Purvu un taku skrējiens “Maltuve” savu nosaukumu guvis no Maltuves purva, bet organizatori sola, ka dalībnieki tiešām jutīšoties izmalti. Vai nu tā tiešām būs? Parādās bildītes no trases, bet parasti jau tāda veida attēli ir gluži vienkārši vietas, kurām jāskrien garām. Nevar būt, ka šoreiz būs jāšķērso! Vispār jau derētu pārbaudīt.
Savas spējas novērtēju kā vidējas, tāpēc piesakos vidējai distancei – 17km. Pirms sacensībām esmu noķērusi nelielu klepu, bet nejūtos tik slima, lai paliktu mājās. Varbūt tieši izvandīšanās pa purvu nāks par labu! Pirms starta uzzinu, ka grāvji esot lecami, un vispār organizators esot sūkstījies, ka par maz slapjuma. Skaidrs, tad telefonu plēvē netīšu. Ievēroju, ka dalībnieku ir maz. Varbūt varētu pacīnīties par kādu labu vietu? Sākot skriet, klepus ir iesprūdis kaklā, ir pagrūti skriet un elpot, tāpēc saprotu, ka cīnīties nāksies tikai ar sevi, un nopriecājos, ka nepieteicos 29km distancei.
Sākumā trase ved caur mežu. Tad smilšains ceļš, kas nesenā lietus dēļ nav vis irdens, bet normāli skrienams. Tiktāl labi. Atkal mežs, kaut kāds slapjums. Ilūzijas, ka var saglabāt sausas kājas, zaķu cilpas ap kokiem un peļķēm… Un tad parādās kaut kāda slapja stiga. Skaidrs, Maltuve sākas! It kā cenšos skriet, bet drīz vien ir skaidrs, ka mana aktivitāte drīzāk ir nevis skriešana, bet steigšanās. Kājas ir ne tikai slapjas, bet izmērcētas. Ūdens ir auksts. Skaidrs, organizators nav melojis – trase tiešām ved cauri tām vietām, kas ir bildītēs, nevis garām tām! Grāvis. Lecams. Smiltis. Labi, jo var pažāvēt un sasildīt kājas. Un tad seko pats labākais – garumgarā stiga pa purvu. To, ka tā ir stiga, gan var saprast tikai no tā, ka redz vairākus marķējumus uz priekšu taisnā līnijā. Ir purvs. Un ar purvu es domāju tiešām purvu. Bez takām vai kaut kā tamlīdzīga. Tas ir purvs. Sfagni, ūdens, daudz ūdens, kas nezin kāpēc ir ledusauksts, un pērnās dzērvenes. Varbūt uzēst? Nē, negribas, ir grūti. Varbūt vēlāk. Kaut kādā mistiskā veidā cenšos steigties ātrāk, jo nevar jau saprast, cik ilgi tas purvs te vēl būs! Vēlāk uzzinu, ka vajadzēja skriet pa tām vietām, kas vasarā būtu bīstamākās, jo tur apakšā esot vēl sasalis. Skaidrs, kāpēc tas ūdens bija tik stindzinošs! Bet es cenšos skriet tur, kur ir ciņaināks un mazāka iespēja iegrimt. Brīdī, kad, turoties pie mazās priedītes, cenšos izvilkt iestigušo kāju, saprotu, ka cīņa būs ne tikai ar sevi, bet arī ar kontrollaiku. Par laimi, klepus no kakla ir pazudis, un visu uzmanību varu veltīt steigšanās procedūrai. Visu laiku priekšā kādu redzu, tāpēc izpaliek sajūta, ka būšu pēdējā no pēdējiem, un neviens mani finišā negaidīs. Kad priekšā vairs nevienu neredzu, saprotu, ka stiga beidzas, ir pagrieziens. Kas būs tālāk?
Tālāk ir purvs. Vienkārši purvs. Ne vairs tik slapjš, nav jāvandās pa sfagnu un ūdens kokteili līdz ceļiem, toties ir vaivariņi un kaut kādas dzērveņu mētras, kas skrāpē kājas. Skrienu no marķējuma līdz marķējumam, jo tālāk distance nav saskatāma. Ak, es teicu, ka es skrienu? Nē, es steidzos! Vaivariņi, mmm… Gribas te palikt, jo tik sen neesmu bijusi purvā! Visam labajam reiz pienāk beigas, un purvs arī beidzas, toties sākas bērzu birzīte. Pa apakšu ir sīki, smalki žagariņi, kas birst botās. Un grāvis. Šis nav lecams! Pēc tam vēl vairāki nelecami grāvji. Un telefons man nav ietīts plēvē. Balansēju uz slapja “tiltiņa”, kas sastāv no kaut kādiem grāvī iemestiem koka gabaliem, un izdzirdu aiz sevis cilvēku. Es ceru, ka tā nav sieviete, es negribu ne ar vienu cīnīties. Skrienu uz priekšu, tālāk ir normālāk skrienams, kaut kāda stiga vai ceļš, bet marķējums ir pašvaks. Kad neredzu nākamo, apstājos un blisinos apkārt. Cilvēks aiz manis ir vīrietis. Ļoti labi, lai tad viņš skrien, kā grib! Viņš skrien aiz manis. Pats vainīgs. Priekšā ir melno dubļu laukums. Izskatās, ka tur var attapties arī līdz kaklam dubļos, bet pēc pēdām redzu, ka citi ir skrējuši pāri. Labi, tad es arī! Drīz vien distances sadalās. Laikam tas džeks aizskrēja uz 29km trasi, jo vairs distancē es neredzēju ne viņu, ne kādu citu skrējēju.
Pēc dažiem pagriezieniem atkal kaut kāda stiga vai taisns ceļš, kas klāts ar ūdeni. Pa kreisi var iztipināt, tad pa labi var, tad vairs nevar, nu nekas – kājas jau tāpat ir slapjas! Atkal smiltis un tad tā sausā purva ekosistēma, kurai es nezinu nosaukumu, toties labi pazīstu to citas pasaules sajūtu, kas tādā valda. Esmu stāvā sajūsmā. Beidzot esmu iedzīta savā mīļākajā vidē! Kaut kur smadzenēs ataust doma, ka ir sacensības. Nav ne jausmas par kilometriem, bet paskatos, cik pulkstenis. Izdomāju, ka reāls rezultāts būtu 2 stundas. Kontrollaiks – 3 stundas. Gan jau būs kaut kas pa vidu. Kopš starta ir pagājusi gandrīz stunda. Nospriežu, ka viduspunkts būs stundu – pusotru pēc starta. Kaut ko tur vēl kalkulēju, un tad ir kontrolpunkts ar bufeti, kurā saprotu, ka skrienu optimistiskajā plānā uz 2 stundām, jo tā bufete ir viduspunktā. Brīvprātīgie paziņo, ka es esot otrā. Kaut kā neticas, bet nu tomēr godīgi cilvēki, acīs skatās… Ēdu šampinjonus un domāju – varbūt tiešām otrā? Labs ir, skrienu tālāk, pie velna, es gribu to otro vietu! Pēdējo reizi uz pjedestāla es biju 2015. gadā! Vakarā gan atceros, ka 16. gadā arī bija uzvaras, bet tajā brīdī es atceros tikai 15. gadu, kas šķiet kaut kādi Ulmaņlaiki.
