Nupat, svētdien, es noskrēju savu otro pusīti šogad. Tiesa, lasot šeit, maratonistu skrējienu stāstus, man šķiet, eh, nu kas tad ir mana pusīte- nieks un vēl mazuliet. Tomēr, tomēr – es priecājos, ka atkal ar skriešanu esmu uz Tu. Pirms daudziem, daudziem gadiem es skrēju kopā ar savu tēvu – gan, tad, kad viņš gatavojās Valmieras skrējieniem, gan arī Tautasdziesmas maratonam, kas notika Biķernieku trasē. Tur es tālajā 1990. gadā noskrēju savu pirmo pusmaratonu- 2:32:19. Pa šiem daudzajiem gadiem tas pavisam bija izkūpējis no galvas. Skriešana arī bija aizmirsusies, tā vietā biju izvēlējusies riteņbraukšanu. Reiz, kad pamēģināju atsākt skriet, sapratu, ka ar riteni uz priekšu var tikt ātrāk, un atmetu ar roku.
2013.gada vasaras sākumā kāds notikums man atsauca atmiņā to, cik forši ir skriet. Un tā es atsāku, pa kilometram, diviem, trim. Lēnām un grūti,soli pa solītim, bet – es vairs bez skriešanas nevarēju. Tiesa- Rīgā skrēju agri, agri no rīta, lai mani neviens neredz, vai arī tikai laukos, kur skatītāju vispār nav. Es nezinu kāpēc kaunējos – laikam jau man šķita, ka izskatos smieklīga, sporta tērps nekāds un botas šausmīgi vecas. Bet, es skrēju. Kad biju nonākusi līdz 7 un 8km, nolēmu, ka jāpiesakās NRR 10 km. Izdarīju to, un tad protams, skriešanā sanāca pauze – velo izbraucienā satraumēju kāju, kad sadzija, otrai kājai piemetās dīvainas sāpes un treniņi izpalika. Pienāca NRR diena, un es biju satraukusies ne pa jokam, spītīga esmu, bet to, ka gatava neesmu, zināju. Bija grūti, bet es noskrēju. Un jutos varen apmierināta ar sevi. Šķita, ka tā jau ir robeža, bet protams uzradās arī jautāji – nu vai skriesi nākamgad NRM 21km? Uz ko es atbildēju, nezinu gan, vai man to vajag. Pienāca rudens, skrēju arvien vairāk, sapazinos ar kolosālu skriešanas kompanjoni, noskrieto km skaits auga, un pavasarī es pieteicos skriet NRM. Līdz 15-16km, mēs skrējām kopā ar manu draudzeni, bet tad es sapratu, ka viņas tempam līdzi turēt nevaru un palaidu viņu. Pēdējie 2km man pagāja kā pa miglu, tomēr godam finišēju. 2:15:49. Nedaudz atelpas un es jau izbaudīju prieku par paveikto. Un, sapratu – es gribu vēl. Skriet.
Draudzene pieteicās Tallinas SEB maratona 42km distancei, es 21km. Visa vasara priekšā es padomāju, sagatavošos kārtīgi, skriešu bieži un daudz. Nekas no tā nesanāca- visu vasaru laukos, lauku darbi, vēli vakari… skrēju, bet tomēr ne tik daudz kā gribējās, kā man šķita ka vajag.
Augusta beigās sastiepu potīti, darīju visu, lai tā ātrāk sadzīst, bet protams, pavisam uz vietas nosēdēt nevarēju, sēņot gāju, ar riteni braucu. Tiklīdz nesāpēja, atkal skrēju, krāju km, lai Tallinā būtu vieglāk.
