Par sevi…
Vispār sevi nekad neesmu uzskatījusi par īpaši sportisku būtni un ilgu laiku tāda arī nebiju. Arī mūsdienās, kad regulāri skrienu, braukāju ar riteni un blandos pa mežiem gan sacensībās, gan tāpat vien ar draugu, arī tagad pati savā uztverē nedomāju par sevi sportista kategorijā. Tas viss vienkārši šķiet kā loģisks un pašsaprotams manas esības turpinājums, bez kura nespēju dzīvot – ja kādu laiku nav sanācis pabūt mežā, tas sāk pietrūkt gluži kā mīļš ģimenes loceklis. Ikdienā, pieaugušo dzīvē visu laiku sanāk sēdēt pie galda, reizēm arī ļoti šaurās telpās, tādēļ laikam likumsakarīgi, ka brīvo laiku alkstu vadīt svaigos plašumos. Bez skriešanas piedalos piedzīvojumu sacensībās, dodos pārgājienos, slēpņoju, un atlikušo laiku, pēc izārdīšanās dabā, pavadu kā tipiska, piezemēta mājsaimniece – gatavojot, tamborējot vai lasot.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Pirms kādiem 3-4 gadiem uzmācās sajūta, ka kaut kas manā dzīvesveidā pašai nešķiet līdz galam pareizi. Abi ar draugu sākām no rītiem reizēm mazliet paskriet ar mērķi noskriet Nordea Rīgas maratonā 5 km, kas tobrīd jau likās kaut kas diezgan traks. Tajā pašā gadā sanāca piedalīties piedzīvojumu sacensībās xRace – veicās diezgan vāji, bet āķis bija lūpā un sapratām, ka, ja gribam labākus rezultātus, jāiemācās orientēties. Attiecīgi – sākot skriet pa mežu, arī skriešana pati par sevi aizrāva un pakāpeniski kļuva par regulāru nodarbi.
Kāpēc izdomāji skriet uz Valmieru?
Atbilde, kādēļ izdomāju skriet uz Valmieru, laikam sākas ar aizpagājušo Vecgada vakaru, ko abi ar draugu (pichonis) nolēmām pavadīt savādāk nekā parasti un doties Noskrien klases ekskursijā uz Sapni par pēdējo nakti. Tur tad arī abi noskrējām savas pirmās ultra distances un sapratām, ka tā lieta tīk. Skrienu diezgan lēni, sprintošana man nekad nav patikusi, tādēļ garie gabali, kur ātrums nav noteicošais man īpaši iet pie sirds. Pēc tam bija pagājušā gada CET, kas atmiņā noteikti paliks kā viens no foršākajiem skrējieniem, kas piedzīvoti, un šī gada Rīga-Valmiera šķita kā labs turpinājums ultra pieredzē. Diemžēl neilgi pēc Ziemassvētkiem draugs iedzīvojās traumā, kas uz 2 mēnešiem liedza viņam skriešanas prieku un līdz ar to pārvilka strīpu šim plānām. Tā kā šo skrējienu plānojām kā kopīgi izbaudāmu pasākumu, beigās tika pieņemts lēmums tad arī kopīgi nepiedalīties. Bet – varbūt nākamgad, tad jau redzēs.
Kādi citi plāni Tev šim gadam?
Plāni, protams, daudz un dažādi. Esmu apņēmības pilna beidzot noskriet visus Skrien Latvija posmus, kas līdz šim nav sanācis. Vēl arī šī gada CET gribas izbaudīt, lai gan tas sakrīt ar piedzīvojumus sacensībām Raid, tādēļ priekšā vēl grūta izvēle. Ir plāns piedalīties pāris Stirnu Buka posmos, jo skriešanai mežā grūti pretoties. Bet laikam jau galvenie plāni šim gadam saistās ar piedalīšanos Pasaules (Somijā aiz Polārā loka), Eiropas (Čehijā) un Latvijas čempionātos rogainingā. Un droši vien ar to vien saraksts veļ nav pabeigts – kamēr ir vēl kāda brīva nedēļas nogale, ir varianti.
Bieži piedalies sacensībās?
Pēdējās pāris sezonās sacensību ir bijis daudz – vasaras mēnešos gandrīz katrā nedēļas nogalē, taču te gan pieskaitu arī piedzīvojumu sacensībās. Tīri skriešanas pasākumos drīzāk baudu atmosfēru, kopā skriešanas sajūtu, īpaši neiespringstu uz diži lielu sacensību.
Patīk skriet ārzemēs?