Uz priekšu, uz priekšu! Smilšainie ceļi, viss skrienams! Kaut kāds operators novērš uzmanību, un aizskrienu nepareizi – kalnā augšā. Velns, jāskrien bija pa leju! Atgriežos trasē un koncentrējos vairāk, jo to marķējumu tiešām brīžiem nevar redzēt. Pagājusi pusotra stunda. Palikusi pusstunda līdz stunda, atkarībā no tā, pa kurieni būs jāskrien. Kad šķiet, ka nu jau tikai ceļi un stigas, sākas atkal kaut kāds slapjums. O jē, varēs pastaigāt un atpūsties! Ha, kā tad! Ielikuši fotogrāfu. Jāskrien. Labs ir, skrienu. Jo tālāk, jo vairāk rēķinu kaut kādas mistiskas minūtes, kas jānoskrien. Beigas jau jūtamas, skrienu pa stigu un ieraugu to lielo kāpu, kuru pazīstu no orientēšanās sacīkstēm. Velns, būs jāskrien augšā! Skrienu tuvāk, lejā bulta. Vai tiešām trases autors var būt arī žēlīgs? Tiešām jāskrien pa apakšu! Nu jau viss, jau var dzirdēt sacensību centru, bet tomēr ir neticība – ja nu vēl kaut kādas viltīgās cilpas pašās beigās ieliktas? Cilpu nav, skrienu ātrāk. Atpakaļ neskatos, bet, ja nu tur kāds ir, tad drošības dēļ jāuzskrien tā ātrāk. Viss, finišs pēc 1:53:50 un 2. vieta no sievietēm. Grupā 1. vieta. Vīram sīkdistancē 3. vieta grupā, tas arī iepriecina.
Gozējamies saulītē, kāpjam uz pjedestāliem, saņemam balvas. Par pirmo vietu kadiķa svečturis, ko nevaru vien beigt ostīt. Kā man patīk kadiķa smarža! Par kopvērtējumu dabūju normālu virtuves dēli, man patīk. Bet vislabākā ir sajūta, ka es atkal varu pakāpties uz augšu apbalvošanā. Lai arī nelielās sacensībās ar mazu dalībnieku skaitu, bet tomēr. Tā ir ellīgi laba sajūta. Gribu vēl! Gan uzvaras, gan purvus.
Pirms 4 vai 5 gadiem Rīgā nokļuvu uz stāstu vakaru par “Strādā un ceļo” (Working holiday) vīzu uz Jaunzēlandi, Kanādu un Austrāliju.
Kanāda jau no bērnības ir bijusi mana sapņu valsts, lielākoties pateicoties mammas draudzenei – mūsu kaimiņienei, kura bija pārvākusies tur uz dzīvi un vismaz 2 reizes gadā sūtīja mums dažādas mantas un labumus no okeāna otras puses. Tā tiku pie saviem pirmajiem NIKE apaviem, kuri vairāk gan bija paredzēti ziemai un man bija pāris izmērus par lielu, bet es vairākus gadus tos lepni vilku uz basketbola treniņiem. Tā nu šie apavi, tagad vairs tikai atmiņa par tiem, visus šos gadus man ir kā garantija, ka Kanāda ir fantastiska valsts. Tagad, protams, par Kanādu ir vairāk informācijas, bet tā joprojām iekļaujas manā valstu TOP3, uz kuru gribētu aizbraukt.
Neilgi pēc tam Jelgavā, Trīsvienības baznīcas tornī nokļuvu uz līdzīgu pasākumu tieši par Jaunzēlandi. Doma, ka varētu aizbraukt uz Jaunzēlandi, bija vēl pirms tā, un sāku lēnām ievākt informāciju. Kāpēc? Īsti pat neatceros, vilinoši bija tas, ka tālāk no Latvijas nav kur. Iepazīšanās ar Eviju pabīdīja aizbraukšanas datumu par 2 gadiem, Evijai bija jāpabeidz augstskola. Taču šie nepilni 2 gadi bija tieši laikā, lai visu saplānotu un realizētu. Vislabākais šajā visā bija tas, ka Evija piekrita doties prom uz nenoteiktu laiku.
Working Holiday vīza – Latvijā katru gadu februāra pēdējā nedēļā ir iespēja pieteikties šai vīzai. Latvijai ir 100 kvotas, kas nozīmē, ka katru gadu šo iespēju var izmantot tikai 100 cilvēki. Pirms pāris gadiem kvotas palika pāri, mūsu gadā kvotas beidzās pēc 3 mēnešiem, šogad pēc 5 stundām kvotas bija beigušās. Pietiekšanās (~140 euro), plaušu rentgens (jo Latvija ir augsta riska tuberkulozes zonā), Jaunzēlandes apstiprināts ārsts (~65 euro) un bijām ieguvuši vīzas. Vīza ir derīga gadu, tātad ir dots gads, lai aizbrauktu. No iebraukšanas brīža valstī vari šeit atrasties gadu. Šī gada laikā vari strādāt vai nestrādāt, bet, ja strādā, tad noteikums ir – ne ilgāk par 3 mēnešiem pie viena darba devēja. Uz Kanādu un Austrāliju noteikumi ir citādāki.
Soli pa solim gatavojāmies. Evija pabeidza augstskolu, mēs pabeidzām remontu dzīvoklī, dzīvokli izīrējām, kaķus aizdevām Evijas vecākiem (viņi tur ir ļoti laimīgi), sarīkojām foršu (cerams) atvadu ballīti un aizbraucām uz…Angliju, Svindonu (Swindon). Uz Angliju aizbraucām dzīvot pie manas mammas un viņas partnera Pola. Tā kā vīzas bijām ieguvuši martā (2017), tad nolēmām pusgadu no septembra līdz martam (2018) padzīvot Anglijā, iekrāt naudu un apskatīt nedaudz no Lielbritānijas. Lai pilnībā atbilstu vīzas nosacījumiem, mums katram vajadzēja būt pietiekamiem līdzekļiem ‘izdzīvošanai un aizbraukšanai’ — 4400 NZ dolāriem jeb ~2400 euro. Ļoti reti lidostā tiek pajautāts pierādījums, ka šī summa ir, taču drošāk bija doties, zinot, ka viss kārtībā (mums neko nejautāja).
Evija Anglijā strādāja COSTA Coffee par baristu (kafijas guru). Viņai ļoti patika gan darbs, gan kolēģi, un mājās nāca priecīga. Priecīga vai sadzērusies kafiju, jo starpības šiem diviem stāvokļiem nav. Jāpiemin, ka viņa kafiju nedzer (parasti). Es strādāju uzņēmumā, kurš ražoja vienu detaļu NISSAN mašīnām — vāciņu, zem kura slēpās mašīnas lādētāja kontakts. 6 no 12 maniem kolēģiem Anglijas uzņēmumā bija brazīlieši, 2 bija japāņi, 2 – poļi, 1 – itālis, 1 – no Latvijas. Vēl 4 kolēģi aizgāja dienas vidū vai pēc nostrādātām 2 stundām, nevienam neko nepasakot. Darbs nebija grūts, bet garlaicīgs. Mēs abi pamanījām milzīgas darba kultūras (un samaksas) atšķirības. Tas, par ko mums maksāja, ar Latviju salīdzinot – lielu naudu, brīžiem šķita smieklīgi. Kā kārtīgs latvietis domāju, ka, jo vairāk maksā, jo smagāk (cītīgāk) jāstrādā un, ja slinkosi, tad atlaidīs (šis mums ir gēnos), bet šis nebija tas gadījums. Slinkot un čīkstēt par 1500 € mēnesī, ir pavisam reāli, nesaku, ka tā ir visur, bet šis bija tas gadījums. Bet, ja izrādi interesi par to, ko dari, gribi mācīties un apgūt, tas tiek novērtēts. Diezgan ātri saņēmām piedāvājumus pilna laika līgumiem un arī paaugstinājumiem, bet šī bija tikai pietura pirms Jaunzēlandes. Evija strādāja un brauca uz dejošanas nodarbībām Londonā, apciemoja ģimeni citā Lielbritānijas pilsētā un palīdzēja man apēst mammas katru dienu gatavotās bezglutēna/bez piena kūkas. Mamma par izdomu un par to, ka vispār var uztaisīt 100 dažādas kūkas, nelietojot pienu (un piena produktus), ir pelnījusi pusi karaļvalsts, otru pusi vēl pēc 100 kūkām. Anglijā arī uzsākām bezglutēna/bez piena produktu diētu, kurai ir liela nozīme autoimūno slimību novēršanai (par šo citreiz). Es strādāju un smagi trenējos Valensijas maratonam.
