Es esmu piecēlusies no kārtējā vakara iesnaudiena. Mantas ir sakrautas RIMI kastē un jau sadalītas pa maisiem, ēdiena kaste ir savā vietā, soma salikta, sistēma uzpildīta, lukturis uzlādēts un tā tālāk. Vienīgais, kas vēl ir jāsaliek savā vietā pirms tik svarīgām sacensībām, ir savi iekšējie orgāni un smadzeņu puslodes. Uztraukums. Galva nedaudz reibst un vēderā lido tauriņi. Šķiet, ka es vēl sapņoju, lai gan jau esmu mašīnā un braucu uz LU galveno ēku. Neaprakstāmas sajūtas, kurām sekoja neizskaidrojami notikumi…
21. jūnijs, plkst. 23:00
Aploksne saņemta, drošības ekipējuma pārbaude izieta. Nervozi spaidu savu lampiņu iekšā un ārā, atceroties, kā pirms gada stāvēju otrā pusē galdam un besījos, kad kāds nevarēja trīs sekunžu laikā sameklēt visu nepieciešamo. Reģistrācijas procedūra izieta, ar mammu sēžam ārā, tieši pie durvīm. Šajā mirklī es nevēlos īsti ne ar vienu runāt, es izbaudu tos trakos tauriņus un šķietamās asaras acīs. Apraudos. Mamma, pinot manus matus pie LU, dusmojas, ka nevaru nosēdēt mierīgi. Es šim visam vēl joprojām neticu.
Matīss stāsta drošības instruktāžu, no kuras es vairāk par pusi palaižu garām. Nevarēju īsti sakoncentrēties. Neko nedzirdēju, tikai jutu to dīvaino sajūtu. Un kāda tev būtu sajūta, kad esi BEIDZOT sagaidījis mirkli, par kuru sapņo jau trīs gadus ?
21. jūnijs, plkst. 23:45
Par saviem Rīga – Valmiera plāniem paziņoju facebook un nolieku telefonu somā. Visi apkārt čalo, jautrojas, taisa bildes un rībina bungas. Es tā nevarētu, tajā mirklī biju pārāk emocionāla. Mamma jau ir aizbraukusi mājās pagulēt, cik vien vēl var paspēt. Esmu palikusi viena starp 150 cilvēkiem, kuri visi ir lielāki (un, iespējams, arī pieredzējušāki) par mani.
Kāds tad īsti ir šī skrējiensoļojuma mērķis? Protams, ka palīdzēt skrējiensoļojuma sargeņģelim Undīnei. Sākumā apsolu par finiša laiku neuztraukties, galvenais ir sasniegt otro Latvijas galu. 5 minūtes līdz startam… trīs, divas un nu jau sekundes. Bļāviens, uz ko es esmu parakstījusies?! Tās taču ir drausmas.
22. jūnijs, plkst. 00:00
Starta šāviens (es pat īsti neatceros, vai kāds izšāva kaut ko), un VISI kaut kur aiznesās. Man sākumā bija plāns paskriet, taču noteikti ne tik ātri. Uz kurieni visi tik traki skrien? Viens aiz otra man garām nesās cilvēki, līdz vienā mirklī es pieņēmu svarīgu lēmumu – neskatīties uz citiem. Pārforsēt startu īsti nekad nav bijis manā garā, taču es zinu, cik to viegli ir iespējams izdarīt. Viens luksofors, nākamais, pie visām sarkanajām gaismām apstāties negribas, taču vajag. Tā nu lēnā garā es pat esmu tikusi līdz VEF tiltam. Skatītāji šim skrējiensoļojumam ir daudzi, ar dažiem sanāk papļāpāt pa ceļam. Nebiju noskrējusi vēl 10km, kad jau sāku kaut ko mazpamazām ēst. Īsi pirms starta kārtīgi paēst diemžēl nesanāca, tā nu bija jāpamokās.
22. jūnijs, plkst. 1:43
Gribētos teikt, ka lēnā garā klumpurēju pa Rīgas ielām, beidzot sasniedzot arī Juglu (tā sauktais -1 KP). Īsti necerēju, ka mani tur kāds sagaidīs, bet pieņēmumos biju kļūdījusies – gan mūzika, gan strīpa ar uzmundrinošiem brīvprātīgajiem mani sveicina un gavilē. Forša sajūta. Smaidošos pabrīdinu, ka pirms gada tieši tur arī es stāvēju. Visi nedaudz pieklust, bet tad atskan smiekli, un es, turpinot tipināt, sāku pārdomāt, cik ļoti dzīve tiešām var izmainīties gada laikā. No organizatores un brīvprātīgās es esmu pārtapusi par traku garo gabalu skrējēju, kas nu jau nepilnu 2 stundu laikā ir tikusi uz lielās Tallinas šosejas.
Ārā ir gan tumšas, gan gaišas debesis reizē, fūres nemitīgi brauc pretī. Vai tiešām tiem šoferiem darīt nav ko? Neilgi pēc DEPO es panāku Luīzi, kura labu laiciņu jau man čāpo pa priekšu. Uzsākam tiešām garu sarunu, vairāki dalībnieki skrien mums garām, un es, tā teikt, atdzīvojos. Runājam par visu, ko vien var, es Luīzei palīdzu, kā māku. Pustrijos atceros par sarunāto zvanu ar mammu – tā, lai viņa uz trijiem būtu Garkalnē un mani satiktu KP1. Ar diezgan lielu žēlumu zvanu viņai, modinu augšā un saku, ka ir laiks!
Nepaiet ne pusstunda, es jau ierodos Garkalnē un, skatoties telefonā, noprotu, ka šeit savu ģimeni nesatikšu. Redz, izrādās, ka mamma neesot ticējusi, ka es tik “ātri” tikšu tik tālu, tādēļ ar braukšanu nesteidzās. Man, protams, ir neliels rūgtums sirsniņā (mēs tomēr bijām sarunājušas!), taču atrodu spēku, lai tiktu līdz KP1.
22. jūnijs, plkst. 3:10
Garkalne sasniegta! Apēdu visu, kas vien lien iekšā, ūdens sistēmu pildu pilnu, kā arī piedzīvoju prieka pilnu satikšanos ar fotogrāfi Aiju. Nedaudz pažēlojos, ka nav buljona. Būtu noderējis.
22. jūnijs, 3:32
No KP1 atvadījos ātri, tagad jau tipinu pa šoseju uz priekšu, prieks un laime iezogas manā galvā un dvēselē, kad garām brauc pazīstamais VOLVO ar bagāžniekā guļošiem brāļiem, kuri seko līdzi man telefonā, un mammu pie stūres. Sola mani gaidīt Sēnītē. Patīkams pārsteigums.
Visapkārt mežs, debesis kļūst gaišākas. Mans temps ir aptuveni raksturojams šādi: cenšos ātri iet, ja ieraugu kādu zīmīgu objektu, tad skrienu. Man kā laba motivācija bija arī priekšā esošie dalībnieki. Apdzenu viņus, paskrienot garām un uzmundrinot. Pati arī esmu izdomājusi sev kārtīgu motivācijas frāzi: “Jāskrien līdz kliņķim un ne soli mazāk”.
Tā nu, uz priekšu tipinot, esmu sasniegusi Vangažus, līdz Sēnītei vēl tikai nedaudz. Atmiņās kavējos par saviem pagājušā gada piedzīvojumiem tajā KP (kad strādāju par brīvprātīgo). Toreiz man tiešām, tiešām patika darboties un apkalpot visus skrējējus, žēl, ka tie ātrākie tur daudz neuzturējās.
22. jūnijs, plkst. 5:05
Tie kilometri pa vientuļo un garo šoseju velkas trakoti lēni, taču es cīnos ar sevi, cīnos ar garlaicību. Solos pati sev vēlāk mūziku uzlikt, kā arī, mani taču Sēnītē gaida!
