Lai arī pēc pagājušā gada finiša teicu, ka nebūšu mantkārīga un ļaušu piedalīties citiem, jau tad bija skaidri zināms, ka piedzīvojums pa Monblāna kalnu masīvu tiks atkārtos. Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
Saka, ka klasiskais maratons ir katra skrējēja sapnis. Par tā piepildīšanu katram, kurš kaut reizi skrējis maratonu, ir savs stāsts, un šepat tādu nav maz. Vairāk vai mazāk oriģināls, katram citāds. Lasīt tālāk.
Jāsaka uzreiz – esmu no tiem, kas skrien reizi gadā – dažas nedēļas pirms Nordea Rīgas maratona, tad Nordea noskrien 5 km vai 10 km, un tad līdz nākamajam pavasarim dara visu ko citu – brauc ar riteni, spēlē tenisu, snovo – bet skrien vairs tikai tramvajam pakaļ. Lasīt tālāk. |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Viens no šīs vasaras jaunatklājumiem viennozīmīgi ir rogainings. Daudzi teiktu, ka tiem, kas veselu diennakti klīst pa mežiem/purviem/pļavām, visi nav mājās. Un viņi daudz nealojas, jo rogaineri naktī mājās nepārnāk. Viņi iet, skrien, lien, brien, rāpo varbūt pat peld, no iešanas viņi atpūšas skrienot, bet guļ kustībā, lai tikai iepīkstinātos kārotajā kontrolpunktā. Lai piedod čempioni un visi pārējie rogaininga entuziasti, bet no stratēģiska un izturības sporta veida reducēšu to uz 24h ekskursiju dabā, savā un līdzcilvēka vai komandas biedra miesā, prātā un raksturā, kas nav nedz maz, nedz viegli. 
“Ar mugursomu mugurā un maizes šķēli kabatā, ar laimes zvīņu maciņā es dodos prom.” Ceļš uz mājām no Fēliksa Ķiģeļa. Ir tāds stāsts – neuzrakstīts, nepasacīts, kurā stāstu par to, kāpēc neskrienu maratonus, bet tikai pusmaratonus. Atbilde uz šo jautajumu bija gaužām vienkārša – un ko pēc tam? 
km 
-