Otrdien būs pagājis jau mēnesis kopš šī gada 24. janvāra, kad mēģināju labot Ginesa pasaules rekordu 5 kilometru skrējienā basām kājām pa sniegu vai ledu. Taču kaut ko uzrakstīt par to – tas jau nebūtu es, ja nevilktu garumā.. Par pašu skrējienu varējām izlasīt, noklausīt un apskatīt dažādās ziņās, to nebūtu jēgas vēlreiz pārstāstīt. Par skrējiena organizatorisko daļu arī jau organizatore ierakstīja Latvijas Baskāju skriešanas biedrības tīmekļa vietnē. Tāpēc man nācās pieiet šim pasākumam vēl no trešā skatu punkta – izdomāju aprakstīt savu ceļu līdz oficiālajam skrējienam. Kā tas vispār ienāca prātā, kā sāku trenēties, kā gāja, kādas saistītas lietas mēģināju darīt un tamlīdzīgi. Sauksim to par rekorda hronoloģiju. Varat ar to iepazīties manā emuārā.
Starp citu, kas interesanti – šajā hronoloģijā nav pieminēts tas, ka vakarā tieši pēc šī raksta publicēšanas saņēmu ziņu no Ginesa cilvēkiem, ka viņi esot manu sūtījumu saņēmuši un nu sāks to izskatīt..
Jau tradicionāli kopā ar meža nozares kolēģim un tiem pietuvinātām personām braucu ziemā slēpot. Katru gadu braucam uz citu vietu un citu valsti, mainīgā kompānijā un tomēr tādā, kurā gūti ieraudzīt nepazīstamas sejas. Šogad devāmies uz Šveici, lai piedalītos Eiropas mežinieku slēpošanas sacensības ar biatlona elementiem (mēs tās saucam par „meža biatlonu”). Vakar, pāršķirstot bildes, neviltotu prieku izraisīja tās, kuras nebija saistītas ar slēpošanu un bija neraksturīgas šai kompānijai.
Interesanti notikuma pavērsieni jau sākas Polijā. Necerēti agri mēs ierodamies plānotajā nakšņošanas vietā. Vēl pirms ierašanās Latvijā, šajā vietā ir paviesojusies vētra Fēliks (bet varbūt cita vētra), un visā ciemā nav elektrības. Autobusā sākas burkšķēšana, ko mēs te darīsim? Rosinu, ka jāiet skriet. Šķiet ar šo ideju es samulsināju daudzus, tomēr tā tiek pieņemta. Motelī elektrības nav, citu ideju, ko darīt, arī nav, jāiet skriet. Šoferīšiem par izbrīnu grādīgo dzērienu vietā čemodānos un slēpju maisos tiek meklētas skriešanai piemērotas drēbes un apavi. Moteļa saimniecei apjautājamies, kurā virzienā ir mežs, un dodamies skrējienā. Nonākot mežā, secinām, ka esam dabas parkā, kur uz stenda plakātiem var iepazīties ar informāciju, ka šajā mežā aug mellenes, brūklenes un citas Latvijā bieži sastopamas dabas vērtības. Paskrējuši pa parku, uzskrējuši augstākajā paugurā, secinām, ka mežā uzturēties tomēr nav droši. Vējš joprojām kokiem lauž zarus. Atgriežamies ciematā, satiekam citu skrienošu kompāniju, kura mums iesaka aizskriet līdz upītei un baznīcai. Skrienot garām vīna veikalam, atceramies, kā citu gadu esam tajā iepirkušies, lai papildinātu dzērienu krājumus. Ciemata centrā satiekam vēl vienu skrienošo kompāniju. Ideja par skriešanu ir bijusi lipīga.
Skrienot iepazīstam apkārtni arī Šveices ciematā Parpanā, kas ir mans šīs nedēļas skriešanas prieks. Šoreiz tā nav mana ideja, bet, ja kāds rosina iet skriet, tad jāiet. Tā nu mēs visas četras kopīgā apartamentā dzīvojošas meitenes pēc slēpošanas treniņa dodamies paskriet, pa ceļam satikto puisi pavelkam līdzi.
Skriešanas prieku baudošā kompānija.
Tā kā dzīvojam kalnu ciematā, tad reljefs te nemaz nav līdzens, tomēr necenšamies nokļūt ciemata augstākajos un zemākajos punktos. Šajā ciematā slēpošanas trases sākas no katras mājas namdurvīm. Pat tām var arī staigāt, bet kopumā vairāk pa tām brauc ar distanču vai kalu slēpēm. Noskrienam gar pacēlāju un slēpju nomu. Kas par trakām cenām! Skaidrs, ka kalnu slēpošanas priekus te nevarēs atļauties katru brīvu brīdi. Palīkumojam pa mazajām ciemata ieliņām, secinām, ka ciematā ir tikai viens mazs veikaliņš, toties milzum daudz restorānu, kurus gan nav plānots apmeklēt. Kad ciemata ģeogrāfija apgūta, mūsu skriešanas prieks izved ārpus tā. Skrienam pa šauru kalnu ielejas celiņu, kurš brīžam ir kā slidotava, bet brīžam aizputināts.
