Skrējēju sezonas noslēguma balles loterija man atnesa vēsti, ka 2016.gadā skriešu ultramaratonu Rīga – Valmiera. Tiesa, pie šāda lēmuma pēc divu gadu garumā ilgušām pārdomām biju nonācis arī pats. Pieļauju, ka vistuvākajā laikā jautājums par piedalīšanos varētu nodarbināt arī citu skrējēju prātus, tāpēc, lai atvieglotu lēmumu pieņemšanu tiem, kuri vēl nav pārliecināti par savu izvēli, īsumā mēģināšu pastāstīt par to, ar ko, manuprāt, ultramaratons atšķiras no maratona. Turpmāk izklāstītais varētu nebūt aktuāls tiem, kuri skrien jau visu mūžu un/vai cīnās par godalgotajām vietām. Viņi paši apzinās, uz ko piesakās, tāpēc tālāk rakstīto var nelasīt. Manas pārdomas vairāk domātas tiem, kuri sākuši skriet salīdzinoši nesen un kuri pagaidām par maratonu tālāk vēl nav tikuši.
Esmu pārliecināts, ka doma skriet ultramaratonu Rīga – Valmiera, ja pirms tam nav skriets maratons, nav pat apspriežama. Vēl vairāk, pirms ultramaratona 107km garumā būtu vēlama kāda 50-75 km sacensību skrējiena pieredze, jo ultramaratonam no maratona ir daudz būtisku atšķirību, un no fizioloģiskā, psiholoģiskā un loģistikas viedokļa tas ir pavisam kas cits. Ir liela starpība – nepārtraukti skriet aptuveni četras vai arī desmit un vairāk stundu no vietas.
Sirds. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet vismazāk būtu jāuztraucas par iespējamajām problēmām ar sirdi. Ultramaratonos parasti pulss ir zemāks, nekā skrienot citas distances, un tie, kam ir kādas problēmas šajā jomā, visticamāk, ir jau “atbiruši” satelītskrējienos vai pusmaratonos, līdz ultrām nemaz netikuši. Turklāt skrējējiem, kuri jau skrien daudzus gadus, sirds muskulis un asinsrites sistēma parasti ir labi attīstījušies. Man, piemēram, maratonos parasti vidējais pulss ir ap 75% no maksimuma, ultrās diezgan ilgu laiku pavadu ar pulsu 50% – 60% no maksimuma.
Par ko būtu vērts noteikti nopietni padomāt un praksē notestēt, ir vēders. Skrienot maratonu, enerģijas iegūšanai pamatā tiek izmantoti ogļhidrāti, kuri var tikt uzņemti distancē pietiekamā apjomā ar želeju un sporta dzērienu palīdzību. Ultrās ar to vien nepietiks, jo vairāk tiek dedzināti tauki un skrējiena laikā nepieciešama arī tradicionālā ikdienā lietojamā pārtika. Te tad arī ir liela varbūtība iedzīvoties problēmās, jo ilgi skrienot tā vien prasās ik pa laikam uzēst ko sāļu, reizēm skābu vai ko saldu. Un pēc tam atkal sāļu… Kartupeļu čipsi, marinēti gurķi, olīvas, cepumi, rozīnes, banāni, sviestmaizes, zupa, putra, pasta… tas ir tradicionālais uzkodu punktu piedāvājums un vienlaikus lielais pārbaudījums kuņģa un zarnu traktam. Nedrīkst aizmirst, ka skrienot daudzas stundas no vietas, asinis no gremošanas sistēmas ir novirzītas uz muskuļiem to nepārtrauktas darbības nodrošināšanai, kā arī uz ādu termoregulācijai. Jāapzinās, ka gremošana skriešanas laikā ne tuvu nav organisma prioritāte un tā notiek “pa roku galam”. Tāpēc nav jābrīnās, ka – līdzīgi kā citās jomās – no paviršības līdz kļūmei ir tikai viens solis un brāķis vēdera darbībā, kad asinsritē nokļūst vielas, kurām tur normālos apstākļos būt nevajadzētu un kuras izraisa nelabumu, ir visai bieži sastopama parādība. Apēstais var gan uzkrāties kuņģī un gulēt tur kā akmens, gan gluži pretēji – strauji virzīties uz leju, izraisot caureju un/vai krampjus vēderā. Pat tad, ja radušos problēmu izdodas uz laiku apturēt vai atrisināt, tad nebūt nav izslēgta varbūtība, ka pēc kāda brīža atkārtosies atkal un atkal. Ir labi sevi jāpazīst, lai “pierunātu” kuņģi labi strādāt arī ekstrēmos apstākļos desmit un vairāk stundu garumā.
