Jaunais gads ir iesācies un jauni izaicinājumi 2020.gada sezonai ir uzstādīti. Atceros, kā pirms pāris gadiem teicu, ka nekad mūžā neskriešu distanci, kas pietuvotos 100 km+. 2016.gadā nepārdomāti piekritu un noskrēju/nogāju savu pirmo PČ taku skriešanas distanci Portugālē, kas bija 8 5km gara ar 5000 m uz augšu un arī uz leju. Pēc šīs distances pieveikšanas iekritu dziļā bedrē un ilgi nespēju pienācīgi atjaunoties. Loģisks bija mans lēmums, ka tik garām distancēm es neesmu gatavs (ne fiziski, ne mentāli), neskatoties uz to, ka sportā biju bijis jau gadus 15. Ejot laikam, aizvien tālāk attālinājos no vēlmes tiekties uz nacionālo izlasi orientēšanās sportā, bet tajā pašā laikā pavilkos uz taku skriešanu un sāku iedziļināties, kas tā tāda taku skriešana, ultra garo distanču skriešana, skyrunning utml. ir, un kā būtu jāpārkārto savi treniņi, lai startētu šāda tipa skrējienos.
Pakāpeniski viss tas noveda pie tā, ka ārzemēs kalnos kvalitatīvi varu noskriet ~50 km distanci ar +/- 3000 kāpuma metriem, bet Latvijā ~80km garu distanci. Līdz ar to – visai likumsakarīgi, ka pēc šādu distanču pieveikšanas sāku lūkoties uz jaunu izaicinājumu: 100km distanci. Kopā ar šo visu izplānoju savu sacensību kalendāru jaunajai sezonai, un kā reizi kalendārā ierakstījās Taliharja Vanakuri 2020 101 km distance ar startu Kornetos (Latvijā), bet finišu Karulas nacionālajā parkā (Igaunijā). Uz 100 km kāpums ļoti niecīgs – 1000 m – līdz ar to bija skaidrs, ka skrējiens būs diezgan ātrs, ja vien ziema būs labvēlīga.
Rīta dūmaka Kornetos.
Uz pašu skrējienu speciāli negatavojos un turpināju treniņus bez izmaiņām plānā, kas noteikti man atspēlējās distances laikā. Pāris dienas pirms skrējiena meita noķēra diezgan riebīgu vīrusu, un pēdējas trīs naktis nesanāca ne tuvu pienācīgi izgulēties, kas man radīja zināmas bažas starta dienā par savu varēšanu. Papildus tam, stress bija arī par kopējā obligātā ekipējuma svaru, jo ar 2l ūdens rezervuāru soma svēra 4.7 kg, līdz ar to nolēmu, ka līdzi ņemšu 1 l ūdens rezervuāru un papildus tukšu 0.5 l mīksto pudelīti. Sacensību rītā somas svars +/- 4 kg.
Uz skrējienu ierados no savu vecāku rezidences Gaujienā, jo finiša vieta bija nieka 35 min brauciena attālumā, līdz ar to ar loģistiku problēmu nebija. Uz startu aizveda organizatoru autobuss. Kopējais dalībnieku skaits nebija liels ~160 cilvēki, kur puse no viņiem brauca ar riteņiem; slēpotājiem šoreiz starts izpalika, jo ziemas apstākļi mūsu platuma grādos tā īsti vēl nav iestājušies. Protams, ka pirms sacensībām papētīju dalībnieku sarakstu, un starp visiem dalībniekiem divi izcēlās: viens bija man labi zināmais lietuvietis Modestas Bacys (kurš gan beigās izvēlējās nestartēt) un otrs bija Leivo Sepp no Igaunijas, kuram bagāžā bija pietiekoši daudz finišu ultra garajās distancēs arī samērā eksotiskās valstīs, bet, skatoties uz ITRA rangu, viss liecināja, ka viņš ir vājāks par mani (671 vs 765), bet es nebiju ņēmis vērā to, ka šajā gadījumā mēs runājām par to, ka mana pamatdisance ir ap 50 km, bet viņš zem 50 km ir skrējis tikai vienu distanci.
