Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Lēciens pēc skrējiena

„Darīt ko traku, lai iegūtu ko vēl trakāku.” Tieši tā parastam cilvēkam no malas izklausās piedzīvojums, kurā devos 9. maijā nokāpjot no Valmieras kultūras nama skatuves, koru skates ietvaros.

Ziemā radās ideja, ka vajag izlekt ar gumiju. Tā kā galva man strādā, tad uzreiz ķēros pie domas – kā to izdarīt pēc iespējas baudāmāk. Nepagāja ne trīs dienas, kad īstā doma bija galvā. Sarunāšu ar Bungee.lv, kompāniju, kas piedāvā šāda veida lēcienus Siguldā, ka aizskriešu līdz viņiem no Valmieras ātrāk kā 7 stundās, to visu iemūžināšu, uzrakstīšu rakstiņu un pretī vēlos bezmaksas lēcienu ar gumiju. Domāts, darīts. Atbilde nebija ilgi jāgaida un, protams, tā bija pozitīva. Kārtējo reizi pierādās, ka trakās idejas tās labākās. Nu tad jau atlika vien nedaudz patrenēties, izdomāt kā skatāmi nofilmēt, un tad jau klāt ir maijs, kad tad viss notikās.

Safilmēto video piedāvāju jums šobrīd noskatīties.

VSK Noskrien tempa turētāji

tt_galva

„Tas nevarēja būt viegli: tempa turēšana ir tik nogurdinoša nodarbe, ka vienīgi ģimene, muļķi un sasodīti labi draugi ir pierunājami tajā iesaistīties” K.Makdugals. Dzimuši, lai skrietu.

Lasīt tālāk.

Mārtiņš Plaudis – Piedzīvojumu meklētājs

Skrienam

Mārtiņš Plaudis ir 21 gadu vecs, augumā aptuveni 1,7 m, par savu svaru neinteresējas. Mārtiņš mācās RTU DITF – programmā Informācijas tehnoloģija. Diemžēl šobrīd viņš nekur nestrādā, bet varbūt tieši tādēļ viņam ir pietiekami laika un spēka tik daudz skriet.

Par sevi, skriešanu, hobijiem un interesēm…
Pašreiz lielākais hobijs ir skriešana, agrāk bija makšķerēšana, bet tā diemžēl tika pamesta novārtā, jo zuda līdzekļi. Droši vien atrastos kāds, kurš teiktu, ka makšķerēšanai nevajag nekādus lielos līdzekļus, galvenais ir gribēšana un varēšana piecelties rīta agrumā, lai dotos ieņemt savu pozīciju pie vietējā dīķa, bet man diemžēl tā nav. Ja man nav normāls kāts, vismaz daži vizuļi no kā izvēlēties un labākajā gadījumā arī laiva, tad šobrīd man šis hobijs saista mazliet mazāk. Protams, ja uzrodas kompānija, tad piekritīšu visvisādām idejām, bet tas jau cits stāsts. Ja salīdzinu makšķerēšanu ar skriešanu, tad pats īsti nesaprotu kāpēc, bet skrienot nemaz neprasās pēc īpašiem līdzekļiem, ja vien neskaita sacensības utt.
Vēl varu minēt tādu lietu, kas, iespējams, dažiem skrējējiem mazliet kaitina manī – fotografēšana. Šobrīd pašam dažreiz smiekli sanāk par to, ka cenšos nobildēt kaut ko ar telefonu, bet reti kad sanāk, jo telefona iespējas ir tādas pašas, kā kartupelim ar objektīvu. Šo varētu nosaukt par interesi nākotnei, jo vienmēr kad eju (skrienu) kaut kur un redzu kādu skatu, es jūtu, ka to labi varētu iemūžināt, bet šobrīd vēl nav ar ko, vismaz ne pieņemamā kvalitātē.

Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Patiesībā, es nezinu, kad es sāku skriet, tikai tā pa fragmentam atceros, ka pamatskolā un vidusskolā visiem patika gausties, kad tuvojās ieskaite krosā. Tam sekoja n-tās ārsta zīmes, mēģinājumi atlikt ieskaiti vai nelikt vispār. Bet ne no manas puses, man patika izskrieties, tikai ierasto 4 apļu vietā man patika prasīt kā minimums vismaz 10 līdz 12. Palēnām vien sāku skraidīt arī ikdienā. Viens no smadzeņu kustības virzītājiem uz skriešanas pusi bija Skolu rudens kross SIGULDA 2012, kur A grupā (1994-1996) 1000m skrējienā paliku 3.vietā. Tobrīd sajutu, ka es varu daudz ātrāk un vairāk, neilgi pēc tam, kamēr vēl biju nomotivējies skriet, pieteicos Siguldas pusmaratonam 2012. Kā pirmais pusmaratons, šķita diezgan grūti pievarams. Atceros, ka centos parādīt ko varu, bet lielākā daļa man paskrēja garām, un finišā apstājoties, sāka griezties galva, slikta dūša, bet tajā pašā laikā man nemaz neinteresēja, kurš esmu finišējis. Man lielākais gandarījums bija par to, ka IR, pirmais pusmaratons manā dzīvē ir pieveikts, un kopš tā laika viss šķiet viegli, kļūstu ātrāks, varu ilgāk skriet un galvenais, ka vienmēr izbaudu ko daru.

Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Patiesībā, man patīk skriet jebkad – no rīta, vakarā, pusdienlaikā kā arī nakts vidū. No rīta – tas būtu tīri simboliski, iesākt dienu ar ieskrējienu, tas, protams, ir ļoti forši, tad visu rītu pavada labs garīgais. Tad, kad mācībās ir agrais rīts, varu aizdoties uz auditoriju, un ar smaidu sejā novērot visas aizmigušās sejas, un klausīties visus – kādēļ es šeit atnācu, varēju vēl gulēt un tamlīdzīgi. Sajūta jau forša, bet diemžēl vēl neesmu tik ļoti saņēmies, lai katru rītu varētu piecelties. Un dažreiz, kā jau daudziem studentiem, nākas pavadīt nakti mācoties, un tad jau tiešām vairs nav enerģijas uzvilkt kedas.
Vēl diez gan patīkami ir izskriet tieši pirms saulrieta, kad var novērot visus oranžos toņus debess malā, dažreiz piefiksēt tos ar kartupeli, lai būtu ko parādīt citiem un atcerēties pašam.
Un tik pat interesanti ir arī naktī, var skriet pa pilsētu, bet es dodu priekšroku skrējieniem, kur nav asfalta, visapkārt ir koki, pļavas, kāds nomaļš ezeriņš vai upes krasts. Visas nedabiskās skaņas izslēdzot, tikai paturot vēja lapu čabināšanu, vasaras vidus sienāžu čirkstināšanos un siena smaržu.

Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Pilsētā man patīk skriet ar mūziku, jo tiešām nepatīk klausīties motoru skaņās, svešās sarunās vai citos trokšņos. Bet ir tāda lieta, ka nevienas austiņas mani nespēj paciest ilgāk par mēnesi, respektīvi sāk raustīties skaņa un tas krīt uz nerviem, tad nākas nolikt austiņas uz galda un doties skrējienā bez ritmiskā pavadījuma. Protams, kad skrienu pa vietām, kas ir kaut cik tālu no pilsētām un apkārt ir dabas ainavas, tad ielikt austiņas ausīs būtu liels grēks, tiktu noraidīts dabas piedāvājums paklausīties oriģinālajā mūzikā, kas tika komponēta ļoti tālā pagātnē.

Vai un kā Tu plāno savus treniņus?
Līdz šim esmu mēģinājis tikai tādus līdzekļus kā Endomondo, Nike un Asics piedāvātas treniņu programmas, bet nevienai no tām neesmu pieturējies ilgāk par 2 nedēļām, jo vienā momentā skatos kalendārā un tur ir ierakstīts skrējiens ar tādu un tādu distanci, tādā un tādā laikā, kas mani sāk kaitināt, jo kaut ne obligāti, bet tie ir ierobežojumi. Protams, tas būtu pareizāk, būtu grūtāk pārspīlēt utt., bet mana nostāja ir tāda, ka tas ir mans hobijs, un es ļoti nevēlos sava hobija ierakstus kalendārā. Tad, kad ir vēlme, es dodos un skrienu, cik vēlos un cik vienojos ar savu organismu. Visa mana nosacītā trenēšanās ir balstīta uz momentānu vienošanos, starp garīgo un fizisko mani, un, protams, improvizāciju, lai visiem būtu jautrāk.

Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Pašreizējais skriešanas mērķis ir uzlabot sevi – ne rezultātu ziņā, bet gan prāta harmonijas. Iemācīties visu uztvert maksimāli pozitīvi, jo tas dotu labumu ne tikai man, bet visiem, kam nākas mani satikt. Manuprāt, tas ir pietiekami svarīgs mērķis, un skrienot cilvēks tiešām spēj mainīties.

Bieži piedalies sacensībās?
Patiesībā piedalos tikai tad, kad tas ir pa kabatai, un dažreiz pat prieks par to, jo citādāk būtu iespēja piedalīties it visās sacensībās, bet tas nebūtu īsti pareizi. Kaut kur lasīju, ka lai kvalitatīvi noskrietu sacensības, tās sezonas laikā nedrīkstot būt vairāk par 3 līdz 4, bet nezinu vai tam var piekrist.

Kāpēc izdomāji skriet uz Valmieru?
Nolēmu skriet uz Valmieru, jo vēlos pārbaudīt, cik ilgā laikā varu veikt šādu distanci ne-treniņa apstākļos. Sava veida izaicinājums, kā arī vēlos izbaudīt Vidzemes ainavas pa kurām sanāks skriet.

Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Šogad plānoju vairāk pievērsties skriešanai ar basām kājām. Kā arī kaut ko, kas iekritīs acīs, to arī darīšu.

Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Pats no sava redzes punkta nevaru tieši noteikt, ko skriešana ir manī mainījusi.

Noslēguma vārds…
Agrāk biju domājis, ka skrējēji lielākoties ir individuālisti un trenējas atsevišķi, bet kopš tā brīža, kad sāku dzīvot Rīgā, esmu piedalījies daudzos koptreniņos un esmu sapratis, ka Noskrien ir labākais un draudzīgākais skrējēju sociālais tīkls Latvijā. Pateicoties Noskrien, esmu ieguvis daudz jaunu draugu un esmu daudz motivējies, tādēļ novēlu, lai VSK Noskrien vienmēr paliktu tik pat draudzīgu, atvērtu un pozitīvu cilvēku pārpilns. Kā arī atsevišķi visiem, kam šogad kedas/pēdas jau iesildītas, un arī tiem, kas vēl tikai gatavojas, vēlu izdevušos šo sezonu, un katru dienu pilnu skriešanas prieka.

Mārtiņš Plaudis

Artūrs: Sveiciens Sieviešu dienā ;)


8. marts ir diena,
Kad sieviete ik viena
Ir pelnījusi ziedus,
Un mīļus apskāvienus!

Noskrien!

Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Visas intervijas

Zeķes palika neadītas jeb Siguldas kalnu maratons`2014

1_l_12636011

“Nāk rudens apgleznot Latviju…” un Lauma atkal jau aicina pieteikties Siguldas kalnu maratonam, rūpējoties par komandas pieteikumu – “Rudenīgi skarbi laikapstākļi, asfalta vietā – dubļainas takas, iespaidīgi kalni un krāšņi Gaujas senlejas skati… Pārbaudījums – 54 km, un baudījums – 14 km!” Aizmirstu pērnajā gadā izteikto frāzi, un jau trešo gadu pēc kārtas piesakos garākajai distancei. Nekur jau nav teikts, ka nevar baudīt pārbaudījumu – šoreiz 54.7km un 2224 augstuma metri.