Iespējamo nepatikšanu saraksts neaprobežojas tikai ar vēdera problēmām. Jo garāks ir ultramaratons, jo vairāk iespēju iedzīvoties citās nelaimēs. Pie tādām varu minēt sasitumus, noberzumus, nozilinātos nagus, krampjus un tamlīdzīgas likstas. Tās ir nepatīkamas, taču pieciešamas – nav gadījies sastapt nevienu, kurš tikai tādēļ vien būtu izstājies. Tomēr ir liela starpība, saprotot, ka tas sīkais akmentiņš, kas iekļuvis kurpē, maratona gadījumā berzīs tikai vēl aptuveni stundu vai divas, kas atlikušas līdz finišam, vai arī desmit stundas, kas jau šķiet vesela mūžība.
Sliktāk ir ar sastiepumiem, izmežģījumiem un stresa lūzumiem, jo pat tad, ja, pārvarot sāpes un/vai rijot tabletes, izdodas finišēt, atlikusī sezonas daļa parasti tiek pazaudēta. Esmu pārliecināts, ka praktiski katrs no mums šajā sakarā var nosaukt kādu piemēru. Skrienot ilgi un vienveidīgi nodarbinot vienus un tos pašus muskuļus, kaulus, locītavas un saites, ir skaidrs, ka kaut kad kaut kas pirmais neizturēs šo slodzi. Svarīgi ir sevi pazīt un saprast sāpju raidītos signālus un pieņemt atbilstošus situācijai lēmumus.
Maratoni visbiežāk tiek skrieti pilsētās, un tajos piedalās vairāki tūkstoši skrējēju. Skrējiena laikā parasti vienmēr turpat blakus vēl ir kāds – gan skatītāji, gan citi skrējēji. Ultramaratonos, ja vien nav jāskrien pa vienu nelielu apli, lielu laika daļu, tajā skaitā arī ultramaratonā Rīga – Valmiera, būs jāpavada vienatnē. Tas var nozīmēt, it īpaši ja jāskrien naktī, mežā, tumsā, ārpus apdzīvotām vietām, saklausot dīvainas un iztēli rosinošas skaņas, vērojot neparastas ēnas – arī psiholoģiska rakstura problēmas. No tām nav tālu arī līdz halucinācijām. Es saprotu, ka krūmos nevar būt klavieres vai pulkstenis ar dzeguzi tāpēc, ka tur tie vienkārši nevar būt. Taču es nesaprotu, kāpēc daži mūsu kluba biedri joprojām turpina mani apcelt, pārjautājot – vai tie gulbji, kurus es redzēju, gadījumā, nebija rozā krāsā. Es joprojām netieku gudrs, kāpēc neviens cits nav redzējis to, kas man ir bijis tik acīmredzams! Tāpēc skrējējiem, kuri ultramaratonu skries pirmo reizi, ir jābūt gataviem psiholoģiski situācijām, kurās viņiem iepriekš līdz šim nav gadījies būt. Pie šī paša vēl var piebilst, ka motivācijai ir jābūt īpašai, jo arī skriešanas temps būs lielākajā daļā distances atkarīgs tikai un vienīgi no paša. Nebūs spiediena par to, ka šī distance ir jānoskrien tik un tik stundās un minūtēs tā, kā nereti mēs plānojam savu finiša laiku maratonos.