Ieskrienot KP2, sākas mūsu iepriekšnorunātā plāna izpilde – brālis pilda sistēmu un pārbauda ēdienu somā, mamma apčubina kājas, salīmē plāksterus (tagad tie nebija nepieciešami). Šeit es nomainīju zeķes un kreklu, jo no rīta palika riktīgi vēsi, un es negribēju kārtējās hipotermijas lēkmes.
Tiekam galā 10min laikā, es atkal apēdu, ko vien varu, un dodos tālāk. Nākamais etaps gan ir krietni īss, tas man patīk.
22. jūnijs, plkst. 5:47
Lēnām lejā gar Inčukalna pagriezienu, gar Rāmkalniem (tomēr riktīgi sevi pierunāju paskriet) un tā forši gājās uz priekšu. Ģimenes satikšana krietni palīdzēja, arī mūzika un skaistais saules lēkts. Bija forši. Noskaņojums labs. Vispār esmu aizmirsusi tās pirmsstarta asaras un satraukumu, tagad tikai domāju par kustēšanos un finišu. Uhh, cik tas būs labi!!
Starp KP2 un KP3. Rokās nolauztais koks nedaudz palīdzēja pieturēties
22. jūnijs, plkst. 6:35
Nu, nu, cik daudz noskriets? Kur es esmu? Kas te notiek? Ģimene mani forši apčubina, un es saprotu, ka ir laiks. Man ir laiks uzvilkt to slaveno Andra Ronimoisa dāvināto kreklu ar viņa doto svētību un ticību. Ak, cik viegli un forši paliek!
KP3 kā vienmēr valda pozitīva atmosfēra, es jau atkal 10min laikā iztaisos. Nūjas paņemu, jo priekšā gaida baigi trakais 20km gabals. Zinu, ka tas būs smagi, jo man lūzumi vienmēr uznāk īsi pirms pussimta.
Prieks un laime – mans ātrākais piecdesmitnieks (7h 30min)
Negribīgi dodos tālāk distancē. It kā jau riktīgs piekusums, bet atkal mūzika un pozitīvās domas glābj. Ja sākumā tiešām tikai “nūjoju”, t.i. staigāju nedaudz atbalstoties, tad jau pie 50km sāku paskriet ik pa laiciņam. Rīta saulīte jau spīdēja tieši sejā labu laiciņu, kas bija tīri jauki. Tik pat labi šajā mirklī varēju būt mājās un celties no mīkstās gultas.
Virzoties uz priekšu, kā nu mācēdama, iegūstu nākamo sarunu biedreni vārdā Justīne. Runājām mēs tiešām par visu, kas uz sirds, kas patīk un kas nē. Viņa man stāsta daudz par grieķu mitoloģiju un vēsturi, un sazin ko vēl. Es cītīgi klausos. Man patīk paklausīties, kad pati negribu runāt. Tā, ik pa mirklim paskrienot, esam jau diezgan tālu tikušas.
22. jūnijs, plkst. 9:44
Brasla, brasla, braslaaaaa…. JĀ! BEIDZOT! Trakais gabals pieveikts, bez lūzumiem! Esmu par to vairāk nekā pārlaimīga, atļaujos KP4 pavadīt vairāk par 10min. Šeit uzzinu par visiem, kuri izstājušies (vairāki man pazīstamie), kā arī par drauga Edija finišu tieši tajā mirklī… Traks nu gan viņš ir, savukārt, es jau esmu pieveikusi vairāk par pusi.
22. jūnijs, plkst. 10:00
No KP4 izvelkos izbesīta. Nu negribēju, negribēju es tik maz pasēdēt. Nākamo gabalu biju apņēmusies tiešām skriet. Nu tā, ka sakost zobus un tos nieka 13km pieveikt tik ātri, cik iespējams. Bet es vairs nebiju pierunājama. Panāku arī Justīni, kas no Braslas bija izgājusi nedaudz ātrāk par mani, un ļauju viņai runāt. Cenšos sakopot īpaši daudz spēkus ejot cauri mīļajai Straupei un Plācim, kuros ar orientēšanās klubu “Meridiāns” skrieti neskaitāmi treniņi. Atceros, kā ziemās slidojām gar šoseju, skrienot intervālus, kā rāpāmies pie Plāča esošajā tornī un citus sīkumus.
“Vienā brīdī ceļi krustojas ar jaunu un ļoti pozitīvu dāmu – Elīnu, kura cer kļūt par jaunāko R-V finišētāju un vispār priekš saviem 18 gadiem ir reti prātīgs cilvēks. Nu, ja neskaita… Nākamos divus kontrolpunktus sasniedzam kopā, pārsvarā soļojot, bet vietās, kur kalns ved lejā, skrienot. Skriet ar kādu kopā ir daudzkārt motivējošāk. Un sarunāties! Brīdī, kad Elīnas garīgais, šķiet, atkāpjas pavisam, es nez kāpēc viņai sāku stāstīt visu, ko zinu par Ļeņingradas blokādi – tipa, laikam gribēju celt garu, rādot, ka cilvēks ir spējīgāks uz daudz ko vairāk, un ka mēs ar savu pārtiku un dzērieniem esam drošībā, bet, nu, vai vajag jaunam cilvēkam ultramaratona laikā stāstīt par tapešu līmes ēšanu? Diez vai.”
22. jūnijs, plkst. 12:46
Šie 13km mums aizņēma 3 stundas. Sapratu, ka bloķēju Justīnes labo pašsajūtu, un ļauju viņai pilnā pārliecībā kustēt uz priekšu. Toties es savā galvā esmu iestāstījusi, ka man ir miega bads. Vajagot 10min pagulēt… Aha, tā laikam bija viena no manām vissliktākajām idejām JEBKAD. 40 minūtes paskrēja nemanot un brutāli sakot – es vienkārši tās minūtes pazaudēju. Pēc tik trakas atpūtas ne tikai piecelties bija grūti, bet arī spēki vispār nebija atgriezušies. Gandrīz raudot cēlos, uzzinot, ka man neskaitāmi daudzi pagājuši garām. Domas par izstāšanos manī vispār neparādījās, taču lūziens bija uznācis traks un briesmīgs. Nezināju, ko darīt. Laikam jau tik jākust uz priekšu.
22. jūnijs, plkst. 16:42
17km uz Rubeni? Tie bija ļoti garlaicīgi un lēni. Vistiešākajā un briesmīgākajā nozīmē. Visspilgtāk šajās mocībās atceros tik mirkli, kad Surikati man atsūta uzmundrinošu video – traki sapriecājos un nedaudz paskrienu. Neilgi pirms KP Rubenē uznāca traks reibonis, nosēdos ceļa malā, līdz garām braucošā Anita mani nedaudz apčubināja. “Bērns, ko tu sēdi gandrīz šosejas vidū?”.
Tās mazās lietiņas, kas ik pa laikam motivēja, bija iemesls, kādēļ kustējos uz priekšu. Šeit vairs vispār nebija runa par ātrumu, īpaši jau tādēļ, ka es apsēdos gandrīz katrā pieturvietā uz soliņa uz 3min. Šeit bija runa par izdzīvošanu, nepadošanos un kustēšanu uz priekšu, lai vai kādā tempā. Ļoti smagi bija, ļoti. Īpaši jau vienatnē.
Pusotru kilometru pirms Rubenes satieku brāli, kurš paskrējis pretī. No viņa dzirdu, ka Grīviņu pāris atbraucis mani sagaidīt. Ar šo vienu teikumu pilnībā pietika, lai mani saraudinātu un ieslēgtu pēdējās enerģijas rezerves, lai aizskrietu līdz Rubenei. Protams, nonākot tur, ir ne tikai noņemta atzīmēšanās iekārta, bet arī Surikati ir aizbraukuši prom… Bēdas ir lielas, bet ne tik lielas, lai pārspētu uztraukumu par gaidāmo finišu. Lai gan lūziens turpinās, nedaudz labāka iekšējā sajūta tomēr ir.
