|
|||||||||||||||||||||||||||||
Komandas blogi |
Kamēr notika balsošana par jūnija mēneša skrējēju, tikmēr viens no kandidātiem pašā jūlija sākumā izveic vēl vienu varoņdarbu, kas viņa titula iegūšanai uzliek apstiprinošo zīmogu. Skriet sācis pirms pāris gadiem, sacensību gaitas uzsācis ar ultramaratoniem, un no visām sacensībām tikai divās nav kāpis uz goda pjedestāla. Mēs teiktu – fenomens. Pats gan izklausās krietni pieticīgāks. Parunājām ar Normundu Lauci par šo un to.
Tradīcijas jākopj – jau ceturto gadu vienu no gada īsākajām naktīm sešu stundu un astoņu minūšu ilgumā noskrējām. Paldies jums un paldies mums! Lasīt tālāk. Latvijas čempionāts 100km skriešanā, šķiet, allaž ir bijušas gada grūtākās sacensības. Par tām ne reizi nav palikušas rožainas atmiņas, un tomēr piedalos jau trešo reizi. Zinu, būs vajadzīgs laiks, lai atgūtos, zinu, ka tas mani padarīs vēl lēnāku, iespējams, saasināsies kāda trauma, pēc nedēļas vēl 24h rogainings… bet dzīvojam tak tikai vienreiz. Nu tad pēc pilnas programmas. Daugavpilī ierodamies vēlu sacensību priekšvakarā. Vakariņas un saldumi – kā nu bez tiem, kaut sirdsapziņa šņāc ausī visādus neglītus vārdus, mierinu viņu, ka rīt tak visu noskriesim un drošu roku stūķēju mutē riekstiņus ar iebiezināto pienu. Līdz 23:00 vakariņu lietas ir nodarītas un būtu tā kā jādodas gulēt, jo rīt jāceļas ir agri, tomēr nē – Vāveres taču ir atbraukušas uz sacensībām, tas nozīmē, ka viņām jāpucējas. Tā nu kādas pāris stundas pavadu čirkojot matus – Lindai, Ilzei un visbeidzot arī sev. Man patīk kā viņas izskatās – tādas draiskas merilinas. Pozitīvās emocijas ņem virsroku pār nogurumu. Viss ir forši, atliek tikai ar cerībām gaidīt rītu, kas pienāk un nemaz nedomā kavēties. 6:00 modinātāji zvana cits caur citu. Dzirdama arī rosība viesnīcas gaitenī. Abas ar Lindu esam gana apzinīgas, lai celtos augšā un sāktu gatavoties. Darbu daudz – jāatjauno Lindas frizūra, jāpaēd, jāsaģērbjas, jāuzziež sauļošanās krēms, jāsajauc sporta dzērieni, jāpanervozē, jāpaēd vēlreiz… Kur palikusi Ilze? Viņa neatbild uz ziņām. Kad viss šķiet apdarīts, nokāpjam lejā uz virtuvi, kur pamielojamies arī ar organizatoru sagādāto brokastu piedāvājumu. Biezpienmaizes ir brīnišķīgas, tomēr aizrauties ar nepārbaudītām lietām nevar, ka nesagriež vēderu. Mums vēl atlicis apēst Sēklu musa sagādātos batoniņus, bet tas jādara kopā ar Ilzi, no kuras vēl aizvien ne ziņas, ne miņas. Starts jau pēc 40 minūtēm. Ejam meklēt. Paverot viņas numuriņa durvis atklājas sekojošais – abi Limanāni apķērušies, saldi čuč ierušinājušies šaurās gultiņas apakšējā stāvā. Nē, nu mīlīgi, bet vai jums prāts?! Tūlīt taču jāskrien! Dabūjam Ilzi ārā Vāveru kopbildei. Tā nu, mums te viens gadījies pidžamā.
Pirms starta drudzis. Saliekam uz galdiņiem līdzņemtās želejas, dzērienus un kas nu kuram vēl ir licies noderīgs. Man paķērusies līdzi pretkrampju smēre īpaši karstam laikam, neesmu mēģinājusi, bet kāpēc gan ne, jo krampji ar mani pēdējā laikā ir uz „tu”. Tā izrādās pretīgi smirdoša. Nu forši, tagad es te tāda smirdīga skraidīšu… Tuvojas starts, 100 un 50 km veicēji tiek aizsūtīti pretējos virzienos. Starp mums laikam būs kāda puse no apļa. 100km skrējēji ir tāds krietns pulciņš. Starts. Apjautājos, vai trase ir marķēta – saņemu atbildi, ka nav gan, bet apmaldīties nevarot. Aha, labi, pa ceļam pirmajā aplī redzu vietas, kur būtu pakasījusi pakausi, ja pārējie nebūtu droši skrējuši tālāk. Iesākumā skrienu kopā ar Laimoni un Martu. Baltkrievu meitene Tatsiana un Sandra aizskrējušas pa priekšu jau no starta. Gribu būt apzinīga un sākt lēnām, domāju, ka izvēloties turēties līdzi Martai būšu trāpījusi desmitniekā, jo viņa parasti iesāk ultras mierīgi un prātīgi. Tomēr jūtu, ka neturu līdzi viņas tempam. Man padomā ir skriet uz 5:40, taču tagad skrienam uz 5:30. Mani panāk Gunta, un kādu brīdi skrienam kopā, tomēr arī viņa man ir par ātru – negribu visu sabojāt, turēšos pie plāna, vēl jo vairāk tāpēc, ka Kāpiņa kungs man ir ieteicis sākumā turēt pulsu 140-145 sitienu robežās, bet man tas ir ap 150-155. Diena ir karsta, saprotu, ka viegli nebūs jebkurā gadījumā, tādēļ mierinu sevi, ka šāda taktika, iespējams, atmaksāsies. Pirmās pāris stundas aizrit mierīgi. Skriet ir viegli, nekas nesāp, ir karsti, bet ne neizturami. Velkos visām meitenem astē, bet tā, lai vismaz kā mazi punktiņi tālumā, trases taisnākajos gabalos Marta un Gunta būtu saskatāmas. Līderi apdzen un apdzen, neticami ātrais Jesko, šķiet, to dara katrā manā aplī. Drūpijs nemitējas dziedāt, ukraiņu puisis, kas seko viņam pa pēdām, apdzenot mēdz izmest pa komplimentam, Kristaps un Dainis ir ļoti nopietni, bet Džo ir kaut kāds aizdomīgi slapjš – nez vai trases otrā pusē gāž lietus? Mani panāk Sigita un paslavē par to, ka esmu gana prātīga, lai turētos visām aiz muguras. Es – prātīga? Es tak to daru tāpēc, ka vienkārši esmu lēna. Man, protams, ir mērķis, nē, labāk to saukt par sapni – iekļauties 10h. Ir šaubas, vai šajā karstumā tas ir iespējams, bet nu gribēt nav kaitīgi. Sāku labāk saskatīt Guntu, viņa izģērbjas skrienot. Noķeru un lūkojos pēc Martas. Kaut kur tālumā pavīd oranžs punktiņš. Ķert? Nē, labāk ne, vēl daudz stundu priekšā. Un kur ir Tatsiana un Sandra, kādas viņas vispār izskatās? Tatsianai, šķiet bija sarkani zaļš baltkrievu formas tērps, kā izskatījās Sandra? Neatceros – sejas nav mana stiprā puse – kaut kādus rūsganus matus startā manīju un koraļsārtu krekliņu. No viņas man tā kā bail – Gunta, kas sakās viņu pazīstam, mana iztēlē ir uzbūrusi tādu specdienesta kareives tēlu, kas robežojas gluži vai ar karotājprincesi Ksenu. Apļu skaits jau sen ir sajucis, bet kurš gan kam tādam var izsekot. Cenšos ēst pēc plāna, bet ierastās Isostar želejas dažreiz aizstāju ar garšīgajām Sēklu Musa konfektēm. Neticami, bet tiešām palīdz. Varbūt nedaudz sausas, tomēr nesalīp un atšķirībā no uzkarsušajām želejām neizaicina manu vemšanas refleksu. Cenšos regulāri dzert, jo karstums turpina pieņemties spēkā.
