Ja kāds vaicā, kas ir Ņergatlons? Tad šeit dažas tēzes:
Divi Spartatloni nedēļas laikā (500km)
des Sables latviskā versija (multiday princips jeb daudzdienas)
Ainaži-Nida jūlijā (lai būtu karsti)
Dienā paveicamais attālums atkarīgs no šķērsojamās upes – jāievēro kontrollaiks (vakarā orgi aizved uz starta vietu pāri tuvākajam tiltam/cauri pilsētai un nodrošina gulēšanu armijas tipa telšu pilsētiņā)
Nulltajā gadā serviss minimāls un askētiska pieeja (līdzmaksājuma budžets līdz 200e)
Nākamajos gados dalības maksa 400-500e (skatoties griestos, bet izdevumi – no dalībnieku sagaidīšanas lidostā, viesnīcām, preses konferences, līdz pat finiša pakai – varētu būt palieli, pat nedomājot par komerciju)
Kvalifikāciju pagaidām no Latvijas spētu izpildīt tikai Georgs J. (bet viss atkarīgs no nulltā gada)
Auditorija – importa skrējēji, kuri netiek līdz Rīga-Valmiera startam (problēma, jāizdomā stāsts)
Finiša sasniegšana un uzvarētāja noteikšana nav obligāts sacensību nosacījums (svarīgāki ir pa pasauli klejojoši sāpju pilni blogi, piemēram, “trešajā reizē tiku līdz Ovīšiem un tālāk spēju vienīgi skatīties mērķa virzienā”, vai “Mans kontrollaiks iztecēja starp kāju pirkstiem kaut kur Ģipkā”)
Dalībnieku skaits teorētiski var nebūt ierobežots, jo pludmalē vietas pietiktu visiem
Kas ir Parīze-Dakāra?
Cerams, ka šādas vārsmas negraus statistiku un cilvēki nenovērsīsies, taču tikai ultras var sapņot par superultrām.
Man slimot ir kaitīgi – rodas visādas gaišas domas, viena no tām – gribu vairāku dienu ultru. Interneta plašās dzīles ir labs palīgs domu materializēšanai. Arī romantisko kino skatīties ir kaitīgi, baigais pārsteigums, ne? Tik skaisti piekrastes klinšainie skati, ka neviļus gribas pašai tos lūkot savām acīm. Abas manas vēlmes apvieno Ring of fire – skrējiens, kura laikā trīs dienas 216km garumā varēšu baudīt Rozamundes Pilčeres romānu cienīgus skatus, skrienot apkārt Anglesey salai.
Pāris mēnešus atpakaļ sāku lasīt Joe Abercrombie grāmatu sēriju “The First Law”. Pati grāmatu sērija stipri viduvēja, bet atmiņā palicis tur pietiekami bieži lietotais teiciens “Back to the mud”. Līdz šim to biju tulkojis pavisam vienkārši – grāmatas varonim kidrikt. Tagad esmu sācis par to šaubīties, sāk šķist, ka grāmatas autors ar šo teicienu ir vēlējies pateikt, ka ar grāmatas varoni patiesībā nekas traģisks nav noticis un viņš vienkārši ir atgriezies Norvēģijā, lai tur skrietu pa kalniem – slapjiem, dubļainiem un sasodīti purvainiem kalniem.
—–
Vispār doties uz Norvēģiju skriet mani uzaicināja vienīgais ceļabiedrs Ilmārs. Telemarks Toffaste sacensībām Ilmārs piesakās jau maijā, bet es esmu nesteidzīgs. Gribās saprast, cik daudz spēka no manis paņems Lavaredo un CET un balstoties uz to pieņemt lēmumu startēt 43km vai 82km distancē. Gan Lavaredo, gan CET spēkus atņem pamatīgi un pēc veiksmīgā starta CET par atlikušās sezonas galveno mērķi tiek uzstādīts SKM. Šo iemeslu dēļ esmu prātīgs un pieņemu vienīgo pareizo lēmumu – piesakos 43km distancei. Neskatoties uz to, piesakos 82km distancei.
Neveiksmes mani sāk vajāt jau Latvijā. No pēdējā Stirnu buka atgriežos pietiekami žirgts, tomēr divas dienas vēlāk sāk sāpēt papēdis un pēc pāris mokošiem treniņiem, augusta pēdējās dienas, jau otro gadu pēc kārtas, esmu spiests pavadīt uz velo. Papēdis dažas dienas sāp tik ļoti, ka pavadu tās klibojot un savu dalību Norvēģijā sāku ar vien vairāk apšaubīt.
—–
Norvēģijā esam laicīgi un dienu pirms starta veltam, lai iepazītos ar trasi. Mērķis uzkāpt līdz pirmajam kontrolpunktam, lai saprastu kā ģērbties un ko sagaidīt. Pārgājiens arī kalpo kā tests papēdim, ja tests būs nesekmīgs, esmu jau psiholoģiski nobriedis nestartēt.
Trase nepārsteidz, jau piesakoties esmu iepazinies ar trases profilu un aptuveno segumu, tāpēc nav pārsteigums, ka trase pārsvarā iet pa ceļiem un lai arī kāpums ir pietiekami garš un grūts, tas nav nekas nāvējošs. Sacensību organizatori pāris dienas pirms starta informēja par plūdiem, bet nu tie esot beigušies. Tiesa, esot vēl vietas trasē, kur esot slapjš – spriežam, ka noteikti pārspīlē. Papēdis pēc pārgājiena nedaudz saguris, bet nekādas asas sāpes neesmu jutis, tāpēc pieņemu lēmumu piedalīties.
Pie starta numuriem un saspraudēm tiekam jau vakarā pirms starta. Vairāk neko mums nedod, ne t-kreklus, ne suvenīrus, pat ne spamu. Numurs izskatās dikti plāns un nav pārliecība, ka viņš spēs izturēt līdz finišam, it sevišķi ja līs. Sacensību dienai gan sola labus laikapstākļus bez lietus.
—–
No rīta ceļamies laicīgi. Naktī esmu vairākas reizes modies, jo visu laiku ir sajūta, ka kāds ir ieslēdzis čaiņiku. Patiesībā gan tas ir vējš, kas purina kempinga būdu. Arī no rīta vējš nav rimies, bet virs tuvējā kalna ir pamatīgi mākoņi, kas lēnām nāk virsū.Te nu tev bija labie laikapstākļi, numuru jau norakstu zaudējumos.