22. jūnijs, plkst. 17:56
Viss, atlicis tik vēl spļāviens jūrā (var arī teikt, ka kaķa astei pārkāpt pāri). Ar visiem pēdējiem spēkiem veļos augšā no mīkstā krēsla. Ar ēšanu man ir pašvaki, bet tas neuztrauc. Galvā tikai domas par kliņķi.
Brālis ļoti jauki mani pavada nākamos trīs kilometrus. Kustos tiešām traki, traki lēni, bet nu vismaz ne uz atpakaļu! 10km pirms finiša līnijas pie manis atbrauc Valmieras orientierists Migliņš, kurš bija solījies mani izklaidēt. Tempu uzlabot viņam neizdevās un katru reizi, kad sāku skriet, viņš mani apber ar TĀDIEM komplimentiem, ka es patiešām sajutos spēcīga. Tas tiešām bija traks gājiens, īpaši, ja blakus iet vietējais, kurš zina stāstīt par visiem līkumiem un ceļiem, kas ir apkārt.
Vienā mirklī pamanu tālumā 100km atzīmi. Man paliek ļoti priecīgi ap sirsniņu. Negaidīju, ka tur būs sagaidīšana, taču bija! Un pat tāda diezgan tīri forša.
Īss mirklis saprašanas – katrs nākamais solis, ko speršu, būs daļa no mana visgarākā ultramaratona.
Valmieras robežu šķērsojam ap 19:00 vakarā, kad tieši beidzas kontrollaiks. Es par to īpaši nepārdzīvoju, galvenā doma jau bija nofinišēt. Valmieras ieliņas iet lēni, lēni viena pēc otras, Migliņam nu galīgi nesanāk mani piespiest uz skriešanu. Es jau tā, knapi saprotot, kas notiek, cenšos atpazīt dažas vietas. It kā arī sanāca.
Finišs! 22. jūnijs, plkst. 19:46
Ir! Neticu, bet ir sasniegta Valmiera! Likās jau, ka pie kliņķa izplūdīšu histēriskās asarās, taču, par laimi, savaldījos. Sajūtas bija neaprakstāmas. Es tiešām biju laimīgāka par laimīgu. Sapnis piepildīts!
Finiša sagaidītāji bija fascinējoši! Arī dāma pa mikrofonu apstiprina, ka esmu jaunākā dalībniece, kas finišējusi. Paiet, protams, ka ir ļoti grūti, bet tas nav nekas salīdzinot ar tiem tauriņiem vēderā. Arī rakstot un atceroties tās sajūtas, acīs sariešas asaras. Ja esmu godīga – man šīs 19 stundas vēl joprojām liekas kā viens liels sapnis…
Ar autores atļauju pārpublicēts no Elīnas Krēmeres bloga.
Dažs labs katru gadu soļo uz Aglonu, dažs labs katru gadu skrien 107 km uz Valmieru. Kāpēc tas tiek darīts, parastajiem mirstīgajiem ir grūti paskaidrot. Trases otrajā daļā lādējam visu uz pasaules un solāmies neskriet vairāk par 5 km, bet nākamajā Vecgada vakarā visiem čakarējam svētkus, gaidot pie datora, kad sāksies reģistrācija nākamajam skrējienam.
Divus iepriekšējos gados arī skrēju uz Valmieru – 2017.gadā, savā pirmajā asfalta ultrā, rezultāts bija 11:48 un beigas tika nostaigātas, bet 2018.gadā problēmas bija jau aiz Berģiem, tomēr trases beigu daļa sanāca labāka un rezultāts bija 11:40. Šoreiz biju apņēmies noskriet krietni labāk, veiksmes gadījumā palienot zem 11 stundām un mēģinot tikt pie 2.sporta klases (tam vajadzēja 100km noskriet zem 10 stundām).
Forma bija tīri laba, pēc Rīgas maratona pārāk daudz neslinkoju, kaut arī neierasti karstais jūnijs veica savas korekcijas treniņprocesā. Gadījās gan ķibele ar kurpēm – divas nedēļas pirms starta Saldus Stirnubukā uz saknes saplēsu savus labākos asfalta skriešanas apavus un steidzami vajadzēja meklēt jaunus. Kājas man pieradušas pie Asics GT 2000 sērijas, citus mēģināt pirms tik nopietna rikša negribējās (bija jau nelāga pieredze ar Adidas, kuras pēc dažiem simtiem nomocītu kilometru nācās atdāvināt). Bet nekur par cilvēcīgām cenām nekā jēdzīga atrast neizdevās, jo problēmu vairoja manas mazās pekas, šie izmēri visur brīvi nemētājas, bet pasūtīšanai un ieskriešanai laika neatlika. Tā nu noriskēju un paņēmu Asics GT 1000, lai vismaz kaut kas būtu līdzīgs. Kā izrādījās, bija tīri ok, kaut arī skriešana likās “cietāka”.
Pēdējā nedēļas nogalē pirms starta turēju tempu pusmaratonā Ventspilī uz 1:40. Skrējās viegli, kas priecēja, arī jaunās kurpes ripoja labi. Tomēr, lai nebūtu garlaicīgi, otrdien, pēdējā plānotajā puslīdz nopietnajā treniņā, pamanījos kaut kur sačakarēt potīti. Tad nu steidzu glābt kas glābjams, gandrīz apsaldēju kāju ar ledus kompresēm, aizjozu pie fizioterapeita noteipoties un pēdējās dienas kustējos tik maz, cik vien iespējams, pat nedomājot par skriešanu. Uz starta brīdi potīte vairs nedīca, bet nevarēja jau zināt, ko tā teiks par skriešanu.
Uz startu devos tīri labā omā, kuru gan pabojāja acu priekšā notikusī auto un motocikla sadursme pie LU ēkas. Krājumā bija dažas kofeīna želejas, 4 pudeles ar vitargo nosūtīšanai uz kontrolpunktiem, somā telefons, maks, poverbanka, lukturis, ūdens pudele, plānā jaka gadījumam, ja sadomāju atslēgties kaut kur krūmos. Kaut kā tā soma pasmaga likās, kaut arī nebija nekā vairāk kā citus gadus – laikam nākamajai reizei būs jāpameklē kāds vieglāks variants ar dzeršanas sistēmu. Laiks gan bija krietni siltāks, nekā gribētos – pusnaktī ap 20 grādiem, kādi 5-6 grādi vairāk nekā pērn. Par laimi, nākamajā dienā solīja krietni vēsāku laiku nekā iepriekšējās dienās, tomēr bija skaidrs, ka tāpat uz šosejas distances beigu daļā būs gana silti, īpaši, ja neizpalīdzēs mākoņi. Stratēģija bija ļoti viltīga – skriet tempā ap 5min/km, kamēr varu, un tad jau kaut kā tikt līdz galam.
Foto: Agnese Vēze
Startā jau atkal bija laba oma. Atbrauca mani atbalstīt Arnis, arī no citiem saņēmu daudz laba vēlējumu. Tad himna pie Brīvības pieminekļa un ilgais riksis kāpās varēja sākties. Šogad izdevās atturēties pretī kārdinājumam neatpalikt no policijas auto, pirmais kilometrs gan fiksāks – 4:43, bet tālāk tempu turēju ap/nedaudz zem 5min. Pilsētai cauri skrējās tīri viegli, kaut arī bija silti un ātri paliku slapjš. Dažas sekundes zaudētas, stāvot pie luksoforiem, bet nekā traka. Protams, atkal dažs labs iesmēja par manu mazo solīti, bet kāds nu ir, ar tādu jāiztiek. Liepas smaržoja, Jugla sagaidīja ar līdzjutēju atbalstu, bungām un mežonīgu varžu kori ezerā, un tad jau šosejas tumsa. Reta lampiņa priekšā, pa kādai aizmugurē, pa kādam apdzinu, kāds atkal man aiztesās garām. Pirmie 5 km pieveikti 24:33, pirmie 10km – 49:55. Lēnāk, nekā pērn, bet toties nav lūziena pēc Berģiem. Tālāk jau temps par dažām sekundēm kritās, bet gaiss kļuva spirdzinošāks. Pirmais pusmaratons 1:46, tīri ok.
