Vasara ir pilna dažādu skrējienu, bet ir tikai viens, kas sevī ietver pašu vasaras būtību – jūru sauli, smiltis, basas pēdas, kas kopš bērnības ir brīvlaiku un labo dienu simboli. Pilno Baltijas Baso pēdu ultramaratona distanci jau vienu reizi biju pieveikusi, bet kā gan lai nedaru to atkal, ja reiz neesmu izlozējusi dalību Baltā kalna izpriecās? Nebiju gan plānojusi par to rakstīt, jo tie taču ir tikai 53 kilometri, tomēr, kad uz draudzenes jautājumu, vai tad šoreiz būs apraksts, tā arī biju atbildējusi, viņa mani pārliecināja ar apgalvojumu, ka 5 stundas no manas vienīgās sestdienas nedēļā, nekādā gadījumā neesot maz.
Par dalību šajā skrējienā biju pārliecināta, tomēr, jo tuvāk nāca augusts, jo vairāk šaubījos par to, kādā statusā tā būs – varbūt tomēr jāizvēlas vidējā distance vai vispār jāpiesakās brīvprātīgo komandā. Nebija jau tā, ka man negribētos skriet to garo, vienkārši pēdējā laikā esmu sapratusi, ka visa kā ir par daudz, un lielu daļu sacensību skrienu treniņrežīmā. Pārsteidzoši, bet arī tajos mierīgajos skrējienos reizēm mēdz būt tik sasodīti grūti, ka šķiet – es vispār vairs nemāku skriet! Ai, kas zina, vai nākamgad būs tāda iespēja, tādēļ nosliecos par labu pilnajai distancei. Patiesībā jau arī tendence „piekāst reitingus”, mani vēl nav spējusi savaldzināt.
Sestdienas priekšpusdiena, Mazirbe. Basām pēdām mēroju ceļu līdz pludmalei. Grants ceļš dursta manas pēdas, kuras droši vien nenojauš, ka tas ir tikai sākums. Pludmalē ir vējains un nav diez ko silts. Saņemu numuru un pārģērbjos. Ne savās parastajās skriešanas drēbēs. Šoreiz nekādu puķu un nekā rozā. Balts krekliņš, balta bandana un saulesbrilles. Balts man nepiestāv, izskatos briesmīgi, bet tam nav nozīmes. Nebūs te nekāda pārkaršana. Kājas ieziežu ar pretkrampju eļļu karstam laikam, nav ne jausmas vai līdz, bet nu smird gan. Bišku iesildos un pastaipos, vējš izpūtis visas domas no galvas – uztraukums pavisam pazudis. Ar nepacietību gaidu, kad varēšu doties izbaudīt jauko pludmales pastaigu.
„Bēdu manu lielu bēdu” pirmo pantiņu aiznes jūras vējš, un jau pēc mirkļa arī mēs traucamies tam pakaļ. Vējš pūš Kolkas virzienā, cik veiksmīgi. Nez kā nāktos tā skriešana, ja viņam būtu ienācis prātā tā zēģelēt uz pretējo pusi! Skrienu samērā ātri, nedaudz zem 5 minūtēm. Pārāk ātri priekš ultras, pārāk ātri priekš manis, bet saprotu, ka tas ir tikai vēja dēļ. Ja jau viņš tāds vēlīgs, tas jāizmanto. Ja ņem vērā pagājušā gada pieredzi, tad aiz Kolkas šī „haļava” beigsies. Jau pirmajā kilometrā nodevīgais kreisais augšstilbs savelkas sāpīgā mezglā. Nelietis. Mest nost tempu, vai gaidīt, kad pāries? Līva ir izgaisusi skatienam pirmo pāris minūšu laikā. Sigita elpo man pakausī un Aija skrien pa priekšu. Viņām abām gan ir kedas, bet atpalikt negribās. Kaut, ko es te spirinos, ir pirmais kilometrs un zinu, ka viņas abas ir stiprākas par mani. Skrienu kopā ar Pēteri. Ir viegli, ieslīgstu ritmā, kuru iztraucē vien biežie kilometru pīkstieni. Pārmijam pa skopam vārdam. Tāda tempā neesmu diez ko runātīga. Aiz piektā kilometra izvelku savu ļumīgo pudeli ar apelsīnu sulas un tropiskās želejas maisījumu. Ikreiz, kad sajūtos tā grūtāk, izrādās, ka esmu paātrinājusies. Kad tālumā ieraugu Vaides konrolpunkta brīvprātīgos Kristapu un Edgaru zaļajās vestēs (ļoti prātīgi, tā viņi jau pa gabalu bija atšķirami no vienkāršiem atpūtniekiem) jūtu, ka arī savilktais augšstilbs sāk atlaisties. Pēteris saka, ka apstāsies, lai salīmētu noberzumus. Padzeros tīru ūdeni un jautāju, vai drīkstu glāzīti mest zemē. Pilnīgi dumjš jautājums, to saprotu jau pēc mirkļa – tā glāze tak šajā vējā aizlidotu līdz Kolkai vai pat pasaules malai. KP serviss ir ideāls, Edgars paskrien līdzi kamēr padzeros un savāc glāzi. Skrienot prātoju, ka šiem tur sanāk pamatīga skraidelēšana šādi apkalpojot visus skrējiena dalībniekus.
Vējš atkal izpūš no galvas visas domas, un tikai vēlāk saprotu, ka esmu palikusi bez Pētera. Sigitu un Matīsu gan jūt aiz muguras. Skrienas aizvien viegli, un Kolkas rags acīm redzami tuvojas. Man jau no sākuma ir pamatota sajūta, ka skrējiens sāksies tieši no turienes. Pagaidām ir vieglā lidojuma fāze. Itin drīz tas rags ir klāt, un man jāpiestāj, lai paņemtu jaunu ļumīgo pudeli. Bladāc! Atsitos pret “sienu” – pavējš ir pazudis, stiegu mīkstajās smiltīs, pārskriešana pāri ragam prasa piepūli, kas momentā saērcina manu augšstilbu, un viņš jau atkal ir savilcies savā riebīgajā mezglā. Stulbi. Tieku līdz galdiņam. Laikam nespēju pienācīgi izskaidrot, ka vēlos savu atsūtīto pudeli, un tas rada minstināšanos. Apkārt dzirdu Vāveres un, šķiet, Divplākšņus (neesmu droša) taču nespēju paskatīties nevienā sejā. Esmu viegli aizkaitināta. Gribu ātrāk prom pie jūras. Gribu atgūt ritmu. Tieku pie pudeles, kas ir kļuvusi visai smilšaina. Ietūcu somā, vēl neesmu izlēmusi kā tikšu pāri trakajai šķēršļu joslai, iespējams, šoreiz noderēs brīvas rokas. Pērn līdu pāri kokiem un bridu pa jūru. Šoreiz tomēr izlemju par labu kāpu taciņai. Tā ir durstīga un pārāk mīksta. Mani apsteidz Matīss (tātad arī Sigita ir tepat) un kāds kungs kedās un zaļā maiciņā. Saku, ka man skauž viņa kedas. Es arī šobrīd tādas gribētu. Bija piemirsies, ka tā šķēršļu josla ir tik gara.