Pirms starta
Starta zonā norvēģi un dāņi izskatās profesionāli, daži starpfinišam, kas būs 43. kilometrā atnesuši lielo sporta somu, bet es jūtos kā bomzis – man nav nekā ko tur nolikt. Dalībniekiem tiek izdalītas GPS iekārtas, lai mājinieki (un tiesneši) var sekot līdzi. Šāda sistēma priecē, jo zinu, ka būs vismaz virtuālais atbalsts.
—–
Startā nostājamies pirmajās rindās un jau no pirmajiem metriem turos uzreiz aiz pirmās vietas. Temps pirmajā taisnajā kilometrā pietiekami saudzīgs, tāpēc pie kalna reizē pieskrienam krietns bars. Lēnais temps mani apmierina, jo 10 dienu neskriešana dara savu. Sevišķi jūtīgi ir cirkšņi, kas ir dikti savilkti, tomēr pagaidām pārāk netraucē.
Nākamie 7km pret kalnu un šeit lielā grupa ātri sadalās. Es joprojām turos uzreiz aiz pirmās vietas un brīžos, kad pirmā vieta nolūzt uzreiz metu nost tempu, lai ir kāds cits, kas skrien pa priekšu. Nelielā bariņā turamies līdz kādam 5km, bet tad sākās pāris stāvākas vietas un es, lai nepārpūlētos pāragri, šādās vietās pāreju uz ātru soļošanu. Šāda taktika mani minimāli atsviež atpakaļ, tomēr lielākās bažas ir par papēdi, kas sāk nepatīkami durt. Jau pirms starta esmu apsolījis sev un citiem, ka šādā gadījumā stāšos ārā un tagad nolemju pie sava plāna pieturēties. Ja līdz pirmajam KP 8. kilometrā nekas nemainīsies, manas sacensības būs galā.
Pirmajā kalnā
Papēdis par laimi diezgan ātri atlaiž un atlikušajā distancē vairāk netraucē, tomēr ļoti laimīgs pirmajā kontrolpunktā neieskrienu, jo sāpes cirkšņos pieaug. Lēnām padzeros kolu un pirmo kontrolpunktu pametu pēc 42minūtēm, atrodoties 4. pozīcijā.
—–
Trase sāk vīties nedaudz lejup, bet tad nāk solītais slapjums. Uz ceļa ir pamatīgi dubļi. Tiesa, tos var elementāri apskriet. Pasmaidu par Norvēģu plūdiem un sausām kājām turpinu tālāk. Pēc diviem kilometriem gan smaids no manas sejas pazūd, jo tiekam iedzīti pļavā, kur pa mūsu taku pretī tek strauts. Šādā stilā tiek pavadīti nākamie divi kilometri, kājas ir slapjas līdz ceļgaliem un pārvietošanās pret kalnu ir briesmīgi lēna. Saņemu arī ziņas no mājām, ka es esot otrajā vietā, jo pirmie divi esot aizskrējuši pa trasi pretējā virzienā. Labas ziņas, bet nekādu lielo sajūsmu man šī informācija neizraisa, jo cirkšņi ar katru brīdi paliek ar vien savilktāki.
Nonākot otrajā kontrolpunktā pozīcijas vairāk neesmu zaudējis, taču redzu, ka tuvumā man ir vairāki skrējēji. Nākamie trīs kilometri paredzēti uz leju, taču jau pašā sākumā saprotu, ka nekādi ātrie kilometri mani negaida. Segums pārsvarā ir ļoti mainīgs. Ir brīži, kad ir jāslidinās lejā pa slapjiem akmeņiem, ir brīži, kad ir jāslidinās lejā pa slapju purva žļurgu. Rezultātā esmu ļoti lēns un pavisam drīz tieku noķerts. Par to neskumstu, jo tas nozīmē, ka man būs kam turēties astē. Turpinājumā pa purviem jau kuļos stipri ātrāk. Norvēģu skrējējs ir diezgan kluss, bet ātrs, es tikmēr viņam periodiski mācu krievu valodas pamatus un turos līdz cik varu. Trase ir pilnīgi neskrienama, līdz ar to ātrums turas vien ap 6min/km.
Ap 16. kilometru gan esmu spiests norvēģi palaist prom, trase atkal ir izlīdzinājusies un ir jāsāk skriet ātrāk, bet mani cirkšņi to neļauj. Rakstu uz mājām, lai šodien uz labiem rezultātiem necer, jo cirkšņu dēļ esmu lēns. Regulāri tieku apdzīts un daži pat apjautājās vai jūtos labi, jo seja pārsvarā ir sāpju grimasē. Pirmo reizi mūžā sacensību laikā izšauju vienu Ibumetīna tableti. Palieku ar vien lēnāks, līdz sasniedzu ātrumu 7 – 8min/km uz taisnes. Pilnai laimei vienā no pauzēm esmu pazaudējis visus savus sāls krājumus kā arī daļu no magnija krājumiem. Jāpieliek visi spēki, lai sasniegtu iespējams savu pēdējo kontrolpunktu 23. kilometrā.
—–
Atlikušie kilometri ir grūti, bet vismaz salīdzinoši sausi. Īpaši vairs netieku apdzīts, jo trase pārsvarā ir pret kalnu un šeit man neiet tik bēdīgi. Vienā mirklī man pretī kosmiskā ātrumā aizšaujas divi skrējēji, kurus atpazīstu kā līderus. Esmu pārsteigts, ka vīri nav apgriezti pareizajā virzienā vai diskvalificēti. Par to gan tobrīd uztraucos maz, sen vairs par vietām necīnos un mans vienīgais mērķis ir 4. kontrolpunkts.
Dažas minūtes pirms 4. kontrolpunkta aizsūtu uz mājām īsziņu, ka kontrolpunktā iešu malā, neredzu veidu kā es ar šādām kājām varētu pieveikt vēl 60 kilometrus. Saņemu atbildi no Ingrīdas, lai tā arī darot. Atraksta arī māsa, kas arī mudina neturpināt, tik lai noejot vēl vienu posmu un pafotogrāfējot.