Trasē neesam tikai mēs, skrējēji, cilvēki te brauc atpūsties – ar skrituļslidām, ar velosipēdiem vai vienkārši pastaigāties. Kad mani apdzen kāds tukls onkulīts uz riteņa un paziņo, ka tikko tak mani jau ir redzējis, saprotu, ka Linda ir sākusi pietuvoties. Droši vien tie rozā formastērpi ar plikajām mugurām no aizmugures izskatās diezgan līdzīgi. Panāku Martu. Kādu brīdi skrienu aiz muguras, bet tad eju pļāpāt, jo man ir garlaicīgi. Pamanu, ka mans labākais draugs Garmins sācis mānīties. Tas ir dīvaini, skrienu kā līdz šim bet temps rādās 16:50 min/km. Neiespējami. Salīdzinu ar Martas pulksteni un konstatēju, ka manējais atpaliek jau par kilometru. Esmu dusmīga un vīlusies, jo turpmāk vienīgie rādītāji, kam varu sekot ir pulss un distancē pavadītais laiks. Ap 30. kilometru mums ir iespēja vērot Jesko satriecošo finišu, viņu pēdējā aplī uz velosipēda pavada sacensību direktors, lepni paziņodams, ka tur nāk Latvijas jaunā rekorda īpašnieks. Forši gan, ja var skriet tik ātri. Turpinām kopā ar Martu, kādu brīdi, pretējā virzienā skriedams, mūs izklaidē Matīss. Bišku nomācoša sajūta, kad redzi, ka citi jau finišējuši, bet tev vēl skriet un skriet… Pat nemanu, kur pazaudēju Martu. Panāku Ilzi, komandas biedra satikšana ir vismaz kāda krāsaina (rozā) pārmaiņa saules nomocītajā, vienmuļajā priežu mežā. Trasē valda kaut kāds panīkums, šķiet, ka skrien tikai kāda saujiņa cilvēku. No aizmugures pielavās Linda, paziņojot, ka ķer mani jau kādus 10 apļus. Viņai atlicis vēl tikai viens, ak laimīgā! Man nav ne jausmas, cik ir noskriets, bet nu, ja Lindai vēl viens, tad jau es arī esmu apmēram pusē. Turos viņai aiz muguras, lai varētu redzēt čempiones finišu. Eh, kapēc jāskrien vēl tik daudz? Pēc pāris apļiem apjautājos rezultātus vērojošajai meitenei finiša zonā, cik tad man vēl atlicis. Viņa saka, ka noskrieti jau 51km. Sākumā tam nepievēršu uzmanību, bet tad saprotu, ka nav labi, jābūt vairāk kilometriem! Esmu satraukusies – šajā karstumā negribu spert nevienu lieku soli, kur nu vēl kilometru. Panāku Sandru un apjautājos cik viņa noskrējusi – izrādās par apli vairāk… Bet mēs taču esam vienā aplī! Skaitam būtu jābūt vienādam! Sandra aizmūk, bet man tagad cita bēda. Kamols iespiežas kaklā domājot, ka jānoskrien viens lieks aplis. Es taču neko nevaru pierādīt, jo sasodītais Garmins vispār rāda, ka esmu noskrējusi tikai 40 km. Starta zonā pieskrienu pie atbildīgās personas un vēlreiz prasu cik esmu noskrējusi – viņa atbild to pašu, ko iepriekšējā aplī – 51 km. Tas nu ir par traku! Paziņoju, ka ja mans pazudušais aplis neatradīsies, tad stāšos ārā. Un es to saku nopietni. Šķiet, ka paziņoju to visiem, kas vien ir gatavi klausīties. Kur gadījušies, kur ne, nākošajā aplī tie pazudušie kilometri ir atrasti, un man, diemžēl, nākas turpināt sacensības. Karstums sit augstu vilni. Trase ir tukša. Sen mani nav apdzinis neviens līderis, vai viņi vispār ir dzīvi? Un Tatsiana, vai viņa ir reāla? Kāds viņu ir redzējis? Sandra gan tepat vien ir. Es viņu redzu taisnajos gabalos kaut kur priekšā. Pēc murgaini karstiem un grūtiem 60 kilometriem esmu gatava izstāties. Tāpat vien, tāpēc ka vairs negribu. Neredzu jēgu šīm ciešanām. Starta zonā tieku uzmundrināta, bet mani tas tikai kaitina. Turpinu spēlēties ar domu par izstāšanos. Pilnīgi skauž, ka Linda un Ilze saposušās vāverkleitās var relaksēti tusēties ēniņā starta zonā. Un es jūtos briesmīgi, nē, nožēlojami. Kāds man saka, lai neuztraucos par Sandru, jo viņa lūzīs, kāds cits apgalvo, ka muļķības – viņa jau nu nelūzīs. Protams, ne – viņa taču ir tā karotājprincese. Ai, tas manu pārliecību nešķoba – es jau esmu salūzusi. Kurš tad nezina, ka esmu baigā lūzēja. Ultrās vispār mani vajadzētu iepakot kastē ar uzrakstu „fragile”.
