To ka skriet ir labi, droši vien lielākā daļa zina un saprot. Par to kāds no tā būs labums esmu jau stāstījis. Bet kā to iesākt darīt, kā piespiest sevi celties stundu ātrāk, vai vakarā pēc darba doties nevis uz krogu iedzert alu, bet skriet. Galvenais ir iesākt, jo pēc tam tas viss būs kā atkarība, jutīsies nemierīgs un nepiepildīts, ja nebūsi paskrējis, un no savas nelielās pieredzes saku – jutīsies noguris, ja nebūsi izskrējis kādu līkumu. Lasīt tālāk.
Jāsaka uzreiz – esmu no tiem, kas skrien reizi gadā – dažas nedēļas pirms Nordea Rīgas maratona, tad Nordea noskrien 5 km vai 10 km, un tad līdz nākamajam pavasarim dara visu ko citu – brauc ar riteni, spēlē tenisu, snovo – bet skrien vairs tikai tramvajam pakaļ. Lasīt tālāk.
Coastal Trail Series ir krosa skriešanas seriāls, kas norisinās Lielbritānijas skaistākajās un klinšainākajās krasta vietās desmit mēnešu garumā, katru mēnesi aizvadot pa vienam posmam. Mēs izlēmām piedalīties piektajā posmā – Anglesey salas skrējienā, kas norisinājās Anglesey un Holyhead salās, Velsas ziemeļu daļā. Divi no mums (laumiic un OreMan) bija pieteikušies pusmaratonam, bet divi (minikin un es, Laura) – 10 kilometru skrējienam.
Tieši ar šādu jautājumu iesākās bijušā Associated Press kara reportiera un pazīstamā rakstnieka Kristofera Makdugala stāsts “Dzimis, lai skrietu” jeb oriģinālvalodā – “Born To Run“. Tagad, domājot pretēji hronoloģiskajai lietu kārtībai – šo grāmatu pēc kāda laika būšu izlasījis arī es, pagaidām esmu to tikai knapi iesācis, Ziemassvētkos ieguvu to savā īpašumā, vēl pirms dažiem mēnešiem ieguvu savā īpašumā šo grāmatu audio formātā, bet nenoklausījos, vēl pirms kāda laika pirmo reizi dzirdēju, ka tāda vispār eksistē (un šķita saistoša, tādēļ radās vēlme pie tādas tikt), bet vēl agrāk – ap 2010. gada pavasara sezonu – par šādu grāmatu vēl nebiju dzirdējis vispār neko.
Un tomēr – 2010. gada februāra mēneša izskaņā arī mans prāts pēkšņi bija spiests nodarbināt sevi ar šo pašu jautājumu – kāpēc man sāp kāja? Uzdevu šo jautājumu lielākiem skriešanas speciālistiem par sevi (pats tikai salīdzinoši nesen biju uzsācis nodarboties ar šo hobiju), saņēmu dažādas atbildes, par kurām esmu visiem pateicīgs, taču pa īstam ar situāciju mierā nebiju..
Vai man jālieto glukozamīns, lai spētu skriet bez sāpēm? Vai man tiešām ik pēc pusgada jāpērk jauni skriešanas apavi, lai izvairītos no savainojumiem? Ja gribu ar skriešanu nodarboties regulāri un daudz, vai man tiešām nāksies samierināties ar kortizona injekcijām un pieņemt to kā normu? Vai tiešām papildus sāļu šķidrumiem jālieto vēl arī atjaunošanās šķīdumi, ja gribu skriet katru dienu? Vai patiešām gan pirms, gan pēc ikkatra skrējiena nepieciešams tik dikti staipīties, ja negrib sastiept kādu muskuli vai atkal savainoties citā veidā? Vai tiešām visu mūžu man skriešanas (un arī iešanas) apavos būs jānēsā iekšzoles, kas koriģēs manu “nepareizo” pēdu? Tas nelikās ne īsti normāli, ne dabiski.. Vai tiešām cilvēks ir vienīgā dzīvības forma uz šīs planētas, kas nespēj skriet dabīgi, neizmantojot visas šīs iepriekš minētās lietas un piesardzības formas? (Atzīstos, ka šī doma šādā formā manā galvā tolaik vēl noformulējusies nebija, tā klīda apkārt visai nenoformulētā veidā, bet tagad nesen to šādā formā kaut kur izlasīju). Lasīt tālāk.
Drošība - veselības garants arī Ozolnieku 5km čempionātā!
Šiem Ozolniekiem gatavojoties visi zināja, ka ir gaidāma tveice 32 grādu karstumā. Dažs atteicās no dalības, dažs izvēlējās skriet ar saulessargu. Forumā jau viss plaši izstāstīts. Skriesim.lv rezultātos saskaitīju tuvu 30 noskrieniešus, kas piedalījušies līdz šim 2010. gada karstākajā Latvijas sacensībā. Rādās, ka visi pratuši sevi saudzēt un nekādas veselības problēmas pēc skrējiena dalībniekiem nav. Lasīt tālāk.