Mazuļi poniji
Kontrolpunktā notiek brīnums. Brīvprātīgajiem nekā no medikamentiem nav, līdz ar to viņi man kā vienīgo risinājumu piedāvā peldi tuvākajā ezerā. Man māc šaubas, ka tas varētu jebkādā veidā palīdzēt, tāpēc piedraudu, ka drīzāk nozagšu blakus pļavā esošo poniju un jāšu tālāk kā ķēniņš Zālamans. Manu joku norvēģi nenovērtē, tāpēc sēžos zemē un sāku cītīgi staipīt savus nolādētos cirkšņus. Izrādās tas palīdz, pēc pāris minūtēm esmu kājās un lai arī diskomforts ir, tas ir mazinājies un es esmu gatavs turpināt vismaz vēl 10 kilometrus līdz 6. kontrolpunktam, kur atkal būs cilvēki.
Savu atdzimšanas vietu pametu 10. pozīcijā, vairāk mani šodien neviens neapdzīs. Ir sācies lietus, bet īpaši to nejūtu, jo slapjš esmu tāpat. Nākamo kilometru pa asfaltu veicu cienījamā ātrumā un tad jau klāt ir otrs lielais kāpums. Nākamos četrus kilometrus raiti kāpju augšā, stāvums vietām ir pamatīgs un arī šeit ne visur var tikt cauri ar sausām kājām. Tuvojoties virsotnei periodiski ir jākāpj augšā pa slapju, līdzenu akmens segumu. Brīžiem tas sanāk labi, bet ir brīži, kad abas kājas sāk slīdēt atpakaļ un tad vienīgais, kas atliek ir sēsties uz pakaļas un šļūkt lejā līdz drošākai vietai. Tuvāk virsotnei jau ar vien biežāk akmens seguma vietā izvēlos brist pa blakus esošo purvāju. Virsotnē mani sagaida pamatīgs vējš, liekas, ka numuru tūlīt aizraus pa gaisu, bet izrādās, ka neesmu to līdz galam novērtējis – nedaudz saburzījies, bet kopumā kā jauns. Kāpjot kalnā esmu atguvis vienu pozīciju un esmu 9. vietā, bet vēl pēc mirklīša jau esmu astotais. Priekšā esošajam beidzot ir pielēcis, ka ārā ir normāls ledusskapis un t-kreklā skriet tādā laikā nav forši.
Jau skrienot lejup saņemu īsziņu no Ingrīdas, kas ir pārsteigta, ka mans GPS raidītājs ir nonācis 5.KP. Gribās izspēlēt apjukušā noti, bet negribās raustīt lauvu aiz ūsām, man vēl virtuālais atbalsts šodien būs vajadzīgs. Atbildu, ka ir labāk un metos iekšā sen neredzētajā purvu pasaulē, lai tur pavadītu neaizmirstamus piecus kilometrus.
—–
Visur ir ūdens un dubļi – savus Salomonus redzu gaužām reti, pārsvarā tie ir zem brūnganzaļās purva masas. Brīžiem iekuļos dziļākās vietās, tad nopriecājos, ka esmu savus apavus kārtīgi piestiprinājis pie kājām. Ik pa laikam kājas izdodas noskalot strautos un kalnu upēs, kuriem ir jātiek pāri. Daži no tiem ir pietiekoši izaicinoši, tāpēc pāri ir pārvilkta virve, lai ir kur pieturēties. Brīžos, kad neesi purvā ir jāskrien pa zāli līdz ceļiem un tur redzamība ir vāja, ja tiec ārā no zāles, tad priekšā ir slapjš akmens uz kura ir visas iespējas nolauzt kaklu. Sāku domāt, ka turpināšu dalību arī pēc 34. kilometrā esošā 6. kontrolpunkta, jo nepamet sajūta, ka organizatori vēlās mani noslepkavot. Lai savāktu pilnīgākus pierādījumus, derētu apskatīt arī citas trases vietas.
Sestajā kontrolpunktā, kas bija arī pirmais kontrolpunkts atgriežos jau krietni pacilātākā noskaņojumā. Pēc gandrīz 30 kilometru pārtraukuma manī ir pamodušās pazīstamas sajūtas, man atkal gribās skriet, gribās sacensties, gribās uzvarēt. Uzjautāju brīvprātīgajiem, kurā pozīcijā atrodos un saņemu atbildi, ka esmu apmēram desmitais (patiesībā astotais). Iedzeru kolu un lai nerastos sāls deficīts uzklūpu čipsiem. Viens no retajiem našķiem, kas man negaršo, taču šoreiz garšu pat nejūtu – aiziet lejā rūkdami.
Nākamie astoņi kilometri ir tie paši, kas bija pašā sākumā tikai šoreiz lejup. Šeit beidzot var paskriet. Ātrums nav diez ko iespaidīgs, bet vismaz salīdzinoši strauji tieku uz priekšu un arī lielā nogurumā šeit iedzīvoties nevar. Nonācis lejā pilsētā skrienu netālu no kempinga, kurā mani gaida silta gulta, bet īpaši pat neapsveru domu doties tajā virzienā un tā vietā dodos uz sacensību centru. Ieskrienot centrā uzreiz pa taisno dodos pie mediķiem. Viņi varot sapūst cirkšņus ar aukstumu, taču piedāvā arī Aloe Vera ziedi. Izvēlos otro variantu un lai arī lielas ticības iedarbībai nav, cītīgi to ieziežu cirkšņos. Redzu, ka sacensību centrā bez manis ir vēl vairāki skrējēji, tas priecē, būs ko apdzīt. Pirms došanās otrajā cilpā gan vispirms parunājos ar organizatoriem, nočiepju finišētājiem paredzēto banānu un cenšos noskaidrot savu pozīciju. Neko konkrētu neuzzinu, bet vēlāk izrādās, ka sacensību centru pametu 7. vietā.
Dakteru brigāde
—–
Otro apli sāku enerģiski. Sākums tam ir salīdzinoši viegls un lai arī daļa ir jāskrien pa akmeņiem, vismaz nav jākuļas pa sasodītajiem dubļiem un purviem. Četrus kilometrus vēlāk sasniedzu lielu HES, kam jāskrien pāri. Tuvojoties tam manā sejā ataust smaids, uz HES redzu divus konkurentus. Lai arī pēc mirkļa abi atkal pazūd purvu pasaulē, viņu noķeršana ir tikai laika jautājums. Pēc pārsimts metriem abiem censoņiem jau esmu blakus un apjautājos par sajūtām. Abi atbild, ka jūtoties slikti un esot noguruši. Es atzīstu, ka arī esmu noguris, bet jau pēc mirkļa smukā galopiņā aiznešos tālāk un droši vien konkurenti padomā, ka esmu melis.
