Rīga – Valmiera. Diez vai pateikšu kaut ko jaunu, tādēļ rakstītais ir vairāk domāts kā atgādinājums man pašai, nu tā, lai neienāk prātā to atkārtot vēl ceturto reizi.
Pagājušā gada rudenī nolēmu, ka nedaudz mainīšu savu attieksmi pret skriešanu, proti, sākšu uz to raudzīties nopietnāk. Nopietnākā raudzīšanās ietvertu kārtīgus treniņus un šādus tādus mērķus. Kādēļ? Vai gribu ar kādu sacensties, vai arī kaut ko pierādīt? Nezinu, laikam vienkārši gribu uzzināt, vai esmu spējīga uz ko vairāk. Un nē, sacensties nav manā dabā. Tātad gribu atrast savas robežas – kaut kā tā. Protams, nogurdinošie treniņi tagad sāk atgādināt darbu un nevaru teikt, ka tas mani īpaši sajūsmina, reizēm pat iešaujas prātā doma: „Kā man tas ir apnicis!” (it īpaši, kad ārā ir mīnusi, bet tev vienkārši jāskrien 30km, jo tā vajag), taču jāatzīst, ka pie šī hobija es jau tāpat esmu kavējusies neraksturīgi ilgi. Tad nu ļaunākais, kas varētu atgadīties – es vienkārši atrastu sev citu aizraujošu nodarbi. Mieru, tikai mieru! Tas nebūs šogad. Šogad padomā daudz interesantu lietu. Pirmais brīnišķīgais notikums šajā sezonā – pievienošanās VSK Noskrien Vāverēm. Šie jaukie, pūkainie zvēriņi mani motivē gatavoties Skrien Latvija un Stirnu Buka sezonai. Tomēr garie skrējieni paliek manis pašas ziņā, un attiecībā uz tiem man ir plāni, neraugoties uz to, ka gads sācies skumīgi – netieku izlozēta diviem aizrobežu sapņu skrējieniem, kuros neprātīgi kāroju piedalīties. Par laimi vismaz attiecībā uz skrējienu Rīga – Valmiera nav nekādas aizķeršanās, paspēju pieteikties laicīgi.
Kliņķa skrējiens ir tāds interesants – no vienas puses, es to ļoti gaidu, jo tas ir piedzīvojums, kaut kas īpašs, pilns emociju, tajā pašā laikā tie ir 107 km, un tos noskriet ir sasodīti grūti. Tādēļ ir tā kā bail un gribas, lai tas nemaz tik ātri nepienāktu. Esmu uzstādījusi sev nopietnu mērķi – šajā reizē (trešajā un pēdējā) gribu noskriet Rīga – Valmiera 11 stundās. Šķiet, ka es to varu.
Pirmais aprīlis. Cik gan būtu jauki, ja tā būtu brīvdiena. Bet esmu jau pieradusi, ka pirms nopietnām sacensībām ir jāstrādā pēc pilnas programmas. Nu ko lai dara, ka ar šo skrējienu sakrīt arī svarīgākā sezonas diena darbā. Tā nu visu dienu pavadu uz kājām un nelielā stresā, bet vakarā pametu kolēģus likteņa varā un dodos pie fizioterapeita. Viena no kolēģēm vēl nosmejas, ka tieku palaista tik ar norunu, ka dabūšu pirmo vietu. Nu kā tad. Kad krustām šķērsām noteipota ierodos mājās, saprotu, ka gulēšanai laika atlicis vien nieka 30 minūtes, kurās tā arī neizdodas iemigt.
Latvijas Universitātes telpas, kad ierodos, šķiet neparasti tukšas. Biju gaidījusi lielāku burzmu. Reģistrācija, smaidīgas sejas, pļāpas, stiepšanās – viss paiet vieglā satraukuma virpulī, līdz dažus mirkļus pirms pusnakts jau dziedam himnu pie Mildas kājām. Starts.
Šoreiz skriešana organizēta nedaudz citādāk. Pa priekšu brauc policijas mašīna un varam neievērojot luksoforu signālus, skriet pa pirmo joslu. Nav slikti. Tikai tad, kad mašīnas no sānielām tomēr izrāda vēlēšanos mūs sabraukt, sāku prātot, vai tā, ko es redzu priekšā, ir pirmā vai otrā policijas mašīna. Drošības labad pārvācos uz ietvi. Tomēr nē, viss pareizi, pie Dailes teātra garām pabrauc arī otra policijas mašīna. Tagad gan viss pa vecam. Temps 5:30. Zinu, ka par ātru, tomēr tik viegli skriet. Pie TRT starta vietas mani sagaida Inga. Viņa apņēmusies paskriet ar mani līdz Juglai. Turpinām tādā pašā tempā, tikai pļāpājot. Prātā iešaujas doma, ka droši vien šādi pļāpājot, laiks un kilometri līdz Valmierai paskrietu nemanot. Pie Šmerļa meža mans Garmins paziņo, ka ir želejas laiks. Jā, viņš to iemācījies no Ingas Garmina. Patiesībā noderīgi, jo garajos skrējienos ir tik viegli aizmirst, ka jāpaēd. Un tad tu, cilvēks, attopies, ka spēka vairs nav, un arī līdzams nekas vairs nav. Ir ieplānots ēst ik pa 40 minūtēm, neatkarīgi no sajūtām. Garmina pīkstiens – piparmētru „vemjamā” želeja vēderā.
