Iesākumā pagāja pieci gadi kopš spārnotās frāzes “Nākamgad skriešu pusmaratonu”, tad pagāja pieci gadi kopš noskrēju pirmo pusmaratonu. Vēl pēc pieciem gadiem noskrēju pirmo maratonu. Tagad pēc pieciem gadiem, piekto reizi atgriežos Šamonī kā dalībnieks, lai otrreiz startētu TDS.
Procedūra, kā ierasts – lai tiktu pie numura, ir jāatrāda obligātais ekipējums. Pirms tam vēl tiek izstaigāts tirdziņš un veikali, jo ideja par iepriekš noskatīto mugursomu neliek mieru. Bija doma par jaunas lampas iegādi, bet tā soma tomēr ar mani vairāk uzrunā. Kā nu ne, ja šodien tiek tirgota ar atlaidi.
Pie reģistrācijas tiekam diezgan ātri un ar Tomu nosmejamies, ka mums jāatrāda sīkumi – telefons, folija sega, ēdiena rezerves, bufs un ūdens. Dāma gan pamanās pajautāt, vai man tiešām ir tikai 0.5l ūdens pudele. Nē, protams, re kur pat divas dzeršanas sistēmas. Ārā ir karsts. Numurs ir, aproce ir, soma ar’ nomarķēta.
Lai nebūtu garlaicīgi, organizatori iepriecina ar “Warning about hot weather in the coming days! Check your email for more info” (tulk. – Brīdinājums par karstiem laika apstākļiem tuvākajās dienās. Vairāk informācijas – epastā). Lieki piebilst, ka atsūtītajā e-pastā bija informācija, ka no 10-18.00 sola +32°C, kā arī aicinājums trasē ņemt līdzi minimums 2l ūdens, saules krēmu un saulesbrilles. Skaisti. Nez, kāpēc ir sajūta, ka atkārtojas 5 gadus veca vēsture, kad organizatori atsūtīja informāciju, ka kalnos ir lietus un +14°C.
Lai vai kā, kempingā manāmā rosība ne tikai pie mums, bet viennozīmīgi varu teikt, ka esam redzamākie rītdienas skrējēji. Šogad esmu gudrāka un vēl Rīgā esot nomarķēju aizlienētās nūjas, ja nu kādam viņas atkal iepatīkas, tad vismaz varēs mani uzreiz sazvanīt un atdot. Ingai šī ideja patīk. Pirmais dienas kārtībā ir pārrevidēt obligāto ekipējumu, kur ziemas velojaku aizstāju ar plāno, garo kreklu; silti un ūdensnecaurlaidīgi cimdi paliek tikai ūdensnecaurlaidīgi; līdzīgs liktenis piemeklē cepuri, atstājot tikai bufu. Lai vai ko mēģinātu izdomāt, lietus bikses un jaka ar smagu nopūtu tiek nolikta čupā – vajag. It kā kalni ir un paliek kalni, bet lietu nesola… Kad viss vajadzīgais ir satīts pārtikas plēvē atliek pēdējais un svarīgākais – visu iekrāmēt somā. Pēc trešā riņķa pa kempingu soma pieregulēta, pārtikas krājumi pa kabatām pārdalīti un sistēmas dzeršanas caurulītei ērtākais novietojums atrasts. Vēl tik tāds sīkums kā laicīgi aiziet gulēt un rīt pus četros piecelties, jo uz Courmayer pieteicu vienu no pirmajiem autobusiem. Tas tā, lai tur var mierīgi pagulēt. Kamēr no rīta klusītēm rosos pa savu telti un ēdu vakar vakarā sagatavotās brokastis jau dzirdu, ka Toms bažīgi sauc – Lauma? Nu ja, jāpārbauda vai esmu pamodusies.
Uz kuru autobusu esi pieteicies, īsti neviens nepārbauda (visi apzinīgi nāk uz noteikto laiku), jo tie te stāv rindā un, tiklīdz kā brīvprātīgie pasaka, ka pilns, tā prom ir. Īsinādami laiku līdz startam, sporta hallē atrodam brīvu matraci un tāpat kā pārējie izmantojam laiku lietderīgi – guļot. 15 minūtes pirms starta vajag stresu? Vajag. Kur ir starts? Toms teicās zinot, esot jātiek pāri kaut kādam tiltam. Sevi mierinu ar domu, ka neesam vienīgie, kas dodas uz startu un gan jau, ka citi zin, kur jāiet. Kā tad. Nezinu kā, bet nepilnas septiņas minūtes pirms starta esam nonākuši īstajā vietā. Laiks tieši tik cik, lai uztaisītu kopbildi, Tomam nodot somu, man novilkt lietus jaku un ielikt somā, jo, lai arī sešos no rīta ir silts, pusgarās bikses sabīstos vilkt nost. Tas, ka tā nebūs vienīgā lieta, par ko es pēcāk uz sevi līdz pat pirmajam KP dusmošos, ir jau cits stāsts. Tomam ir plāns, ka mēs ejam kopā. Jāatzīst, ka tas nesaskan ar manējo, bet lai jau, un par savējo plānu klusēju.