No vīriem tālu gan netieku, jau pēc mirkļa man pretī skrien vēl viens konkurents un saprotu, ka kaut kas nav kārtībā. Seko apspriede četratā, jo, lai arī ir bulta ar virzienu, kur skriet, marķējuma nav. Šeit uzkavējamies ilgi, kartes nevienam nav, viens cenšas kaut ko nesekmīgi atrast telefonā, es cenšos sazvanīt Ingrīdu. Iznākumā gan satiekam automašīnu, kas nav redzējusi ne marķējumu, ne skrējējus, bet māk pateikt mums pareizo virzienu. Pēc 500m marķējums patiešām atgriežas.
—–
Mirkli skrienu divatā ar dāni un sākam komunicēt. Abi pasūdzamies, ka purvi ir neizturami un abi sūkstāmies par to, ka noskrējienos iet smagi. Abi arī viens par otro pasmejamies, ka nav jau īsti kur trenēties. Lielos, ka mums augstākais kalns ir 311m augsts, dāņi pakāš gandrīz uz pusi 170m. Diezgan ātri gan pienāk brīdis, kad sarunāties vairs nevaram, jo dānis ir par lēnu.
Vēl dažus kilometrus izbaudu pa ceļiem, bet tad atkal esmu atpakaļ purvu zonā, kur vairāk vai mazāk, bet būs jāpavada nākamie15 kilometri. Turpinājums ir konkrēts standarta variants – purvs, dubļi, akmeņi, upes un citas jau ierastās ekstras. Ik pa laikam satieku dažus velo tūristus, kuri labprātīgi ir devušies šādā vidē pabraukāties. Dažiem atklāti pasaku, ka viņi nav pie pilna prāta. Šaubos, ka pats izskatos īpaši vesels. 56. kilometrā sasniedzu 9. kontrolpunktu, kas ir arī ēšanas punkts. Mirkli iepriekš esmu gandrīz aizrauts lejā pa straumi kādā no upēm, tāpēc esmu īpaši pacilātā garastāvoklī. Parunājos ar brīvprātīgajiem, apmaināmies ar dažādiem jociņiem, bet paralēli ēdu un dzeru dažādus labumus. Pirms atskrien pārējie konkurenti, vēl palīdzu noturēt brīvprātīgo telti mirklī, kad vējš uzpūš stiprāk un pēc mirkļa jau dodos atpakaļ dubļos.
—–
Konkurenti kontrolpunktā laiku patērē krietni mazāk, tāpēc atkal man ir diezgan tuvu uz papēžiem. Man gan ne prātā nenāk, ka mani kāds vēl varētu apdzīt un par savu ceturto vietu jūtos pietiekami drošs. Mirkli vēlāk sazvanos ar Ingrīdu, viņa mani informē par to, kas mani sagaida priekšā (man tāpat ir skaidrs, ka purvi) un stāsta, ka trešā vieta neesot tālu. Sāku pakaļdzīšanos pat nenojaušot, ka nav tālu ir 13 minūtes.
Diezgan drīz mani sekotāji jau atkal ir pamatīgi iepalikuši un es kustos ar patīkamu efektivitāti. Kalnu šajā trases daļā ir mazāk, bet ir daži īsi, ļoti stāvi kāpumi un daži ļoti slideni akmeņi. Slidinoties lejup pa akmeņiem man gar acīm visu laiku zib kadri no pieredzes snovbordā. Zinu, ka nekādā gadījumā nedrīkstu zaudēt pamatu un krist uz pakaļas, jo pēc pakaļas nākamais saskarsmes punkts ar zemi būs pakausis. Tas nebūtu vēlams piezemēšanās veids un diez vai palīdzētu arī fakts, ka esmu diezgan tālu no civilizācijas – šeit nav manāmas pat brīvdienu mājas. Iemeslus gan tam neredzu, vieta pietiekami smuka un citur purvu klātbūtne nav bijusi šķērslis, lai uzblieztu būdas pilnīgā nekurienes vidū. Runājot par būdām, katru reizi, kad kādu no tām ieraugu uzreiz sāku dungot Ylvis dziesmu “The Cabin”. Dziesma smuka un atbilstoša.
Slidotava
Pienākot 68. kilometram beidzot esmu atpakaļ uz ceļa, nākamie trīs kilometri līdz dzeršanas punktam ir pret kalnu, bet vismaz pa kārtīgu segumu. Šeit arī saņemu ar vien vairāk satraucošu ziņu no Ingrīdas. 3. vieta esot pavisam tuvu priekšā. Es gan nevienu priekšā neredzu. Tempu turu augstu, bet ne tādu, kas man pašam nodarītu pāri.
Nonākot dzeršanas punktā saņemu komplimentus, ka es izskatoties vēl svaigs. Tā arī jūtos un tāpēc ilgi neuzkavējos. Ingrīda mani turpina bombardēt ar īsziņām, priekšā esot gaidāms mitrs apvidus, kalnu vairs neesot. Saņemu arī ziņas no 99 gadus vecās omītes. Šī sūtot spēkus un sakot, ka man tas stiprinieka spēks esot pārmantots no viņas. Šaubu nav, jūtos tiešām stiprs. Vienīgais satraukums ir par to, ka visu dienu neesmu saņēmis ziņu no Līmes, nospriežu, ka noteikti guļ, bet izrādās, ka saēdusies puķuzirņus un ir iekūlusies nelielās veselības problēmās.
Skrienam
Nākamos četrus, piecus kilometrus cenšos palielināt ātrumu, vienā mirklī gan esmu spiests apstāties. Skrienot pa purvainu ceļu, viena kāja pazūd dziļākā peļķē un momentā dabūju krampi ikrā. Metos uz ceļiem un ar galvu sevi iestādu dūkstī. Ilgi gan šādā pozā nepavadu, pēc mirkļa jau esmu kājās un minūti vēlāk notiek tas, ko es gaidīju jau pāris stundas, simts metrus priekšā ir trešās vietas īpašnieks.
—–
Uzskrējis kalniņā viņš nozūd aiz koka, bet pēc sekundes atkal parādās tajā pašā pusē, kārtīgi mani nopēta un aizdiebj kā nelabais. Skaidrs, ka mans plāns – ja ieraudzīšu, tad jau arī apdzīšu, tik viegli nestrādās. Pirmais, ko atskāršu ir fakts, ka ar visiem krampjiem un pakaļdzīšanos esmu izlaidis pēdējo maltītes reizi un pašā nepiemērotākajā brīdī ir piezagusies bada sajūta. Paniku neceļu, līdz finišam ir vēl seši kilometri. Nedaudz piebremzēju, apēdu dubulto devu un turpinu savā tempā.