Pienāk Jugla un jāatvadās no Ingas. Ieslēdzu savu pieres lampiņu un dodos pretī vientulībai. Tomēr nē, izskatās, ka meitene raibi rozā legingos, kuru biju ievērojusi labu gabalu priekšā, sākusi nomest tempu, panāku viņu. Nedaudz papļāpājam. Pārgudri apjautājos, vai viņa nav uzsākusi par strauju, un attopos, ka pati jau arī tikpat vainīga. Nu neko, meitene saka, ka ārsts esot aizliedzis skriet, bet tas jau nu viņu neatturēs. Skriešot līdz Raganai un tālāk jau kā sanāks. Kāpēc līdz Raganai – lai paskatos uz viņas numuru. Paskatos, ha – tur rakstīts Raganiņa, un gandrīz norauju uz acīm. Skaidrs, burvestības, jātaisās prom! Atvados un skrienu tālāk, prātojot, ka nepazīstu un pat neesmu dzirdējusi par tādu niku. Tomēr apskaidrība atnāk – tai jābūt Dainai, mainītā matu krāsa samulsināja.
Pilsētas ugunis lēnām noplok, atstājot priekšā vien aicinošo tumsu. Man ļoti patīk skriet tumsā. Nekas nenovērš uzmanību, lukturītis izgaismo tik daudz ceļa, cik tajā brīdī nepieciešams. Netraucē arī lieki trokšņi. Dzirdama vien reta mašīna, klusītiņi inoveitu soļi un pašas sirdspuksti, pat balsis galvā vēl nav pamodušās. Pirms Garkalnes noķeru Arti, temps aizvien turas ap 5:30, Kādu mirkli paskrienam kopā, pļāpādami, bet tad priekšā ieraugu Baibu un metos parunāties ar viņu. Pirmais kontrolpunkts klāt. Piestāju tikai, lai izmestu tukšo želejas tūbiņu. Man neko nevajag. Dzeramais ļumīgajā pudelē vēl nav pat pusē un želejas pietiks līdz trešajam KP.
Svecītes. Ceļš izlikts ar svecītēm. Sapriecājos un sekoju tām tā aizrāvusies, ka gandrīz paklūpu pār sliedēm, kuras pēkšņi uzrodas manā priekšā. Skaidrs, svecītes norādīja uz sliedēm. Ienirstu atpakaļ tumsā. Varbūt vajadzētu ieslēgt mūziku? Negribas, un bail nesadzirdēt Garmina atgādinājumus par ēšanu. Varbūt vēlāk. Turos uz 5:30. Sajūtas labas, ja neskaita sāpes kreisajā augšstilbā, bet tām jau nav jāpievērš uzmanība, tās tur vienkārši dzīvo. Izskrējusi atpakaļ uz lielā ceļa, pamanu spīdīgas acu pērlītes. Pelīte skrien man pretī pa ceļa malu – laikam sataisījusies uz Rīgu. Es gan uz Valmieru. Kur gadījies, kur ne – pavisam drīz klāt jau otrais KP. Pazīstamas, smaidīgas sejas, neko man nevajag, skrienu tālāk.
Riebīgo kalniņu posms. Tajā apdzenu vairākus skrējējus. Man iet tīri labi, kaut temps paliek svārstīgs – pret kalnu lēnāks, no kalna ātrāks. Tas ir normāli, tomēr jūtu, ka kājas ļoti piedzinušās un sāk pamatīgi rauties krampjos. Lieku garākus soļus, cerībā, ka atlaidīs. Kas tev deva. Par laimi šis ir viens īss posms, un klāt jau 3. kontrolpunkts. Tur priekšā Veipa kungs, kura uzdevums ir uzpildīt ļumīgo pudeli un iebāzt man kabatā pāris želejas. Esmu viņu noinstruējusi, skaidrojot, ka man nepieciešams tik ātrs serviss, kā pirmajā formulā, un man ir vajadzīgs tikai tas, ko esmu prasījusi iepriekš, nekādu jautājumu. Jā, es varu būt neganta, kad skrienu garos gabalus. KP piedāvājumam nepievēršu uzmanību – neko negribas.
Dodos tālāk, bet pēkšņi samulstu, kur īsti jāskrien, lai neattaptos Siguldā. Tak trešā reize jau, vajadzētu tā kā atcerēties. Trasē pavadītas jau vairāk kā 4 stundas, tādēļ jāorganizējas uz zaļo pieturu, kaut tā vienmēr liekas nejēdzīga laika tērēšana. Pēcāk saprotu, ka esmu uz tā iebraucamā ceļa atstājusi tukšo želejas tūbiņu. Vai dieniņ, cik nesmuki sanācis, bet nu gabals jau noskriets, atpakaļ negriezīšos. Bet ir kauns. Nākamais kontrolpunkts gaidāms pēc iespaidīga gabala. Varbūt mūziku? Nē, negribas. Iegrimstu sevī un skrienu. Taču temps nenovēršami krītas. Ja sākumā vēl izdodas turēties zem sešām, tad tuvāk posma vidum un beigām, temps jau ir 6:10-6:30. Ikri sāp tā, ka maz neliekas, bet augšstilbos kāds vienkārši cērt ar cirvi. Jūtu, ka piekliboju. Ai, nu ko darīs, atpakaļ jau neskries, tā ka nākas vien turpināt. Nakts ir skaista. Ievēroju, ka mākoņi izklīduši un debesis kā nosētas ar zvaigznēm. Brīnišķīgi. Bet vai man tikai liekas, vai priekšā manāms tāds kā gaišums? Gaišums lēni pieņemas spēkā un tumsa sāk izklīst. Putni mostas, sākumā kautrīgi, bet tad aizvien skaļāk un priecīgāk mani uzmundrinādami. Kad tuvojos Braslas kontrolpunktam, ir jau tāda maza gaismiņa. Izslēdzu lukturi. Man pretī kāds skrien. Tā ir Lauma. Viņa mani pavada līdz kontrolpunktam. Tas ir jauki – uzreiz var paskriet ātrāk. Man tiek paziņots ka KP notiek kaut kāda filmēšana. Nav labi, jo, kad esmu tik nogurusi, varu pateikt ko rupju vai nejauku. Bet es cenšos savākties. Veipa kungs jau atkal uzpilda manu pudeli, bet šoreiz kaut kā neveikli, es palūdzu koka kolu, bet muļķīgi aplejos, pie tam, man viņa izrādās vairs nemaz negaršo. Kaut kāda muļļāšanās sanāk. Ātrāk prom, lai nav jādomā, ka negribas. Zinu, ka no meitenēm esmu šobrīd pirmā, bet Sigita nav nekur tālu. Tas viss ir sīkums. Galvenais jautājums – vai iekļaušos 11 stundās, ņemot vērā, ka mans temps turpina dramatiski kristies?