Apļošana turpinās kā iestrēgusi filma. Labi, ka priedes vietām sniedz ēnu, jo gabaliņi, kur to nav, ir gluži vai nāvējoši. Linda ir izpalīdzīga, menedžē manas dzērienu pudeles un neskopojās ar uzmundrinājumiem, tomēr uzzinot, ka man atlikuši vēl 24 km, viņai izsprūk: „Vai, cik daudz!” Tas gan veikli tiek labots apgalvojot, ka nē, nu nav jau nemaz tik traki. Nu, protams, ja aiz muguras nebūtu jau trīs reizes vairāk. Vispār tas mani nedaudz uzjautrina un atlikušos kilometrus es velkos Sandrai pa priekšu. Bet es esmu pagalam. Pēdējos divdesmit kilometrus atļauju sev brīžiem pāriet soļos. Reiz pat paejos kopā ar Georgu un nekautrējos žēlabaini sūkstīties. Tomēr viņš mani pārsteidz – tik pilns dzīvesprieka un optimisma it kā šīs nebūtu sasodītas 100km sacensības, bet pēcpusdienas pastaiga. Sakautrējos, par savu tizlumu, saņemos un skrienu tālāk. Vecais vīrs mani ir aizkustinājis līdz asarām. Kad man atlikuši vēl 8 apļi, sākas masveida finišēšana. Nez no kurienes izlīdušie puiši (var jau būt, ka biju iegājusi sevī un viņus vienkārši nepamanīju) tomēr skrien un noskrien savus 100 km līdz galam. Pēdējais no viņiem finišē, kad man atlikuši vēl 3 apļi. Nepanesami gari apļi, kuros esam palikušas vien mēs ar Sandru, iedomu tēls Tatsiana, kā arī ultraleģendas Georgs un Viktors. Jo tuvāk nāk finišs, jo biežāk dzirdu, ka Tatsiana nav tālu un es varētu viņu panākt. Tātad viņa nav tikai iedomu tēls. Štrunts par Tatsianu, man bail, ka Sandra mani varētu noķert, es zinu, kā tas ir – pakāst ultru pēdējos kilometros, nav diez ko jautri. Atzīšos, ka tas Latvijas čempiones tituls, kaut ar nīkulīgu rezultātu, šķiet visai kārdinošs. Tomēr čīkstēšana un pat asaras teju katra apļa sākumā neizpaliek. Pēdējos 2 apļus mani izklaidē kāds vietējais puisis, kas šķiet visai ieinteresēts par trasē notiekošo. Nākas viņam skaidrot, kas šis ir par pasākumu, kāpēc mēs, dīvainīši to darām, un pie viena arī pažēloties skaidrā krievu valodā, jo latviski viņš neprot. Redzētās šausmas viņu iedvesmo, un viņš apsola pieteikties kādām tuvākajā laikā notiekošām vietējām skriešanas sacensībām. Nezinu, vai ir iespējams pārvietoties vēl lēnāk. Mani tagad noķert būtu vieglāk kā atņemt bērnam konfekti. Par laimi Sandrai laikam arī nav viegli. Finišs.
Kāds atviegojums. Apguļos uz galda, pilnīgi laimīga. 10h36m32s. Jā, ir bijis labāk un nē, mani tas šobrīd neuztrauc. Tas tituls ir mans. Ja kāda šobrīd varētu labāk, tad būtu to izdarījusi, vai ne? Vai tas bija to moku vērts? Nezinu, man ir slikta dūša un sāp viss, riebjas viss, un spēki ir mani atstājuši. Kāds jaunsargs mulsi paziņo, ka viņam jānes prom tas galds, uz kura es guļu. Atrūcu, lai atrod sev citu galdu, ko nēsāt. Drīz jāfinišē Sandrai, tātad jāgatavojas apbalvošanai. Pār manu līķi es iešu uz apbalvošanu tāda sasvīdusi un nesapucējusies. Kaut no tās stadijas laikam nav tālu. Viesnīcā mani gaida vāverkleita un duša. Man jātiek tur. Sarežģīts uzdevums, man vienai nav pa spēkam. Labi ka ir Linda. Un Andris. Tieku gan līdz viesnīcai, gan trešajam stāvam. Duša. Nevaru nostāvēt. Tā ir publiskā duša, nevajadzētu sēsties ze… pļukš. Ūdens ir silts un patīkams, un man tik ļoti gribās dzert. Fui, pat nedomā par to! Mmmm, spirdzinoši! Pēdējiem spēkiem pieceļos, aizstreipuļoju uz numuriņu un sabrūku gultā. Zinu, ka jādodas uz apbalvošanu, cilvēki taču gaida! Labi, apģērbties es varu, piekāst kosmētiku un to ligzdu, kas man uz galvas. Savācam arī mantas un pēc dažiem mokošiem mirkļiem esam atpakaļ uz apbalvošanu.
Patīkami, bet grūti nostāvēt. Nēsā. Smaidu caur zobiem, bet jūtu, ka nebūs labi, kaut nu tas ātrāk beigtos. Bet nē, vajag vēl tādu foto un šitādu, un vēl vajag Rīga-Valmiera uzvarētāju krekliņus nofotografēt… Apžēliņ. Kāds savāc manas trofejas, man atliek vien aizvilkties līdz mašīnai. Tik tālu es netieku. Pusceļā nometos uz soliņa un vemju. Raudu, vemju un atkal raudu. Sāk kratīt drebuļi. Kaut kur, kādas mašīnas bagāžniekā ir kauss un šķīvis ar uzrakstu „Latvijas čempions” Bet vai tas bija tā vērts? Es nezinu. Šķiet, labākais, kas ar mani šogad noticis ir tas, ka netiku izlozēta Spartatlonam. Bet būs jau vēl citi gadi. VSK Noskrien viens no rašanās iemesliem ir mana nosliece visu pierakstīt un labākajā gadījumā pēc tam to visu analizēt, pētīt, zīmēt grafikus un izklaidēt sevi ar dažādiem faktiem. Savus noskrietos kilometrus pierakstīju nevis burtnīcā vai ekselī, bet izveidoju publisku lapu. Kādam iepatikās un arī gribēja tā pat, un nācās visu pārtaisīt, lai arī citi varētu savus skrējienus pievienot. Bet ne jau par to. Pirms maratona komandas biedri man prasīja, kurš tad man maratons būs. Bravūrīgi atbildēju desmitas vai trīspadsmitais, bet pats pie sevis tik pārliecināts nemaz nebiju. Tad nu tagad apskatīju visus savus skrējienus un konstatēju, ka tikai astotais, ja skaita arī neoficiālo Rīga-Biksti ietvaros veikto maratona distanci. Un vispār savā dzīvē (lielākoties) skriešus esmu veicis tikai trīspadsmit maratona un garākas distances. Ražīgākie gadi ir bijuši tieši pēdējie divi – pagājušā gada neveiksmīgā Rīga-Valmiera, Lattelecom Rīgas maratons, Brescia Art maratons un Bikstu maratons un šogad Rīga-Valmiera, divi garie treniņi un Lattelecom Rīgas maratons.