Treniņi Anglijā un Valensijas maratons.
Ar Jelgavas Sporta servisa centra palīdzību biju pieteicis dalību Valensijas maratonam 19. novembrī (2017.). Treniņu apstākļi Anglijā bija…apmierinoši, lielākie mīnusi — maz gājēju celiņi, vēl mazāk — izgaismotu gājēju celiņu un stadions, kurš pieejams tikai 2x nedēļā un par maksu. Reāli pusgadu diendienā skrēju vienu un to pašu maršrutu, gatavojoties maratonam, vidēji 18–19 kilometrus dienā 6–7x nedēļā, dažas nedēļas – 8x nedēļā. Apjomīgākā nedēļa bija 145 kilometri, apjomīgākais mēnesis – 565 km. Svarīgākos ātruma/izturības treniņus aizvadīju stadionā ar vietējiem skrējējiem, kas deva vajadzīgo stimulu. Skriet kompānijā viennozīmīgi ir vieglāk. Pirms maratona jutos lieliski, treniņprocess bija aizritējis bez lielām problēmām. Gatavojoties Valensijai, īsti vēl nebiju sācis strādāt, bet pēc tam apvienot 8–9 h uz kājām darbā un pēc darba treniņu bija grūti.
Spānijā ierodamies ceturtdienā, pirms lidojuma vēl noskrēju vieglu treniņu un parkā uz takas atrodu 5 £ (kurš teica, ka ar skriešanu nevar nopelnīt?). Piektdien viegls treniņš un daudz ēdiena, pa nakti pamostos no sāpīga krampja ikrā. Sestdien ātri sameklēju vietējo fizioterapeitu un 13:00 jau esmu uz masāžas galda. Pievakarē satieku vēl latviešus, dodamies uz paelja (rīsi ar vistu spāņu tradicionālā gaumē)party. Garšīgs ēdiens, apkārt valda forša atmosfēra, nevaru sagaidīt svētdienu – startu. Nakts pirms starta, eju gulēt jau 21:00, bet aizmiegu… godīgi sakot, bija sajūta, ka neaizmigu, lai gan šķita, ka esmu mierīgs un pat pārāk, kas pirms starta man ir netipiski.
Svētdiena. No hosteļa ar Eviju lēnām aizskrienam līdz startam, kuru gan bija jāpapūlas atrast. Jūtos labi, cenšos daudz nedomāt – gulēju vai negulēju? Esmu koridorā uzreiz aiz elites skrējējiem, bet man priekšā ļoti daudz skrējēju.
Starts. Par visām tām reizēm, kad pārķēru startu, šoreiz iesāku ļoti, ļoti prātīgi un pirmos 3–4 km (3’55”) – citu iespēju pat nav, jo apkārt ir ļoti daudz cilvēku un tikt garām ir grūti. Pirmā puse ~1:18:00. Jūtos komfortabli, aizdomīgi labi. Tiklīdz šķiet, ka esmu noķēris kompāniju ar savu izvēlēto tempu – 3’42” min/km, tā šī kompānija tempu samazina. Tā nu līdz pat 32 km ik pa laikam ķeru rokā nākamo redzamo bariņu. Kādu brīdi turos vienā kompānijā ar Ilonu Marheli un viņai apkārt izveidojušos džeku bariņu. Vienā brīdī kāds pieskrien pie mums no malas un sāk ar Ilonu runāt latviski. Kamēr man šajā tempā lieks vārds prasītu 3 minūšu atelpošanos, viņi aizvada diezgan garu un sakarīgu sarunu, un sāku justies nepieklājīgi noklausoties, jo esmu viņiem tieši pa vidu un viņi, visticamāk, pat nenojauš, ka arī esmu no Latvijas un vispār esmu apjucis, jo Ilonas sarunu biedrs (Jānis V., ar kuru vēlāk iepazinos) saka, ka finišējis 34 minūtēs (ja nemaldos) — es nezināju, ka notika arī 10km skrējiens, tāpēc arī biju apjucis – vai viņš plāno noskriet 2:34? A priekš kam mugursoma? Vai arī viņš noskrēja maratonu 34 minūtēs? Pēc kādiem 2 kopā noskrietajiem kilometriem saņemos pateikt pāris uzmundrinājuma vārdus Ilonai, bet tikmēr temps atkal mazliet nokrītas no manis iecerētā, un cenšos panākt nākamo kompāniju. No 32 km līdz kādam 37 km ir smagi, jūtu, ka mazliet lūztu nost. Pēc pulksteņa ziņotajiem tempiem gan nešķiet tik slikti, bet iecerētais plānsA2:36 nebūs. Pēdējie 3 km ir ļoti smagi, bet ļoti palīdz apkārt esošie atbalstītāji, visu 42 km garumā gar malām bija pilns ar cilvēkiem. Pēdējais kilometrs – zinu, kur atrodos, zinu, ka nav tālu finišs un parasti šajā posmā kājas pašas lido, bet šoreiz pat pēdējos 300 m līdz finišam sevi jāpierunā kustināt kājas. Otrā puse veikta pa ~1:20 un finišā2:38:10. Plāns B izpildīts (zem 2:40), un ir liels prieks un gandarījums.
Ja būtu jāmeklē attaisnojumi, kāpēc neizdevās plāns A, tad noteikti jāpārdomā rezerves enerģijas uzņemšana distancē (savas pudeles ar dzērieniem) un vienmērīgi jāskrien visu distanci. Ja ne ļoti prātīgais sākums un ik pa laikam sprinti, lai noķertu kādu kompāniju, ar ko kopā turēties, tad varbūt jau šoreiz būtu izdevies, bet varbūt tieši prātīgais sākums palīdzēja vispār finišēt. Vispār šajā, manā 4. maratonā bija vairāk labā, nekā sliktā, un pēc 2 gadu trenēšanās 2:38 maratons nav nemaz tik slikti. 2016. gada rudenī gribēju noskriet zem 1:20 pusīti — nesanāca, 2017. gada rudenī sanāca noskriet 2 pusītes pēc kārtas zem 1:20. Lūk, kas vēl bija sakāms neilgi pēc maratona.
Pārskats un pārdomas. Skriešana man vienmēr vairāk bijusi kā ‘atpūta’ no ikdienas un sevis ‘sakārtošana’, daļa no plāna/solījuma sev – redzēt pēc iespējas vairāk no šīs pasaules, nevis vieglatlētikas disciplīna, tāpēc laikam man patīk padalīties par piedzīvoto un pārdzīvoto. Spānijā pēc 30 km desmitiem reižu sev atkārtoju – tik dziļi ‘rakties’ man vēl nav nācies, lai veiksmīgi finišētu. Es nejutos slikti, jutos pat ļoti komfortabli, bet nospraustais mērķis prasīja pamatīgu piepūli. Pēc skrējiena vakarā devos uz viesnīcu, kur, nonācis vienā istabiņā ar Latvijas elites skrējējiem, Olimpisko spēļu un pasaules čempionātu dalībniekiem, apspriedu distancē pavadītās stundas. Tikai pēc tam nodomāju, ko man ir devis šis hobijs/aizraušanās/nodarbe, kas sagādā prieku – sauc kā gribi. Bieži saku – man ir interesanti redzēt, kur skriešana mani aizvedīs, un līdz šim tas ir bijis lieliski un ticu, ka tā arī turpināsies. ‘Mainies pats un mainīsies pasaule Tev apkārt’ ir piepildījies ar uzviju, un esmu priecīgs pazīt, satikt tik daudz motivētu un pozitīvu cilvēku, man ir milzīga cieņa pret šiem sportistiem, jo pats, ejot cauri treniņprocesiem, varu tikai nojaust, cik milzīgu darbu viņi ir ieguldījuši, un tas mani iedvesmo. Tagad, pēc sacensībām atgriežoties pie treniņiem, grūtākais nav fiziski, bet psiholoģiski būt gatavam atkal un atkal gatavoties, lai skrietu ātrāk, jo es joprojām ticu, ka tikai ieskrienos. Un, protams, Evija Plone, kura ir šī visa milzīga sastāvdaļa un aizsācēja, paldies, Tev par atbalstu un motivēšanu. Tagad plāns ir – piedzīvot kopā ar Tevi pēc iespēja vairāk šajā pasaulē! Paldies!