Starts. Skanot himnai, lēnām, bet neatlaidīgi dodamies trasē. Toms skrien nedaudz pa priekšu un rāda ceļu, tas ir, piefiksē sašaurinājumus, šķēršļus, tai pat laikā jau tagad pārdesmit metrus pēc starta viņš tai burzmā virzās ātrāk par mani. Labi. Tas ir tikai sākums… Pilsētā dzirdamas ovācijas, zvani, gaviles, respektīvi – ballīte ir sākusies, mēs izmetam nelielu loku cauri pilsētai un dodamies slēpošanas trases virzienā. O, jā. Šo kāpienu es atceros. Mans temps kļūst aizvien lēnāks un saprotu, ka pret kalnu pat sākumā nav prāta darbs skriet. Toms lēnām, bet tomēr attālinās. Vēl tik dzirdu, ka šis nosauc, ka vēlāk tiekamies. Kā tad. Šāds scenārija pavērsiens nudien neietilpst manos plānos. Jā, manā plānā ir būt ātrākai vismaz par Tomu un kāpēc gan lai es nevarētu iekļauties 30h? Tālumā aiz kalniem lēnām aust jauna diena, bet es tikai kāpju, kāpju un kāpju.
Courmayer aust jauna diena
Ja sākumā tas nebija tik uzkrītoši, tad tagad garām iet visi, kam nav slinkums un kas raitā solī pārvietojās ar nūjām. Nē, nūjas man nav plānotas, vismaz ne tik ātri. Varbūt vēlāk naktī, varbūt. Kāpju aizvien augstāk un domāju, ka nekādi “nevaru” atcerēties, kam bija tā gudrā ideja iet maksimāli daudz bez nūjām. Bet tas ir tik sasodīti grūti un tūlīt, tūlīt visi būs mani apsteiguši. Nē, tā nevar. Metu savu lepnumu pie malas, apstājos un izvelku pie somas piestiprinātās nūjas. Veltu savā virzienā dažas pamācošas frāzes un turpinu kāpt. Ir labāk, ir daudz labāk. Bet tas tāpat nemazina manu satraukumu, ka aste tuvojas. Nepatīk. Ir tikai pusastoņi no rīta, bet saule cepina kā negudra. Bail domāt, kas būs vēlāk. Aizvien vairāk sevi pieķeru pie domas – kāpēc startā nenovilku arī pusgarās bikses. Bet tagad cenšos ar sevi sarunāt, ka jātiek līdz pirmajam kontrolpunktam, tad varēs uz minūti apstāties un kāpt tālāk. Varētu arī tagad, bet tā aste… Pirmais kontrolpunkts ierīkots pacēlāja mājiņas pakājē, lielākā daļa dalībnieku apsēduši dzeršanas punktu. Man vienīgā doma novilkt tās sasodītās bikses un ātrāk pazust no šejienes. Jo dažus metrus tālāk manāma nākamā šaurā, piestūķētā taciņa un aste arī tuvojas.
Col Checrouit kontrolpunkts
Priecājos, ka kalni met ēnu, bet tas, ka velkamies gliemeža tempā, nav iedvesmojoši. Nepilnas divas stundas un nepilni septiņi kilometri nav diez ko cerīgi, mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai sākums, un laika barjera ir labi tālu no manis. Minūtes rit, un mēs tik kāpjam un kāpjam. Zaļās zonas paliek aizvien mazāk un mazāk. Smilšainās takas nomaina akmeņu takas. Saule spīd aizvien spožāk un spožāk. Saulesbrilles lepni gozējas uz galvas. Taisnās vietās paskrienu, jo ceļš prasa skrējienu. Bet šie posmi nav gari. Aiz līkuma tālumā var samanīt dalībnieku čūsku. Atkal būs jākāpj augšup. Ielejai otrā pusē kalni. Aste aizmugurē izstiepusies. Kāpju un domāju, cik vēl augstu jākāpj. Gribu ēnu. Tā jau Tev kāds to dos. Aizvien vairāk parādās akmeņainas – kalnainas serpentīntakas. Pa priekšu aizskrien trīs spāņi (?) ar vienādām ūsām un cepurītēm, kaut ko jautri tērzēdami savā starpā. Te vienā brīdī man aiz muguras kāds zem deguna noburkšķ kaut ko ļoti nepieklājīgu. Es tikai līdzjūtīgi un piekrītoši pamāju ar galvu. Nevar būt, paceļu acis, un augšā rēgojas kontrolpunkts.
Ceļā uz Col Chavannes virsotni. Tipiskas akmeņainas kalnu takas.
Urā, pirmā vājprātīgā virsotne Col Chavannes 2603m ir sasniegta. Tā kā te ir tikai vienkāršs pīkstošs kontrolpunkts, tad atšķirībā no citiem nekavējos un dodos pa ceļu lejā, pie sevis prātodama labāko skrējiena taktiku. Galvā citu domu kā – aizvākt sauli, gribu ēnu, kur ir avots, cik vēl ilgi, kā skriet, lai jau viņi skrien, vēl tālu un kāpēc – man nav. Izvēlos skrējiena saudzējošo taktiku, kādu gabalu paskrienu, tad atvelku elpu un paeju, atkal paskrienu un atkal eju. Tā mēs bariņš draudzīgi maināmies iešanas pauzēs. Pag, kur visi palikuši? Tālumā manu tikai dažus, bet priekšā tukšums… Protams. Pēc maza līkuma arī es pamanu kalnu strautu un redzu ŪDENI. Auksts avota ūdens. Kur palika tas pirmais puslitrs, nezinu, bet otrais dodas man līdzi trasē. Vēl tik mati jāsaslapina un gandrīz kā cilvēks varu doties tālāk. Ar laba vēlējumiem šo paradīzi atstāju citiem skrējējiem.