Par piemērota apģērba un apavu izvēli, citām līdzi ņemamām lietām es nerunāšu, jo šī tēma ir bezgalīga. Tikai piebildīšu, ka, ja maratonu var noskriet, pa ceļam neko nenovelkot vai neuzvelkot, tad ultramaratonā, it īpaši dienas/nakts režīmā vai otrādi, praktiski tas nav iespējams.
Parasti jau ir tā, ka nelaime parasti nenāk aicināta un nenāk arī viena. Tāpat gadās, ka, cīnoties ar vienu problēmu, iznāk uzrauties uz citu. Piemēram, tipiska iesācēju kļūda ir, sajūtot to, ka kājā gatavojas iemesties krampis, tukšā dūšā tiek iedzerts magnijs. Rezultātā krampju nav, taču ir problēmas ar vēderu. Šādu iespējamo kombināciju ir daudz.
Tas, kurš ir gatavs visiem iepriekš minētajiem un arī citiem garajā ceļā iespējamajiem izaicinājumiem, manuprāt, var apsvērt jautājumu par pieteikšanos ultramaratonam Rīga – Valmiera.
Septembris mums bija raibs – čempionāti, daudzdienu sacensības, maratoni, kalnu skrējieni un vienkāršas sacensības. Žūrijai jautājām:
kas bija spilgtākais notikums un sasniegums septembrī?
essnee 10h06min Pasaules čempionātā 100km?
shahs 3 dienu piedzīvojumi Britu salās, pieveicot 216 km?
Kampara atgriešanās ierindā ar 2:46 maratonu Latvijas čempionātā (Valmierā)?
vai CET uzvarētāja Droppy 4.vieta Norvēģijas kalnu 84 km?
Žūrija balsoja un lēma, ka kronīti par piedzīvojumiem septembrī liksim dāmai, kura prot atrast visādus interesantus pasākumus, jo viņai nepatīk skriet pakaļ modei. Tāpēc viņa aizskrēja uz Bikstiem nevis Valmieru, iespējams, tāpēc pērn brauca uz Lavaredo nevis Monblānu. Un šogad viņa pavēra jaunus apvāršņus, piedaloties swim-run sacensībās Norvēģijas fjordos. Varbūt kāds teiks, kas gan tas par sasniegumu, jo meitenes nefinišēja, nespējot iekļauties kontrollaikā, bet uzskatām, ka sasniegums tāpat ir iespaidīgs. Kaut vai uzdrošināšanās un treniņu dēļ vien. Nu un tagad – septembrī viņa atkal pieveica ko netradicionālu – trīsdienu skrējienu, kurā pievarēja 216km. Jūsu uzmanībai mūžam smaidīgā un neatkarīgi no distances garuma un noguruma pakāpes trasēs mūžīgi dejojošā shahs jeb Inese Gulbe.
Protams, ka šajās sacensībās es neuzvarēju (par uzvaru šajās sacensībās es sauktu 1.vietu savā V40 vecuma grupā). Taču man ir sajūta, ka es zinu, kā to izdarīt. Es pielaidu divas kļūdas – vienu klasisko, otru īpašo, bet rupjo. Par to tad arī manā rakstā. Lasīt tālāk.
Es nezinu, kas man bija noticis, bet kaut kādā prāta aptumsumā es pieteicos uz 80km skriešanu Cēsu eco trailā. Laikam gribēju pierādīt sev, ka mans pirmais ultramaratons nebija nejaušība, bet gan likumsakarība, lai gan pirmo ultru tai brīdī pat vēl noskrējusi nebiju (bet pieteikusies biju).