Tipinu tālāk, šoreiz esmu stingri apņēmusies nepāriet soļos. Tā vien liekas, ka ceļš vairāk ved uz augšu. Un tas sasodītais Plācis, tas gan ir pavisam augstu! Šitais slīpums mani piebeigs. Citus gadus es tos augšupceļus būtu soļojusi. Taču Plācim līdzi nāk viens bonusiņš. Pirms ieskriešanas tajā, mani apžilbina satriecošs saullēkts. Skaisti. Tuvojas Stalbes kontrolpunkts, te mani atmiņa nedaudz mulsina, vai sekojošais bija pirms vai pēc tā, bet lai nu kā, mani pārsteidz ellīgs troksnis, kas tuvojas no mugurpuses. Netērēju enerģiju, lai atskatītos, tomēr nespēju saprast, kas tas ir. Kā bļaušana, kā taurēšana, varbūt kādu priekšmetu dauzīšana… Trokšņa vaininieks mani apdzen. Tas ir surikātu Pēteris, kurš austiņās klausās kaut ko pilnīgi neiedomājamu. Tas, acīmredzot, palīdz, jo viņš man aiziet garām kā stāvošai. Varbūt man arī jāieslēdz mūzika? Nē, vēl negribas.
Stalbe. Palikuši vien nieka 30km. Bet kā lai tos pieveic? Edijs pēdējo reizi papildina manu ļumīgo pudeli un atdod visas atlikušās želejas. Pirms atvadīties pavisam, viņš vēl noskaidro, ka Sigita ir kādas 10 minūtes aiz manis. Njā, man nepatīk bēgt un es arī vairāk nevaru. Jau sen gaidu, kad viņa mani beidzot noķers. Izskatās, ka arī 11 stundu plānu izpildīt neizdosies, jo vēl jau nav bijis galvenais lūziens – tāds, kas mani piemeklē vienmēr. Vārdu sakot – viss ir slikti. Gaidu katru kilometra pīkstienu. Sāp. Apnicis. Negribu. Bet vai tad tas nav tas pats skrējiens, ko tik ļoti gaidīju? Vecais muļķa kažokzvērs – tu taču atkal pārķēri startu! Vai vienreiz sāksi mācīties no savām kļūdām, vai kā? It kā ar šo visu vēl nepietiktu, izrādās, ka lielajai želejai, kuras kārta ir pienākusi, es nespēju atskrūvēt vāciņu. Nu neparko! Par laimi Veipa kungs nav klausījis manus norādījumus un ir iemetis līdzi vienu želeju, ko dabūju balvā pagājušās nedēļas rogainingā. Kaut kas ar zemenēm un banāniem, neesmu tādu ēdusi. Atplēšu to. Tas izrādās visšķebinošākais un saldākais klīsteris, kāds jebkad ir nonācis uz manas mēles. Fui! Cīnoties ar vemšanas refleksu, kaut kā dabonu iekšā, noderēs.
Tuvojas pēdējais kontrolpunkts. Domāju, ka atlicis vien tāds nieka padsmit kilometru skrējiens. Nu kurš tad to nevar? Es? Jā, es. Pretī skrien puisis gaiši zilā jakā. Vai viņš mēģina ar mani komunicēt? Vai es atbildu? Neko neatceros. Laikam pavada mani līdz kontrolpunktam. Tas kontrolpunkts ņudz no cilvēkiem. Atpazīstu Divplākšņus. Viņi ir brīnišķīgi un visu ko piedāvā, bet es tik nelaipni atsakos. Piedodiet, esmu pārāk nogurusi, lai būtu jauka! Palūdzu vien uzpildīt manu pudeli un atskrūvēt to sasodīto želeju. Želeja tomēr netaisās padoties, tāpēc atstāju viņu kontrolpunktā. Ceļš ved kalnā. Tirinos augšup. Pēc brīža puisis zilajā jakā mani panāk, un es tieku pie želejas. Dabūjuši tomēr vaļā, malači, paldies! Apņēmīgi, kaut lēni kulstu ar kājām asfaltu līdz pienāk 100km. 10 stundas un 15 minūtes. Un tad kaut kas izbeidzas. Viss. Mans jau tā nekādais ātrums samazinās vēl vairāk. Pretī brauc velosipēdists un sāk ar mani komunicēt. Kā es jūtos? Vai man vajag želeju, vai ūdeni? Da neko man nevajag. Kliņķi man vajag un apskāvienu, bet vēl sasodīti 7 kilometri. To es viņam nesaku. Kādu mirkli esam runājuši, tad beidzot atpazīstu – tas tak Māris Babris! Nu, sorry, sarkanbaltā triko, uz velo, pēc maniem 100 noskrietajiem kilometriem, cerams tas ir piedodams. Viņš interesējas, vai es tiešām nevaru paskriet ātrāk. Žēl, bet tiešām nevaru. Tās apmēram 7 minūtes uz kilometru šobrīd ir mans maksimums. Māris aizbrauc apskatīties, kā klājas Sigitai. Pēc mirkļa atgriezies paziņo, ka mūs šķir vien 500metri, un viņas temps ir krietni labāks. Tas mani nespēj sapurināt. Lai tik skrien šurp, jau sen viņu gaidu. Pie pašas Valmieras viņa mani tiešām panāk. Solis raits, pati smaidīga, tur jau viņa aiztraucas un izgaist manam skatienam. Esmu atvieglota. Man vairs nav jābēg un es beidzot varu uztaisīt zaļo pieturu! Atlikušie kilometri ir kā murgs. Pienāk laiks želejai, bet, paņēmusi rokā sūri, grūti