Visa iedzīve uz muguras
Nu tad beidzot — Jaunzēlande.
Biļetes uz Jaunzēlandi jau pirms laba laika iegādājāmies uz 25.02.2018. Biļetes mums izmaksāja ~1150 euro. Vēl bija nepieciešama arī apdrošināšana – katram ~190 euro (pierakstu izmaksas, ja nu kādam noder, bet noteikti aviobiļetes varēja dabūt lētāk). 24.02. sapakojam lielās un mazās mugursomas, apēdam pēdējās mammas kūkas, no Skotijas atlido māsa, lai mūs pavadītu, ciemos atnāk arī Pola ģimene, neliela atvadu ballīte, lidosta, asaras, un esam pirmajā lidojumā no Londonas uz Honkongu (Hong Kong). Lidojums 11 h. Es lidmašīnās pagulēt nevaru, pat ja ļoti cenšos, arī vīns nepalīdz. Turpretim Evija gulēja jau ceļā uz lidostu. 10 h jāpavada Ķīnas lidostā. Biju iedomājies, ka šeit varētu būt sporta zāle ar skriešanas celiņiem, bet tāda ir tikai pāri ielai viesnīcā. Lai izietu ārā, ir nepieciešama vīza, laiku izmantojam, lai pagulētu, arī man izdodas iemigt uz 3 h. Nākamais lidojums, vēl 11 h no Honkongas uz Oklendu (Auckland), uz Ziemeļu salas. 27.02.2018. esam Jaunzēlandē! Muitā parādām pases un vīzas, mums jautā, vai ir telts un vai ir pārgājienu zābaki. Telts mums nav, zābaki ir. Evijai vairs neko neprasa, bet man pēc somas noskanēšanas prasa, cik tīri ir mani zābaki. Lidostas darbinieki ir ļoti laipni un notic, ka ir ļoti tīri, un ir arī – ar zobu bakstāmo kociņu iepriekšējā vakarā bakstīju akmeņus ārā. Biju lasījis, ka Jaunzēlandes muita ir ļoti strikta, pat aizmirstot banānu somā, tiešām var nākties maksāt 200 $ sodu, bet, ja netiek vests nekas, ko nedrīkst vest, tad viss ir gaužām vienkārši. Bet zābakus tomēr jānotīra kārtīgi.
Izejam no lidostas –vasara! Pulkstenis ir 11:00, ārā ir +20, mazliet smidzina, bet viss ir zaļš, tālumā redzami kalni un ir ļoti silts. Sagaidām busiņu, kurš mūs aizved pēc īres mašīnas – Oklendā pavadīsim 4 dienas. Pirmo reizi braucu ar mašīnu pa pretējo ceļa pusi, lielākā problēma ir tāda, ka ļoti nāk miegs. Anglijā laikam jau pieradām, un braukšana īpašas problēmas nesagādā. Aizbraucam uz pirmo mājvietu, īrējam istabu no Greisas, angļu valodas skolotājas no Ķīnas, kura jau 20 gadus dzīvo Jaunzēlandē. Ļoti pozitīva un lielākoties laiku pavada virtuvē gleznojot. Saka, ka esam tieši tādi, kā viņa iedomājusies — ‘gari un blondi ‘. Kurš ir kurš, es tā arī nesapratu…hah. Es uzreiz dodos ārā uz nelielu krosiņu, virzieni ir divi – augšā vai lejā. Ļoti nāk miegs, bet vajag izkustēties. Tālāk uzreiz dodamies uz pilsētas centru. Oklenda ir lielpilsēta ar visu tam piestāvošo – daudz tūristu, dārgs parkings, augstas ēkas un veikali uz katra stūra, bet kopumā ļoti patīkama atmosfēra, un cilvēki ir smaidīgi. Bet, pabraucot 10 minūtes, esi jau ārā no lielpilsētas, un apkārt viss ir zaļš.
Nedaudz ārpus Oklendas centra
Oklenda
Pa galveno ielu aizejam līdz līcim, tur veras ciet mazie kioski-ēstuves. Par pus cenu nopērkam pēdējos, bet ļoti garšīgos suši un kaut ko līdzīgu spāņu paeljai. Īsti nespējām noticēt tam, kur esam. Otrajā dienā braucam uz melno smilšu pludmali. Ceļi ļoti šauri, grunts ved augšā pa stāviem kalniem un lejā tieši tāpat, esmu iekrampējies stūrē un, lai cik ļoti gribētos skatīties apkārt, skatos tikai uz priekšu, paldies Dievam, ir darbadiena un uz kalnu ceļiem ir maz mašīnu. Pludmale skaista, smiltis tiešām melnas un ļoti magnētiskas, joprojām nevar dabūt ārā no Evijas datora. Trešā diena, un joprojām cīnāmies ar laika maiņu, es mostos 4:00 no rīta, Evija – 3:00. Ceturtā diena, Evija mazliet saaukstējusies (tagad viņa ir vesela, bet saaukstējies esmu es), atpūšamies, jo nākamajā dienā atkal jālido, uz Kvīnstaunu (Queenstown), Dienvidu salu. Starppilsētu lidojumi ir lēti ~50 euro. Kvīnstauna ir tūristu ļoti iecienīta, un tagad arī mēs zinām, kāpēc. Kvīnstauna ir arī slēpošanas kūrortu centrs. Atrast, kur dzīvot ziemas periodā, ir ļoti grūti. Pirms dzīvošanas Kvīnstaunā vēl 2 naktis pavadījām netālajā Arrowtown.
Kvīnstauna
Pirmajā dienā izlēmām aiziet pastaigā pa kalniem. Visur ir norādes un kartes, kas ir ļoti parocīgi un forši. Pastaiga, kas bija plānota 2–3 h, pārvērtās par pastaigu 8 h un 18 km garumā, šeit ir fantastiski skaisti un to ir grūti aprakstīt.
Kvīnstauna
Tagad uz 3 nedēļām esam ievākušies mājā, kurā īrējam istabu (~220 euro nedēļā). Dzīvojam kopā ar meiteni no Kanādas(!) un džeku no Itālijas, tādi paši ceļotāji kā mēs. Vietējais, no kura īrējam istabu, devās ceļojumā uz Āziju. Ļoti laipns un izpalīdzīgs, satika mūs lidostā un pat aizveda līdz Arrowtown pēc tam, kad bija izrādījis mums savu māju. Jaunzēlandē esam tikai nedēļu, bet šķiet, ka jau ilgi un varētu stāstīt un stāstīt (centīšos, ja būs interesanti kādam lasīt). Saule šeit ir spēcīga, un paspējām jau mazliet apdegt, Greisa mūs nosauca par ‘too white’ (pārāk balti). Tagad meklēsim darbu, Evija dejos, es skriešu, un ceļosim. Evija šodien jau aizgāja uz mazo biznesa izaugsmes semināru, ko ieraudzīja bukletā, kad gājām uz banku atvērt kontus. Mājās nosēdēt ir nereāli, vienmēr var atrast, ko darīt, un arī cilvēki apkārt ir aktīvi (līdz ar to smaidīgāki). Visi skrien vai staigā pa kalnu takām. Vecāki ar bērniem braukā ar riteņiem, kas šeit ir diezgan nopietna slodze. Bērni, šķiet, labprātāk pavada laiku laukā. Laukā nemitīgi ir lidmašīnu un helikopteru motoru dūkoņa, ļoti iecienīta tūristu izklaide. Kopumā esam priecīgi, it īpaši par to, ka laika maiņa mūs vairs neietekmē, laukā vēl pagaidām ir vasara, satiekam jaunus cilvēkus un izbaudām nelielo atvaļinājumu un neticamo dabu.
home
Kad braucām no Arrowtown uz Kvīnstaunu, pa autobusa logu visu laiku redzēju lielu kalnu, nodomāju, ka būtu forši aizbraukt un uzkāpt tajā. Visvairāk bail, ka nepietiks laika, lai izdarītu visu, ko vēlamies. Es nenolaidu acis. Līdz pat izkāpšanai no autobusa es redzēju šo kalnu. Atnākot uz māju, kur dzīvojam, es to redzu pa virtuves logu šobrīd. Tas ir mūsu pagalmā.
