|
||||||
Komandas blogi |
Arī viņš tāpat kā daudzi tūkstoši no mums ir skrējis maratonus, jo tas ir bijis viņa aicinājums. Piedalījies populārajā tautasdziesmu maratonā 1991.gadā ar rezultātu 4 h 6 min. 5 sek., skrējis nu jau atjaunotajā skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera un vēl, un vēl… Kārlis cerēja, ka skrējiens turpināsies ilgi jo ilgi, jo tas bija viņam vajadzīgs kā gaiss, ko elpot, jo viņš bija dzimis, lai skrietu. Lasīt tālāk. Sveiciens! Es no Stalbes punkta… mani sauc Evija un man riebās skriešana. Gribēju pateikt Jums šo to, kas manī dzīvo kopš sestdienas vakara. Kā brīvprātīgā pieteicos, jo man parasti patīk kaut ko sabiedrības labā darīt, pie tam šopavasar 21.maijā piedalos Stalbes – Rozulas pusē vietējā skrējiena organizēšanā. Tādēļ domāju – būs viens labs darbs sabiedrības labā. Nekad mūžā kopš skolas laikiem neko nebiju noskrējusi, grūti, neforši. Nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri skrien. Sevišķi maratonus, priekš kam tas ir vajadzīgs. Gribi skriet – paņem kurpes un skrien. Bet maratoni – tāda izrādīšanās, kuram krutāks sporta tērps, dārgākas kedas un jaunākais Garmin pulsometrs… Vēl iepriekšējā vakarā diskutēju ar draudzeni, kura arī skrien un jau 2x bijusi #RV107 brīvprātīgā, par jēgu – ka es nesaprotu cilvēkus, kuri skrien… Bet…jau pirmajās stundās noķēru labu garšu. Cik sapratu, tad visi Stalbes kontrolpunkta brīvprātīgie ir skrējēji. Izņemot mani. Ik pa laikam pajautāju visādus muļķīgus jautājumus – kāpēc skrējēji ber mutē tieši šitādu pulveri, kāpēc viņš ēd sāli, cik maksā šitās botes, kāpēc šim botēm ir vēl pirksti, kāpēc viņš guļ zemē un tirina kājas, kāpēc šitais ēd tieši šitādu želeju, kāpēc viņš velk nost zeķes un velk citas, kāpēc viņš nesēž uz mūsu krēsla, bet uz sava… utt. Un Dina, Marta, Inga un pārējās meitenes un puiši, iespējams, padomāja, ka es esmu dīvaina, bet ļoti laipni, bez smīna un vizdegunības atbildēja. Apbalvošanā noķēru to sajūtu, ka kamols iespiežas kaklā. Un es sajutu tādu kaifu, gandarījumu, labu sajūtu, prieku, lepnumu par skrējējiem. Braucu no Valmieras uz Cēsīm un kaifoju. Es pat nezinu par ko, bet zinu, ka es vairs neskatos uz cilvēkiem, kuri skrien ar “priekškam” sajūtu. Dienas beigās es saviem Stalbes biedriem teicu – pamēģināšu rīt skolas stadionā 1 aplīti noskriet. Nenoskrēju. Bet piekritu ar ģimeni doties meklēt Laņģu klintis Lodē (citkārt dotos ģimene, es mājās pie datora kādu filmu noskatītos ar desmaizi). Rezultātā nostaigāti 12 km, mana LG Heath aplikācija gandrīz pārkārsa no pārsteiguma, ka biroja planktons ierasto 2,4 km vietā šodien nostaigājis nedēļas normu! Lai arī es neskrienu, bet esmu dīvāna cilvēks ar lieko svaru, kuram patīk ēst, es pērku dažādus veselības žurnālus. Pirms pāris nedēļām arī Skriešanas ABC tika nopirkts, kuru tagad pārlasu citām acīm. Lasot stirnubuks.lv, noskrien.lv, maratons.lv un tamlīdzīgas lapas, atradu jaunu pasauli. Atradu ieteikumu izlasīt grāmatu “Dzimuši, lai skrietu” (Kristofers Makdugals), vakar tā tika pārnesta no bibliotēkas. Gaidu ceturtdienu. Būs alga, tad tiks nopirktas pirmās skriešanas botas. Vispār pirmās botas. Nebūs dārgas, tā ap 40 eiro, lūdzu, ultramaratonisti, nesmejieties. Jo es nezinu, vai vēl ap rudeni skriešu, vai skriešu vispār. Taču es zinu, ka pamēģināšu. Ne dēļ rezultāta, ne dēļ maratona, pat ne dēļ veselības, bet dēļ tās foršās sajūtas, ko noķēru pasākumā. Un manī