atskrūvēto pudelīti, saprotu, ka tas ir pārāk liels izaicinājums manam vemšanas refleksam. Man atlikusi vēl viena piparmētru, taču arī tā neiet iekšā. Glābiņš ir vien Divplākšņu dotā tēja – tā ir rūgtena ar vieglu citrusa piegaršu. Kā veldzējoša oāze šajā šķebinoši saldajā tuksnesī. Kā izrādās, tā esot bijusi tēja ar bergamoti. Steberēju kliņķa virzienā, sažņaugusi rokā pudeli un atvērto želeju. Pudele ir saplīsusi un gardā tēja sūcas ārā, sajaucoties ar lipīgo želeju, kas vienkārši nekontrolēti šļakstās visos virzienos. Sapīkusi izmetu želeju, taču ļaunums ir jau nodarīts – rokas ir neiedomājami lipīgas un to substanci gar sāniem noslaucīt neizdodas. Sāku prātot – bet ja nu finišā vēl būs aizkavējies tas mazais puisītis Jēkabs? Ja nu man viņam jāpaspiež roka? Viņš taču vienkārši pielips! Cik nelāgi. Izlemju ziedot pēdējos gardās tējas malkus, lai noskalotu vismaz labo roku. Ļumīgā pudele arī tiek atstāta miskastē, tas caurums nav lāpāms. Velkos tālāk. Nu kur ir tā baznīca? Viss, nevaru, pāriešu soļos. Tomēr nē, tā nevar, izturi līdz galam! Šis atkārtojas vēl pāris reižu, līdz vajadzīgā gājēju pāreja ir sasniegta. Emocijas uzbango. Sarkanais paklājs. Esmu laimīga, skrienu pēdējos metrus, dodot pieci visiem, kas vien izstiepuši rokas. Lai man piedod tie, kas bija kreisajā pusē – tā roka bija lipīga.
Kāpnes, durvis… what a f… – kāpēc te ir 2 kliņķi??? Samulsusi pieķeros gan īstajam, gan viltus kliņķim un sabrūku pie baznīcas durvīm. 11 stundas 12 minūtes un 24 sekundes. Vai nav vienalga, es to izdarīju un tas nemaz nav slikts rezultāts! Ar rokas mazgāšanu esmu trāpījusi desmitniekā! Te jau kautrīgi nāk mazais Jēkabs, lai paspiestu manu roku. Forši! Lai viņam laba veselība!
Tā, tuvojas nākamais finišētājs – kaut kā jātiek prom no „skatuves”. Bet es nevaru, vienkārši nevaru piecelties. Mēģinu kaut kā pievērst uzmanību un palūgt, lai kāds man palīdz tikt nost no kāpnēm, bet visu acis jau pievērstas nākamajam skrējējam. Par laimi Ina uztver manu izmisušo skatienu un kaut kā tieku dabūta nost. Tieši laikā, jāatzīmē, jo tajā brīdī uzcirties klauna parūkā finišē Jānis. Malacis, labs laiks, zinu, ka daudzi viņam neticēja. Tālāk jau tikai patīkamas emocijas. Satieku Sigitu un kādā brīdī šī tikšanās tiek iemūžināta amizantajā „bēdu māsu” fotogrāfijā.
Tieku noguldīta uz soliņa un pilnīgi nekontrolēti pār maniem vaigiem sāk ritēt laimes vai atvieglojuma asaras. Nav vairs jāskrien. Cik labi! Diemžēl man ir pazudusi kontrole pār ķermeni, tādēļ Edgaram un Kristapam kaut kā stiepšus vilkšus mani jādabū uz mašīnu. Cīnos ar sliktu dūšu, pilnīgu nespēku un riebīgām sāpēm. Par laimi karsta duša nāk par labu. Pa to laiku finišējusi jau trešā meitene – Līga, tādēļ pēc neilga brīža jābūt atpakaļ uz ziedu ceremoniju. Nemaz ar nav viegli. Bet, atgriežoties pie baznīcas, jau nonāku Vāveru gādīgajās rokās. Kaut pa skatuves kāpnēm neesmu spējīga ne uzkāpt, ne nokāpt bez palīdzības, tomēr ir patīkami. Ārkārtīgi patīkami.
Kopsavilkums:
Skriet uz Valmieru ir forši.
Skriet uz Valmieru ir briesmīgi.
Trīs reizes ir vairāk kā pietiekoši.
Varbūt tomēr vēl vienu var – ja nu izdodas kādu nieku ātrāk?
Nekad vairs.
Nu, bet varbūt tomēr?
Un, visbeidzot, nebija tur nekādu klavieru. Nebija!
Darbā viss sarunāts, piektdiena brīva! Tas nozīmē, ka guļu cik vien varu ilgi… Pamostos no briesmīga sapņa, kurā raudu par to, ka neskrēju uz finišu, līdz Valmierai tiku, bet ne finišs… Kāpēc? Pamodos un mēģināju sev atbildēt uz šo jautājumu, kāpēc skriet tādu gabalu un neskriet uz finišu? Neatradu atbildi.
Kad biju pamodusies sapratu, ka jābrauc ar velo jāmeklē sklandurausis. Izbraukājos un neatradu. Internetā atradu recepti, paņēmu sastāvdaļas un cepu savējos pati. Biju nedaudz satraukusies, kā sanāks, jo parasti, ja kaut ko jaunu mēģinu, tas nesanāk un jāmet ārā. Šoreiz nogaršoju un biju sajūsmā par to garšu! Tai jābūt zīmei, ka viss būs labi. Satraukums protams ar katru stundu aug augumā. Iegāju vēl vienu reizīti pagulēt, lai vairāk būtu enerģijas skrienot.
