 GunaO |
Man ir dažādi. Vispār esmu problēmu apsēsts cilvēks, kam patīk tām izdomāt risinājumu skrienot. Vēl ļoti patīk sacensību garša un, lai to noķertu, vajag sacensībām iepriekš pagatavoties. Trešais – joprojām motivē mūsu virtuālais mačs “Apkārt pasaulei”. |
 Vizbuliite |
Man patīk sacensības. Tajās var gan aktīvi atpūsties, gan satikt jaukus cilvēkus, gan pabūt vidē, kas nav raksturīga ikdienai. Skrienot atpūšas prāts un laiks paiet nemanot. Skrienot ir forši vērot kā aust un riet saule, vērot dabu, putnus, rīta rasu, klausīties dabas skaņās… Ar treniņiem ir sarežģītāk. Darbs šķiet svarīgāks un bieži vien treniņa vietā izvēlos pastrādāt. Kamēr manas prioritātes nemainīsies, arī skriešana būs visai neregulāra. |
 edg |
Patīk skriet. Gatavošanās, skriešana, patīkamais nogurums ar sajūtu, ka kautkas ir izdarīts. Sacensības, azarts, cilvēki visvairāk. Kopš sāku skriet, ūdenim jūtu garšu. |
 Agy |
Man skriešana ir fantastiska iespēja pabūt ar sevi un no visa atslēgties. Sacensības neļauj atslābt un mērķi piedod asumiņu. |
 Daina |
Man nepatīk sacensības, man patīk skriet. Vienu dienu ātrāk, otru lēnāk, vienu dienu kompānijā, otru vienai pašai, bet skriet. Un noskriet. Jā, un gan -30, gan +30, katrai temperatūrai ir sava “fiška”, kāpēc ir vērts pamēģināt tieši šajos laika apstākļos, tāpat sniegputenī vai lietū. |
 pulvermuca |
Mana pamatmotivācija skriešanai ir tas, ka man patīk, ko redzu spogulī. Esmu biroja žurka un man patīk labi paēst. Skriešana ir tas, kas neļauj pieņemties svarā. Skrienot jūtos labi – jo vairāk skrienu, jo labāk jūtos. Tā man ir kā meditāciija. Tieku vaļā no visām negatīvajām emocijām. Protams, tagad esmu azartā apskriet apkārt pasaulei. |
papucis |
Patieso iemeslu, kādēļ skrienu, nemaz nebūtu pieklājīgi publiski teikt. Nākamais, oficiālais iemesls ir ziemas garie vakari, kad nav vēl sniega, tad nav ko īsti mājās darīt, TV seriāli neuzrunā, arī vairākas reizes redzētās filmas pa TV3 arī ne. Pie datora tāpat jau visu dienu sanāk nosēdēt, tad nu jākustas. Vēl skrienu tādēļ, lai uzlabotu savu sniegumu citos sporta veidos. |
Lindams |
Mani diezgan spēcīgi motivē sacensības gars un vēlēšanās pašapliecināties. Pirmā motivācija bija ar kolēģiem kopīgi noskrietas sacensības (Nordea Rīgas maratonā – 5 km). Nākamā – uzzināt, vai varu noskriet vairāk (Nordea Rīgas maratonā – 10 km) un tad jau akcija “Uzdrošinies noskriet 2″ un mans pirmais pusmaratons.Tagad turpinu skriet, lai sasniegtu labākus rezultātus, un reizēm, lai uzlabotu pašsajūtu draņķīgās dienās – tas vienmēr palīdz! |
 jupe |