Dzīve jau nebūtu interesanta, ja viss notiktu tā, kā plānots. Pēdējā laikā viss ir pārāk… Pārāk maz skriets, pārāk maz gulēts un pārāk daudz strādāts… Gribas kā lācim ielīst ziemas migā, saritināties uz snaudu un kādu laiku nelīst laukā… Nekā nebija! Sestdienas rītā jādodas uz Siguldu.

Soma tiek sakrāmēta jau vakarā, lai no rīta nebūtu steigā vēl kaut kas jāmeklē pa māju un varētu vēl dažus mirkļus atvēlēt miegam. Naktī, šķiet, ka guļu itin labi, kaut vairākas reizes pieķeru sevi acīm vaļā, raugoties tumsā, un klausoties vēja gaudošanā. Pirmais darbiņš no rīta ir izbāzt snīpi laukā un apostīt gaisu. Nojauta nepieviļ… Ir vēss! Un vējš – tik nemīlīgs…brrrr… Lielā krūze kafijas, brokastmaizes ar upeņu zapti… Un braucam!

Neteikšu, ka Sigulda sagaida neviesmīlīgi – tāda sajūta, ka gaiss trīsss lielā notikuma gaidās, taču rokas pašas ielien cimdos, un kapuce aši uzslīd galvā, jo pēc siltā auto ir mazliet vēsi, un arī vējš diezgan nebēdnīgi rotaļājas pa Svētku laukumu. Visi tādi pacilāti un mazliet satraukti. Bez liekas gaidīšanas tieku pie sava numura. Aizeju vēl uzmest aci pāri malaiuz Ziediņa kalnu. Tur jau tas ir! Lepns un gana iespaidīgs! Šķiet, ka pat mazliet iedomīgi izgāzis savus sānus – klusē un gaida, kad varēs pārmācīt pārgalvīgākos… Vēl īsu mirkli apskatu trases turpinājumu jeb nākamo Siguldas serpentīnu un dodos uz auto. Jāpārģērbjas.

Mazliet raizes sagādā pareizā apģērba kombinācija – lai nebūtu par karstu un nesaltu. Laukā ir mazliet zem 0. Sīkums! Ja vien nebūtu tas vējš… Kamēr prātoju un galvā pārcilāju variācijas, tikmēr vēderā pazūd banāns. Šajā mirklī psihologi droši vien piesauktu emocionālo ēšanu – uztraukumā mute kust. Taču mani šoreiz tas neinteresē! Diena būs gara! Labs, kas vēderā. Enerģija noderēs. Lēmums ir pieņemts! Labāk tomēr, lai ir silti, jo novilkt lieko varēšu jebkurā mirklī, taču, ja sals – tad soma ar drēbēm būs padsmit km jeb viena apļa attālumā.

Ir laiks… Sistēma uz muguras, soma, ko atstāt starpfinišā, uz pleca, numurs, čips… Šķiet, ka viss ir! Nu tad… Drēgni… Somu atstāju aplokā jeb starpfinišā pie pārējām. Somā flīša jaciņa, sausi cimdi un zeķes, biezāka virsjaka un iesākta kolas pudele. Jādodas lejup – uz startu. Izmantoju jauno serpentīna noskrējienu – pa līku loču taciņu esmu lejā, Ziediņkalna pakājē. Trinos un priecājos, ka man ir rokās divi cimdu pāri, vismaz nesalst. Čalas visapkārt un tūlīt jau būs…

2_l_616337

STARTS! AIZIET! Tā kā pēc jauniem apaviem netīkoju, apzinoties savas spējas, startā esmu bez maz vai pašās beigās. Nav jau arī kur steigties, kā nekā priekšā gana daudz km. Mazliet gan uztrauc ieviestais 2 apļu kontrollaiks, bet viss ir pašsaprotami, ir sarēķināts temps un tam tik jāseko līdzi. Ja nepalaidīs pēdējā aplī…nu, nebija lemts… Daži soļi skriešus, un tad jau krietni mierīgāk kā pērn, lai nesadzītu pulsu nevajadzīgos augstumos un nebūtu jāpūš un jāelš, arī es kāpju kalnup. Viss ir kārtībā! Solis pēc soļa, un še tev – augšā esmu! Tālāk pa serpentīnu jādodas lejup. Aha! Mans mierīgais kāpums atspēlējas – tur rinda kā senos laikos veikalā pēc sviesta un desas. Pat mazliet priecājos, sākums nebūs sasteigts. Brīžam stāvot un gaidot, brīžam paskrienot, tomēr arī lejupceļam un rindai pienāk gals. Pirmais km pieveikts pa 16:47min., par ko mazliet nošausminos, jo šādā tempā kontrollaikā iekļauties nebūs lemts. Mierinu sevi ar domu, ka taisnajos gabalos temps būs ātrāks, un tad jau iekavēto varēs atgūt. Cerams… Asfalts uz Gaujas tiltu, tam pāri un uz serpentīnu. Serpentīns, protams, augšup. Skriešus līdz pirmajam līkumam, tālāk pāriešanu soļos savai aizstāvībai attaisnoju ar izģērbšanos. Skrienot tomēr ir gana silti, un arī vējš mežā nav tik jūtams. Virsējā cimdu kārta un sejas maska pazūd somā. “Līderis! Līderis!”, atskan no labās malas. Tas jau Aivars703! Blakus gājējiem viņš tiešām arī ir līderis! Vieglā riksītī aiziet visiem garām kā stāvošiem (nu labi! – ejošiem). Ko Tu jaunam un ātram padarīsi? Serpentīna augšā pagrieziens pa labi zem tiltiņa un dodamies Vilkmestes cilpiņā. Šķeldota taciņa, kāds ledus izbrīns un vietām trepītes. Lejup, tad augšup, lejup un atkal augšup… Skrējēji vēl nav īpaši izretojušies, tāpēc kalnup ir mirkļi, kad gājiens apstājas. Mirklis. Un atkal augšup… Šeit arī pāri takai pārkritis koks… Kāds mēģina pa apakšu, bet tad jālien gandrīz uz vēdera. Es vismaz šoreiz pa augšpusi – spēks vēl ir. Apkārt Vilkmestes pilskalnam, lejup…pāri tiltiņiem un mūs pagriež atkal kalnup. Labi, labi – ir taču kalnu maratons! Šeit pāris viltīgas vietas, kuras tumsā varētu būt interesantas – graviņa, stāvs kāpums ar strauju pagriezienu… Jāiegaumē! Kalnā kāpjot, secinu, ka man ir mazliet par karstu – uzrāpšos, un tad būs jānovelk jaka. Kalna gals, Krimuldas pilsdrupas, tiltiņš un tad jau klāt serpentīns.