Beidzot pienāca tā diena. Aizbraucām dienu iepriekš, pastaigājām pa Vecpilsētu, saņēmām numurus, un sarīkojušas savu pasta party, devāmies gulēt. No rīta pavadīju draudzeni uz maratonistu startu, paspēju vēl onlainā redzēt, kāds rezultāts viņai pie 10km atzīmes, un tad jau devos pati uz savu startu. Nolēmu skriet bez pulksteņa, un bez telefona, nolēmu – kā būs tā būs, klausīšu savai iekšējai balsij. Pēc starta šķita, ka visi man aizskrien garām, bet es tik turpināju savu uzņemto ātrumu. Ap 10km man radās interse uzzināt, cik ātri/lēni es skrienu, bet tā kā nekur nevienu pulksteni nemanīju, pieņēmu, ka skrienu tik pat ātri cik parasti, jo nejutos piekususi un joprojām skrējās viegli. Padziedāju pie sevis ”Maza, maza meitenīte”, ”Bēdu manu lielu bēdu” un vēl kko tādā stilā un turpināju baudīt skrējienu. Kad bija kādi 14 km noskrieti- es padomāju- ā, vēl 7 , nav tik daudz, kad pārvērtu to minūtes, tad gan man likās, ka tas ir padaudz. Turpināju skriet, pamēģināju vai varu ātrāk – jā varu, nekas pašsajūtā nemainās un nopriecājos. Beidzot ieraudzīju vecpilsētas torņus, viens līkums caur vecpilsētu, parks, atkal iela, un tad jau tuvojos finišam – ieraugu Baznīcas tornī beidzot pulksteni, nopriecājos, cik ātri skrienu, paspēju vēl padomāt, ka tas pulkstenis var arī stāvēt uz vietas, vēl pavisam nedaudz, un es ieraugu finišu! Mans otrais pusmaratons ir noskriets ar prieku un baudu – rezultāts 2:04:53!
p.s. Meitene, kura finišētājiem dalīja folijas, kurās ietīties , man to neiedeva, laikam neizskatījās, ka es skrējusi būtu. Bet vislabākais bija vakarā, krodziņā, uz kuru devos ar medaļu kaklā – pienāca klāt kāds vīrietis un lakoniski pajautāja angļu valodā – kāds bija Tavs laiks? Kad es pateicu 2:05 , viņš novilka njā, man 2:20 un pasmaidīja, parādot uz augšu paceltu īkšķi.
Nike Riga Run ir pasākums, kurā kopā ar ģimeni piedalos jau piekto gadu. Pēdējo gadu laikā esmu šajā pasākumā ievilinājusi gandrīz pusi no sava darba kolektīva. Daži nūjo, citi skrien, ko nu kurš. Daži iesaistījuši arī savus ģimenes locekļus. Ņemot vērā, ka Nike Riga Run rīko regulārus treniņus, tad vairāku mēnešu garumā darbā kafijas pauzēs šī ir visbiežāk apspriestā tēma.
Šajā gadā daudz nedomājot biju pieteikusies uz 10 km skriešanas distanci. Mans 14-gdīgais puika bija izlēmis skriet „ piecīti”, bet nedēļu pirms sacensībām viņš saslima. Vēl mazliet bija cerība, ka līdz sacensību dienai jau būs atveseļojies. Tomēr tā nenotika, un viņš palika mājās guļot. Vienīgi vēl pajautāja, kas būs ar Tallink akciju? Akcijas noteikumi nosaka, ka jāpiedalās sacensībās. Nezinu, ko šajā gadījumā nozīmē „piedalīties”, varbūt pietiek, ka esi pieteicies un samaksājis. Bet es ātrumā dēlam atbildu – noskriešu tavā vietā! Neko darīt, braucu uz Mežaparku ar diviem skriešanas krekliem. Pie katra piesprausts savs numurs. Es šogad skrienu pusmaratonus, nevajadzētu būt lielām problēmām noskriet vienu aiz otras 5 un 10 km distances. Turklāt starp skrējieniem man būs apmēram 30 minūšu pauze.
Nododu mantas, kreklu nr.2 iedodu māsai, lai vēlāk nebūtu jāstāv rindā pie mantu glabātuves, un nedaudz iesildos. Tad nostājos pirmajā starta koridorā uz 5 km distanci. Satieku Voldžiku, viņam arī līdzīgi plāni – noskriet 5+10 km. Tiek dots starts. Tā kā esmu skrējiena priekšgalā cenšos skriet, cik vien ātri varu, lai nebremzētu vēl ātrāk skriet gribētājus. Tā nu es turpinu skriet uzņemtajā tempā ap 5 min/km, kurš ir pārlieku ātrs manām spējām, nemaz nerunājot par manu ikdienas Divplākšņu tempu. Kad sāk palikt grūti, tempu nesamazinu, bet apmēram pie 3.km man sāk nežēlīgi sāpīgi durt sānā. Nedaudz samazinu tempu un ar sāpēs saviebtu seju ieskrienu estrādē. Māsa mani ierauga un prasa, kas kaiš? Es vien norādu uz sāpošo sānu. Finiša līkumā stāv Ilga, kas uzsauc – Tev būs labs rezultāts! Saņemos un noskrienu vēl finiša spurtu. Rezultāts priekš manām spējām vienkārši izcils – 27:19. Savā grupā ar šo rezultātu es būtu trešā.