Nu ko, bija pienācis laiks iet laukā no mājas un braukt reģistrēties skrējienam. Izejot jau sabijos, būs jāskrien pa lietu. Sāku sev iestāstīt, ka nebūs tik traki (man ne visai patīk lietus skrienot, ja vienīgi uz ielas ir silti). Braucot uz LU esmu ļoti klusa un jūtu vēderā taureņus dejojam… Kā būs šonakt?
Kad esmu pie reģistrācijas galda, jārāda savu ekipējumu esmu tik uztraukusies, ka trīc rokas un nesaprotu, kas man jādara. Brīvprātīgie saka, lai esmu mierīgāka, bet nespēju nomierināties, tūlīt būs grūtais ceļš.
Pie Mildas dziedam himnu, esmu saviļņota. Un tad jau starts, nu ko, laižamies avantūrā vēlreizīti.
Kā ir starts, tā iestājas lēnām mieriņš, cenšos sev stāstīt – mieru, Aija, mieru! Tad satieku Zani, ar ko daži apļi skrieti no saulrieta, līdz saullēktam vasarā. Domāju – pievienošos viņai, lai nepārcenšos sākumā. Skrienam tā mierīgi 6 un vairāk minūtēs kilometru līdz 1. kontrolpunktam. Pļāpājam un esam priecīgas, kaut kāds dīvains grūtums uznāk neilgi pirms 1.KP, bet, kad tieku pie ēdiena saprotu, ka tas no tā, ka sāka gribēties ēst. Kad esmu iestiprinājusies pietiekami, paceļu galvu, bet Zanes nav… Hmmm? Jau aizskrēja? Nekur neredzu. Nu labi, tad es arī došos lēnītēm uz priekšu.
Pa celiņu ar svecītēm – tas bija skaisti, paldies!
Lēnām skrienu, skatos apkārt, un visu laiku priecājos, ka lietus nelīst. 2. KP arī bija tāds, ka gaidīju jau. Kaut kā likās ilgi, no brīža kad izskrēju ārā no Garkalnes pagrieziena līdz Vangažiem. Hmmm… Kaut kā ar mašīnu liekas pavisam tuvu. Haaaaa, ar kājām nav! Kad jau redzams KP, jūtos priecīgāka, jo zinu, ka pasēdēšu un apēdīšu kaut ko un tad turpināšu ceļu. Bet jokaini bija tas, ka es redzu KP, bet viņš kā nenāk tuvāk, tā nenāk!!! Kas vainas? Esmu pavisam lēna palikusi? Nē. Skrienu, kā skrēju ar tām pašām 6 un vairāk minūtēm km.
2. KP ieraugu Guntu, kas izskatās ļoti bāla, sabaidos, kas tad noticies. Viņa pastāsta, ka dosies prom. Bēdīgi, bet veselība tomēr mums viena katram, skrējieni vēl būs.
Tad esmu gatava doties tālāk uz nākamo KP Raganā.
Šeit pretēji attālumam, kas likās baisi liels no 1. uz 2. KP, šķita pat ļoti neliels attālums. No 2. KP līdz pagriezienam likās, ka nekas traks nav. Ātri pienāca, un tajā vietā, kur Murjāņos sēdēju pagājušo gad, šogad pat nelikās nepieciešams apsēsties. Tad nu tikai nopētīju pieturu un devos tālāk.
Biju jau sevi sarunājusi, ka pa kalniņiem augšā noteikti kāpšu, neskriešu, lejā – skriešu. Atceros – vēl ik pa brīdim skatījos debesīs, jo tur sāka parādīties starp mākoņiem tik skaistas zvaigznes, tik daudz, daudz! Ar šī brīža prātu liekas – ļoooti ātri pienāca 3. KP. Un pēc pulksteņa vadoties, sapratu, ka esmu ātrāk šajā kontrolpunktā, jo gaisma nebija vēl tik ļoti uzaususi. 3. KP, kā daži skrējēji izteicās bija romantiskākais no kontrolpunktiem tai brīdī, kad biju arī es tur – vienā debespusē spīdēja mēness, bet no otras jau ausa gaisma. Tas bija brīnumains skats. Saņēmos un devos tālāk
Neilgi aiz KP uz ceļa izskrēja divi suņi, es baidos ļoti no suņiem. Viņi ļoti rēja un skrēja man klāt. Tad es saņēmu drosmi un uzbļāvu – MĀJĀS. Tad viņi aizgāja.
Tālāk biju sevi pierunājusi, ka skrienu 8 km un tad varu paieties, un šai brīdī sāku izjust sāpes gurnā. Tās bija diezgan briesmīgas. Bet saņēmos un noskrēju 7,5 km no 3.KP, kad palika vēl 10,5 apmēram līdz nākamajam kontrolpunktam. Pēc skriešanas posma jutu, ka gurnam ir pavisam grūti un iešanas temps arī nav nekāds ātrais, tik daudzi mani apdzina, un likās tik tāls ir 4. KP, bet rīts palīdzēja pārdzīvot, šo sajūtu, jo putniņi apkārt čivināja. Patika tā sajūta, ka likās, tepat putniņš blakus dzied, pagrozu galvu neredzu, paceļu galvu uz augšu un tur tāds mazs punktiņš ir augstu, augstu debesīs. Kā es varu viņu tik labi dzirdēt? Satriecoši!
4.KP – Beidzot ir klāt. Sēdēju tur un saku sev, man ir jātiek līdz nākamajam KP un tad domāšu, ko darīt tālāk. Te satiku atkal Zani, viņa tomēr bija palikusi aiz manis un tagad panāca. Bet, kamēr Zane pārģērbās, es devos tālāk, jo zināju, ka esmu lēna, ļoti lēna.
Šajā posmā no 4. uz 5. KP abi velniņi uz pleciem sēdošie mani visu laiku uz visādām lietām mēģināja pierunāt – viens mēģināja pierunāt, ka nav ko mocīt gurnu, otrs, teica, ka skrienot būšu ātrāk galā. Bet neklausīju ne vienu ne otru. Pati izdomāju, ka iešu, lai pietaupītu spēku arī beigām, lai nav pilnīgi traki. Jokaina lieta ir tāda, ka 5. kontrolpunkta sajūtas neatceros. Zinu, ka biju, bet, kā es tur jutos – neatceros, laikam pusmiegs bija liels.
