Jau kādu laiku vēlos uzrakstīt, kā man veicas ar gatavošanos manam pirmajam maratonam, kuru esmu ieplānojusi noskriet 19.oktobrī Amsterdamā. Bet nu šoreiz tikai par Valmieras pusmaratonu. Dalība Valmieras pusmaratonā man bija uz ”?”. Piekto nedēļu pēc kārtas piedalīties kādā skriešanas pasākumā/sacensībās šķita jau par daudz un par biežu.
Endomondo programmā izveidotais treniņu plāns mani informē, ka 21. septembrī ir jānoskrien 22 km maratona tempā, t.i. 6:15 min/km. Endomondo „domā”, ka tādā tempā es varētu noskriet maratonu. Šī programma ir ļoti optimistiska.
Tā kā smalkās tempa mērīšanas iekārtas neesmu iegādājusies, tad man ar to vienmērīgā tempa noturēšanu nekādi nevedas. Līdz šim noskrietajos pusmaratonos man pirmie 10 km ir bijuši gandrīz pusi ātrāki nekā pēdējie 11 km. Uzzinājusi, ka Valmierā būs TT uz 2:10, ļoti nopriecājos. Sākumā pat tam nespēju noticēt. Visiem, kam vien varēju, pārjautāju, vai tā ir taisnība. Beigās, kad abas Laumas man apstiprināja, ka viņas tiešām turēs tempu pusmaratonam uz 2:10, es izdarīju izvēli un pieteicos sacensībām. Sev nospraudu uzdevumu – skriet kopā ar Laumām un ja gadījumā man izdotos kopā ar viņām arī finišēt, tad iegūtu arī PB rezultātu.
Ierodos Valmierā – auksti! Meiteņu starpā sākās diskusijas vai skriet krekliņā ar garām rokām, vai īsām. Nolemju, ka skriešu ar garajām. Nedaudz pasildos. Salst rociņas, prasās pēc cimdiņiem.
Laiks doties uz startu. Nostājos kaut kur pa vidu. Paskatos, kur mani TT ar baloniem. Tālu aizmugurē. Tas nekas. Nolemju sākumā skriet lēnām, lai sagaidītu TT. Tā arī daru. Ik pa brīdim atskatos, vai mani baloni tuvojas, vai ne. Pēc noskrieta pirmā kilometra, pamanu Intu. Nodomāju, paskriešu kopā ar viņu, kamēr mani TT mūs panāks. Īsti kopā skriešana mums nesanāk, jo sadzirdu TT Laumu jautro čalošanu. Tad izdomāju, ka varētu skriet TT pa priekšu, nevis aiz tiem. Man šķiet, ka tā ir vieglāk. Tā nu es vairākus km turos pirms TT un viņu līdzskrējēju bariņu. Klausos viņu balsīs, ja nedzirdu, tad atskatos vai viņi ir vēl tepat. Vienā brīdī man no kabatas izkrita želeja, ko es nepamanīju, bet viņi pamanīja un Lauma_B man atskrēja to atdot. Paldies, par to! Es vēlreiz pieteicu, ka skrienu ar kopā viņiem. Kad trase gāja uz leju, atļāvos noskriet lejā brīvā skrējienā un jutu, ka TT balsis no manis ir attālinājušās. Skrienu savā komfortablajā tempā un domāju, gan jau drīz viņi atkal mani panāks.
Pie reversā pagrieziena redzu, ka esmu kādu minūti priekšā TT Laumām, bet, skrienot garām, atgādinu, ka es skrienu kopā ar viņiem. Saku ar domu, ja mans temps kritīsies (tā vienmēr ir bijis), viņām būs mani jāpavelk līdzi. Turpinu savā tempā skriet, jūtos ļoti labi. Tā es pabeidzu pirmo apli un dodos nākamajā. Atskatos, mani TT vairs nav manāmi. Skrienu un priecājos par saulīti un visnotaļ labo pašsajūtu, sveicinu pazīstamos skrējējus. Lēnām tuvojos finišam. Skrienot atpakaļ pēc reversā pagrieziena, kad pēc vairākām minūtēm satieku TT Laumas, šoreiz jau kā joku uzsaucu, ka skrienu kopā ar viņām. Pēc brīža arī finišēju. Rezultāts 2:06:20. Neizprotamā kārtā abi apļi ir noskrieti vienādā laikā. Otrais aplis ir pat par 4 sekundēm ātrāks par pirmo.
Sajūtu ziņā šis pusmaratona skrējiens bija visvieglākais ar vislabāko pašsajūtu no visiem līdz šim skrietajiem pusmaratoniem. Ak, jā tas jau man bija kā treniņskrējiens. Tā nu gadījās, ka arī mans ātrākais skrējiens. Droši vien iemesli tam, ka man viegli labi skrējās, ir vairāki. Bet mans galvenais secinājums – jāmācās sacensībās skriet vienmērīgā tempā.
Nākamais mans treniņskrējiena pusmaratons jau šo sestdien Salaspils biotāniskajā dārzā. Varbūt kāds no iepriekšējā gadsimta skrējējiem man māk pastāstīt, kā tempu turēja (prata vienmērīgā tempā skriet) tad, kad vēl Garmini, Tomtoni un citas smalkās mērierīces vēl nebija izgudrotas? Man noderētu kāds padoms.