Bet man vēl jāskrien sava distance – 10 km. Satieku Divplākšņus. Tie neizpratnē jautā, kādēļ skrēju „piecīti”? Māsa atbild manā vietā – neuztraucaties viņa skries arī 10 km distanci. Nedaudz atpūšos, pārvelku sausu kreklu ar savu numuru. Joprojām nežēlīgi sāp sāns, bet pēc brīža atkal esmu pirmajā starta koridorā. Šoreiz visapkārt daudz draugu, radu un paziņas. Foršas sajūtas! Māsa aicina skriet lēnām, kopā ar viņu. Atbildu, ka skriešu lēnām, bet tā, lai palīstu zem 1 h. Tempa turētāji uz šo laiku ir tālu aizmugurē. Starts! Skrienu un domāju, vai es vispār noskriešu šo distanci. Pēc noskrietā pirmā apļa saprotu, ka 1h jau gan es neiekļaušos. Nedaudz ieskrienos un sāpes sānā vairs nav tik nežēlīgas. TT uz 60:00 mani noķer pie sestā kilometra. Pat īsti nemēģinu viņiem turēt līdzi. Kādu brīdi viņus vēl redzu savā priekšā, bet tad tie pazūd no mana redzes lauka. Kad ieskrienu estrādē, sev par lielu pārsteigumu izdzirdu mikrofonā sakām, ka līdz 1 h vēl palikušas 40 sekundes. Mēģinu ķert nenoķeramo un finišēju ar laiku 1:00:29. Esmu priecīga gan par abām pieveiktajām distancēm, gan par rezultātiem.
Pirmdien darbā, satiekot kolēģus, cerēju priecīgi dalīties par sacensību iespaidiem. Kad pēkšņi visnotaļ forša kolēģe man uzdod negaidītu jautājumu, kas Tev vakar 5 km distancē notika, ka mana meita Tevi apdzina? Es apmulsu un sāku taisnoties, ka „ piecīti” nemaz neplānoju skriet, ka man sāka sāpēt sāns utt. Pārējie kolēģi līdzjūtīgi noklausījās mūsu sarunā. Bāc, bet es gribēju lepoties ar saviem rezultātiem nevis žēloties. Es to „ piecīti” noskrēju ātrāk par savam spējām un 10 km distanci noskrēju pat par 14 minūtēm ātrāk nekā iepriekšējā gadā.
Jocīgi, vai man ir jāskrien ātrāk par sportisku 14 –gadīgu pusaudzi, kas turklāt visu vasaru regulāri gāja uz NRR treniņiem? Piedodiet foršie kolēģīši, šoreiz šī meitene bija par 20 sekundēm ātrāka par mani :)
Ziemā Krišjānis (dārgais draugs) uz pusgadu bija aizbraucis peļņā uz Ālborgu Dānijā. Meklējot informāciju par pilsētu, kurā viņš dzīvojas, daudz laika nevajadzēja, lai es uzietu, ka septembrī tur notiek maratons. Saucas Fjordmarathon. Krišjānis jau sen kā atpakaļ, bet maratonu ta gribas! Izdīcu. Dzīvošana tika sarunāta pie bijušā darba kolēģa, dalība samaksāta, ceļojums izplānots, tik vien atliek kā sagatavoties.
Ak jā, sagatavoties… Ar to man gāja tā pagrūtāk. Vasaras sākumā satraumēju potīti, kas nozīmēja milzu kritumu trenētībā, un tad, kad jau varēju skriet un vajadzēja tos 30+ km treniņus taisīt, ārā bija 30+ grādi pēc Celsija, un es tik nodomāju, ka neiešu tak nosprāgt, un atliku visu uz vēsāku laiku. Beigu beigās vienīgie garie “treniņi” sanāca sacensības. Nu nekas, gan jau kaut kā galā tikšu, es nodomāju. Bonusā vēl dienu pirms došanās uz Dāniju man ienāca prātā, ka ir prāta darbs doties mežā nodarboties ar orientēšanās sportu, kas rezultējās ar veselās kājas pamatīgu atsišanu pret dzelzs kasti. Nu nekas, līdz maratonam sadzīs, es nodomāju.