Kādā jaukā dienā sieva izdomāja skriet. Sāka skraidīt no rītiem. Sāka sāpēt mugura – apavi parasti, mugura jau ar problēmām tāpat. Izdomāju, ka jāiepriecina sieva un jānopērk normāli apavi skriešanai. Papildus tam, tuvojās arī Nordea Rīgas maratons. Savulaik bērnībā skraidīju dažādus skrējienus un man tas patika. Tā nu vienā jaukā vakarā aizvilku sievuku uz veikalu Maratons. Iztērējām ap 300 latu. Gan apavi man, gan sievai, gan apģērbgabali dažādi. Neies taču sieva skriet plika! Es laikam esmu skops, bet kopš tās dienas parādījās tāds kā iekšējs grauzējs “kāda velna pēc nopirki, ja neskriesi?” Sākām skriet divatā. Vēlāk arī bērni pievienojās. Pagājušās gada Nordea Rīgas maratonā skrējām 5 km. Riktīgi gatavojāmies – pat kreklus speciāli taisīju. Viss… tagad esmu atkarīgais. Bija pat reizes, kad kā narkomānam prasījās uzvilkt apavus un skriet. Ar grūtībām gaidīju brīdi, kad paskriet. Bērniem motivācija radās no tā, ka viņi abi jau ir pastāvējuši jau uz goda pjedestāla katrs savā vecuma grupā. Un pat naudu nopelnījuši balvā! Tā tak sīčiem ir zvērīga motivācija. Pagājušā gadā skraidījām dažādos skrējienos (Rīgā, Jūrmalā, Siguldā). Šogad arī skriesim. Es tomēr, laikam, vairāk par pārējiem.Man personīgi tagad vislielākais motivātors ir sajūtas, kas man bija, kad ar aizdusu rāpos uz 5. stāvu un kas ir tagad. Gribu justies viegli. Patīk tā sajūta, kas rodas no skrējiena – apmierinājums, nogurums, arī sāpes un galvenais – gandarījums par sevi. Gadu atpakaļ nespēju “nenomiris” noskriet pat kilometru. Tagad jau tēmēju uz pusmaratonu… |
 Rozamunde |
Vienkārši patīk skriet – vakaros pēc darba izvēdināt galvu, brīvdienu rītos. Patīk sajūta, kad treniņu rezultātā noskrienot desmit kilometrus jūtos kā viegli iesildījusies. Patīk pats process ne rezultāts, tādēļ sacensības nepatīk un tajās neskrienu. Īpašais izņēmums Ozolnieku pusmaratons, kur laba aura un nav baigās masas. |
 Uldzha |
Viss sākās ar ziņkārību. Jā, arī 39 gadu vecumā šī īpašība var darboties jaudīgi. Kā tas var būt, ka pēc skata normāli cilvēki un nav profesionāli sportisti no brīva prāta skrien nenormāli garas distances un vēl priecājas par to? Ziņkārība bikstīja meklēt un meklējumi atveda uz noskrien.lv. Tā pati ziņkārība ieteica pajautāt – vai nesportojošs četrdesmitgadnieks var satrenēties un noskriet pusmaratonu? Signis atbildēja apmēram tā – lēnām sāc, pamazām turpini un pēc kāda laika noskriesi. Ziņkārība iekarsa un mudināja – pamēģini. Vispirms apkārt kvartālam. Nākošajā dienā – apkārt diviem kvartāliem. Ziņkārība nerimās – nācās aiziet uz sporta veikalu nopirkt apavus, zem Ziemassvētku eglītes atradās mana izmēra treniņtērps. Liepājā tika organizētas pusmaratona sacensības – ziņkārība teica – pamēģini noskriet tautas skrējienu! Trenējos, satraukuma pilns gāju uz mačiem, skrēju, noskrēju – sagribējās vēl. Braucu uz Kuldīgu, skrēju stundas skrējienu Liepājā, ziņkārība sajūsmā un jautā – kā tad ir ar to pusmaratonu – vai tad nebūtu interesanti? Tā nu tagad gatavojos Rīgas pusmaratonam – ziņkārība vēl aizvien neliek mieru. |
 aijach |