Pēc publikas pieprasījuma, šeit ir atskaite par manu pirmo pusmaratonu.
Kad pamainījās Valmieras maratona starta laiki, nolēmu, ka neskriešu vispār. Negribējās startēt, kad meita essnee beidz savu distanci, jo zināju, ka skraidīšu pa Valmieru no viena pagrieziena uz otru, lai trasē vairāk varētu atbalstīt essnee, un pēc tādas apmēram četru stundu skraidīšanas – kas tad es vairs būšu par skrējēju…
Bet tad essnee ierosināja, ka uzsauks man dalības maksu, ja es piekritīšu skriet pusmaratonu, un tad man būs jāskraida pa trasi, nevis trases malu. Piekritu, un tad sākās panika. Viss jau būtu, ja vēl no CETa laikiem nebūtu problēmu ar kāju nagiem, ja iepriekšējā dienā nebūtu apsāpējies operētais celis, ja elkonis ar visiem teipiem nesāpētu, ja nejustu iesnu tuvošanos… Labi, ka vismaz pati vesela.
Agrā celšanās svētdienas rītā problēmas nerada, rīts skaists, burvīgs saullēkts, fantastiska migla, mašīnā silti, bet drebulis krata gan. Ātrāk gribas tikt galā, lai, izkāpjot no mašīnas, drebuļus varētu norakstīt uz aukstumu. Ā, forši, ārā auksts, kratos no aukstuma. Pirms starta novelku jaku, ojā, patiešām jūtu aukstumu. Tas nekas, skrienot sasildīšos.
Starts, drebuļi pazūd, spīd saule, pilsēta mīļa. Solis viegls, endomondo saka priekšā ātrumu, saprotu, ka skrienu par ātru, bet ir tik viegli, ka īpaši ātrumu nesamazinu. Ātrākie mani apdzen, visi, kuri mani pazīst, uzmundrina, lai neatpalieku. Jūtos kā privātā tusiņā, jo uzmundrinājumi nepārtraucās visa skrējiena laikā. Nācās visu laiku būt formā, jo likās, ka mani uzmundrina visi – gan tie, kuri apdzen, gan tie, kuri skrien pretī. Blakus skrēja viens pāris, dzirdēju, ka viens saka otram: “Iedomājies, te ir kāds tūkstotis cilvēku, bet es nevienu nepazīstu!” Kā tā? Man liekas, ka es pazīstu lielāko daļu un ka mani pazīst vēl lielāka daļa skrējēju!
Pirmie desmit kilometri noskrējās ātri. Par vairāk kā minūti uzlaboju savu 10km rezultātu. Nākamie trīs arī nebija grūti. Sākot ar četrpadsmito, palika grūtāk. Ap astoņpadsmito sāku stāstīt sev, ka tas nav nekāds pārgājiens – ja sāksi soļot, būs grūti atsākt. Saņēmos un sāku pat kādu apdzīt, bet sevi jau nepiemānīsi – pēc uzrāviena sāku pagurt. Bet tad trases malās parādījās finišējušie skrienamdraugi, kuri pacēla mani spārnos. Finišēju 2:19:47. Nu neesmu es ļoti ātra, bet tāds ir mans veikums, un es ar to lepojos.
Nemaz jau arī nebija tik briesmīgi grūti, pēc finiša devos trasē atbalstīt savējos. Jocīgākais tas, ka es uzmundrināju skrējējus, bet biežāk par “paldies” saņēmu apsveikumus par savu veikumu.
Vēlreiz paldies visiem līdzjutējiem par atbalstu! Bez jums es to nebūtu paveikusi. Patiesībā bez jums es to pat nebūtu uzsākusi.
Sveiki! Jā, jau atkal es dalos ar sacensību iespaidiem, bet neko darīt – es atkal noskrēju maratonu, un tas atkal bija īpašs. Īpašs gūto mācību dēļ. Rakstu nākamajā dienā pēc skrējiena, kamēr sajūtas vēl dzīvas. Kāpēc jāskrien trešais maratons tikai 2 nedēļas pēc otrā? Uz to man atbildes nav. Tu, cilvēks, vari kaut ko gribēt vai negribēt, bet maratons pie tevis atnāk, un tu viņu skrien.
Drusku bail jau bija. Nav tas īsākais gabaliņš, pie tam tik ātri pēc iepriekšējā. No vienas puses, baidījos, ka nebūšu vēl pietiekami atjēgusies, no otras puses, zinātāji zināja teikt, ka būšot superkompensācija. Tuvinieki teica, lai es beidzu stresot, jo neesot tak pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Ak… jau pieraduši. Par maniem pusmaratoniem neviens vispār neko vairs nesaka, uzskata jau par normālu parādību. Starp abiem maratoniem biju uzskrējusi 2 mierīgus koptreniņus, 1 orientēšanos un 2 10km sacensības (vienās pat 2.vietu dabūju). Bonusā pāris dienu pirms maratona saķēru iesnas un klepu, ko cītīgi dakterēju ārā ar zāļu tējām.