Slidināmies
Nolemjam, ka varētu taisīt vingrošanas pauzi, tomēr vējš ir tik liels, ka staipīšanās vietā mēs aizslēpjamies aiz egles kārtējai foto sesijai.
Satupstam zem eglītes
Atceļā secinām, ka mūsu turpceļā iebristās pēdas jau aizputinātas. Ātri gan tas te kalnos notek.
Pa aizputināto ceļu
Mēs noskrējām nedaudz vairāk par 3 km, iegūstot fantastisku emocionālo prieka lādiņu.
Prieks
P.S. Lepni ievadīju savus noskrietos 3 km VSK Noskrien lapā, un nodomāju, ka vajadzētu šajā nedēļā vēlreiz paskriet, lai būtu izpildījusi savu apņemšanos skriet vismaz 2 reizes nedēļā. Tā īsti nesanāca. Pārskatu savas nedēļas aktivitātes – 10 km pārgājiens ar sniega kurpēm, laikam nav skriešana, 20+ km distanču slēpošana – arī tā kā nav. Par kalnu slēpošana vispār kaut kur forumā bija pieminēts, ka tā domāta slinkajiem un bagātajiem. Tā kā pie bagātajiem sevi pieskaitīt nevaru, tad šos priekus baudīju tikai vienu dienu. Pastaiga pa Alpu kalnu ziemas takām bez skriešanas elementiem ar tā kā nebūtu skriešana. O, atbalstot biatlona stadionā savus un citu valstu kolēģus, pārvietošanās no viena trases vietas uz citu gan bija ar skriešanas elementiem. Pat nocilpotais laiks un distance ir uzņemta ar endomondo un mugurā man bija sporta tērps un botas.
Cilpojot pa biatlona stadionu.
Smieklīgi un nenopietni! Tad vien jāsecina, ka 2015. gada apņemšanos vienā punktā jau neesmu izpildījusi gada 3.nedeļā, toties esmu baudījusi sev sen solīto „ziemas miegu”.
19. janvāris ir pienācis un jubileja… 3 gadi kopš skrienu!!!
Sākums bija grūts. Ļāvos pierunāties, ka varu noskriet 10 km Nordea maratonā… Sēžot mājās domāju, ka, ja nepatrenēšos diezin vai varēšu noskriet 10 km: “Tagad no domas vien jau liekas slikti… (Dūrēji sānos, kāju sāpes un kas tik vēl ne)”. Aizvedu meitu uz bērnu dārzu un pati biju saģērbusies jau skriešanai apmēram piemērotā apģērbā (Lai gan biju ļoti salīga, tāpēc saģērbos šķiet ļoooti silti) pirmās reizes ģērbos ļoti silti, jo tai gadā bija skaistā sniegpilnā ziema… Botas kaut kādas, pilnīgi nepiemērotas skriešanai, gan lieluma ziņā, gan arī galīgi neelpojošas… Bet ziniet skriet varēja un kā vēl. Izskrēju bet tā, kā nebija nekādu fīču, kas skaita manus datus – cik daudz esmu noskrējusi… Vienīgi uzņēmu cik ilgi skrienu. Atskrienot mājās un sazīmējot trasi izbrīnīta skatījos, ka esmu noskrējusi 5 km. Ha… Ja jau varu 5, tad jau varēšu arī 10. Sākums bija ar milzīgiem slinkuma periodiem. Saņemšanās pie katras iziešanas laukā. Bet kad jau sāka parādīties saulītes stariņi un lapiņu plaukšana… Tad tik bij prieks skriet un ieraudzīt, kā mostas daba, kā čivina putni… Ahhh… Redz kur tas kaifs… Just sev apkārt visu… Skrienu ar tādu ātrumu, lai baudītu… Bet tad gribas arī ātrāk vai tālāk, lai ir savādāk… Tiku pie jauniem apaviem, kas ļāva šīs lietas piepildīt un arī protams pulkstenis… Ahhh… Patīkami, ka vairs nebija jāzīmē, lai zinātu cik daudz esmu noskrējusi… Viss parādījās uzreiz… Ar katru mēnesi prieks par skriešanu aug augumā…
Neilgi pirms tā skrējiena, kuram sāku trenēties… Pirms Nordea kaut kas notika muskulim no pārāk ātrās skriešanas… Bija sāpīgs, nācās kādu laiku neskriet.. Bet jau sākās šī skatīšanās uz skrējējiem …Aaaa Viņi var skriet, bet man sāp kāja, gribu arī skriet… Noskrēju Nordea 10 km, kas likās vājprātā smagi – 7 km gribēju vienkārši iet mājās. Jo ļoti sāpēja tas muskulis, bet saņēmos un teicu sev… Nu beidz čīkstēt tak tikai 3 km palikuši… Pēc šī es sapratu, ka es spēju vairāk nekā liekas. Pēc Nordea vajadzēja atpūtu, jo muskulis bija tāds jutīgs… Jūlijs vēl tāds skrējienu pilns mēnesis, un augustā izmēģinu vai spēju noskriet kaut ko vairāk par 10 km… Mēģināju 21… Siguldā, manā dzimtajā pilsētā jāskrien pusmaratons, iemēģināsim kājas… Tas likās vājprātā garš . Nebeidzams un atkal kājai kaut ko sadarīju, bija jāatpūšas, Siguldā pusīte tika noskrieta – gandarījums milzīgs zem 2 stundām… Aaaaaaaaaa Kolosāli….