3_l_616339

Esam atgriezušies, lai mazliet atpūstos taisnajā posmā, kas ved cauri Krimuldas sanatorijai un tad tikai pa platu taku jeb celiņu uz priekšu līdz pat noskrējienam uz gājēju tiltu. Skrienas viegli, pretējā Gaujas pusē dzird komentētāja balsi, var redzēt bobsleja trasi un ik pa laikam dzirdēt pērkonam līdzīgus dārdus. Tie dzirdami visas dienas garumā, un tā arī netieku gudra, kas tas ir? Jaku tā arī nenovelku, jo šeit mazliet jūt vēju pakausī, un ir labi tieši tā, kā ir. Noskrējiens un tilts jau klāt. No skrējēju soļiem tilts šūpojas, pāreju soļos… Nē, mani nebiedē šūpošanās, man no tās mazliet palika šķērmi ap dūšu. Ejot tomēr bija labāk. Vēl tikai laukā no meža un jau var manīt dzeršanas punktu. Mazliet silta tēja, marmelādes bumba, banāns un dodos tālāk. Ir pieveikta aptuveni puse no pirmā apļa. Šeit skrējēji tiek sadalīti. Īsās distances veicēji dodas taisni, bet pārējie – pa labi – tālāk piedzīvojumos. Puiši, kas dala skrējējus, priekšā skrienošajai meitenei saka, ka meitenes skrienot taisni. Labi! Es ar`! Man ar` taisni, jo es taču esmu meitene… Kas Tev deva? Laidīšot mani citiem līdzi, esot karjera jāapskata. Ja nu bez tā nu nekādi nevar, paklausu ar`… Slaids lēciens un priekšā upīte. Tai pāri koks, bet uz koka rinda. Viena meitene kustas ļoti lēni, laikam jau bail. Otra sēdus, trešā rāpus… Visas grib nokļūt otrā krastā sausām kājām. Skats visai amizants! Aivars703 ir galants! Viņš palaiž meitenes pa priekšu un vēl padod roku… Paldies! Es ar` esmu pāri! Kalniņš augšup, līklocis pa krūmāju un karjera jau klāt. Kalniņš lejup, vēl viens, cauri karjerai un augšup – šeit jau kāpiens gandrīz kā pa trepēm, katrai kājai sava vieta, kur nolikt. Feini! Vēl tikai gabaliņš un esmu uz asfalta. Vecais Siguldas ceļš… Nost no asfalta un pēc brīža esmu šķeldotā virāžā, tad asfaltētā kalniņā lejup un augšup. “Tā taču Laurenču slēpošanas trase! Būtu jauki te uzslēpot!” Laikam jau tomēr šo biju pateikusi balsī nevis domās, jo blakus skrienošais puisis mazliet neizpratnē paskatījās uz mani un noburkšķēja: “Trakā! Pa kurieni te braukt? Te taču nav kalnu! Tie ir Siguldas centrā…” Katram jau savs… Skaists, garš noskrējiens lejup un esam vietā, kur satiekamies ar īso distanci. Tālāk dodamies kopā. Garš un grūts kāpums augšup, ik pa gabaliņam kāds atpūšas, atstutējis muguru pret koku. Zinu, ka tā ir jauki, bet tā nedrīkst, ne tagad – jau pirmajā aplī – es taču varu! …un augšā esmu! Ķeizarskats! Mirklis un atkal lejup. Te gan tā prātīgi, izskalota krauja vienā pusē, krituši koki, kur jāpieliec galva, interesantas uzbūves rūtots tiltiņš – prātīgi? Solis. Nē, neslīd… Skrienam!

4-l_616338

Augšup… Kāpiens ir garš. Trepēm trūkst pakāpienu, lai nebūtu jāliek pārāk garš solis, lieku kāju tā, it kā pakāpiens tur būtu – tā vieglāk, sanāk ritmā. Kāp, kāp! Tu vari! Ķeizarkrēsls! Kaķītis šoreiz uz leju. Sasalis. Vietām, kur avotiņi izspiežas virspusē, arī ledus. Krist nav nekādas vēlmes – būs zilumi. Veiksmīgi tieku līdz kalna lejai. Tālāk mazliet pa gludu virsmu, līdz dīķītim, tam pa maliņu – tur mazliet mitrs, tāds kā kūdrains, mīksts dublītis, un atkal augšup…augšup…augšup… Likās, ka tas nekad nebeigsies. Nu, nepatika man šis kāpums augšup, iespējams, ka sava slīpuma dēļ pa nogāzes malu, arī atkritumi bojāja skatu – skumji. Galā izmetu loku un, klausoties tiesneses brīdinājumos par dubļiem, dodos lejup. Kaut kādas vicas – iespējams, ka avenes, krūmi, gara, cieta zāle un tad jau arī Kordes trase ir pieveikta. Tagad jau tik pa taciņu gar Gauju uz pēdējo kalnu šajā aplī. Ziediņkalns ir klāt… Citu iespēju jau nav – jākāpj! Un kāpju ar`! Nav jau nemaz tik traki! …vēl tikai pāris soļi un ir! Pirmais aplis ir galā! 2:42:10…