Nenolaid acis no mērķa un pat kalni panāks tev pretī.
Tas ir cits kalns. Tas ir lielāks. Hah.
Treniņi un plāni Jaunzēlandē
Garais ceļš un ilgā gatavošanās neko nav mainījusi, un joprojām treniņi man ir 6–7x nedēļā. Grūtākais pirmajā nedēļā bija laika maiņa. Skrienot bija sajūta, ka skrienu pa nakti, kad vajadzētu gulēt. Tas, ka jāskrien visu laiku augšā vai lejā, arī nepalīdzēja. Bet 5. dienā beidzot varēju skriet brīvi un bija patīkami viegli. Skaistie skati apkārt palīdz aizmirst, cik daudz vai ilgi, vai ātri vēl ir jāskrien. Telefonu gan jāatstāj mājās, citādāk gribas stāties, lai fotografētu. Skriet pagaidām sanāk turp un atpakaļ, lai neapmaldītos, bet tas arī ir labi, jo citreiz, skatoties tikai uz priekšu, var palaist daudz ko garām. Skriešana ir viens no labākajiem veidiem, kā apskatīt apkārtni. Skriet sanāk daudz gar upi pa mīkstu segumu, kas ir pozitīvi. Šeit tuvojas ziema, kas nozīmē, ka paliks tumšāks un aukstāks, un tad droši vien nāksies pārvākties uz apgaismoto asfaltu, bet par gājējiem šeit ir padomāts un problēmām nevajadzētu rasties. Sanāk, ka mums būs 2 ziemas pēc kārtas. Stadiona šeit nav, vismaz ne tāds, kā pierasts.
Stadions
Šeit uz līdzena zālāja ir uzzīmēts stadions, nezinu vēl precīzi, bet izskatās pēc standarta izmēra stadiona apļiem. 24.03 skriešu šeit pirmās sacensības. Mazliet nobijos no reljefa un pieteicos uz 10km, kas būs labs sākums sezonai. Pagaidām šķiet, ka pilno maratonu šogad skriet neizdosies, ja nu vienīgi atradīšu kādu līdzenu trasi kaut kad pavasarī vai vasarā – nu tā ap Jauno gadu.
Tas, ka apkārt ir kalni, mudina noskriet kaut ko garāku un pa kalniem. Video par skrējienu apkārt Monblānam vispār bija tas, kas mani ievilka skriešanas (apsēstības?) pasaulē. Tagad, trenējoties šeit, es saprotu, kāpēc kalnu skrējieni ir tik populāri. Bet, lai cik vilinoši būtu pārbaudīt savus spēkus kalnos, turpināšu smagi jo smagi trenēties klasiskajiem šosejas skrējieniem – maratons zem 2:20 man ir vilinošāks. Tikai nesaprotu, kāpēc speciāli (nevis netīšām) atstāju Latvijā savus vienīgos trail apavus… bet līdzi man ir 4 pāri Nike šosejas apavi, kuri manā ‘stadionā’ baigo saķeri negarantēs. Bet tagad tie vismaz nav ziemas Nike un ir pareizais izmērs.
Nokļūt un būt šeit. Ir nereāla sajūta. Kanāda un Jaunzēlande – divas valstis, kas kaut kādā veidā man dzīvē ir ‘sekojušas’ un par sevi atgādinājušas. Mistiska mīlestība pret kalniem un sniegu. Kādreiz domāju, ka tas tāpēc, ka esmu dzimis janvārī. Bet, godīgi sakot, es šeit nejūtos kā atbraucis ciemos.
Evija, kad iedzer kafiju
Paldies par uzmanību. Ļoti gari sanāca. Ja kāds ir ticis līdz šejienei, apsveicu, Tu esi Jaunzēlandē!
Pērnsestdien, tik ļoti siltā un saulaini pavasarīgā laikā skrienot pa mežu, aizdomājos par elpošanas šabloniem, kādi raksturīgi skrējējiem. Man tādi ir trīs – lēnajos un mierīgajos skrējienos izmantoju šablonu 4+5 (ieelpa uz četriem soļiem, izelpa uz pieciem), ātrākos skrējienos, piemēram, maratona tempā, vados pēc šablona 3+4, bet pavisam ātrajos tempa un intervālu skrējienos, kā arī īsākās sacensībās nākas likt lietā šablonu 2+3. Šodien, protams, skrēju ar 4+5 un domāju – interesanti, pie kāda tempa man ar šo šablonu vairs nepietiktu skābekļa un nāktos to nomainīt pret 3+4? Protams, šī nav pirmā reize, kad tieši par šo domāju – ik pa laikam ienāk prātā, ka šis noteikti ir lielums, kas kaut ko par skrējēju pasaka.
Skaidrs, ka šeit nevaram runāt par kaut kādu abstraktu tempu, kas maina elpošanas šablonu neatkarīgi no citiem apstākļiem. Elpošanas šablons vistiešākajā mērā ir atkarīgs ne tikai no skriešanas tempa, bet arī no ārējiem apstākļiem – seguma, vides, temperatūras, reljefa un citiem –, kā arī no skrējēja fiziskās sagatavotības konkrētajā brīdī. Tāpēc, ja gribam šai lietai pieiet nedaudz zinātniskāk, būtu jāfiksē visi pārējie faktori (sauksim tos par ārējiem faktoriem), padarot elpošanas frekvenci atkarīgu vienīgi no skrējēja fiziskās sagatavotības un tempa. Tādā gadījumā novērotas izmaiņas tempā (sauksim to par tempa slieksni), pie kura skrējējam prasās mainīt elpošanas šablonu, nozīmētu izmaiņas (kāpumu vai kritumu) skrējēja fiziskajā sagatavotībā. Fiziķiem ļoti patīk eksperimentus izdarīt tā sauktajos ideālajos apstākļos – vakuumā, konkrētā temperatūrā utt. Mērot elpošanas šablonu maiņas sliekšņus, vakuumu laikam nepielietosim, bet sacīsim, ka ideālie apstākļi ir līdzens, ciets segums, nokrišņu trūkums, skrējējam patīkamākā skriešanas temperatūra, īsais skriešanas tērps.
Vēl viena svarīga lieta, kas atstāj acīmredzamu ietekmi uz elpošanas šablonu, ir kadence – jo lielāka kadence, jo lielāku tempu iespējams sasniegt pie noteikta šablona, jo gluži vienkārši elpots tiek biežāk. Tāpēc jāfiksē arī kadence. Ņemsim optimālo variantu – 180 soļi minūtē, kas nozīmē, ka pie šablona 4+5 viens pilns ieelpas/izelpas cikls notiek 3 sekundēs, pie šablona 3+4 tas notiek 2.33 sekundēs, bet pie šablona 2+3 – attiecīgi 1.67 sekundēs. Lieliski – starpības starp pirmo un otro šablonu un starp otro un trešo ir pilnīgi vienādas – divas trešdaļas no sekundes.
