Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Mans pirmais īstais un ceļš līdz tam

2014.03.Ozolnieki-2

Vadoties no pozitīviem piemēriem, biju iecerējis uzrakstīt parastu kārtējo iesācēja atskaiti par savu pirmo maratonu, tomēr rakstot atklājās arī citi aspekti, par kuriem vēlējos padalīties ar varbūtējiem lasītājiem, īpaši cerot par tādiem, kas savas skriešanas gaitas ir sākuši ne pārāk sen, tāpēc uzrakstīšu arī, kā es sāku skriet un kā nokļuvu līdz savam pirmajam maratonam. Lasīt tālāk.

Valmieras maratons 2014 bildēs

Va01

Hei, Valmiera! (Pus)Maratons arī šeit. Lasīt tālāk.

Valmieras maratons.

Sveiki! Jā, jau atkal es dalos ar sacensību iespaidiem, bet neko darīt – es atkal noskrēju maratonu, un tas atkal bija īpašs. Īpašs gūto mācību dēļ. Rakstu nākamajā dienā pēc skrējiena, kamēr sajūtas vēl dzīvas. Kāpēc jāskrien trešais maratons tikai 2 nedēļas pēc otrā? Uz to man atbildes nav. Tu, cilvēks, vari kaut ko gribēt vai negribēt, bet maratons pie tevis atnāk, un tu viņu skrien.

Drusku bail jau bija. Nav tas īsākais gabaliņš, pie tam tik ātri pēc iepriekšējā. No vienas puses, baidījos, ka nebūšu vēl pietiekami atjēgusies, no otras puses, zinātāji zināja teikt, ka būšot superkompensācija. Tuvinieki teica, lai es beidzu stresot, jo neesot tak pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Ak… jau pieraduši. Par maniem pusmaratoniem neviens vispār neko vairs nesaka, uzskata jau par normālu parādību. Starp abiem maratoniem biju uzskrējusi 2 mierīgus koptreniņus, 1 orientēšanos un 2 10km sacensības (vienās pat 2.vietu dabūju). Bonusā pāris dienu pirms maratona saķēru iesnas un klepu, ko cītīgi dakterēju ārā ar zāļu tējām.

Pirmsmaratona naktī ļoti slikti gulēju – trausls, pusmurgains miegs. Jāceļas jau 5:30, fiksi sataisos, Krišjānis pie stūres, 2 pasažieri aizmugurē, un laižam uz Valmieru. Rīts skaists. Ieplakās miglas strēmeles, debesis brīnumskaistas, saullēkts neaprakstāms. Nāk miegs. Valmierā ir kaut kādi +4 grādi, auksti, tirināmies kultūras namā. Mamma tirinās visvairāk, jo viņai priekšā pirmais pusmaratons (iedomājieties, pirms gada viņa vispār vēl neskrēja, kas par progresu!).

Pirms starta dabūju buču, himna, starta šāviens, un stress pazūd. Skrienu it kā mierīgi. Pļāpāju ar cilvēkiem, nekur nesteidzos. Pirksti pārstāj salt pēc kādiem 2km. Pamanu, ka netīšām esmu pietuvojusies 3:45 tempa turētājiem. It kā neplānoju tik ātri skriet, bet nu labi – ja jau skrienas, varu pamēģināt paturēt līdzi. Ja šādi finišēšu, par 7 minūtēm labošu savu rekordu. Man stāsta par superkompensāciju – nevajag tos stāstus klausīties, nevajag! Dzintars grib skriet drusku ātrāk, es arī nemanot jau esmu pāris soļu priekšā TT. Nevajadzēja tā darīt! Tikai aiz muguras, balonu komfortablajā aizsardzībā! Pirmo no 4 apļiem pabeidzu lieliskā noskaņojumā, bez noguruma. Otro apli turpinu tikpat priecīgi, bet tad kaut kādā brīdī sajūtu, ka ir drusku jau grūti palicis, jūtu augšstilbu priekšējos muskuļus. Vajadzētu uzreiz mest nost tempu, kamēr nav par vēlu, bet ko es daru? Sāku cīnīties ar maratonu! Otrā apļa beigās! Tā nevajag darīt! Maratons ir dzīvs, viņu vajag mīlēt, nevis ar viņu cīnīties – tāpat zaudēsi. Otro apli arī pabeidzu normāli, pusmaratonisti finišē, es palieku krietni tukšākā trasē. Joprojām turos kopā ar TT, bet jūtu, ka ilgi tas tā vairs nebūs. Nolemju skriet ar viņiem, cik var, un tad mest nost tempu. Atkal kļūda! Nu nevajag trases vidū atstāt spēkus, ja vēl tik daudz jāskrien! Kādā 23.km palaižu TT prom, skrienu vientulībā, bet noskaņojums labs. Kaut ko domāju, nāk prātā visādas nesvarīgas lietas, mierīgi skrienu un priecājos par visu. Sāk durt sānā, bet zinu, ka nevajag pievērst tam uzmanību – pāries tad, kad beigšu par to domāt. Tā arī notiek.

Trešā apļa vidū man paliek slikti ar sirdi… Nu, ne jau tiešām slikti, bet es savā daudzu gadu sirdsslimnieka karjerā lieliski jūtu jau sliktuma priekšvēstnešus. Kad man trasē kāds prasīja, kas man noticis, es teicu, ka slikti – neiešu jau katram skaidrot, ka jūtu, ka drīz varētu palikt slikti. Kad to sajūtu, momentā pāreju soļos – skrējiens nav tik svarīgs, lai es riskētu ar savu veselību. Žēl jau ir. Pastaigāju, atpūšos, sajūtos daudz labāk, atkal skrienu, it kā viss kārtībā. Pa stāvākiem kalniņiem augšā gan pasaudzēju sevi un paeju. Biedē doma, ka esmu tikai trešajā aplī, bet drīz vien jau tas trešais aplis beidzas. Skaitu, ka, ja 4h TT mani noķers starpfinišā, es finišēšu 5 stundās pat tad, ja atlikušo distances daļu iešu. Dzeršanas punktos paeju, pārējo skrienu. Ceturtajā aplī pāris km jau noskrieti, un tad atkal ir kalniņš uz augšu, kuru es eju, un tad beidzot mani noķer 4h TT. Tikai tagad? Jā, nu labi. Sāku kalkulēt savu iespējamo finiša laiku, bet saprotu, ka jēgas tam tāpat nav. Dīvainā kārtā uzrodas brīvības sajūta – 4 stundās tāpat nebūs, tad kāda starpība, kas būs? Turpinu augšā iet, lejā vielgi, lēnām skriet. Satieku vairākus cilvēkus, kuri it kā man ir priekšā, bet beigās izrādās, ka pusapli vai pat veselu apli aiz manis. Es tik ātri kustos uz priekšu? Nu labi, par to prieks. Jūtos jau labāk un it kā iekšā būtu uzskriet kārtīgāk, bet to sev neatļauju veselības dēļ. Ļoti, ļoti grūti ir iet garām līdzjutējiem, kas cenšas uzmundrināt, bet es turpinu iet. Šausmīga sajūta uzvesties tā, it kā es būtu sanīkuļojusi, bet patiesībā to daru tāpēc, lai nedabūtu kaut kādu infarktu. Iekšā ir, bet ārā izlaist nedrīkst.

Pie beigām satieku ģimeni, kas mani uzmundrina (viņi to darīja visa maratona laikā, un ne tikai mani – kaut katram būtu tādi līdzjutēji!). Uzzinājuši, ka man palicis slikti, viņi man liek vismaz iet ātrāk. Ātrāk iet? Sajūtu, ka nevaru – man baigi piekusušas kājas. Skriet ir vieglāk. Beigās izrādās, ka tā mana iešana bijusi ātrāka, kā dažam labam skriešana. Pie kanāla pirms finiša kalniņa manējie atkal ir klāt un bļauj: “Gunta, Gunta!” Pārējie cilvēki uzķer un arī sauc manu vārdu. Tik aizkustinoši – maratona laikā pat sīkums spēj novest līdz asarām. Nolemju, ka to finiša kalniņu varu atļauties noskriet. Publikai gavilējot, to arī daru un, pie reizes vēl uzmundrinot cilvēku, kas man skrien blakus, finišēju 4:14:22. Oho, tīri tā neko, es nodomāju.

Pēc finiša ģimene ir klāt un palīdz man saprast, kas vispār notiek. Man saka, ka es esot malacis, ka esot labi noskrējusi. Jā, kā tad! Pie velna, kāda starpība? Nav ne pirmais, ne pēdējais maratons. Atpūšos, pačaloju ar citiem skrējējiem, izbaudu dienu un priecājos par smago medaļu. Mamma sāk stāstīt, kā viņai gāja viņas pirmajā pusītē, bet es jau visu zinu – man to trasē jau pavēstīja. Panīkstam apbalvošanā un laižam uz laukiem pie radiem. Pirtī pasildos, palutinu ķermeni. Pa ceļam uz Rīgu atkal klāt ir iesnas un klepus. Tad tikai saprotu, ka maratona laikā tas viss bija atkāpies. Vecās traumas, kas mēdz pabojāt sacensības, arī nesāpēja, par ko liels prieks. Mājās ierušinos vairākās segās un iemiegu smagā, dziļā, ilgā miegā. Šorīt visu bojā darbs. Gribētos palikt mājās un visu dienu gozēties ar tēju un grāmatu rokā un pārdomāt maratonā gūtās mācības. Nākamreiz būšu gudrāka. Cerams.

Mans ceļš līdz pirmajam maratonam

Valmiera noteikti daudziem skrējējiem asociējas ar pilsētu, kur tika sasniegti pirmie skriešanas rekordi, pieveiktas pirmās nopietnās distances. Tā nu sagadījies, ka Valmieras maratons paliks arī manā atmiņā, ar pozitīvām un fantastiskām sajūtām pieveicot sevis nosprausto mērķi, proti, 42 km distanci. Ja 2012. gads man drīzāk bija tāds kā iešūpošanās gads skrējēju sabiedrībā mēģinot saprast kas un kā man būtu jādara, tad 2013. gada 1. janvāra apņemšanās  pieveikt 42 km distanci, solīja interesantu gadu pārlaužot sevī slinkumu un stipri palielinot noskrieto kilometrāžu.

Kā jau daudziem skrējējiem, sākotnējais plāns sniedzās līdz Nordea maratonam un 19. maijs kalendārā tika atzīmēts ar sarkanu krāsu. Kā jau iesācējs skriešanā, biju saklausījies, ka 1000 km tā ir sava veida robeža, lai mēģinātu pievarēt tik kāroto 42 km distanci. Protams, var jau teikt, ka katram tas ir individuāli, bet tā nu vadījos pēc šiem nostāstiem un tuvojoties 19. maijam jutos pietiekoši pārliecināts par saviem spēkiem. Par vadlīniju treniņiem izmantoju  Nordea mājaslapā pieejamo programmu, kuru nekļūdīgi pildīju. Kā jau skan mūsu devīze „Galvenais ir noskriet”, tad pēc tāda arī vadījos uzstādot sev mērķi, bet klusībā cerēju, ka 4:15:00 būs sasniedzams rezultāts. Neiedziļināšos sīkumos, bet Nordea maratons izvērtās pagalam neveiksmīgi un pēc pirmajiem 21 km nolēmu izstāties dēļ  sliktās pašsajūtas. Kā pēc tam lasīju dažādās interneta vietnēs un runājot ar citiem skrējējiem sapratu, ka saule bija pieveikusi daudzus un ar šādu domu centos arī mierināt sevi. Pārliecība bija iedragāta, bet kā izrādās viss tik tiešām notiek uz labu.

Šāds notikumu pavērsiens neietilpa manos plānos un bija jāsāk domāt, ko lai tagad lietas labā dara. Zināju, ka pēc pāris mēnešiem Valmierā ir vēl viena iespēja mēģināt pieveikt 42 km distanci, bet šoreiz jau tā pārliecība bija manāmi noplakusi.  Par laimi man, kā no skaidrām debesīm uzrodas akcija MOTIVĀTORS. Nelielas šaubas, bet pēc pāris stundām anketa ir jau aizpildīta un pēc pāris dienām uzzinu savu skriešanas MEISTARU – Tuksneša Vētra. Aplūkojot šī skrējēja sasniegumus neviļus rodas tāda pazemības sajūta un uz pirmo tikšanos ar viņu devos kā tāds pirmklasnieks satiekot savu skolotāju . Galu galā, viss neizvērtās tik traki. Pēc pāris stundu sarunas un pāris vīna glāzēm uzdevums skaidrs, plāns gatavs un nākamajā dienā manā priekšā ir izstrādāta skriešanas programma. Paralēli plānam par Valmieru izvirzu sev mērķi noskriet pēdējos 5 Skrien Latvija posmus (šobrīd procesā). Paralēli skriešanai vismaz beidzot varu arī sākt iepazīt VSK noskrien biedrus arī pēc sejām (nu jau varu pateikt, ka es pat kādu arī pazīstu).

Tā nu apzinīgi pildot sava Motivatora izstrādāto programmu palēnām arī pienāca „būt vai nebūt” diena. Labi, ka Tuksneša Vētra ir viens optimistisks čalis, jo viņš man liekas vienīgais nešaubījās, ka es varu panākt sev izvirzīto mērķi (ko nevarētu teikt par saviem radiem).  Tad nu pie sevis arī nodomāju, būs vien laikam jānoskrien tie 42 km.

Maratona dienas rīts iesākas nesteidzīgi. Starta vietā ierodos pusotru stundu ātrāk. Domas par gaidāmo skrējienu novērš sarunas ar Ainīc, Tuksneša Vētra, MGQN. Tuksneša Vētras izteiktos vārdus, ka man jāizskrien no 4:00:00 uztveru kā pamatīgu joku.  Pēc kopbildes ar VSK Noskrien jautro kolektīvu sāku beidzot domāt arī par iesildīšanos.

  1. Aplis. Ņemot vērā, ka plānoto finiša laiks paredzēts kādu laiku pēc 4h, ielienu skrējēju armādas pašās beigās. Starta šāviens un mans garais piedzīvojums var sākties. Par pārsteigumu man pirmajos kilometros rodas sajūta, ka daudzi skrējēji skrien manāmi lēnāk par tempu, kas ir ērts man. Protams nobīstos, varbūt esmu pārķēris tempu, kas kā zināms smagi var atspēlēties distances otrā pusē, tomēr uzņemto ātrumu nesamazinu un pirmā apļa beigās rezultāts 1:00:41 liek vēl vairāk apsvērt domu par tempa samazināšanu. Pēc nelielas cīņas ar sevi, nolemju turpināt skriet uzņemtajā tempā.
  2. Aplis. Skrējēju rindas izstiepjas, arvien biežāk sāku piefiksēt dzeltenos VSK noskrien kreklus, pamanu daudzus ar dzeltenajām nozīmītēm un rodas sajūta, ka mēs tiešām esam daudz tajā trasē. Trases otrajā daļā pamanu dzeltenos balonus, bet pirmā doma, ka tie noteikti ir tempa turētāji uz laiku 4:15:00, kaut gan loģiski domājot pēc mana pirmā lidojošā apļa tā nu nemaz nevarētu būt. Ilgi pie šīs domas nekavējos un turpinu izbaudīt skrējienu. Rezultātā otrais aplis 1:59:20 (0:58:39). Nu jau sāku pamatīgi uztraukties, ka tik „neieberzīšos” turpinot skriet tik ātri. Sāk iezagties neliela doma, varbūt es tiešām varu izskriet no 4:00:00. Un arī iekšējais velniņš mani dzen uz priekšu. Tā nu turpinu savu neplānoti ātro skrējienu.
  3. Aplis. Pēc noskrietā 1km panāku tempa turētājus uz 4:00:00 un beidzot skaidrais saprāts ņem virsroku un nolemju turpināt skrējienu ar šo trijotni. Jāsaka gan, ka līdzās man skrien vēl divi puiši, kas laikam arī nolēmuši turēties līdzi šiem tempa turētājiem. Palēnām sāk uzkrāties nogurums, cenšos skriet maksimāli tuvu tempa turētājiem, izmantojot jebkuru iespēju tikt aizvējā un ietaupīt lēnām aizejošos spēkus. Ar katru minūti apkārtējās ainavas izbaudīšanai tiek veltīts arvien mazāks laiks. Skrienot garām pirmajam ūdens punktam neveiksmīgi satveru glāzīti kā rezultātā palieku bez ūdens. Īpaši nebēdājos, jo tajā brīdī slāpes īpaši nemoka. Otrajā ūdens ņemšanas punktā paspēju paķert divas glāzītes un divus banānus. Arvien biežāk pamanu vientuļus skrējējus, kas sāk cīņu ar sevi un nodomāju pie sevis, ka man līdz tam vēl tālu. 3 apļa laiks 2:57:55 (0:58:35). Nu jau tas velns uz pleca kliedz, ka es tiešām varu izskriet no 4h un viņam pievienojas trases malā esošais Tuksneša Vētra, kas aktīvi mani atbalsta un uzmundrina, pavadot pēdējā aplī.
  4. Aplis.  Aizskrienu pa priekšu tempa turētājiem, cerībā, ka spēšu līdz finišam viņus arī aizmugurē noturēt. 35. km un pienāk arī brīdis, kad man ir jāsāk pašam sava iekšējā cīņa. Pārāk ātrie pirmie trīs apļi dara savu un organisms vienkārši sāk atteikt strādāt. Palēnām samazinu tempu, bet lūziens vēl joprojām ir liels. 36. km pāreju uz soļiem, kā rezultātā man garām paskrien 4:00:00 tempa turētāji. Noeju 200 m soļos un palēnām atsāku skriet, temps ir lēns, bet jūtu, ka ātrāk vienkārši vairs nespēju. Taisne visā ielas garumā liekas bezgalīga. Slāpes nemoka, bet instinktīvi pieeju pie galdiņa, kuru ātri uzorganizējis kāds vīrietis ar savu dēlu (paldies viņiem par to). Mēģinu saņemties un nedaudz paātrināt tempu, jo apzinos, ka pēdējie 2 km pēc skriešanas reljefa būs vieglāki. Katrs līdzjutējs trases malā mudina noskriet pēdējos kilometrus, bet tajā brīdī pat grūti ir pateikties viņiem, kur nu vēl noskriet. Pirms pēdējiem 2 km apskatos pulkstenī un saprotu, ka man vēl ir iespēja izskriet no 4h un tas dod spēkus, paātrinu tempu. Pēdējie pāris simti metru iet kalnā, bet kaut kur vēl atrodas spēki. Kad izskrienu finiša taisnē, dzirdu, ka draugi mani atbalsta un mudina pēdējos metrus noskriet ātrāk. Šķērsoju finiša līniju 4:00:37 (1:02:42). Mani pārņem emocijas, asaras saskrien acīs, nespēju normāli parunāt. Ir fantastiska sajūta, bet no otras puses ir prieks, ka tie šausmīgie pēdējie kilometri ir garām. Vēl kāds brīdis paiet kamēr atjēdzos. Nākamā diena drīzāk ir parodija par strādāšanu, katra kustība sagādā grūtības, bet šīs sāpes ir jau patīkamas.

Tāds nu izskatījās mans ceļš līdz manam pirmajam maratonam. Un kā jau daudziem no mums, pēc finiša pirmā doma bija: „NEKAD vairs neskriešu maratonu”, bet kā jau tas parasti arī notiek, āķis ir lūpā un parādās arvien jauni mērķi, kurus mēs arī cenšamies realizēt. Nepametiet savu mērķi, ja pirmajā reizē arī neizdodas. Uz tikšanos trasē!

P.S. Atvainojos par garo ierakstu, es nedusmošos ja nelasīsiet.

Valmieras maratons 2013 bildēs

Valmieras maratona 2013 tempa turētāji – maratons