    Mazliet sāp galva. Iedzeru siltu tēju. Pajautāju tīru ūdeni – nomazgāju muti. Tik labi! Vēl tēja, apelsīns, banāns, marmelāde. Nodzeru savu galvassāpju tableti un dodos prom. Vēl tikai divi apļi… Līdz serpentīna noskrējienam eju soļos, pa to laiku arī mute ir izēsta – marmelādes bumba ir manā vēderā, un lejup var skriet. Rindas vairs nav. Nav ne jāgaida, ne kāds jāapsteidz. Trase ir tikai mana! Gaujas tilts, serpentīns… Cītīgi soļoju augšup. Vismaz pagaidām viss ir lieliski! Ielieku ausī mūziku, un tā tikai piedod enerģiju. Serpentīna augšā atkal pagriežos zem tiltiņa un tad ūdens gulta – zem šķelda laikam ir kāds avots, zeme dīvaini nošūpojas. Pirmajā aplī nejutu – vai nu bija vēl sasalis, vai arī neuzkāpu… Jautri! Aidā, tik uz priekšu! Trepes un kalniņi tiek pieveikti uz urrā! Arī ar koku problēmu nav – viena roka uz zara, otra roka uz zara, palēciens un pāri esmu. Vilkmestes cilpa paiet nemanot. Tagad atpūtas pārskrējiens līdz gājēju tiltam… Garais noskrējiens un tilts… Šoreiz pāri skriešus, jo viena, izrādās, ka nespēju to iekustināt. Aiz tilta jau atkal gaida silta tēja, marmelāde, banāns un siers – sāļš – gards! Kapucē noslēpies, gandrīz nemanot garām aizslīd līderis, viņam jau pēdējais aplis – nieka 9km līdz finišam. Kāds nosaka, ka viņš laimīgs – viņam tik maz vairs atlicis. Man nu gan ar` nav par ko gausties, man arī labi, puse jau pieveikta, un ar katru soli pieveiktais gabals tagad būs lielāks par atlikušo. Vairs tikai 27km. Jādodas tālāk! Lorupītes šķērsošana problēmas nerada, koks savā vietā un aši tieku pāri. Tik tas pirmais lēciens nez kāpēc, šķiet, ka bija jālec tālāks kā pirmajā reizē. Kājas sausas – tas taču pats galvenais! Kalniņš, karjera, asfalts… Vējš pūš sejā… Tiesnesis jau pa gabalu saožams – viņš smēķē, un dūmi, vēja nesti, ir sajūtami jau krietnu gabalu pirms pamanu vaininieku. Tas nu nemaz nav tas, ko tagad vēlos, un cenšos pēc iespējas ātrāk pieveikt atlikušos asfaltētos metrus, lai varētu nogriezties uz Laurenču slēpošanas trasi. Garais noskrējiens pirms kāpumiem ir patīkama atpūta. Zinu, ka tūlīt sekos kāpums, kas nebūt nebūs viegls. Nez, kāpēc es staipu līdzi tos “rezerves kg”? Varētu taču kādreiz atstāt tos mājās – būtu daudz vieglāk. Kāp, kāp – nečīksti! Kāp… Ķeizarskats ir klāt! Tagad būs uz leju – pāri rūtainajam tiltiņam, tad atkal augšup… Laikam jau iepriekšējā kalnā visu enerģiju neiztērēju, jo domās skaitot:”Kāp, kāp! Tu vari! Vari!”, pamanos kalnu pieveikt visai raiti. Ķeizarkrēsls. Piesēst? Nē, nevēlos… Kaķītis – katrs solis pret sasalušo zemi rada sajūtu it kā kāju sistu pret betonu, tas nu man galīgi nepatīk. Tāpēc izvēlos mazliet citu noskriešanas veidu – ik pa laikam, mainot kājas, lejup skrienu sāniski. Tā trieciens sanāk mazāks un tikai vienai kājai – vismaz man tajā brīdī tā liekas krietni ērtāk. Šādā stilā tiek pieveikta arī Kordes trase, un nu jau vairs tikai gludais posmiņš līdz Ziediņkalnam, un otrais aplis būs galā. Te nu tas ir! Varens… Bet es taču vēl varu! Kāpju… Varu! …un pat Ziediņkalns vairs nešķiet tik varens, tas ir pieveicams! Gandrīz ar stundas rezervi ierodos starpfinišā – manas bailes ir bijušas veltas. 5:35:55 Tikšu arī pēdējā aplī!