Skatoties uz saviem skrējieniem, konstatēju, ka visā savā astoņu gadu ilgajā skriešanas karjerā esmu noskrējis tikai 79 skrējienus, kuri ir garāki par divdesmit kilometriem. Pozitīvais ir tas, ka lielāko daļu (51,8%) no garajiem skrējieniem esmu pavadījis treniņos gan vienatnē, gan kopā ar komandas biedriem dažādos koptreniņu pasākumos. Šeit zīmīgi, ka viens no koptreniņiem ir Run Anyway pusmaratons Ņujorkā nenotikušā Ņujorkas maratona dienā.  Garo distanču veidu skaits Beidzot arī noskaidroju cik tad esmu noskrējis pusmaratonus. Astoņpadsmit. No tiem divi ārzemēs – pirmais pusmaratons Tallinā (2008) un vēl viens Losandželosā (2012). Visi pārējie dažādās Latvijas pilsētās. Skatos, ka neesmu skrējis pusmaratonu (no pašreiz aktīviem) Liepājā, Jūrmalā, Salaspilī un Aizkrauklē. Mans ātrākais pusmaratons ir Biķernieku trasē ar 1:48:46 tālajā 2011. gadā. Interesanti, ka otrs ātrākais ir pirmais (1:52:35). Trešajā vietā ierindojas pagājušajā gadā pēc Rīga-Valmiera noskrietais Rēzeknes pusmaratons (1:56:58). Lai arī pašreiz tempa turēšanas jautājumos pildu organizatoriskas funkcijas, savu laiku atpakaļ aktīvi pats veicu šo darbu. Esmu turējis tempu septiņas reizes pusmaratonā un divas neveiksmīgas reizes maratonā. Mans kroņa laiks bija 2h 15min, un visbiežāk mani tempa turētāja “kostīmā” varēja redzēt tieši Rīgas maratonā.  Garo distanču skaits pa gadiem. Viens taku skrējiens manā skrējienu sarakstā ir iemaldījies no 2011. gada, kad tajā laikā esošo Siguldas kalnu pusmaratonu esmu skrējis gandrīz četras stundas, bet lielākoties taku skrējieni un ultramaratoni ir datēti ar pēdējiem trim gadiem. Manā kontā ir trīs “Stirnubuki,” Cēsu ECO trail un Patriots pirms diviem gadiem, Baso pēdu ultramaratons tajā pašā gadā un kā skaists noslēgums mana ultramaratonista karjeras uzsākšanas gadam – “Pēdējas nakts sapnis” ar 54.2km pēdējā gada dienā Tallinas mežos. 2015. gadā esmu piedalījies arī savā vienīgajā taku skrējienā ārzemēs – South Devon trail run 21km distancē. Un, protams, viena neveiksmīga Rīga-Valmiera un viena tīri tā neko. Pārsvarā esmu lakonisks savu treniņu nosaukumu izvēlē, bet daži ir izpelnījušies izteiksmīgāku nosaukumu vai pat piezīmes. “No Ķīpsalas līdz Priedainei” vai “Vecrīga.” Esmu skrējis apkārt pieciem ezeriem un trīs garie treniņi ir notikuši sporta zālē uz skrejceliņa. Tā pat manā noskrieto garo distanču sarakstā ir divi 1. janvāra skrējieni un pats pirmais VSK Noskrien koptreniņš Vestienā 2011. gadā. Esmu vairāk kā pusmaratonu noskrējis divas reizes “Īsākas nakts skrējienā”, pie Valtera reiz tika noskrieta otra garākā distance 25.6 kilometru garumā un pirmajā 24h stafetē esmu piedalījies divos posmos un savācis gandrīz 24 kilometrus.  Vidējais ātrums garajās distancēs (km/h) pa gadiem Svētdienas personiskais rekords maratonā ir piektais ātrākais garais skrējiens manā skrējēja karjerā. Ātrāk vien esmu skrējis divus ātrākos pusmaratonus un divus garos treniņus pirms šī maratona. Savukārt otrā galā vai lēnākie skrējieni ir pārsvarā taku skrējieni un daži ultramaratoni. Lēnākā gods ticis “Pēdējās nakts sapnim,” bet tas ir dēļ sacensību formāta, jo ļauts tika skriet 12h un cik un noskrēja, tik noskrēja. Interesanti, ka šī gada Rīga-Valmiera ir tikai divpadsmitais lēnākais skrējiens. Lēnāki ir bijuši pat divi “Stirnubuki”, skrējiens Anglijas klinšainajā piekrastē, Cēsu ECO un Baso pēdu ultramaratons. Mans VSK Noskrien profils rāda, ka esmu noskrējis 6790 kilometrus. Ja skaitu tikai distances garākas par 20 kilometriem, tad tā esmu noskrējis 2247 kilometrus, kas sastāda tikai 33% no visa noskrietā apjoma. Vai es esmu ultramaratonists? Ir 2015. gada beigas, sēžu un apceru savas nākotnes ieceres un plānotos skrējienus. Nedaudz šausminos par gaidāmo Transgrancanaria skrējienu marta sākumā, kurā 83km garumā būs jāpārvar Gran Kanārija salas kalni, līdz pēkšņi pamanu, ka ir atvērta pieteikšanās uz Latvijas garāko skrējiensoļojumu Rīga -> Valmiera. Sāku palikt nemierīgs, zinu, ka Viktors šim pasākumam gatavojas un ticamākais, ka pieteiksies. Arī Roberts ir minējis, ka varētu mēģināt to noskriet. Esmu dilemmas priekšā, negribas atstāt šo pasākumu nākamajam gadam un gadu klausīties draugu stāstus, kā tas ir aizskriet no Rīgas uz Valmieru. Tāpat neesmu drošs, vai mani treniņu apjomi, kas šobrīd pakārtoti Kanāriju skrējienam, nākamgad būs tik lieli, lai uzdrošinātos veikt šādu distanci. Visbeidzot, paveikt to pirms treneris Andris ir meties šajā avantūrā būtu divtik patīkami. Kauliņi ir mesti – 2016. gadā iesoļoju jau kā pilntiesīgs skrējiensoļojuma Valmiera -> Rīga dalībnieks. Pakāpeniski palielinu savus treniņu apjomus, saņemos un pāris nedēļas pabraukāju uz Sporta Manēžu, kur pie Toļika hipodromā paskrienu intervālu treniņus. Intervāli mani vienmēr nogalina un piespiež pamatīgi pārkāpt pāri savai komforta robežai. Nav tā, ka pēc šiem treniņiem palieku stipri ātrāks, bet kaut kāds minimāls progress no tā visa tomēr sāk parādīties, un sajūtos kaut nedaudz gatavāks Kanāriju skrējiena pievarēšanai. Kanārijām tiek uzstādīti pieticīgi mērķi. Kā atskaites punktu ņemu 2015. gada Itālijas Kortīnas trailu, kur 9 stundu laikā redzēju gan Jēzu, gan nonācu pie atklāsmes, ka šis viss ir jāmet pie malas, jo tas galīgi nav domāts man (izņemot skaisto kalnu skatu baudīšanas procesu). Kanārijās 83km trailu tomēr noskrienu visai cienījamā ātrumā, bet, salīdzinot ar tautiešu iespēto, vietas lielām gavilēm nav, lai arī gūstu gandarījuma sajūtu, ka šoreiz Jēzus netika satikts, un finišā vienīgās sekas ir sāpošas kājas. Atgriežoties mājās nākas secināt, ka līdz R->V trakumam palikušas vien nepilnas 4 nedēļas, un jācenšas pa to laiku mobilizēt visi spēki un enerģija skrējiena ātruma un izturības iegūšanai. Veselības likstas gan nedaudz piekoriģē šos manus plānus, bet tā jau visiem skrējējiem saprotama problēma. Pienākusi lielā diena – piektdiena. No rīta jau manos plānos nelielas korekcijas ievieš ķibele ar auto, kas liek aizdomāties, vai kāds tur augšā nav izplānojis manu nakts skrējienu padarīt vēl smagāku, kā es pats esmu to savā prātā iedomājies. Diena gan paskrien ātri, arī sklandrausis tiek veiksmīgi iegādāts, un vakarā izdodas pat nedaudz nosnausties, kas nozīmē, ka satraukums vēl mani nav pārņēmis. Ap plkst. 22.30 Andris aizved mūsu brigādi – Viktoru, Edgaru un mani uz LU galveno ēku, kur visai raiti tiekam cauri obligātā ekipējuma pārbaudei ar reģistrēšanos. Sadalu savu ēdamo (želejas) pa komplektiem un nododu atbalsta komandai (Andrim ar Uldi) pēdējās instrukcijas, kas man kurā kontrolpunktā varētu būt nepieciešams. Parunājos ar pāris skrējējiem, lai saprastu kādi kuram mērķi un plānotais skrējiena temps, lai aptuveni nojaustu savu varējumu uz kopējā fona. Pa vidu tam visam A.Piebalgs dalās ar savu pieredzi par šo skrējienu, vispār tā tīri simboliski, ka savulaik bijušais ES enerģētikas komisārs ir uzaicināts sniegt uzmundrinājuma vārdus, enerģija skrējiena laikā noteikti noderēs…
Brīvības piemineklis – 23:57 – „Dievs, svētī Latviju” – 00:00 un skrējiens var sākties.