Tā kā traumatisma, trenētības un vispār sagatavotības kombinācija bija vienkārši graujoša, saprotamā kārtā piezagās stress. Maratons iepriekš skriets tikai vienu reizi Rīgā, Dānijā nekad nebiju bijusi, ar lidmašīnu nekad nebiju lidojusi, viss iespaidiem pārbagāts jau pirms izlidošanas. Protams, ka lidojumi bija fantastiski (man patīk, ka kratās lidmašīna) un pilsēta skaista. Ieradāmies 3 dienas ātrāk un apskatījām pilsētas skaistākās vietas, apmeklējām muzejus un vienkārši dzīvojāmies. Muzeji brīnišķīgi – tur daudz ko var ņemt rokās un izmēģināt. Patika dzīvoties pa vecu zemūdeni. Pilsēta arī interesanta. Patika, ka vecpilsētā, pilsētas pilī, visādās antīkajās mājās vienkārši dzīvo cilvēki. Paši cilvēki arī jauki. Gājēji, skrējēji, velosipēdisti un autobraucēji lieliski sadzīvo, jo visi ievēro satiksmes noteikumus. Jā, arī velosipēdisti! Atkritumus gan pa lielam visi met zemē, ko es nebiju gaidījusi no it kā kārtīgajiem dāņiem. Un vēl viņi traki fano par visiem bio – eko, bet nevar aiziet uz mežonīgu smiltsērkšķu plantāciju savākt ogas, jo raustās ēst jebko, kas nav nopirkts veikalā.
Maratona expo saņemam dāvanas – smuku, sarkanu skriešanas kreklu, parastu ūdeni, 2 kopā sapakotus interjera žurnālus (septembra un maija), aktīvas dzīves sieviešu žurnālu (protams, viss dāniski, bet ar vācu valodas bāzi saprotu, ka saldējumu neitralizē 3km skrējiens, tātad maratons neitralizē 14 saldējumus), magnētu ar kaut kādu pastkasti virsū un tulznas plāksteri. Vakarā nagi niez iemēģināt kreklu – ir labs. Skrējēju daudz – viņi tur cauru gadu skrien, ne tikai pirms maratona.
Pirmsstarta naktī tipiskie skrējēja murgi, pamostos no tā, ka ārā gāž lietus. Kamēr mēģinu sagremot informāciju, sākas jau pērkona negaiss. Ou jē, tieši tas, kas vajadzīgs! Par laimi, līdz startam viss gāziens bija beidzies. Laika apstākļi ideāli – startā +16, finišā +21, apmācies un no fjorda vējiņš pūš. Patika, ka trase, atbilstoši nosaukumam, tiešām veda gar atvēsinošo fjordu. Pilsētas centrā viņš izskatās vienkārši pēc upes (trases tālajā galā gan daudz skaistāks).
Pirms starta no uztraukuma kratos un tirinos, un brīnos, ka neviens nedrūzmējas starta koridorā – visi vienkārši sapulcējušies laukumā pie sacensību centra. 5 minūtes no starta liek iet uz starta zonu, vēl mazliet uztraukuma, un tad jau atskan starta šāviens no īsta lielgabala. Stress ir prom. Skrējēju nav īpaši daudz, bet liekas, ka visi skrien man garām. Nekas, lai skrien, es nodomāju. Zinu, ka apdzīšu lielāko daļu no viņiem, jo kaut kāda neliela sacensību pieredze jau man tomēr ir uzkrāta un zinu, kā vajag startā skriet. Pārskrienam pa tiltu pāri fjordam mazajā cilpā, un tad sākas lēns, bet indīgs augšupceļš, kurā arī sāku skriet garām citiem. Taupos, bet kaut kā citi taupās vēl vairāk. Vai arī nejaudā vairāk. Tā kā man jāskrien 2 vienādi apļi, jau ievēroju arī otrā apļa kilometru atzīmes, un sāku nodarboties ar kalkulēšanu. Ja Rīgas maratonā man palika grūti 25.km, siena sākās 28. un pārgāju soļos 33., tad šoreiz nedrīkstu sev ļaut to visu piedzīvot ātrāk. Paskatos, kurā vietā man būs tās zīmīgās vietas. Vienu brīdi skrienu pakaļ trio, kas runājas. Neko nesaprotu, bet omulīgāk. Tad viņus apdzenu. Vispār visi skrien katrs pats par sevi. Nelēkā, nebļaustās, neuzmundrina citus, nesit pieci, neplaukšķina, nelīksmojas – tikai skrien. Krišjānis stāstīja, ka pusmaratonā (kur skrēja krietni vairāk cilvēku) brīžiem varējis dzirdēt kopīgu kluso elpošanu. Daži cilvēki gan bija aktīvāki, par ko man prieks. Varbūt tie bija ārzemnieki. Tempa turētāji bija divi – viens cilvēks uz 3:15, otrs klauna kostīmā uz 4:30. Varbūt viņš bija jautrāks, es tiešām nezinu.