Pirmsmaratona naktī ļoti slikti gulēju – trausls, pusmurgains miegs. Jāceļas jau 5:30, fiksi sataisos, Krišjānis pie stūres, 2 pasažieri aizmugurē, un laižam uz Valmieru. Rīts skaists. Ieplakās miglas strēmeles, debesis brīnumskaistas, saullēkts neaprakstāms. Nāk miegs. Valmierā ir kaut kādi +4 grādi, auksti, tirināmies kultūras namā. Mamma tirinās visvairāk, jo viņai priekšā pirmais pusmaratons (iedomājieties, pirms gada viņa vispār vēl neskrēja, kas par progresu!).
Pirms starta dabūju buču, himna, starta šāviens, un stress pazūd. Skrienu it kā mierīgi. Pļāpāju ar cilvēkiem, nekur nesteidzos. Pirksti pārstāj salt pēc kādiem 2km. Pamanu, ka netīšām esmu pietuvojusies 3:45 tempa turētājiem. It kā neplānoju tik ātri skriet, bet nu labi – ja jau skrienas, varu pamēģināt paturēt līdzi. Ja šādi finišēšu, par 7 minūtēm labošu savu rekordu. Man stāsta par superkompensāciju – nevajag tos stāstus klausīties, nevajag! Dzintars grib skriet drusku ātrāk, es arī nemanot jau esmu pāris soļu priekšā TT. Nevajadzēja tā darīt! Tikai aiz muguras, balonu komfortablajā aizsardzībā! Pirmo no 4 apļiem pabeidzu lieliskā noskaņojumā, bez noguruma. Otro apli turpinu tikpat priecīgi, bet tad kaut kādā brīdī sajūtu, ka ir drusku jau grūti palicis, jūtu augšstilbu priekšējos muskuļus. Vajadzētu uzreiz mest nost tempu, kamēr nav par vēlu, bet ko es daru? Sāku cīnīties ar maratonu! Otrā apļa beigās! Tā nevajag darīt! Maratons ir dzīvs, viņu vajag mīlēt, nevis ar viņu cīnīties – tāpat zaudēsi. Otro apli arī pabeidzu normāli, pusmaratonisti finišē, es palieku krietni tukšākā trasē. Joprojām turos kopā ar TT, bet jūtu, ka ilgi tas tā vairs nebūs. Nolemju skriet ar viņiem, cik var, un tad mest nost tempu. Atkal kļūda! Nu nevajag trases vidū atstāt spēkus, ja vēl tik daudz jāskrien! Kādā 23.km palaižu TT prom, skrienu vientulībā, bet noskaņojums labs. Kaut ko domāju, nāk prātā visādas nesvarīgas lietas, mierīgi skrienu un priecājos par visu. Sāk durt sānā, bet zinu, ka nevajag pievērst tam uzmanību – pāries tad, kad beigšu par to domāt. Tā arī notiek.
Trešā apļa vidū man paliek slikti ar sirdi… Nu, ne jau tiešām slikti, bet es savā daudzu gadu sirdsslimnieka karjerā lieliski jūtu jau sliktuma priekšvēstnešus. Kad man trasē kāds prasīja, kas man noticis, es teicu, ka slikti – neiešu jau katram skaidrot, ka jūtu, ka drīz varētu palikt slikti. Kad to sajūtu, momentā pāreju soļos – skrējiens nav tik svarīgs, lai es riskētu ar savu veselību. Žēl jau ir. Pastaigāju, atpūšos, sajūtos daudz labāk, atkal skrienu, it kā viss kārtībā. Pa stāvākiem kalniņiem augšā gan pasaudzēju sevi un paeju. Biedē doma, ka esmu tikai trešajā aplī, bet drīz vien jau tas trešais aplis beidzas. Skaitu, ka, ja 4h TT mani noķers starpfinišā, es finišēšu 5 stundās pat tad, ja atlikušo distances daļu iešu. Dzeršanas punktos paeju, pārējo skrienu. Ceturtajā aplī pāris km jau noskrieti, un tad atkal ir kalniņš uz augšu, kuru es eju, un tad beidzot mani noķer 4h TT. Tikai tagad? Jā, nu labi. Sāku kalkulēt savu iespējamo finiša laiku, bet saprotu, ka jēgas tam tāpat nav. Dīvainā kārtā uzrodas brīvības sajūta – 4 stundās tāpat nebūs, tad kāda starpība, kas būs? Turpinu augšā iet, lejā vielgi, lēnām skriet. Satieku vairākus cilvēkus, kuri it kā man ir priekšā, bet beigās izrādās, ka pusapli vai pat veselu apli aiz manis. Es tik ātri kustos uz priekšu? Nu labi, par to prieks. Jūtos jau labāk un it kā iekšā būtu uzskriet kārtīgāk, bet to sev neatļauju veselības dēļ. Ļoti, ļoti grūti ir iet garām līdzjutējiem, kas cenšas uzmundrināt, bet es turpinu iet. Šausmīga sajūta uzvesties tā, it kā es būtu sanīkuļojusi, bet patiesībā to daru tāpēc, lai nedabūtu kaut kādu infarktu. Iekšā ir, bet ārā izlaist nedrīkst.
