Kā tas viss iesākās? Es pat nezinu, bet es zinu, kā tas beidzās… Bija tumšs 29. jūlija vakars un pavisam viens, tikai datora monitora apspīdēts, es aizpildīju pieteikuma anketu Daugavpils 50km skrējienam. Tieši tā un tieši toreiz viss iesākās. Lasīt tālāk.
Šveices iezemiete Sanita, zinādama, ka augusta pirmās trīs nedēļas plānoju pavadīt Bernes tuvumā pie draugiem, piedāvāja nostartēt Glacier 3000 Run. Nedomājot piekritu, jo nebija iemesla atteikties pakustēties dienā, kad Latvijā notiek dzimtās pilsētas pusmaratons, kurā pirms trim gadiem debitēju skriešanas sacensībās. Gandrīz mājās, turpat netālajā Kurzemes piekrastē tika rīkotas Latvijas garākās piedzīvojumu sacensības un solidarizēties ar savu komandu, kura trasē atradīsies 44 stundas, nenāktu par skādi. Lasīt tālāk.
Katrās sacensībās mūsējo piedalās vairāki desmiti un nu jau kopējā bildēšanās nedod iespēju visiem ar visiem iepazīties. Tāpēc, mačos piespraud nozīmīti un uzsmaidi fotogrāfam, lai mēs varam ar tevi iepazīstināt pārējos un neaizmirsti savējiem uzsaukt: “Noskrien!” Lasīt tālāk.
„Skrējiensoļojumus Rīga – Valmiera cilvēki reizēm jokojot sauca par Gladiatoru pastaigu,” atceras Jānis Motivāns. „Tam bija savs pamats, jo 24 stundās pa asfaltu vajadzēja pieveikt 107 kilometrus no Brīvības pieminekļa Rīgā līdz Sīmaņa baznīcai Valmierā”1. Lasīt tālāk.
Cik forši bija, kad varēju vienpersoniski izvēlēties mēneša skrējēju vai otrā mēneša skrējēja izvēli noteica pirmais. Pēc tam jau katrs nākamais prasīja garas diskusijas, kurš tad no daudzajiem mūsu skrējējiem būtu pelnījis šo titulu. Jūlija mēneša skrējēja izvēlē vajadzēja vairāk laika, nekā pašam skrējējam, lai iegūtu Latvijas čempiona titulu 100km skriešanā. Pagājušo gadu viņš noskrēja sešus maratonus, šogad plāno deviņus. Lai izdodas un ņemiet vērā Dzo, jeb Jāņa Actiņa, padomu intervijas beigās. Lasīt tālāk.