Trasi domās sadalu trīs septiņkilometrīgās daļās. Tā vieglāk. Trae vispār sastāv no mazās un lielās cilpas, katras savā fjorda pusē. Pirmajā aplī tiešām viegli skriet, bet es visu laiku valdos. Vienā brīdī mani apdzina vecais trio, kas runājās, bet pie dzirdināšanas viņus apdzinu, jo viņi nemācēja dzert kustībā, un redzēju viņus tikai pēc finiša. Pēc manis. Vienā brīdī trasē sāka parādīties pusmaratonisti, kas skrēja vienu apli un tika palaisti desot stundu pēc mūsējā starta. Domās sūtu Krišjānim spēku un ceru, ka viņš bez tempa turētājiem mācēs ieskriet 2 stundās. Un drīz jau pirmā apļa beigas. Interesantais ir tas, ka trase ir labi nomarķēta un katrā sīkākajā pagriezienā ir trases tiesneši, kas rāda, kur skriet, bet trase nav norobežota – pa to vienā dāņu mierā pastaigājas cilvēki. Apļa beigas ir pilsētas centrā, kur ir kāpnītes līdz fjordam, laukums utt, un visi tur dzīvojas. Tur bija arī suņu izstāde. Jā, mēs skrējām cauri suņu izstādei. Man patika 2 takši. 200m pirms beigām tomēr kaut kāds nožogojums bija, bet tur bija arī liela peļķe – ja negrib skriet cauri, tad vai nu spiedies sētā, vai otrā pusē ceri, ka neiekritīsi fjordā. Pati finiša taisne iet pa būvlaukumu. Skrienu cauri starpfinišam, jūtos lieliski, un brīvprātīgie līdzjūtīgi noplāta rokas: “Piedod, mums nekā tev nav! Piekāp pēc apļa!”
Otrajā aplī dodos ar milzu enerģiju. Kopš tā brīža (varbūt pat agrāk, neievēroju) mani līdz finišam apdzina tikai 1 maratonists (pārējie, šķiet, bija ātrākie pusmaratonisti). Zinu, ka jābremzē sevi, bet atļaujos arī drusku paskriet. Indīgajā kāpumā man garām sāk nesties 10km skrējēji, kas ir interesanti. Tuvojas maģiskā 25km atzīme, pie kuras man Rīgā palika grūti. Šeit nepalika. Lieliski! Sāku rēķināšanas spēles – ja paliks grūti 26.km, siena drīkstēs iestāsties 29.km utt. Skaitu kilometrus no visiem galiem, rēķinu, kamēr apnīk. Pārskrienu pār tiltu, dodos lielajā cilpā un ieraugu 30km atzīmi. Ou jē, nu beidzot sāk palikt grūti. Uzreiz izrēķinu, ka siena drīkst būt 33.km, staigāt drīkst sākt 38.km. Desmitnieki atdalījušies, tālumā kāds rets paguris maratonists, ko apdzīt. Vēlāk noķeru arī lēnākos pusmaratonistus. Vienīgā dzīvība ir smaidīgie trases tiesneši un retie līdzjutēji trases malās. Trase ved pa asfaltu, bruģi, parka celiņiem ar tām lielajām, graudainajām smiltīm, kas tiek botās (ārā nekratu, jo šķiet, ka kājas jebkurā gadījumā būs lupatās), takām, koka tiltiņiem un vienkārši zālāju. Sāku sajust sāpes vasarā satraumētajā kājā. Nopriecājos, ka vismaz 30km skrēju bez sāpēm, ta jau tos 12 arī novilkšu. Visa kāja šķiet palikusi kā vārīts makarons. Skaidrs, ka nevar viņa ļodzīties, bet liekas, ka katrs solis ar to kāju ir kā kājas garuma makarons. Dīvainas izjūtas. Kāds 32.km, dzirdu aiz sevis svilpojam itāļu dziesmiņu. Pēc laika man garām uz velosipēda pabrauc melnīgsnējs vīrietis, īsts italiano, kurš svilpo un ved maisiņā augļus. Kaut kāda cita realitāte. Ar dziesmiņu ausīs skaitu kilometrus.