Laikapstākļi – kā radīti skriešanai, tik solītā saulīte vēl bija jāsagaida. Sev biju nospraudis, ka būtu jāfinišē 8h30min (A) vai līdz 9h00min (B). Startā iekārtojos uzreiz aiz riteņbraucējiem, jo biju domājis, ka tie būs krietni ātrāki, bet nebiju ņēmis vērā to, ka pirmie 16 km ir diezgan šauri. Labi, ka es ātri mācos no kļūdām un pēc pirmajiem 200 m sapratu, ka man jātiek priekšā visiem riteņbraucējiem, savādāk es zaudēšu ļoti daudz laika, ja iesprūdīšu aiz viņiem. Tā kā priekšā bija kāpums pa koka kāpnēm uz Kornetu kalnu, tad izmantoju iespēju un apdzinu visus riteņbraucējus pa malu, un nu man priekšā bija tikai 4 skrējēji un suns. Uzreiz piezīmēšu, ka šis suns no Kornetiem noskrēja visu distanci un finišēja pēc 10h40min… Ātri vien sadzinu rokā visus priekšā esošos un šaurajās takās jutos ļoti komfortabli, līdz ar to man izveidojās arī neliels pārsvars pār sekotājiem. Pēc pirmajiem 2.5 km distance turpinājās pa platāku ceļu, un man no aizmugures klāt pieskrēja viens censonis. Vārdu viņam nezināju, bet nojautu, ka tas ir Leivo Sepp, kurš sāka draudzīgi iegūt informāciju par mani, jo iepriekš nebija dalībniekus pētījis. …Kādu distanci es skrienu, kāda ir līdz šim garākā un smagākā distance, kuru esmu noskrējis, kāds ir mans ITRA rangs utml… Tā kā man nebija, ko slēpt, un sarunu biedrs noderēja, tad papļāpājām par visu ko un neko, un no tās informācijas arī apstiprinājās, ka šis džeks ir Leivo Sepp. Pēc 4 km mūs sāka apdzīt pirmie riteņbraucēji, līdz ar to bija jāuzmanās, lai tie neuzteš virsū, jo viņu ātrums nobraucienā bija x3 lielāks, salīdzinot ar mūsējo. Noskrējuši kopā līdz 6km atzīmei, mans kompanjons lēnām sāka atpalikt (apzināti vai neapzināti?!) un es turpināju lepnā vientulībā, ik pa laikam apdzenot kādu lēnāku riteņbraucēju, un kāds ātrāks riteņbraucējs apdzina mani.
Šogad sacensību formāts bija tāds, ka garajai distancei 4 vietās bija jāpaņem medaljons un jāaiznes uz finišu, kur tika pievienots 5. medaljons, tādejādi izveidojot finiša medaļu. Pirmais šāda veida checkpoints bija Paganamaa skatu torņa augšā, kur lejā skrienot satiku igauni, kur viens otram novēlējām veiksmi un uz will see you later es pie sevis klusībā nodomāju, probably not…
Dodoties uz Paganamaa skatu torni.
Uz 101 km distanci kopā bija tikai 3 kontrolpunkti (21.5 km, 48 km un 79 km), kuros varēja dabūt kaut ko no sacensību organizatoriem, atbalsts no malas bija kategoriski aizliegts. Tempu turēju pietiekoši raitu, distances pirmais nogrieznis bija ļoti baudāms, tas vijās pa iepriekš Stirnu Bukā izskrietajām takām tikai pretējā virzienā, un garlaicīgi nebija. Pēc 16 km gan viss brutāli mainījās, jo distance pārgāja uz lielākiem vai mazākiem ceļiem, kur īstenībā limita ātrumam nebija un ļāvos skriet vēl ātrāk, brīžiem pietuvojoties vidējam kilometra ātrumam līdz 4:10 min/km. Pirms pirmā organizatoru KP mani apdzina viens velobraucējs, kurš noziņoja, ka tuvākie sekotāji ir 3 skrējēju grupiņa aptuveni 500m aiz manis.
Ieskrienot pirmajā KP.
Savācis otro medaljonu Igaunijas un Latvijas robežas pagriezienā pie Melnupes, devos tālāk, konkurentus nekur tuvumā nemanīju. Kopumā šajā posmā 5 km bija nedaudz lēnāki un dubļaināki, kas ļāva nomest tempu un piesiet acis pie dabas. Sasniedzot 35 km atzīmi, bija skaidrs, ka atlikušie 65 km būs tikai un vienīgi pa ceļiem, jo to es biju paspējis izpētīt organizatoru izsniegtajās kartēs (2 gab. A3 formātā, uz kurām bija distance, KP u.c. svarīga informācija). Neko darīt, īstenībā būs grūti, jo iespējas atpūsties nebūs.