Pēc 5. kontrolpunkta kaut kur pa vidu Zane man iedeva Ibumetin, lai mazliet mazākas mokas ar manu gurnu, un tad kaut kādā brīdī mans dzīvesbiedrs brauca garām, biju ļoooti priecīga viņu ieraudzīt. Prieks patiešām bija liels, pat asaras actiņās parādījās! Viņš aizbrauca uz pēdējo KP – Rubene un panāca man pretī. Tas bija spēcīgs atbalsts man. Tas mani kaut kā uzmundrināja.
Gan gājās lēni, nūjotāji jau sen bija aizsteigušies man garām, likās man nesanāks viņus panākt. Bet, kad ienācu Rubenes kontrolpunktā, satiku nūjotājus. Ātri ieēdu un padzēros, man patika, ka man visu laiku jautā, vai man viss ir labi, vai man vēl kaut ko atnest. Jutos, kā princese, kam visu pienes. Kolosāla sajūta!!! Lieliskie brīvprātīgie, paldies Jums!
Tad saņēmos un devos ātrāk par nūjotājiem laukā no tā punkta, lai ātrāk tiktu galā. Temps bija palielinājies – Ibumetin sāka iedarboties, vēl gan jutu, to sajūtu. Un nūjotāji tomēr panāca mani un paliku viņiem līdzās, bet pēdējā. Vienā brīdī kaut kas notika un man pēkšņi parādījās enerģija + spēks + sāpes arī vairs nemocīja tik spēcīgi. (Varbūt manas bizes vainīgas?) Sāku arvien ātrāk kustināt kājas un apdzinu nūjotājus, un pat izrāvos priekšā. Tad, kad jau ieraudzīju Valmieru, biju gatava tam, cik tālu ir Sīmanis. Un jutu prieku par to, ka ir Valmiera un man ir spēks! Netālu no viadukta atkal man pretī atnāca mans dzīvesbiedrs, un kopīgi tipinājām uz priekšu ātrā solītī. Es pat sajutu spēju skriet. Beigās pat skrēju un, kad es ieraudzīju, ka spēju apdzīt Jurģi (es gan nezināju, kā viņu sauc, bet tagad zinu) Es no visa spēka skrēju. Tiešām no visa spēka, skatījos pulkstenī pēc tam temps bija ātrāks nekā Rīgā!!! Tik ļoti gribēju pieskarties Sīmaņa rokturim!!!
Sajūtas lieliskas, ka man izdevās paveikt šo! Mazliet saskumu, ka nespēju uzlabot savu iepriekšējā gada rezultātu, bet tas uz manas treniņu nebūšanas sirdsapziņas. Iespējams kaut kad pārspēšu iepriekšējā gada rezultātu.
Esmu laimīga! Paldies visiem, kas atbalstīja, kas bija kopā, kas veidoja šo skrējienu! Tās robežas vajag meklēt. Un saprast, ka īstenībā tādu nav!
G2E ir tipisks taku skrējiens. Plakans. Ar vienu noskrējienu (startā no kalna-kalniņa) un vienu kāpumu distances vidū.
Tas ir skotu skrējiens ar visām no tā izrietošām sekām:
1. viņi nemāk runāt angliski (mūsu izpratnē);
2. viņi nepazīst termometru – es skrēju ar 2 garajiem krekliem (termo un pabiezs sporta), atšķirībā no pāris skotiem, kas skrēja bezroku krekliņā un, protams, šortos;
3. viņi skrien gar kanāla malu, atšķirībā no latviešiem, kas skrien gar šoseju.
Union kanāls nav ne upe, ne kanāls mūsu tradicionālā izpratnē. Tas ir tradicionāls skotu kanāls. Mēs būvējam tiltus, lai ceļš varētu šķērsot upi. Distancē arī bija daudz tiltu – lai kanāls varētu šķērsot ceļu (tiesa, bija daži tradicionālie tilti pāri kanālam). Mums upes tek pa ieleju, zemākām vietām. Skotiem kanāls (pārsvarā) tek pa uzbēruma augšu (abās pusēs dambji) – skats skrienot kā pa kalna kori.
Pievienoju pāris bildes, paņemtas no interneta.
Lielākie šoka momenti – kanāls šķērso strauju upi (pa tiltu) vai 6 joslu maģistrāli (pa tiltu).
Takas segums – 40% smalku akmentiņu sapresēts asfalts, dažviet betona bruģītis, 50% dažādas kvalitātes noblietēta plakana taka (ar akmentiņiem, peļķēm un dažviet slīdīgiem dubļiem). Dubļi gan nelieli – čības paliek netīras, bet pēdas sausas. Starp peļķēm var izlaipot.
Laiks tipiski skotisks – pirmās 6 stundas nomācies, bet nelīst, pēc tam drusku līst, vēlāk stipri līst, pierimst, atkal līst. Kad finišēju, lija stipri.
Par manu skrējienu. Nosolījos sev skriet mierīgi. Nesanāca. Kāpēc skriet lēnām, ja ir spēks skriet ātrāk. Līdz 35. kilometram skrēju vienmērīgi ātri (no 10. līdz 35. kilometram apdzinu 19 skrējējus). Pēc 35. kilometra (otrais kontrolpunkts) uztaisīju 5 min pauzi. Sapratu, ka esmu piekusis. Sāku skriet 30 s/km lēnāk. Pēc 50. kilometra noplīsu – sāku iet-skriet (300m eju, 2.7km skrienu). Mani apdzen skrējēji, es apdzenu skrējējus. Pēc 60. kilometra attiecība mainās jau uz 400m eju – 1600m skrienu. Arvien biežāk es apdzenu kādu grupiņu, mani apdzen, jo lielai daļai mana tempa skrējēju līdzīga iet-skriet taktika, tikai intervāli dažādi. Beigās jau pāreju uz intervāliem 500m iet-1000m skriet. Pāris kilometrus pirms finiša nolemju finišēt svaigs ar prieku, tāpēc mani pēdējā jūdzē apdzen vairāki skrējēji (es raiti soļoju). Pēdējos 200 metros uztaisu šovu ar nedaudzo skatītāju uzkurināšanu un dubulto finišu (finišēju divreiz, lai prieks gan man, gan skatītājiem būtu lielāks).