Oāze zemes virsū
Ainava turpmāko stundu, pusotru nemainīga. Apkārt vieni vienīgi zaļi kalni. Te kādreiz bija kalnu strauts, te arī. Priekšā tilts pāri kalnu upei, tai blakus pussagruvušas mājas, nevar saprast, dzirnavas kādreiz te bijušas vai kas. Sen nav augšā kāpts, ne? To, cik gara ir aste, vairs nevar saprast, bet vienu gan pulkstenis rāda, ka lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas nākošais kontrolpunkts. Organizatori bija parūpējušies par dalībniekiem un gudrajiem pulksteņiem bija izstrādāta aplikācija, kas rāda, cik tālu līdz kontrolpunktam, cik augstu atrodies, cik laika vēl palicis. Lieki piebilst, ka, jo tālāk gāju, jo neprecīzāk rādīja, līdz apnika un atslēdzu šo opciju (nekurienes pļavā parādīja, ka kontrolpunkts klāt). Mmm, forši, atkal jārāpjas augšā. Tā, kas tur bija ar tiem mākoņiem? Tikai sasodīti zilas debesis un saule. Esmu jau septiņas stundas trasē un telefons kā partizāns klusē. Laiku īsinādama, sāku rakstīt īsziņas uz mājām, lai vismaz būtu kāda izklaide un pie reizes varētu pažēloties: “Es te sauļojos +32°C.” Atbilde ilgi nav jāgaida “Forši un skati arī gandrīz dievīgi. Man tagad rāda, ka esi virsotnē un tagad Tev jādodas uz leju”, “Es kaut kādus 10km noplivināju uz leju. Tuvojos Alpets. 6km līdz laika barjerai.”, “Turies izskatās, ka Tev labi iet uz priekšu. Tā turēt. Kā kalnu kaziņai, lai viegls solis.” Kārtējo reizi nosmaidīju un vilkos tālāk augšup. Jo tālāk eju, jo vairāk prātoju – kāpēc; cik vēl ilgi; vai tiešām man to vajag; bet, ja nu tomēr? un tādā garā.
Uzmanību govis. Reizēm gājām cauri aplokam, reizēm tikai garām, reizēm govju nebija
Uzmanību govis. Kā tad. Mūs expo brīdināja par trim šāda tipa zīmēm, bet to govju ir tik daudz, nu tik daudz.
Viņu paradīze. Tālumā ielejā ezers, rododendru kalns un kontrolpunkts
Piemēram, šīs i nemaz nedomā griezt ceļu skrējējiem, bet laiski kādus metrus desmit man pa priekšu šķērso taku līdz dubļu pļenčkai. Tā, tā. Gaisā smaržo pēc kontrolpunkta, vismaz es jūtu, ka viņam drīz jābūt. Taisnību sakot, šajā brīdī apjaušu, ka organizatoru izstrādā aplikācija gudrajiem pulksteņiem reāli melo, tas ir, pulkstenis apsveic ar kontrolpunkta sasniegšanu un sāk skaitīt kilometrus līdz nākošajam, bet es no iepriekšējās reizes atminos, ka man vēl jāpieveic rododendru kalns. Ko nu vairs. Skatos uz zilajām debesīm, zilo ezeru, sauli un prātoju vai tas ir tas rododendru kalns, kur viņgad rāpos augšā?
Rododendru kalnā
Varbūt nopeldēties? Ai, nē, labāk kārtējo reizi iebāzt galvu ūdenī. Protams, ne pirmo un pēdējo reizi galvā pazib doma, ka varbūt iegāzties tai ezerā, kalnu upē, avotā atveldzēties, jo nepaietu ne pusstunda, ka būtu izžuvusi. Te zīme, kas norāda, ka turpmākos 50m nūjas lietot nedrīkst. Bet lūdzu, varu pavilkties arī nūjas rokā turot. Velkos augšā kalnā un galvā jau spriežu, ko darīšu kontrolpunkts. Ierastā zupiņa, kola, apelsīns, kekss. Tad vēl vajadzētu uzēst kādu želeju vai batoniņu. Apmēram skaidrs. Ceļš it kā skrienams, bet eju un graužu batoniņu. Itālijas – Francijas robeža. Pie sevis rēķinu, ka tur lejā būs Inga ar papildus želeju krājumiem. It kā jau zinu, cik un ko es ēdu šādos pasākumos, bet neierasti karstie laikapstākļi manā ēdienkartē ieviesuši reālas korekcijas un nekādus batonus (kā parasti) negribu, gribu želejas, želejas un želejas. Manu prātuļošanu pārtrauc Ingas zvans, ka viņa nebūs Saint-Maurice, jo esot kaut kādas nesaprašanās ar autobusiem, esot pusceļā, bet braucot atpakaļ. Nē, nē, nē. Želejas… Tas tāpat neatvieglo dzīvi, jo tagad 15km uz leju. Paskrienu, paeju, paskrienu, atkal paeju. Ēna! Mhm, ja vien tur būtu vieta… Soļoju tālāk. Kā gadījās, kā ne, pēkšņi ar mani noķer Līga. Pārmijam dažus vārdus par to, kāds skaists laiciņš ārā un citus sīkumus. Nospriežam, ka prātīgumam šodien liela nozīme, tāpat Līga nosaka, ka tālāk neies un atkal paliks tur lejā. Viņai par karstu. Samājamies, un es trasē palieku pēdējā no latviešiem. Ūdens pudelē sen jau vairs nav ledus auksts, bet ir labāks par sistēmā esošo suslu. Ūdens! Tikai, lai līdz viņam tiktu, ir jāpārvar dubļi, un neesot dzerams. Labi, ka pēc brītiņa ir sile ar tekošu Ūdeni. Godīgi izstāvu savu rindu un tieku pie šī brīnumgarā dzēriena. Kārtējā serpentīnēnā manu Līgu. Atkal pārmijām dažus vārdus. Bet man kopš iepriekšējās reizes ir plāns, ja jau viņa paliek kontolpunktā, tad es varētu izprasīt želejas. Domāts, darīts. Nē, tādas viņa neēdot. Var piedāvāt tikai batoniņu. Uij, nē. Tie man pašai ir. Īsi izstāstu, kāpēc man vajag želejas un, ka Ingai nesanāca atbraukt. Nu neko. Turpinu “palēkdamies” lidot lejā. Solis, solis, nūja, nūja, solis, solis, nūja, nūja. Vēl tālu?
