Līdz izbraukšanas dienai bija atlikušas vien divas nedēļas, kad labs draugs man piezvanīja un teica „Braucam uz Ameriku. Uz mēnesi”. Uz ko es ilgi nedomādama atbildēju „Ja tas ir nopietns piedāvājums, tad kāpēc gan nē. Braucam.” Ceļojums labā kompānijā – man nekad nav bijis ilgi jādomā, lai pieņemtu lēmumu. Kā vēlāk noskaidrojās, tas bija viens no iemesliem, kāpēc tiku aicināta – esot no tiem retajiem trakajiem, kam ceļojums ir aicinājums. Neko daudz par ceļojumu nestāstīšu, visumā ASV ir tieši tādas, kā es tās biju iedomājusies un diezgan tuvu tam, ko rāda kino. Bet ne par to ir stāsts. Lasīt tālāk.
Cēsis. 23.06.2012. Apmācies. Nedaudz līņā. Pils parks. Reģistratūra. Izstāvot rindu tiekam pie saviem numuriem. Tie kuri reģistrējās uz vietas tiek pie piecdesmit santīmu bonusa – auduma numuriem, tie, kuri bijuši čaklāki un reģistrējušies iepriekš, tiek pie papīra numuriem. Līdz startam stunda. Sāk līt. Noskatām Pils parkā vienīgo nojumi – Kārļa kalna lapeni un līdz startam ērti iekārtojamies tajā.
Sagatavošanās posms Pasaules čempionātam 100 km skrējienā man personīgi noslēdzas ar lēmumu nepiedalīties, tā vietā rast iespēju izoperēt menisku, jo sāpes kreisajā kājā pēdējos gados sāka traucēt ne tikai sacensību laikā, bet pat vienkārši ejot pa ielu. Lētāko magnētisko rezonansi atradu Liepājā. Zvans Irīnai Štūlai Pankokai un varēju doties uz Liepāju. Diagnoze: meniska plīsums un vēl komplektā vecs saites plīsums, par ko pat nezināju. Lēmums – rīt uz operāciju. Tā izrādījās sarežģītāka nekā bija domāts, bet viss notika ātri un pavisam nesāpīgi, par ko paldies slimnīcas personālam un personīgi ķirurgam Uldim Ārgalim. Lasīt tālāk.