STARTS. Brīvības piemineklis – Garkalne (23 km). Plāns sākt lēnām un prātīgi šoreiz īsti nenostrādā. Mērķis sākuma posmā turēties iespēju robežās līdzi policijas ekipāžai, lai nebūtu jāapstājas pie sarkanajiem luksoforiem. Pateicoties tam, sākuma temps turas zem 5min/km, kas ir gaužām par ātru šādam skrējienam. Neko darīt – jāskrien! Līderi pamazām attālinās, bet esmu nelielā skrējēju grupiņā, kas skrien līdzi otrai policijas ekipāžai. Šādā veidā visai ātrā tempā nonākam līdz Tallinas ielai, kur zilās bākugunis iespiež pedāli grīdā un mūs nelietīgi pamet. Savā ziņā pat nopriecājos, jo varu nedaudz piebremzēt un pārslēgties sev piemērotākā tempā. Pēc kāda laika arī mana nelielā skrējēju grupiņa sāk izretoties, un pie Alfas jau palieku vienītī. Kilometri ripo raiti un šeku reku jau sasniegts Berģu pārvads, pēc kura iestājas man līdz šim īsti neiepazītā tumsas pasaule. Pirmās sajūtas, skrienot vienam tumsā gar šoseju, nav īpaši omulīgas, bet, paskatoties uz priekšu un atpakaļ, saprotu, ka šobrīd nevienu pārinieku sev visticamāk neatradīšu, tāpēc līdz Garkalnei turpinu vien skriet savā tempiņā. Pa ceļam konstatēju, ka sāk sāpēt labās kājas cirksnis, kas ik pa laikam mani ir mocījis pēdējās pāris nedēļas. Pirms Garkalnes arī top skaidrs, ka paņemtais dzeramais priekš nakts pavēsā skrējiena ir krietni par daudz (virs 1l kopā ar pudelēm un sistēmu). Ieskrienot kontrolpunktā, lūdzu atbalsta komandai palīdzību izdabūt no somas ibumetīnu ar cerību, ka tas palīdzēs pret cirkšņa sāpēm. Andris uzslavē par raito soli un norāda, ka varētu uz doto brīdi atrasties 15.vietā (reāli tobrīd biju 21.vietā) – nenoliegšu, patīkami to dzirdēt. Stāsta, ka Viktors kontrolpunktam esot izlidojis cauri smaidīgs. Tas mazliet demotivē, jo es nepavisam tik labi nejūtos. KP1. Garkalne – Sēnīte (13 km). Uzreiz aiz paša kontrolpunkta priekšā dzelzceļa pāreja, kas izgaismota ar svecītēm, bet tāpat esmu gaužām neveikls un pamanos nedaudz paklupt. Uzskrienot atpakaļ uz A2 autoceļa atgādinu sev, ka strikti jāturas pie sava ēšanas plāna – viena želejas deva ik pa 40 minūtēm. Pagaidām tas lielas problēmas nesagādā, jo tā viela ir vēl daudz maz garšīga. Sajūtu pirmo nogurumu, un tas nepavisam man nepatīk. Galvā iezogas doma, ka līdz Sēnītei aizskrienot jau būs 36 km pieveikti, un nekas ekstra slikts arī nebūs, ja šajā brīdī noiešu no trases. Cirksnis vēl aizvien sāpīgs un mazliet apgrūtina skriešanu. Pirms Vangažiem apdzen mani, un apdzenu es. Viens dalībnieks no līderiem pārgājis soļos – dīvaini. Uz jautājumu, vai viss kārtībā, atbildes nav. Nu nevajag arī – skrienu tālāk. Ieskrienu Sēnītes kontrolpunktā, domas par izstāšanos atliktas, kauns pat atzīties atbalsta komandai, ka esmu ko tādu apsvēris. Drošībai palūdzu Andrim un Uldim nomainīt pieres lukturim baterijas, tumsā uz ceļa galīgi negribētos palikt. Viņiem gan pirksti izrādās līkāki kā man, un bateriju nomaiņa tiek sekmīgi vien īstenota ar manu palīdzību. Aši apēdu kādu augli un turpinu ripot Valmieras virzienā. KP2. Sēnīte – Ragana (10 km). Prātā galvenā doma nesaputroties un neaizskriet uz Siguldu vai vēl kādos neceļos. Priekšā Murjāņi, kuros sāksies nelieli kalniņi. Dzirdēti nostāsti, ka te parādoties pirmās nopietnās grūtības, bet man vēl labi ripo. Priecājos, ka cirkšņa sāpes beidzot mazinās. Murjāņu galā ieraugu vienu skrējēju sēžam autobusa pieturā, laikam kas atgadījies vai arī ķermenis izlēmis pateikt nē šādām piektdienas nakts izklaidēm. Tālumā visai ātri ieraugu Raganu. Beidzot arī ūdens krājumi sāk tukšoties un skriešana paliek līdzpaņemtā svara ziņā komfortablāka. Raganas kontrolpunktā ieskrienu vēl ar svaigām sajūtām. Uzzinu kā klājas cīņu biedriem – Viktors esot krietnu laika sprīdi priekšā, savukārt Edgars Sēnītes KP minis man praktiski uz papēžiem. Sabīstos, paņemu želejas un diebju projām. KP3. Ragana – Brasla (18 km). Kājas vēl labi turas, sāku prātot, kurā brīdī parādīsies gaisma pie apvāršņa. Izkalkulēju, ka pirmos 60 km esmu pieveicis aptuveni 6h ar visu apstāšanos kontrolpunktos. Nav slikti, pagaidām viss iet pēc plāna. Nepatīk gan tas, ka starp kontrolpunktiem tik garš pārskrējiens. Mēģinu attālumu sadalīt mazākos nogriežņos, nebūs vismaz tik daudz jāskrien. Tas vienu brīdi palīdz, bet nepamet sajūtas, ka skrienu jau mūžību. Kontrolpunktā atbalsta komanda novērtē manu izskatu kā ļoti pozitīvu, un gatavu darīt lielas lietas. Pats arī konstatēju, ka jūtos vēl labi un saturīgi. Sagribas ko sāļāku, tamdēļ cenšos papildus iestiprināties ar kontrolpunktā piedāvātajiem labumiem. Uzaicinājums apsēsties gan neatrod manas dzirdīgās ausis, jo uzskatu to par lieku laika izšķērdēšanu un aristokrātisku privilēģiju.
