Taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” aicina izskriet skaistākos Engures novada paugurus. Latvijā netrūkst asfalta skrējienu, bet pēdējā laikā arvien populārāki kļūst arī skrējieni brīvā dabā, tā saucamie treili. Jauns taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” pirmoreiz 23. augustā notiks arī Engures novadā, pavisam netālu no Tukuma. Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
 Pražská Stovka 2012 Aizņemšos ideju no OreMan un šeit uzburšu tikai nelielu ainiņu par sagaidamo lasāmgabalu, kura uzrakstīšanai man bija nepieciešams gads, lai es šo vēstures lappusi beidzot varētu aizsķirt. Bet tā kā šajās brīvdienās aizritēja Prāgas simtnieka jau 20. jubilejas gadskārta, kurā piedalījās arī viens pārstāvis no Latvijas, tad veltīju dažas stundas tam, lai pastāstītu savu versiju un redzējumu uz šo manas skriešanas karjeras garāko pasākumu, gan kilometru, gan stundu skaita ziņā, kurā bariņš Monblāna punktu mednieku centās šos 3 piedavātos punktus samedīt dzenot pēdas 122 kilometru garumā. Par to, ko es pēc gada vēl atceros un kā mums tur gāja var lasīt šeit – Neesmu orientierists, nemāku teikt! Jeb Pražská Stovka 2012 P.S. Rakstā neesmu pieminējis faktu, kuru vēlāk stāstīja šķiet, ka Vilmārs. Trasē viens čehs dod šim “Gotiņu”. Pēc tik daudz stundām trasē viss kaut kas jau var rādīties (ja jau tie bberi redzēti), bet nu tiešām esot bijusi “Gotiņa”. Tās izrādas Matīsam, kurš skrēja kaut kur pa priekšu esot laiku pa laikam mērķtiecīgi birušas laukā no Matīsa somas un kritušas tieši čehiem saujā. Un ne jau katrs uz ultru brauc ar 2 kg “Gotiņu”.
Cīņa par novembra mēneša skrējēja nozīmīti bija sīva. Lai arī sezona beigusies un vairs nebija izteikts spilgtu kandidātu birums, pacīkstēties tomēr nācās un šajā cīniņā lai arī nelielā, bet vadībā izvirzījās Imants. Lai arī jau manīts šosezon skrienam 50 km, 100 km un piedalāmies Ņergu treniņos, tomēr tikai tagad – novembrī noskrējis savu pirmo klasisko maratonu tā klasiskajā trasē. Viņš arī bija viens no idejas autoriem Latvijas 95 gadu jubilejas skrējienam, kas sapulcināja ļoti kuplu dalībnieku skaitu un aizkustināja ne viena vien skrējēja emocijas, patriotiskās jūtas un arī dažas muskuļu grupas. Imants arī bija atbildīgais par Siguldas kalnu maratona pēcballīti, bijis tempa turētāja amatā gan oficiāli, gan privāti – nu vienkārši – aktīvs biedrs ne tikai kilometru krāšanā, bet arī sabiedriski darbojoties. 6. septembris 2013. gads. Rīts. Narvesen. 2.20ls. Marlboro Gold. Tieši šādi iesākas manas dienas jau gadus desmit, vienīgais, kas pa lielam ir mainījies, ir cigarešu paciņas cena. Jau divas dienas tiek lietotas “Tabex” tabletes ar kuru palīdzību tiks atmesta smēķēšana, nu vismaz tāds ir plāns. Ar šo paciņu pietiks, lai pabeigtu kursu. Ok, jau divas dienas bez nikotīna, bet kāds tur iekšā dīdās, nu tik ļoti dīdās. Viss, vairs nevar turēt. Kaut kā liekās, ka skapī jābūt kādai pustukšai paciņai. Lienam pakaļ. Izmeklēju visas malas, bet nav. Mēģinu aiztaisīt durvis, bet neiet ciet, kaut kas traucē – vecā bota. Bingo – tas ir tieši tas, ko vajag, jāiziet ārā paskriet, tas vismaz novirzīs domas citur. Skrienas labi, ārā saule, vēja nav, esmu izelpojies un aizmirsies. Brīnumaini, bet