Nākamie trīs kilometri ir pa meža takām un lai kā es arī necenstos panikot, jūtu, ka tuvāk savam konkurentam netieku. Tempu it kā izdodas noturēt, bet palielināt to nekādīgi nespēju. Iekšēji jūtu, ka vairāk konkurentam netuvojos un izrādās, ka man ir taisnība. Norvēģu triatlonists, kurš īsi pēc finiša solījās, ka vairāk ultras neskries (dzirdēts stāsts ne?) ieraugot mani esot dabūjis kārtīgu adrenalīna devu un atlikušajā distancē esot spiedis maksimumu.
Trīs kilometrus pirms finiša trase sāk vest lejup un šeit es redzu priekšā garu, tukšu taisni. Zūd gan spēki, gan motivācija. Drošībai vēl pie Ingrīdas noskaidroju, ka piektā vieta ir tālu aizmugurē un no kalna lejā ripoju jau saudzīgā režīmā. Pēdējā kilometrā pilsētā pat paspēju pastaigāties, bet goda apli pa stadionu gan noskrienu godam. 82.5km pievarēti 9 stundās un 18 minūtēs, krietnu stundu vēlāk kā biju iedomājies pirms starta. Tiesa pirms starta es biju paredzējis skriet pa taciņām nevis purviem. Otrajā 40km aplī esmu bijis visātrākais, bet pirmajā aplī zaudēts tika pārāk daudz.
—–
Pēc finiša tieku pie jostas sprādzes, zemas kvalitātes pudelītes un banāna, 43km distances finišētāji dabū tikai banānu. Organizatori atzīst, ka standartā šeit neesot tik slapjš un šis esot kārtīgs izņēmums. Tas noteikti arī izskaidro stipri lēnos finiša laikus. Savs šarms gan visā šajā bija un ja augusta sākumā, pēc CET, likās, ka šis pasākums iespējams ir lieks, tad pēc finiša varu teikt, ka man patika. Nākamajā gadā šeit paredzēts Norvēģijas čempionāts, līdz ar to pieņemu, ka viss būs augstākā līmenī. Pats gan atpakaļ dubļos jeb uz Norvēģiju tuvākajā laikā neplānoju, tik tas Tromso Skyrace tāds vilinošs izskatās.
P.S. Vīri, kas pirmo apli apskrēja pretējā virzienā beigās finišēja 1. un 3. vietā (fiziski 1. un 2. vietā, bet 10 minūšu sods katram). Varēja iet kasīties, bet dēļ krūzītes man tas nelikās diez ko saistoši.
P.P.S. Numurs tā arī tika līdz finišam īpaši necietis. Turpmāk zināšu, neskati numuru pēc biezuma.
Man nav apnikusi skriešana. Uz grābekli neesmu uzkāpis (ja nu vienīgi jau labi sen), bet kopš neskrienu, Rīga-Valmiera problēma ir atgriezusies. Un pie tam no vairākām pusēm un attiecīgi sekām.
Tiem kas neko nesaprot – long story short. Rīga-Valmiera ir skrējiensoļojums no Rīgas uz Valmieru 107km garumā. Loterijā vinnēju dalību. Neesmu ultramaratonists un tikai knapi tieku galā ar maratonu, bet kaut kāda prāta aptumšuma brīdī nodomāju “kāpēc gan nē.” Uz starta izgāju, bet pie 93km izstājos. Visas meitenes kuras piedalījās – tika līdz galam un kliņķi sasniedza.
Tātad. 93km ir garākais gabals, ko esmu veicis kājām. Neko baigi man tas nenodarīja. Dažas tulznas, iedragāts ego un jau pēc nedēļas Rēzeknē noskrēju savu ātrāko pusmaratonu pēdējos gados.
Runā, ka tad, kad vairs nevar uzlabot ātrumu maratonā, tad jāpievēršas ultramaratoniem. Vai arī, ja sāksi skriet ultras, tad ar personisko rekordu sasniegšanu ir cauri. Pēc Rīga-Valmiera man radās jauna teorija, ka šī ultramaratonu un personisko rekordu dilemma ir tikai raķetēm. Rēzeknē vajadzēja sevi nedaudz piespiest, jo vienu apli traucēja vecā pēdas trauma, bet pēc tam treniņos skrēju pat minūti uz kilometru ātrāk nekā pirms Valmieras un baudīju. Kā balva 7km distance Sanktpēterburgā ar 4:30 min/km vidējo ātrumu. Unbelievable priekš manis un nenormāli sapriecājies par to, ko Rīga-Valmiera man ir nodarījusi.
Apetīte rodas ēdot un nevis trenējoties, jo pirms Lattelecom maratona treniņos biju noskrējis drusku vairāk kā 200km. Ar garāko distanci Garkalnes Stirnubuka lūša pastaigu. Jā, protams, sešpadsmit nedēļu laikā pirms ir bijuši divi piecu stundu maratoni Bikstos un Brešā, Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, bet arī to visu ieskaitot treniņa procesā, ir tālu līdz minimālam nepieciešamam apjomam. It sevišķi, ka divus mēnešus pirms maratona pārsvarā skrēju zem desmit kilometriem un nesos kā aptracis.
Bet tas netraucēja pasapņot. Mans ātrākais maratons bija 2012. gadā Stokholmā ar 4h25min. Pēc tam vai nu izstāšanās vai piecas stundas. Lai arī visiem saku – skrienu priekam, dibena plēšana nav priekš manis, bet līdz ko prieka pēc skrienot iedomājos, kā es finišēju pirmais vai ko tamlīdzīgu, tā patīkamas tirpas noskrien visur kur nu tās var noskriet.
Nedēļu pirms maratona noslimoju un ar visu to tempa turēšanas organizēšanu bez stresa neiztiku. Tā pat no Rīga-Valmiera neko nemācījos un izbazūnēju visiem, ka taisos atkal kalnus gāzt. Tomēr maratona startā nostājos pie 4h15min tempa turētājiem. Jau pirmajos kilometros sapratu, ka nekāda ballīte četrdesmitdivu kilometru garumā te nebūs. Pašam vien viss ar sevi jāizcīna un devos tālāk viens.