Saint-Maurice. Ledus, to es saprotu, tas ir komforts. Tā zupa. Sēžu un prātoju, kur somā esmu iestūķējusi atrādāmo ekipējumu. Lieki teikt, ka ir sajūta, ka esmu kā tāda izžuvuši vīnoga. Arī sēžot un neko nedarot. “Tikko video redzēju kā Tu soļo cauri pilsētai.”, “Sēžu, ēdu un domāju. Vai man ar galvu viss kārtībā, vai neesmu nedaudz saulē pārcepusies.”, “Kāpēc Tev nav cepure galvā?”, “Negribu uzvārīt smadzenes.”, “Atpūties, uzkrāj spēkus un saņemies lielajam kāpienam. Es zinu, ka grūti un karsti. Esi prātīga. Ja nu prāts atgriežas, tad “k čortu” visus un baudi dabu. Rāpo, rāpo vien augšā.” Viegli jau teikt – rāpo augšā. Jā, es gāju bez cepures un apzināti, jo zinu, ka mans organisms dzesējas arī caur galvu. Tāpat zinu, ka mani biezie mati un slapja cepure nav tā pati labākā kombinācija karstā laikā. Protams, ja būtu jāsēž saulē uz vietas, tad bez cepures nekur nerādītos. Bet par joka pēc līdzi paņemtajām saulesbrillēm esmu sajūsmā. Noder. Lai tiktu uz dāmistabu, ir jāizspraucas cauri žogam, pēc tam tāpat jāielien atpakaļ dalībnieku zonā. Otro reizi esot pie ledus mucas, Līga nosaka, lai esmu prātīga un, ka vispār ārā esot +38°C (tas tikai pie 813m). O, jē. Nez, kāpēc es par to nebrīnos. Vēlāk gan uzzināšu, ka Līga nedaudz pārdzīvoja, ka nevarēja man palīdzēt un iedot želejas, bet kā ir, tā ir. Nezinu, vai man tikai tā šķita, bet uz obligāto ekipējumu šie skatījās tā caur pirkstiem, vismaz par manu satīto lietus jakas desiņu neko neteica. Tradīcijas jāturpina. No šī kontrolpunkta izvelkos vien 10 minūtes pirms tā slēgšanas.
Ap 19.00 kalnos riet saule
Manā bezemociju sejā smaids parādās vien brīdī, kad pilsētas centrālajā ielā aktīvi tiek muzicēts, bet pārējā laikā viss ir vienalga. Viss vienalga jau ir kādu brīdi. Uzvelkos pa stāvo asfaltēto ielu augšup. Pasēžu ēnā uz trepītēm, uzgraužu batoniņu, bet kā negribas celties. Velkos augšā kalnā un prātoju. Man tiešām to vajag? Tiešām, tiešām? Nekas jau nenotiks, ja atkal nefinišēšu. Aizvien vairāk dalībnieku sēž trases malā un atpūšas. Bet varbūt tomēr finišēt ar godu un kāpt lejā, kamēr neesmu pārāk augstu uzkāpusi. Spriežu un domāju visādi. Paskatos lejā uz ieleju, kas paliek aizvien zemāk un zemāk. Bet varbūt tomēr ar godu finišēt. Jo augstāk uzkāpšu, jo vairāk būs jākāpj lejā. Ik pa brītiņam pretī nāk kāds dalībnieks. Klusējot paiet garām, bet sejā var redzēt, ka novēl mums veiksmi un izturību. Stāvu ēnā un domāju, vai man tiešām to vajag. Tie ir vēl sasodīti gari un grūti 70km, un nakts. Un, kas būs labāk, ja uzkāpšu augšā, izdomāšu finišēt ar godu, un tad jau tāpat būs jākāpj lejā līdz autobusam. O, jē govis. Mušas??? Ko mušas dara 2000m augstumā. Aizvācaties no manis, jel. Kas es jums kaut kāda izklaide, nu cik var. Projām, projām. Tā, kas tur palika ar to finišēšanu ar godu. Nu labi līdz nākošajam kontrolpunktam. Un tad gan viss. Kāda starpība, ka tur paliku arī iepriekšējo gadu. Un vispār ārā aizvien ir sasodīti karsts. Bet, ja Cormet de Roselend izstāšos, tad tā arī neuzzināšu, kas ir tālāk. Un? Pasaule jau no tā nesabruks. Būšu vismaz ar godu finišējusi. Turpinu tālāk vilkties, iegrimusi savās domās. Neticami, bet vakars dara savu. Tā trakā saule lēnām pazūd, un beidzot var sākt elpot. Tas gan nemazina prieku, ka tāpat ir grūti. Virsotnē krodziņš piedāvā pieklājīgu dzērienu izvēli. Es tik nosmaidu, ka 0.5l ūdens pudeli var iegādāties pa 5€, bet, ko padarīsi. Vēl kāds laimīgi tiek novadīts pa taisnāko ceļu lejā. Pag, bet kas tad tas? Ko Toms dara man tepat priekšā? Pēc maniem aprēķiniem viņam bija jābūt uz pārejas. Noķeru Tomu, šis stāsta, ka augšā kāpis piecas stundas. Oho, man šis kāpiens prasīja divas ar astīti, bet es vilkos. Vispār viņam esot slikti, neko negrib ēst. Domā, ka varbūt jāstājas nākošajā kontrolpunktā laukā. Es izstāstu, ka Līga palika lejā. Un, ka arī domāju nākošajā punktā palikt. Štrunts par finišu. Toms vēl no muguras nosauc, ka tiekamies kontrolpunktā pie makaronu bļodas. Tā kā beidzot ir puslīdz normāls laiks, tad beidzot var skriet, un prom biju. Pie sevis vēl nosmējos, ka tā jau es tagad izstāšos. Un es nebiju vienīgā, kas tā nodomāja. Pār kalniem lēnām riet saule. Kamēr var, tikmēr izmantoju izdevību pārvietoties bez lampiņas, kas man pat ļoti labi izdodas. Šai akmeņainajā serpentīnā uz leju pārvietojos ļoti raiti, jo vienā brīdī piefiksēju, ka mani palaiž pa priekšu un tad seko. Nu ja. Man kājas pa taku šaudās kā tādas mazas bultiņas meklēdamas labāko ceļu. Atkal kaut kādas pelēkas klinšainas sienas. Šos akmeņus jau sāku neieredzēt.