Otrais gads tāds pilns izmēģinājumu gads… Ko es varu, dažāda garuma distances. Un ja jau ir skriets pusmaratons, tad nākamais solis… Hmmmm jau maratons? Ak šausmas… Bailes, bet tomēr vēlme redzēt vai tiešām es to varu un prieks par skriešanu tik turpina augt… Biķernieku pusīte, tad Nordea pilnais maratons… Uhhh… Kājas pēc šī nelietojamas uz dažām dienām… Bet šis dod tādu, kā grūdienu, ka es varu, es varu daudz. Un man ārkārtīgi patīk skrējēju sabiedrība, šķiet tagad atradu noskrien.lv un tas vēl vairāk spārnoja, lasīt stāstus par skriešanu, par piedzīvojumiem skrienot… Ahhhh… Iedvesmas pilna turpinu, bet tad kāds atgadījums neļauj man skriet 3 mēnešus… Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kas skrien… Bet neko… Jāpaciešas un tad es ar.
Nākamais gads ir izlaiduma gads. Jāraksta maģistra darbs… Ahhh laika maz… Bet kā jau īstenam studentam patīk paslinkot, tad nu tajos brīžos, kad uznāk slinkums, eju laukā paskriet. Lai ir vismaz jēdzīga slinkošana…Gatavojamies arī nākošajam maratonam…Kad noskriets Biķernieku pusmaratons ar pašai patīkamu rezultātu – uzlabotu iepriekšējo par dažām sekundēm. Un maratons, kas uzlabots par veselām 40 minūtēm… Neticami… Vasara vairāk tiek pavadīta uz velosipēda, bet arī skriet sanāk pa mazam drusciņam… Iemēģinām pēdas plikas. Nemanot esmu izdomājusi, ka piedalīšos baso pēdu ultrā… Kaut arī skrējusi ar basām tik pāris reizes. Ja jau doma ienākusi prātā, tad tai ir jāpiepildās. Piecelties, lai brauktu ar autobusu uz sacensībām nesagādā nekādas grūtības. Un sajūtas iekšējas brīnišķīgas, lai gan kā vienmēr pirms sacensībām bailes milzīgas, kā būs, kā varēšu… 2. vietas iegūšana pārsteidz mani nesagatavotu un liek justies tik īpašai. Skatīt savu vārdu rekordistu sarakstā. Ahhh… Tāda spārnota sajūta… Turpinām… Vajag eksperimentēt… Piesakos Siguldas kalnu maratonam… Un pēc tam sāku lasīt aprakstus… Paliek vājprātīgi bail. Kā es varēšu noskriet, ja ir puiši, kas knapi paspējuši noskriet kontrollaikā? Tad ir jāpatrenējas.. Priekuļos… Tik skaista daba, bet tomēr tik grūti vēl nebija bijis nekad. Tad nu pienāk arī Siguldas kalnu maratons… Un tieku galā par spīti milzīgajām grūtībām. Un kopējie pasākumi ar noskrieniešiem… Superīgi.. Pirtiņas un baseinā lekšanas… Skatos savā statistikā… Varu sasniegt savus pirmos 1000 km gadā… Aiziet skrienam… Un jā… Gads pabeigts ar prieku, ka mērķis sasniegts. Ziemassvētkos no sava salavecīša saņemu labāko dāvanu kādu varēju vēlēties jaunu pulksteni jo vecais bija saplīsis. Tagad tik turpināt…
Sākam jaunu gadu jauniem mērķiem, jaunu prieku!!!
Tātad daudz vai maz? Pati īsti nespēju atbildēt. Bet skaists laiks ir bijuši šie trīs gadi!
Paldies cilvēkiem, kas ir apkārt… Paldies nosrkien.lv. Paldies manām lieliskajām kājām ar kurām reizēm ir jāaprunājas.