No Rīga-Valmiera zinu kā ir, kad ir patiešām grūti. Maratonā ne brīdi nebija domas par izstāšanos, par to ka skriešana nav domāta man, bet turēšanās zem sešām minūtēm uz kilometru darīja savu. Otra puse palika lēnāka, pat brīžiem pārgāju soļos. Mani apdzina vairāk skrējēju nekā apdzinu es un uz priekšu tikai pastūma pretīm skrienošās tempa turētāju grupas vai komandas biedri. Sapratu vairākus kilometrus pirms finiša, ka būs jauns personiskais rekords, bet ķert rokās 4h tempa turētājus nebija spēka. Bet tas četru stundu tuvums ir atstājis manī kādu traumu. Radusies vēlme to izdarīt.
Finišā biju nenormāli lepns, bet kopš tā finiša noskrējis esmu tikai knapi maratonu visus skrējienus kopā skaitot. Dzīve nav rožu dārzs, plaušu tūska un neskaitāmi radinieku ieteikumi mest skriešanu pie malas.
Kad sāku intensīvi “trenēties” Rīga-Valmiera, dabūju tradicionālo stresa lūzumu pēdā. Pie tam no sākuma vienā un pēc tam arī otrā. Pirmais ieteikums ir trīs nedēļas neskriet un viss būs super, bet kurš skrējējs pirms tādiem mačiem tad var neskriet un tā arī netiku no tā pa īstam vaļā. Mana pēcmaratona piespiedu atpūta parādīja, ka ieteikums “trīs nedēļas neskriet” ir paliekams kaķim zem astes. Trīs nedēļas dzīvojoties pa dīvānu pēdu problēmu nejutu, bet tad kādā idle sunday tur pat dīvānā viss ir atpakaļ. Mans režīms bija “lifts-mašīna-otrais stāvs” un atpakaļ.
Pirms mēneša braucu uz Valmieru. Pāri tiltam, kur tika taisīts pirmais selfijs, jo bija jau gana gaišs. Visas tās zīmes – maratons līdz Rīgai, maratons līdz Valmierai. Varēju noteikt kur tieši bija visi ēdināšanas punkti, garlaicīgākie gabali un pat paskatījos uz tās sasodītās pieturas miskasti. Lai arī atkal biju drošs, ka izdarīju pareizu izvēli, jo pat esot tik tuvu Valmierai, tomēr tas kliņķis ir vēl tālu pat braucot ar mašīnu. Tad arī es pirmo reizi sajutu, ka neesmu ticis galā ar Rīga-Valmiera un tas būs jāizdara.
Esot Siguldā, domāju ka vajadzētu te atbraukt ar vilcienu un skriet treniņa pēc mājās vai dodoties pie mammas uz Ogri, domāju kā es tur varētu aizskriet. Lielākoties gan braucot pa Rīga-Valmiera ceļu vai skrienot, apdomāju kļūdas, ko varētu darīt savādāk un kā tomēr nokārtot parādu. Pats zinu, ka viens ir no Rīgas uz Valmieru skriet rakstot blogu un bildējot visādas figņas un pavisam cits ir trenēties to darīt un izdarīt.
Bet viss sākas ar apņemšanos. Vairāk jau sev, bet ja vien nepienāks pasaules gals, es nākošgad iziešu uz startu skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera.
Par sevi…
Gribu teikt – “Dzimusi, lai strādātu”, jo viss ir pakārtots darbam.
Hobiji: šobrīd aktuāla ir aktīvā atpūta – skriešana, pārgājieni, pa retam piedzīvojumu sacensības, rogainings. Pie rīta kafijas vai vakara tējas minu krustvārdu mīklas, risinu sudoku vai pētu Latvijas novadu tūrisma bukletus un kartes. Vēlā vakara stundā, ejot no darba uz māju, ir tāds pavisam dzejisks noskaņojums. Tādām lietām kā izšūšana un pērļošana laika vienkārši nav. Esmu iestrēgusi šajā pilsētā, ko sauc par Rīgu. Vislabāk tas ir pateikts šajā dzejolī, kas tapa pirms vairākiem gadiem.
Pilsēta Rīga
es Tavā varā,
Tu ievilki mani,
atvarā savā.
Vien skatiens
slīd gar krastu,
es peldētu turp,
ja vien to prastu.
Īsumā, darba dienas paiet darbos, bet brīvdienās, ja vien tas ir iespējams, bēgu no pilsētas.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Frāze “jūs pat piecīti nevarat noskriet” skanēja kā izaicinājums. 2010. gada aprīlī sāku gatavoties “piecītim”. Apmēram 10 dienas skrēju 15-20 minūtes, tad 30-40 un sapratu, ka varu vairāk. Tā kā 10 km Nordea Rīgas maratonā togad nebija, pieteicos uz pusmaratonu un to arī noskrēju. Iepatikās. Pēc gada noskrēju pirmo maratonu. Bija brīdis, kad gribējās uzlabot rezultātu vai noskriet vairāk, bet nu tas viss ir pierimis. Tagad skriešana palikusi kā atpūta, relaksācija, izklaide.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana mani atgrieza sabiedriskajā dzīvē. Līdz tam es biju dzīvojusi tādā diezgan noslēgtā vidē un rutīnā. It kā nebija slikti, bet viss labais dažreiz beidzas. Pirmajās sacensībās nevienu nepazinu, arī otrajās vēl ne. Un tad pamazām pa vienam, diviem… nemanot esmu iepazinusi tik daudz jauku cilvēku.
Kas gadiem šķita zudis, nu atgriezies,
Tas smaids gandrīz bij aizmirsies.
Skrienot man nav jāizliekas un jābūt labākai, skaistākai, ātrākai. Visi tiek pieņemti tādi, kādi ir. Skriešana sagādā prieku, patīkamu nogurumu, dažreiz sāpes, kas ir pārejošas vai īslaicīgas un tāpēc neskaitās. Taču tas viss tiek uztverts ar humoru un smaidu.
Bieži piedalies sacensībās?