33.km. Drīkst iestāties siena. Balss galvā: “Kāda siena? Muļķības. 9 kiļi līdz finišam. Kas, nevari? Īzī čīzī džapanīzī! Uz priekšu! Skrien! Nedrīkst nekādas sienas būt.”
34.km. Balss galvā: “8 kilometri, 8 kilometri, varētu pāriet soļos, āa, es vairs nevaru! Pff, ko es cenšos apmānīt? Protams, ka varu! Jāskrien lēnāk. Lēnāk. Skriet. 8 kilometri… Baigi daudz. 6+2. O, tas jau labāk. Kas, 6 nevari noskriet? Ja tikšu līdz 40, tad tos divus jau mierīgi…. 6+2… 6+2… 6+2… O, kilometru atzīme!” Kaut kad ap šo brīdi tumšākā alejā zvaigznītes sāk ņirbināties acīs. Samirkšķinu acis, nepāriet. Izskrienu no alejas, viss kārtībā. Nākamajā alejā atkal melns gar acīm. Saprotu, ka būtībā skrienu uz savu spēku robežas, tāpēc apzināti samazinu tempu.
35.km. Balss galvā: “5+2… 5+2… 5+2… 7. Nav daudz. Aaaa! 7… Slavenais 35.km… Skrien, kusties, kusties!”
36.km. Balss galvā: “4+2… Ai, nē, tas par traku! 6km ir normāli. Jā. Maz. Skrien. Aiziet! Lēnāk… Grūti paliek. Nekas, es varu, es to varu, āaaa!”
37.km. Balss galvā: “Viss, 5 kilometri! Pie-ci… Pie-ci… Nedrīkst staigāt, nu jau vairs ne! Skrieeeeen! Āaaaaaa!” Sanāk apdzīt arvien vairāk staigājošu maratonistu. Žēl viņus, bet priecājos par sevi. Ļoti ceru, ka noturēšos un nepāriešu soļos, vienalga, kādā laikā arī es finišēšu. Gribas tā eleganti.
38.km. Mani apdzen maratoniste. Saprotu, ka nenoķeršu. Atceros, ka Krišjānis sen jau finišējis savu pusmaratonu, laimīgais. Bet es arī jūtos laimīga. Saprotu, ka tos 4km es tiešām noskriešu. Skriet ir ārkārtīgi grūti un es atceros visas tās reizes, kad es negāju ārā skriet garos treniņus, jo bija karsts, atceros savu traumu, atceros visu, kas man ir traucējis, lai es šobrīd būtu izcilā formā, bet tomēr jūtos kaut kā labi. Telefonam skaņa ir izslēgta, bet zinu, ka draugi man sūta pepīšus. Zinu, ka mamma noteikti seko līdzi, zinu, ka daudzi skriešanas draugi seko līdzi, iedomājos, ka varbūt pat kāds ne tik tuvs savējais paskatās, kā man iet… Lai gan skrienu lepnā vientulībā, jūtu, ka no Latvijas man sūta sveicienus. Paldies, mīļie! Man tiešām palīdzēja!
39.km. Balss galvā: “Kāpēc es to vispār daru? Varbūt nekad vairs neskriet maratonus? Kādas muļķības! Pēc 2 nedēļām Valmiera!”
40.km. Var redzēt finišu. Paskriet īsti nevar, bet tomēr noķeru lēnākos piecīša skrējējus. Pēkšņi ir mazs līkumiņš nost no fjorda. Āaa, dodiet atpakaļ fjordu, tas ir tik skaists un tik vēss!
41.km. Nu jau viss. Viss. Tūliņ. Reku, pēdējie metri! Cauri suņu izstādei, sākas jau būvlaukums…
42.km. Pēdējie metri. Beidzot trases malā sapulcējušies humanoīdi, kas izdod morālo stāvokli pacilājošas skaņas. Es vairs nevaru paskriet. Nav nekāda finiša izrāviena, es pēdējiem spēkiem kustos uz finišu un pat nesaprotu, vai smaidu. Gan jau smaidu. Es jau citādāk nemaz nemāku finišēt.