KP4. Brasla – Stalbe (13 km). Pamale izgaismojas – paliek tā viegli ap sirdi, mūžīgā tumsas valstība ir noskrieta. Ieraugu ceļa malā klavieres, izskatās pat visai labā stāvoklī. Visticamāk kāds zemnieks pavisam nesen nolēmis no tām atbrīvoties. Tas ir tikai loģiski – tuvojas lauksaimniecības sezona, un tādām izvirtībām kā klavierspēlei laiks vairs neatliks. Būtu es cītīgāk mācījies mūzikas skolā, varētu pamēģināt ko nospēlēt, bet nu laikam šoreiz koncerta nebūs. Tā, apcerot cilvēka esības, kosmosa uzbūves, termoelektrostaciju darbības un suņu riešanas skaļuma principus, nokļūstu Stalbē. Apvaicājos, cik tālu ir nākamais KP un nošausminos – viens ir skaidrs, būs grūti, jo spēki mani sāk lēnām atstāt. Pēc saņemtās informācijas saprotu, ka maniem cīņu biedriem neiet īpaši vieglāk, laika ziņā esmu ieriktējies abiem aptuveni pa vidiņu. KP5. Stalbe – Rubene (17 km). Arī mazais cinītis, kas gāž lielus vezumus, kādreiz piekūst. Esmu noskrējis vien pāris kilometrus no kontrolpunkta un pāreju soļos. Limitēju sevi ar pārsimtsmetru iešanas pauzēm. Tā palaižu garām dažus skrējējus, bet noķeru vienu ar kuru „pozitīvi – omulīgās” sarunās tiek pieveikta lielākā distances daļa. Kilometri jau šajā brīdī skaitās klāt dramatiski lēni. Nezinu, kur es ņemšu spēku pēdējam posmam. Neko vairs negribas, ēšanas grafika ievērošana sagādā pamatīgu piespiešanos. Zinu, ka jāēd, un atlaides šajā jautājumā sev nedodu. Pirms Rubenes paskrien pretī viens puisis no brīvprātīgajiem un pavaicā, vai man ir kādas īpašās vēlmes. Nevaru saprast, kas ar to īsti tiek domāts, tamdēļ atbildu, ka iztikšu ar to, kas tur būs atrodams – nav man šobrīd nekādu īpašo vēlmju. Rubenē ieskrienu saguris (tas droši ne no paiešanās), bet sēdēšanu vēl joprojām kategoriski izslēdzu no sava darāmo lietu saraksta. No atbalsta komandas puses tieku uzmundrināts stāstot, ka izskatoties ļoti labi, visi citi šeit jau knapi vilkuši kājas. Līdz galam es tam īsti nenoticu, bet neliela motivācijas deva tiek iegūta. Sāp kājas – ellīgi sāp tās kājas! Nezinu kā būs ar skriešanu un jau laicīgi pabrīdinu atbalsta komandu, ka pirmajā kalnā es došos pastaigājoties – skriešanas prieku esmu pilnīgi un pavisam pazaudējis. KP6. Rubene – Valmiera (13 km). FINIŠS. Pāris kilometrus pēc kontrolpunkta atbalsta komanda pabrauc garām. Andris manā virzienā velta skarbus vārdus, lai pārstājot šito soļošanu, šis izrādās tomēr neesot nekāds skrējiensoļojums! Sakožu zobus un paskrienu, bet vairs nav iekšā. Saprotu, ka priekšā skrienošos man nav lemts panākt, bet aizmugurē līdz pašam horizontam arī nevienu nemana, tā vien sevi mierinot klumburēju uz priekšu, līdz beidzot sasniedzu Valmieras viaduktu. Uzvelkos kalnā, apskatos, ka tuvojās tomēr vēl viens konkurents, bet spēki ir mani pametuši, un šo cīņu es zaudēju. Mierinu sevi ar domu, ka sevis noteiktajā 12h laika limitā iekļaušos kaut vai atlikušo daļu norāpojot. Soļoju un ik pa brīdim smaidu, Sīmaņa kliņķis ir tuvu! Pretimnākošās omītes ar tirgus somām norāda, ka finišā sagaidot orķestris, un jāpieliek solis, lai tur nonāktu ātrāk, bet man tādu iekšējo resursu vairs nav. Pēdējos 500 metrus gan saņemos – sakožu zobus un noskrienu. Sarkanais paklājs – kliņķis – finišs (11:40:05) – smaids – ābolu strūdele!
Darbiņš padarīts, sajūtas ir lieliskas, smaids vēl ilgi nepamet manu seju. Tā cīņa pašam ar sevi un ar bezgalīgo šoseju ir uzvarēta, kas vēl pirmajos 40km karājās visai trauslā šaubu diegā. Sagurums un sāpošās kājas mani nepamet visu sestdienu un daļēji arī svētdienu, bet tas viss ir pie lietas pēc šādiem nelieliem skrējiensoļojumiem. Rīta saule un brīvprātīgie kontrolpunktos arī iedod labu enerģijas devu turpināt uzsākto cīņu. Vai skriešu vēl kādreiz uz Valmieru? Iespējams, bet visticamāk ne nākamgad, jo ir tik daudzas citas ultras, kuras gribās nākotnē pamēģināt. Pasaule, saturies!