Garkalnes kontrolpunktā ilgi nekavējos, kravas vilcienu kustība šogad bloķēta un nav iemesla čammāties. Uzpildu ūdeni, trīs čipši mutē un rikšoju tālāk. Nu klāt ir šosejas remonta zona, šogad mežonīgi daudz mašīnu, dažviet nākas skriet pa zāli un šķembām. Apriju pirmo želeju. Temps turas ap 5:10-5:20, Skrienas vēl tīri viegli, sasniedzu Sēnītes kontrolpunktu, savācu savu vitargo, uzpildu ūdeni, laižu tālāk. Uzkožu kofeīna želeju. Pirmais maratons noskriets 3:43, 12 min ātrāk nekā pērn. Klāt ir Murjāņu kalni, daļu pasoļoju, jo katrs mazākais paugurs man izsauc pumpas. Līdz ar to temps dažos kilometros jau ir lēnāks par 6 min. Neesmu vienīgais pampaku nīdējs, apdzenu vienu soļotāju. Pēc tam jau atkal tīri fikss riksis.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Pirms Raganas mani noķer kāda slaidā solī skrienoša meitene, topošā čempione Diāna. Iepriekš nav sanācis trasēs tikties, nezinu, ko var un nevar, un pie sevis spriedelēju, ka gan jau nolūzīs. Pasūrojos par Murjāņu kalnu, viņa tik iecietīgi pasmaida un saka, ka tie jau neesot nekādi kalni. Tikai vēlāk uzzinu, ka viņa dzīvo Austrijā un skrēja mūsu izlases komandā pasaules čempionātā takās. Kārtojot lukturi uz galvas, atāķējas siksna, bet kabināt klāt nav vēlēšanās. Kādu brīdi nesu to rokā un tad taisos ietūcīt somā, jo ir jau gaišs, bet Diāna gan mani sabar, ka pēc noteikumiem lukturim jābūt līdz plkst.5:00.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Tā nu kopā ierikšojam Raganas kontrolpunktā. Ilgi nekavējos, paķeru savu otro vitargo un laižu tālāk. Diāna drīz mani noķer, apdzen un lēnām attālinās. Pēc dažiem km man piespiedu krūmu pauze un Alpu karaliene pazūd tālēs zilajās. Temps ap 5:30-5:50, kā kuru kilometru, bet sajūtas vēl tīri ok, kārtējā kofeīna želeja ribās. Ap 59.km, pie Inciema, kur pavadīju bērnību, atļaujos pirmo reizi nedaudz vairāk pastaigāt, jo paugurā skriet negribas. Tālāk gan līdz Braslas kontrolpunktam skrienu diezgan čakli. Braslā intervijas laikā izdodas sasmīdināt klausītājus, paķeru vitargo un laižu tālāk.
Tālāk temps kā kuru kilometru, citreiz zem 6 min, citreiz virs, jo dažbrīd pret pauguriem nedaudz pāreju soļos. Aiz garlaicības ceļa malā uzspēlēju klavieres. Izskrienu cauri Straupei, atļaujos nedaudz ilgāk pastaigāt pret kalnu, tad Plācis. Liekas, ka soma kļuvusi krietni smagāka, pilnīgi slapja vai nu no sviedriem vai rasas. Īpaši nekas nesāp, ja nu var just, ka slapjie šorti ciskas berž. Labā kāja brīžiem uzvedas aizdomīgi, it kā zūd kontrole pār to un tā pati brīvgaitā saliecas celī. Nedaudz bažījos, ka tā varu paklanīties uz šosejas kāda auto priekšā. Saule sāk sildīt aizvien vairāk, nu jau gribas ūdeni dabūt uz galvas.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Sasniegta Stalbe, noskrieti 77 km. Kontrolpunktā aplejos ar ūdeni, uzpildos, savācu pēdējo vitargo pudeli, kaut kā nočammājos un dodos trasē. Rēķinu, ka man līdz 2.sporta klasei ir vairāk nekā 20 minūšu rezerve, ja turpinu kustēt ar ātrumu 6min/km. Viss izskatās diezgan rožaini, bet tagad gaida mežonīgi garš un karsts 17 km posms līdz Rubenei. Pēc pauzes kaut kā īsti neskrienas, arī pulkstenis sāk brēkt, ka laiks uzlādēt. Noņemu somu, pietupjos, lai tajā parakņātos un apveļos vēkšpēdus. Atveļos atpakaļ cilvēka cienīgā pozā un meklēju somā powerbanku. Nav tur nekāds dāmu drēbju skapis, bet atrast neizdodas. Sapsihojos, izgāžu visu somas saturu, viss pil un tek. Labi, ka maks un telefons iepakots maisiņā. Atrodu powerbanku, sapekelējos atpakaļ, ierauju uz bēdām vēl vienu kofeīna devu un dodos tālāk. Tomēr 79.kilometrā pavadītas gandrīz 10 min, čammāšanās augļi. Tālāk jau skrienas tīri labi, temps nedaudz virs 6 min/km. Mani noķer Sigita un vēl kāds čalis, vēlāk viņus apdzenu, tad viņi apdzen mani.
Saulīte silda, šoseja cepina, ūdens dzerās pārāk labi un ap 88.kilometru viss izbeidzas. Naivi ceru, ka, tāpat kā pērn, būs neoficiālais ūdens uzpildes papildpunkts, bet nekā. Visi mēģinājumi skriet beidzas pēc dažiem soļiem, slāpes nežēlīgas. Tagad gaida nežēlīgi 6 km līdz Rubenes kontrolpunktam. Pāris km nosoļoju, atkal varu paskriet, bet pēc brīža atkal tuksnesis mutē liek soļot. Vēl kāds pašmauc garām. Pamazām aizkārpos līdz Rubenei, bet mana 2.sporta klase jau sadegusi zilās ugunīs.
Foto: Santa Sinka
Rubenē pie gādīgajiem Divplākšniem izdzeru mucu ūdens, apēdu pustonnu arbūzu, uzpildu pudeli un krietni atdzīvojies dodos tālāk. Pēc kāda brīža attopos, ka aizmirsu aplaistīties ar ūdeni, bet atpakaļ liekus metrus neiešu ne ar koku sists un laižu tālāk.
Foto: Santa Sinka
Foto: Santa Sinka
Dažu kilometru vēl izdodas puslīdz paskriet, bet bieži pāreju soļos, jo īpaši steigties vairs nav kur. Sasniedzu 100km kontrolpunktu, laiks 10:12. Lieki nosoļoti 3 kilometri mani iegāzuši. Nu neko, padzeros verdošu kvasu un dodos pēdējos 7 km līdz finišam. Saule nežēlīgi cepina, šad tad paskrienu, šad tad paeju. Pilsētā man garām aizšmauc trīs čaļi, bet es īpaši par to neuztraucos. Ir tā kā iespēja palīst zem 11 stundām, bet nu jau viss ir diezgan vienalga un mierīgi tieku līdz kliņķim 11:01:52. PB uzlabots par aptuveni 40 minūtēm, izcīnīta 18.vieta kopvērtējumā, tīri pieņemami. Laimīgas beigas, kefīrs, strūdele.