Uz sacensībām braucu ar skepsi. Man nepatika tas, ka, vēlēdamās ietaupīt, es laicīgi pieteicos, bet beigās izrādījās, ka tieši tā es esmu pakāsusi naudu brīdī, kad man tās galīgi nebija. To es vēl kaut kā pārdzīvotu, bet startu 10:00 kopā ar pārējiem nu gan nekādi. Es visā nopietnībā biju ieplānojusi finišēt 14h kontrollaikā un viss. Galīgi nevilinoši. Pirms starta vēl izrādījās, ka vīriešu un sieviešu krekli ir absolūti vienādi, nesamērīgi milzīgi un, izsakoties Ivetas vārdiem, noder tikai tam, lai pretējais dzimums riebumā novērstos. Tomēr kopējā svētku atmosfēra ir laba un uz starta līnijas stājos ar smaidu un patīkamām gaidām sevī. Man vēl bezķeksī viens pienāk klāt un saka, ka man esot skaisti auskari, un jautā, vai tiešām es tajos skriešu. Skriešu gan!
Startā kājas pašas nes uz priekšu, bet saprotu, ka jābremzē. Arturs mani pamāca, ka pirmā puse jāskrien lēnāk par treniņu, otrā ātrāk, bet pēdējie 20km vispār jānesas. Kā tad! Es gribētu redzēt kādu, kurš kaut ko tādu ir spējīgs izdarīt! Pirmie kilometri paiet nemanāmi. Brīnos par cilvēku, kurš taisa selfijus un mēģina atzīmēties feisbukā. Kaut kas tāds līdz manai saprašanai nespēj nonākt. Bet man forši! Pirmajā slapjumā iežampāju pusi botas melnajos dubļos. Tad jau nav vērts pa slideno baļķi iet, lecu tāpat pa dubļiem. Aiz manis kalnā kārpās Edgars un Rimants. Viņus es vēl daudzreiz satikšu. Pirmajā bufetē nonākam aizelsušies. Kā, pie velna, es iedomājos noskriet 80km, ja pēc 15 jau mēle pār plecu, kaut gan skrēju it kā prātīgi? Nofotografējamies. Vēl smaidīgi.
Pēc dzeršanas punkta bariņš ir izklīdis un es lēkāju tik tālāk. Atceros, ka pirms gada, skrienot 30km, man likās traki grūti. Tagad normāli. Esmu uztrenējusies. Ik pa laikam satieku kādu skriešanas draugu, pārmiju kādu vārdu. Piespiežu sevi kaut ko ieēst – gan soma vieglāka, gan arī pamācības skan galvā – “jādzer, pirms slāpst, jāēd, pirms esi izsalcis”. Ap 20.km sajūtu, ka man mazdrusciņ beržas soma pret lāpstiņu. It kā tak testa skrējienos izmēģināju, bija viss kārtībā. Un man krekliņš ar puspliku muguru! T-kreklu no somas biju izmetusi, lai vieglāk nest, jo es tak tāpat negribēšu pārģērbties. Ko lai saka, stulbs lēmums. Bet nav jau tik traki!
Pie kapiem, kur pirms gada negribot noīsināju distanci, šogad marķējums ir nevainojams, un ir labi saprotams, ka jāgriežas skriešanai gandrīz pretējā virzienā. Kad atdalās pusgarās distances veicēji, pa īstam saprotu, ka skrienu ultramaratonu. Jā, tā ir laba sajūta. Jūtos labi, kājas nes uz priekšu. Pie 30km atzīmes piefiksēju, ka kilometru zīmes ir ik pa 5km. Ļoti labi. Noķeru Rimantu un Edgaru, paskrienam kopā, parunājamies. Sākas Cīrulīšu dabas takas. Mute vaļā, cik pasakaini! Brīnums, ka nenokritu. Pienāk apvidus, kur esmu skrējusi orientēšanos. Tas jau kā vecajiem orientieristiem – par katru mežu stāsts. No vienas puses jauki, jo skaisti, no otras puses, zinu, kas te par reljefu… Bet klāt jau ir nākamā bufete! Vēl ir spēks smieties un jokoties.