Secinājumi – tiem, kam patīk skriet ilgi, ar baudu, kam patīk skriet pa meža takām vai lauku ceļiem, bet nepatīk kalni un džungļi, obligāti jāizbauda šis skrējiens. Atmosfēra fantastiska. Satiktie cilvēki (skrējēji, kas savā nodabā paskrien pretī gar kanālu, vai vienkārši staigā) novēl veiksmi un izdošanos.
Piezīme. Aivars703 baudīja skotu kanālu distanci 10:43:55. Citi latvieši gan finišēja pirms viņa, izcīnot uzvaru, gan apmierinājās ar lielāko daļu trases. Rezultāti
Man pagājušo nakti bija sapnis. Nezinu, vai tā bija tieši mana pasaule vai kāda kopēja, bet, tajā ieejot, nekā nav, tikai gluži kā tās kulta virtuālās realitātes filmas zaļie ķeburi, bet elektriski un trīsdimensionāli. Un viss, kas tur parādās, šķiet rodas no nekā un pakārtots tev. Atver durvis uz istabu, tur ir daži cilvēki un klavieres. Bērnībā mūzikas skolā situ bungas un mācības nepabeidzu klavieru dēļ. Nu nepatika vai nesanāca kaut kā. Šeit piesēdos pie tām un galva domā, ka nekas jau nav mainījies. Nemāku. Un tajā pašā laikā saprotu, ka tikai situ ar abu roku pirkstiem pa taustiņiem, bet skan riktīgi forši – tāda jautra, pilnīga un visiem tik ļoti pazīstama melodija. Paskatoties pa logu, tur pilsētas aina un viss – koki, asfalts un baznīcas – no ūdens. Vienkārši lec laukā un ienirsti.
Par maratoniem saka, ka ar pirmo ir jātiek galā, vai tur kas. Nu, lai nebūtu pēc tam kaut kāds bloks uz nevarēšanu vai izstāšanos – ja ar pirmo tiku galā, tad ar visiem pārējiem tikšu. Nav man baigā ultramaratonu pieredze, un nezinu, kā ir ar tiem, bet visas reizes esmu padevies. Kā nu kuru reizi – distances vai laika priekšā, bet visdrīzāk jau pats savā.
Šī atmešana ar roku gan drīzāk ir uz papīra, jo katru reizi esmu savu ultramaratona latiņu palicis nedaudz tālāk. Tallinas mežos tiku pāri maratonam, bet beidzu rinķošanu stundu pirms kontrollaika ar pieveiktiem 54km, lai arī droši vien varēju atlikušās stundas laikā dažus kilometrus pieplusot. Un pagājušo gadu Rīga-Valmieras kliņķis iestājās drusku pēc 90km, lai arī daudziem šķita, cik tad tur tālu līdz tai baznīcai bija palicis.
Kas šogad ir citādāk? Man nav bail. Un šī bezbailība nav ar bravūras tekstiem piesegta. Kad iedomājos par to gaisa gabalu no Rīgas līdz Valmierai, man nemaz nav bail. Šogad esmu ar lielāku pieredzi. Zinu, ka tas gabals no Braslas līdz Stalbei būs visgrūtākais. Zinu, ka auksti būs nevis naktī, bet gan dažas stundas pēc saules lēkta. Zinu, ka jāēd pat tad, kad negribas, un jādzer arī tad, kad visus gribētos labāk pasūtīt vienu māju tālāk. Zinu, ka bez alus, grāmatas un prezervatīva varēs iztikt. Zinu, kad tam vienam brīdim, kad viss tevī apstājas, tiek pāri, tad kaut kas vēl no tevis paliek, kas ļauj turpināt. Zinu, ka daži man tic. Zinu, ka nevajag pašā sākumā stādīt kaut kādus maratona pusrekordus, jo pusotrs vēl priekšā un ne jau parkā. Tāpat zinu, ka ne jau meitenes, Facebook ieraksta, kaut kā garāka vai pat jūsu visu dēļ to daru.
Bet kāpēc? Tāpēc, ka priecāšos, ja šoreiz tikšu vismaz dažas pieturas tālāk. Pat vienalga, vai tikšu līdz tam konkrētam kliņķim vai savējam. Tāpēc, ka skriešanām, pat tādām vājprātīgām, ir jārada prieks. Un, ja tu spēj sevī kaut uz brīdi radīt šo prieku, tad nebaidies. Nebaidies un noskrien.
Kā jau rakstīts, pavisam normāls treniņa skrējiens 81km garumā. Pārstāvēju HelloKitty komandu
Rudenī kādā PAN!K skrējienā atzinos, ka gribētu pieveikt Rīga-Valmiera. Saņēmu atbildi, ka tad jau jātrenējas un jāskrien uz Bikstiem. 17. decembrī es pēdējās minūtes pirms eksāmena pavadīju, reģistrējoties Rīga-Valmiera, jo pieņemt ātru lēmumu piedalīties savā pirmajā ultramaratonā ir ārkārtīgi viegli, kad brīvo vietu skaits sarūk tik strauji. Lēmums pieņemts, tagad nudien jātrenējas. Šāds ir īsais stāsts tam, kā nonācu pie domas janvāra aukstumā skriet 81km no Rīgas līdz Bikstiem.
