Sākšu ar laiku, kad 18. gadi atpakaļ pirmo reizi apzināti uzvilku skrienamos apavus un pamēģināju noskriet nelielu gabaliņu. Vairākus gadus pirms šī notikuma biju guvis nopietnu muguras traumu, un veselu gadu biju pat nestrādājošais invalīds-pensionārs. Pastnieks par draugu kļuva, ik mēnesi pensiju piegādājot man uz mājām. Pienākot laikam, kad jāiet uz kārtējo ārstu komisiju, lai invaliditātes pensiju pagarinātu, nolēmu – nē, neiešu, vilkšu skrienamos apavus un iešu skriet. Mans svars, gulšņājot pa dīvānu, bija sasniedzis 132 kilogramus, un tik tiešām nebiju spējīgs vairs neko ne padarīt, ne paveikt. Sabiedrībai bija zudis sportisks un apņēmības pilns jauneklis. Nolēmu viņu atgriezt dzīvē, un beigt ‘’ņaudēt’’. Ilgs laiks pagāja, līdz varēju bez apstājas noskriet piecus kilometrus. Apmēram tajā laikā arī iezagās prātā doma par maratonu.
Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
“Es saviem audzēkņiem nebeidzu atkārtot – man kā trenerim par jums ir jāzina vairāk nekā zina jūsu tētis un mamma, vairāk nekā zina jūsu sieva vai vīrs.” Tā saviem audzēkņiem nebeidz atkārtot vieglatlētikas un skriešanas treneris, sporta kluba Metroons vadītājs Juris Beļinskis. Lasīt tālāk.
|
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Visgrūtākais šajā procesā ir saņemties un iziet ārā. Vēlāk jau aiziet ļoti pat labi. Spīdēja saule, sals knieba vaigos un visapkārt balts. Skropstās krājās ledus no aukstumā asarojošām acīm. Lāstekas reizēm piesalst pie cepures. Bija forši, auksti katrā ziņā nebija. Skrienu jebkurā laikā, nekādu problēmu. Galvenais jau pareizi un optimāli saģērbties! Nav sliktu laika apstākļu, ir nepiemērots apģērbs! 
Man nekad nav bijis skriešanas treneris. Visi ieteikumi un secinājumi ir balstīti uz maniem novērojumiem, pieredzi, sarunām ar draugiem, konsultācijām ar speciālistiem un internetā atrasto informāciju.
Varbūt gribi maratonu?
km 
-