Passeur de Pralognam pāreja. Izgaismota, novilktas virves drošībai un daudz glābēju
Ir pāreja jeb Passeur de Pralognam. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, man neviens nestāsta par bīstamo kilometru. Pati visu zinu. Bet gara acīm redzu tā gada tumsu, dubļus un lietu, brr. Bet ko es, smaids līdz ausīm, pie sevis svilpoju – es no vilka nebaidos, nebaidos, un kāpju tik vien lejā. Jā, akmeņi te ir, bet tas man neaizliedz turpināt svilpot visu, ko es māku. Kamēr es eju un prātoju, ko es ēdīšu, cik ilgi uzturēšos un, ka vajadzētu uzvilkt sliktākas/garākas drēbes, mani noķer Toms. Šis esot pēc manas aiziešanas pasēdējis uz akmeņa, padomājis pa dzīvi, sajuties labāk un noķēris mani. Sēžu pie galda un skatos uz makaroniem. Ēd, Lauma, ēd. Nē, nevis baksti ar dakšiņu, bet apēd visus makaronus, ne tikai izlasi sieru. Un tos pēdējos piecus makaronus arī. Tā, labi. Tagad izdzer zupiņu. Negribi, nē, tā nebūs. Dzer. Ā, bet ābolu jogurtiņu gribi? Redzi kā Toms ar garu muti ēd. Nē, negribu. Tos gardos batoniņus gan gribu un paņemšu vēl līdzi trasē. Pulkstenis otro un ne pēdējo reizi tiek uzlikts lādēties. Tāpat uzvelku pusgarās bikses un lietus jaku. Pēc pieredzes zinu, ka naktī ir auksts. Kā tad. Ja sākumā drebinos, tad pēc pārsimts metriem saku Tomam, ka pārvilkšu garo kreklu, jo man ir pa karstu. Vēl pēc pārsimts metriem saprotu, ka garo kreklu man arī nevajag. Tā turpinu ceļu ar to pašu īso kreklu. Varētu jau vilkt nost pusgarās bikses, bet tāds slinkums. Atkal kaut kur velkamies augšā. Piena ceļu redzi? Un zvaigznes? Kad skaties, tad izslēdz lampu. Jā, neaprakstāms zvaigžņu daudzums un tik tuvu, ka ir sajūta, ka varētu tās visas aizsniegt ar roku. Tā, tā. Skatos uz lielajiem greizajiem ratiem un man ir pilnīgi skaidrs, kur kempingā atrodas mana telts, kā arī redzu, kur Šamonī ielejā atrodas Planpraz un Brevet virsotnes (attiecīgi zemāka un augstākā/tālākā zvaigzne) un tad man aiz muguras ir Monblāns.
Jā, es zinu, ka naktī nāk miegs, bet man viņš tagad nebija plānots. Vismaz ne šobrīd, kad uz takas ir pilns ar akmeņiem. Cik forši ir streipuļot un migt ciet. Sapurināties, paspert trīs soļus un atkal migt ciet. Un tu saproti, ka neesi tāds vienīgais, kam nāk miegs. Vismaz tev nav slikti, kā citiem, kas piestājuši takas malā un vemstās, tāda pilnīgi ikdienišķa situācijā trasē. Vai arī tu sēdi trases malā un viņi sēž trases malā, jo krūmu aiz kā paslēpties ta’ nav. Kad esam sasnieguši kārtējo mazo kontrolpunktu, saku Tomam, ka vajag atvilkt elpu uz soliņa un pagulēt kaut vai piecas minūtes. Zinu, ka laiks ir tik, cik ir, bet es gribu gulēt. Sēžu un guļu, ja to var nosaukt par gulēšanu, līdz Toms baksta un saka, ka jāiet. Bet man acis aizvien krīt ciet. Kamēr Toms stāv un skatās zvaigznes, es pusaizmigusi velkos no aizmugures. Trases malā sēž dalībnieki, nez viņiem slikti un vajag palīdzēt? Ja atsaka priekšā ejošiem, tad mēs neko nejautājam. Tas ir līdz brīdim, kad pašiem nāk atskārsme, ka viņi guļ, kurš sēdus, kurš izlaidies zālītē. Ilgi nebija jāgaida, kad ierosināju bomzītī pagulēt slapjajā zālē ar izslēgtām lampām, lai siltāk virsū uzvelku lietus jaku. Cik ilgi šādi gulēsi? Protams, kamēr sāk salt. Nakts tomēr. Bet bija tik labi, ka īsti nemaz negribas celties. Miegs pazuda uz kādām desmit minūtēm, un es atkal sāku čīkstēt, ka miegu ciet. Tā kā man ir ierobežots želeju skaits, tad Toms iedod vienu no savējām, jo tāpat viņas neēd. Kamēr mēs mielojamies, mums garām paiet vecs onka, kuram par katru cenu vajadzēja tikt mums garām, bet pats augšup nevar pavilkties un garām arī nelaiž. Tā vienā platākā vietā aizlavos garām un skatos, kur Toms, bet šis kā iet aiz viņa tā iet. Bet man tāda enerģija parādījusies, ka varētu visu trasi nojozt acis nepamirkšķinot. Tai pat laikā apzinos, ka nu jau mēs ejam kopā un atstāt viņu sev aiz muguras nav smuki. Bet drīz ir jābūt kaut kādai kazu/govju fermai ar kontrolpunktu, un tur es viņu sagaidīšu. Tā palēkdamies aizplivināju augšup pa taku un tālāk pa balkonu, kurš nevarētu teikt, ka bija ļoti plakans, drīzāk ar skaistu leņķi lejup.