Pie beigām satieku ģimeni, kas mani uzmundrina (viņi to darīja visa maratona laikā, un ne tikai mani – kaut katram būtu tādi līdzjutēji!). Uzzinājuši, ka man palicis slikti, viņi man liek vismaz iet ātrāk. Ātrāk iet? Sajūtu, ka nevaru – man baigi piekusušas kājas. Skriet ir vieglāk. Beigās izrādās, ka tā mana iešana bijusi ātrāka, kā dažam labam skriešana. Pie kanāla pirms finiša kalniņa manējie atkal ir klāt un bļauj: “Gunta, Gunta!” Pārējie cilvēki uzķer un arī sauc manu vārdu. Tik aizkustinoši – maratona laikā pat sīkums spēj novest līdz asarām. Nolemju, ka to finiša kalniņu varu atļauties noskriet. Publikai gavilējot, to arī daru un, pie reizes vēl uzmundrinot cilvēku, kas man skrien blakus, finišēju 4:14:22. Oho, tīri tā neko, es nodomāju.
Pēc finiša ģimene ir klāt un palīdz man saprast, kas vispār notiek. Man saka, ka es esot malacis, ka esot labi noskrējusi. Jā, kā tad! Pie velna, kāda starpība? Nav ne pirmais, ne pēdējais maratons. Atpūšos, pačaloju ar citiem skrējējiem, izbaudu dienu un priecājos par smago medaļu. Mamma sāk stāstīt, kā viņai gāja viņas pirmajā pusītē, bet es jau visu zinu – man to trasē jau pavēstīja. Panīkstam apbalvošanā un laižam uz laukiem pie radiem. Pirtī pasildos, palutinu ķermeni. Pa ceļam uz Rīgu atkal klāt ir iesnas un klepus. Tad tikai saprotu, ka maratona laikā tas viss bija atkāpies. Vecās traumas, kas mēdz pabojāt sacensības, arī nesāpēja, par ko liels prieks. Mājās ierušinos vairākās segās un iemiegu smagā, dziļā, ilgā miegā. Šorīt visu bojā darbs. Gribētos palikt mājās un visu dienu gozēties ar tēju un grāmatu rokā un pārdomāt maratonā gūtās mācības. Nākamreiz būšu gudrāka. Cerams.
Pagājušajā nedēļas nogalē, skrienot savu otro maratonu, sāku domāt, ka jāsāk rakstīt maratonu stāstus. Tajā brīdī viss šķiet tik īpašs, un žēl, ka daudz kas ar laiku pagaist no atmiņas. Maratons kā distance šogad likās gluži likumsakarīgs – pagājušā gadā noskrēju 2 reizes pa oficiālajai pusītei, tad dažas reizes izmēģināju, ka 30 km arī ir iespējami, un tad jau šķita, ka tos atlikušos 12 jau pieskriet varēšu.
Pirmo biju izvēlējusies mērķtiecīgi – raugoties, lai laiks nebūtu pārāk karsts un trase pēc iespējas vienkāršāka. Sākumā gribēju skriet Rīgā, taču, atceroties iepriekšējā gada karsto maiju, izvēle krita par labu Vendras maratonam Igaunijā. Laikam jau izvēle bija pareizā, jo igauņu maratonu gribējās atkārtot. Draudzene ieteica septembrī skriet Tallinā, un šī doma likās forša. Manuprāt, ir lieliski skriešanu apvienot ar kādu nelielu ceļojumu tepat Latvijā vai kur citur.
Pirmo bija paveicies noskriet 4 stundās un 7 minūtēs, iepriekšējā gadā biju uzlabojusi pusmaratona rezultātu par 10 minūtēm, tas bija 1:53, tāpēc sāku domāt, vai labvēlīgu laikapstākļu gadījumā (Vendrā atpakaļceļā bija diezgan stiprs pretvējš, pārsteidza arī lietus un pat krusa) nevarētu arī izskriet mazliet zem 4 stundām. Tas gan vēl paliek tikai kā tāls sapnis, jo ātri sapratu, ka manas spējas tik tālu nesniedzas un maratons tomēr nav gluži tas pats, kas divi pusmaratoni vienādā tempā.
Maijā noskrēju vēl Nordea pusīti, pasākums bija tik lielisks, ka finišā tiešām pārņēma sajūta: „Kā, jau viss?”. Pāris nedēļas atpūtai, tad sameklēju internetā maratona programmu un izrēķināju, cik bieži un kādas distances būtu jāskrien. Katru otro dienu kaut kas cits – intervālu skrējieni, lēnie un ātrie, un nedēļas beigās viens garais/lēnais zemā pulsa zonā. Vienu nedēļu izmēģināju, bet tad sapratu, ka tas nav man – esmu pieradusi skriet, kad varu un vēlos, un arī tik daudz, cik tajā brīdī vēlos. Tā nu gada īsākā nakts bija visai pateicīgs pasākums, lai nolemtu izmēģināt arī kaut ko garāku, un tā nepilnās 6 stundās treniņrežīmā tiek saskriets ultramaratons – 47 kilometri. Spēki gan bija izsmelti, bet visu jau vajag pārbaudīt pašam un tagad zināju, ka varu arī to. Taču mana labā kāja laikam tā nedomāja, jo, jau trenējoties Vendrai, biju pārpūlējusi kādu muskuli, un tas garākos skrējienos sāka sāpēt. Vēl pēc pāris 10 km sacensībām, kas iegadījās tieši pēcjāņu nedēļā, jūlijs tika veltīts, lai saārstētu kāju, ar ļoti nedaudziem īsiem un ne īpaši komfortabliem skrējieniem, pārsvarā veicot karstajam laikam piemērotākas aktivitātes – braucot ar velosipēdu un peldoties. Savilktais ikra muskulis atbrīvojās tikai pēc osteopāta apmeklējuma, bet tad jau nākamajā dienā lēnām un prātīgi atsāku skriet. Līdz Tallinas maratonam 1,5 mēnesis. Tad nu nolēmu līdz maratonam arī īpaši neforsēt, lai atkal kaut kas neatgadītos, bet skriet pārsvarā īsās un vidējās distances. Apmeklēju koptreniņus – Nike Riga Run Mežaparkā, bet īpaši iemīļoju Divplākšņus, kur tika atrasti arī jauni skriešanas draugi. Vasaras viens no skaistākajiem piedzīvojumiem – baso pēdu ultramaratons, kur noskrēju 11 km ar labiem rezultātiem.