Nākamgad būs jāskrien atkal. Tagad jāpošas izmēģināt Vilkaču maratonu.
Foto: Gints Kalns
Paldies fotogrāfiem Marekam Gaļinovskim, Santai Sinkai, Gintam Kalnam, Agnesei Vēzei un citiem par neaizmirstamu emociju iemūžināšanu.
No Madeiras mājās atbraucu apslimusi kopā ar neko negribu darīt, viss apnicis, panīkumu un vai pazīstat kādu, kas skrien. Lielākā vēlme bija ierauties kaktiņā, nekur nekustēt un vispār: liekat mani mierā. Īsti jau neko nedarīt nesanāca, jo straujā tempā tuvojās Tet Rīgas maratona ballīte, kuras virpulī nedēļas garumā arī es tiku ierauta, protams, ar neiztrūkstoši maz gulētām naktīm, kā jau ballītē. Ballīte noslēdzās ar tempa turēšanu uz 2h. Bija forši, bet panīkums komplektā ar visu pārējo atkal piezagās ar jaunu sparu. Es zinu, ka labākais veids, kā neaizbraukt uz kādām sacensībām, ir izdomāt ko citu. Tā, piemēram, nākamajā nedēļas nogalē pēc Rīgas maratona, lai izvairītos no dažādām sacensībām, es ar draugiem aizbraucu foršā 100+km velobraucienā. Bet Zilonis Babītē tomēr man neliek mieru. Kaut kādos domu tālākajos nostūros tas sēž un īd, ka ir jāskrien. Tā kā tradīcijas ir un paliek tradīcijas, tad neiztrūkstoši arī šogad pēdējā brīdī piesakos uz īso distanci. Pirms starta nostājos pietiekami tuvu starta līnijai, bet tai pat laikā ērti iekārtojos otrajā rindā, lai nestāvētu pirmajā rindā kopā ar trīs čaļiem.
Starts. Priekšā neiztrūkstoši neliels putekļu mākonis un visapkārt spīdošas lampiņas. Jau pirmajos metros man garām paskrien manas distances dāma. Tas man īpaši nepatīk, bet labi zinu, ka tas ir tikai sākums. Kamēr pirmajos kilometros meklēju labāko segumu zem kājām pa nedaudz izdangāto meža ceļu, man garām paskrien vēl divas dāmas. “Abām mugursomas, tātad garā distance,” es pie sevis nospriežu, panika tiek atcelta. Tikmēr nopīkst pirmais kilometrs 4:28min/km. Pie sevis nosmejos, ka pērn par šādu kilometru sev jautāju: “Vai nav pa ātru nedaudz?” Bet šogad? Nosmejos pie sevis, ka būs, kā būs, un skrienu vien tālāk. Pēc maza brītiņa apdzenu savas distances dāmu un turpinu skriet savā tempā. Bet ko šī? Iesēžas man astē. Nē, nu tas man vēl tikai bija vajadzīgs. Klusībā ceru, ka viņa iepaliks, bet nekā. Tik skrien man pa pēdām. Brīdī, kad aiz līkuma esam tikuši gandrīz garām Božu ūdenskrātuvei, nopīkst otrais kilometrs pa 4:33km/min. Hmm, es vēl aizvien skrienu ātri. Labi, neko darīt. Bet atceries meitenīt, ka tev vēl vismaz 10km ar astīti jānoskrien, ja?
Lēnām tuvojas mežs. Ar šausmām atceros kā pērn te pērāmies pa pludmales smiltīm, bet – re, tavu prieku! iepriekšējās dienās esošais lietus ir darījis savu. Šī meža daļa ir forši skrienama pa šauru izbraukātu taku. Vismaz kājas negrimst kāpu smiltīs un pērnos drausmīgos čiekurus un saknes arī nemanu. Vispār nebija nemaz tik traks tas posms. Jau atkal skrienu pa normālu meža ceļu. Viss jau ir forši, tikai kāpēc tā dāma man vēl aizvien ir aiz muguras? Ir arī pozitīvais moments, jo nevaru palaisties slinkumā, bet vai tiešām viņa nevar iepalikt vai aizskriet priekšā, jo es labi zinu, ka sēdēt astē ir daudz vieglāk? Nu labi, kā ir tā ir. Turpinu skriet un gaidu to pļavu vai sliktākajā gadījumā kalniņus, jo tādas vietas man patīk tumsā un klusībā ceru, ka vismaz tur izdosies aizlaisties. Kādā līkumā mani apdzen čaļi ar sveicieniem. O, gar malām parādās pļava, tik šogad nedzirdu dzērves. Pēc līkuma arī pērnā pirmā izdangātā pļava ar koku zariem, tik pilnai laimei šogad te pietrūkst tā šaurā taciņa un garā zāle līdz viduklim, jo šoreiz te tikai manīju zarus, kas skrienot sitās sejā. Vēl daži līkumi un atkal esmu uz platas skrienamas meža takas. Viss notiek labākajās tradīcijās, mani apdzen čalis un es viņam iesēžos astē, jo kāpēc gan man pašai meklēt labāko trajektoriju, ja to var izdarīt kāds cits? Protams, tas bija līdz brīdim, kamēr šis attālinājās, bet es ieraudzīju kādu, kuru varu noķert. It kā zinu, ka šī stiga iet uz augšu, bet tā aizvien ir forši skrienama.
Noskrieti 6km, tātad gandrīz puse. Ko? Kas tās par mīkstajām smiltīm? Vai tad mežam nevajadzēja būt mitram? Ai, labi. Atrodu cietāko taciņu labajā pusē un skrienu pa to. Šis bija arī pirmais līkums, kad atskatījos, cik tālu ir tuvākie sekotāji. Mazs prieciņš – atrāvusies esmu, tas nomierina, bet tepat jau viņa ir. Es kaut ko minēju par kalniņiem mežā. Kā es tos atceros no pērnā gada, kad tie kā sniegs no debesīm skaidrā vasaras naktī man parādījās trasē. Labi, es šogad zinu, ka jūs te esat un uz pārsteigumu mani vairs nepaņemsiet. Bet, vai es kaut ko minēju, ka tas prieks ir 1.5km garumā… Nē, nu nopietni. Priecē, ka vismaz šogad lielākā daļa no tiem ir skrienami, ja neskaita tos dažus, kas ir pilnībā smilšaini un kuros nav tik viegli tikt augšā. Tā, kad tie beigsies? Laikam ne tik drīz, ja priekšā manu lampiņas, kuras kārpās kaut kur augšā. Apdzenu vienu skrējēju, kurš man pēcāk jautā, cik jau ir noskriets. Es atbildu, ka jau puse, piebilstot, ka tas ir īsajai distancei. Jā, viņam īsā distance interesē. Kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Ko uz takas dara koki? O, te cilvēki ar velo braukuši. Kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Kaut kur tālumā jau atkal dzirdu rosību, bet apkārt neko nemanu. Jā, tā jau bija pērn. Bet ir sajūta, ka kaut kur pavisam drīz ir jābūt tai maģiskajai vietai, kur dalās trases. Kaut kas stāv kalna galā un spīdina lampu. Vilmārs teic, ka garā pa labi, bet īsā pa kreisi. Un piemetina, ka īsajai 2km tik pa ceļu uz leju. Jā, es ņemu īso. Vispār labāk būtu pateicis, kura dāma es esmu īsajā distancē. Bet ko nu vairs.