Beidzot atkal jūra un normālas smiltis. Šeit vējš vairs nav tik stiprs, tādēļ domu dzirnavas ieslēdzas uz pilniem apgriezieniem. Pārāk skaļi un daudz. Šoreiz tas neder, labāk lai tajā galvā svilpo vējš, jo viss cits kaitina un nogurdina. Jāmēģina nomierināties un pievērst uzmanību tikai tam, kas notiek apkārt. Galvenais ir šī brīža temps, tas ir pagalam salūzis, to jāmēģina pacelt līdz 5:30. Neizdodas, tomēr turos puslīdz pievilcīgās 5:35-5:40 robežās. Priekšā gadās interesants šķērslis – laivu piestātne vai kas tamlīdzīgs. Kedainais skrējējs zaļajā kreklā, Armands, ja nemaldos, kāpj tam pāri pa augšu. Pieliecos un izbrienu pa apakšu. Apdzenu viņu prātojot par baso pēdu priekšrocībām. Esmu pārliecināta, ka šajā skrējienā ir vieglāk bez kedām. Tulznas mani nebiedē, man uz pēdām ir kaut kas ļoti izturīgs laikam. Gan jau kāds mazs ļauns nieciņš līdz beigām būs parādījies, bet skriešanu tas noteikti neapgrūtinās. Mani apdzen kāds puisis. Vēlāk saprotu, ka tas ir 2. no baskājiem. Tālumā priekšā redzams gala mērķis. Nē, tas mani neapmānīs – tas ir tieši tik tālu, cik ir – esmu pusceļā un ir pienācis laiks izķeksēt no somas želejmaisījuma pudeli. Laiku pa laikam atskatos, kaut ļoti negribas to darīt, taču tur nevienu nemanu. Nu, un kur jūs visi esat palikuši? Noķeru to pašu puisi. Kaut kā viņš salēninājies. Tuvojas Melnsils, to nojaušu pēc kilometriem. Var manīt cilvēkus, taču tie ir tikai atpūtnieki – nevienas zaļās vestes. Ak, jā, akmeņu krāvums, tur pērn bija kontrolpunkts. Ievēroju Jāni un Alīnu, bet no pārējo brīvprātīgo nopētīšanas mani attur kas negaidīts. Andris, ko gan viņš te dara? Viņš asiņojot. Ak tā, tad jau laikam tālāk neskries, nodomāju, kaut neredzu pa kurieni tās asinis tur šļācas. Nez, gan jau, ka sūcās pa taisno smiltīs. Neienāk prātā pateikt ko līdzjūtīgu, iedzeru malku ūdens un dodos tālāk. Pa augšu, cauri kempingam. Kad diez jāskrien lejā? Šķiet, tas kempings tūlīt beigsies. Laižos lejā. Esmu jau atkal salēninājusies. Nu jau vairs tikai pāris kilometri padodas zem 6 minūtēm. No domām par to, kādā veidā būtu varējis savainoties kedās apautais Andris, mani izrauj 34 km skrējiena līderis. Pēc laiciņa garām paskrien Laimonis, kā arī jau pieminētais baskājainais puisis aiztraucas, ka papēži vien nozib. Man kaut kā vairs neskrienas. Šļurkš! Pēkšņi saņemu sejā siltu, lipīgu strūklaku. Kas notiek! Apstājos, pilnīgi apstulbusi. Izrādās pudelei nomucis korķītis. Tik vien. Neraugoties uz to, ka man ir saules brilles, jūtu, ka trāpījis arī acīs. Kož, draņķis. Koši dzeltenais sīrups mīlīgi notek pa manu balto krekliņu. Nākas apstāties un skaloties jūrā. Pukojos par piespiedu apstāšanos un zaudētajām barības vielām. Turpinu skaitīt kilometrus līdz maratonam. Kad tas noskriets, atzinīgi uzsmaidu sev, jo tas ir mans ātrākais maratons šogad. It kā jau vairs nav tālu, bet kājas tādas sagurušas. Nonākot Ģipkā, esmu jau pagalam sašļukusi. Forši, ka tur ir pazīstamas sejas – manas Vāveres un Kristaps. Saņemu, gan apskāvienu, gan atšķaidītu kolu, gan uzmundrinājumus. Baspēdotājas meitenes esot no manis diezgan tālu. Mani neinteresē tikai baspēdotājas, gribu aizmukt no tām kedainajām arī. Nešpetnā pudele tiek uzpildīta ar to pašu atšķaidīto kolu. Esmu gatava pēdējiem kilometriem.
Patiesībā nejūtos nemaz tik slikti, taču gaidu, ka kuru katru brīdi pielavīsies Sigita, lai gluži tāpat kā skrējienā uz Valmieru atstātu mani savos putekļos. Pīkst kilometrs pēc kilometra, kaut ievērojami gausāk, kā iepriekš. Nu jau ir kādas 10-20 sekundes pāri 6 minūtēm. Sāku gaidīt riebīgās niedres. Beidzot kāds garāmskrējējs, vaicāju, cik tālu ir tuvākā meitene. Viņš atbild, ka ne tuvāk par puskilometru. Aha, pietiekoši tuvu, lai panāktu mani tieši pirms finiša. „Ja gribi, lai viņa tevi nenoķer, vienkārši velcies ātrāk!” saku sev. Prātoju vai tā ir Sigita, vai tomēr Aija. Kāda starpība? Mūc! Aiz muguras minās tūļīgs velosipēdists. Manā tempā. Kad viņš beidzot sadūšojas iet garām, tas ir tiešām kaitinoši, jo izvairoties no sadursmes nākas uzlēkt nesaprotamiem asumiem un veselam beigtu medūzu ņudzeklim, tās tur saskalotas kopā ar jūras mēsliem. Kaut kāds viņš viegli neadekvāts. Visbeidzot velosipēdists iezveļas jūrā un vairs mani netraucē. Klāt niedres, tās nenāk par labu ne manam pulsam, ne tempam. Taču tās beidzas. Vai paspēšu iekļauties 5 stundās? Protams! Skrienu uz finišu! 4:58:40. Līdz ar nagiem. Tomēr paspēju. Līvu es, protams, nepanāku, tik pat labi jau varētu mēģināt noķert vēju, bet no pārējām meitenēm ir izdevies aizmukt. Atkrītu guļus turpat uz segas. Lieliska sajūta.
Noslēgumā jāatzīst, ka šis gadījies tāds savāds skrējiens – ne vemšanas, ne savas dzīves ienīšanas fāzes, ne absolūta bezspēka, ne īpašu sāpju. Arī tik zināmā frāze „nekad vairs” dīvainā kārtā manu apziņu nesasniedz. Pārāk īss, skaists un patīkams tas baspēdu skrējiens. Patiešām ideāla diena, kuras noslēgumā izdodas vēl pakavēties finiša zonā, lai sagaidītu citus skrējējus, peldēties kopā ar medūzām un izbaudīt apbalvošanas ceremoniju. Prieks par Vāverēm, kurām šīs izrādījušās itin veiksmīgas sacensības, kā arī visiem citiem, kas tikuši pie gaidītām un arī negaidītām godalgām. Lielisks pasākums, paldies visiem organizētājiem un brīvprātīgajiem, šādi pasākumi padara mūsu nedēļas nogales garākas un tik pilnas dažādu iespaidu!
“Pēdējos mēnešos slinkums ņēmis virsroku un nedēļā knapi varu sagrabināt 50 km. Dīvāns palicis tik mīļš. Forma nekāda. Pārliecība nekāda…”, nodomāja Labinieks un pieteicās Cēsu Eco Trail 81 km distancei. Kārtējais Labinieka lēmums, nedraudzējoties ar galvu. Bet ko tur var darīt. Tik tālu tā skriešana viņu ir novedusi.
Lēmums par dalību Cēsu Eco Trail sacensībās tika pieņemts ar skatu nākotnē. Un nākotne šobrīd man saistās ar kārtējo NEnormālo pasākumu 2017. gada 7.aprīlī. Tā nu prātojot pie sevis, nonācu pie atziņas: ”Ja Tu neskrien lielākos trail skrējienus Latvijā, tad par kādiem, sasodīts, mērķiem var būt runa nākamajā gadā.” Tad nu nolemts. Ja Latvijas garie trail skrējieni man nebūs pa spēkam, tad lēmums par piedalīšanos vai nepiedalīšanos sacensībās ārzemēs skanēs šādi: “vecīt,.. tomēr Tu vari arī kaut ko izdarīt. Ir vērts mēģināt.” vai “vecīt,… aizej nedaudz paaudzies meistarībā un pakačā muskuļus vēl kādu gadiņu”.
Tad nu 3 nedēļas pirms Cēsu Eco Trail piesakos šim piedzīvojumam. Izvirzu sev sekojošus uzdevumus: PLĀNS A – finišēt skrienot, PLĀNS B – finišēt rāpojot, PLĀNS C – kaut kā finišēt. Grūti, bet paveicami uzdevumi. Lielā gatavošanās varēja sākties. Lai iemidzinātu konkurentus un neatklātu visas kārtis, gatavošanās stratēģija balstījās uz stabilas kilometrāžas saglabāšanu līdz sacensību nedēļai. Manā gadījumā – turēties pie 50 km nedēļā un distanci paņemt uz svaigumu. Ideāls plāns slinkam skrējējam.