Pēc ēšanas ar lecienu tieku pāri kontrollaika paklājam un ieraugu trasi. Bāc. Pa kalnu lejā un otrā pusē augšā. Solīti pa solītim, ar mēli pār plecu, nebeidzams kāpums. Skats brīnišķīgs! Un otrā pusē atkal lejā. Un augšā. Atceros, ka Lelde pieteica nemeklēt visādus augus, bet viņi jau paši nāk klāt! Aizsargājamās purva dzeguzenes visā savā krāšņumā! Līdzskrējējam manas niecīgās botānikas zināšanas šķiet ievērības vērtas. Serpentīns lejā pa kalnu. Brīžiem sāku apjukt un šaubīties, vai skrienu pareizi, bet ir, ir viss kārtībā. Ilgi gaidītā 35km atzīme. Sāku apjaust, ka organisms no manis grib izvadīt slāpekļa šķīdumu. Nu ja, kaut kur jau tam izdzertajam ūdenim ir jāpaliek. Nospriežu, ka jāsagaida 40km atzīme un jānosvin puse distances ar kaut ko baudāmu – krūmiem. Sāk spiest arvien vairāk, nolemju ilgāk negaidīt un lūkojos pēc eglēm. Atrodu piemērotu brīdi, kad neviena nav ne priekšā, ne aizmugurē, un sprūku kokos. Atvieglojumā kaifoju. Cik laaaabi…. “Gunčī, tev viss kārtībā?” – atskan no ceļa. Jā. Viss kārtībā! Sakārtojos un ķeru tos čaļus ciet. Kārtējo reizi. Sākas kaut kāds reversais posms. Pamanām, ka pretējā virzienā ir kilometru atzīme. Vai mēs tiešām skrienam pareizi? Brīvprātīgais saka, ka jā. Paēdu un teciņiem dodos uz priekšu. Mežs mainās un kļūst vēl skaistāks. Brīnumskaists! Skrienu viena pati, sākas kaut kāda upe. Atceros trases aprakstu – sākumā jāskrien gar Amatu, bet atpakaļceļš būs tieši gar Gauju. Tā ir Gauja vai Amata? Kurš to, ellē, var saprast? Atkal sāku šaubīties. Nolemju pielietot savas pēdu dzīšanas prasmes un vēroju, uz kuru pusi ir skrējuši konkurenti. Skaidrs, ir viss pareizi. Bet kur ir tā 40km atzīme? Nav! Toties ir 45km. Patīkami. Viens čalis zemē sēž un staipa kāju. Sarāvis krampī. Drūmi. Drīz jau kārtējā bufete ar laipniem brīvprātīgajiem. Liekas, ka katrs nākamais kontrolpunkts ir foršāks par iepriekšējo, bet tad saprotu, ka tas korelē ar noguruma pakāpi. It kā varētu vēl dzeršanas sistēmu neuzpildīt, bet ūdens nekad nevar būt par daudz. Uzpildos, vēl kaut kur pagrozos, un Rimants ar Edgaru mani dzen pa priekšu, lai es viņus atkal neapdzītu. Nu labi. Viņi izskatās jau krietni sagurušāki, nekā bija sākumā. Nodomāju, ka gan jau es arī. Vēl uzzinu, ka tagad būšot 2 lielāki kāpumi. Aiziet!