Beidzot, beidzot es to izdarīju! Jau krietni vairāk par gadu nevarēju saņemties, lai uzrakstītu par sevis piekopto keto diētu. Tēma tomēr tik milzīgi plaša, ka nesapratu, no kura gala tai vispār ķerties klāt. Bet nu kādu galu atradu un no tā atritināju vienu mazmazītiņu pavedienu. To tagad kā ievadrakstu šajā tēmā iespējams izlasīt manā emuārā.
Noteikti kaut kad jāturpina šī tēma, bet, ņemot vērā, cik ilgi man nācās saņemties uz šo ievadrakstu, baidos ko konkrētu solīt.. Ja nu būtu kādas konkrētas apakštēmas, kas cilvēkiem interesē, tad būtu vieglāk iet tālāk..
Reiz man bija normāla dzīve… braucot mājās no Ziemassvētku rogaininga Pokaiņos prātā iešāvās doma. Ceļš izrādījās piesnidzis un slidens, vajadzēja koncentrēties braukšanai, tomēr apziņā uzplaiknījusī atklāsme nedeva mieru. Tikko biju piedzīvojusi pamatīgu vilšanos savās orientēšanās spējās, vairāk kā 2 stundas maldījusies nesaprotot, kur atrodos, sastopot savā ceļā vien stirnas un suņus, ielūzusi purvā, izmērcējusi kājas un pārsalusi. Toties tagad zinu, ka neaizsniedzamā attālumā dzirdamās automašīnu skaņas spēj ārkārtīgi iepriecināt topogrāfiskā izmisumā nonākušu cilvēku. Šo prieku var pārspēt vienīgi telefona zvans, apliecinot, ka turpinot ceļu ziemeļu virzienā drīz nonākšu uz šosejas.
Bet atgriežoties pie tēmas ,,normālā dzīve” jāatzīst, vairs nesaprotu, kas ir normāls. Vai ieplānot ar skriešanu saistītus pasākumus pilnīgi visās nedēļas nogalēs ir normāli? Atkarībā, kam jautā. Labāk nejautājiet man. Lai nu kā, aizejošā gada beidzamo stundu pavadīšanas scenārijs bija skaidrs jau pirms gada – tieši tad, kad beidzās iepriekšējais Pēdējās Nakts Sapnis.
Vecā gada pēdējās darba dienas izskaņā traucos mājup pa piesnigušajiem ceļiem, satraukumam arvien pieaugot. Ne jausmas kāpēc nervozēju. Atkal un atkal nākas sev atgādināt, ka daru to tikai un vienīgi savam priekam. Vai tomēr es cīnos ar kādu? Šīs domas ātri vien nomaina raizes par ceļabiedru kavēšanos. Gaidu zvanu, lai uzzinātu, vai klases autobuss tuvojas Baltezeram. Apžēliņ, izskatās, ka viņi jau ir ceļā uz Tallinu bez manis! Beigu beigās uzvelku zābakus… jā, zvans atskan, varu traukties uz pieturu. Prieks redzēt enerģiskos fizkultūriešus – pilns autobuss Jaungada sagaidītāju ar kedām un sporta tērpiem čemodānos. Klases audzinātāja visus ir sadalījusi komandās un devusi uzdevumus – mums jāuzvar sieviešu konkurencē. Darīsim, ko varēsim! Mūsu komandai kuras sastāvā ir Sigita, Lauma, Solveiga un es, ticis iedvesmojošs nosaukums – Mari Boikov.
Viesnīcā ierodamies pārāk vēlu, lai nobaudītu leģendārās igauņu pankūkas. Un vispār, apzinīgie ballētāji ātri dodas pie miera – no rīta jābūtu gataviem svinībām 12 stundu garumā.
Diena sākas ar Keilas ūdenskrituma apmeklējumu un tradicionālo kopbildi. Nokļūšana līdz galamērķim nav viegla, kājas slīd, bet pūles ir tā vērtas – skats liek aizrauties elpai, ūdenskritums ir sasalis! Kāpjot pa slidenajām kapnēm sajūtu savu celi, vai tas neiebildīs pret šīsdienas plānu – 100 kilometru pievarēšanu? Pavisam drīz varēšu to noskaidrot.