Dienu pirms sacensībām darbavietā notiek sporta spēles, kurās esmu nolēmis veģetēt un diemžēl nolūkoties uz visu no malas. Prieks, ka vismaz ir zolītes turnīrs. “Ja nevaru sportot, tad vismaz uzvarēšu zolītes turnīrā,“ nodomāju pie sevis un, izspēlējot turnīra priekšsacīkstes, nekur tālāk arī netieku. Cerot, ka ar skriešanu nākamajā dienā tik bēdīgi neies, morāli satriekts dodos uz māju pusi.
Vakarā ierodos Cēsīs pie radiem. Laicīgi dodos pie miera. Žēl tik, ka tas miers, pāris stundas pirms sacensībām, ir tāds relatīvs jēdziens. Stress, lietus aiz loga, braucoši vilcieni gar logu, tekošs ūdens akvārijā. Noskanot modinātājam plkst. 3:00, pie nenormālas lietus gāzes ārpusē, jūtos kā iz***stajāņoga. Nevaru nekādi saprast, vai es pa nakti esmu gulējis vai atradies kaut kādā pasaulē starp miegu un nomodu. Plkst. 4:10 izeju ārā. Vēl joprojām gāž kā ar spaiņiem. Brīdī, kad savā gudrajā galvā iedomājos par to, ka varētu no radiem paņemt lietussargu, aiz manis aizmugurē aiztaisās durvis. Labi, ka es “ZINU” durvju kodu. Nolamājos pie sevis, ka esmu vienkārši “ģēnijs” un, nosakot ziemeļus, dodos aptuvenās starta vietas virzienā.
5:00 tiek dots starts un pie sevis nodomāju, ka būtu labi tomēr neizgāzties. Kārtis iedalītas. Cēsu Eco Trail piesaka man LIELO ZOLI. Atliek tikai turēties pretī. Sākotnējais plāns vienkāršs. Pirmajos kilometros īpaši “nesprēgāt” ar tempu un skriet uz sajūtām. Nosecinu, ka manas sajūtas laikam nesakrīt ar pārējo skrējēju sajūtām un 95% paiet man garām kā stāvošam. Cenšos neskriet baram līdzi, jo vēl spilgtā atmiņā ir pagājušā gada skrējiens, kur sākotnēji pārķēru tempu un degviela pie 50.km jau bija beigusies, padarot turpmāko skrējienu, par sava veida zombijveida pastaigu. Pirms skrējiena jau esmu sarēķinājis, ka jānoskrien tikai kādi 30 km un tālāk jau pastaigas tempā varēšu iekļauties noteiktajā kontrollaikā.
Sākotnēji trase ir līdzena un īpašas grūtības nesagādā. Ap 15.km trase sāk vilkt ārā savus trumpjus. Priekšā grāvis ar ūdens līmeni tā aptuveni līdz celim. Skats pa labi – gals nav redzams, skats pa kreisi – gals nav redzams. „Ehhh…būs vien jābrien cauri. Es taču esmu vecis. Sīka pļaņčka nevar mani apturēt”, un kā tāda cimperlīga meita lēnām izbrienu cauri grāvim. Iesvētības ar ūdeni ir galā. Tālāk jau vairs nav ko zaudēt, jo kājas jau tāpat līdz skrējiena beigām vairs sausas nebūs. Skrējiena turpinājumā ik pa laikam iesēžos kādam astē un, lai arī esmu lēns, tomēr izrādās, ka kāds ir vēl lēnāks par mani. Ap 25.km, kur gadās kur nē, distancē saskrienos ar Ultralapsu. To pašu Ultralapsu, kuras stāstus par paveiktajiem varoņdarbiem citās ULTRĀS, esmu lasījis ar milzīgu apbrīnu. Es viņai varētu drīzāk ūdeni pienest, kur nu vēl turēt līdzi distancē. Bažīgi paskatos pulkstenī tempu un nodomāju, ka nemaz tik ātri neskrienu un gan jau Dace drīz aizlidos man garām. Kā vēlāk izrādījās, kopā nolauzām turpmākos 35 km. Laikam neesmu tik slikts sarunas biedrs, ka mani tik ilgi var paciest. Beigās ar vēsu prātu atskatoties uz sacensībām, droši varu teikt, ka šis pavērsiens manā gadījumā bija ļoti liela veiksme un tas, ka lielāko distances daļu varēju skriet kopā ar Daci, viennozīmīgi atviegloja distanci kā no morālā viedokļa tā arī fiziski.
Kompānijā ar Ultralapsu 35 km garumā
Ap 30. km distancē panāku Ievu, kurai šīs ir pirmās tik garās sacensības un kuru pirms sacensībām biju arī nedaudz pakonsultējis par viņas interesējošajiem jautājumiem. Smieklīgi jau ir. Kas tad es par konsultantu, ja pats knapi līdz finišam varu tikt. Turpmākajā distancē vairākas reizes ar Ievu trasē pārmijāmies un gala rezultātā viņa finišēja tikai nelielu brīdi aiz manis. Priekš pirmās ultras fantastisks rezultāts!
Pienāk 33.km un Cēsu Eco Trail turpina vilkt ārā savus trumpjus. Lai dzīve neliktos tik rožaina, kārtējo reizi nākas izmērcēt kājas. Pēdu stāvoklis pēc šādām SPA procedūrām 10h garumā ir atsevišķa stāsta vērts. Pienāk 40.km kontrolpunkts. Uzjaucu kokteilīti dzeršanas sistēmā un saprotu, ka otra pulverīša deva priekš izotoniskā dzēriena nākamajiem kontrolpunktiem, ir izveidojusi želejveidīgu masu manā somā. Nosecinu, ka pēc 50.km būs vien jādzīvo uz ūdens. Visa skrējiena laikā sanāca iztērēt 7 SIS GO ENERGY GEL želejas, 5 ISOSTAR Endurance B.C.A.A želejas, 2.5 litri izotoniskā dzēriena un kādu 1l kolas dzēriena.
Kad pozitīvisms vēl sit augstu vilni
Pēc 40.km kontrolpunkta kā par brīnumu vēl jūtos dzīvs. Nodomāju, ka tā taču nevar būt, ka puse distances jau aiz muguras, bet skriešanas sajūtas kopumā vēl itin labas. Sarēķinu, ka attiecībā pret pagājušo gadu pirmo distances daļu esmu noskrējis par 40 minūtēm lēnāk. Nodomāju, ka laikam veiksmīgi būšu ietaupījis spēkus un novilcinājis to „skriešanas sienu” par pāris kilometriem tālāk. Pienāk Amatas takas līkloči. Tehnisks skriešanas posms, kas elitei noteikti nesagādā nekādas problēmas, bet tā kā man līdz elitei ir kā līdz kosmosam, tad varu atļauties arī šo posmu veikt soļošanas tempā. Domājams, ja arī tajā posmā būtu mēģinājis skriet, īpašas atšķirības laika ziņā pilnīgi noteikti nebūtu.
Pienāk 60.km un jūtu, ka distances gaitā esmu sataupījis spēku un salīdzinoši vieglajā grants seguma posmā nolemju paātrināties. Uzņemu tās dienas lidojošo tempu – 5.15 min/km. Kājas priekš 60.km ir pārsteidzoši vieglas un palēnām sāku ķert priekšā esošos skrējējus. Lidojošā Ieva, kas ar smaidu palidoja garām 55.km arī nav tālu aizskrējusi un līdz 69.km esmu sadzinis viņu rokā. Sapriecājos, ka pēdējos kilometrus esmu tiešām labi ieskrējies un jau sāku sapņot par finišu. Suns pārkāpts, aste tik palikusi. Tāds sīkums vien ir. TĀDS NAIVUMS MANĀ VECUMĀ! Kā izrādījās visa iepriekšējā distance tādi ziediņi vien bija. Ja līdz skrējienam es tos Cēsu kalnus nezināju, vai arī negribēju zināt, tad pēc sacensībām es viņus no galvas iemācījos. Cēsu Eco Trail izspēlēja savu kreiča dāmas kārti Vāļu kalna, Ozolkalna un Žagarkalna izskatā. KĀPJOT šajos kalnos, es iekšēji pie sevis tiešām lamājos. Lamājos uz sevi, ka esmu uz ko tādu parakstījies. Lamājos uz organizatoriem, kuri šo saldo ēdienu ir ielikuši distances beigās. Tas tiešām bija smagi! Pēc šiem kalnainajiem brīnumiem pēdējie kilometri paiet no sērijas: „lieciet man mieru. Cik tālu ir tas sasodītais finišs?”. Bet kā jau tas parasti šādos skrējienos notiek spēki mēdz uzrasties negaidītos brīžos. Pēdējos 3 kilometros saņemos uz pēdējo finiša spurtu, kura laikā apsteidzu Ievu. Būs tie padomi tomēr nākuši viņai par labu. Prieks par viņu!