5-l_616340

Vēl joprojām mazliet sāp galva. Vaininieks zināms, bet pašlaik novērst iemeslu vai censties izvairīties no tā nevaru. Nodzeru vēl vienu tableti. Tēja, siers…apelsīns, marmelādes bumba aiz vaiga un jādodas tālāk – pēdējā aplī. Vairs tikai 18km… Serpentīns lejup, Gaujas tilts… Krimuldas serpentīns augšup… Jūtos labi! Pretēji plānotajam, Vilkmestes cilpa tiek pieveikta pa gaismu. Tas ir labi! Gaismā tomēr krietni vieglāk skriet. Vēl tik tiltiņš un dodos atpūtas pauzītē jeb gludajā posmā līdz gājēju tiltam pār Gauju. Skrienas raiti. Pirms tiltiņa panācu puisi, kuram bija pievienojušās divas meitenes uz pēdējo apli. Jauki! Kompānijā gludais posms paiet nemanot un, skat, jau klāt Gauja. Tiltam pāri un ierodamies dzeršanas punktā. Tēja, banāns, siers, gardā marmelāde… Esmu slinka, nav vēlēšanās ņemt nost somu un vilkt laukā lukturi, taču vajag… Mana vilcināšanās tiek pamanīta un ar laipnas rokas palīdzību, nenoņemot somu, tieku pie luktura. Vēl jau nevajag, bet tūlīt, tūlīt… Esmu pateicīga un, iemetot vēl vienu marmelādi aiz vaiga, dodos tālāk. Palikuši pēdējie, bet nebūt ne vieglākie 9km… Lorupīte. Lēciens…nu, knapi! Taču kājas sausas. Nogurums vai ūdens šķērslis paliek platāks? Laikam jau abi, jo ar katru lēcienu jau tomēr katrs to baļķēnu pakustina… Koks mazliet noslidināts, bet pāri tieku veiksmīgi. Tagad tik augšup un pa taku uz karjeru. Strauji paliek aizvien tumšāks, it sevišķi tas jūtams mežā. Karjerā vēl tīri gaišs, iztieku bez luktura. Kalniņš (ar citu skrējēju iecirstiem pakāpieniem smiltīs) augšup… Laikam būs jāslēdz lukturis. Kamēr slēdzu slēdzi un mēģinu saprast, kā labāk – ar vai tomēr bez luktura, pamanos uz elektrolīnijas aizķerties aiz zara. Mirklis un sajūtu asas sāpes. Ceļgals ir saskrējies ar zemi. Acīs sariešas asaras. …arī plaukstas ir apskādētas. Daži soļi – nē, viss ir labi! Sitiens bija sāpīgs, bet skriet var. Plaukstas gan mazliet smeldz. Izslēdzu lukturi, un lejup no kalna noskrienu. Klāt asfalts… Šeit var mazliet atvilkt elpu. Laurenči… Nu gan tālāk bez luktura nevar. Noskrējiens lejup, lai dotos atkal augšup… Kalnā manāmas vairākas lampiņas. Neesmu viena. Augšup iet diezgan raiti, vai kājas jūt tuvojamies finišu, vai atvērusies kāda enerģijas krātuvīte – nezinu, bet aiz līkuma noķeru vienu lampiņu, tālāk, augšup, vēl divas. Ķeizarskats ir klāt! Skrējiens lejup, un pamanu signāluguni, mirgojam tumsā. Kas tas? Pie rūtainā tiltiņa stāv trases tiesnesis un gandrīz kā bāka raida brīdinājuma signālus tumsā. Veiksmīgi esmu pāri un varu atkal doties augšup… Solis pie soļa un esmu kalnā. Nez, kur ir radusies tā enerģija? Ķeizarkrēsls… Kaķītis ir iegrimis tumsā. Kalna pakājē manāmas pāris lampiņas. Man vēl viss kalns lejup. Mazliet jūtu savu sasisto celi. Ne tagad! Tikai ne tagad… Domās cenšos sarunāt, ka tagad sāpēt nevar – labāk rīt, ja jau ir tāda vēlme. Laikam jau celis saprata un vairs neapmierinātību neizrādīja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka arī nākamajā dienā tas uzvedās rāmi un paklausīgi. Atlicis vairs tikai pēdējais kāpums uz Kordes trasi. Šis nu gan liekas bezgala garš… Nu, vai tad tiešām tas nekad nebeigsies? Vēl un vēl…augšup…augšup… Beidzot. Apskrienu dubļus pa kreiso pusi un dodos lejup. Uz mirkli vicās un garajā zālē pazaudēju marķējumu – taču šeit jau tikai lejup… Ir! Kalns ir galā. Taciņa gar Gauju un uz finišu. Izskrienu uz asfalta, pretim brauc puisis uz vello, apmet loku un līdz finiša kalnam man ir pavadonis. Nākas skriet, nedrīkst taču izrādīt savu vājumu, un kopā arī solis vieglāks. Viņš apjautājas – kā patika trase, stāsta, ka reiz starta dienā bijis sniegs… Zinu, zinu, es arī tad skrēju… Un tur jau tas ir! Viņš atvadās, novēlot veiksmi un spēku pēdējā kāpumā. Tūlīt būs viss! Aiz muguras tik daudz km, bet spēki nav galā. Jākāpj! Ar katru soli pietāte pret kalnu top mazāka, bet drosme lielāka. Es to varu! Vēl tikai pāris soļi… Finišs! 8:41:30 Gandarījums ir milzīgs! Smaidu… Kaklā uzkar medaļu. Smaga gan…

Tieku pie bezgala gardas dārzeņu biezzupas. Tēja un bulciņa… Pasakos par gardo zupu un dodos uz auto, paliek vēsi, jāpārģērbjas. Pa ceļam gan vēl jāpaņem soma. Kamēr tieku līdz auto, šķiet, ka vējš jau izpūtis dvēseli – man ir auksti. Ģērbties negribas – auksti. Kamēr iesilst auto salons, tikmēr pāris īsziņas un telefona zvans, ka esmu finišā, pie pilna saprāta un jūtos lieliski. Sāk palikt patīkami silti. Vairs nesalst un beidzot var arī pārģērbties. Ceļš mājup… Svēta lieta ir paņemt Straupē lielo krūzi melnas kafijas ar pienu un četriem cukuriem. Jā, jā…ar četriem, kaut ikdienā kafiju dzeru sūru. Šodien taču drīkst! Un šobrīd tieši to arī vajag… Galva pateicībā pārstāj sāpēt, un tagad tikai mājup…

SKM14, trešā ultra pirmā ultru gada laikā.

Tā slava, tā mulsina. Bet uzmanība ir patīkama. Jā, es varu (lepni)!

[Ikvienam patīk, ka uz viņu skatās, nevienam, ka uz viņu blenž. Mērfijisms.]