Viss sākās, šķiet, pirms kādiem diviem gadiem. Toreiz bija pirmais atjaunotais Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, kad ar manu skriešanas draudzeni Daci pavadījām skrējējus līdz Alfai, un Dace stāstīja par to, kā pirms daudziem gadiem pavadījusi uz Valmieru savu tēti vienā no pirmajiem skrējiensoļojumiem. Tas likās tāds leģendām apvīts pasākums, īsts izaicinājums, un gluži nejauši sākām apspriest, vai mēs būtu gatavas tumsā doties 107 km garā ceļojumā un varētu to paveikt. Man tolaik vēl pat maratons nebija noskriets, un nodomāju, ka 100 km distancei laikam būtu jāgatavojas gadiem. Nākamajā gadā atbalstīju skrējējus kontrolpunktos, vairākas stundas pavadīju Rubenē, kur līdz finišam tikai 13 km. Pasākums pārsteidza ar sirsnību un saliedētību, lai atbalstītu skrējējus. Apbalvošanas pasākumā notika loterija, kur izlozēja dalībnieku nākamā gada skrējienam no līdzjutēju vidus. Mani skriešanas draugi no VSK Noskrien Divplākšņi par veiksmi uzskatīja loterijā NElaimēt Rīga-Valmiera, bet man tolaik bija periods, kad veicās loterijās, un es izteicos – ja laimēšu, būs vien jāskrien. Es toreiz laimēju Suunto cepurīti, bet pret Divplākšņiem liktenis bija labvēlīgs, un pie skrējiena neviens no mums netika. Nospriedām, ka Divplākšņiem īstā vieta ir atbalsta grupā. Pagājušā gadā man bija citi mērķi, un domas par Valmieru attālinājās. Bet skrējēju gada noslēguma ballē Inta Z., kurai jau ne viens vien ultramaratons aiz muguras, pastāstīja, kad sāksies reģistrēšanās, un paaicināja piebiedroties. Vasarā biju noskrējusi baso pēdu ultramaratonu, tātad puse no 107 km bija pieveikta, un varētu mēģināt tikt galā arī ar otru pusi. Satraukums bija pārāk liels, lai uzreiz nospiestu reģistrācijas pogu, tāpēc noteiktajā datumā sagaidīju pusnakti un vispirms vēroju, kā dalībnieku saraksts diezgan lielā ātrumā papildinās. Kad bija īsā laikā reģistrējusies apmēram puse dalībnieku un skaidrs, ka no rīta jau saraksts varētu būt nokomplektēts, galīgo lēmumu pieņemt kļuva ļoti viegli. No rīta manu draugu vidū valdīja pārsteigums, bet visi atzina, ka dosies mani atbalstīt. 107 km skrējienam trenējos ļoti rūpīgi. Jau dažas dienas pēc reģistrācijas noskrēju pirmo 30 km garo treniņskrējienu un gadu mijas nedēļā – simboliskus 107 km. Trīs ar pusi mēneši pagāja ar galveno domu par Valmieru. Tā nu sanāca, ka mana skriešanas stāža lielākais kilometru skaits tika saskriets gada aukstākajos mēnešos, jo skrēju gan putenī, gan slapjdraņķī, gan –15 grādu salā. „Noskrien ziemu” 1. kārtas sacensībās sniegs bija līdz ceļiem, vēl kādā nedēļas nogalē ar Lāsmu devāmies skrējienā līdz Priedainei un atpakaļ, visu laiku no gaisa krita slapjš sniegs un botas žļurkstēja jau pēc 5km, bet tie bija īsti gribasspēka treniņi – neapstāties, kad labprātāk paliktu mājās. Divas nedēļas pirms starta uzsniga sniegs, un laikam jau baidījos, ka skrējienu varētu tādēļ atcelt, jo sapņoju vienu nakti, ka Valmieras vietā ir jāskrien pa skolas stadionu uz riņķi visi tie paši 107 km, pamodos ar domu, ka gribu tomēr skriet pa šoseju. Pienāk pirmsstarta nedēļa. Jau laicīgi ieplānoju atvaļinājumu, lai varētu atpūsties un izgulēties. Lai gan – kas to deva – pirmsstarta drudzis dara savu un mostos pavisam agri no rīta. Vēl pēdējais vingrošanas treniņš ar Divplākšņiem Kobes dārzā, kur Guna palīdz ar padomiem par uzturu un ekipējumu. Paldies, Guna, ir tik noderīgi saņemt pieredzējuša skrējēja padomus. Tiek sakravāts, vēl un vēlreiz pārskatīts somu saturs un sašķirotas mantas, ko atstāt kontrolpunktos vai ņemt līdzi mugursomā – želejas, batoniņi, plāksteri un zirgu ziede, kā arī maiņas drēbes. Jāpiezīmē, ka beigu beigās trasē tā arī nepārģērbos, jo auksti nebija, kontrolpunktos sildīja līdzjutēju pasniegtie plediņi, bet Rubenē atstātās svētku kārtas uzvilkšanai vairs nebija enerģijas – tā bija jātaupa finiša posmam. Vakarā vēl cenšos kādu stundiņu nosnausties, un tad ierodas Ilga un dodamies kopā uz universitāti. Uzrādu obligāto ekipējumu, atdodu sklandrausi, piereģistrējos un satiekos ar citiem skrējējiem. Universitātē valda pacilājošs noskaņojums. Šķiet, ka te koncentrētās enerģijas pietiktu visam tālajam ceļam. Pēkšņi ierodas Dace, mana jaukā draudzene, tomēr atradusi iespēju atbraukt no laukiem un pavadīt. Tas ļoti iepriecina un dod papildu enerģiju. Ceļš līdz Brīvības piemineklim, dziedam himnu un tad seko starts. Skrienam pa Brīvības ielu un pat pamanos pirmos krustojumus pārskriet, kad mašīnas vēl laiž garām. Atrodu savu komforta tempu un ir tik viegli skriet. Pa ceļam iepazīstos ar Gundu, šķiet, ka mums saskan tempi, līdz Alfai runājoties skrienam kopā, bet tad viņa nolemj, ka vēlas paskriet lēnāk. Man doma, ka skriešu komforta zonā (ap 6:20 min/km) tik ilgi, cik varēšu un pēc tam atlikušo gabalu soļošu. Ir tik brīnumaina sajūta būt daļai no šī pasākuma. Alfas kontrolpunkts, tad Jugla, kur sapulcējušies līdzjutēji.