Slīpās, akmeņainās “balkona” takas
Pie sevis vēl smejos, kur pati biju agrāk un želeju neapēdu. Kam negadās. Tālumā kaut kas spīd. Kontrolpunkts. Hmm, nav. Govis aizgaldā uz slaukšanu sadzītas. Un visa zeme ar govs pļeckām. Iekāpt negribas, bet īsti izvēles nav. Cenšos kaut ko izpurināt no apavu zolēm, bet nekas nesanāk. Manu apavu zoļu tīrīšanu iztraucē vēlme tikt sirsniņmājā. Es viņu redzu, bet tai pat laikā viņa ir tik tālu. Gandrīz vai skriešus tieku līdz tai. Vispār jau man patīk apavi no kuriem viss izbirst laukā, jo ejot zoles ir smuki iztīrījušās. Ieejot kontrolpunktā, dāma izmisīgi cenšas nolasīt katra dalībnieka vārdu un uzmundrināt. Kā paņēmusi kolu, tā Toms klāt. Esot dzirdējis, ka mani nosauc. Fiksi kaut ko uzkožam un ejam tālāk, jo laika ziņā ir iekrātas nepilnas divas stundas, bet tas nav daudz. Toms stāsta, ka tagad būs jāiet gar upi, tad jāuzrāpjas vienā kalnā, tad lejā un tad vēl pēdējais kalns un būsim savā ielejā. Mhm, tas neizklausās iedvesmojoši. Tumsā jau neko nevar redzēt, bet tā skaņa, ar kādu blakus plūst kalnu upe, izsaka visu.
Trosēs iekārtais tiltiņš pār kalnu upi
Lēnām aust jauna diena. Kalnus nomaina meži, mežus nomaina, sakņainas takas, tad atkal kalni. Mana pēda lēnām sāk protestēt pret šo pārgājienu, laikam būs tulzna. Nezinu kā, bet nedaudz šo piekukuļoju ar apcerējumiem par dzīvi, un šī apklust gandrīz līdz trases beigām. Esam norāpušies lejā kaut kādā ielejā. Ja godīgi, tad man visas ielejas vienādas. Manis pēc tā varētu būt pat mūsējā. Septiņos no rīta tā ir tukša un klusa, tik kaut kādi saguruši dalībnieki apkārt vazājas un troksni taisa ar savām nūjām. “Labrīt! Kas jauns kalnos?”, “Nekas. Apnikuši. Kādi 20km vēl.”, “Malacītis. Tu esi stipra un superīga. Turies.” Kā tad, kā tad. Viegli teikt. Tā bariņš ievelkamies Les Contamines. Nu jau ir stadija, ka abi saprotam, ka, lai vai kā, bet līdz finišam aizrāposim. Viegli nebūs, bet jā, mēs finišēsim. Kontrolpunktā organizatoru vairāk kā dalībnieku. Tu tikai paskaties viņu virzienā, un tev kaut ko atnes. Mums gan tā nepaveicās, jo laikam izskatījāmies pārāk dzīvelīgi, bet citiem šāda ekstra bija. Nekas vairāk par kolu un apelsīniem mani neinteresē. Ja nu vienīgi vēl tie gardie batoniņi. Šis bija arī vienīgais kontrolpunkts, kur organizatori visus dalībniekus dzina prom. Tieši tā, centās aizdzīt trasē, jo ik pa brītiņam skandināja cik vēl palicis līdz kontrollaika slēgšanai. Mēs pratāmies un stundu pirms slēgšanas pametām šīs viesmīlīgās telpas. Kamēr velkamies pa pilsētu, un mūs uzmundrina tie paši daži citu skrējēju līdzjutēji, man kārtējā telefonpauze: “Lauma, tikko Tev nosūtīju čupiņu spēka un domu. Ceru, ka sajūti. Video izskatās nežēlīgi grūti, lai spēks un izturība ar Tevi. Tu vari. Uz priekšu!”, “Ir arī grūti. Pat 24h mtb bija vieglāk.”, “Ticu. Palūgšu augstākiem spēkiem, lai Tev palīdz. Bet Tu ej, kaut lēnām, bet uz priekšu. Un zini, ka mēs jau lepojamies ar tevi. Ļoti.” Saule lēnām ceļas aizvien augstāk un augstāk, zilas debesis un mākoņu kā nav tā nav. Atkal būs skaista, saulaina diena. Burvīgi. Saprotu, ka pusgarās bikses būs manas sabiedrotās šodien, jo, kas notiek ar manām kājām pēc vakardienas saules peldes nemaz negribu zināt. Par to es domāšu, kad tikšu kempingā (atkāpei gan jāteic, ka skrējiena laikā ieguvu stilīgu skrējēja iedegumu – šortiņus, bez apdeguma pazīmēm, jo kurš tad lieto pretiedeguma krēmu). Nē, nu es jau saprotu, ka naktī rādās visādi rozā ziloņi, klavieres un kas tik tur vēl ne, bet tagad gaišā dienas laikā redzu, kā uz akmens sēž vīrs ar platmali un makšķernieku mugursomu plecos. Pienākot tuvāk saprotu, ka nekas vairāk kā pie akmens samesta zaru čupa tā nav. Jāatzīst, ka visādi brīnumi man vēl nākamās piecas stundas rādījās. Spēju tikai nobrīnīties par savu iztēli. Kur var atrast tik stāvus piebraucamos ceļus, m? Un tad vēl tās sasodītās meža takas ar saknēm un akmeņiem. Zīmi “govis” neieredzu ne acu galā. Bet es sapņoju par Ūdeni. Ja vien tā upe nebūtu tik zemu, varētu pat nokāpt un atvēsināt galvu.