Cik labi ir atkal skriet pa cietu segumu un daudz nedomāt par ātrumu! Cik labi ir atkal ieskrieties zem 5min/km. Pag, līdz finišam ir gandrīz 4km. Tas priecē. Bet manu prātu aizvien vairāk nodarbina jautājums – vai es esmu pirmā? Kamēr skrienu pa asfaltu cauri Lapsām, sevi nodarbinu ar šo jautājumu. Ilgi netieku skaidrībā. Zinu, ka pirms manis ir divas dāmas un tas sarkanais, lai gan neesmu īsti pārliecināta, bet tam sarkanajam vajadzētu būt čalim. Manu prātošanu pārtrauc akmeņains segums zem kājām. Nezinu, kas man te pērn likās briesmīgs, es saku, ka normāla lidojama grantene. Visapkārt tukšs un kluss. Ieskrienu pļavā, marķējumu gan īsti neredzu, bet zinu, ka jāskrien pa kreisi. Jā tur tālumā spīd. Var jau būt, ka tur bija bultiņa pa kreisi un uz tās atstarotājs, bet es bultiņu nemanīju. Hmm, te pērn bija tā foršā meža taka ar visādiem koku zariem zem kājām, kur spāņi mani laipni palaida pa priekšu. Bet šogad skaisti lidojama pļava. Nedaudz, protams, žēl, bet neko darīt. Vismaz ātrāk var tikt uz priekšu. Jau atkal plata meža taka. Garām paskrien čalis un nemanāmi attālinās. Bet man ir apnicis skriet, tik ļoti, ka es apceru domu, ka varētu skriet lēnāk. Nu tā, lai var atpūsties. Tai pat brīdī atceros, ka es tak nezinu, cik tālu ir tā dāma un vai kāda cita dāma man aiz muguras netuvojas. Saņemies, skrien, kustini kājiņas. Finišs nav tālu. Jau atkal asfalts, jau atkal visi atstarotāji spīd kā skrejceļš. Nav jau brīnums, jo skrienu garām golfa klubam. Šoreiz vienkāršāk īsto pagriezienu parāda priekšā skrienošais čalis. Neiztrūkstoši grāvis ar apšaubāmas kvalitātes tiltiņu un aiz tā pilnai laimei uzarts, kunkuļains meža ceļš. Nopietni. Tagad man ir jāskrien pa šiem kukuržņiem? Tieši tai laikā, kad man visvairāk gribas finišu? Kaut kur tālumā spīd vēl viena lampiņa. Prātoju, vai varu viņu noķert. Brīdī, kad nospriežu, ka varētu mēģināt viņa tāpat kā otra, strauji attālinās no manis. Nu neko, skriešu vien pati uz finišu. Šo ceļu es zinu, tas iet uz leju. Tur tālumā spīd finišs.
Pēdējā līkumā puiši nočukst, ka es esmu pirmā meitene. Jau atkal piezogas mazs neredzams smīniņš. Vēl pēdējie pārdesmit metri pa tumsu gar stāvlaukumu. Vienīgais, ko dzirdu, ieskrienot finišā pēc 1h4min58sek, ka jā – es esmu pirmā dāma, tas priecē. Taisnība jau vien ir, tā doma, kas pazibēja, braucot tramvajā, bija pareiza – es atbraucu uzvarēt.
Nobeiguma vietā. Un ziniet, kas visiem Ziloņiem tumsā kopīgs? Četras īsās distances, četras+ reizes stāvēts uz pakāpieniem. Dzeltenais noskrien krekliņš, skriešanas svārki. Sakritība? Nedomāju vis.
Smadzenes pamazām atgriezušās normālā temperatūras režīmā, tad nu vēsu prātu var nedaudz atskatīties uz to, kas manā pirmajā Zelta maratonā tika izdarīts un kurām astēm vēl netika pārkāpts.
“Tet Rīgas maratons” sanāca diezgan jubilejīgs pasākums – desmitais skrējiens virs 40 km, piektais maratons, piektais skriešanas gads, trešais maratons, kurā skrienu uz nopietnu rezultātu. Pērn neizdevās sasniegt visu, ko vēlējos, tāpēc šogad bija negants nodoms visu paveikt krietni labāk.
Tiesa, aizvadītā gada nogalē un šā gada sākumā izejas pozīcijas kalnu gāšanai bija, maigi sakot, diezgan nožēlojamas. Pēc Tartu maratona un Taisnā maratona rudenī un ziemā biju galīgi palaidies slinkumā, tauki krājās ģeometriskā progresijā un uz gadumiju biju sasniedzis jau 85 kg, kas manam augumam ir kādi 20 kg par daudz. Turklāt decembrī pamanījos pamatīgi nožauties ar riteni, pilnā sparā ietriecoties bruģī ar kreiso ceļgalu. Par laimi, ilgi tas skriešanai netraucēja, kaut arī zem galda nevarēju palīst vēl pāris mēnešus. V02 max bija nokrities līdz 49 (pērn pirms maratona bija 58) – varētu bimbāt un doties pensijā, tomēr nez kā atnāca ikgadējā gadumijas motivācija, uzcepu varenus treniņplānus (gandrīz visu no pērnā gada plāna) un sāku rukāt.
Centīgie treniņi (beidzot sāku nedaudz vingrot un samērā regulāri plankot) tomēr deva savu un uz marta beigām forma bija jau labāka nekā pērn. Jau pašās marta beigās tīri labi noskrēju Carnikavas Stirnu buka Lūša distanci, bet aprīlis bija īsts kaujas mēnesis. Vispirms LSC mačos par 40 sekundēm laboju savu PB 5 kilometros, sasniedzot 19:08, pēc tam ar visu nevajadzīgā līkuma izmešanu nedaudz uzlaboju PB Liepājas pusmaratonā, sasniedzot 1:28:55, dažas dienas vēlāk teju par minūti treniņā stadionā uzlaboju PB 10 kilometros – 40:26 un vēl pēc dažām dienām noskrēju līdz šim ātrāko 1 km – 3:31. Tērvetes Stirnubuks gan sanāca nožēlojams, bet pirmais karstums paliek pirmais karstums, un tad iemēģināju spēkus tempa turēšanā Daugavpils pusmaratonā uz 1:40 tempu (iepriekš kaut kā neticējās, ka pusmaratonu šādā ātrumā var skriet čillojot un pļāpājot).
Pēdējās nedēļas pirms maratona bija skarba darba pilnas, un izdevās noskriet tādus treniņus, kas iepriekš nebija izdevušies, piemēram, piecas reizes 600 m ap 4min/km ar atpūtu 600m maratona tempā (laba tā atpūta) vai 8x1km ātrumā ap 4 min/km. Jutos tīri gatavs gāzt kalnus maratonā, arī tālās laika prognozes rādīja tīri patīkamu laiciņu – zem 20 grādiem.
Atšķirībā no pērnā gada maija, kad viss mēnesis bija diezgan karsts un uz maratonu pat palika diezgan pieņemams laiks, šogad karstumam gatavošanās izpalika un drīzāk bija iespēja apsaldēties. Nākot tuvāk startam, vērojot laika prognozes, pamazām aina vērās aizvien bēdīgāka un pēdējās dienās bija skaidrs, ka gaidāmi nevis rekordi, bet katastrofa.
Iepriekšējā dienā biju nofraktējis asistentu, kurš man trijās vietās trasē pie dzirdināšanas punktiem varētu pasniegt pa pudelītei ar vitargo šķīdumu, līdzi paķēru trīs kofeīna želejas. Starta rītā un iesildoties jutos tīri žiperīgs, varēja just, ka kājas pēc vieglās nedēļas raujas skriet. Tomēr jau bija manāms, ka saulīte kož un starta pūlī bija tīri silti. Pēdējās minūtēs pirms starta nolēmu, ka šādos laika apstākļos par tuvošanos 3 stundu robežai var aizmirst, tāpēc jāmēģina uzlabot PB, palienot zem 3:12, tātad jāskrien tempā ap 4:30.