Un nu par pašu notikumu – SEB Tallinas maratons.
Uz Tallinu aizbraucām kopā ar manu draudzeni Daci, kuras pusmaratona stāstu var izlasīt tepat blakus. Tallina sagaidīja ar saulainu un siltu laiku, dodoties uz maratona EXPO pēc numuriem, saņēmu arī gaišzilu skriešanas krekliņu ar maratona simboliku. Nofotografējāmies, izstaigājam Vecpilsētu, uzkāpām tornī. Vakarā apciemoja neliels stress, jo bija skaidrs, ka šim pasākumam noskrietā kilometrāža nav pietiekama, bet nu sirdi sildīja vismaz apziņa, ka vienreiz tas jau ir paveikts, tātad varētu arī otrreiz. No rīta Dace ar savu draugu mani pavadīja uz startu, pa ceļam vēl centāmies ieraudzīt kādu noskrienieti (Daces starts būs tikai pēc 2,5 stundām, un patīkamāka apziņa, ka kaut kur tajā pašā trasē ir kāds savējais). Uz numuriem Latvijas karodziņš ar vārdu. Satiku Valdi un Gati, pirms paša starta – arī Topiņu un Agati.
Kad bija jāpulcējas starta koridoros, pamanīju tempa turētājus uz 4:00 un 4:15, ar nelielu, baltu baloniņu, uz kura uzrakstīts paredzētais maratona laiks. Jāatzīst, ka trasē nedaudz pietrūka „Noskrien” tempa turētāju lielo, krāsaino balonu. Jo nostājos aiz baloniņa ar uzrakstu 4:00, ar domu, ka pēc iespējas sekošu tam, bet gandrīz uzreiz pēc starta baloniņš kaut kur pazuda no mana redzesloka un vairāk arī to neredzēju. Gaidīju, ka pēc starta būs kādu laiku lēnām jāvirzās uz priekšu (kā Nordea), taču temps tika uzņemts uzreiz. Izskrējām no Vecpilsētas un tālāk trase veda pa Tallinas lielāko ielu, cauri visai pilsētai, pēc 9km atpakaļ ar krietnu gabalu gar jūru. Šis posms, protams, bija visjaukākais. Laikapstākļi bija ideāli skriešanai, saulains, bet ne karsts, bez pretvēja. Skrējās viegli, un rēķināju, ka būtu labi tempu zem 6 min/km noturēt pēc iespējas ilgāk un censties nepāriet soļos, jo zinu, ka tad atsākt skriet kļūst arvien grūtāk. Pēc 3 km jutu, ka esmu par ciešu sasējusi vienu botu, jo notirpa pēda. Atstājos un palaidu striķus vaļīgāk, vēl pēc kādiem 3km pēda sāka justies labi. Austiņās ieslēdzu tikai Endomondo, iepriekš sagatavoto mūziku tā arī neieslēdzu. Dzeršanas punkti ik pa 3 km, pret tiem izturos atbildīgi, bet dzēru gandrīz tikai ūdeni, enerģijas dzērienu pavisam nedaudz. Bija arī banāni, 2 gab. apēdu visā trasē. Trases malā līdzjutēju krietni mazāk nekā Rīgā, bet šad tad dzirdēju pa kādam uzmundrinājumam igauniski. Divas reizes dzirdēju, ka uzmundrina latvieši, kāds vīrietis pat abos apļos, katrā ziņā dzirdēt latviešu valodu ārvalstu trasē ir vispatīkamākais. Ieskrienot atpakaļ Vecpilsētā, kāds gabals jāveic pa bruģi, temps tika samazināts, vēl 20. kilometrā diezgan stāvs kāpums (nodomāju, ka 2. aplī šī vieta būs pamatīgs pārbaudījums). Tajā vietā vēl dzirdēju tālumā Daci, kura devās uz savu startu un man uzsauca. Pēc pusstundas starts pusmaratonistiem. Pirmo apli pabeidzu ar laiku 1:58, nodomāju, ka būtu tīri labs pusmaratona rezultāts. Ielidoju otrajā aplī, grūti vēl nebija palicis, bet zināju, ka tas neizbēgami notiks ap 30.km. Tā arī bija, atlikušo daļu skrēju apmēram par minūti/km lēnāk un vēroju apkārt notiekošo. Garām paskrēja maratonists bitinieka tērpā ar uzrakstu „Happy Honey” uz muguras. Vēlāk redzēju arī lāčus, vardi, daži skrēja ar basketbola bumbām (kā izrādījās, tika uzstādīts Ginesa rekords par ātrāko noskrieto maratonu, nesot rokā bumbu). Bija palikuši apmēram 9 km, kad sāka apdzīt pusmaratonisti, garāk pavisam tuvu aizjoņoja Jeļena Prokopčuka. Pēc tam bija sajūta, ka mani visu laiku apdzen, bet tomēr arī es pēc 32. km sāku apdzīt arvien vairāk