Līdzīgi kā sirdsdarbības frekvences pētījumos, kur runājam par aerobo un anaerobo maiņas slieksni, arī šajos elpošanas šablonu pētījumos ir izšķirami divi svarīgi sliekšņi – maiņa no 4+5 uz 3+4, kā arī maiņa no 3+4 uz 2+3. Tā kā Renārs Roze jau pirms septiņiem gadiem nodefinēja Renča skaitli, tādējādi šo īpašvārdu aizņemot, sauksim šos sliekšņus par attiecīgi Pirmo un Otro OreMan elpošanas šablonu maiņas sliekšņiem (jeb īsāk – Pirmais OreMan slieksnis un Otrais OreMan slieksnis). Tagad varam tos nodefinēt precīzāk.
Par Pirmo OreMan elpošanas šablonu maiņas slieksni sauc tempu, pie kura skrējējam, skrienot ideālos apstākļos ar kadenci 180 soļi minūtē un elpojot pēc šablona 4+5, sāk trūkt elpa.
Par Otro OreMan elpošanas šablonu maiņas slieksni sauc tempu, pie kura skrējējam, skrienot ideālos apstākļos ar kadenci 180 soļi minūtē un elpojot pēc šablona 3+4, sāk trūkt elpa.
Jā, zinu – te vēl joprojām paliek vieta subjektīvismam. Ko galu galā nozīmē augstākminētais termins `sāk trūkt elpa`? Pagaidām pieņemsim vienkārši, ka tas nozīmē to, ka normālā gadījumā skrējējs tagad labprāt elpotu biežāk. Teorētiski viņš vēl it kā spēj šajā tempā paskriet, elpojot pēc konkrētā šablona, bet droši vien ne vairs ilgi, jo skābekli sāk prasīties vairāk. Patiesībā tas nozīmē, ka ir iestājies brīdis, kad skābeklis strādājošiem muskuļiem tiek piegādāts lēnāk, nekā tas tiek patērēts, jeb, citiem vārdiem sakot, sākas skābekļa bads.
Kāds labums ir no OreMan sliekšņiem? Zinot savus sliekšņus, skrējējs var samērā viegli jebkurā brīdī pārliecināties par to, kādā formā viņš/-a ir. Atliek atrast ideālus apstākļus (vai tādus, pie kādiem viņš/-a zina savus sliekšņus) un pamēģināt paskriet ilgāku laiku ar dažādiem elpošanas šabloniem. Nav nepieciešams doties uz laboratoriju, kā tas ir gadījumā ar pulsa sliekšņu noteikšanu. Protams, precīzākus OreMan sliekšņus varētu noteikt laboratorijā, mērot skābekļa uzņemšanu un patēriņu, taču pieļauju, ka ikdienas skrējējam tas varētu nebūt pārāk svarīgi.
Kāda šeit ir sliktā ziņa? Tāda, ka OreMan sliekšņi vēl nav pietiekami labi izpētīti zinātniskajā literatūrā, līdz ar ko to fizioloģiskā nozīmība vēl nav tieši pierādīta. No otras puses, varam šo uzskatīt arī par plusu – galu galā šeit ir vieta plašam pētījumu laukam. Nešaubos, ka šis viss kaut kā sasienas kopā arī ar VO2Max jeb maksimālo potenciāli iespējamo skābekļa patēriņu. Varbūt šis korelē arī ar pulsa sliekšņiem? Ļaušu šo jautājumu izpētīt tiem, kas ikdienā skrien ar pulsometriem (tikai neaizmirstiet informēt mani par rezultātiem!).
Tā nu, domājot pats par saviem sliekšņiem, esmu empīriskā ceļā secinājis, ka Pirmais OreMan slieksnis man varētu būt kaut kur ap 4:30 min/km, bet Otrais OreMan slieksnis – ap 4:00 min/km. Tiesa, nekad man nav iznācis šo lietu notestēt ideālos apstākļos, tāpēc pieļauju, ka patiesībā šiem tempiem vajadzētu būt nedaudz ātrākiem.
Un kādi ir jūsu OreMan sliekšņi? Un ar kādiem elpošanas šabloniem jūs visbiežāk strādājat?
P.S. Jā, bet pieļauju, ka eksistē arī tempi, pie kuriem būtu jāpāriet uz šablonu 1+2, kas nozīmētu vienu ieelpas/izelpas ciklu tieši 1 sekundē. Man ar šādiem tempiem vēl nav iznācis saskarties, taču tad būtu jāievieš arī Trešais OreMan slieksnis. Vai jums ir kādreiz nācies skrējiena laikā elpot tik strauji?
Gadu noslēdzot, par mēneša skrējēja kandidātiem kļuva tie skriešanas pārstāvji, kuri ir spīdējuši zenītā ne tikai kādā konkrētā mēnesī, bet visa gada un ne tikai aizgājušā gada griezumā. Lai piedod pārējie, bet šis kandidāts bija grūti pārspējams. Kurš gan viņu nav pamanījis? Un, atzīstās, kurš vēl nav nonācis viņa bildēs? Vērojot fotogrāfijas viņa Facebook laika joslā, rodas sajūta, ka viņš ir klonēts, jo paspēj pabūt burtiski visur. Tā vien šķiet, ka viņam diennaktī ir iedalīts vairāk par 24h un lielākas enerģijas rezerves nekā lielai daļai citu cilvēku. Jāatzīstas, ka līdz šim arī nezinājām, tieši cik daudz. Ņemot vērā, ko viņš jau ir paspējis savā dzīvē piedzīvot un izbaudīt, gribētos domāt, ka intervējam kādu jau pensijas vecuma vīru (Marek, neņem ļaunā) – kamaniņas, golfs, riteņbraukšana, ziemas peldēšana, fotografēšana, skriešana… Ir skaidrs viens, ka ar vienu interviju ir par maz, bet centāmies. Mareks Gaļinovskis (MRX) arī savās atbildēs ir visaptverošs un entuziasma pilns. Lūdzu, uzlādējieties arī jūs, lasītāji! Lasīt tālāk.
Iedomājies, ka esi sakravājis koferi piedzīvojumam, par kuru tev ir visai maza nojausma, un sēdi uz tā kofera, gaidīdams izbraukšanas brīdi! Un tev nav ne jausmas, vai jāizbrauc šodien, vai pēc mēneša. Aptuveni kaut kāda tāda ir sajūta grūtniecības 9. mēnesī. Šoreiz pastāstīšu, kā man izdevās vai neizdevās no tā kofera nokāpt, lai padarītu ikdienas darbus un atrastu laiku arī atpūtai un sportam.
Koferis nav metafora, tāds patiešām uzrodas. Mēneša sākumā esmu dzemdību somu nokomplektējusi, uzlikusi virsū mātes pasi, un varu gaidīt dzemdības. Sīkulis var piedzimt 38. nedēļā, sīkulis var piedzimt 42. nedēļā, viņš var piedzimt jebkurā laikā tam pa vidu, un tas jebkurā gadījumā skaitīsies normāli. Esmu pilnīgs nervu kamols, man nepatīk neziņa. Izlasu, ka dzemdību priekšvēstneši varot būt nevēlēšanās doties tālāk prom no mājām, kā arī ligzdas ierīkošanas sindroms. O jā, man ir abi! Vai katru dienu dodos uz veikalu, lai sapirktu visu nepieciešamo gan dzemdību somai, gan arī mazajam hiēnēnam. Tā soma jau ir pārbāzta, bet tur nebūt nav viss no slimnīcas saraksta! Atļaujos pozīciju “vāzes ziediem” aizstāt ar krustvārdu mīklām. Nevajag man nekādus ziedus! Izrevidēju savu lielo skapi, savas lupatas sastūķēdama plauktos tā, ka no aizmugures neko nevar paņemt. Tas tiek darīts, lai varētu smuki sakārtot bērna drēbes. Tas ir kā apburtajā lokā – jo vairāk rosos, jo lielāks stress mani pārņem, un tas liek rosīties vēl vairāk. Prasīties prasās pēc brīvas nedēļas nogales kaut kur pie dabas, bet man ir bail doties tālākā ceļā. Bailes braukt prom arī attur mani no sacensībām – negribu pat stāvēt malā un skatīties, kā skrien citi. Runājot par dzemdību priekšvēstnešiem, izrādās, ka par lielo dienu var liecināt jebkas. Un var arī neliecināt.