Nopietni – kalns? Mēs jau viņiem visiem nepārrāpāmies pāri? Ejat tak jūs visi kaut kur, man viņu simtu gadu nevajag. Jā, jā. Zinu, ka tie ir tikai nieka 500 augstuma metri. Sēžu sapīkusi uz akmens un saprotu, ka aiz tā kalna ir mūsu ieleja. Štrunts ar viņu. Toms piedāvā kaut kādu garas iedarbības želeju, kuru es, protams, pamanos daļēji izķēzīt pa savu kreklu. Skaisti. Kaut kā ar ūdens palīdzību izskaloju, vismaz vairāk nav lipīgs krekls. Bet tas kalns… Negribu, aizvien negribu. Citu variantu jau nav kā vien vilkties augšup. Drīz mums nāk atklāsme, ka kalnā kāpjam pieklājīgā tempā un esam noķēruši tos, kas mums likās tālu un neaizsniedzami. Pār virsotni aizlido helikopters. Virsotne Col de Tricot mūs pārsteidz ar organizatoru sagatavotu ūdeni, tad skaidrs, kāpēc šis te lidinās, jo pēc apraksta šajā kontrolpunktā nekādas ekstras nebija paredzētas. No piedāvātajām divām pudelēm paņemu tikai vienu un to pašu rezervei, jo dzeramais man ir pietiekoši. Pēc trases profila tagad tikai uz leju. Ja visi mūs laida garām, augšā kāpjot, tad pēcāk mēs visus laižam garām, lejup ejot. Izdangātas takas, akmeņi, rododendri, zaļa zāle, jeb viss ko vēlies, arī ēna nedaudz. Atkal augšā, nu nē. Un atkal mēs maināmies. Tas ir līdz brīdim, kad ir jāiet pa slīpu balkonu, kur drošībai savilktas troses. Skatos uz to sasodīto akmeņaino trasi un aizvien vairāk priecājos, ka viņgad man TDS beidzās pēc 60km. Nebūtu es te togad pa tiem akmeņiem, tajos dubļos un lietū izlavierējusi. Bija arī trosēs iekārts tilts pār dārdošu ūdenskritumu, iespaidīgi. Galva tukša no domām, ja nu vienīgi cīnos ar saviem taureņiem un pūcēm par vēlmi te nepalikt un turpināt kustēties. Bet, ja tā labi padomā, tad pāris pēdējās stundas kustos tādā kā autopilotā, bet tas mani jau sen vairs neuztrauc. Toms jau pirms kāda laba brīža ir aizskrējis pa priekšu. Te tev bija kopā līdz finišam un man ir vienalga, lai jau iet. Vilciens? Ielejā kursē vilciens, nopietni. Pirmo reizi par tādu dzirdu, kur nu vēl redzu dzīvē. Interesanti. Kontrolpunktā nedaudz ledus, šļūtenes duša. Tomu nemanu līdz pirmajai koka ēnai. Šis uzkāpis augšā, paskatījies, ka manis vēl nav, un izdomājis atpūsties, pasēžot koku ēnā. Uz ko es pastāstu savu izbrīnu par vilcienu un to, ka labi sapratu, ka viņam bija mani slinkums gaidīt un aizgāja uz finišu.
