Skatoties no šodienas viedokļa pirmo maratonu noskrēju kaut kad ļoti, ļoti sen pilnīgi nesagatavojies, daļu distances vienkārši gāju, bet laikam jau līdz galam tiku, jo kā pierādījums mājās stāv Lielvārdes josta, kas tika pasniegta finišētājiem. Jā, tas bija Tautasdziesmu maratons, gadu man toreiz varēja būt 17-18, un man nav ne mazākās nojausmas par rezultātu. Vienu vārdu sakot, – nepatika un bija skaidrs, ka tas nav man un vairāk nekad nemēģināšu. Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
|
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Visi zin, ka ASV ir tāds 
Kā mēdz teikt – vienmēr pienāk kāda pirmā reize un tā vienmēr ir īpaša un neatkārtojama, jo pirmā reize ir tikai vienreiz. Šis būs stāsts par manām pirmajām reizēm. Pirmajām, kas sasniegtas skrienot. 
Neliels laiciņš pagājis kopš 
Kādreiz maratonus skrēja tikai vīrieši. Pirmās sievietes, kas centās piedalīties sacensībās, tika izstumtas no trases. Bet nu jau ir meitenes, kas skrien cītīgāk kā vīrieši, trenējas biežāk un vairāk. Kā arī mīl skriešanu tikai un vienīgi pašas skriešanas dēļ, nevis medaļu, vietu vai rezultāta dēļ. Tieši tāda ir marta mēneša skrējēja. 
km 
-