Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mammas atskaite.

Pēc publikas pieprasījuma, šeit ir atskaite par manu pirmo pusmaratonu.

Kad pamainījās Valmieras maratona starta laiki, nolēmu, ka neskriešu vispār. Negribējās startēt, kad meita essnee beidz savu distanci, jo zināju, ka skraidīšu pa Valmieru no viena pagrieziena uz otru, lai trasē vairāk varētu atbalstīt essnee, un pēc tādas apmēram četru stundu skraidīšanas – kas tad es vairs būšu par skrējēju…

Bet tad essnee ierosināja, ka uzsauks man dalības maksu, ja es piekritīšu skriet pusmaratonu, un tad man būs jāskraida pa trasi, nevis trases malu. Piekritu, un tad sākās panika. Viss jau būtu, ja vēl no CETa laikiem nebūtu problēmu ar kāju nagiem, ja iepriekšējā dienā nebūtu apsāpējies operētais celis, ja elkonis ar visiem teipiem nesāpētu, ja nejustu iesnu tuvošanos… Labi, ka vismaz pati vesela.

Agrā celšanās svētdienas rītā problēmas nerada, rīts skaists, burvīgs saullēkts, fantastiska migla, mašīnā silti, bet drebulis krata gan. Ātrāk gribas tikt galā, lai, izkāpjot no mašīnas, drebuļus varētu norakstīt uz aukstumu. Ā, forši, ārā auksts, kratos no aukstuma. Pirms starta novelku jaku, ojā, patiešām jūtu aukstumu. Tas nekas, skrienot sasildīšos.

Starts, drebuļi pazūd, spīd saule, pilsēta mīļa. Solis viegls, endomondo saka priekšā ātrumu, saprotu, ka skrienu par ātru, bet ir tik viegli, ka īpaši ātrumu nesamazinu. Ātrākie mani apdzen, visi, kuri mani pazīst, uzmundrina, lai neatpalieku. Jūtos kā privātā tusiņā, jo uzmundrinājumi nepārtraucās visa skrējiena laikā. Nācās visu laiku būt formā, jo likās, ka mani uzmundrina visi – gan tie, kuri apdzen, gan tie, kuri skrien pretī. Blakus skrēja viens pāris, dzirdēju, ka viens saka otram: “Iedomājies, te ir kāds tūkstotis cilvēku, bet es nevienu nepazīstu!” Kā tā? Man liekas, ka es pazīstu lielāko daļu un ka mani pazīst vēl lielāka daļa skrējēju!

Pirmie desmit kilometri noskrējās ātri. Par vairāk kā minūti uzlaboju savu 10km rezultātu. Nākamie trīs arī nebija grūti. Sākot ar četrpadsmito, palika grūtāk. Ap astoņpadsmito sāku stāstīt sev, ka tas nav nekāds pārgājiens – ja sāksi soļot, būs grūti atsākt. Saņēmos un sāku pat kādu apdzīt, bet sevi jau nepiemānīsi – pēc uzrāviena sāku pagurt. Bet tad trases malās parādījās finišējušie skrienamdraugi, kuri pacēla mani spārnos. Finišēju 2:19:47. Nu neesmu es ļoti ātra, bet tāds ir mans veikums, un es ar to lepojos.

Nemaz jau arī nebija tik briesmīgi grūti, pēc finiša devos trasē atbalstīt savējos. Jocīgākais tas, ka es uzmundrināju skrējējus, bet biežāk par “paldies” saņēmu apsveikumus par savu veikumu.

Vēlreiz paldies visiem līdzjutējiem par atbalstu! Bez jums es to nebūtu paveikusi. Patiesībā bez jums es to pat nebūtu uzsākusi.

Noskrien!

Mans pirmais 1/2 maratons

Šodien Ozolniekos pieveicu savu pirmo pusmaratonu, labāk nekā cerēju, bet uz pārējo fona gana nožēlojami..