Šķērsojam Juglas gājēju tuneli. Te arī slēdzu iekšā lukturīti un – aiziet uz priekšu! Pie Berģiem vēl ceļš tāds nelīdzens, mazliet piebremzēju, lai nepakluptu, un tad izskrienam uz šosejas. Te pamanu priekšā Signi, kurš tobrīd rāmi iet, bet pēc brīža jau skrien man garām. Izrādās, ka stratēģija pamīšus pa kilometram skriet un iet. Pārmijam dažus vārdus un turpinām ceļu. Ja pirms tam domāju, ka tumšais posms man patiks vismazāk, tad tagad domas mainās uz labo pusi – mašīnu maz, un var pa īstam izskrieties. Pirms pagrieziena uz Garkalni stāv mašīna un braucēji norāda, kur jāskrien. Vēl kāds posms un ieskrienu kontrolpunktā, kur mani sagaida Dace ar Aināru. Apēdu pāris želejkončas, iedzeru siltu kolu, sirsnīgi novēlējumi no maniem atbalstītājiem un ceļš var turpināties. Vietu pie pārbrauktuves iepriekš biju īpaši pētījusi Google kartē, jo iepriekšējā gadā tur bija tumsa un varēja apmaldīties, šoreiz ceļš izlikts ar svecītēm, tas ir tik mīļi. Drīz atkal uz šosejas, pamanos pazaudēt orientieri un ieskriet pagriezienā uz Vangažiem, meklēju ceļu atpakaļ, klusībā iesmiedama par savu spēju apmaldīties pat uz šosejas, noskrienu lieku kilometru, beidzot ieraugu kādu skrējēju un atviegloti uzelpoju. 2. kontrolpunktā man piedāvā plāksterus un vazelīnu, jo šķiet, ka uz pirkstiem sākušas veidoties tulznas. Nodomāju, ka tomēr botas vajadzēja vēl izmēru lielākas, bet nu jau vairs neko. Murjāņi, kas šaurās šosejas un gājēju celiņa neesamības dēļ arī iepriekš biedēja, pienāk gluži nemanot, mašīnu nav daudz, skrienu pa šoseju, vēl piestāj Divplākšņu mašīna, izkāpj Ilga un paskrienam kopā kādu gabaliņu. Tā arī Raganas kontrolpunkts ir klāt, te uzkavējos mazliet ilgāk, jo paredzēts uzpildīt dzeršanas sistēmu un aizsūtīt īsziņu Rasmai, kas solījusies rīta pusē man sekot ar mašīnu un sagaidīt tuvākajā kontrolpunktā. Pulkstenis arī gandrīz izlādējies, ieslēdzu portatīvo lādētāju un kopā ar pulksteni iemetu somā, un tālāk skrienu bez kilometru kontroles. Telefonā ieslēdzu RockMyRun aplikāciju, pirmā pagadās salsa, kuras ritmā kustos pa šoseju. Pa to laiku ir uzlēkusi saule, un kādu brīdi var novērot ainu, kad vienā pusē vēl spīd mēness, bet otrā debesis sarkanīgā nokrāsā. Drīz jau ceļarādītājs, kurš vēsta, ka ceļš ir gandrīz pusē, vēl kādu gabalu aiz tā, laižot garām pretimbraucošo fūri, lecu no šosejas uz akmeņainās nomales un sajūtos nejauki, jo ir pārsprāgušas pāris tulznas. Par laimi, tuvumā ir pietura, aizkliboju līdz soliņam un cenšos saglābt situāciju ar tulznu plāksteriem, kas, par laimi, ir paņemti līdz. Pa to laiku ir atbraukusi Rasma un izceļ no mašīnas manas otras botas. Nomainu Nike pret Asiciem un šķiet, ka vismaz uz laiku tas ir risinājums. Atkal skrienu un apdzenu kādu skrējiensoļotāju, kas pa to laiku ir aizgājis garām. Brasā kāds autovadītājs jautā, no kurienes mēs skrienam. Atbildu, ka no Rīgas, un pretī atskan izbrīnīts: „Johaidī!” Padomāju, nez ko viņš teiktu, ja es paspētu pavēstīt, ka skrienam uz Valmieru. Bet ir klāt Braslas kontrolpunkts, kur sagaida Vāveres, te arī uzzinu ziņas par pirmajiem finišētājiem.
Rēķinu, ka priekšā vēl 30 km un tad jau būšu pie Divplākšņiem, kuri nepacietīgi gaida. Jāteic, ka tie ir apnicīgākie kilometri, ko domās nosaucu par „Ilgo ceļu kāpās (jeb uz Rubenes kontrolpunktu)”. Īsinu laiku, dziedot „Tu tikai turi acis ciet, lai laime nepāriet” (Divplākšņu himna). Ha, turēt acis ciet nemaz nedrīkst, jo jāvēro šoseja un jālaiž garām pretī braucošie auto. Pēkšņi – kas tad tas – no kurienes gan ceļa malā uzradušās klavieres?! Vāks vaļā un tā vien aicina uzspēlēt. Tādu skatu nevar laist garām, apstājos un nofotografēju.
Drīz arī ceļarādītājs, kas vēsta, ka līdz Valmierai palikuši 37km. Ak, tas ir mazāk nekā maratons, un „normālos apstākļos” to es varu noskriet. Bet kā to izdarīt tad, ja aiz muguras jau 70 km un negulēta nakts? Tā filozofējot, sasniedzu glītu gājēju celiņu un priecājos, ka šeit tomēr varu paskriet, citādi skrējiens jau kādu brīdi ir iegājis soļojuma fāzē. Tomēr pēc Stalbes kontrolpunkta 17 km posmā līdz Divplākšņiem apgūstu ātrsoļošanas tehniku. Turklāt pulkstenis pa to laiku izlādējas vēlreiz, un nemaz nezinu, cik kilometru vēl priekšā. Labi, ka garām brauc kāds velosipēdists, kurš brīdi pabrauc man līdzās un parunājas, īsinot laiku. Ceļš līkumots, un uz katra līkuma šķiet, ka tālumā samanāms Rubenes Mazais Ansis, bet tomēr tās izrādās tikai vīzijas. Kārtējais kalniņš un – beidzot – man pretī lido trīs Divplākšņi. Tas ir viens no lielākajiem laimes brīžiem. Skrienam kopā no kalna un esmu Rubenē! Mani mīļie Divplākšņi, man žēl, bet es nevarēju atskriet ātrāk. Izbaudu Intas masāžu un savu draugu uzmundrinājumus, nogaršoju sarūpēto cienastu un jādodas tālāk.
13 km vairs nešķiet nekas, tieku pavadīta kādu gabaliņu. No Valmieras brauc mašīnas, braucēji sveicina, pamāju pretī. Priekšā tilts ar plakātu, kas vēsta, ka Ņergas ar mani lepojas, vēl austiņās skan uzmundrinoša rokmūzika, izklausās pēc uzvarētāju marša. Pēdējie kilometri cauri pilsētai, šķiet, ka tauta man nepievērš uzmanību, laikam tāpēc, ka neskrienu, bet tipinu, ar skatienu meklējot baznīcas smaili. Beidzot to ieraugu, šķērsoju ielu, un tur jau tā ir – Sīmaņa baznīca. Atrodas spēks noskriet pēdējos desmitus metru, uzskrienu pa sarkanā paklāja klātajiem pakāpieniem un satveru kliņķi. Kefīrs un strūdele, fotografēšanās un pēc tam čipa atdošana. Pēc tam ēdu zupu un lasu feisbukā Daces ierakstu, ka esmu sasniegusi kliņķi 15 h 41 m 55 s. Laime pilnīgākā, gribējās iekļauties pirmā atjaunotā skrējiena kontrollaikā, kas ir 16 stundas, un tas izdevās.
Paldies visiem, visiem, kas organizēja šo skrējienu un kas atbalstīja, gan klātienē, gan domās! Paldies, ka palīdzējāt piepildīt kādu sapni! Tas bija lielisks piedzīvojums. Tas palīdz iemantot miera un harmonijas sajūtu, un ir gandarījums arī par to, ka skrējiens ir kalpojis labdarības mērķiem un palīdzēs mazajam Jēkabam aizbraukt uz delfīnterapiju. P.S. Ļoti priecājos, ka viens no Divplākšņiem šogad tomēr laimēja loterijā un nākamgad ar 1. numuru izies uz starta. |
|
|||||||||||||||||||||||||||
|
Redakcija un kontakti |
|||||||||||||||||||||||||||||
km 
-