staigājošu maratonistu. Dalīja želejas, paņēmu vienu, bet tā bija tik salda, ka visu paciņu neizēdu un biju laimīga, tiekot pie ūdens. Kad bija atlikuši 6 km, tālumā jau varēja redzēt Vecpilsētas torņus, bet vēl labs gabals pa dzīvojamo rajonu jāskrien. Jutu vēlmi pasoļot, bet, domāju, nē, vēl nedrīkst. Tā arī gandrīz visu trasi noskrēju līdz 40. kilometram, piebremzējot tikai dzeršanas punktos. Pēc pēdējā bija jāpārvar tiltiņš ar diezgan strauju kāpumu uz augšu, tur bija palikuši kādi 2 km, tad nu tas tiltiņš arī mani piebeidza, un sāku soļot. Igauņi bija izdomājuši visādas atrakcijas 2 km garumā tieši pirms finiša, piemēram, virkni ar karsējmeitenēm, mūziku un dažādām arkām, kas radīja iespaidu, ka finišam jau tūlīt jābūt. Bet atkal līkums, finiša kā nav tā nav, tā nu es tos 2 km nokūleņoju, visiem spēkiem gaidot finišu. Pašai likās, ka tā vairs nav skriešana, lai gan tie, kas redzēja, apgalvo, ka skrēju.
Izjūtas līdzīgas, kā essnee nesen rakstīja par ķermeni kā makaronu bez kauliem Ālborgas maratona beigās. Beidzot finišs tiešām pienāk, iesprāgstu tajā kopā ar baru pusmaratonistu, parunāt nevaru, vien lūdzoši lūkojos uz cilvēku, kas dala medaļas, bet man nez kāpēc nedod. Nu jā, tās ir pusmaratonistu medaļas, man jāvirzās tālāk. Ar maratonistu medaļām stāv mazliet tālāk, medaļa gan smuka. Dabūju vēl 2 dzērienus un paciņu „Studentu brokastis”, arī foliju, kurā ietīties. Klumpačoju tālāk, līdz nonācu pie paklāja, kur sēdēja bariņš nogurušu maratonistu. Man arī tikai viena vēlme – apsēsties, bet pamēģini pietupties un apsēsties uz zemes pēc 42 noskrietiem kilometriem. Beidzot, ar kādu trešo mēģinājumu tas izdevās. Sazinājos ar Daces draugu, kurš burzmā bija mani pazaudējis un tagad atnesa manu somu ar siltākām drēbēm, tūlīt arī pusmaratonu finišēja Dace, kas nemaz neizskatījās nogurusi. Prieks par viņu.
Kāda pusstunda pagāja, kamēr spēju slieties kājās un doties tālāk. Telts ar bagātīgām pusdienām – makaroni, jogurts, zupa. Centrālajā laukumā noskatījāmies pusmaratona apbalvošanu, redzams, ka latviešiem šodien ļoti labi skrējies un pjedestāls bagātīgi pārstāvēts. Safotografējāmies, kaut kā izdevās nostāties pat „bezdelīgas pozā” (lai sanāktu smukas bildes), pāriet pāri speciāli izveidotam tiltiņam ar kāpnēm augšup un lejup. Braucām uz viesnīcu, jo nu jau vairs gribējās tikai atpūsties. Nākamajā dienā vēl staigāju robota gaitā, bet devāmies vēl nelielā pastaigā pa Tallinas vecpilsētu. Zinu, ka ir jākustās, lai pienskābes no kājām izdzenātu. Tad ceļš mājup. Trešajā dienā dodamies nelielā skrējienā. Uz nākamā gada Rīgas maratona apņemšanās sienu. Kādu skaitli pacēlu? Protams, 42.
Būtu vēl labi, ja atrastu asprātīgu atbildi tiem, kas prasa, kāpēc tik liels gabals ir jāskrien, jo īstenībā es to nezinu, man vienkārši patīk šis process.
Nupat, svētdien, es noskrēju savu otro pusīti šogad. Tiesa, lasot šeit, maratonistu skrējienu stāstus, man šķiet, eh, nu kas tad ir mana pusīte- nieks un vēl mazuliet. Tomēr, tomēr – es priecājos, ka atkal ar skriešanu esmu uz Tu. Pirms daudziem, daudziem gadiem es skrēju kopā ar savu tēvu – gan, tad, kad viņš gatavojās Valmieras skrējieniem, gan arī Tautasdziesmas maratonam, kas notika Biķernieku trasē. Tur es tālajā 1990. gadā noskrēju savu pirmo pusmaratonu- 2:32:19. Pa šiem daudzajiem gadiem tas pavisam bija izkūpējis no galvas. Skriešana arī bija aizmirsusies, tā vietā biju izvēlējusies riteņbraukšanu. Reiz, kad pamēģināju atsākt skriet, sapratu, ka ar riteni uz priekšu var tikt ātrāk, un atmetu ar roku.