Kāpumu ir daudz, bet nospriežu, ka tie vēl neskaitās. Rāpjoties cauri kārtējai gravai, man gandrīz sanāk skaļi smieties, jo atceros, ka par šito man dos Monblāna punktus. Kāds vēl Monblāns? Mainu tos punktus pret plakanu, klasisku maratonu! Ultra nav nekāda likumsakarība, tā ir sagadīšanās! Kaut kādi bīstami, sapuvuši tiltiņi, kaut kādas sīkas tērcītes, kaut kādi melnie dubļi. Skats gan kā no bilžu grāmatas. Nolemju, ka šeit ir vērts atgriezties vēl. Taka kļūst šaurāka. Iemīts šaurs celiņš caur sutīgiem, gariem augiem, kas skaras klāt. Paskriet grūti, kaut kāds pusriksītis, pussolītis. Nevaru vien sagaidīt, kad varēs normāli skriet. Nu nav un nav kārtīga ceļa… Brīžiem aizskatos un turos pie smilgām, lai nenoripotu pa krauju Amatā. Taka iet gar pašu kraujas malu. Traki. Apdzenu vienu čali, kurš iet un ēd. Vēlāk viņš apdzen mani, kad es eju un ēdu. Tā visu laiku. Kāpumi, kurus esmu klasificējusi kā lielos, jau sen ir vairāk par diviem, tā ka neko es vairs nesaprotu. Kilometri kļūst arvien garāki un garāki. 50km atzīme… Nu bāc! Vismaz tā taka vienreiz beigsies? Gandrīz norauju uz mutes, bet tas tikai gandrīz. Noķeru vēl cilvēkus, kaut kādi cilvēki noķer mani. Visi tādi mazrunīgi, bet apņēmīgi. Fotogrāfs saka, ka līdz ēšanai nepilni 4km. Priekā lēkšoju uz priekšu un ieraugu 55km atzīmi. Nopietni? Nujā. Un tad ir kāpums. Kāpums ar lielo K. Augšu nevar redzēt. Jo augstāk kārpos, jo augstāka augšpuse paveras. Gluds, slidens kalns. Brīžiem gandrīz sasveros uz mugurpusi, jo soma velk gravitācijas virzienā. Kādam paslīd kāja un līdz ar saucienu “Uzmanās!!!” lejā noripo normāli ķirbuļi. Labi, ka ne kādam pa pieri. Kalnu kazas, johaidī. Edgars saka: “Pirms gada taču es šajā kalnā teicu sev, ka nekad vairs!” Viktors Suborins: “Mēs visi tak esam slimi! Visu laiku sakām, ka nekad vairs, bet gadu no gada atgriežamies tajās pašās vietās!” Kaut kā, palīdzot viens otram, tiekam augšā. Puiši mani vai uzmet kalnā. Cik patīkami! Brīžiem gribas pārvilkt zeķes, bet to nedaru, jo tāpat tak tās žampas visur ir. Izbradātas un pretīgas. Dubļus var noskalot strautiņos. Jau iedomājos, kā finišā izskatīsies manas izmērcētās, noskrietās kājas, un tā arī beigās būs, kā biju iedomājusies. Dažreiz viss liekas dzīvībai bīstams, jo, ja paslīd kāja, var sanākt kārtīgs kritiens. Beidzot bufete! Protams, vēl superīgāka. Man prasa, ko es gribu. Finišu var palūgt? Noņemu somu, lai uzpildītu ar ūdeni. Brīvprātīgā: “Tev tā soma tak berž!” Ir tik traki? Nujā, berž, bet nu kāda starpība? Tāpat neko tur neizdarīsi. Vēl 22km. Kamēr tirinos ap galdu, Rimants saka: “Gunta, skrienam!” Es: “Paga!” Tas laikam izklausījās smieklīgi. Es domāju, ka mēs tur visi vispār bijām smieklīgi. Aiziet pēdējā cēlienā!