dzīvo klusa cerība, ka turpināšu. Skaļi to nevienam nesaku, jo ja nu… Tāpat pārskatīju savas attiecības ar cigaretēm un pārtikas produktiem. Paņēmu savas hantelītes un mazliet padarbojos ar tām, un dzirdēju, kā viņas no sajūsmas apraudājās. Laikam domāja, ka vecumdienas tām pienāks sarūsējot zem gultas. Un zinu arī to, ka nākamgad obligāti pieteikšos kā brīvprātīgais. Paldies par neatsveramām emocijām. Katram. Gan skrējējiem, gan organizatoriem, gan brīvprātīgajiem, gan katram km Rīga – Valmiera ceļā, gan maniem Stalbes biedriem, un viņiem īpaši, jo ja Jūs nebūtu tik cilvēcīgi, iespējams, viss būtu citādāk. Priekā! Par cilvēkiem, kuri skrien! Evija
Man pagājušo nakti bija sapnis. Nezinu, vai tā bija tieši mana pasaule vai kāda kopēja, bet, tajā ieejot, nekā nav, tikai gluži kā tās kulta virtuālās realitātes filmas zaļie ķeburi, bet elektriski un trīsdimensionāli. Un viss, kas tur parādās, šķiet rodas no nekā un pakārtots tev. Atver durvis uz istabu, tur ir daži cilvēki un klavieres. Bērnībā mūzikas skolā situ bungas un mācības nepabeidzu klavieru dēļ. Nu nepatika vai nesanāca kaut kā. Šeit piesēdos pie tām un galva domā, ka nekas jau nav mainījies. Nemāku. Un tajā pašā laikā saprotu, ka tikai situ ar abu roku pirkstiem pa taustiņiem, bet skan riktīgi forši – tāda jautra, pilnīga un visiem tik ļoti pazīstama melodija. Paskatoties pa logu, tur pilsētas aina un viss – koki, asfalts un baznīcas – no ūdens. Vienkārši lec laukā un ienirsti. Par maratoniem saka, ka ar pirmo ir jātiek galā, vai tur kas. Nu, lai nebūtu pēc tam kaut kāds bloks uz nevarēšanu vai izstāšanos – ja ar pirmo tiku galā, tad ar visiem pārējiem tikšu. Nav man baigā ultramaratonu pieredze, un nezinu, kā ir ar tiem, bet visas reizes esmu padevies. Kā nu kuru reizi – distances vai laika priekšā, bet visdrīzāk jau pats savā. Šī atmešana ar roku gan drīzāk ir uz papīra, jo katru reizi esmu savu ultramaratona latiņu palicis nedaudz tālāk. Tallinas mežos tiku pāri maratonam, bet beidzu rinķošanu stundu pirms kontrollaika ar pieveiktiem 54km, lai arī droši vien varēju atlikušās stundas laikā dažus kilometrus pieplusot. Un pagājušo gadu Rīga-Valmieras kliņķis iestājās drusku pēc 90km, lai arī daudziem šķita, cik tad tur tālu līdz tai baznīcai bija palicis. Kas šogad ir citādāk? Man nav bail. Un šī bezbailība nav ar bravūras tekstiem piesegta. Kad iedomājos par to gaisa gabalu no Rīgas līdz Valmierai, man nemaz nav bail. Šogad esmu ar lielāku pieredzi. Zinu, ka tas gabals no Braslas līdz Stalbei būs visgrūtākais. Zinu, ka auksti būs nevis naktī, bet gan dažas stundas pēc saules lēkta. Zinu, ka jāēd pat tad, kad negribas, un jādzer arī tad, kad visus gribētos labāk pasūtīt vienu māju tālāk. Zinu, ka bez alus, grāmatas un prezervatīva varēs iztikt. Zinu, kad tam vienam brīdim, kad viss tevī apstājas, tiek pāri, tad kaut kas vēl no tevis paliek, kas ļauj turpināt. Zinu, ka daži man tic. Zinu, ka nevajag pašā sākumā stādīt kaut kādus maratona pusrekordus, jo pusotrs vēl priekšā un ne jau parkā. Tāpat zinu, ka ne jau meitenes, Facebook ieraksta, kaut kā garāka vai pat jūsu visu dēļ to daru. Bet kāpēc? Tāpēc, ka priecāšos, ja šoreiz tikšu vismaz dažas pieturas tālāk. Pat vienalga, vai tikšu līdz tam konkrētam kliņķim vai savējam. Tāpēc, ka skriešanām, pat tādām vājprātīgām, ir jārada prieks. Un, ja tu spēj sevī kaut uz brīdi radīt šo prieku, tad nebaidies. Nebaidies un noskrien.