Finišā ieskrienu diezgan raitā solī un esmu spējīgs pat papriecāties, kas norāda, ka kaut kādi spēki tomēr vēl ir palikuši. Pašam par brīnumu secinu, ka otro distances daļu esmu noskrējis par pāris minūtēm ātrāk ka pirmo. Lieliski, bieži tā noskriet neizdodas. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, otrā distances puse noskrieta par 1h 20min ātrāk. Rezultāts 10h 18min viduvējs, bet esmu apmierināts par to, kādā stilā šoreiz tas ir sasniegts. Gandarījums, ka distance noskrieta apdomīgi, vienmērīgi un ar prieku. Šajā partijā mazie gūst uzvaru! Pie šādām kārtīm nākamajā reizē uzvara var izpalikt. Jākrāj kilometrāža, jāstrādā nopietnāk un iespējams nākamajā gadā latiņu varēs pacelt arī augstākā līmenī.
Šogad biju startējusi 2 ultramaratonos, bet finišējusi nevienā. Pirmajā reizē mani piekāva gripa, bet otrajā reizē gripas komplikācijas. Būtu vismaz kaut kas redzams, nopietns, bet nē – sīks vīrusiņš. Šīssezonas rezultāti stipri švakāki par pagājušā gada sasniegumiem, sezonai svītra pāri, bet tīri pašvērtējuma atgūšanai man gribējās ultras finišu. Lai es pati zinātu, ka es vēl spēju noskriet ultramaratonu.
Tuvojoties Cēsu eco trailam, arvien vairāk sāku šaubīties, kuru distanci skriet. Ilgi domāju, izvēlējos, izsvēru visus “par” un “pret” un nolēmu, ka pareizākais būtu skriet 32, un pieteicos uz 81. Nu ko, jāsāk stresot! Nolemju, ka Stirnu buki būs pietiekami treniņi (it kā es neatcerētos, ka pirms gada es naivi domāju tāpat).
Sacensību priekšvakarā kopā ar vīru dodamies gulēt Cēsu internātā. Jautrība, draugu un konkurentu satikšana, draudzīgas čalas un došanās zem segas. Jāceļas pirms 4:00. Guļu nemierīgi. Mostos augšā, nevaru iemigt, vairākas reizes eju uz tualeti, jūtu, kā dauzās sirds, atkal aizmiegu… Kādos 3:00 mani pamodina īsziņa. Varbūt Dace, ar kuru sarunāju reizē braukt uz startu? Ai, es paspēšu arī aiziet. Atkal cenšos aizmigt, bet pie katra pērkona grāviena mostos augšā. Jā, ārā ir pērkona negaiss, gāž kā no spaiņiem. Kaut kā nomoku līdz rītam, sataisos. Pajautāju vīram: “Tev nemaz nav žēl savas sieviņas?” Vīrs: “Tu jau pati šito gribēji!” Tomēr drusciņ žēl esot gan. Dodos brokastīs, kas ir blakus ēkā. Priekšnamā sapulcējušies cilvēki, kas nevar saņemties iziet lietū. Kaut kā aizskrienu brokastīs. Nez, šitāds negaiss nevarētu skaitīties kaut kāds forsmažors, kā dēļ atcelt visu to pasākumu? Tomēr līdz starta brīdim lietus pierimst. Pirmsstarta burziņā pats organizators pasaka, ka trase būs garāka, grūtāka, riebīgāka. Jā, forši… Vismaz no plānotā 81km ir saīsināta par 600 metriem. Beidzot ir izdomājuši trasi netaisīt tur, kur katru gadu trakā tante noņem marķējumu.
Starts! Tipinu uz priekšu. Mans plāns ir prātīgi skriet par visu naudu. Ne man trenētība pietiekama, ne spēka daudz. Izrēķinu, ka distanci varētu noiet 16 stundās. Kontrollaiks ir 14h, tātad vajag 2 stundas kaut kur uzvinnēt, tālāk var kaut vai staigāt. Sākumā skrienas aizdomīgi labi. Cenšos neiztērēt visus spēkus, bet tiešām sanāk labi! Nemanot ripinu garām cilvēkiem, līdz priekšā ieraugu Ingu un Aneti. Stop, tas ir par traku! Hiēnai ir smadzenes galvā, šitās Vāveres nedrīkst kost, ja grib pati palikt dzīva! Ļauju viņām atrauties. Viss ir skaisti līdz pirmajai iežampāšanai ūdenī. It kā varēja laikam izlaipot sausām kājām, bet es tā nemāku. Drīz pēc tam ir vēl viens ūdens ar diviem ieskrietiem ceļiem. Visi skrien pa seklāko, bet es izvēlos to, kur skaidrāks ūdens. Kādi 15km noskrieti, bet kājas jau slapjas. Kas būs beigās? Saule arī nespīd, nekas neizžūs. Trase ir nedaudz pamainīta, tāpēc reizēm iestājas apjukums – vai tiešām te jāskrien? Vai te tā bija? Atpazīstu arī skrietas vietas. Kalniņu zonās atļaujos pastaigāt. Man laika ir pietiekami daudz, neiešu izšaut visu pulveri uzreiz! Dabas skati ir pasakaini – aust saule, mežs miglains, bet virs upes ir vienkārši miglā tīta pasaka. Nedrīkst gan aizskatīties, jo ir “danger” zona. Tuvojoties dzeršanas punktam, atceros, kā tur parasti viss ir – galdi, telts, ēdieni, laika kontroles paklājs… Pag! Laika kontroles paklājs! Es neuzliku čipu! Aaaa! Ko nu? Lamāju sevi tādiem vārdiem, kādiem pat citus nelamāju. Ko man tagad darīt? Doties atpakaļ uz pilsētu un mest pie malas? Trešā nefinišētā ultra šogad? Tā nedrīkst! Pat tad, ja būs diskābelis, skriešu līdz galam. Sev. Man to vajag, lai es zinātu, ka Hiēna ir nokodusi gripu uz visiem laikiem. Dzirdināšanas punktā atzīstos, ka man nav čipa. Izrādās, ka neesmu tāda vienīgā. Tiek pierakstīts mans ierašanās laiks. Ok. Ir vēl labi cilvēki pasaulē!
Hiēnas prot skaitīt (tas tā patiešām ir, es skatījos raidījumu par hiēnām), tāpēc es skaitu un rēķinu. Izrēķinu, ka esmu uzvinnējusi jau vairāk kā stundu no tām 16 staigājamajām. Tas ir labi, bet morālās pacilātības nav. Tā ir mīnusā. Tā čipa aizmiršana mani ir nositusi zemē. Skrienu un domāju, ka viss ir slikti. Nu jā, man pierakstīja laiku, bet ja nu tālāk ir tādi niknāki tiesneši, kas sūta mani mājās? Kā es vispār kaut ko tādu varēju aizmirst? Kaut kas nav kārtībā ar manu galvu? Muskulis virs ceļa arī smeldz. Man viņš smeldz jau kādu nedēļu, un arvien vairāk. Pats celis arī sāp, jo atsitu to, rāpjoties pāri baļķim. Ap sirdi sāk spiest. Nav tā, ka jāsauc kardiologs, bet vienalga nepatīkami. Tas drīzāk no drūmām domām, bet tomēr samazinu ātrumu. Viss, nekādas ultras es vairs neskriešu, es to vairs nespēju izdarīt, par 24h čempionātu varu aizmirst, tas nav man. Dzemdēšu bērnus un cepšu vīram kotletes. Viss. Mani noķer Lapsa un piedāvā skriet kaut kādu Kanāriju salu ultru ar 250km un sazin cik tur augstuma metriem. Ko? Gandrīz sāku smieties. Kas, es kaut kāda klinšu kāpēja? Es Cēsu ultrā pat ceturtdaļu nevaru noskriet normāli! Dace aizskrien, palieku viena. Kaut kā čibinu uz priekšu un gribu raudāt.