Lai nomierinātos, apzināti izvēlos veikalus, kas ir vairāku kilometru attālumā. Lai nopirktu vēl pēdējos niekus, man pāris stundu jāpavada pastaigā, un tā vismaz ir fizkultūra. Staigāšana patīkami nogurdina, un naktī ir iespējams gulēt. Dažreiz. Kad ir nopirkts viss, izdomāju, ka gribu cepumus, un atkal eju uz veikalu, bet tie pārtikas veikali ir pārāk tuvu. Nekas, labāk tā, nekā nekā!
Skriešana ir samazinājusies līdz jūdzei vienā piegājienā. Skrienu ar tempu ap 7:00min/km. It kā jau varētu vairāk un/vai ātrāk, bet man atkal ir bail. Īsti nespēju nodefinēt, no kā man ir bail, bet laikam no tā, ka es varētu aizskriet pārāk tālu vai pārāk piekust, un varētu sākties dzemdības, bet es nebūtu iegājusi dušā. Vēl man ir bail pēdējā mēnesī dabūt strijas uz vēdera, tāpēc drošībai skriešanas laikā lietoju pretīgo grūtnieču jostu, kā arī minimālos apavus, jo man ir bail uzticēties amortizējošām botām. Kāpēc vēl skriet, ja man ir bail? Tāpēc, ka man vajag izvēdināt galvu, un citus paņēmienus es nezinu. Kad es eju garajās pastaigās, man pa galvu maļas visādas dzemdību domas, tāpat kā tad, kad es sēžu, ēdu, lasu grāmatu, risinu krustvārdu mīklas vai mēģinu gulēt. Skrienot gan arī neizdodas pilnībā atslēgties, bet kaut kā domas reizēm aizpeld arī uz citām tēmām. Koncentrējos uz nepaklupšanu apvienojumā ar skatīšanos uz parka augiem, tāpēc gadās pat laikā nenoreaģēt, kad mani sveicina kāds pazīstams skrējējs. Man gluži vienkārši vajag ik pa laikam izskrieties, lai nenonāktu trakomājā! Skrienu savu jūdzi pa vienu maršrutu, bet vienreiz ir pārmaiņa – kilometrs pa Jūrmalas tālo galu. Mežs, purva tuvums un lietus. Es tik sen nebiju skrējusi pa lietu! Tik svaigs gaiss! Tāda brīvības sajūta! Gribas paskriet vairāk, bet atkal mani nobremzē kaut kādas bailītes – ja nu man sākas dzemdības Kauguru mežā? Fui!
Vienā brīdī gaidīšanas stress ir tik sakāpināts, ka kaut kādam lūzumam ir jānotiek. Šoreiz viss mierīgi. Kārtējā pārbaudē daktere parāda mums ar vīru ekrānā mūsu bērniņu, sīki izskaidrodama, ko mēs redzam. Redzam, ka viss ir kārtībā. Ar placentu arī viss ir kārtībā, hiēnēns droši var augt un pieņemties spēkos, un neizskatās, ka taisītos dzimt šodien. Un viss, iestājas miers! Daktere iesaka izbaudīt to, ka man nav nekādu ierobežojumu. Citām grūtniecēm viņa iesakot atturēties no cukura, jo varot redzēt, ka ir par daudz, bet es varot droši stūķēt galvā augļus un ogas. Iepriekšējā mēnesī rakstīju par slimnīcu epopeju. Arī tur pamazām iestājas mieriņš. Es teikšu tā – tikt kaut kādā jēgā ar dakteriem ir grūtāk, nekā 9. mēnesī uzvilkt zeķes, sēžot uz grīdas! Katrs pats par sevi liekas gudrs, bet viņiem ir tieksme apšaubīt kolēģu kompetenci. Nezinot, kam lai tic, atceros, ka mana bērnības draudzene ir ārste, kas izglītību ieguvusi šajā gadsimtā, pazīst mani un manas pataloģijas nu jau 25 gadus, prot paskaidrot, kāpēc nav normāla mana spēja saliekt kājas īkšķi C burtā, un kā reiz ir specializējusies tieši jomā, kas man šobrīd dara bažas. Nolemju uzticēties viņai, un viņa paskaidro, ka pa lielam ar mani un grūtniecību viss ir kārtībā, un speciāla aprūpe nav obligāti nepieciešama. Eh, nebūs man ērtu dzemdību kūrortveida slimnīcā ar saules apspīdētām priedēm aiz loga un īpašu aprūpi… It kā jau varētu uzstāt, bet man jau vairs negribas. Vienreiz dzīvē pamēģināju būt caca un nīkule, bet nesanāca. Ka nav, ta nav! Meklēju situācijā rēcīgo pusi, kā jau parasti. Bāžu vien čemodānā savus traukus un tualetes papīru, jo tuvīnajā slimnīcā tādas ekstras pacientiem nepiedāvā, un priecājos, ka vismaz tā slimnīca ir tik tuvu, ka, ja nu kas, varu ņemt to koferi pie rokas un ar kājām iet uz dzemdību nodaļu, cerot, ka tas priekšmets neuzsprāgs, jo tur iekšā ir trīsreiz vairāk lietu, nekā ņēmu līdzi uz sacensībām Āzijā.
Ja neskaita to, ka pastaigu maršrutos man obligāti jāieplāno kāda tualetes vieta, fiziskā ziņā jūtos labi. Lielais vēders mani nenomoka, un es nejūtos kā pēdējā nīkule. Pēdējās nedēļās gan atgriežas tāda grūtniecības blakusparādība kā atvilnis – nekontrolēta barības nākšana atpakaļ pa barības vadu, jo tas vārstulis nenoslēdzas. Kad esmu mājās, vēl nekas, bet vienreiz tas gadījās skrienot! Labi, ka 9 mēnešu laikā esmu lieliski apguvusi vēmekļu rīšanas prasmes, jo es galīgi negribētu būt galvenais personāžs ainā, kur grūtniece skrien, ļaužu pilnā ietves malā izvemjas un skrien tālāk. Kādā citā reizē mana grūtnieču josta žāvējās uz striķa, tāpēc skrēju bez tās. Tuvojoties mājām, man vēderā sāka nepatīkami vilkt. Nobijos un pārgāju soļos. Kamēr tiku līdz mājām, jau biju sapratusi savu domāšanas kļūdu. Es neskaitāmas reizes esmu skrējusi bez jebkādas vilkšanas, tāpat man ir vilcis reizēs, kad daru kaut ko citu. Kad nu vienreiz abas lietas notiek reizē, nevajag uzreiz izdomāt kaut kādu cēloņsakarību! Vēdera vilkšana atkārtojas arvien biežāk visdažādākajās situācijās, un pie ārsta noskaidroju, ka tieši tā tam arī esot jābūt pēdējās nedēļās.
Skriet visu laiku vienu un to pašu sīkaplīti apnīk, tāpēc vienreiz izdomāju, ka simts gadus nav būts uz nevienu koptreniņu. Divplākšņiem 222. treniņš, kurā paredzēts izskriet kaķa figūru. Man ļoti patīk kaķīši! Spēka pietiek, lai izskrietu kaķa dibenu un pusotru kāju. Liels ir mans pārsteigums, kad tie izrādās veseli 3km. Bariņā viss ir vieglāk! Pēdējais skrējiens tiek veikts 41. nedēļā – saulīte rudenīgi silda gaisu, tik jauks laiks ārā, ka nevar neskriet! Kilometrs pa rajonu. Beigās ir bruģis un nobīstos – tik sen nav skriets pa grumbuļiem! Bet kopumā viss ir forši. Pārtraucu vispārēju skriešanu ne tāpēc, ka nevarētu vairs paskriet, bet tāpēc, ka kaut kādas iesnas esmu saķērusi, un šajā stāvoklī labāk uzmanīties vairāk.