Ārzemēs līdz šim nav sanācis piedalīties sacensībās. Noteikti gribas uz kādu skrējienu aizdoties, jo no daudziem dzirdēts, ka tas ir pilnīgi savādāks piedzīvojums nekā pašmāju sacensības.
Kā Tu plāno savus treniņus?
Atzīšos, ka striktu treniņu plānu vismaz šajā sezonā neesmu izstrādājusi. Pa darba nedēļu skrienu 3 reizes pa 5–10 km, nedēļas nogalē izskrienu garo 20+ km skrējienu un reizēm aizdodos arī uz Magnētu. Paralēli cenšos 3-4 reizes nedēļā arī nodarboties ar jogu – gara un spēka stiprināšanai.
Bērnībā sportoji?
Tā ne pārāk. Skolas laikā trenējos tenisā, bet tā savādāk ar sportu manas attiecības nebija diez ko tuvas. Būt ārā un pēc iespējas vairāk pārvietoties ar kājām gan man vienmēr ir paticis, taču kopumā attieksmi pret sportu uz diezgan ilgu laiku izbojāja skolas fizkultūras stundas. Diemžēl nepatika pret sportu, kas radās šo stundu dēļ, pārgāja tikai pēc teju 10 gadiem, kad nolēmu, ka vajag sākt kaut ko dzīvē mainīt un atklāju, ka sports var arī sagādāt patiesu prieku un baudījumu, nevis tikai negācijas un mokas.
Ja tā padomā, tad ļoti reti kuram skolā patika sportot, bet tagad skrien kā traki.
Nu, jā – mūsu izglītības sistēmā ar sporta mācīšanu ir stipri daudz ko uzlabot un principā būtu jāmaina visa pieeja pēc būtības, ieaudzinot kustību prieku, nevis uzstādot nereālus rezultātus par normu.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Par mērķiem runājot, varbūt izklausās naivi, bet galvenais mērķis laikam ir – lai būtu prieks. Protams, gribas jau arī pārbaudīt, cik liela distance ir man pa spēkam, un šī latiņa attiecīgi ar laiku tiek pārbīdīta. Patlaban mērķis ir 100 km, jo tik daudz vienā skrējienā (neskaitot 24 h orientēšanās sacensības) vēl neesmu pieveikusi. Šogad arī gribētos klasisko maratonu pieveikt 4 stundās, vai vismaz pietuvoties tam (līdzšinējais ātrākais laiks man ir 4:15). Šogad beidzot gribu noskriet Siguldas Kalnu maratonu, kas nav izdevies jau divus gadus: 2013.g. bija problēmas ar cīpslu kājā un nemaz nestartēju, savukārt pagājušajā gadā skrēju, bet 1. apļa beigās nācās uzzināt, ka skrienot var salauzt rokas pirkstu.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Esmu rīta skrējēja. Reizēm gan ir grūti izlīst no gultas, it sevišķi jau ziemas tumsā un aukstumā, bet kad tas ir izdarīts, tad sajūta skrienot rīta tukšumā un klusumā ir lieliska. Gaišākā laikā vispār rīta skrējieni ir ideāli – it īpaši, kad redzi kā nakts beigu migla mijas ar saullēktu un jauno dienu. Un, ja diena uzsākta ar paskriešanu, tad arī uzreiz visa diena šķiet tāda foršāka..
Noslēguma vārds…
Skrieniet mežā – tā ir pasaule bez rūpēm (ja vien nesalauž pirkstu).
Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Lūgums Rīga-Valmiera finišētājiem uzrakstīt man vienu vēstulīti (droši te pat PM ArtūrsK) – nedaudz aprakstot piedzīvoto. Paldies.
“Kad iemīlēju sevi, es sapratu, ka jebkuros apstākļos es atrodos pareizā vietā, pareizā laikā, un viss notiek tikai un vienīgi pareizā brīdī. Es varu būt mierīgs vienmēr. Tagad es to dēvēju par pārliecību par sevi”. /Čārlzs Čaplins par Dzīvi/
Kamēr emocijas svaigas, kājas stīvas un smaids pa visu ģīmi, īss domu lidojums par to, kā tur bija – naktī, tumsā – kopā ar pārējiem entuziasma pilniem ceļotājiem uz Valmieru. Vai grūti? Arī, tomēr tas bija tā vērts – dubultā.