Tuvojos 30km. Opiņā! Es esmu uzvinnējusi klāt vēl vairāk par stundu! Jau esmu par kādām 20 minūtēm iekšā drošajā zonā! Sākas taka gar Spoguļklintīm. Skats kā no pasakas, bet taka posmiem izlikta ar slideniem dēļiem, kur skriet riskēju tikai tad, kad pamanu fotogrāfu. Turpat arī dzirdināšana, kur aprunājos ar skriešanas biedriem, ka nu jau tiešām var vienkārši noiet un iekļauties kontrollaikā. Patīkami! Brīvprātīgie pieraksta manu ierašanās laiku un nosmejas, ka tas otrs skrējējs bez čipa arī ir no Bruņotajiem spēkiem. Sāk palikt smieklīga tā bezčipa būšana. Atrodu skriešanas biedru, ar kuru kopā vicojam tālāk. Aprunājamies, viņam šī ir pirmā reize Cēsu treilā. Kaut kā viegli sāk skrieties. Dzīve sāk likties skaista, enerģija nāk klāt un sāk šķist, ka tomēr uz to 24h čempi varētu aizbraukt. Vēlāk skrienu viena, bet cenšos īpaši nepārmocīties. Kur grūtāk, tur eju. Daudz visādu strautu. Es zinu, ka esmu pārāk neveikla, lai ietu pa baļķi, tāpēc pati lecu vien iekšā ūdenī. Ja centīšos nesaslapināt kājas, saslapināšu galvu. Viss ir dubļains un slidens. Ne augšā, ne lejā tikt! Kaut kā kārpos, rūpīgi izvērtējot, pie kuriem augiem ķerties, lai neieripotu atpakaļ strautā. Vienā no strautiem iežampājos dubļos un dabūju tos botās. Nav īpaši komfortabli, bet šeit nav jēgas mainīt zeķes. Sāp tulzna, bet slinkums stāties un vilkt no somas ārā plāksterus. Sāp tas celis, kuru esmu atsitusi jau otro reizi, un nežēlīgi sāp jau sāpošais muskulis. Otrs celis arī ir atsists, bet tas nesāp, kā par brīnumu. Lejupceļos rauj krampī kājas pirkstus, magnijs nelīdz.
Trešais dzirdināšanas punkts ap 43.km pienāk diezgan ātri un viegli. Pat pabrīnos, kā tad tā, bet saprotu, ka tas tā, jo pirms gada es skrēju ātrāk, tāpēc arī grūtāk bija to dzeršanu sagaidīt. Ir sutīgs, sviedri nežūst, bet noskaņojums labs. Atstāju ēdināšanā savas želejkončas – kaut kā šitās negaršo. Vairāki citi cilvēki arī sāk revidēt savas somas. Samaināmies labumiem, atstājam lieko uz vietas un priecīgi dodamies tālāk. Maratons ir noskriets, tagad sākas ultramaratons – tas, kas mums patīk! Ir uzvinnēts vēl vairāk laika, kas liek cerēt, ka gluži pēdējā laikam nebūšu. Ja es tālāk tikai eju, tad finiša laiks varētu būt kādas 13h vai pat ātrāk. Ar lecienu dodos savā “mīļākajā” posmā. Sākumā Amatas taka ir skrienama, bet tad sākas šaura taka pa pļavu, agresīviem augiem, slapju upmalu. Kad beidzas agresīvie augi, sākas līkumaina taka pa slidenu virsmu, saknēm un miljons iespējām paklupt. Tiltiņi, strautiņi, pakalniņi, saknes, saknes, saknes… Kad beidzas saknes, atsākas augi. Un tā visu laiku. Gabalu skrienu ar savu sameklēto skriešanas partneri, taču ļauju viņam atrauties, jo saprotu, ka stresošana par novelšanos paņem pārāk daudz enerģijas – skriešanu nomainu pret teciņiem pamīšus ar staigāšanu. Jekaterina saka, ka es skrienot pārāk ātri, ja mans plāns bija finišēt kontrollaikā, taču es jau zinu, kas tur tālāk sekos! Ar bailēm gaidu lielo kalnu. Pa ceļam ieraugu daudz milimetru un centimetru garu sīksēnīšu, varbūt ir pat gļotsēnes. Vienas papaijāju. Tas ir skaidrs – ja es sākšu fotografēt, tad pilnībā ieniršu bioloģijas pasaulē un aizmirsīšu par normālu skriešanu. Vienu organismu gan iemūžinu, nespēju atturēties. Nespēju atturēties arī no iesprukšanas krūmos. Atvieglināšanās ir diezgan apgrūtinoša, jo uz sasvīdušas miesas uzvilkt sasvīdušus piegulošos šortus nav viegli. Nepaiet ne kilometrs, kad takas malā ir uzbūvēta normāla ateja tūristu vajadzībām. Velns… Nespēju sagaidīt, kad tā Amatas taka beigsies. Tā vispār kaut kad beigsies? Šļūcot pa dubļiem un turoties pie krūmiem, besos ārā un palieku arvien lēnāka. Saprotu, ka no viena īkšķa naga nāksies atvadīties. Paliec sveiks, nadziņ! Mums kopā bija labi, bet skriešanu es mīlu vairāk par tevi! Mani apdzen Antra un Suborins, un aicina līdzi. Ai, lai skrien! Man ir besis. Mani pamazām apdzen visi, kam nav slinkums. Pēc tam arī tie, kuriem ir slinkums. Neko nezinu, man sāp celis, es nevaru normāli ne uzkāpt, ne nokāpt. Tā kā daudz kur ir uzbūvētas jaunas trepītes, manī viešas cerība, ka arī šausminošajā kalnā tādas varētu būt. Bet kur tad šausminošais kalns? Nenāk un nenāk. Kas šis ir? Ilgais ceļš kāpās? 100 vientulības gadu? Kaut kāds murgs. Kāpēc es to daru? Ā, pareizi, lai pierādītu sev, ka varu noskriet ultru un esmu uzvarējusi gripu ar visām tās sekām! Un tad jau kalns. Nē, vēl nav īstais. Ainava skaista, bet nekavējos, eju tālāk. Un tad ir īstais Kalns… Ar jaunajām trepītēm! Vai, cik labi! Skatos pa malām, ka bez trepēm te būtu trakāk par traku. Un tad jau drīz arī barošanas punkts.