2013.gada vasaras sākumā kāds notikums man atsauca atmiņā to, cik forši ir skriet. Un tā es atsāku, pa kilometram, diviem, trim. Lēnām un grūti,soli pa solītim, bet – es vairs bez skriešanas nevarēju. Tiesa- Rīgā skrēju agri, agri no rīta, lai mani neviens neredz, vai arī tikai laukos, kur skatītāju vispār nav. Es nezinu kāpēc kaunējos – laikam jau man šķita, ka izskatos smieklīga, sporta tērps nekāds un botas šausmīgi vecas. Bet, es skrēju. Kad biju nonākusi līdz 7 un 8km, nolēmu, ka jāpiesakās NRR 10 km. Izdarīju to, un tad protams, skriešanā sanāca pauze – velo izbraucienā satraumēju kāju, kad sadzija, otrai kājai piemetās dīvainas sāpes un treniņi izpalika. Pienāca NRR diena, un es biju satraukusies ne pa jokam, spītīga esmu, bet to, ka gatava neesmu, zināju. Bija grūti, bet es noskrēju. Un jutos varen apmierināta ar sevi. Šķita, ka tā jau ir robeža, bet protams uzradās arī jautāji – nu vai skriesi nākamgad NRM 21km? Uz ko es atbildēju, nezinu gan, vai man to vajag. Pienāca rudens, skrēju arvien vairāk, sapazinos ar kolosālu skriešanas kompanjoni, noskrieto km skaits auga, un pavasarī es pieteicos skriet NRM. Līdz 15-16km, mēs skrējām kopā ar manu draudzeni, bet tad es sapratu, ka viņas tempam līdzi turēt nevaru un palaidu viņu. Pēdējie 2km man pagāja kā pa miglu, tomēr godam finišēju. 2:15:49. Nedaudz atelpas un es jau izbaudīju prieku par paveikto. Un, sapratu – es gribu vēl. Skriet.
Draudzene pieteicās Tallinas SEB maratona 42km distancei, es 21km. Visa vasara priekšā es padomāju, sagatavošos kārtīgi, skriešu bieži un daudz. Nekas no tā nesanāca- visu vasaru laukos, lauku darbi, vēli vakari… skrēju, bet tomēr ne tik daudz kā gribējās, kā man šķita ka vajag.
Augusta beigās sastiepu potīti, darīju visu, lai tā ātrāk sadzīst, bet protams, pavisam uz vietas nosēdēt nevarēju, sēņot gāju, ar riteni braucu. Tiklīdz nesāpēja, atkal skrēju, krāju km, lai Tallinā būtu vieglāk.
Beidzot pienāca tā diena. Aizbraucām dienu iepriekš, pastaigājām pa Vecpilsētu, saņēmām numurus, un sarīkojušas savu pasta party, devāmies gulēt. No rīta pavadīju draudzeni uz maratonistu startu, paspēju vēl onlainā redzēt, kāds rezultāts viņai pie 10km atzīmes, un tad jau devos pati uz savu startu. Nolēmu skriet bez pulksteņa, un bez telefona, nolēmu – kā būs tā būs, klausīšu savai iekšējai balsij. Pēc starta šķita, ka visi man aizskrien garām, bet es tik turpināju savu uzņemto ātrumu. Ap 10km man radās interse uzzināt, cik ātri/lēni es skrienu, bet tā kā nekur nevienu pulksteni nemanīju, pieņēmu, ka skrienu tik pat ātri cik parasti, jo nejutos piekususi un joprojām skrējās viegli. Padziedāju pie sevis ”Maza, maza meitenīte”, ”Bēdu manu lielu bēdu” un vēl kko tādā stilā un turpināju baudīt skrējienu. Kad bija kādi 14 km noskrieti- es padomāju- ā, vēl 7 , nav tik daudz, kad pārvērtu to minūtes, tad gan man likās, ka tas ir padaudz. Turpināju skriet, pamēģināju vai varu ātrāk – jā varu, nekas pašsajūtā nemainās un nopriecājos. Beidzot ieraudzīju vecpilsētas torņus, viens līkums caur vecpilsētu, parks, atkal iela, un tad jau tuvojos finišam – ieraugu Baznīcas tornī beidzot pulksteni, nopriecājos, cik ātri skrienu, paspēju vēl padomāt, ka tas pulkstenis var arī stāvēt uz vietas, vēl pavisam nedaudz, un es ieraugu finišu! Mans otrais pusmaratons ir noskriets ar prieku un baudu – rezultāts 2:04:53!
p.s. Meitene, kura finišētājiem dalīja folijas, kurās ietīties , man to neiedeva, laikam neizskatījās, ka es skrējusi būtu. Bet vislabākais bija vakarā, krodziņā, uz kuru devos ar medaļu kaklā – pienāca klāt kāds vīrietis un lakoniski pajautāja angļu valodā – kāds bija Tavs laiks? Kad es pateicu 2:05 , viņš novilka njā, man 2:20 un pasmaidīja, parādot uz augšu paceltu īkšķi.
Nike Riga Run ir pasākums, kurā kopā ar ģimeni piedalos jau piekto gadu. Pēdējo gadu laikā esmu šajā pasākumā ievilinājusi gandrīz pusi no sava darba kolektīva. Daži nūjo, citi skrien, ko nu kurš. Daži iesaistījuši arī savus ģimenes locekļus. Ņemot vērā, ka Nike Riga Run rīko regulārus treniņus, tad vairāku mēnešu garumā darbā kafijas pauzēs šī ir visbiežāk apspriestā tēma.