Rezultāts 7h35.

72. vecuma grupā + 2 + 21 + 2 = 97. starp vīriešiem.

+5 +3 = 105. Pavisam kopā no 185.

Pa apļiem 1. 2:02:45   2. 2:35:58   3. 2:57:47.

SKMsveix700

Mērķtiecīgu treniņu nebija. Skrēju savas pusītes šogad kā TT.

Pirms mačiem nebija skaidrība kā skriet. Varbūt ar kādu kopā. Varbūt Rihardu, kurš par to ieminējās Jūrmalā, varbūt Laumu, kura par manu nodomu neko nezināja. Konkurētspējīgu rezultātu parādīt nevaru, tas bija pilnīgi skaidrs. Starts parādīja patiesās tieksmes – skriet savu spēju robežās.

Skrējiens – spēju pārbaudījums. Kaut kur 3. aplī iedomājos, ka Lelde būtu lepna, līdzīgi kā par Laulasmā. Par sevis pārvarēšanu? “Lai ir grūti vajag spēt, stipram būt un uzvarēt” Rainis.

Tātad “Jā, es varu!” vietā: “Jā, es varu vairāk!”

Pirmais prieks un domas par laika apstākļiem. Dienas iepriekšs sola… mākoņainu. Domāju, vai uz tik daudz pozitīvu cilvēku sanākšanu kopā var būt draņķīgs laiks? Bija skaists laiks. Nelielais sals neļāva veidoties pārmēru daudz dubļiem, saule sildīja un priecēja.

Otrais prieks par cilvēkiem. Šķiet visi smaida pirms starta. Cilvēku pozitīvisms ievērojams. Šis ir spēks. Kas palīdz, dod ticību. Ne vien šajā dienā, bet arī vēlāk, ne vien šiem cilvēkiem, bet arī cilvēkiem apkārt.

Morālās problēmas par biedriem.

1. Ar Ilmāru, kurš kādā brīdī vēlējās kļūt par biologu. Teica, lai ejam, bet patiesībā būtu gribējis, lai palieku. Bet neko, pēc iepazīšanās ar Magniju aizskrēja braši.

2. Ar Raineru, pēdējo pusapli skrienam apmēram kopā. Vienu brīdi viņš aizskrien no manis, bet priekšpēdējā nogāzē noķeru. Līdz finiša kalnam skrienam kopā. Saku, ka varam finišēt kopā. Saka, ka nevajagot, ka es ātrāks, lai skrienot pa priekšu.

Saprasts, ka šādā distancē jau laikam nevar skriet kopā, ja vien nav patiešām līdzīgi spēki. Jo šis tāds savu spēku pārbaudījums, un katram savā laikā veras elpa utt.

Startā skrienu kā pašam šķiet normāli. Jau pēc pārdesmit metriem redzu, ka nemaz ne tik daudz cilvēku ir priekšā. Gandrīz vai nožēla, ka nemēģināju skriet uz ātrumu. Tiesa, tur vajadzēja iesildīties. Kad tikts kādās ⅔ kalna jūtu, ka nu jau gana aukstā gaisa savilkts plaušās. Pāris turpmākos km caur siekalām jūtama asins garša. Visu atlikušo sacensības daļu nespēju dziļi līdz galam ievilkt elpu.

Pirmā kalna kāpienā bija vietas domām “vēl tik daudz priekšā, vai man to vajag?”, bet šādā organismā tādas domas ilgi nedzīvo.

Vakarā ārstējos ar “Tērveti” un kokteili “balzāms ar kolu”, pirti, baseinu. Palīdz. Kaut arī nākamajā rītā ir nedaudz sajūta: “alkohols nav priekš manis”.

Pirmo apli skrienu normāli. Būtu forši, ja tā varētu visu. Nav nekāda sajēga, kā sadalīt spēkus, un vai pirmā apļa skriešana lēnāk palīdzētu vēlāk. Beigās esmu gandarīts, ka pirmo apli noskrēju raiti. Otrajā aplī notika laikam jau neizbēgamais – nolūzu. Diezgan pamatīgi. Bet morāle saglabājās augsta visas sacensības garumā, tas priecē. Pat nezinu kam būt par šo pateicīgam.

Nebija ne mazāko domu par izstāšanos pēc 2. apļa. Galu galā distances laiks arī vēl cienījams. Paskaitļojām, ka varēs iztikt bez lukturīša, tā arī izrādās.

Atklāta jauna pārvietošanās poza – slidotājs. T.i. ejot kalnā ar rokām balstīt muguru kā ātrslidotāji.

Atziņa – neskaties tālumā. Mērķis ir un ar to pietiek, paturi prātā. Skaties kā vari nolikt nākamo soli, tas ir tas, kas vislabāk palīdzēs sasniegt mērķi. Vnk palika bail paskatoties kādus kalnus un attālumus pieveicām un bailes jau nav ne padomdevējs, ne palīgs.

Svētdienas vakarā, augšstilbi kārtīgi sāp, ja tiek noslogoti. Otrdienas vakarā augšstilbi joprojām pilni sāpju. Tikai piektdienā sāpes un stīvums augšstilbos beidzās. Nogurums liek sevi manīt vēl pāris nedēļas, īpaši nevelk skriet.

Ir forši, dikti forši, ka ir atbalstītāji, līdzi jutēji. Skrēju 2. un 3. aplī un domāju vai finišā sagaidīs Rolands ar Raimondu. Sagaidīja. Forši.