Tādā tempā arī sāku rikšot un sākums bija tīri viegls, kaut gan, uzgriežoties uz Elizabetes ielas, uzreiz varēja just saulītes maigos sveicienus. Pirmie 10 km aizgāja pat krietni ātrāk nekā plānots, daži km pat uz 4:19-4:22. Saulīte cepināja no augšas, asfalts no apakšas, bet centīgi laistījos pie katras iespējas un vēl varēja izturēt. Tomēr pēc AB dambja uz Mūkusalas ielas temps sāka kristies un garām aizrikšoja VSK Noskrien Senioru komandas biedrs Jānis.
Uz Salu tilta un Krasta ielā vairs viegli negāja, temps jau bija ap 4:35-4:45 min km. Norunātajā vietā asistents bija kaut kur pačibējis vai pats nepamanīju, tāpēc nācās vien strēbt ūdeni. Pie starta/finiša zonas mani noķēra un apdzina 3:15 tempa turētāji, mudināja skriet līdzi, bet nu jau bija skaidrs, ka PB vairs nespīd. Dažbrīd arī pakratīja drebuļi un galvā sāka kaut kas šalkt, tāpēc nolēmu slinkot un rekordus pataupīt cilvēcīgākiem laika apstākļiem. Pēcpusdienā arī bija meitai jārīko dzimšanas dienas ballīte, tāpēc izdomāju, ka labāk pasaudzēt sevi un nejauši nenoraut pasākumu.
Tālāk jau nāca mežonīgi garie Skanstes plašumi, kas, kā likās, nekad nebeigsies. Redzēju dažu labu par mani krietni pārāku skrējēju nolūzušu trases malā, kas omu neuzlaboja. Asfalts cepināja kājas, saule cepināja galvu. Lējos, lējos, mērcējos. Redzēju čali ar ananāsu uz galvas, prātā ienāca dusmas – kāpēc nav sagriezis šķēlītēs, lai var arī citi var pacienāties, ko?
Tā, ceptām vārnām krītot uz galvas, pamazām sasniedzu Ķīpsalu. Asistents bija pazudis bez pēdām, bet, par laimi, atgriežoties no Skanstes, daudzus kilometrus līdzi uz velo brauca Arnis, kurš jau bija noskrējis pusmaratonu. Tā nu dabūju gan vitargo, gan kofeīna želeju, gan daudz labu uzmundrinājumu. Temps turējās vēl ciešams, ap 4:50 – 5:05 min/km. Kaut arī ārā kļuva aizvien karstāks, pašam vairs nez kāpēc tik karsti nelikās, laikam jau bija vienalga un gribējās ātrāk tikt maratonistu finiša zonā pēc aliņa. Ķīpsalā noķēru un apdzinu Jāni, un tad jau vairs līdz finišam nekas vairs nebija atlicis. Pie paša finiša paātrinājos, jo mēģināju apdzīt vēl vienu čali, bet šis i nedomāja padoties un tā nu paliku gribot. Tad sirsnīga sagaidīšana finišā, maratonistu alus un stīvais ceļš mājās.
Tā nu šis sanāca mans karstākais maratons. Rezultāts 3:22:58, otrais ātrākais maratons. Tik daudz lējos ar ūdeni, ka biju slapjāks nekā lietus laikā. Tiesa, ir bijuši skrējieni virs +30 grādiem Stirnu bukos, bet tajos bija pavisam cits ātrums, bieži koku ēna un veiksmīgi iztrūka cepinošais asfalts zem kājām.
Tagad jāgaida kāds vēsāks un daudz maz plakans maratons, gan jau tad PB kritīs, bet tagad dienas kārtībā Rīga-Valmiera 107 km riksis, kas beidzot jānojož ātrāk par 11 stundām, kā arī Vilkaču maratons, kuram pieteicos prāta aptumsumā, jo kalnos pat uzkāpt nevaru, kur nu vēl uzskriet.
Pērnā gada septembrī, vērojot 12 stundu sacensības “Pārspēj sevi” kā līdzjutēja, tik ļoti iepatīkas sacensību formāts un atmosfēra, ka nolemju – nākamgad šajās piedalīšos pati! Jo, galu galā, tas velniņš jau sen mani tirda, ka viena maza ultriņa jau nu katram sevi cienošam cilvēkam ir jānoskrien, lai var godīgi mazbērniem acīs skatīties. Un šīs ir tieši īstās sacensības, kur nav jābaidās, ka sētnieks nokops finiša zonu, pirms esmu atskrējusi.
Ja savam pirmajam maratonam gatavojos ļoti nopietni un atbildīgi, neiztrūkstot šaubām par savām spējām un varēšanu, tad par šo man bija pārliecība kā divpadsmitstāvu māja. Jo 12 stundās jau nu kādus 50 kilometrus notipināšu, kas liekas tīri pieņemams cipars, lai skaitītos ultra. Nu, ja pieveikšu 55, tad jau būšu laimīga.
Jaungada Divplākšņu ballē tiek izlozēta bezmaksas dalība stafetei, un kāds man piedāvā veidot komandu. Atsaku, jo man citi plāni – skriešu visas 12 h. Pati izlozēju dalību Rīga–Valmiera, un visi starā – es tak tikko biju kaut ko čaukstējusi par nelielu ultriņu. Nē, nē! Bet kaut kāds 1 % domu iezogas prātā to izmēģināt. Tad manī pamostas R–V brīvprātīgais, kurš vienmēr uzskatījis, ka tādus plānā galdiņa urbējus kā es vajag noņemt no trases jau uz starta līnijas, un vēsā mierā atdodu savu dalību nopietnākam skrējējam. Palikšu pie saviem plānotajiem 50–55 kilometriem!
Nedaudz pačīkstu, ka man nebūs kompānijas, un Mārtiņš nav ilgi jāpierunā. Piesakās, ka arī skriešot 12 stundas. Tad, lai mums palīdzētu skrējiena beigu daļā, tiek noorganizētas trīs Divplākšņu stafetes komandas. Īsta atbalsta komanda. Īsta Divplākšņu invāzija “Pārspēj sevi” sacensībās!
Visu ziemu grasos sākt nopietni gatavoties savai pirmajai ultrai, bet vienmēr atrodas kādi attaisnoti un neattaisnoti iemesli, lai paslinkotu. Vingroju gan cītīgi, un uz starta brīdi man bagāžā ir šogad noskrieti 3 skrējieni pa 12 km un viens Stirnu buks – 23 km. Pārējie skrējieni tik 7–8 km.
Sacensību diena ir klāt. Uztraukuma nekāda, apņēmība liela. Šodien būs mana pirmā ultra. Dažas minūtes pirms starta uzzinu, ka esam tikai 4 sievietes. Oi! Tas nozīmē, ka pēdējā palikt negribu, un jācīnās par trešo vietu.
Stratēģiskais plāns – visu laiku skriet komforta zonā un nekādas aizelšanās nepieļaut. Tātad, lēnām un neatlaidīgi. Pirmo pusmaratonu noskrienu bez staigāšanas un saprotu, ka jāskrien vēl 9,5 stundas. Kaut kas traks! Tas taču nav iespējams! Turpinu skriet ar staigāšanas īspauzītēm. Nekādas sēdēšanas nebūs, tad nevarēšu saņemties turpināt. Apmēram pusē pamanu, ka man sapampuši roku pirksti. Satieku mūsu Divplākšņu profesionālo medmāsu un vaicāju, vai tas nav pirmsnāves sindroms. Viņa mani nomierina un saka, ka ir. Jādzer vairāk ūdens un jāskrien ar augstāk paceltām rokām. Tā arī daru, un no malas noteikti izskatās, ka esmu atnākusi vingrot. Garlaicīgi nav nemaz. Visu laiku atrodu kādu, ar ko kopā paskriet vai pastaigāt. Kompānija visu laiku mainās.