Tuvojoties distances vidum, kurā bija arī finišs īsajai distancei, piezvanīju Zanei, lai iegūtu informāciju par saviem konkurentiem, jo lēnām sāka piezagties nogurums, un biju sācis cīnīties ar domu, ka varētu mest mieru pēc noskrietiem 48 km. Zane noziņoja, ka konkurenti nav diez ko tālu, kas man bija visai satraucoša ziņa, jo sačkojis līdz šim brīdim nebiju. Pačīkstēju par to, ka sāp augšstilbi, un noteicu, ka lēmumu pieņemšu kontrolpunktā, pēc tam, kad būšu paēdis siltu zupu un padzēries koliņu. KP sasniedzu iepriekš nospraustajā laikā – nedaudz zem 4 h. Nolēmu, ka eksperimenta kārtā veltīšu šim KP vairāk laika un rīkošos sistemātiski, lai mācītos, kā uzvesties lielākās sacensībās: padzēros koliņu, ielēju zupu, paņēmu tēju, izmetu lieko miskasti no somas, papildināju ūdens rezervuāru, uzvilku sausu buffu, uzliku plāno cepuri un lukturi, izēdu zupu, izdzēru vēl vienu glāzi koliņas un 2 glāzes siltas tējas. Paralēli organizatoriem uzprasīju, cik tālu ir konkurenti, viņš paskatījās GPS sekošanā un saka, ka tālu, kādi 3-4 km.. Opiņā, tad tomēr nav tik tuvu, līdz ar to būtu vien jāturpina un tajā brīdī BĀC: KP ieskrien 3 cilvēku grupiņa, kur saprotu, ka 2 ir finišētāji īsajā distancē, bet ar viņiem kopā ir arī Leivo. Sākumā viņš mani nepamana, un es noprotu, ka viņš taisās izstāties. Tā kā es biju pieņēmis lēmumu turpināt, tad uzsaucu viņam, ka jāturpina. Viņš katrā ziņā bija ļoti izbrīnīts, ka es vēl esmu šeit un pamanīju to, ka viņā parādījās vēlme cīnīties ar mani, jo pēc puses distances viss sākās pilnīgi no jauna. Piefiksēju, ka viņš KP īsti neko neapēda, ūdeni nepapildināja un sāka doties prom, kamēr es vēl mielojos ar siltu tēju. Vairāk laika atpūtai nebija un bija jādodas. Kopā KP biju tā jau pavadījis vairāk laika kā plānots – veselas 12′.
Turpinājām kopā, kilometri lasījās, bet vidējais ātrums bija nedaudz virs 5 min/km. Papļāpājām par šosejas skrējieniem, uzzināju, ka tikko viens no finišējušajiem džekiem decembrī esot izskrējis maratonu pa 2h41min, bet viņš pats pa 2h49min, kas man lika saausīties, jo tas nozīmēja, ka viņš nemaz tik lēns nav. Diezgan strauji iestājās tumsa, un bija jāslēdz iekšā lukturis. No 52. km – 60. km bija apvidus, kurā es ļoti daudz treniņus biju aizvadījis, kad dzīvoju Gaujienā, jo distance vijās vidēji 10km attālumā no Gaujienas. Patīkami skriet pa zināmām vietām, kurās sen neesi bijis. Kādu laiku jau vajadzēja zaļo pieturu, līdz ar to igaunim pateicu, ka piestāšu ar cerību, ka arī viņš piestās, bet nē, viņš turpināja. Nācās man nedaudz iespringt nākošo km, lai atkal viņu sadzītu rokā. Joprojām bija sajūta, ka esmu nedaudz ātrāks par viņu, un vienā brīdī viņš atkal sāka no manis iepalikt, gaidīt viņu netaisījos, tāpēc turpināju un nākošo vietu, no kuras bija jāpaņem medaljons, to sasniedzu 2′ ātrāk. Medaljons bija Tellingumae torņa augšā. Šeit īpaši nesteidzos, kāpjot augšā, apēdu vienu Isostar batoniņu, pametot torni, īsti nebija skaidrs, uz kuru pusi jāskrien, un igaunis mani atkal noķēra.
Nu jau bija diezgan grūti, bet vēl 40km jāskrien. Sarunas īsti vairs neraisījās, sen jau biju izdomājis, ka igauni apspēlēšu pēdējā kilometrā, jo jutos ātrāks par viņu, līdz ar to ļāvos, lai tempu diktē viņš, un kopā skriet bija vieglāk nekā atsevišķi. Kas Tev to deva, pēc 70km viņš atkal palika lēnāks un līdz trešajam KP (78 km) es biju iekrājis nelielu pārsvaru. Jāpiezīmē, ka 75 km atzīmi šķērsoju identiskā laikā kā 2018.gada CETā.
KP ļāvos nedaudz vairāk uzēst un padzerties, igaunis šeit uzpildīja vienu no savām mīkstajām pudelēm, un tikai tagad es uzzināju, ka diezgan ilgu laiku viņš ir cīnījies ar ūdens trūkumu (acīmredzot tas bija par iemeslu tam, ka viņš bija nedaudz taupījies), jo bija aizmirsis uzpildīties iepriekšējā KP. Šāda kļūda varēja beigties bēdīgi! Pametām KP reizē, bet tiklīdz uzgājām uz ceļa tā atkal es biju nedaudz ātrāks un aizskrēju viņam priekšā pārsimts metrus. Piestāju uz otro zaļo pieturu, bet nelielu pārsvaru saglabāju. Jāskrien vairs tikai 20 km, kas normāli prasītu ap 1.5 h, bet te bija skaidrs, ka tās būs vismaz 2 h un plāns B arī nebūs realizējams, jo plānu A atmetu jau pie 60.km, ņemot vērā savu augšstilbu stāvokli.