Pirms 10 gadiem es esot teikusi, ka skriešana nav man domāta. Tagad šaubos, ka tā varēju teikt. Patīk pirmajai dzirdēt dzerves un cīruļus, redzēt stārķus un māllēpes. Patīk skriet tad, kad citi sliktā laika dēļ domā, kā vispār nebāzt degunu no mājas ārā patīk pamāt ar roku citiem skrējējiem mūsu mazmiestiņā. Patīk, ka meitiņas domā par kādu distancīti Nordea Rīgas maratonā un ir izdrukājušas gatavošanās plānus. Un visvairāk patīk stāvēt maratona finišā kopā ar vīru un dēlu, apspriest maršrutu un malkot glāzi organizatoru dāvātā alus, kā pagājšgad Krakovas Maratona finišā. |
 Ainars |
Nav man vairs nekādas motivācijas. Tikai atkarība. |
 Ivars |
Sajūtas pēc gara skrējiena – smeldze muskuļos, saitēs, nogurums, bet tam pretī fiziski sajūtama laimes hormona izplatība katrā ķermeņa šūnā, koptreniņi, sarunas “par un ap”, nesteidzīga pasēdēšana pirtiņā, tēja nenormālos kvantumos un prieks par jēgpilni pavadītu svētdienu. Prieks par sevi, atgriežoties no skrējiena, kad “saimnieks suni nedzen ārā”, meža svaigums, klusums, pļavas smarža. Un atgriežoties pie taustāmām lietām – pavisam nemanot tiku vaļā arī no tām pēdējām 2-4 cigaretēm nedēļā. Tas, kas brīžam šķita neiespējama cīņa, ir vienkārši izbeidzies pats no sevis. Gribētos saglabāt šo sajūtu, kad pavisam nemaz nevelk uzpīpēt. |
 LasmaO |
Sākotnējā motivācija senajos tīņu gados bija svara nomešana. Lai gan bija arī otra – 13 gadu vecumā sāku skraidīt Magnētos un gribējās patrenēt izturību šai nodarbei. Sākotnējās distancītes gan tagad šķiet smieklīgas, 2-4 km. Sava ietekme tur bija skolā populārajai 2km “izturības” distancei, kurā, atšķirībā no sprintiem, bija diezgan labi rezultāti. Īsto skriešanas “garšu” un “laimes hormona” iedarbību sajutu jau vēlāk, ap gadiem 24, kad sāku dzīvot netālu no Biķernieku meža un kaut kā ienāca prātā doma “paaudzēt” garākas distances. Diezgan ātri pārgāju no 4 km līdz 7-8 km, pēc tam arī vairāk. Kad intereses pēc jau noskrēju 2 h pēc kārtas, radās doma kaut kad pamēģināt 1/2 maratonu. Apmēram tai laikā Rīgas maratons “atdzima” zem Nordea zīmes un strauji kļuva populārs. Un tā 2007. gadā “piežmiedzu” pirmo Nordea pusīti, kas pēc tam kļuva par tradīciju. Pati skriešana drīzāk ir atkarība. Arī iespēja atbrīvoties no ikdienas stresa, pārdomāt lietas un izkustēties pēc darba dienas birojā. Par motivāciju domājot – lielisks līdzeklis uzturēt sevi formā ne tikai skriešanas sacensībām, bet arī citiem izturības mačiem – piedzīvojumu sacensībām, rogainingiemVēl lielais mērķis, pagaidām nepiepildīts – noskriet klasisko maratonu. Šķiet, ka fiziski varbūt pat varētu. Daži gudri cilvēki mēģina iestāstīt, ka tas nebūs grūtāk par Siguldas kalnu 33 km, kas nemaz nešķita tik traki. Tad nu gatavošanās 42 km klasikai laikam būtu otra motivācijas puse. |
 dacez |