Pēdējais kalns
Les Houches ievelkamies vien 40 minūtes pirms tā slēgšanas. Mums priekšā skaļš latviešu atbalstītāju pūlis, jo ikšķilieši gaida savu pēdējo skrējēju. Hmm, interesanti, pa kuru brīdi mēs viņu apdzinām. Ilgi nekavējamies un dodamies tālāk. No vienas puses apzinies, ka līdz finišam ir palikuši tikai 8km, bet no otras puses – pie velna viņus visus. Kamēr Toms vēl uzpilda ūdens pudeli, es ar viņa nūjām dodos tālāk. Kāds dalībnieks ar mani uzsāk sarunu, no kurienes, kā trase, kur palika kompanjons. Kad pastāstu, ka visās distancēs mēs esam ap 40 un mums pat ir sava PTL komanda, redzu vispārēju cieņu pret mums. Un jau atkal: “Super, duper esi izrāvusies. Kur tie tūkstoši palikuši, esi riktīgi pakāpusies. Vēl bišku izturi un finišs. Atkal nepamāji. Daivai, davai kustini kājiņas, vēl biķšķin palicis.”, “Pfff. +30°C. Ceri vien.”, “Ceru un ticu, ka vari.”. Pēdējos kilometros mikroreljefs ir mokošs. Mana nospiestā pēda sāp pie katra nelīdzenuma zem kājām. Nūjas jau ar vairs īsti nelīdz. Viss ir apnicis. Tāpat es nesaprotu tos, kuri TDS atgriežas atkal un atkal, lai šādi mocītos. Nu nē, šim nebūs atkārtojuma, nebūs. Bet par to domāšu pēc finiša. Kamēr mēs soļojam pa ieleju pretī finišam, mums garām aizsteidzas citi dalībnieki. Un man ir vienalga, vai man garām paiet viens vai desmit skrējēji. Tas mani vairs neuztrauc. Saule cepina. Upe blakus krācuļo kā negudra. Ar Tomu spriežam, ka būtu forši tur iegāzties un atveldzēties. Gandrīz pie pašas pilsētas ir divi ezeri, it kā klāt pieiet pat neliela pludmale, un kājas pat iemērkt varētu. Pilsētā jau esam, visādas mājeles arī, bet… Eu, nu cik vēl tālu. Kur ir tas pēdējais kilometrs cauri pilsētai. Pretī nāk laimīgi finišētāji, vietējie uzmundrina visus pēc kārtas, mūs aizvien kāds apsteidz, un mums aizvien ir vienalga. Tomam atklāju, ka vienu brīdi trasē domāju, ka finišā varētu kopistiksi ieskriet, bet šo domu atmetu, kad viņš teica, ka var līdz finišam tikai aiziet ne aizskriet. Pilsētā nūjas nevajag. Salocītas tiek stieptas rokā.
Pēdējais kilometrs cauri pilsētai pa gājēju ielu
Pēdējais kilometrs. Nopietni pēdējais? Tiešām! Skaļas ovācijas sagādā mūsējie atbalstītāji. Tiekam gan pie bildes ar karogu, gan visādi citādi uzmundrināti. Uz aicinājumu skriet finiša virzienā nereaģējam. Arī arguments, ka mūs apdzen, netiek ņemts par pilnu. “Kas ir, Tomu nevari apdzīt?” arī īsti netiek ņemts vērā. Tiekam apzināti musināti uz skriešanu pēdējos finiša metros. Tā arī nesapratu, kuri bija īstie atslēgas vārdi un vispārējās ovācijas, bet es sāku skriet. Iesākumā atskatoties, vai Toms neseko. Ja ne, tad ne. Un tad man vajadzēja apdzīt visus priekšā esošos skrējējus līdz pat finišam. Es vēl nebiju trasē tik ātri skrējusi kā tagad. Man tiešām pirms brītiņa kaut kas sāpēja? Elpas nav, bet smaids pasaka visu. Apkārt ir tāda ovāciju gamma, ka ir sajūta, ka Tevi finišā sagaida kā uzvarētāju. Tā arī ir. Katrs finišētājs ir uzvarētājs. Drīz skriešus finišē arī Toms. Neticami, bet finišēju dalībnieku pirmajā tūkstotī un finišs sasniegts pēc 32h 25min 23sekundēm.
Pēcvārds. Ko darījām pēc tam? Kempingā lepni izmantojām dušu, kas paredzēta tikai UTMB dalībniekiem. Iepriekšējā vakarā pirms CCC starta izrevidējām Jāņa līdzi ņemamo mantu kaudzi, par ko Jānis pēcāk teica paldies. Aizbraucām sagaidīt un uzmundrināt Ingu Lac-Champex kontrolpunktā, pie viena uzmundrinot arī Sanitu. Brīdī, kad gājām Ingai palīdzēt lielajā ēdamzālē, man viens jautā ,vai finišēju, atbildēju – jā, 32h ar astīti. Uz ko šis atrauc, ka esot skrējis aiz manis… Tā noprotu, ka viņš ir trasē izstājās. Tāpat pirmo reizi dzīvē izbaudīju, ko nozīmē saķert augstkalnes simptomus, tas ir, kad kalnos nedaudz asiņo deguns (organizatoru mediķus ar savu klātbūtni gan neaplaimoju, bet stresiņu sev ieguvu), kā arī sajutu burvīgo žvinguli, kad autobuss brauca augšā/lejā pa serpentīnu. Tā teikt, TDS paņēma no mana organisma visu, ko varēja, un tagad lēnām mani par to informē. Otrās dienas vidū sāku piefiksēt, ka kempinga kaimiņi mani apsveic ar finišu. Patīkami. Vienā brīdī apjaušu, ka viņi mani ir sajaukuši ar Almu, jo kurš gan spēj izsekot, cik latviešu meitenes ir kaimiņos un pie paldies saku, ka es jau vakar TDS finišēju. Pēdējā naktī ielejā ir negaiss. Alma ar Svetu esot trasē negaisu nedabūja, bet Andis gan pa kārtīgu miglu ir kārpījies. PTL pēcāk stāstīs, ka dzirdēja, kā aiz kalna otrā ielejā pērkons ducina un zibeņo, bet viņiem nekas. Kā man izdevās finišēt pirmā tūkstoša beigās (989 no 1060)? Elementāri. Arī šogad dēļ neierastajiem laikapstākļiem finišēja tikai 59% no visiem (1600) TDS dalībniekiem.
Nobeiguma vietā. Vai es nākamgad skriešu TDS, noteikti nē, bet tiem, kam ir raksturs, iekšas un neatlaidība – lūgtum. Lai arī man ir pietiekams skaits derīgu punktu, UTMB mani nevilina. Vai es septīto gadu pēc kārtas atgriezīšos Šamonī, diez vai, jo kā mājupceļā smējāmies – ir tik daudz citu skaistu vietu un skrējienu.
km 
-