Man ļoti patīk staigāt pa kalniem. Līdz šim divdesmit piecus gadus esmu nodarbojies ar orientēšanos, taču pēdējos gadus skrēju ļoti reti. Tagad esmu atsācis arī daudzmaz regulāri skriet un nolēmu, ka varētu šīs lietas kaut kad atvaļinājumā apvienot un noskriet savu pirmo maratonu kalnos. Pa asfaltu maratona distanci vēl šķiet neesmu gatavs skriet, vismaz tādas sajūtas man ir ikreiz pēc pusmaratona, tāpēc nolēmu, ka mans pirmais maratons būs pa kalnu takām. Pirmkārt, patīkamāks segums, otrkārt – ja paliek grūti, pret kalnu mierīgi var pāriet soļos un tu nebūsi tāds vienīgais. Lasīt tālāk.
Pirmos kucēnus neslīcina, tāpēc pēc pirmās „Uzdrošinies noskriet” akcijas VSK Noskrien lūdza uzdrošināties vēl piecpadsmit skrējējiem, kas nekad nebija noskrējuši. Viņi uzdrošinājās un noskrēja. Valmieras maratonā pirmo reizi finiša līniju šķērsoja astoņi pusmaratonisti un trīs maratonisti. Tagad mēs ar droši sirdi varam teikt – „galvenais ir uzdrošināties.” Gatavošanās, koptreniņi, starta drudzis un pēdējie kilometri pirms finiša ir tikai punkta uzlikšana. Galvenais ir uzdrošināties. Un tu varēsi noskriet pusmaratonu, maratonu un jebko. Pusmaratonisti. Lasīt tālāk.
Pirmos kucēnus neslīcina, tāpēc pēc pirmās „Uzdrošinies noskriet” akcijas VSK Noskrien lūdza uzdrošināties vēl piecpadsmit skrējējiem, kas nekad nebija noskrējuši. Viņi uzdrošinājās un noskrēja. Valmieras maratonā pirmo reizi finiša līniju šķērsoja astoņi pusmaratonisti un trīs maratonisti. Tagad mēs ar droši sirdi varam teikt – „galvenais ir uzdrošināties.” Gatavošanās, koptreniņi, starta drudzis un pēdējie kilometri pirms finiša ir tikai punkta uzlikšana. Galvenais ir uzdrošināties. Un tu varēsi noskriet pusmaratonu, maratonu un jebko. Maratonisti. Lasīt tālāk.
Apmēram pirms diviem gadiem šajā laikā šai pat VSK Noskrien vietnē publicēju rakstu ar līdzīgu nosaukumu, kā šim rakstam, vienīgi abiem vārdiem `maratons` priekšā bija trīs papildus burti – `p`, `u` un `s`. Nu varu šīs pusītes aizvākt un pateikt pavisam īsi un konkrēti – Valmierā esmu noskrējis maratonu!
Jau vairāku gadu garumā ir izveidojusies tradīcija – katru rudeni kopā ar sievu braucu ceļojumā, kura pamatmērķis ir noskriet pusmaratonu. Lēmums, kur un kad braukt, tiek pieņemts pavasarī, jau pirms pavasara Rīgas maratona. Rūpīgi izpētu AIMS kalendāru, pieskaņoju datumus savām un ģimenes svinamajām dienām, izstudēju potenciālo galamērķu mājas lapas, pieņemu lēmumu. Šoreiz sanāca tā, ka iepriekšējā rudenī sāku iet un pabeidzu daivinga kursus, un bija vēlme un iespēja apvienot abus – gan skriešanu, gan niršanu. Tamdēļ tika izvēlēta šī eksotiskā vieta Āfrikā – Šarmelšeiha. Lasīt tālāk.
Jauns personiskais rekors, otrais oficiālais maratons un paši smagākie beidzamie pieci kilometri manā visā īsajā viena gada skriešanas “karjerā.” Pirms skrējiena vispār centos nedomāt par rezultātu, apsolīju sev vadīties tikai un vienīgi pēc sajūtām distancē. Lasīt tālāk.