Viss, finišs! Saņemu medaļu un steberēju uz cienasta galdu pēc ūdens un āboliem. Neko nesaprotu. Nu jau nevis viena kāja ir kā makarons, bet es visa esmu viens liels makarons bez kauliem. Esmu izlikusi sevi visu, es nevarēju ne par sekundi ātrāk. Jūtos apmierināta ar savu sniegumu. Uzrodas Krišjānis, bet es vēl nespēju pastāstīt, kā man iet. Kamēr graužu ābolu, klausos, kā gāja viņam. Iekļāvās 2 stundās, par ko man prieks. Klusi priecājos, ka, neskatoties uz savu draņķīgo sagatavotību, tiku godam līdz galam. Tad jau laikam būšu atpakaļ uz strīpas!
Atgūstos, aizkustos uz masāžu, kas bija dievīga. Biju sagatavojusies uz kaut ko brutālu, bet fizioterapeite man maigi ar pirkstu galiņiem atlika katru muskuļu šķiedru savā vietā. Tālāk mantu glabātuve pagrabā, kur maratonisti zombiju gaitā un aizkapa bļāvieniem balsī velkas lejā un augšā. Fiziski esmu pilnīgi beigta, bet iekšā prieks. Arī otrais maratons bija īpašs. Skaists, elegants, daudz sakarīgāk noskriets, nekā pirmais.
Nākamajā dienā velkamies vēl ekskursijās. Pa kalnu un trepēm uzkāpt kaut kā vēl var, bet nokāpt… Saprotam, par ko ir tautasdziesma “Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā”. Un tad jau, sastopoties ar dažām dāņu ģeniālībām, uz mājām. Līdz nākamajam maratonam!
Ak, jā, skaitļi. Rezultāts 3:52:50, kas ir par nepilnu minūti lēnāk, nekā Rīgā, bet pašsajūta daudz labāka un esmu ar sevi apmierinātāka. 7.vieta no sievietēm. Drusku žēl, ka neapbalvoja pa grupām, jo izrādās, ka visām 20-29 gadus vecajām sievietēm esmu iekabinājusi. Līdz ar to mērķis sasniegts – esmu parādījusi dāņiem, kā jāskrien maratons!
Pieteicos jau krietni sen uz 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratonu. Skriet ar basām kājām biju pamēģinājusi tikai dažas reizes un braucot autobusā uz Mazirbi, kas bija sākums 53 km distancei mazliet satraucos, cik gan tas varētu būt grūti?! Kad ar autobusu bija nobrauktas jau krietnas stundas izkāpu skaistajā Mazirbē, kur apkārt bija daudz smaidīgu un brīnišķīgi atsaucīgu skrējēju!!! Gājiens līdz startam ar basām kājām likās tīri tā nekas… Domāju, ka būs jau ļoti labi!!!
Noskanēja trompete un sāku skriet… Temps ļoti labs. Patīkams gaiss, vēja un viļņu šalkas, skaisti skati… Patīkami viegli skrienas… Līdz pirmajam dzeršanas punktam skrienas pat ļoti ātri un viegli, kājas nemaz nesāp… Iedzeru kolu, kas ļoti garšoja pēc 10 km skriešanas un ūdens un tad tālāk…
Kaut kādā brīdī manā tempā skrien Dzintars no Kandavas… Tik daudz sarunu, ka nemanot pienāk jau 2. dzeršanas punkts… Kājas vēl vieglas, bet sāk mazliet just pēdiņas… Tālāk trase ved pa kokiem… Tāda jautra palēkāšana… Pēc šī posma jūtu, ka tempiņš mazliet samazinājies, bet nu tomēr vēl skrienam ap 10 km/h, jeb 6 min/km. Nu jau kājiņas jūt, ka tās smiltiņas, kas ir tālāk no krasta ir raupjākas, bet tuvāk krastam ir lielāks slīpums. Vēl gan ir tīri laba sajūta…
Ap 3. dzirdināšanas punktu jau sāk just spēcīgi gurnu no tā, ka krasts ir slīps, tad nu izvēlos vairāk raupjākās smiltiņas… Temps spēcīgi samazinās, paliek jau spēcīgi grūti… Pa vidu kaut kādās vietās ir upītes, kuras jāpārbrien, tajās ir tik labi, ka nemaz negribas kāpt laukā… Pēdiņām ļoti patīk.