Es skrienu, jo man ārsts teica vairāk uzturēties svaigā gaisā. Kāpēc es ēdu apelsīnus, ja man jālieto vitamīni? Tāpēc, ka man tiek ne tikai svaigs gaiss, bet arī liekā svara zaudēšana, turpinot cept cepumus brīvdienu rītos, rakstura audzināšana ar dzīves mērķu nospraušanu, adrenalīns sacensībās un patīkamais nogurums pēc skrējiena. Bet nu tālāk, īsumā par to kāpēc tieši tev būtu jāsāk skriet un kāds no tā būs labums. Lasīt tālāk.
Informācija par Garmin jaunajiem 30. sērijas pulksteņiem, kas ir nākamā paaudze aiz FR220, FR225 un FR620, parādījās jau 2015. gada oktobrī. Gaidīšana, kamēr jaunie pulsometri tiks laisti tirgū, bija ilga un mokoša, visgrūtāk palika tad, kad citur pasaulē jau varēja nopirkt, bet Latvijā vēl nē. Kāpēc tāda nepacietība? Jo beidzot bija pulsometrs, kurā bija 99.9% no visa, ko es vēlos. Izskats, funkcionalitāte, baterijas darbības laiks. Tikai krāsas – nu tā. Lai arī uz instrukcijas ir attēls ar baltu FR 630, realitātē tāda nav. Un laikam arī nebūs, diemžēl. Bet arī tumši zilā krāsa ir ņemama. Lasīt tālāk.
Lai vai kā, bet par Haanja100 sapņoju jau no tā brīža, kad pirms gadiem septiņiem nopirku savu burvīgo, nu jau veco velo un sāku pievērsties tādām sportiskajām aktivitātēm kā ne pārāk tāli un gari vienas dienas velo izbraucieni. Pagājušo gadu noskrēju Haanja100, un tad arī, pateicoties Andrim, parādījās sapnis būt vienai no tām, kura ir pieveikusi abas Haanjas (Ivars, tas kurš organizators, teica, ka tad mēs būsim tādas divas – es un viena somiete). Kā gadījās, kā ne – arī gaidītājiem „waiting listē” pienāk brīdis: „Welcome to Haanja100!” Būs jābrauc. Nepagāja ne mēnesis, kad savā e-pastā ieraudzīju „Welcome to Haanja Ultra 100!” Būs jāskrien. Aivars vēl pārjautāja, vai mana Venēcijā palikusī balss manos plānos izmaiņas ir ieviesusi? Nē. Gan jau pratīsies un būs atpakaļ. Ja laika ziņas sola, ka naktī līs, tad vismaz atlikušo dienas daļu sola sausu… būs nedaudz dubļains, tas piederas pie lietas… un pirms starta vēl smējāmies par to, ka kurš tad brauc gonku ar lampiņām. Uh, kā mēs kļūdījāmies, kā kļūdījāmies. Pēc mēneša laika ziņas sola ziemu. No rīta jau -4C, pa dienu nedaudz plusos un bez sniega. Labi, ka vismaz nelīst. Mans plāns bez lieliem sportiskiem mērķiem jeb iekļauties kontrollaikā 10h un izbaudīt tos 100km. Starts no beigām. Ap kādu 5.km pirmais sastrēgums šaurā takā, kura ir braucama. Pēc šī gliemeža cienīgā tempa pametu savu kompāniju un aizbraucu. Man tā burzma nepatīk. Tukšā angārā skan mūzika. Grantenes, takas, slapjas pļavas, taciņas, dubļi, 17km… Viens kūlenis, pēc tam otrs vēl elegantāks slidojum-lidojums. Kaut kas velo čerkst. Aiz tiltiņa nāca atklāsme, ka krītot ir salocīti abi priekšējie zobrati. Kalnā uzbraukt nav iespējams. Līdz tuvākajam KP ir 5km. Tev pabrauc garām visi, kas vien var pabraukt. Viens igauņu dalībnieks palīdz ar plaķenēm iztaisnot zobratus, bet nesekmīgi. Nākamie 5km paiet, vizinoties ar mazāko priekšā un kaut ko vidēju aizmugurē. Uz taisnītes maksimālais 15km/h izdodas izspiest, bet tā nav braukšana vidēji ar 8km/h. Toties kalni ņemami. KP, pateicoties tehniskajai palīdzībai, tieku pie gandrīz iztaisnotiem zobratiem, bet lielais lietojams bez slodzes vien taisnē. Ja vien man nebūtu sapnis par abu Haanju finišu, mans debijas brauciens beigtos šeit un tagad.