Apbrīnoju tos sirmos vīrus, kuri savos 70+ vēl joprojām aktīvi skrien (un noskrien mani)…

Man likās, ka es sāku kā parasti, savu spēku ietvaros, endomondo bikšu kabatā, dzirdēt lāgā nevar, bet ar smaidu uz lūpām nopakaļ visiem skrienu. Neesmu nekāda raķete, to jūtu, kad pēc pirmā kilometra iepalieku ar sirmajiem kungiem un pāris meitenēm.. bet pašsajūta laba.. Vēlāk, ap 3šo km izvelku endo no biksēm un dzirdu kā noskandina, ka lap time 3:31 (tik ātri nekad vēl neesmu skrējusi, vismaz apzināti un ar jelkādu mērierīci..) Nākamais aplis 4:54, bet arī daudz virs mana ikdienas skriešanas ritma.. Ap 5to km sajūtos labi izdzirdot ka lap time ap 6 min, sajūtos savā bruņurupuča elementā un tā turpinu!

Sirmie vīri un meitenes atraujās, bet es neskumstu! Skrienu saskaņā ar savām spējām un labsajūtu. Saprotu, ka sacensības iespējams nav tā vieta kur ir jāskrien komfortā un ar smaidu uz lūpām, bet tieši tā es šodien pieveicu šo distanci (un iespējams tāpēc tik lēni).

Otrā apļa vidū mani apdzen līderi vīrieši – jauki, man prieks par viņiem. Trešo apli noskrienu finišā reizē ar sieviešu 1/2 m līderi.

Dodoties 4tajā aplī dzirdu kā finišē nr 24 un 25, bet nr 23 (man), jādodas vēl pēdējā aplī..

Un paldies tam motivatoram, kurš 4tā apļa vidū mani spēja motivēt nepadoties un pielikt soli! Pat sprintam finišā pietika spēka!

Lieliska svētdiena! Tagad apzinos, ka gribu vairāk un ātrāk! Gribu ne tikai noskriet, bet gribu skriet!

Ina

Es varu noskriet pusmaratonu. Un tu?

„Sveiki! Jūs septembrī noskriesiet savu pirmo pusmaratonu!” Ar šādu tekstu sākās mans piedzīvojums līdz Valmieras maratona pusmaratona distancei. Pirmo reizi kāds man pateica, ka es to varu izdarīt un tas skanēja tik pārliecinoši, ka manī tajā brīdī nebija nekādu šaubu par to vai es to varu. Lasīt tālāk.

Valmieras maratons pēc nedēļas

Vasara, it sevišķi tik laba, ir grūts laiks, lai sagatavotos pusmaratonam vai maratonam Valmierā. Ir vajadzīgs liels gribasspēks celties agri no rīta, lai paspētu noskriet treniņu pirms saule ir visu apkārt uzkarsējusi. Ir vajadzīga liela drosme un daudz ūdens, lai skrietu dienas vidū, kā arī dzelžaina apņēmība, lai nevis dotos uz pludmali un dzertu aukstu alu, bet skrietu. Lasīt tālāk.

Uzdrošinies noskriet. 1. sezona

Viņi uzdrošinājās un noskrēja. Viņi noticēja savām spējām, pienācīgi sagatavojās un noskrēja savu pirmo pusmaratonu Nordea Rīgas maratona laikā. Viņi pārspēja paši sevi, noskrēja līdz galam un uzvarēja. Viņi skries atkal un liks saņemties skriet citiem.  Viņi ir mūsu varoņi.
Lasīt tālāk.

Diploms pasta kastē

diploms.jpgLiels bija mans pārsteigums un prieks, par vakardienas sūtījumu pasta kastītē. Jau sen aizmirsts pirmais pusmaratons pēc pusotra mēneša sevi atgādināja ar organizatoru gādību. Man tika atsūtīts diploms ar rezultātu, iegūto vietu un vēl dažādi reklāmas materiāli ar atlaidēm. Lai arī sīkums, bet ļoti patīkami un lielas iespējas nākamā gada Tallinas pusmaratona organizatoriem atkal mani redzēt savās sacensībās. Lasīt tālāk.