Ikdienu aizpildu pārsvarā ar gulēšanu. Apzinos, ka drīz vairs to nevarēšu izbaudīt, tāpēc tagad guļu gan pa nakti, gan pa dienu. Tā kā nav jāiet uz darbu, miega ritms pamazām pielāgojas manam dabīgajam – gulēt līdz pusdienlaikam un ļoti ilgi. Ja pūču būšanu vēl sabiedrība spēj apjēgt, tad to, ka dažiem cilvēkiem vajag vismaz 9 stundas, lai izgulētos, mazgulētāji nekad nesapratīs. Tas nav tā, ka vienkārši vajag celties augšā, un viss. Lai vai kas, tās 9 vai vairāk stundas vajag, un tagad es tās guļu ar lielāko prieku. Nez, kad atkal tā varēs!
Gatavojoties lielajai dienai, sāku dzemdības salīdzināt ar ultramaratonu. Abos gadījumos zinu, ka tas būs kaut kas traks un neaizmirstams. Abos gadījumos zinu, ka tas man prasīs nezināmu skaitu stundu, visus fiziskos un morālos spēkos, un kaut ko pat vēl vairāk. Es zinu, ka man liksies, ka es vairs nevaru, bet tomēr kaut kā kustēšos uz priekšu. Un tas būs kaut kas nenormāls! Patīkamākā atšķirība – šoreiz es ar mediķiem būšu uz vienu roku. Nevajadzēs smaidīt, tēlot, ka viss ir skaisti, un mukt prom pēc iespējas ātrāk. Ja ultramaratonā mediķis mani noņems no trases, es palikšu bez finišētāja medaļas. Ja mediķis mani neitralizēs dzemdībās, es vienalga tikšu pie sava bērniņa, un es piekrītu skrienošo grūtnieču grāmatā rakstītajam, ka tā ir labāka balva par jebkuru finišētāja medaļu vai kreklu – pat, ja tam kreklam ir garās piedurknes. Ak jā, un bail taču ir arī pirms ultrām! Laikam esmu riktīga zaķpastala, jo bailes ir dominējošās emocijas 9. mēnesī. Ļoti ceru, ka ultru pieredze kaut kādā mērā palīdzēs man dabūt hiēnēnu ārā no sevis. Lai rastu sevī pārliecību, uzplijos māmiņām, lai pastāsta, kā tas ir. Es neticu tiem skaistajiem, apgarotajiem radību stāstiem ar ēterisku noskaņu, nu neticu un viss! Man vajag kaut ko skarbāku, tāpēc mērķtiecīgi lasu un klausos šausmu stāstus. Trakākais bija par akūtu ķeizargriezienu ar nestrādājošu anestēziju. Jā, šajā gadsimtā! Jo vairāk klausos, jo vairāk saprotu, ka ar šausmām un bailēm mēs katrs saprotam kaut ko citu. Varbūt vajadzēja klausīties apgarotos stāstus? Varbūt tur būtu tas, no kā baidos es? Bet varbūt tiešām nav nemaz tik traki?
——-
Nu jau esmu atpakaļ no slimnīcas, hiēnēns čuč un ļauj man pabeigt rakstu sēriju. Par hiēnēnu īsti vairs negribas viņu saukt, jo viņam ir skaists vārdiņš – Ernests. Pats arī tik skaists, ka pat dakteri savā starpā runāja, ka dikti smuks esot. Un es tā uztraucos, ka tik man nepiedzimst neglīts bērns! Uztraucos arī par strijām uz vēdera, kuru man nav, uztraucos par izstaipīto ādu, kas man ir, un vēl uztraucos par lieko svaru. Grūtniecības laikā pieņēmos par 12 kilogramiem, no kuriem 7 atstāju dzemdību nodaļā. 5 nometami kilogrami – tas ir tīri labs rādītājs. Viens maratons, un kārtībā! Tad vēl tie 3 svētku kilogrami, kurus es plānoju nomest janvārī… Nometīšu! Uztraucos arī par attiecībām ar vīru. Man paveicās – man ir lielisks vīrs.
It kā gribēju pēdējā rakstā dot kādus ieteikumus citām grūtniecēm, bet sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi. Katram savs. Var pirkt rāpuļus par 45 eiro, var pirkt rāpuļus par 45 centiem. Var slēgt līgumus ar vecmātēm un ārstiem, var dot vaļā pa naturālo. Var skriet un var neskriet. Vienu gan es ļoti ceru – ka šī rakstu sērija iedrošinās citas grūtnieces turpināt nodarboties ar lietām, kas viņām sagādā prieku. Jā, var būt bailīgi, bet vajag tikai meklēt informāciju, jautāt, šaubīties un noskaidrot. Var izrādīties, ka biedējošās lietas patiesībā nāk tikai par labu! Skriešana palīdzēja man saglabāt fizisko un garīgo veselību grūtniecības laikā. Grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, dakteri pat brīnījās par manu labo formu. Bērniņš piedzima pilnībā vesels. Es darīju patīkamas lietas, es satikos ar cilvēkiem, es braucu uz pasākumiem, es izbaudīju grūtniecības laiku! Brīžiem bija ļoti, ļoti grūti, bet es zināju, ka vaļasprieks ir labākās zāles. Ja nu tomēr kāds grib padomu vai ieteikumu, tad droši var man rakstīt, es palīdzēšu, ja vien varēšu!
Viens ieteikums gan būs. Kā sagatavot vīru grūtniecībai – iekļauj viņu savā ultramaratona atbalsta komandā! Tur viņi lieliski iemācās ļaut sievai darīt nenormālas lietas, no acīm nolasa vēlēšanās un prot tās atšķirt no vajadzībām, atrod īstos atbalsta vārdus, prot izraut apelsīnu sulu no nekurienes, nedusmojas par skarbiem vārdiem, vāc pēc finiša un ir redzējuši, kā sieva izskatās galīga spēku izsīkuma stāvoklī, ar melniem lokiem zem acīm, pārgurumā trīcošām rokām, stīvām kājām, sasvīdušiem matiem un streikojošu vēderu. Un viņi zina, ka sieviņai tikai vajag ļaut izgulēties un paēst, lai viņa atkal kļūtu mīļa un skaista.
Ar to nu mazā hiēnēna stāsts par dzīvošanos skrienošas mammas vēderā ir galā. Ceru, ka kādam mani raksti bija noderīgi! Tiekamies maratonā!
Atkal ir pienācis brīdis, kad pēc skrējiena smaids nepazūd vēl vairākas dienas. Paskatījos rezultātos – šogad biju ātrākais no Latvijas un vispār Baltijas (lai neteiktu, ka vienīgais). Šie abi iemesli ir pietiekoši nopietni, lai uzrakstītu kādu rindu arī citiem interesentiem. Lasīt tālāk.
Pērnsestdien, tik ļoti siltā un saulaini pavasarīgā laikā skrienot pa mežu, aizdomājos par elpošanas šabloniem, kādi raksturīgi skrējējiem. Man tādi ir trīs – lēnajos un mierīgajos skrējienos izmantoju šablonu 4+5 (ieelpa uz četriem soļiem, izelpa uz pieciem), ātrākos skrējienos, piemēram, maratona tempā, vados pēc šablona 3+4, bet pavisam ātrajos tempa un intervālu skrējienos, kā arī īsākās sacensībās nākas likt lietā šablonu 2+3. Šodien, protams, skrēju ar 4+5 un domāju – interesanti, pie kāda tempa man ar šo šablonu vairs nepietiktu skābekļa un nāktos to nomainīt pret 3+4? Protams, šī nav pirmā reize, kad tieši par šo domāju – ik pa laikam ienāk prātā, ka šis noteikti ir lielums, kas kaut ko par skrējēju pasaka.
km 
-