Plāns ir noskriet. Finišēt. Pirmais aplis aizrit ar domām, ko vēl varētu novilkt jeb man ir karsti. Tā pusaplī viens džemperis mazāk. Trešais aplis iesākas ar pārdomām, daudz pārdomām. Nu bet kāpēc ir tik daudz jāskrien, m? – Kur ir mana mūzika? Iekšējā cīņa uzvarēta, ceturtais aplis ar mūziku austiņās. Garastāvoklis uzlabojas, un drūmās domas prom, protams, ka tikai uz īsu brīdi. Kārtējā tēja, kola, maize, banāns un prom mežā. Tālākais ir pārējo dalībnieku ķeršana. Dažiem izbrīnu rada, kāpēc es tikai tagad viņus apdzenu. Aizskatījos dabu. Kalni, kalniņi, takas, taciņas, ak jā, dubļi līdz kaklam un vēl pāri pārēm. Braucu un domāju, ka sen nebiju TĀ slidinājusies nobraucienos, spolējusi taisnītēs un trenējusi līdzsvaru pagriezienos. Bet nu tie dubļi…
Munameģī uzbraukt vari? Varu! Labi, ka mūs tur augšā uzdzina pa asfaltu, bet grūti gan. 2.KP sasniegts, kas pēc kartes ir augstākais punkts. Trase jau vairs tikai pusē, cik atceros no kartes – tagad iet uz leju. Uj, kā es kļūdījos, kā kļūdījos. Te bija pats labumiņš. Ja vien nebūtu paspējusi visu savu „prieku” atstāt tajos 5km, tad šeit būtu daudz, ko pateikt. Kur var tādu mežonību atrast, tos dubļus un to augšā, lejā? Tas augšā, lejā ir tā, ka uzliek velo uz pleca un kārpās augšup pa stāvu sienu. Vai arī rudenīgu lapu nobirusi slīpa taciņa gar pašu ezeru pāri pa slidenām saknēm, kur vietām jā(no)uzlec uz(no) tiltiņa. Nepietiek ar dubļiem uz drēbēm, pāris dubļu kilogramiem uz velo, lai arī bremzes pateiktu, ko domā par manām izklaidēm. Paldies! Labi, ka vismaz ātrumi ir ar mani un visā trasē slēdzās, kā vajag (cik nu viņi spēja). Sen nebija lijis… Ar katru apli vēsture klusē aizvien vairāk un vairāk. Visi kalni ar mani šodien nav pa ceļam. Ja pa līdzenumu vēl tīri labi skrienas, tad kalni lai paliek citiem. Un, protams, neiztikt ar vairākiem pārdomu apļiem, kuros domas nespēja kliedēt pat mūzika ausīs. Vienā šādā pārdomu brīdī, kad mans skatiens bija piekalts zemei, blakus pieskrēja kāds skrējējs. Paskrēja līdzi, nopētīja manu numuru un tad teica: „Es gribu bildi kopā ar tevi!”, uz ko atbildēju: „Tad jau laikam būs jāpasmaida.” Un pēc tam viņš atkal iepalika. Fotogrāfi bija un daudz staigāja pa trasi. Trases otrajā daļā jau pagājušo gadu tika atstrāda dzeršanas taktika – paņemu kolu, eju, izdzeru, izmetu, aiz līkuma sāku skriet. Tā kādā aplī mielojoties, no organizatoru ēdinātājdāmām tieku pie komplimenta, ka man ir smuki skrienamsvārki. Paldies.