Pirmajā aplī divi kritieni, pirmais pirmajā pusē tā mīksti ar plaukstām lapās. Otrais beigu galā uz nokalna ledus. Ir tik ciets, ka jau iepriekš slidinoties un klaigājot rodas doma, ja krist, tad uz sāniem, jo muguru un iespējams pakausi sasist būtu trakāk. Jā, ir, krītu. Tātad uz sānu. Bet labais celis mežģās, par laimi ne līdz galam un pēc ½ km jau vairs nejūtu. Labā plaukstas locīgava gan paliek jūtama līdz pat finišam, bet ar to jau neskrien. Tikai plaukstai pašai sevi mazliet grūti noturēt, bet tas ir dzīves sīkums, Paspaidu, palocu, skrienu. Pēc kritiena šķita, ka Frax1s padod roku, bet laikam jau kļūdījos.

Otrajā aplī, kad spēki pazuda ik pa laikam paklūpu aiz labāk kājas purngala, tātad nevaru vairs pacelt labo kāju. Bet vairs nekrītu.

Otrā apļa sākumā dzirdu: “Sveiks, kaimiņ!”. “Uz aklo” neatbildu, jo sveiciens ne gluži ikdienišķs, atskatos, ieskatos – Zigis. Prieks. Jautā, no kurienes izturība, vai no tenisa, saku ka nē. Gluži skaļi nesaku, ka nav jau izturība garāka par pusmaratonu, bet tā viš i, šobrīd. Kur treniņi, tur rezultāts. Man treniņi bija līdz ½ maratonam, tiktāl arī bija rezultāts. Pēc tam plīsiens un… jauns, nebijis treniņš. Pirmo pusotru apli skrēju, tad nolūzu. No tā brīža vairs nevienu neapdzinu, apdzina tikai mani.

Zigis malacis, laikam jau Rogainingu “bērnu” (6h) distancēs satrenējies.

Ceturtajā, t.i. trešajā aplī trases elementi sāk jukt vietām, galvā veidojas kokteilis. Labi, ka trase labi atzīmēta, labi, ka vēl gaišs. Trases tiesnesi lēkā uz ceļa. Es izmantoju ieganstu, ka ir minimāls kāpums un eju. Apjautājas, kā ta i, saku, ka labi. Jautāju viņam, viš sak’, ka labi, tikai ar saules rietēšanu sāk palikt vēsāks. Hmm, pats vēl nepamanu ne vēsumu ne rietēšanu, tātad – paldies par info.

Pirmajā aplī skrienot dūšīgi džemperītis sasvīda, otrajā aplī apgriezienus samazinot pamazām žuva, trešajā aplī uz vēsumu jau bija izžuvis – ideāli.

Karjers jāskrien, tur pūš.

Kad sāk krēslot velku ārā… brilles.

Kāpu finišā un domāju, vai nodot savu personību, vai būt par vēl vienu kalnā kāpjošo. Izvēlējos otro, līdz biju tapis gana tuvu, reizēm pacēlu galvu, līdz atskanēja “tas taču Edgars!”. Tā enerģija, kas tanī brīdī plūda no līdzjutējiem, iespaidīgi.  Bet tur pēc tam kaut kā… nu ja, nav jau laika aprunāties kā ta ietās, pateikties, pēc 20 metriem finišs.  Paldies GunaiO, minikin, Rolandam, Raimondam, pārējiem.

Kalnāhop700

Galā dod pakavu. Man viņu labpatika saukt par enkuru.

Pēc finiša smadzeņu centrs, kas atbild par informācijas analīzi/domāšanu atslābst. Vairs nav jāsargā potītes no ļodzīšanās, rumpis no krišanas.

Tas stereotipa novēlējums… (pēc VOMax rezultātiem).

Tas Aivara secinājums… Haanja

Bet man vēl ir veselība, kas nav pilni 100%, man vēl ir gribasspēks, kas vēl nav 110%.

Pie upītes visas trīs reizes rausos augšā pa taisno, pa krauju, 3. aplī palīdzēju uzstumt puisi, un viņš padeva man roku.

Veselības sadaļa.

Startēju ar neveselu labo potīti. Kaut kas tajā liedz pēdai saliekties uz augšu cik nākas. Pēc 40-50 km tas rezultējās sāpēs papēdī zem ahileja. Nekas traks, bet veselība tā nav.

Kritienā savainota plaukstas locītava, skrienot pa matu traucēja, jo sāpēja turot roku saliektu elkonī. Bet jau pēc 2 dienām gandrīz vesela.

Pirmajā kalnā sarautais aukstais gaiss neļāva elpot pilnu krūti visu distanci. Bija jautra pieredze ar asins garšu mutē, pirmos pāris km. Vakarā ārstēju ar balzāmu, šķiet apārstēju.

Kad sāka reibt galva vai sirds klapēt tad piebremzēju slodzi.

Labās ziņas:

Traumu nav.

Ceļi šito skriešanu atzina par pieņemamu.

Pēdas lai arī mazliet nospiestas, tomēr ne pār mēru.

Tulznu nav.

Prozit!

10629472_1562497410631500_4925144775750780579_o

Siguldas kalnu skrējiens 2014

Šķiet, ka šogad Siguldā skriet bija vispatīkamāk no visām reizēm, kad esmu šajā kalnu skrējienā startējis. No manas apziņas gan palēnām izplēnējušas pirmās divas reizes 2010. un 2011. gadā, kad skrēju attiecīgi ~11 km  un ~33 km garās distances, bet vēl diezgan skaidri atminos pēdējos divos gados veiktās pilnās 55 km distances – 2012. gada sniegoto skrējienu un 2013. gada dubļinieku. Šoreiz nebija nekas no tā – ne sniega, ne (praktiski) arī dubļu. Sauss un saulains, ļoti patīkams laiciņš, ideāli piemērots skrējienam pa meža takām.

Tas tā – ievadam. Gribēju šoreiz tikai tā īsi uzrakstīt, kā tad man gāja Siguldā. Varbūt galu galā arī sanāca nedaudz īsāk kā citreiz, taču arī ne pavisam maz lasāmvielas. Tā teikt – ne šis, ne tas.

Pilns skrējiena apraksts manā emuārā.