Ierodamies starta vietā laicīgi, varu vien apbrīnot šofera prasmes izgrozīties pa šaurajām meža taciņām. Kopā ar numuru un čipu saņemu arī dīvainu adītu apģērba gabalu taupe krāsā, mani vienmēr sajūsmina igauņu balvas. Tās ir tik … amizantas. Pirms starta vēl paspēju aiziet līdz jūrai, nosalt un nogaršot tikko atvērtās bufetes piedāvājumu. Starts tiek dots, ballīte var sākties. Pirmie desmit kilometri skrienas ļoti viegli, arī celis neraida nekādus signālus. Skriešana bez sāpēm tiešām ir baudāma lieta, īpaši, kad fonā šalc jūra. Esmu izlēmusi nepiestāt starta zonā līdz divdesmitajam kilometram, lai būtu par ko papriecāties, kad šis brīdis pienāks. Tomēr skriešanas idille ir galā ap sešpadsmito kilometru. Nesaprotu, kas notiek, paliek ārkārtīgi grūti, celi nejūtu, toties sāp visa labā puse, nolemju sajūtas pagaidām ignorēt. Pēc divdesmitā kilometra sāk kristies ātrums. Pat jūras tuvums nespēj novērst vēlmi padoties. Brīžiem uzmundrina pārējie skrējēji. Vai zināt, cik esat lieliski? Kaut kā izvelku 27 kilometrus. Satieku savu komandas biedreni Sigitu, kura atzīstas, ka arī viņai diez ko neskrienas. Turamies kopā un, kas to būtu domājis – parādās jauni spēki, palielinām tempu, arī sāpes pamazām pierimst. Mums taču jāsaskrien uzvara sieviešu komandu konkurencē. Vienojamies skriet kopā līdz 30 kilometriem, pēc tam es ieturēšu ēšanas pauzi, bet Sigita pārģērbsies. Neko prātīgu ieēst tomēr nespēju, vien saujiņu mandarīnu šķēlīšu. Labi, ka krājumā ir dažas želejas, piespiežu sevi nedaudz iestiprināties. Tālāk skriešana turpinās viļņveidīgi, neizskaidrojamu iemeslu dēļ nespēju skriet vienatnē. Kad palieku viena, tad palēninos, ja skrienu ar kādu kopā, varu saņemties un ignorēt sava ķermeņa palīgā saucienus. Īpaši uzmundrina kāda jauka atkalredzēšanās – ap četrdesmito kilometru satieku savu Laulasmaa varoni Rainu. Skriešana kopā ar viņu burtiski spārno, netieku gudra, kas tā par ķīmiju. Laiku pa laikam noskrienam kopā vairākus kilometrus, un ikreiz ātrums palielinās. Protams, kā jau ultra skrējienā pieklājas, ir arī vientulības mirkļi, kad jādodas tumsā pilnīgi vienai. Dīvaini, ja aplis ir tikai kilometru garš, bet tomēr nesastopu nevienu pazīstamu seju. Jāpiebilst, ka Sigita un Rains nav vienīgie, ar kuriem kopā izdodas pievarēt dažus grūtākus apļus. Iznāk paskriet kopā gan ar Vančuku, gan edGaru, gan KārliMaratonu un pat Anduli, varbūt, kāds nejauši piemirsies. Izdodas pievienoties arī vienai dziesmai kopā ar LauruX un Druupiju. Ar interesi nolūkojos uz Brokiem, par kuru pieveicamajiem kilometriem sacelta pamatīga ažiotāža, arī Vinetu, Sabīni, Inu un Signi paturu acīs – viņiem šodien gaidāmas tādas kā ultru debijas. Iepriecina puiši, kuri atkal un atkal apdzen, bieži vien uzsaucot ko uzmundrinošu. Tomēr pēc 70 km pasākums man ir pilnīgi līdz kaklam – vairs nevaru un negribu turpināt. Sāp viss no vidukļa uz leju, izlūdzos Maikijam magnija ampulu – liels paldies viņam, bet uzlabojums ir neilgs, un kaut arī esmu apsolījusies iztikt bez ibumetīna, ne par ko citu domāt vairs nespēju. Laimonis apsola sagādāt, tomēr ne uzreiz. Kad pēc trim apļiem beidzot tieku pie ilgi gaidītā ibumetīna, atsakos, jo izlemju, ka pie sāpēm esmu jau pieradusi. Turpinu riņķot, skaitot laiku līdz gada beigām. Ap deviņdesmito kilometru iestājas lūzuma punkts. Apļa vidū pāreju soļos. Jūtos tik vientuļa un nogurusi. Soli pa solim no skumjām tieku līdz asarām un tad jau arī līdz elsām. Vienkārši ļaujos, līdz sadzirdu soļus aiz muguras. Tas ir Rains. Viņš neko nejautā. Savācos, noslauku seju (labi, ka ir tumšs) un tālāk skrienam kopā. Pabeidzam apli, tad vēl vienu. Es apstājos, lai padzertos. Rains dodas tālāk. Apļu skaits ir pilnīgi sajucis. Uzzinu, ka Guna mani apsteigusi. Nevaru saprast, vai vajadzētu ko uzsākt. Neesmu šurp braukusi, lai cīnītos. Tagad saprotu pavisam skaidri – esmu atbraukusi, lai noskrietu 100 kilometrus, tomēr šķiet, ka nespēšu. Vismaz mēģināšu. Nākošajā aplī dodos kopā ar Vančuku. Mūsu žēlošanās drīz sāk likties uzjautrinoša. Kaut kā tiekam uz priekšu, brīžiem soļojot, brīžiem tipinot, līdz viņš sazin kāpēc uzstāj, lai skrienu ātrāk un negantā kārtā mani padzen. Nākas paskriet bišku ātrāk, vismaz tik daudz, lai atrautos, kas palīdz saņemties vēl uz dažiem apļiem. Beidzot atlikusi vien pusstunda līdz finišam. Izlemju – tās laikā jāpieveic 3 apļi, skaidrs, ka 100 kilometri beigās nesanāks, patiesībā īsti nav saprotams, cik sanāks, jo endomondo mānās jau no paša sākuma. No Vančuka uzzinu, ka Gunu tomēr esmu panākusi. Vēl divi apļi. Mans finišs ir nepilnas 5 minūtes pirms pusnakts. Ak, jā, klases audzinātājas dotais uzdevums tika izpildīts, starp sieviešu komandām, nav ne jausmas gan, cik tādu bija, tikām pirmajā vietā.