Man saka, ka viss trakākais esot pāri. Gaidu, kad sāksies solītā šoseja. Nu kur ir? Ir tikai nākamais kalns. Viens vīrs paslīd gabalu atpakaļ. Ķeramies pie zāles kumšķiem. Kaut kā augšā ir. Edgars kaut kur atpaliek, bet, skatoties uz Rimantu, nodomāju, ka, ja šitādu kusaku sanāk skriet praktiski reizē, tad jebkurš līdzskrējējs ir labākais spogulis pašam. Es noteikti izskatos tikpat pārmocījusies. Kaut kādi ceļi pa mežu, kārtējais “nekad vairs” un tad jau 60km atzīme un grants ceļš. Jā, jā jā! Beidzot! Skrienu tik uz priekšu. Un pie tam lejupceļš! Sen esmu izkalkulējusi, ka nonākšu galā normālā laikā pat tad, ja vilkšos iešus, bet nē, es netaisos vilkties tagad, kad beidzot var skriet! Jūtos brīnumainā kārtā reģenerējusies. Apdzenu to čali, kuru es ap 50.km daudzreiz apdzinu. Viņš saka: “Jūs gan laikam kārtīgi trenējaties!” Mhnm, kā tad! Ja godīgi, tad es tiešām biju iedomājusies, ka Stirnu buka skrējienos es uztrenēšos šitam. Kāds naivums manā vecumā!
Prieki par jauko skrējienu gan nav ilgi, jo man sāk sāpēt sāns. Laikam atdauzīju aknu. Ciešu, ciešu, kamēr apriebjas un sāku arī pastaigāt. Protams, ka tieši tad kādam pazīstamam mani jāierauga. Man vienalga. Iegriežu mežā un nevaru sagaidīt nākamo kilometru atzīmi. Sāns drusku atlaiž, atkal paskrienu, bet tad ceļam šķērsām pāri ir koki. Pārkāpt nevaru, rāpjos kraujā, lai ietu apkārt. Tā tikai vēl trūka! Lamājos. Sākot no ilgi gaidītā 65.km, parādās vairāk līdzjutēju, kas apgalvo, ka es izskatoties labi. Ticu, ticu, melo tālāk! Es saku, ka es piekusu. Un vispār – ja tā ir taisnība, ka Vilmārs grasās nākamgad taisīt 150km skrējienu, nu tad, vai ziniet, lai viņš skrien viņu pats!
Kāju sāk drusku vilkt. Izdomāju, ka laiks kramplauzim magnijam, jo kāpēc tad es viņu stiepu līdzi? Apēdu. Atceros, ka man ir persiks, ko glabāju uz beigām, jo zināju, ka snikerīti neiedabūšu iekšā. Persiks sagriež vēderu un man jāsāk lūkoties pēc eglēm. Nodomāju, ka tā tam ir jābūt – ultramaratoni ir fizioloģiski, un ultramaratonistu blogiem ir jābūt pilniem ar fizioloģiskām preteklībām. Vēders nomierinās. Labi, ka tā. Šad un tad satieku to čali no 50.km. Viņš izskatās noguris. Gribu uzmundrināt, bet nav spēka. Nav motivācijas pašai tirināties uz priekšu. Nez no kurienes atkal uzrodas Rimants, un es nesaprotu, kāpēc viņš visu laiku saka, ka es finišēšot ātrāk par viņu. Kaut kāds nerealitātes sajūtas pilns posms. Mums palikuši 14km. Kaut kādi Gaujas laivinieki saka, ka viņiem vēl 4. Laimīgie! Sākas kempingu areāls. Ļoti labi. Cilvēki rīko ovācijas, staigāt nedrīkst. Bet paskriet arī īsti nevar. Kārtējais bīstamais, sapuvušais tiltiņš. Zīme, ka bīstami un jālien pa apakšu. Pilnīgi neraksturīgi sev es sekoju saprāta balsij un lienu pa apakšu. Nemaz tik saprātīgi tas nebija – vertikāls, slidens krasts ar dažām saknēm.
Kaut kāds kārtējais mulsinošais reversais posms, bet man ir karte. Tā kā organizatori pat pie dēļa bija piesituši veco karti, nācās pēc tās arī vadīties. Es tiešām jutos apjukusi tajos finiša tamborējumos. Nez no kurienes ar auto uzrodas Antužānu pāris. Paslavē par manu skriešanu, bet sarāj, ka es pārāk lēni velkoties. Mūku no viņiem prom. Pēc tam katru reizi, kad sadzirdu aiz muguras auto, saņemos un sāku skriet, jo man ir bail, ka Antužāni brauc mani strostēt.