Es savu skriešanu aizsāku 2008.gadā kādu mēnesi pirms Nordea Rīgas maratona. Tika organizēta darba kolektīva komanda 5km kopīgai skriešanai un arī es pieteicos šim pasākumam. Tā nu nekas cits neatlika kā pirms tam nedaudz pagatavoties – kas tobrīd izpaudās kā 2 reizes nedēļā noskriet vidēji 3-4 km. Arī pēc maratona turpināju vairāk vai mazāk regulāri skriet un katru gadu pievarēju 5 km distanci. Tā kā 5km distance man vairāk saistījās ar “balagānu” un lielu burzmu, kur īsti paskriet nemaz nevar, tad pagājušā gada sākumā metu sev izaicinājumu un piereģistrējos uz Nordea Rīgas maratona pusmaratona distanci. Sastādīju runnersworld.com lapā treniņu plānu un pamazām sāku skriet aizvien lielākus kilometrus un maijā veiksmīgi pievarēju savu pirmo pusmaratonu. Rudenī pieveicu arī Valmieras pusmaratonu un šogad arī manos plānos ir noskriet vairākus pusmaratonus. Skriešanā man nav svarīgs rezultāts, bet vairāk tas, ka varu sevi uzturēt labā formā, izkustēties, sakārtot domas un viennozīmīgi vairāk laika pavadīt svaigā gaisā. Šaubos vai citādāk sevi piespiestu celties no rīta, lai redzētu kā saule aust, kā mostas pilsēta. Tāpat šogad man ir diezgan spēcīgs motivators – Apkārt pasaulei! Skrējiens, kas piedod azartu un palīdz uzvilkt kedas un doties skriet, kad arī īsti negribās. |
 neirula |
Skriešana ļauj izrauties no mājas-darbs-mājas rāmjiem, piešķir ikdienai nedaudz piedzīvojumu garšu, ļauj pamanīt lietas, kas ikdienā paliktu nepamanītas, rada iespēju satikt jaukus cilvēkus un liek apzināties, ka tikai es pati varu ietekmēt to, kāda ir manas dzīves kvalitāte. |
 OreMan |
Motivācija man ir jaunu rezultātu sasniegšana. “Rezultāts” var būt dažādas lietas – sava personīgā rekorda pārspēšana, kāda konkurenta beidzot noskriešana sacensībās, jaunas garākās distances pievārēšana. Kamēr kādi no rezultātiem uzlabojas, par motivāciju papildus nav jārūpējas, tā nāk pati par sevi. Kad progress apstāsies, tad gan pieņemu, ka pie motivācijas būs jāpiedomā cītīgāk. Bet vienmēr jau paliek garākas distances! |
 Rainers |
Šobrīd mani motivē vēlme sasniegt rezultātu zem 1h30min pusmaratonā un protams pasaules apskrējiens. Ja skrietu tikai sevis pēc, tad laikam tas nav priekš manis. |
 batars |
Mana motivācija skriet ir veselīgs dzīvesveids. Sāku 2009.gadā Skotijā. Sākums bija grūts ar saviem 100kg jūdzi varēju noskriet knapi 30 minūtēs, pie tam trīs reizes apstājoties un atvelkot elpu. Skriešana sāka sagādāt aizvien lielāku baudu un kļuvu par atkarīgo. Atgriežoties Latvijā nolēmu pamēģināt sacensību garu Nordea Rīgas maratona 10km, Jūrmalas pusmaratonā un 2011.gadā Valmieras maratonā pusmaratons jau pa 1:45min un svars 80kg. |
 Kuks |
Darbs ir diezgan saistīts ar cilvēksaskarsmi, tāpēc īsti nevelk komandu sporti. Svaru zāle – kaut kā arī nepiesaista, bet stundiņa skrējiena pēc darba plus/mīnus vienatnē ar sevi – tieši tas, kas vajadzīgs. Šī man laikam ir tā nopietnākā dziļā motivācija. Vienkāršāki stimuli – protams mazāki un lielāki mērķīši, kurus sev uzlieku. Nu un tagad nekas cits neatliks, kā tiekties tos sasniegt. |