Skrējiens beidzies. Un tomēr nenoskrēju simtnieku, tikai 97. Labi, šajās sacensībās sieviešu konkurencē paliku trešajā vietā, bet zaudēju cīņā ar sevi. Vai zaudējums cīņā ar sevi ir zaudējums? Parasti sev neuzstādu tādus mērķus. Nē, nē, parasti ļaujos skrējienam, izbaudot katru mirkli. Izņēmums bija skrējiensoļojums Rīga –Valmiera, kur nolēmu skriet pēc kedām.
Atgriežoties laikā – pirms iepazinu trako skrējēju kopienu, man bija normāla dzīve. Toties tagad meklēju atbildes uz jautājumiem – kāpēc cilvēks rada tādus apstākļus, kad jāpārvar pašam sevi, ciešot sāpes un pārkāpjot cilvēcisko spēju robežas? Jo brīdī, kad esmu šķietami iztukšota, atrast sevī spēku nepadoties, patiešām nozīmē tik daudz! Lai nonāktu līdz šai sajūtai, ir vērts noskriet 12 un vēl vairāk stundu. Sevis pārvarēšana rada prieku, to iekšējo prieku, kas uzlādē, tā dēļ es skrienu. Varbūt šīs nebija manas veiksmīgākās sacensības, toties nav labāka veida, kā noslēgt gadu. Izskriet sevi pavisam tukšu, tikt klāt savai dziļākajai būtībai, lai nākamo gadu sāktu ar jauniem spēkiem un jaunu apņemšanos. Es tiešām skrienu priekam, tādēļ arī 2015.gadā izbaudīšu katru pieveikto kilometru un katru reizi, kad izdosies uzvarēt sevi. Starp citu, tieši pirms 2 gadiem mana „normālā” dzīve beidzās, bet jāatzīstas, tagadējā ir daudz interesantāka! Laimīgu Jauno Gadu Noskrien.lv!
„Nepakās cieņas cīņu rosolā!” – tāds nosaukums tika dots manai pagājušās nedēļas cieņas cīņai.
Lēnām biju ceļā, lai ieslīgtu „ziemas miegā”. Skrējienu skaits un pieveiktie attālumi samazinājās un likumsakarīgi tam sekoja arī pārvietošanās uz zemāku CC divīziju. Gaidīju, ka, nonākot zemākā divīzijā, pretiniekos iegūšu tādu pašu „ziemas miegā” snauduļojošu cīņas biedru. Bet kas tev deva? Pretiniekos iegūstu tieši pretējo – no Sigņa problēmas „Rīga – Valmiera” pamodinātu Trako. Pasmaidu par paredzamo CC rezultātu!
Šai cīņai vajadzēja sākties un beigties tāpat kā visām tām cīņām, kurās pretiniekos nonāk nelīdzvērtīgi cīnītāji. Tomēr, neraugoties uz nelīdzsvaru, mans pretinieks pirmdienas rītā „met kārti galā” ar izaicinājumu, ka šonedēļ plāno noskriet virs 100 km. Vēl, pieminot, ka attieksme pret cīņas biedru būs cieņpilna. Hm…, ko tas tagad nozīmē? Prasās pēc atbildes. Visticamāk arī no manis tiek gaidīta cieņpilna attieksme pret cīņas biedru. Bet, kas tā par traku ideju – skriet 100 km Ziemassvētku nedēļā? Bet varbūt jāpieņem izaicinājums un svētkos jāuzdāvina sev virtuālā nozīmīte „100 km nedēļā”?
Kad attapos, ka savas domas esmu publiskojusi un ka sarakste CC komentāros nav tikai dialogs starp diviem cīņu biedriem, bija jau par vēlu. Komandas biedri – Matīsa, Dziņas un Anduļa personās jau bija paspējuši ne tikai nobalsot par skriešanu pēc Ziemassvētku dāvanas – 100 km nozīmītes, bet arī mudināja citus sekot tam līdzi.