Sacensībās mēģinu piedalīties maksimāli daudz. Cik atļauj finanses un laiks. Tā ir mana vienīgā izklaide un atpūta. Uz bāriem neeju, jo nepatīk piedzērušies cilvēki. Kino un teātris arī īpaši neaizrauj. Koncertos ir pārāk liels troksnis. Man darbs telpās, tāpēc atsēdētās stundas prasās atstrādāt kustoties. Sacensībās man patīk vide, atmosfēra. Tur es jūtos droši un labi. 10 gadu laikā gribu noskriet 100 pusmaratonus. Tā kā piedāvājumu ir tik daudz, sāku palikt izvēlīga. Sāk apnikt vienas un tās pašas trases Skrien Latvija seriālā. Meklēju dažādas vietas.
Pateicoties Maratona klubam bija iespēja aizbraukt paskriet arī kur citur
Prāgā – karsts, skaists laiks, rezultāts nav svarīgs;
Berlīnē – ļoti daudz cilvēku;
Bratislavā – pirmajā dzerampunktā glāzītēs ūdens bija sasalis;
Drēzdene – Elbas krasti rudenī, skrējēju atspulgi ūdenī;
Nemanāmi paiet laiks – šis skrējiens bija skaists;
Visskaistākais (un lēnākais);
Vīne – Vīnes valsis, līdzjutēju balsis,
prieka pilna seja, šis skrējiens bija kā deja.
Kā tad skrējās uz Valmieru?
Skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera piedalījos tāpēc, ka vienreiz tas ir jāizmēģina. Un labāk ātrāk. Tā kā noskriet vairāk par maratonu nevaru, tad zināju, ka lielāko daļu distances veikšu ejot. Un iet es varu daudz.
Stratēģija bija pavisam vienkārša: ieklausīties savā organismā un, tā kā esmu baudītāja, nevis močītāja, tad iekļauties kontrollaikā, kas arī lieliski izdevās. Man svarīgi, lai pēc finiša es būtu vēl rīcībspējīga gan fiziski, gan garīgi. Lai spētu aiziet uz autoostu un iekāpt pareizajā autobusā, gadījumā, ja neesmu kaut ko līdz galam sarunājusi ar transportu mājup.
Grūtības: divas reizes cīnījos ar miegu, jo pirms sacensībām biju cēlusies jau 5:30 un pa dienu tā īsti atpūsties nesanāca. Nezinu pēc kura kilometra sāka sāpēt pēdas un uzberzās tulzna. Regulāri prasījās izstaipīt un saliekt kājas ceļgalos. Tam lieliski noderēja barjeras un pieturu soliņi.
Psiholoģiski: viss bija ideāli. Skaitīju kilometru stabiņus un priecājos, ka atkal viens kilometrs tuvāk finišam. Gandrīz visu distanci nogāju vientulībā un man tas patīk. Mani neviens neapgrūtina un es nevienam nekrītu uz nerviem ar nevaru, negribu, nedrīkstu. Jo tuvāk finišam, jo lēnāk. Gandarījums bija, bet emocijas? Emocijas ir procesā. Prieks par putniem, pavasara puķēm, izbrīnītiem autovadītājiem, austošo sauli. Sāpes pāriet, prieks paliek. 18 stundas 43 minūtes prieka. Vai varēju ātrāk? – drīzāk negribēju. Negribēju saīsināt prieku.
Bērnībā sportoji?
Bērnībā un skolas laikā nesportoju. Tā kā augu laukos, tad mans sports bija 4 km uz skolu un pēc tam atpakaļ. Vasarā ravēšana, govju ganīšana, darbs fermās, siena talkas (no padsmit gadu vecuma labi krāvu vezumus). Obligātie krosi skrējās normāli, parasti starp klases meitenēm biju kāda trešā, bet 60m slikti gāja.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Arī treniņos man ir svarīgi kur un kad skriet. Dzīvoju gandrīz centrā. Ideālais laiks skriešanai ir 5:30 – 7:00. Gaiss svaigāks, mašīnu mazāk. Ja šajā laikā neizskrienu, tad gaidu nākamo dienu. Nepatīk skriet pilsētā pa dienu, kad daudz cilvēku. Vakaros esmu pārāk nogurusi, jo no darba pārnāku ap 22:00.
Skriešana un mūzika?
Tikai sacensībās un tā, kas skan trasē. Esmu tehnoloģiski atpalikusi. Man nav to verķu, ar ko mērīt pulsu, laiku, noskrieto un klausīties mūziku. Man ir jādzird, kas notiek apkārt. Ja ļoti gribas, pati varu padziedāt (kaut vai domās) vai noskaitīt Tālavas taurētāju un atcerēties citus dzejoļus, vai pati izdomāt.
Nobeigumā
Ja Tu no sirds ko vēlēsies,
Un zvaigznēs cieši lūkosies,
Tad iespējams, ka rokās Tavās,
Iekritīs šī vēlēšanās,
Bet ar vēlmēm uzmanīgi.
Baiba Močāne (Baibuko) skriet sāka salīdzinoši nesen. Tas bija kā turpinājums distanču slēpošanai, ar kuru Baiba aizrāvās 2012./2013.gada ziemā. Pirmais pusmaratons bija 2013. gada Nordea Rīgas maratonā, un tad jau maisam gals bija vaļā.
Par sevi…
Man patīk būt dabā un vēl vairāk kalnos. Esmu tur katru brīvu brīdi. Un visi mani vaļasprieki ir saistīti ar tiem – kalnos kāpšana, alpīnisms, snovbords un tagad arī taku skriešana. Katru gadu dodos uz kalniem jau no 3 gadu vecuma, kad mana mamma paņēma mani līdzi pirmo reizi kalnu pārgājienā uz Rietumkaukāzu. Un aptuveni ap to pašu laiku arī apguvu kalnu slēpošanas iemaņas Vecpiebalgā un Gaiziņā. Ziemā ar ģimeni slēpojām Latvijas augstienēs, vasarā devāmies uz Krievijas kalniem. Tāpat man arī patīk piedalīties piedzīvojumu sacensībās un vasarā paveikot.
Viņa skrien, jo īpaši mīl kalnus un meža takas, kāpj sūrus maršrutus klintīs, ledū un “lielajos” kalnos, brauc ar snovu, ka vējš svilpo gar ausīm, nesmādē piedzīvojumu sacensības un kulināriju. Par pēdējo aizrautību īpaši priecīgi komandas biedri – zilā siera cepumi vēl aizvien tiek turēti gaišā piemiņā. Pēdējā laikā manīta peldbaseinos, audzējot peldētprasmes. Un vēl viņai piemīt liela neatlaidība un “krampis”, kas neļauj padoties pat visgrūtākajos brīžos. Pēc labi pavadīta laika, iemalko vīnu un kaļ nākotnes plānus, lai atkal no jauna sevi izaicinātu. Tāda ir Baiba. /shahs/
Ko vēl bez sportiskajām aktivitātēm dari?
