Pēc publikas pieprasījuma, šeit ir atskaite par manu pirmo pusmaratonu.
Kad pamainījās Valmieras maratona starta laiki, nolēmu, ka neskriešu vispār. Negribējās startēt, kad meita essnee beidz savu distanci, jo zināju, ka skraidīšu pa Valmieru no viena pagrieziena uz otru, lai trasē vairāk varētu atbalstīt essnee, un pēc tādas apmēram četru stundu skraidīšanas – kas tad es vairs būšu par skrējēju…
Bet tad essnee ierosināja, ka uzsauks man dalības maksu, ja es piekritīšu skriet pusmaratonu, un tad man būs jāskraida pa trasi, nevis trases malu. Piekritu, un tad sākās panika. Viss jau būtu, ja vēl no CETa laikiem nebūtu problēmu ar kāju nagiem, ja iepriekšējā dienā nebūtu apsāpējies operētais celis, ja elkonis ar visiem teipiem nesāpētu, ja nejustu iesnu tuvošanos… Labi, ka vismaz pati vesela.
Agrā celšanās svētdienas rītā problēmas nerada, rīts skaists, burvīgs saullēkts, fantastiska migla, mašīnā silti, bet drebulis krata gan. Ātrāk gribas tikt galā, lai, izkāpjot no mašīnas, drebuļus varētu norakstīt uz aukstumu. Ā, forši, ārā auksts, kratos no aukstuma. Pirms starta novelku jaku, ojā, patiešām jūtu aukstumu. Tas nekas, skrienot sasildīšos.
Starts, drebuļi pazūd, spīd saule, pilsēta mīļa. Solis viegls, endomondo saka priekšā ātrumu, saprotu, ka skrienu par ātru, bet ir tik viegli, ka īpaši ātrumu nesamazinu. Ātrākie mani apdzen, visi, kuri mani pazīst, uzmundrina, lai neatpalieku. Jūtos kā privātā tusiņā, jo uzmundrinājumi nepārtraucās visa skrējiena laikā. Nācās visu laiku būt formā, jo likās, ka mani uzmundrina visi – gan tie, kuri apdzen, gan tie, kuri skrien pretī. Blakus skrēja viens pāris, dzirdēju, ka viens saka otram: “Iedomājies, te ir kāds tūkstotis cilvēku, bet es nevienu nepazīstu!” Kā tā? Man liekas, ka es pazīstu lielāko daļu un ka mani pazīst vēl lielāka daļa skrējēju!
Pirmie desmit kilometri noskrējās ātri. Par vairāk kā minūti uzlaboju savu 10km rezultātu. Nākamie trīs arī nebija grūti. Sākot ar četrpadsmito, palika grūtāk. Ap astoņpadsmito sāku stāstīt sev, ka tas nav nekāds pārgājiens – ja sāksi soļot, būs grūti atsākt. Saņēmos un sāku pat kādu apdzīt, bet sevi jau nepiemānīsi – pēc uzrāviena sāku pagurt. Bet tad trases malās parādījās finišējušie skrienamdraugi, kuri pacēla mani spārnos. Finišēju 2:19:47. Nu neesmu es ļoti ātra, bet tāds ir mans veikums, un es ar to lepojos.
Nemaz jau arī nebija tik briesmīgi grūti, pēc finiša devos trasē atbalstīt savējos. Jocīgākais tas, ka es uzmundrināju skrējējus, bet biežāk par “paldies” saņēmu apsveikumus par savu veikumu.
Vēlreiz paldies visiem līdzjutējiem par atbalstu! Bez jums es to nebūtu paveikusi. Patiesībā bez jums es to pat nebūtu uzsākusi.
Noskrien!
km 
-