Mēģināju vēl bruģēt atkāpšanās ceļu. Vienlaikus arī izrēķināju, ka būs jānoskrien vidēji 14,3 km dienā, lai tiktu līdz mērķim. Varbūt tas nebūtu arī nekas traks, ja vien šī nebūtu svētku nedēļa, kurā tik daudz citu pasākumu. Izaicinājums tiek pieņemts. Tad jau manīs, kas no tā visa beigās sanāks.
Šīs nedēļas plānā: 2 darba dienas, 4 Ziemassvētku viesības ar „rosolu” ēšanu, 3-dienu ģimenes ziemas sporta nometne ar slēpošanu, slidošanu un citām ziemas sporta aktivitātēm, 1 skriešanas pasākums – Divplākšņu koptreniņš. Stingri nolemju, ka tikko pieņemtais izaicinājums nedrīkst ietekmēt vai izmainīt šīs nedēļas plānus.
Pirmdiena. 22.decembris.
Entuziasma pilna vakarā pēc darba devos skrējienā pa Pārdaugavas ielām. Uzdevums bija noskriet vismaz 14,3 km, bet vēlams vairāk, lai uz nedēļas beigās atliktu pēc iespējas mazāks skrienamais gabals. Ķīpsalā pie Vanšu tilta tiesa satikts arī skrienošs CC biedrs.
Noskriets 21km. Nav slikti.
Otrdiena. 23.decembris.
Pirmā rosola ēšana. Neliels Ziemassvētku pasākums darbā. Neliels stresiņš pēdējo dāvanu iegādē. Iepirkšanās laikā tiek sarunāts koptreniņš, kas vēlāk gan tiek atcelts. Skriet devos pavisam vēlā vakara stundā. Ar lielu piespiešanos pierunāju sevi noskriet 3 apļus ap māju jeb 14 km.
Trešdiena. 24.decembris.
Divplākšņi skrien skaistu neglīti. Jutu zināmu nogurumu pēc iepriekšējo dienu skrējieniem, bet tikšanās ar Divplākšņiem uzmundrina. Kāds eglītes zariņš tika noskriet īsāks, kāda svecīte vai bumbiņa izskrieta mazāka. Vampīrkalniņā ar burkāniem un āboliem tika izdekorēta priedīte, uzēstas piparkūkas un mandarīni. Viss bija pa svinīgi un smuko. Skrienot egles galotnīti, tika nolemts aizskriet arī līdz Hapakam. Tur tilta būvnieki darbojās. Iztaujājām viņus, kāpēc tie strādā svētku laikā, un devāmies atpakaļ ceļā. Neplānoti, bet noskrieti gandrīz 17 km.
Tālāk ceļš veda pie Minhauzena uz Dunti pašaut pīles un uzēst pīrāgus, bet vakarā – uz Ogri pie mammas, kur gaida Ziemassvētku mielasts ar neiztrūkstošo rosolu.
Ceturtdiena. 25.decembris. Pirmo Ziemassvētku rīts.
Bija jāīsteno iepriekš izdomātais plāniņš. Ja no rīta galva būs skaidra, tad jāizlavās laukā paskriet, pirms saime modusies. Tas tiek arī īstenots. Laukā pārsteigums – sals, apkārt viss balts. Skaisti! Pieskrienu pie vārtiņiem, bet tie iesaluši un nevaru dabūt vaļā. Ko nu? Vectēvs māju ir uzcēlis kalnā. Zinu, ka lejā ir vēl vieni vārtiņi. Varbūt tos var atvērt? Noskrienu lejā un tieku brīvībā. Biju iecerējusī paskriet pa Špakovska parku, kurā nesen viesojās ar SSV koptreniņa dalībnieki, bet skriet atpakaļ kalnā gan nav dukas. Paskrienu gar mazo Urgu, kura šī rudens lietavās bija izraisījusi vērienīgus plūdus. Tad pretējā virzienā izskrienu Lazdukalnu pavasara krosa trasīti un nokļūstu Lazdukalnā pa lēzeno pusi, uzkāpju tornī, uztaisu pāris „selfijus” un dodos mājup. Noskrieti 5 km. Lai neatpaliktu no grafika – šodien būtu jānoskrien vēl 9 km.
Pēcpusdienā plānotas nākamās Ziemassvētku svinības, kur bērni un mazbērni tiek mīļi sagaidīti ar „rosola” bļodu. Dzejoļi, dziesmas, dejas, dāvanas un varam doties mājup. Ēsts un dzerts ir gana, vajadzētu iet to noskriet. Skrējās grūti, bet 2 apļi ap māju tika pieveikti un 9 km noskrieti. Šie noskrietie kilometri vēlāk nezkāpēc izraisīs CC pretiniekā vainas apziņu.