Pēc 80 km noskriešanas nolēmu izmantot taktiku, ka stāvākus kāpumus iešu nevis skriešu, lai taupītu augšstilbus, līdz ar to nākošo 2-3 km laikā igaunis mani noķēra. Skaidrs, ka viegli nebija arī viņam, bet es sāku just, ka notikumi nedaudz mainās, viņš ir atdzīvojies un skrien pārliecinošāk nekā es. Ceturtā medaljona vietā ierados vēl nedaudz viņam priekšā, bet vietu pametām reizē un pēc 90. km arī sākās izšķirošie distances notikumi. Jutu, ka igaunis sāk raustīt tempu un sistemātiski to palielina, ja iepriekš skrējām 5:30-6:00 min/km, tad nākošie 5 km bija progresīvi līdz 5:10 min/km. Iepriekš es to neiedomājos, bet tagad saprotu, ka viņš testēja mani, lai saprastu, vai spēju turēt tempu un kā reaģēšu uz šādu viņa gājienu. Tā kā es šādu pavērsienu nebiju gaidījis un biju jau izstrādājis savu taktiku, ka apspēlēšu viņu pēdējā kilometrā, tad biju galīgi negatavs šādam pavērsienam un ar tik lielu nogurumu ķermenī nespēju racionāli domāt, kas man tagad būtu jādara. Pārejot distancei uz šaurāku taku, sajutu, ka igaunis atrauj vaļā enerģijas želeju ar kofeīnu vai guaranu, līdz ar to man bija skaidrs, ka viņš ies all-in, lai uzvarētu šo skrējienu, bet es šajā mačā uz all-in nebiju gatavs iet, jo tas man lielākoties bija savu spēju un ekipējuma pārbaudes skrējiens, un reāli biju domājis, ka uzvaras liktenis jau sen kā būs izšķirts.
Kopā ar Leivo Sepp.
Ļāvos igaunim aizskriet un pēdējos 3 km tik tiešām cīnījos ar dēmoniem galvā, lai piespiestu sevi skriet. Šajā distances nogrieznī igaunim zaudēju 4.5′ un finišēju ar laiku 9:18:45, kas gan vēl nav parādījies oficiālajos rezultātos, jo organizatori laiku fiksēs no GPS iekārtas. Katrā ziņā biju gandarīts par to, ka kopumā noskrēju diezgan kvalitatīvu savu pirmo simtnieku, protams, ka ir daudz ko pielikt un daudz nianses jāuzlabo, bet tam visam ir jābūt gatavam. 100 km skrējiens nav skrējiens, kurā ir vieta sīkumiem, un šoreiz pārāk daudz sīkumu un nianšu patraucēja, lai izpildītu vismaz plānu B.
Rezultāti, informācija un GPS sekošana: spied šeit.
Finišs
Dažas no niansēm un reizē arī atziņām:
1. ultrā sīkumu nav. Ja Tev soma sāk spiest vienā vietā, tad diez vai kaut kas mainīsies distances laikā un pie pirmajām šādām pazīmēm soma būtu jāpārkārto. Es to neizdarīju un 60 km noskrēju ar to, ka dzeršanas sistēmas savienojums ar caurulīti dūrās mugurā.
2. Neoprēna zeķes ir labas, tad ja tik tiešām ir auksts un mitrs. Biju domājis, ka vairāk distance būs ar slapjām vietām, kas tā arī bija pirmajos 40 km, bet pēc tam slapjas kājas dabūt nevarēja. Distances vidū zeķes vajadzēja pārvilkt, bet es turpināju ar neoprēna, kas beidzās ar diezgan noberztiem atsevišķiem kāju pirkstiem, jo neoprēna zeķes savu pamatfunkciju nepildīja.
3. Ja skrien 100 km distanci, tad negaidi finišu pie 90 km un turpini uzņemt enerģiju pēc izstrādātā uztura plāna. Es šajā gadījumā pārāk ātri sāku gaidīt finišu un nekoncentrējos uz uzturu distances beigu nogrieznī. Leivo pēdējos 10 km apēda vienu šokolādes batoniņu un pieminēto enerģijas želeju.
Tagad laiks atjaunoties un kādu brīdi treniņos padarboties mierīgāk, lai pēc 2 nedēļām ar pilnu jaudu varētu atgriezties treniņrežīmā un gatavoties jaunajai sezonai. Līdz pirmajam Stirnu Buka posmam īsti nekas ieplānots nav, neskaitot Noskrien Ziemu posmus. Tiekamies takās!
Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.
km 
-