Sākas pārklājošais trases posms. Ir ļoti, ļoti jocīgi vilkties pa trases posmu, kur es jau esmu skrējusi. Ja man nebūtu kartes, es būtu izmisumā. Pēdējie kilometri kaut kādā miglā tīti. Es saprotu, ka esmu noskrējusi tieši tik ātri, cik varēju. Vēl pēdējās trepes pa kalnu augšā. Līdzjutēji mēģina pierunāt uz finiša spurtu. Kā tad! Lai pamēģina noskriet 80km un tad kaut kādu spurtu taisīt! Pēdējie Cēsu līkumi ir atvieglojoši. Kad izgriežu finiša taisnē, momentā sākas ovācijas. Cik nereāli patīkami ir sajust, ka mani gaida! Gandarījums par paveikto un gandarījums par finiša laiku. Trasē esmu tusējusi 10 stundas, 7 minūtes un 4 sekundes. Jā, gandrīz par 4 stundām mazāk, nekā plānoju. Tīri tā neko!
Pēc finiša neko nesaprotu. Patusēju apbalvošanā, bet tad sākas trīceklis. Mani trases spoguļcilvēki izskatās tāpat. Drūmi. Eju sildīties, bet tas nepalīdz. Soma lāpstiņu ir noberzusi gandrīz līdz asinīm. Atslēgas kauls arī neizskatās labi. Sviedri tur kož. Piezogas kaut kāda neizturama neizturamības sajūta. Labi, ka ir naktsmājas Cēsu internātā! Tieku aizvesta ar auto. Kas par brīnišķīgu sajūtu! Mokos un lokos, kamēr piereģistrējamies skolā. Jau metas tumšs, bet darbinieces vīrs vēl skrienot. Piereģistrējies pa kluso no sievas. Tas gan ir ziķeris! Nomazgājos un lienu segās. Jau zinu, ka sapņošu par skriešanu. Krišjānis saka: “Pietiek tev skriet šodien! Sapņo par orhidejām!”
Ar to arī varētu beigt, bet tomēr pēdējā doma man ienāca galvā nākamajā rītā, kad es kāpu lejā pa trepēm: “Vispār jau varētu vēl kādu reizīti šito noskriet.” Laikam tomēr likumsakarība…
Lai arī jūnija mēneša skrējēja saka, ka šī titula iegūšana esot bijis viņas mērķis šim gadam, viņa, iespējams, nenojauš, ka par kandidāti tika aizkulisēs izvirzīta un aprunāta arī jau pērn, kad mūs pārsteidza ar savu pēkšņo un ievērojamo parādīšanos skriešanas sacensībās. Pēc tā tad šī gada sniegums ir tikai likumsakarīgs, bet tāpēc ne mazāk pārsteidzošs. Latvijas čempiones tituli, apdraudēti ilggadīgi rekordi, pjedestāli un citas uzvaras. Un to visu spēj paveikt “ierindas” skolotāja, kas skrien savam priekam. Karīna, novēlam tev nezaudēt skriešanas, darba un citu nozīmīgo lietu prieku un turpināt piepildīt savus mērķus tikpat un vēl veiksmīgāk kā līdz šim. Mēneša skrējēja jūnijā – englishteacher jeb Karīna Helmane.
Lēmumu startēt Lavaredo Ultra Trail pieņēmu jau diezgan agri pagājušajā rudenī. Pēc tam, kad bija pievarēti Cēsu Eco Trail un daļēji Stirnu buks, āķis lūpā uz treiliem bija pamatīgs un atlika tikai izvēlēties, kur braukt. Tā kā ap Jāņiem ar draugiem pēdējos gados dodamies ceļojumos pa Eiropu, tika nolemts, ka šoreiz ceļojums jāapvieno ar kādu kārtīgu skrējienu. Lasīt tālāk.
km 
-