Piektdiena. 26.decembris. Otrie Ziemassvētki.
Jāpošas uz ziemas sporta nometni. Bet tā kā tikšanās ar pārējiem ir sarunāta tikai pl. 12.00, nolemju, ka no rīta vēl varētu paspēt noskriet dienas normu – 14.3 km. Pamostos un saprotu, ka šorīt nebūs 14 km skrējiena. Vārtos pa gultu un cenšos sevi pierunāt aizskriet līdz Māras dīķim (salasītos kādi 7-8 km). Laiks rit, joprojām atrodos gultā. Nu vajadzētu vismaz apskriet vienu apli ap māju (4,5 km). Nekā. No gultas izlienu vien tad, ka laiks ir palicis tikai tik daudz, lai pagatavotu ģimenei brokastis un veikli sapakotu līdzi ņemamās mantas. Jūtu, ka šajā cīņā „rosols” būs uzvarējis, jo mans nākamais skrējiens visticamāk būs iespējams tikai svētdienas vakarā, bet atlikuši vēl vairāk nekā 33 km.
Pakojot mantas starp augstpapēžu kurpēm, slēju zābakiem, slidām un baseina čībām, iemetu arī kedas, ja nu tomēr…
Sporta nometne sākas Reiņa trasē, šosezon pirmo reizi uzkāpšanu uz kalna slēpēm. Vakarā ballē ar svētku mielastu, rosolu, dāvanām, dziesmām un dejām līdz rītam. Noskrieti 0 km.
Sestdiena. 27.decembris. Manam bērnam vārdadiena.
Nometnes atklāšanā tikām informēti, ka brokastis būs pl.10.00 un rītarosme veicama katram pēc saviem ieskatiem. Rītarosme! Man patīk šis vārds. Šo laiku varētu izmantot, lai noskrietu kādu kilometru. Piecēlos pēc pl.8.00 un devos pildīt „rītarosmi”. Visapkārt balsts, aust saulīte, viesu nama saimnieks tīra uz aizsalušā dīķa izveidoto hokeja laukumu. Skaisti! Dodos skrējienā. Kur var būt tik nelīdzens reljefs? Visu laiku lauku ceļš veda tik augšā un lejā. Neraugoties uz to, saullēkta laikā tika pieveikti baudpilni 11 km. Dienas turpinājumā distanču slēpošana pa aizsalušo ezeru, bērna vārda dienas ballīte ar bagātīgu svētku mielastu, pirts un peldes.
Svētdiena. 28.decembris.
Skaidrs, ka „rītarosme” ir jāatkārto. Šis rīts ir apmācies un pamosties ar nav tik viegli kā iepriekšējā rītā, tomēr saņemos un 9 km tiek noskrieti. Priecīgi kļūst ap sirdi. Tos atlikušos 13 km jau nu gan es vakarā pirms gulētiešanas pieveikšu. Nometnes trešā diena, kā ierasts, ir nedaudz gurdena. Tā kā lielie veči uz hokeja laukumu šodien vairs neplāno doties, tad laukums vairāk vai mazāk tiek atvēlēts arī meitenēm. Apāvu slidas un lēnām atguvu slidošanas iemaņas.
Nometne beidzās, un atgriezāmies mājās. Vienīgā vēlme – iekrist gultā un aizmigt. Pēc brīža puika modināja: „Mammu, uzsmērē man sviestmaizi! Tu taču teici, ka iesi skriet.” Ak, jā vēl tie 13 km. Nu labi, bet tikai 3 apļus ap māju!
Tā nu cīņa bija galā! Rosols neuzvarēja. Es arī ne, bet pēc savas Ziemassvētku dāvanas – virtuālas 100 km nozīmītes – gan aizskrēju. Paldies, Trakais, par cīņu un visiem pārējiem, kas šai cīņai sekoja.
Laimīgu un skriešanas baudpilnu Jums visiem 2015 gadu!
P.S. Šajās dienās beidzas mans pirmais aktīvais skriešanas gads. Gada sākumā es nezināju, ka pastāv tāds VSK Noskrien skrējēju klubs. Janvārī es nevarēju noskriet pat jēdzīgus 5 km. Šī gada laikā esmu pamanījusies kopā ar jums noskriet gandrīz 2500 km, piedalīties 15 sacensībās, no tām noskriet 5 pusmaratonus, kā arī pieveikt Stirnu buka Lūša distanci un vienu maratonu. Tas noteikti nebūtu noticis bez VSK noskrien virtuālās lapas un tās biedru atbalsta. Paldies, Jums, jo īpašs paldies Rozamundei, IlgaisC, July, IlZZuks un visiem pārējiem Divplākšņiem! Ceru, ka pēc pamošanās 1. janvārī, neapjautīšu, ka šis gads ir bijis tikai sapnis.