo plāns tāpat ir balstīts uz iepriekšējo skrējienu datiem, bet to lieku katram gadījumam, it sevišķi tad, ja ir kādas atšķirības. Lai aproce nesamirktu, papīru ielīmēju starp divām caurspīdīgas līmlentes kārtām, kā to parasti dara ar orientēšanās leģendām.
Nobeigumā neliels apkopojums.
Nezinu kā šī metode izskatās pēc visām teorijām, sāku to izmantot, analizējot savu pieredzi, vēlāk arī noformulēju kaut kādu loģisku skaidrojumu. Lai arī neesmu vēsturnieks, loģika ir mana stiprā puse un tā ir sekojoša. Ja mēģina skriet ar vienmērīgu tempu, tad pulsa līmenis jau no paša sākuma var būt visai augsts. Jo tuvāks tas ir anaerobajam slieksnim, jo vairāk izdalās pienskābe un tiek patērēts glikogēns, kas var sagādāt problēmas beigu daļā. Maratonā lielāks drauds varētu būt glikogēna izsīkums, savukārt īsākās distancēs pienskābes uzkrāšanās muskuļos. Savukārt, ja sākumā tiek skriets lēnāk un ar zemāku pulsu, tad pienskābe neizdalās tik daudz un arī vairāk enerģija tiek ņemta no taukiem. Distances otrajā pusē temps un arī pulss ir būtiski augstāks, pienskābe uzkrājas straujāk, bet tā nepaspēj sasniegt kritisko līmeni, jo finišs jau ir tuvu.
Kā pulsa plāna trūkumus var minēt vairākus:
Galvenais, ka nepieciešama informācija par iepriekšējiem sacensību skrējieniem – vajadzīgi paši skrējieni un arī pulsometrs, kas saglabā starprezultātu datus (vai arī ļoti laba atmiņa).
Otrs, ka ļoti reti un tikai īsu posmu sanāk skriet ar kādu kopā, tajā skaitā tempa turētājiem. Jo lielākā daļa skrējiena gaitā samazina tempu, bet vismaz manā gadījumā sanāk kāpināt.
Ir vajadzīga liela pacietība pirmajā distances pusē – jāspēj noturēties pie plāna, ja liekas, ka varētu skriet daudz ātrāk, ja redzi, ka plānotā rezultāta tempa turētāji tūlīt jau būs šķietami nenoķeramā attālumā, ja starprezultāti liekas bezcerīgi slikti, lai noskrietu ar vēlamo rezultātu. Tāpēc šobrīd distances pirmajā pusē cenšos vispār neskatīties laiku un starprezultātus – ja tie būs slikti, tad prātīgākais vienalga ir turēties pie plāna un nesākt kaut ko improvizēt (ja vien neesi gatavs eksperimentēt), ja tie ir labi, tad to zināt arī neko daudz nemaina. Vienīgi tādā gadījumā man parasti pulss tūlīt palielinās par 3-5 sitieniem, laikam no lieliem priekiem, ka nu tikai būs baigais tesiens :). Pēc pirmās puses jau var skatīties laiku un sākt rēķināt kādu tempu vajag, kādas ir izredzes, utt.
Tomēr, manuprāt, skriešanai pēc pulsa plāna priekšrocību ir vairāk:
Skrējiens sanāk vieglāks, ja viss saplānots pareizi, tad nav „sienas” vai lūzuma momenta, kad izsīkuši spēki. Un beigās jau var izvēlēties cik ātri skriet un ar kādu piepūli – divplāksnī, pakaļplēsī, aptrakušajā ērzelī, šīberī vai vēl kā savādāk :).
Pulsu ir vieglāk kontrolēt nekā tempu – nav vajadzīgas km atzīmes vai pulsometrs, kas rāda ātrumu.
Skrējiens ir psiholoģiski vieglāks, jo ļoti reti kāds apdzen, sanāk pašam visu laiku dzīties pakaļ un apdzīt.
Un galvenā priekšrocība – nav lieki jālauza galva cik ātri skriet. Ar pulsa plānu skrien tikai pēc pulsa – ja būsi labā formā, tad skriesi ātrāk, ja sliktā vai būs karsts, tad automātiski skrējiens sanāks lēnāks.
Skriešana sacensībās pēc pulsa plāna droši vien nebūs aktuāla vai noderīga visiem, bet man tā šobrīd ir vienīgā piemērotā metode kā skriet garos gabalus. Varu ieteikt to izmēģināt tiem, kam bieži skrējiena beigās sanāk pamatīgs „plīsiens”, ļoti iespējams, ka iemesls ir pārāk augsts temps un pulss pirmajā daļā, kuru nav iespējams noturēt līdz finišam. Tā var būt noderīga arī gadījumos, ja ir karsts laiks vai sezonas sākumā, kad nav īstas skaidrības ar kādu rezultātu varētu būt spējīgs noskriet.
Kristaps Epners. “Skrējiens”, 2013.
Kristaps Epners. “Skrējiens”, 2013.
Kā jau minēju savā iepriekšējā šīs vietnes 
km 
-