Cik apļus esmu noskrējusi? Cik vēl jāskrien? Galvā sarēķināt vairs nemāku. Dzintars smaidīgs nāk pretī, viņš jau finišējis. Vismaz viens prātīgs cilvēks. Ivars starpfinišā kaut ko igauniski stāsta par mani un slapjo velo Haanju. Un piebilst, ka šodien gan ir ideāli laikapstākļi. 3.KP skan: „Paņēmu visus gurķus, Arī muļķa Miķeli, Līdz ar citiem tirgū pārdošu tos.” Kur vēl trāpīgāk. Kamēr es cienājos ar gardumiem jeb ēdu, gribēju tikai savu pudeli papildināt ar enerģijas dzērienu. Mēs nesapratāmies un atpakaļ dabūju nomazgātu tīru. 65km un trīs stundas līdz kontrollaika beigām. Nav diez ko cerīgi. Bet prātā skan Maira vārdi par trasi: „Nu – tā kā Apē” (tas ir, trases otra puse paliek vienkāršāka, platāka un iet uz leju). Vienā kalnā uzkārpījos, velo sparīgi stumdama augšā, jo nu pa to mazo slīpumu uzbraukt vairs nav iespējams, sausā laikā elementāri. Vienu igauni apdzenot mierināju, ka aiz manis ir vēl citi dalībnieki. Pļava, ne jau atkal, lūdzu nē… Pat man šoreiz tie dubļi un slapjās pļavas bija par daudz, tāpēc aizvāciet tos dubļus, lūdzu, lūdzu. Vēl puse, vēl puse. Laiks pāri pārēm. Finišēt var kaut vai rāpus. Nē, nekāda staigāšana. Smaids sejā parādās ikreiz redzot dāmu ar (ultra)suni. Apļu skaitu līdz finišam, eju skatīties izdrukātajos rezultātos un skaitu līdzi. Daudz jau neko tas nedod, jo pusaplī tāpat viss aizmirstās. Ik pa brītiņam kāds palido garām. Laimonis, garām skrienot, solījās pēc sava finiša mani pavadīt tāpat kā Somijā, bet nesanāca. Brīdī, kad trasē pavadītas piecas stundas un pulkstenis rāda tikai 12, ir sajūta, ka ir trīs dienā. Tagad ir trīs dienā, bet sajūta, ka būtu vēls vasaras vakars. Kā nekā starts mums bija 7.00 no rīta. Lēnām sāk krēslot. Vajadzēs lampu. Starpfinišā parādās putra.
4.KP – 84km. Beidzot ir normāls dzēriens – kola. Nedaudz vairāk par stundu līdz oficiālajam finišam. Kontrollaiks, es nāku, smiekliņi pašai pie sevis. Viens igaunis piebrauc un stāsta, ka līdzīga Haanja ir bijusi tikai 2009.gadā. Pie sevis nosmaidu, ka esmu par šo dzirdējusi nostāstus. Ilgāk saruna neraisījās, jo šodien es vairs angliski nerunāju. Nezinu, kā tiem, kas jau finišējuši, bet 10km pirms finiša riet saule pār miglas pielietu lauku. Pēdējie 4km mežā pa tumsiņu, pa saknēm un uz izjūtām starp kokiem pa iebraukto ziloņa taku (pie sevis smaidu, jo nav jau pirmā reize mežā, tumsā bez lampām). Ideāls dienas noslēgums. Tumsa, tumsa. Beidzot ir mans laiks. Nakts. Protams, viss šodien mānīgs. Pamēģināju vienu kalnu uzskriet, ja nav, tad nav un nevajag arī. Bet toties, kā mežā spīd dalībnieku lampas un atstarotāji apģērbā. Virs galvas šovakar tik spoži vairs nespīd mēness kā vakar. Bet tāpat ir skaisti. Līdz finišam četri apļi. Ivars pajautā, vai vēl skriešu. Protams, ko tad nu vairs. Būtu šo jautājumu uzdevis pēc septītā apļa, tad gan acis nepamirkšķinot finišētu. Noskrieti 80km, līdz finišam vēl 20km, tas ir – četri apļi. Pag, kādi četri apļi? Kāpēc tik daudz? Kas, ko, kāpēc? Tā kādu kilometru bija, par ko padomāt, kur manā aprēķinā ir kļūda, ja aplis ir 6.66km. Pēdējam aplim pietaupīta Spartas mūzikas liste. Ar pēdējo lidojošo pusapli, kad visi kalni bija manējie un šī dāma jāapdzen, ieraudzīta tik ilgi gaidītā finiša līnija.
Finišs tika sasniegts pēc 10h58min57sek. Vai es gribu doties uz Haanju vēl šogad un nākamgad, man vēl domas dalās. Ir finišs pēc 12h44min5sek. Šogad tik pa 19sekundēm ilgāk nekā pērnajā gadā. To, ka šī nav mana skriešanas diena, sapratu jau no pirmajiem metriem, bet finišs ir. Rinda uz velo mazgāšanu. Šādu netīru jau mašīnā nedrīkstēšu likt (uj, kā es kļūdījos). Viens igaunis stāsta, ka rindā jāgaida apmēram 50min, teic, lai atstāju savu velo tepat un eju pati mazgāties un paēst. Es pajautāju, kurš tad viņu nomazgās? Viņš. Lūk, tas ir komforts. Arī trasē, kad stāvēju, man apjautājās, vai nevajag palīdzēt.
Sapnis par Haanju 100 divreiz, izpildīts. Jautājums – vai es gribu doties uz Haanju nākamgad, neatbildēts. Bet sapņot jau drīkst. |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-