Šajā gadā daudz nedomājot biju pieteikusies uz 10 km skriešanas distanci. Mans 14-gdīgais puika bija izlēmis skriet „ piecīti”, bet nedēļu pirms sacensībām viņš saslima. Vēl mazliet bija cerība, ka līdz sacensību dienai jau būs atveseļojies. Tomēr tā nenotika, un viņš palika mājās guļot. Vienīgi vēl pajautāja, kas būs ar Tallink akciju? Akcijas noteikumi nosaka, ka jāpiedalās sacensībās. Nezinu, ko šajā gadījumā nozīmē „piedalīties”, varbūt pietiek, ka esi pieteicies un samaksājis. Bet es ātrumā dēlam atbildu – noskriešu tavā vietā! Neko darīt, braucu uz Mežaparku ar diviem skriešanas krekliem. Pie katra piesprausts savs numurs. Es šogad skrienu pusmaratonus, nevajadzētu būt lielām problēmām noskriet vienu aiz otras 5 un 10 km distances. Turklāt starp skrējieniem man būs apmēram 30 minūšu pauze.
Nododu mantas, kreklu nr.2 iedodu māsai, lai vēlāk nebūtu jāstāv rindā pie mantu glabātuves, un nedaudz iesildos. Tad nostājos pirmajā starta koridorā uz 5 km distanci. Satieku Voldžiku, viņam arī līdzīgi plāni – noskriet 5+10 km. Tiek dots starts. Tā kā esmu skrējiena priekšgalā cenšos skriet, cik vien ātri varu, lai nebremzētu vēl ātrāk skriet gribētājus. Tā nu es turpinu skriet uzņemtajā tempā ap 5 min/km, kurš ir pārlieku ātrs manām spējām, nemaz nerunājot par manu ikdienas Divplākšņu tempu. Kad sāk palikt grūti, tempu nesamazinu, bet apmēram pie 3.km man sāk nežēlīgi sāpīgi durt sānā. Nedaudz samazinu tempu un ar sāpēs saviebtu seju ieskrienu estrādē. Māsa mani ierauga un prasa, kas kaiš? Es vien norādu uz sāpošo sānu. Finiša līkumā stāv Ilga, kas uzsauc – Tev būs labs rezultāts! Saņemos un noskrienu vēl finiša spurtu. Rezultāts priekš manām spējām vienkārši izcils – 27:19. Savā grupā ar šo rezultātu es būtu trešā.
Bet man vēl jāskrien sava distance – 10 km. Satieku Divplākšņus. Tie neizpratnē jautā, kādēļ skrēju „piecīti”? Māsa atbild manā vietā – neuztraucaties viņa skries arī 10 km distanci. Nedaudz atpūšos, pārvelku sausu kreklu ar savu numuru. Joprojām nežēlīgi sāp sāns, bet pēc brīža atkal esmu pirmajā starta koridorā. Šoreiz visapkārt daudz draugu, radu un paziņas. Foršas sajūtas! Māsa aicina skriet lēnām, kopā ar viņu. Atbildu, ka skriešu lēnām, bet tā, lai palīstu zem 1 h. Tempa turētāji uz šo laiku ir tālu aizmugurē. Starts! Skrienu un domāju, vai es vispār noskriešu šo distanci. Pēc noskrietā pirmā apļa saprotu, ka 1h jau gan es neiekļaušos. Nedaudz ieskrienos un sāpes sānā vairs nav tik nežēlīgas. TT uz 60:00 mani noķer pie sestā kilometra. Pat īsti nemēģinu viņiem turēt līdzi. Kādu brīdi viņus vēl redzu savā priekšā, bet tad tie pazūd no mana redzes lauka. Kad ieskrienu estrādē, sev par lielu pārsteigumu izdzirdu mikrofonā sakām, ka līdz 1 h vēl palikušas 40 sekundes. Mēģinu ķert nenoķeramo un finišēju ar laiku 1:00:29. Esmu priecīga gan par abām pieveiktajām distancēm, gan par rezultātiem.
Pirmdien darbā, satiekot kolēģus, cerēju priecīgi dalīties par sacensību iespaidiem. Kad pēkšņi visnotaļ forša kolēģe man uzdod negaidītu jautājumu, kas Tev vakar 5 km distancē notika, ka mana meita Tevi apdzina? Es apmulsu un sāku taisnoties, ka „ piecīti” nemaz neplānoju skriet, ka man sāka sāpēt sāns utt. Pārējie kolēģi līdzjūtīgi noklausījās mūsu sarunā. Bāc, bet es gribēju lepoties ar saviem rezultātiem nevis žēloties. Es to „ piecīti” noskrēju ātrāk par savam spējām un 10 km distanci noskrēju pat par 14 minūtēm ātrāk nekā iepriekšējā gadā.
Jocīgi, vai man ir jāskrien ātrāk par sportisku 14 –gadīgu pusaudzi, kas turklāt visu vasaru regulāri gāja uz NRR treniņiem? Piedodiet foršie kolēģīši, šoreiz šī meitene bija par 20 sekundēm ātrāka par mani :)
km 
-