 druupijs |
Kaut kas līdzīgs sacensību garam manī vienmēr bijis, jo agrāk, kad gadījās vienus un tos pašus attālumus uz skolu, vai uz darbu iet ar kājām bieži vien salīdzināju, cik ātri katru reizi nonāku galamērķī. Tad uzskatīju, ka pusmaratonu var skriet tikai profesionāli sportisti, jo vienkāršiem cilvēkiem, piemēram, vidusskolu beidzot neko vairāk par 3km taču neliek skriet un reti kurš arī vairāk spēj noskriet.Bet kad ir sākts skriet, tad ar katru reizi, kad pats sevi sacensībās pārsteidz ar labāku rezultātu kā iepriekš, rodas motivācija pielikt treniņos vēl kilometrus un izpētīt, kā uzlabojas rezultāti, jo pēc skriešanas literatūtas vien jau nesapratīsi, par cik uzlabosies tieši tavs rezultāts, ja, piemēram, divkāršosi treninjos noskrietos kilometrus. Tāpēc ziņkārība saka, ka ir vērts paskriet, lai uzzinātu savas spējas. Turklāt skrienot var paspēt pabūt vairāk vietās nekā staigājot un, protams, uzlabot garastāvokli un pabūt ar sevi. Nemaz nerunājot par interesantu līdzatkarīgu cilvēku iepazīšanu – jā TEVI arī, kas te lasa. |
 xorix |
Skriešana bērnībā diezko nepadevās, bet kopā ar draugiem pamatskolas laikā vasaras vakaros 1-2x nedēļā tomēr skrējām 3km aplīti. Vidusskolas laiks ar militāru piegaršu un tur obligātās rīta rosmes, 3-5km skrējieni un regulāras 10km ieskaites. Sākotnēji galīgi, galīgi nevarēju tur paskriet – turējos pa pašām beigām pārējiem kursabiedriem un tos 10km knapi varēju uzveikt, bet 4.kursā jau ar patiku skrēju rīta rosmes un mierīgi noskrēju 5-10km distances. Bet ja tai laikā būtu bijis pulsometrs – tas noteikti juktu prātā no tāda pulsa.Augstskolas laiks – skriešana minimāli, tikai tik cik ieslidoties/atsildoties pirms dažādām aktivitātēm sporta nodarbībās, bet 2008. gada pavasarī atsāku orientēšanās gaitas, ko biju darījis pamatskolas jaunsargu nometnēs un vidusskolas militārajās gaitās. Orientējos OK Alnis klubā regulāri – 1x nedēļā pa 4dienām. Taču ar to bija par maz, nākamajā gadā sākās arī regulāra dalība Magnētos. Tad jau skrēju 2-4x nedēļā orientēšanās kārtās un arī ar to man nepietika – tāpēc papildus 1-2x nedēļā, bet neregulāri paskrēju pa meža takām treniņa nolūkos. Jo parādījās motivācija ne vien atrast tos KP mežā, bet atrast ātrāk par konkurentu. Kādā no Magnētiem loterijā novinnēju Sporta Laboratorijas apmeklējumu – pirmo reizi mūžā man uzspīdēja tāda veiksme! Pēc Sporta Laboratorijas apmeklējuma konstatēju, ka joprojām sevi ļoti pārslogoju un regulāri skrienot sacensību režīmā bojāju sev veselību. Nācās iegādāties pirmo pulsometru – izvēle krita uz Garmin FR405, jo orientieristiem patīk pēc skrējiena analizēt savas kļūdas distancē. Pēc 2009. gada vasaras varētu teikt, ka sākās mierīgāki treniņi un pēc pievienošanās VSK Noskrien 2010 gada nogalē sāku audzēt kilometrāžu. Paralēli jau kopš 6 gadu vecuma esmu aizrautīgs velobraucējs, vidusskolas laikā 140km distance vienā dienā bija tīrais nieks. Augstskolas laikā ap 2005 gadu iesaistījos velotūrisma grupā un nedēļas nogalēs sākām apceļot Latviju un kaimiņvalstis – tas bija super laiciņš! Tā nu es pēdējos 2 gadus sportoju kā ēzelītis starp 3 siena kaudzēm: orientēšanās, velomaratoni un skriešana. |