Edgars Ābelītis (edža) ir 26,5 gadus vecs, strādājošs students – strādā saldējuma fabrikā, studē LU HZF japāņus. Viņš ir rīdzinieks, kas atpūtu un izklaidi meklē ārpus Rīgas. Kopš sevi atceras, Edgara sportiskie hobiji ir bijuši dažādi – futbols, volejbols, karatē, kendo, bet skriešana un riteņbraukšana bija, ir un būs pastāvīgās nodarbes.
Ārpus četrām sienām…
Skrienu Magnētā, maratonos, treilos, pamazām arī ultrās. Ar riteni patīk braukt, jo braucot, piemēram, uz darbu, šāda fiziskā aktivitāte man vislabāk palīdz pamosties. Kad agrāk nodarbojos ar geocachingu, tad braucu ar riteni, parasti Rīgas rajona ietvaros (vidēji katrreiz 70-80km). Tāpēc varu teikt, jo vairāk laika pavadu ārpus četrām sienām, jo vairāk iepatīkas un aizrauj šādas aktivitātes. Citiem vārdiem – patiesība ir tur ārā.
Kā Tu nokļuvi līdz skriešanai?
Skriet sāku bērnībā, tā ap 8-9 gadiem. Vasarā nebija daudz interesanta ko darīt, tāpēc mēdzu skriet apkārt skolas stadionam. Tad man vēl nebija pilnīgi nekāda nojausma par endorfīniem, tempiem, pulsiem vai pareizām ēšanām. Es mēdzu skriet tik ilgi, cik jutos patīkami. Dažkārt gadijās arī pa kādam līdzskrējējam – tad vienmēr gribējās noskriet vairāk, kaut pa apli, bet vairāk. Kādā no reizēm dalīju stadionu ar kādu kundzīti un, kad viņa bija jau savu noskrējusi un staipijās, es, protams, turpināju. Redzot, ka 8 gadīgs puisītis pilnīgā mierā un priekā skrien, viņai izraisija sajūsmu. Brīdī, kad kārtējo reizi skrēju viņai garām, viņa smaidot uzsauca “Par maratonistu gribi kļūt?“. Tikai pasmaidiju pretī, jo vēl nekad nebiju uzmundrināts no apkārtējiem. Tas laikam tāpēc, ka arī īpaši savu nodarbi nereklamēju. Tā bija forša sajūta. Pašam arī prieks – todien noskrēju savus pirmos 10 km. Vēlāk, kad pa TV sporta ziņās stāstija par kārtējo maratonu un kenijiešiem, radās sapnis – man patīk skriet, daudz un ilgi. Es gribu kļūt par maratonistu!
Mans pirmais maratons bija 2013. gada Nordea, 17 gadus veca sapņa piepildījums. Stāvot uz starta līnijas, skaitot pirmsstarta sekundes, atceroties sevi un sapni 8 gadu vecumā – šādas sajūtas dēļ ir vērts turpināt skriet un sapņot.
Vai kādā no iepriekš minētajiem hobijiem arī ir kāds lielāks sapnis?
Par citiem sportiem ir tā, ka futbols un volejbols tiek vairāk spēlēts izklaidei vasarā draugu kopāsanākšanai, no manas puses tikai, lai patīkami pavadītu laiku. Lai gan ir draugu lokā arī cilvēki, kas piedalītos, piemēram, Ghetto pasākumos. Toties ar karatē sāku nodarboties bērnībā, kad pārskatījos filmas ar Džekiju Čanu, Brūsu Lī un Čaku Norisu. Cik forši tas izskatās, es arī tā gribu! Toreiz tāda bija mana doma. Kopumā trenējos 7 gadus līdz vidusskolai. Bet vidusskolā pēc stundām atsāku skriešanu, šoreiz stadions tika nomainīts pret Imantas ielām un veloceliņu, lai nebūtu vienmuļi jāskrien pa apli.
Kā Tu varētu salīdzināt savu treniņu procesu līdz pirmajam maratonam un pēc tā?
Treniņi? Tātad pirms maratona skrēju pa ielām un veloceliņu. Nedēļā tie bija 4 skrējieni, visu gadu, neatkarīgi no sezonas īpatnībām. Maršrutus un to garumus mērīju izmantojot telefongrāmatā esošo karti. Mana pirmā trase bija 3 km gara, bet kad sāka apnikt, zīmēju nākamo trasi, par kilometru garāku utt. Tā es biju sazīmējis līdz 12 km. Pēc vidusskolas, googlē meklējot kādus skrējienus, kur piedalīties, atradu tādu Magnētu. Pirms pirmā maratona biju pusgadu regulāri orientējies Magnētā. