Bija apritējusi tieši nedēļa kopš mana neticamā triumfa Latvijas čempionātā 100 kilometru distancē. Noskriet distanci 9 stundās un 49 minūtēs varēju tikai sapņot, kad neviens nebija līdzās, lai dzirdētu manas domas, bet īstas ticības tam nebija – karstā jūlija vidus man nav domāts varoņdarbiem skriešanā. Bet šī bija tā reize, kad sapņi nesaprotamā veidā pārvērtās realitātē, un vēl vairākas dienas pēc izdevušās ekskursijas lidinājos 10 centimetrus virs zemes, domās vēlreiz un vēlreiz attinot pēdējo kilometru notikumus kā laimīgas beigas filmai par zelta mākoņmaliņu grūta dzīvesstāsta scenārijā. Varbūt tāpēc piekritu doties līdzi Matīsam un Artūro uz Liepāju – bija labs iemesls svinēt gan zelta mākoņmaliņu, gan savu vārda dienu. Kāds kaut ko pieminēja arī par Liepājas ezera apskriešanu, bet izlikos nedzirdam šādu piedāvājumu. Vēl jo mazāk domāju par to, ka biju tikko piekritusi ne vien apskriet Liepājas ezeram, bet veseliem 10 pēc platības lielākajiem Latvijas ezeriem. Lasīt tālāk.
Šogad nekādi nespēju noformulēt sezonas atskaiti bloga formātā, tāpēc izveidoju atskaiti kā galeriju facebook. Lai iedvesmotu arī citus skrējējus izveidot rakstus par aizvadīto sezonu, Šefs palūdza pārpublicēt arī noskrien lapā.
Esmu galīgi slims dažas dienas pirms maratona, un iepriekšējā nakts ir vispār šausmas. Nevarēšana aizmigt, mošanās desmitiem reižu, lai paskatītos, ka nogulēts ir dažas minūtes. Sapņos nokavēts starts, aizmirstas kedas un pat jau noskriets tas maratons. Pie sevis to visu uztveru kā maratona sastāvdaļu – nu, ka tas viss ir iemesls, kāpēc skrienu to maratonu, ka tas ir kaut kas tāds, kas spēj mani satraukt, izmest no ikdienas, un liek domāt par to. Ņujorkas maratons nebija izņēmums. Bet šoreiz par ko citu.
Šis skrējiens ir kā simboliska vēsts ar skriešanas starpniecību paust vienotību un sadraudzību starp dažādu tautību un pārliecību cilvēkiem. Tas nav komerciāls vai politisks projekts, un tā organizatori darbojas uz brīvprātības principiem.
Savā ceļā Miera Skrējiens (www.peacerun.org) pieskaras miljonu cilvēku dzīvēm. Skrējēji apmeklē tūkstošiem apdzīvoto vietu un tiekas ar tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, no rokas rokā nododot lāpu un daloties ar savu iedvesmu un sapni par labāku pasauli. Skrējēji apmeklē skolas, interešu un skrējēju klubus, kā arī vietējās un valsts varas institūcijas – visus, kas jūtas iedvesmoti tikties ar komandu un piedalīties, savu iespēju robežās.
Ne velti visas virsotnes tiek sauktas par камень vai akmeni. Katra no tām ir kā liels, dažāda izmēru, formu un dzīvīguma pakāpes akmeņu krāvums. Nupat esi ticis galā ar četrus kilometru garu nolaišanos pa šiem akmeņiem un iekļūsti taigas tipa mežā. Kroplas priedes, akmeņaina, dubļaina un saknēm pilna taka. Viss nosmaržo pēc lāču voljēra. Apstāties, lai apdomātos, nevari, jo tad tev apkārt lidojošam kukaiņu baram būs iespēja nosēsties un sākt savu кровососущий vai asins sūkšanas misiju. Lasīt tālāk.
km 
-