 isophoros |
Patīk! Pat neatceros, kā iesāku, iespējams, ka tas bija M.Zvidrinš, kurš mani ievilka skriešanā.Patīk skriet pēc darba dienas, vēlā vakarā vai pusnaktī, kad pilsēta čuč, ir tumšs un tad esi tikai Tu, Tavi soļi un domas. Un Tu saproti, ka visi citi guļ, bet tikmēr Tu ej uz savu mērķi, neapstājoties, nepadodoties. Patīk aizbraukt uz ārzemēm, skriet tur, kur acis rāda, apmaldoties un tad saprotot, ka tas ir tik interesanti un gribētos vēl, bet kājas jau smeldz un jāmeklē ceļš atpakaļ. Arī Latvijā. Un nākamo ceļojumu plānojot sarakstā jau atzīmē sporta tērpu un skriešanas botas. Patīk tas, ka ar laiku vari aizvien vairāk un vairāk, un ātrāk, apzinoties arī savu robežu, kuru tomēr var pārkāpt un pārkāpsi trenējoties vēl. Patīk sajūta pēc gariem, smagiem skrējieniem vai jebkurām citām līdzīgām fiziskām aktivitātēm, ķermenim vajag kustību un tā ir labākā narkotika. Patīk satikt citus skrējējus, kaut tikai pasveicināt, pamāt, uzreiz smaids sejā. Patīk arī šī tīmekļa vietne, kura dod papildus stimulu un iespēju uzskatāmi sekot līdzi saviem rezultātiem, lasīt citu pieredzi, paskatīies drauga sasniegumus, sacensties un daudz ko citu.Vēlos arī reiz noskriet kādu Ultra Trail, vai piedalīties kādā līdzīgā trakā skrējienā. |
 Renee |
Šobrīd mana lielākā motivācija ir pēc 3 gadu pilnīgas pauzes ir nomest svaru un atgūt formu. Otra nozīmīga motivācija ir mana hroniskā locītavu slimība, skriešana neļauj ierūsēt. Protams, šobrīd atsākšana ir smaga un mokoša, bet nu tas ir pārejoši. Man patīk arī sacensības, vismaz kādreiz patika, bet nezinu vai un kad atkal varēšu tādās piedalīties.Esmu no tiem, kam skriešanu ierādīja vecāki. Tēvs regulāri skrēja un es skrēju līdzi, zinu ka regulāri skrējām no manas 1 līdz 4 klasei, no pavasara līdz rudenim, ziemā slēpes. Kāpēc tas pārtrūka gan vairs nezinu. Atceros gadījumu, kad ikgadējā rudens krosā noskrēju savā grupā pirmā, un toreiz skolas trennere pienāca un jautāja, kur trennējos, bet it kā nekur jau netrennējos. Vēlāk pamatskolas beigās gan pievērsos vieglatlētikai, kādus 3 gadus arī startēju daudzcīņas disciplīnās. Man patīk sajūta skrienot, laiks ko veltu sev, daba ko redzu apkārt, jo sevišķi patīk skriet nelaikā, ir iekšējs gandarījums, kad dubļainām kājām esi atnācis mājās. Skrienu savam gribasspēkam par prieku, izdomāju visādas domas, salieku pa plauktiņiem savas sajūtas, noskrienu sliktās emocijas. |
km 
-
jau domāju,ka šodien ne reizi nesmiešos, drūmā pirmdiena un pēkšņi šis: “Nav man vairs nekādas motivācijas. Tikai atkarība.” -Ainars
Tā ir reāla motivācija – atkarība! :D
