Pasaules lielākā skriešanas komūna adidas Runners Riga uzsāk pavasara treniņu programmu, kas īpaši paredzēta iesācējiem − tā veiksmīgi palīdzēs sagatavoties pirmajam skrējienam Lattelecom Rīgas maratonā! Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
Lai cik īss vai garš, kalnains vai līdzens būtu skrējiens – viens no atmiņā paliekošākajiem un emocionālākajiem tā brīžiem ir finišs. Šīs sezonas kopvērtējuma tabulā sarindotie skaitļi ir 825 finiši. 825 mirkļi visas sezonas garumā. No pērnā gada decembra vidus līdz novembra vidum tos piedzīvoja, izbaudīja un svinēja 112 noskrienietes un 102 noskrienieši. Kopā – 214 skrējēju piedzīvotais, šķērsojot finiša līnijas un izskrienot caur finiša arkām pilsētu centros, parkos, mežmalās, pludmalē, stadionā, muižas pagalmā vai uz estrādes skatuves. Lasīt tālāk.
Atkal ir pienācis brīdis, kad pēc skrējiena smaids nepazūd vēl vairākas dienas. Paskatījos rezultātos – šogad biju ātrākais no Latvijas un vispār Baltijas (lai neteiktu, ka vienīgais). Šie abi iemesli ir pietiekoši nopietni, lai uzrakstītu kādu rindu arī citiem interesentiem. Lasīt tālāk.
“Domāju, ka šodien dzima kaut kas burvīgs un nedaudz biedējošs!” “Skarbākais skrējiens kādā esmu piedalījies.” “Izcili, iedvesmojoši, brutāli.” Ar šādiem vārdiem savu piedalīšanos Latvijas grūtākajā maratonā komentēja tā dalībnieki, kuri sestdien Āžu kalna pakājē startēja pirmajā Vilkaču maratonā.
Joprojām tie cilvēki nespēj nosēdēt (nogulēt) mierīgi sestdienas rītā! 19 sevis pārspējēji ieradās uz starta līnijas ar vienu mērķi – parādīt pašiem sev, ko ir iespējams paveikt 6 stundu laikā!
15. jūlijā startēs Latvijā grūtākais maratons – Vilkaču maratons. Teiksmainā un mītiem apvītā Tukuma novada Āžu kalna apkārtnē vairāk nekā sešdesmit garo distanču skrējēji dosies, iespējams, savā izaicinošākajā maratonā. Grāmatā “Kurzemes Vilkaču Nostāsti” Ralfs Kokins aprakstīja: “Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu.” |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-