Līdz šim mana garākā noskrietā distance bija maratons, tāpēc nudien nezināju, vai tikšu līdz galam. Biju izvirzījusi sev mērķi tikt tālāk par 50km, kas šķita prātīgs variants, kad man nav ne mazākās nojausmas, kas ar mani notiek pēc 42km. Lai arī gribējās pieveikt visu 81km garo ceļu līdz Bikstiem, man īsti nebija izpratnes par to, ko tad īsti šāda distance nozīmē.
Kuplais skrējēju un dažu brīvprātīgo palīgu bariņš dažas minūtes pirms starta. Foto: Lauma
Skaistā sestdienas rītā mūsu kuplais skrējēju pulks uzsāka skrējienu no Pārdaugavas uz Bikstiem. Centos nekur neaizsteigties un skriet savā ātrumā, jo zināju, ka spēku vajadzēs vēl vairākas stundas. Līdz Piņķiem noskaņojums bija lielisks, pēc tam skriešana grupiņā kļuva par skriešanu strīpiņā. Arī 2. KP pie Lāču ceptuves sajūtas bija lieliskas, tik iedzēru nedaudz tēju ar kolu un tipināju tālāk. No šī KP sākās ceļš vienatnē, taču viena gan nejutos, jo visu laiku priekšā un aizmugurē varēja redzēt kādu skrējēju, kā arī ik pa laikam kāda mašīna uzmundrinoši uztaurēja.
Ap 30km aukstums bija sasniedzis manas Dion želejas, kuras nebiju iedomājusies turēt siltumā pie muguras, kur no sasalšanas tika glābta viena no divām sporta dzēriena pudelēm. Par laimi, High5 želejām aukstums neko nespēja nodarīt, tāpat kā banāniem. Drīz arī bija klāt 3. KP, kur kādu laiku atpūtos, gādīgi aprūpēta, tad paņēmu savu želeju rezerves no mašīnas, ieliku siltākajā kabatā pie muguras un aidā!
Pēc Kalnciema tilta uznāca putenis. Šoseja balta, priekšā neko neredz, skriet galīgi vairs nav viegli. Pamanījos arī apliet cimdu, kas nu nekādi nepalīdzēja ar plaukstu siltumu. Taču turpinu tik kustēt uz priekšu un sparīgi kustināt pirkstus. Drīz vien cimds bija sasalis, pirksti – sasiluši. Turpmāk ar dzeršanu biju uzmanīgāka.
Vēl kustamies! Foto: Imants
Bija noskrieti kādi 45km, kad sāku just vieglas sāpes kreisajā augšstilbā. Šis pats muskulis sagādāja diskomfortu arī pagājušā gada LRM. Uz brīdi pārgāju soļos, tajā laikā gan kaut ko apēdot, gan uztaisot bildi un aizsūtot draugiem. Pēc tam atkal varēju kādu laiku paskriet, taču turpmāk aizvien biežāk un biežāk pārgāju soļos uz kādiem 100-200m, lai nodarbinātu citus muskuļus un uz brīdi atpūstos.
4. KP pie 51km sasniedzu diezgan priecīga. Viegli nebija, taču serviss un gardumi kontrolpunktā palīdzēja un biju droša, ka arī līdz nākamajam KP tikšu. Aizvien vairāk likās, ka ar to arī pietiks.
Nākamie 9km līdz Pienavas 60km KP nudien nebija viegli. Kad nonācu tur, pieņēmu lēmumu izstāties un tikt aizvestai uz Bikstiem siltā mašīnā. Man jau tajā brīdī likās, ka pēc kāda laika tā brīža sajūtas vairs neliksies tik trakas un jautāšu sev, kāpēc vienkārši nesaņēmos un netiku līdz galam, taču gribēju savu pirmo ultru atcerēties ar smaidu, pat ja līdz galam netiku. Tajā brīdī biju nomocījusies ne tikai ar sāpošo kāju, bet arī ar visādām nelielām plānošanas un gatavošanās kļūdām, kas pavisam vienkārši norakstāmas uz pieredzes trūkumu.
Pienavas KP (60km). Šeit teicu, ka man pietiek, taču Sigita turpināja ceļu līdz pat Saldum. Foto: Imants
Rezultāts? Izdarīti ārkārtīgi daudzi secinājumi, kurus turpmāk ņemt vērā, kā arī gūta ļoti vērtīga pieredze lieliskā kompānijā un pārliecība, ka es to varu, un tie ir mani lielākie ieguvumi. Esmu nudien priecīga, ka izvēlējos ar ultru iepazīties organizētā koptreniņā, pat ja ziema ar -13…-10°C temperatūru varbūt nav tie piemērotākie laikapstākļi pirmā iespaida gūšanai. Taču turpmāk solās būt siltāks, un, no-mājām-uz-mājām treniņa iedvesmota, es jau plānoju savu nākamo garo treniņu no Engures uz Rīgu (vispirms tik jāuzvar noķertais bacilis). Katrā ziņā no Rīga-Valmiera es vairs nebaidos!
Beigās tik gribēju vēlreiz pateikt milzīgu paldies organizatoriem par tik fantastisku piedzīvojumu, visiem brīvprātīgajiem palīgiem pfar lielisko atbalstu gan trasē, gan ārpus tās un visiem dalībniekiem par iespēju skriet kopā! Noskrien!
Par šo skrējēju, droši vien, daudzi teiks, ka viņai sen bija jābūt Mēneša skrējēja godā. Un viņa jau ir bijusi tuvu tam – neskaitāmas reizes pieminēta atlasot kandidātus un tik par mata tiesu no tā līdz šim bija izglābusies. Gadu noslēdzot tas viņai vairs neizdevās – skraidīšana pa purviem, skriešana uz Valmieru, pasaules čempionātos un visādos ultramaratonos un rakstu sacerēšana par savām skriešanas aktivitātēm ir tikai daļa no iemesliem. Essnee jeb Gunta Amoliņa jūsu uzmanībai! Lasīt tālāk.
km 
-