Mjā :) atkarīgo bariņš savācies :)
Mani šobrīd motivē rezultāts un augstas vietas sacensībās. Gribu no sevis izspiest max iespējamo, bet joprojām treniņos tiek strādāts ar rezervīti, tā, ka ir iespējas progresēt =)
Skrienu jau apzināti(pēc plāniem, ar treneri)gadus 20 un sākumā motivācija bija pašapliecināšanās vienaudžu vidū…ātrāk, augstāk, spēcīgāk!!! =)
Dainai patīk skriet gan -30C, gan +30C. Man karstums liekas daudz traģiskāks kā aukstums, taču ātrākais skrējiens bijis tieši +30C pērnvasar skrienot ap Vaidavas ezeru, kad vienīgo reizi esmu palīdis zem 5min/km
matiss, tad jau esi toreiz bēdzis no karstuma. Ātri un (cerams) sekmīgi. :)
Pirmos 5 gadus skrēju prieka pēc bet pēc 23 gadu vecuma sāku jau pa nopietnam,vispirms RVS pie Ābeltiņas kur man iemācīja dzelžainu disciplīnu bet vēlāk no 2001 gada 1 septembra sāku trenēties pie pašreizējā trenera Jura Beļinska,kopš tās reizes mans galvenais mērķis ir kļūt pa profesionālu skrējēju, lai varu skriet rītā un vakarā un nepako citu nedomāt,esmu gatavs upurēt visu savu dzīvi un brīvo laiku lai tikai varētu sasniegt aukstus rezultātus,diemžēl dzīvē notiek citādi,tiem kuriem tā skriešana ir otrajā plānā vai pat pēdējā plānā sasniedz labus rezultātus jo ir ielikts talants šūpulī bet tādiem kā es vai Aigars Matisons kuri dzīvo skrienot,diemžēl nekas nesanāk,ar smagiem treniņiem vien nesanāk vajag arī iedzimtas spējas un organisma īpatnības.
MAKRO:
Tavi rezultāti būtu labāki, tikai trenēties tad vajadzētu savādāk!Ar viegliem krosiem, pāris kāpinājumiem un kādu tempa skrējienu nav aršana :)Patiešām Beļinskis tev raksta plānus un tu pēc viņiem trenējies?
Jā pirmos 8 gadus viņš rakstija man treniņplānu bet pēc tam sāku trenēties pac pielietojot tās pašas metodes tikai drusku savādāk jo lielie atkārtojumu skaiti man deva regresu nevis progresu,pirms 6 mēnešiem pamainīju treniņplānu un manu ka viss sāk iet uz labo pusi.Tagat vairāk skrienu aerobos skrējienus bet mazāk lēnos paceļot vidējo ātrumu uz katru km.
Šo vajag atsvaidzināt! Kāpēc Tu skiren? saņemu jautājumu regulāri, bet vienmēr atbildu atšķirīgu. Gribu noformulēt savas domas:
Srienot man ir divas baudas un neuzskaitāmi daudz ieguvumi:
Bauda 1: daba, zemu lidojošas lidmašīnas ar saulrietu. Klusums būšana ar sevi, laimes sajūta, jaunatklājējs katru reizi mostas no jauna.
Bauda 2: rezultāti. Patīk sajūta, ka varu uzstādīt mērķi, neatlaidīgi uz to iet un to panākt. Tikai nezinu vai šo baudu bieži vajag.
Ieguvumus jau sāku aprakstīt pie bauda 1 :) Klusums būšana ar sevi, laimes sajūta, jaunatklājējs katru reizi mostas no jauna. pat pašapliecināšanās ir vajadzīga pat manā vecumā :)Paraugs bērniem, augums, pašsajūta, hormonu svārstības nav tik jūtamas :D, daudz vairāk enerģijas, kas pietiek darbam, ģimenei. Nav tās sajūtas, ka esi izspiests citrons vai izdir**a jāņoga.
Stāsts par skriešanas sākumu, man ļoti patīk :)