Visu laiku pavadu ar savu ģimeni un labākajiem draugiem. Cenšamies maksimāli daudz laika pavadīt pie dabas, bet mums patīk apmeklēt arī kultūras pasākumus. Man patīk ceļot, lai arī visi ceļojumi saistīti ar sportiskām aktivitātēm vien. Un, kad uznāk iedvesma, man patīk uztaisīt savējiem kādu jaunu gardumu – kādus cepumus vai mafinus, vai tarti. Un visforšāk to darīt no rīta, kad pārējie vēl guļ un māju sāk pārņemt cepumu smarža. Un vēl es nesen sāku mācīties Norvēģu valodu.
Tev draugi un radinieki skrien?
Skrien, skrien gan radi, gan draugi, viens vairāk, viens mazāk. Kādreiz brīnījos, kāpēc manai draudzenei skriešanai vajag četrus botu pārus – ziemai, vasarai, ar gore tex, bez. Tagad pašai ir četri pāri un domāju par piekto. Skriešana laikam ir lipīga, arī vīrs sāka skriet un dēls grib skriet līdzi. Tā pagājušo vasaru izdomājām, ka varam arī kopā trenēties. Lai četrgadnieks tiktu līdzi, viņš min ar velo, bet es tikmēr skrienu. Un kopā ir jauki pavadīts laiks.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Jo vairāk skrienu, jo vairāk vēlos skriet vēl un vēl, un, ja to var darīt pa taciņām un kalniem, kur mainās ainava un kājām nav garlaicīgi, kas var būt labāk? Sākumā skrēju, lai pārdomātu dzīvi, saliktu visu pa plauktiņiem, tagad – lai atpūstos, izbaudītu šo brīdi un laiku, pilsētu un dabu, un lai izgaisinātu ikdienas stresu. Tagad gan parādījušies arī papildus mērķi, kurus vēlos īstenot, un tiem jau jāpieiet drusku nopietnāk. Būs jāpadeldē vairāk kedas, bet kā sanāks, tad jau manīs. Vēlos lai viss ir viegli un nepiespiesti.
Patīk skriet ilgi un tālu?
Līdz šim man nav bijusi īsti tāda pieredze ilgi un tālu. Man patīk skriet ar prieku un lai gūtu labas sajūtas. Mans garākais skrējiens bija Cēsis Eco Trail 80 km.
Cēsīs 80-nieks jau gandrīz pieskaitāms pie “ilgi un tālu”.
Tas laikam atkarīgs ar kuru cilvēku tu par šo jautājumu diskutē. Ja ar vienu no noskrieniešiem, tad ilgi un tālu varētu būt pāri 100-niekam, ne?
Ilgākais skrējiens, neskaitot piedzīvojumu sacensības, bija 10:38 garš, ko pavadīju skrienot pa Dolomītu kalnu takām.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Atkarībā no situācijas, dažreiz mani noķer pa kādai dungojamai dziesmai, bet dažreiz man arī patīk uzsist klaču pa ceļam.
Kā nonāci pie domas, ka jāskrien uz Valmieru?
Ja godīgi, man tāda doma nebija. Man likās traki tie cilvēki, kuri ir gatavi savas kājas tā deldēt, bliežot tādus gabalus pa asfaltu. Apbrīnoju viņus! Es pati saņēmu brīvbiļeti uz Valmieru. No tā brīža sāku raudzīties uz šo pasākumu savādāk, un ar katru dienu tam tuvojoties, tam pieaug vērtība! Tagad jau man ir prieks, ka man ir dota šāda iespēja, piedalīties tādā vēsturiskā notikumā, un es to noteikti izmantošu, un centīšos to baznīcas kliņķi sasniegt. (intervija notika vēl pirms skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera – red.)
Bieži piedalies sacensībās?
Diezgan. Pirmās bija borderkrosa sacensības Gaiziņā ar snovu, tad piedzīvojumu sacensības, pēc tam SEB MTB un kāpšanas sacensības, un tagad arī skriešanas sacensības. Katras sacensības ir kā jauns mērķis uz ko tiekties. Un šis gads jau piepildīts, jāskrien uz Valmieru, jūlijā Norvēģijas kalnu skrējiens ar mērcēšanās elementiem, augusta beigās TDS Šamonī un pa vidu vēl noteikti jāizaicina Stirnu buciņš. Pagājušo gadu tas atstāja labu iespaidu.
Ja reiz skriesi TDS, tad līdz Valmierai tāds nieks vien ir. Vai esi iepriekš skrējusi ārpus Latvijas? TDS vēl tālu, bet Valmiera jau tepat. Nav man lielas pieredzes, pirmais taku skrējiens ārpus Latvijas bija pagājušo gadu, pamēģināju noskriet Dolomiti Extreme Trail, kas bija 53 km garš kalnu skrējiens ar 3800 augstuma metriem. Laiks bija ideāls, skrēju un priecājos par saulaino laiku, kalniem, sniega laukiem, krokusu pļavām, līdzjutējiem un ceļa biedriem. Un šogad arī gribēju izbaudīt kaut ko līdzīgu. Un te stāsts nonāk pie punktiem, ja tādi ir savākti, tad kāpēc tos neizmantot un nepamēģināt arī kaut ko populāru? Cerams nevilšos.
Kā Tu sevi motivē šādos garos skrējienos?
Garajiem skrējieniem cenšos izvēlēties arvien jaunus maršrutus, lai būtu interesanti skriet, tad arī tas laiks paskrien nemanot.
Noslēguma vārds…
Atkārtošos un neko jaunu nepateikšu, bet tas, manuprāt, ir svarīgi. Novēlu katram atrast savu mērķi, lielāku vai mazāku, ko sasniegt skrienot un visādi citādi sportojot, un galvenais ir skriet ar prieku, ieklausīties savā ķermenī un nemocīt to. Tas vēl noderēs. Un lai jauks pavasaris mums visiem!
Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Lūgums Rīga-Valmiera finišētājiem uzrakstīt man vienu vēstulīti (droši te pat PM ArtūrsK) – nedaudz aprakstot piedzīvoto. Paldies.