Uzmundrinājumu netrūkst. Tiesneši katrā aplī sagaida ar ovācijām, it kā es skrietu par pirmo vietu. Tas ir patīkami un liek pasmaidīt un saņemties.
Nemanot tiek noskrieti mani plānotie 50 km, un prāts man priecīgs. Tā ir mana pirmā ultra! Esmu ultraskrējēja! Ķeksītis mērķu grāmatā ielikts! Turpat arī mani sapņu 55, pēc kuriem man jābūt laimīgai. Esmu ar! Bet vēl taču laika papilnam! Jāturpina. Sāk mocīt tulznas, jo es jau nekad nebiju dzirdējusi, ka ar jaunām zeķēm nevajag skriet ultras. Jāmācās no savām kļūdām. Pēdas deg, un pēc 63 km paņemu nūjas. Mēģinu turēties pie nūjām, lai mazāks svars uz pēdām.
Šoreiz šamaņi ar mani nerunāja. Mans pirmais maratons bija emocijām bagātāks. Savu pirmo ultru es vienkārši pieveicu, un man nebija tādas domas, ka to nevarēšu. Diena bija skaista un izdevusies! Saulīte spīdēja, pīlītes pēkšķēja, smuki džeku dibeni gar acīm zibēja.
Visvairāk emociju sagādāja stāvēšana uz pjedestāla blakus Sigitai. Tas bija ļoti pagodinoši! Trešā vieta, pieveikti 73,649 kilometri, medaļa, diploms un dāvanu maisiņš ar gardumiem.
“Nē, nē, nekad vairs!” turējās divas dienas. Kad pēc divām dienām vīrs jautāja, vai bija vērts tā mocīt sevi, ja pēc tam jāklibo, teicu, ka bija gan! Bet vairāk gan tik garas distances neskriešu. Ja nu vienīgi vēlreiz šajā pašā skrējienā citugad!
Purvu un taku skrējiens Maltuve, kas norisinās Maltuves purvā, pērn bija starp maniem mīļākajiem skrējieniem, tāpēc nebija nekādu šaubu, ka šogad jāskrien atkal. Vienīgais jautājums – kuru distanci ņemt? No apkārtējo skatieniem redzu, ka nav vairs nekāds noslēpums, ka man iekšās aug maziņš hiēnbērniņš. Tas nu reiz ir apstāklis, kas ietekmē skriešanu. Šogad ir divas distances – 5+ un 18+. Piecītis par īsu, tur pat kājas netiek saslapinātas, tāpēc atliek viens vienīgs variants – skriet visu. Nu labi, lai notiek!
Starta dienā jūtos labi, stresa nav, jo es apzinos, ka šogad jau nu nekādu pjedestālu nebūs. Var skriet mierīgi un arī pastaigāties, ja tā labpatīk. Šogad trase ir sausāka nekā pērn. Par agru sapriecājos – smilšu ceļi tak ir izžuvuši! Cik grūti ir skriet pa smiltīm! Sākumā skrienu, jo nogurusi neesmu. Brīnumainā kārtā pat neesmu pēdējā no skrējējiem. Slapjā stiga jau pazīstama, tāpēc nav nekāda pārsteiguma – kājas ir slapjas, un tā tam Maltuvē jābūt. Gaidu īsto purva posmu. Kad sāku skriet pa to, esmu pārsteigta, ka daudzi nekur tālu nav aizskrējuši. Purvs ir salīdzinoši silts, pārāk arī negrimst. Pilnīgi citas sajūtas nekā pirms gada. Brīnos pati par sevi – kā es purva vidū spēju kādu noķert un apdzīt? Maziņais palīdz? Varbūt vienkārši purvi ir mana ekosistēma un viss. Pa viršiem vairs nevar tik ātri paskriet, tāpēc pastaigājos. Bērzu birzīte, meža ceļš, melno dubļu pleķi, kuri šogad ir izzuduši, pazīstamas stigas, kuras arī šogad ir izžuvušas. Purvam cauri ir, tālāk jau būs vieglāk, es visu atceros.
Tā, kas tas tāds? Pērn tāda pagrieziena nebija! Jāskrien nevis pa sauso, gaišo ceļu, bet gan iekšā tieši viršos! Nezinu, vai tas ir slikti, jo gaišais ceļš sastāv no irdenām smiltīm. Esmu jau piekususi, tāpēc pa viršiem pastaigājos. Ļoti skaista apkārtne, es jūsmoju un vispār nejūtos kā sacīkstēs. Pēc viršiem ir grāvis ar fotogrāfu, bet man laikam laba fotogrāfija nesanāks – grāvim es smuki tieku pāri. Fotogrāfs saka, ka citi esot tur pamatīgi iežampājušies. Bufete ir klāt, paēdu par prieku brīvprātīgajiem, kuri paziņo, ka es esot pirmā, kura normāli paēd. Es esot devītajā vietā. Aiz muguras pieskrien desmitā vieta. Nu ir pavisam skaidrs, ka esmu kaut kur tālu no pirmajām vietām, par ko man pārsteiguma nav. Tipinu uz priekšu un skatos, ka no nepareizās puses pieskrien bariņš cilvēku. Esot nepareizi aizskrējuši. Kā tur varēja nepareizi aizskriet? Manuprāt marķējums bija izcils! Tuvākajā kilometrā mani apdzen jauni un jauni kadri, kuri vienā vai vairākās vietās apmaldījušies. Ko es varu teikt? Lēnāk jāskrien vai rūpīgāk jāskatās! Sākas kaut kāds pumpuļains meža posms, kurā mani apdzen tā desmitā vieta. Labi, tagad es esmu desmitā. Par to vairs nedomāju. Prātoju, cik vēl varētu būt palicis, ko skriet. Nogurums ir klāt, reizēm pastaigājos arī skrienamās vietās, bet nevienā brīdī nepienāk domas, ka gribētos ātrāk finišu. Tas purvaini mežainais apvidus ir tāds, ka gribas tikai smaidīt un baudīt to vēl un vēl!
Beidzas visādi izmainītie trases posmi, nonāku pazīstamā vietā, kur pirms gada bija kārtējā žampa. Šoreiz tieku pāri bez jaunas iekāpšanas slapjumā. Sāk gribēties uz krūmiem. It kā vairs nav tālu līdz finišam, bet tā sajūta spiež arvien vairāk. Būtu stulbi ciesties tagad vairākus kilometrus un tomēr iesprukt krūmos beigās, tāpēc rīkojos, kamēr vēl ir mazie kociņi. Tā, tagad ir vieglāk. Pazīstamā stiga ar kalnu galā. No pieredzes zinu, ka skats ir mānīgs – būs jāskrien pa leju. Skrienu tuvāk, kas tad tas? Redzu bultas, kas ved kalnā augšā! Vēl viens trases zīmētāju pārsteigumiņš! Bet man patīk, visapkārt ir skaista daba. Sākas atkal pazīstamas vietas, jūtu finiša tuvumu, bet spēki ir galā. Negrasos skriet caur pārpūli, tāpēc staigāju vēl vairāk, lai gan patiesībā te tikai vienreiz vajadzētu saņemties, un finišs pats uzskrietu virsū. Nekur jau šamais nepazūd – pēdējā slapjā stiga, kura šogad ir gandrīz sausa, un viss – finišs, tēja un pīrādziņš. Un beigās izrādās, ka tā desmitā vieta, kura pārtapa par devīto, ir trešā vieta grupā. Manā grupā. Es esmu brīnišķīgajā ceturtajā vietā. Ja būtu nepaslinkojusi šur un tur, ja nebūtu gājusi krūmos, ja… Ai, nav jārēķina! Es gaidu maziņo, tāpēc nekādu cīņu šogad! Diena bija burvīga. Ziniet, ko darīšu nākamgad? Skriešu atkal Maltuvi!
km 
-