Barošanā piesakos kā otrā bezčipa skrējēja. Aigars mani sarāj un prasa, kas ta mums tie par Bruņotajiem spēkiem, ka bez čipiem abi skrien? Brīvprātīgā saka, ka viss normāli, Bruņotie spēki vienkārši nepieļauj izsekošanu. Tas tiešām paliek smieklīgi. Aigars noskaidro, kur čips, un prasa, kur galva. “Ārā lija lietus, ducināja pērkons un bija 3:00 naktī…” Mana atbilde tiek pieņemta un laiks pierakstīts. Skrienu tālāk un secinu, ka, par spīti Amatas takas šausmām, esmu uzvinnējusi vēl laiku. Prātā mostas doma par 12h finišu. Tas sāk kļūt reāli! Skrienu pa akmeņaino dubļu taku un gaidu trako kāpumu. Trakā kāpuma nav, trase ved pa citu ceļu. Patīkami. Tūristi uzmundrina, arī patīkami. Un kas tad tas, ko es redzu? Atkal Amata! Negribu redzēt Amatu, kaut viņa uzsprāgtu! Nesankcionēts barošanas punkts, kur var cienāties ar jāņogām. Man jāņogas negaršo, bet pacienājos. Sirds siltums padara gardas pat jāņogas. Pēc tam smejas, ka tur jau tos Monblāna punktus vajag atņemt, jo pārāk daudz veldzēšanās punktu sanāk! Gaidu skrienamo, skaisto grants ceļu, bet tā vietā sagaidu žagarainu vietu, kas kādreiz laikam bijis ceļš. Kas tas vispār ir? Izcirtums, kur nav novākti zari? Ceļš? Orientēšanās sacensībās es tādam mestu līkumu! Kāda skriešana, kāds 12h plāns? Moku tālāk. Ojā, beidzot grantenieks! Augšā skriet īsti nav spēka, bet lejā gan vālēju. Tālumā ieraugu Antru ar Suborinu. Hm, varbūt noķert? Izskatās reāli, jo viņi šķiet paguruši. Es jau arī, bet kaut kādu stimulu jau vajag dzīvē! Ceļa beigās izskaitu, ja nu jau 12h ir droši. Apdzenu apdzenamos, vēl citus arī, ceļš iet uz leju, skrienas labi, varbūt pacensties izspiest 11:30? Eu, kuš! Vajadzēja taču tikai finišu! Kad ceļš iet augšup, nekāds 11:30 vairs nav prātā. Nezin kāpēc izkustinu pēdu. To nevajadzēja darīt, jo pēkšņi sāk berzt botā iekļuvušie dubļi. Nežēlīgi berž! Pamanu, ka vismaz tulzna vairs nesāp. Laikam pārplīsusi. Slinkums stāties un pārvilkt zeķes. Ciešu, ciešu… Zinu, ka pie Rakšiem ir upīte, iebridīšu iekšā un dubļi izskalosies! Neizskalojas, kļūst tikai vēl trakāk. Iestāstu sev, ka man nav jācieš sāpes. Man taču tieši šādam nolūkam 65km garumā ir stieptas līdzi zeķes! Pārvelku. Līdzskrējējs interesējas, vai viss kārtībā. Jā, kārtībā, es tikai pārvelku zeķes. Tīras, sausas, mīkstas, pabiezas zeķes! Ko vēl vairāk vajag? Jūtos dievīgi, bet atsākt skriešanu ir nežēlīgi grūti. Pārģērbšanās rezultātā manas rokas ir dubļainas, drēbes jau tāpat ir dubļainas, kājas līdz pat dibenam ir dubļainas, kas to zina, kāda ir seja, bet man ir tīras zeķes!
Gaidu dzirdināšanu. Man bija pierakstīts, ka 70.km ir jābūt. Nav. Ko tas nozīmē? Apjautājos līdzskrējējiem, nu it kā drīz jābūt. Nav un nav… Nevarētu tak būt novākta, man vajag papildināt ūdeni! Kaut kāds serpentīna ceļš augšup. Augšā esam, bet kā lejā? Eju sīkiem, sīkiem solīšiem, cīnos ar krampjiem pirkstos, paslīdu un krītu uz aizmuguri. Uzkrītu uz rokas. Au, sāp… Nu kāpēc beigās ir tādi kalni jāiebāž? 5km garumā visi tie slēpošanas kalni augšā un lejā, āāā! Pa vidu arī pēdējā dzirdināšana, kas izrādās 72.km. Brīvprātīgie savilkuši jakas, viņiem ir vēsi. Laimīgie… Pajokojam un laižu lejā. Kājas stīvas, kā no koka. Celis kopā ar savu muskuli nežēlīgi sāp. Rāpjoties vienā no kalniem, sāku domāt, ka man nav ne jausmas, kā man kaut kas tāds var patikt. Skatos uz bitītēm, kas vāc ziediņos medu. Nez, kā ir viņām? Mēģinu iedvesmoties, vizualizējot savu finišu, bet nesanāk. Tas ir pārāk tālu. Tā, nu jau Cīrulīši, vairs kalnu nebūs! Aha, nebūs, cik naivi! Kad līdz beigām palikuši kādi 5km, saprotu, ka tiešām varu finišēt 11:30, neskatoties uz to, ka iepriekšējie kilometri bija superlēni. Uz priekšu, Hiēna! Cik nu varu, tik skrienu. 3km pirms beigām man panesas garām Suborins. Eh, pieredze… Mani uzmundrina kāds pāris gados, patīkami. Kad palicis pēdējais kilometrs, jāpārskrien pāri pļavai un jārāpjas uzkalniņā līdz šosejai. Policists man uzbļauj, lai es saņemoties, pēdējais kilometrs taču! Labi, saņemos. Pa trepēm augšā, tūristi atbalsta, nu jau cauri pils vārtiem, ieraugu Vizbulīti, kas rāda, kur jāskrien. Ak, es zinu, kur jāskrien! Man uznāk raudiens. Sāku nekontrolēti elsot. Ir, ir! Es varu noskriet ultru! Es esmu uzvarējusi pretīgās gripas sekas! Ir! Nespēju beigt elsot, bet tad ieraugu vīru, un sāku smaidīt. Mani gaida! Finišs!
Pēc finiša ātri piesakos tiesnesim kā bezčipa radījums. Viss kārtībā, rezultāts man ir ieskaitīts, bet nu jau pa lielam vienalga. Sēžu, novelku botas. Drebu, ir auksti, lai gan ārā ir silts. Līdz mašīnai eju zeķēs, bet paiet īsti nevaru. Esmu izpumpējusies, viss sāp. Noberzta pat muguras daļa, lai gan es speciāli vilku pārbaudītas drēbes, kas neberž. Duša ir kaifs. Sēžu dušā uz zemes, beržu atmiekšķētās, briesmīgā paskata kājas un esmu laimīga. Saprotu, kāpēc man tas viss patīk, bet diez vai mācētu paskaidrot. Man patīkami sāp visi muskuļi un nepatīkami sāp celis, man līdzi ir tīrs sporta tērps, lai ērtāk eksistēt pēc finiša. Aizvelkos pēc pārtikas devas, man iedod arī alu. Pačaloju ar draugiem un konkurentiem, un dodos mājās beidzot normāli izgulēties (ko nevar normāli izdarīt, jo noskrietās kājas sāp tajās vietās, kur ir noberzts, tāpēc nākas likt lielo spilvenu zem apakšstilbiem, lai pēdas būtu gaisā). Skriešu vēl ultras? Laikam jau muļķīgs jautājums.
Kamēr notika balsošana par jūnija mēneša skrējēju, tikmēr viens no kandidātiem pašā jūlija sākumā izveic vēl vienu varoņdarbu, kas viņa titula iegūšanai uzliek apstiprinošo zīmogu. Skriet sācis pirms pāris gadiem, sacensību gaitas uzsācis ar ultramaratoniem, un no visām sacensībām tikai divās nav kāpis uz goda pjedestāla. Mēs teiktu – fenomens. Pats gan izklausās krietni pieticīgāks. Parunājām ar Normundu Lauci par šo un to.
Tradīcijas jākopj – jau ceturto gadu vienu no gada īsākajām naktīm sešu stundu un astoņu minūšu ilgumā noskrējām. Paldies jums un paldies mums! Lasīt tālāk.
Latvijas čempionāts 100km skriešanā, šķiet, allaž ir bijušas gada grūtākās sacensības. Par tām ne reizi nav palikušas rožainas atmiņas, un tomēr piedalos jau trešo reizi. Zinu, būs vajadzīgs laiks, lai atgūtos, zinu, ka tas mani padarīs vēl lēnāku, iespējams, saasināsies kāda trauma, pēc nedēļas vēl 24h rogainings… bet dzīvojam tak tikai vienreiz. Nu tad pēc pilnas programmas.
Daugavpilī ierodamies vēlu sacensību priekšvakarā. Vakariņas un saldumi – kā nu bez tiem, kaut sirdsapziņa šņāc ausī visādus neglītus vārdus, mierinu viņu, ka rīt tak visu noskriesim un drošu roku stūķēju mutē riekstiņus ar iebiezināto pienu. Līdz 23:00 vakariņu lietas ir nodarītas un būtu tā kā jādodas gulēt, jo rīt jāceļas ir agri, tomēr nē – Vāveres taču ir atbraukušas uz sacensībām, tas nozīmē, ka viņām jāpucējas. Tā nu kādas pāris stundas pavadu čirkojot matus – Lindai, Ilzei un visbeidzot arī sev. Man patīk kā viņas izskatās – tādas draiskas merilinas. Pozitīvās emocijas ņem virsroku pār nogurumu. Viss ir forši, atliek tikai ar cerībām gaidīt rītu, kas pienāk un nemaz nedomā kavēties.
6:00 modinātāji zvana cits caur citu. Dzirdama arī rosība viesnīcas gaitenī. Abas ar Lindu esam gana apzinīgas, lai celtos augšā un sāktu gatavoties. Darbu daudz – jāatjauno Lindas frizūra, jāpaēd, jāsaģērbjas, jāuzziež sauļošanās krēms, jāsajauc sporta dzērieni, jāpanervozē, jāpaēd vēlreiz… Kur palikusi Ilze? Viņa neatbild uz ziņām. Kad viss šķiet apdarīts, nokāpjam lejā uz virtuvi, kur pamielojamies arī ar organizatoru sagādāto brokastu piedāvājumu. Biezpienmaizes ir brīnišķīgas, tomēr aizrauties ar nepārbaudītām lietām nevar, ka nesagriež vēderu. Mums vēl atlicis apēst Sēklu musa sagādātos batoniņus, bet tas jādara kopā ar Ilzi, no kuras vēl aizvien ne ziņas, ne miņas. Starts jau pēc 40 minūtēm. Ejam meklēt. Paverot viņas numuriņa durvis atklājas sekojošais – abi Limanāni apķērušies, saldi čuč ierušinājušies šaurās gultiņas apakšējā stāvā. Nē, nu mīlīgi, bet vai jums prāts?! Tūlīt taču jāskrien! Dabūjam Ilzi ārā Vāveru kopbildei. Tā nu, mums te viens gadījies pidžamā.
Pirms starta drudzis. Saliekam uz galdiņiem līdzņemtās želejas, dzērienus un kas nu kuram vēl ir licies noderīgs. Man paķērusies līdzi pretkrampju smēre īpaši karstam laikam, neesmu mēģinājusi, bet kāpēc gan ne, jo krampji ar mani pēdējā laikā ir uz „tu”. Tā izrādās pretīgi smirdoša. Nu forši, tagad es te tāda smirdīga skraidīšu…
Tuvojas starts, 100 un 50 km veicēji tiek aizsūtīti pretējos virzienos. Starp mums laikam būs kāda puse no apļa. 100km skrējēji ir tāds krietns pulciņš. Starts. Apjautājos, vai trase ir marķēta – saņemu atbildi, ka nav gan, bet apmaldīties nevarot. Aha, labi, pa ceļam pirmajā aplī redzu vietas, kur būtu pakasījusi pakausi, ja pārējie nebūtu droši skrējuši tālāk. Iesākumā skrienu kopā ar Laimoni un Martu. Baltkrievu meitene Tatsiana un Sandra aizskrējušas pa priekšu jau no starta. Gribu būt apzinīga un sākt lēnām, domāju, ka izvēloties turēties līdzi Martai būšu trāpījusi desmitniekā, jo viņa parasti iesāk ultras mierīgi un prātīgi. Tomēr jūtu, ka neturu līdzi viņas tempam. Man padomā ir skriet uz 5:40, taču tagad skrienam uz 5:30. Mani panāk Gunta, un kādu brīdi skrienam kopā, tomēr arī viņa man ir par ātru – negribu visu sabojāt, turēšos pie plāna, vēl jo vairāk tāpēc, ka Kāpiņa kungs man ir ieteicis sākumā turēt pulsu 140-145 sitienu robežās, bet man tas ir ap 150-155. Diena ir karsta, saprotu, ka viegli nebūs jebkurā gadījumā, tādēļ mierinu sevi, ka šāda taktika, iespējams, atmaksāsies.
Pirmās pāris stundas aizrit mierīgi. Skriet ir viegli, nekas nesāp, ir karsti, bet ne neizturami. Velkos visām meitenem astē, bet tā, lai vismaz kā mazi punktiņi tālumā, trases taisnākajos gabalos Marta un Gunta būtu saskatāmas. Līderi apdzen un apdzen, neticami ātrais Jesko, šķiet, to dara katrā manā aplī. Drūpijs nemitējas dziedāt, ukraiņu puisis, kas seko viņam pa pēdām, apdzenot mēdz izmest pa komplimentam, Kristaps un Dainis ir ļoti nopietni, bet Džo ir kaut kāds aizdomīgi slapjš – nez vai trases otrā pusē gāž lietus? Mani panāk Sigita un paslavē par to, ka esmu gana prātīga, lai turētos visām aiz muguras. Es – prātīga? Es tak to daru tāpēc, ka vienkārši esmu lēna. Man, protams, ir mērķis, nē, labāk to saukt par sapni – iekļauties 10h. Ir šaubas, vai šajā karstumā tas ir iespējams, bet nu gribēt nav kaitīgi. Sāku labāk saskatīt Guntu, viņa izģērbjas skrienot. Noķeru un lūkojos pēc Martas. Kaut kur tālumā pavīd oranžs punktiņš. Ķert? Nē, labāk ne, vēl daudz stundu priekšā. Un kur ir Tatsiana un Sandra, kādas viņas vispār izskatās? Tatsianai, šķiet bija sarkani zaļš baltkrievu formas tērps, kā izskatījās Sandra? Neatceros – sejas nav mana stiprā puse – kaut kādus rūsganus matus startā manīju un koraļsārtu krekliņu. No viņas man tā kā bail – Gunta, kas sakās viņu pazīstam, mana iztēlē ir uzbūrusi tādu specdienesta kareives tēlu, kas robežojas gluži vai ar karotājprincesi Ksenu.
Apļu skaits jau sen ir sajucis, bet kurš gan kam tādam var izsekot. Cenšos ēst pēc plāna, bet ierastās Isostar želejas dažreiz aizstāju ar garšīgajām Sēklu Musa konfektēm. Neticami, bet tiešām palīdz. Varbūt nedaudz sausas, tomēr nesalīp un atšķirībā no uzkarsušajām želejām neizaicina manu vemšanas refleksu. Cenšos regulāri dzert, jo karstums turpina pieņemties spēkā.
Trasē neesam tikai mēs, skrējēji, cilvēki te brauc atpūsties – ar skrituļslidām, ar velosipēdiem vai vienkārši pastaigāties. Kad mani apdzen kāds tukls onkulīts uz riteņa un paziņo, ka tikko tak mani jau ir redzējis, saprotu, ka Linda ir sākusi pietuvoties. Droši vien tie rozā formastērpi ar plikajām mugurām no aizmugures izskatās diezgan līdzīgi. Panāku Martu. Kādu brīdi skrienu aiz muguras, bet tad eju pļāpāt, jo man ir garlaicīgi. Pamanu, ka mans labākais draugs Garmins sācis mānīties. Tas ir dīvaini, skrienu kā līdz šim bet temps rādās 16:50 min/km. Neiespējami. Salīdzinu ar Martas pulksteni un konstatēju, ka manējais atpaliek jau par kilometru. Esmu dusmīga un vīlusies, jo turpmāk vienīgie rādītāji, kam varu sekot ir pulss un distancē pavadītais laiks. Ap 30. kilometru mums ir iespēja vērot Jesko satriecošo finišu, viņu pēdējā aplī uz velosipēda pavada sacensību direktors, lepni paziņodams, ka tur nāk Latvijas jaunā rekorda īpašnieks. Forši gan, ja var skriet tik ātri. Turpinām kopā ar Martu, kādu brīdi, pretējā virzienā skriedams, mūs izklaidē Matīss. Bišku nomācoša sajūta, kad redzi, ka citi jau finišējuši, bet tev vēl skriet un skriet… Pat nemanu, kur pazaudēju Martu. Panāku Ilzi, komandas biedra satikšana ir vismaz kāda krāsaina (rozā) pārmaiņa saules nomocītajā, vienmuļajā priežu mežā. Trasē valda kaut kāds panīkums, šķiet, ka skrien tikai kāda saujiņa cilvēku. No aizmugures pielavās Linda, paziņojot, ka ķer mani jau kādus 10 apļus. Viņai atlicis vēl tikai viens, ak laimīgā! Man nav ne jausmas, cik ir noskriets, bet nu, ja Lindai vēl viens, tad jau es arī esmu apmēram pusē. Turos viņai aiz muguras, lai varētu redzēt čempiones finišu. Eh, kapēc jāskrien vēl tik daudz? Pēc pāris apļiem apjautājos rezultātus vērojošajai meitenei finiša zonā, cik tad man vēl atlicis. Viņa