tai dienā par cigareti pat vairs neiedomājos. Nākamajās dienās vienkārši gribas atkārtot šo sajūtu un lēni noskrienu pa 4km. Ceturtajā dienā aizrāvos un pārspīlēju – 16km. Nu labi, tik daudz uzreiz skriet pilnīgākajam gurķim nav labi, vairs nekad, nekad tā nedarīšu. Piektajā dienā pirmais pusmaratons – 2:25:00. Reāli saprotu, ka man ir iepaticies skriet. Pat vairāk nekā vienkārši iepaticies, ļoti iepaticies un process sagādā prieku. Kā arī manas domas ir pilnībā novērstas no smēķēšanas. Ap šo laiku jau parādās arī interese par šo visu un tiek uziets noskrien.lv. Turpmākās 2 naktīs tiek izskriets cauri visam saturam. Kā arī ievēroju tur kaut kādu „Baso pēdu ultramaratonu”, pievēršu tam uzmanību, jo tas notiek pilsētā kur pavadu vasaru – Rojā. Ok, ir divas nedēļas, lai sagatavotos 33km. Protams visādu citu apstākļu dēļ nesanāk noskriet tik, cik biju plānojis, līdz starta dienai esmu uzkrājis 45km, nu baigais jau nu skrējējs, smiekli nāk. „Baspēdu ultramaratons” Sacensību dienā jau trīs reizes esmu pārdomājis par to, vai tas ir vajadzīgs. Vēl lielāks demotivātors ir uznākušais lietus pa ceļam uz startu. Ierodos Kolkas ragā un domāju „ne, nē, nē, griežamies apkārt un uz mājām”, un te pēkšņi viena no organizatorēm saka „ Jūs uz sacensībām?”, „Jā!”, „Tad nāciet man līdzi”. ĀĀĀ, kas man lika teikt – jā? Nu labi laikam atpakaļceļa vairs nav. Jūrmalā piereģistrējos un saņemu nr. Garām paskrien čalis ar gariem matiem īsā maiciņā un pie tam ar plikām pēdām (starp citu es skrēju ar apaviem), kurš jau ir pieveicis 21km un vēl 33km priekšā (OreMan apsveicu ar uzvaru). Trakais! Vējš pamatīgs, mitrums 100%. Nāk paziņojums jādodas uz startu. Starts. Gribas palikt pēdējam, lai pēc tam nevienam nemanot var klusiņām izstāties ap Melnsilu (11km). Uzņēmu savu tempiņu un tie, kas man palika aizmugurē, mani neapdzen. Nu labi. Forumā biju kaut ko salasījies par vienmērīgu tempa turēšanu. Biju ieplānojis, ja man sanāktu noturēties ilgāk trasē, tad varētu skriet pirmos 10km ap 6:00min/km, otros ap 6:30min/km, un pēdējos ap 7:00min/km. Laiks ir mainījies par 360 grādiem un ir palicis saulains un karsts. Un te Edmunds nāk ar savu paziņojumu „one km in 4:49” āāā, nē tas pa ātru, bet šajā tempā jūtos labi. Nodomāju nolaidīšu līdz 5:00 un tā paturēšu kādu laiku. Diezgan ātri pienāk 10.km un pirmais dzirdīšanas punkts. Jātiek vaļā no garā krekla – ir karsts. Nu tagad varētu samazināt tempu, bet ir labi tajās 5:00min/km. Tā arī turu nākamos 10km. Ā, pa vidu bija pirmā upīte kurai nevar pārlekt, nācās brist cauri. Ūdens auksts, botas nākamos 2km par kg smagākas. Pie 21.km lielākā upe maršrutā, bet tajā ir laiviņa ar ko var pārcelties un dzirdināšanas punkts. Bet tieši pirms manis tajā iekāpj dalībniece kurai sekoju jau no starta. Nē, atkal kāpt ūdenī negribas, pagaidīšu laiviņu atpakaļ. Kamēr gaidu, padzeros, uzēdu ābolīšus un dzērvenes. Viss bija labi līdz 30.km, kad redzu Rojas ragu, bet viņš vēl tik tālu un netuvojas. Un tam visam pa virsu vēl sākas lietus, kas pāriet krusā. Šeit vairs meiteni, kurai sekoju no starta, noturēt nevarēju un palaidu viņu prom. Edmunds saka 32km, bet rags vēl patālu un tā kā šo apkārtni pazīstu, zinu ka finišs nav uzreiz aiz raga. Reāls