4. dzirdināšanas punktu jau ļoti gaidīju… Likās jau tik ilgi skriets un vēl nav 4. punkts… Kad līdz tam tiku, iekšā bija pārdomas, ka varbūt šodienai pietiek, bet, ja jau es tik tālu esmu, tad vēl to mazo gabaliņu man noteikti ir jānoskrien, kājas sāpēs tik pat ļoti, kā pēc tiem pēdējiem 11 km, un vēl ļoti uzmundrināja brīvprātīgā izteiktā doma, ka es esmu pirmā, kas ir sasniegusi šo kontrolpunktu ar basām kājām no sieviešu vidus… Hmmm… Tad man ir jāsaņemas.
Kad bija palikuši aptuveni 8 km līdz finišam kājas gribēja, lai ar viņām aprunājas… Es viņas centos iedrošināt, kā vien mācēju. Tad ik pa brīdim paskatījos atpakaļ… Neviena nav krietnu gabalu aiz manis, tātad vēl arvien iespējams esmu pirmā… Wouw… Tas ir neticami… Bet tad kādi mani sāka panākt, jo temps bija nokrities reizēm pat uz 7km/h … Grūti bija pateikt no kādas distances tie cilvēki ir, kas mani apsteidz.
Nākamais posms, kas bija pirms finiša pa niedrēm, likās, ka kājām pat patīk, ka ir savādāks segums, nevis visu laiku tā smilts… Tad temps mazliet pieauga… Un kad ieraudzīju jau finiša karogus biju sajūsmā un sev teicu: “Es to varēju, es to patiešām varēju!!!” Skrēju cik varēju līdz finišam ar šiem vārdiem galvā.
Finišs un tiešām esmu pirmā, kas finišējusi ar basām kājām. Kopvērtējumā esmu otrā, bet basām kājām pirmā… Neticami, es pierunāju savas kājas, ka mēs to kopīgiem spēkiem varam!!!
Skrienošie cilvēki ir paši labākie un pozitīvākie!!! Paldies par iespēju sev palīdzēt saprast, ka spēju tik daudz ko!!!! Paldies organizētāji!!! Tas bija kolosāli!!!
Pēc skrējiena pēdiņām bija vairākas tulznas un paiet ir grūti jau 4 dienas, bet sajūta, kas man ir, noteikti glabāsies visu mūžu… Sarunas ar savām ķermeņa daļām ar noteikti būs jāturpina: kopīgi mēs varam!!!
Lai arī pēc pagājušā gada dubļaini – lietainās pastaigas 60km garumā es teicu, ka Monblāna kalnu masīvā atgriezīšos, tikai nezināju vai tas būs nākamgad vai pēc pāris gadiem. Tāpēc arī pieteikšanās 2013.gada CCC distancei notiek pēdējās dienas vakarā, joka pēc jeb, ja jau visi tad es arī. Lasīt tālāk.
Latvijas garo distanču skrējienu kalendārs pēdējo gadu laikā ir kļuvis tik piepildīts, ka grūti atrast kādu brīvu nedēļas nogali garajam treniņam. Visur nekad nepaspēsi, ja vien neesi voļda, un tāpēc bieži vien nākas izvēlēties – VSK Noskrien pasākums, klasiskais pusmaratons kādā no “Skrien Latvija” posmiem, rogaininga stundas mežā vai brīvdienās notiekošie skriešanas seriāli. Bet dažas sacensības katram komandas dalībniekam vajadzētu atbalstīt un dot to organizātoriem lielāko balvu – piedalīties tajās. Kāpēc? Jo tās organizē mūsējie. Lasīt tālāk.
Latvijas garo distanču skrējienu kalendārs pēdējo gadu laikā ir kļuvis tik piepildīts, ka grūti atrast kādu brīvu nedēļas nogali garajam treniņam. Visur nekad nepaspēsi, ja vien neesi voļda, un tāpēc bieži vien nākas izvēlēties – VSK Noskrien pasākums, klasiskais pusmaratons kādā no “Skrien Latvija” posmiem, rogaininga stundas mežā vai brīvdienās notiekošie skriešanas seriāli. Bet dažas sacensības katram komandas dalībniekam vajadzētu atbalstīt un dot to organizātoriem lielāko balvu – piedalīties tajās. Kāpēc? Jo tās organizē mūsējie. 
km 
-