saka, ka noskrieti jau 51km. Sākumā tam nepievēršu uzmanību, bet tad saprotu, ka nav labi, jābūt vairāk kilometriem! Esmu satraukusies – šajā karstumā negribu spert nevienu lieku soli, kur nu vēl kilometru. Panāku Sandru un apjautājos cik viņa noskrējusi – izrādās par apli vairāk… Bet mēs taču esam vienā aplī! Skaitam būtu jābūt vienādam! Sandra aizmūk, bet man tagad cita bēda. Kamols iespiežas kaklā domājot, ka jānoskrien viens lieks aplis. Es taču neko nevaru pierādīt, jo sasodītais Garmins vispār rāda, ka esmu noskrējusi tikai 40 km. Starta zonā pieskrienu pie atbildīgās personas un vēlreiz prasu cik esmu noskrējusi – viņa atbild to pašu, ko iepriekšējā aplī – 51 km. Tas nu ir par traku! Paziņoju, ka ja mans pazudušais aplis neatradīsies, tad stāšos ārā. Un es to saku nopietni. Šķiet, ka paziņoju to visiem, kas vien ir gatavi klausīties. Kur gadījušies, kur ne, nākošajā aplī tie pazudušie kilometri ir atrasti, un man, diemžēl, nākas turpināt sacensības. Karstums sit augstu vilni. Trase ir tukša. Sen mani nav apdzinis neviens līderis, vai viņi vispār ir dzīvi? Un Tatsiana, vai viņa ir reāla? Kāds viņu ir redzējis? Sandra gan tepat vien ir. Es viņu redzu taisnajos gabalos kaut kur priekšā. Pēc murgaini karstiem un grūtiem 60 kilometriem esmu gatava izstāties. Tāpat vien, tāpēc ka vairs negribu. Neredzu jēgu šīm ciešanām. Starta zonā tieku uzmundrināta, bet mani tas tikai kaitina. Turpinu spēlēties ar domu par izstāšanos. Pilnīgi skauž, ka Linda un Ilze saposušās vāverkleitās var relaksēti tusēties ēniņā starta zonā. Un es jūtos briesmīgi, nē, nožēlojami. Kāds man saka, lai neuztraucos par Sandru, jo viņa lūzīs, kāds cits apgalvo, ka muļķības – viņa jau nu nelūzīs. Protams, ne – viņa taču ir tā karotājprincese. Ai, tas manu pārliecību nešķoba – es jau esmu salūzusi. Kurš tad nezina, ka esmu baigā lūzēja. Ultrās vispār mani vajadzētu iepakot kastē ar uzrakstu „fragile”.
Apļošana turpinās kā iestrēgusi filma. Labi, ka priedes vietām sniedz ēnu, jo gabaliņi, kur to nav, ir gluži vai nāvējoši. Linda ir izpalīdzīga, menedžē manas dzērienu pudeles un neskopojās ar uzmundrinājumiem, tomēr uzzinot, ka man atlikuši vēl 24 km, viņai izsprūk: „Vai, cik daudz!” Tas gan veikli tiek labots apgalvojot, ka nē, nu nav jau nemaz tik traki. Nu, protams, ja aiz muguras nebūtu jau trīs reizes vairāk. Vispār tas mani nedaudz uzjautrina un atlikušos kilometrus es velkos Sandrai pa priekšu. Bet es esmu pagalam. Pēdējos divdesmit kilometrus atļauju sev brīžiem pāriet soļos. Reiz pat paejos kopā ar Georgu un nekautrējos žēlabaini sūkstīties. Tomēr viņš mani pārsteidz – tik pilns dzīvesprieka un optimisma it kā šīs nebūtu sasodītas 100km sacensības, bet pēcpusdienas pastaiga. Sakautrējos, par savu tizlumu, saņemos un skrienu tālāk. Vecais vīrs mani ir aizkustinājis līdz asarām. Kad man atlikuši vēl 8 apļi, sākas masveida finišēšana. Nez no kurienes izlīdušie puiši (var jau būt, ka biju iegājusi sevī un viņus vienkārši nepamanīju) tomēr skrien un noskrien savus 100 km līdz galam. Pēdējais no viņiem finišē, kad man atlikuši vēl 3 apļi. Nepanesami gari apļi, kuros esam palikušas vien mēs ar Sandru, iedomu tēls Tatsiana, kā arī ultraleģendas Georgs un Viktors. Jo tuvāk nāk finišs, jo biežāk dzirdu, ka Tatsiana nav tālu un es varētu viņu panākt. Tātad viņa nav tikai iedomu tēls. Štrunts par Tatsianu, man bail, ka Sandra mani varētu noķert, es zinu, kā tas ir – pakāst ultru pēdējos kilometros, nav diez ko jautri. Atzīšos, ka tas Latvijas čempiones tituls, kaut ar nīkulīgu rezultātu, šķiet visai kārdinošs. Tomēr čīkstēšana un pat asaras teju katra apļa sākumā neizpaliek. Pēdējos 2 apļus mani izklaidē kāds vietējais puisis, kas šķiet visai ieinteresēts par trasē notiekošo. Nākas viņam skaidrot, kas šis ir par pasākumu, kāpēc mēs, dīvainīši to darām, un pie viena arī pažēloties skaidrā krievu valodā, jo latviski viņš neprot. Redzētās šausmas viņu iedvesmo, un viņš apsola pieteikties kādām tuvākajā laikā notiekošām vietējām skriešanas sacensībām.
Nezinu, vai ir iespējams pārvietoties vēl lēnāk. Mani tagad noķert būtu vieglāk kā atņemt bērnam konfekti. Par laimi Sandrai laikam arī nav viegli. Finišs.
Kāds atviegojums. Apguļos uz galda, pilnīgi laimīga. 10h36m32s. Jā, ir bijis labāk un nē, mani tas šobrīd neuztrauc. Tas tituls ir mans. Ja kāda šobrīd varētu labāk, tad būtu to izdarījusi, vai ne? Vai tas bija to moku vērts? Nezinu, man ir slikta dūša un sāp viss, riebjas viss, un spēki ir mani atstājuši. Kāds jaunsargs mulsi paziņo, ka viņam jānes prom tas galds, uz kura es guļu. Atrūcu, lai atrod sev citu galdu, ko nēsāt. Drīz jāfinišē Sandrai, tātad jāgatavojas apbalvošanai. Pār manu līķi es iešu uz apbalvošanu tāda sasvīdusi un nesapucējusies. Kaut no tās stadijas laikam nav tālu. Viesnīcā mani gaida vāverkleita un duša. Man jātiek tur. Sarežģīts uzdevums, man vienai nav pa spēkam. Labi ka ir Linda. Un Andris. Tieku gan līdz viesnīcai, gan trešajam stāvam. Duša. Nevaru nostāvēt. Tā ir publiskā duša, nevajadzētu sēsties ze… pļukš. Ūdens ir silts un patīkams, un man tik ļoti gribās dzert. Fui, pat nedomā par to! Mmmm, spirdzinoši! Pēdējiem spēkiem pieceļos, aizstreipuļoju uz numuriņu un sabrūku gultā. Zinu, ka jādodas uz apbalvošanu, cilvēki taču gaida! Labi, apģērbties es varu, piekāst kosmētiku un to ligzdu, kas man uz galvas. Savācam arī mantas un pēc dažiem mokošiem mirkļiem esam atpakaļ uz apbalvošanu.
Patīkami, bet grūti nostāvēt. Nēsā. Smaidu caur zobiem, bet jūtu, ka nebūs labi, kaut nu tas ātrāk beigtos. Bet nē, vajag vēl tādu foto un šitādu, un vēl vajag Rīga-Valmiera uzvarētāju krekliņus nofotografēt… Apžēliņ. Kāds savāc manas trofejas, man atliek vien aizvilkties līdz mašīnai. Tik tālu es netieku. Pusceļā nometos uz soliņa un vemju. Raudu, vemju un atkal raudu. Sāk kratīt drebuļi. Kaut kur, kādas mašīnas bagāžniekā ir kauss un šķīvis ar uzrakstu „Latvijas čempions” Bet vai tas bija tā vērts? Es nezinu. Šķiet, labākais, kas ar mani šogad noticis ir tas, ka netiku izlozēta Spartatlonam. Bet būs jau vēl citi gadi.
km 
-