pagurums. Pēdējā km mani panāk viens baspēdnieks un pēc principa „kopā vieglāk” kaut kur atgūstu spēkus un kopīgi finišējam. Edmunds samērīja 33.94km 3:10:54. Pēc finiša visus sportistus gaidīja Zvejnieku sēta. Nekad vēl zivju zupa nebija garšojusi tik labi un kūka tik saldi. Un pēc tam vēl viens pārsteigums – izrādās es esmu finišējis 2.vietā 33km distancē ar apaviem. Paldies organizatoriem par pasākumu. Vienmēr atcerēšos šo sacīksti, jo tā bija man PIRMĀ. Siguldas 1/2M Ir pagājušas divas nedēļas. Atkal nav sanācis paskriet tik cik gribētos (32km). Sigulda. Cilvēki miljons, laika čips, par kuru nav ne jausmas, kur jāliek, pavisam citādāk nekā bija Rojā. Startā kautrīgi nostājos beigu galā, bet secinu, ka priekšā skrienošie ir mazliet par lēnu un sāku līkumot tiem cauri. Kā arī pieļauju pamatīgu kļūdu, pārķeru tempu un 1km@4:08. Bāc, gribu to samazināt līdz plānotiem 4:55, bet septītajā km pārkrītu tam pāri un netieku atpakaļ. Pēc otrā apļa jūtu, ka ir piezadzies nelabais un klusi čukst: „pietiek, stājies malā”, bet līdzjutēji ar vārdiem hop hop hop un skaļiem aplausiem viņu aizbiedēja (viņi gavilēja līderiem, kuri man gāja garām pa apli) . Bija grūti, bet liels gandarījums par savu pirmo 1/2M medaļu. 1:51:13 Ozolnieku 1/2M Pagājusi nedēļa. Un šajā nedēļā sanāca paskriet tieši tik cik vēlējos (34km). Laiks ir daudz vēsāks, kā pirms nedēļas Siguldā, bet man tas patīk, neesmu liels siltummīlis. Cilvēku daudz mazāk, viss vienkāršāk, bet tā kā esmu no laukiem, arī tas man patīk. Jūtu ka būs laba diena un varētu mazliet uzlabot pirms nedēļas sasniegto rezultātu. Iesildos un visi kolektīvi mazā riksīti tipinām uz startu, kurš ir mežā vienu km no finiša zonas. Pēdējie vārdi, starts! Šeit mani Edmunds riktīgi pievīla, nevarēja atrast satelītus pirmos 3km. Skrienu lēnām ap 5:00min/km, lai neatkārtotu Siguldas kļūdu. Un tad es ieraugu motivātoru. Meitene zaļajos svārkos, kurai karājos astē gandrīz visu baspēdu skrējienu, skrien man 100m priekšā. Tiek pieņemts lēmums atkal iesēsties astē un šoreiz noturēt līdz galam. Skrienam bariņā kādi pieci skrējēji, kuram lokomotīve un vadonis ir VSK Noskrien skrējējs „dot”. Pēc laiciņa ir pieslēdzies un darbojas adekvāti Edmunds. Temps ir lielisks – ap 4:45, kas ir mazliet ātrāks par plānoto, bet jūtu, ka šodien var. Kilometrs pie kilometra liekas viegli un meitene ar netiek atlaista. Bet vienubrīd „dot” sāk no viņas attālināties un saprotu, ka varu turēt viņam līdzi. Tā arī noturējos līdzās „dot” līdz finišam, viņš ir lielisks tempa turētājs. Sajūtas lieliskas un finiša laiks arī 1:43:27, labots nedēļu vecais PB par gandrīz 8min. Un par 42min mēneša veco. Silta tēja, putra, diena atkal izdevusies. Siguldas Kalnu Maratons TBC Lūk cik daudz emociju un prieka nieka 250km. P.S. 22. oktobris 2013. gads. Rīts. Joprojām Narvesen. Joprojām 2.20ls. Tikai nu nāku ārā ar jogurta paciņu, belvita cepumiem, svaigu kruasānu. Noskrien!
|
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Katram, kas plāno savu skriešanas treniņu un sacensību kalendāru, bieži ir grūtības izdarīt izvēli – skriet Latvijā, tuvākajās ārvalstīs vai tomēr pamēģināt kaut kur tālāk. Un kur vēl eksotiskāka ideja – skriet pa salu, pie tam Atlantijas okeānā. 
km 
-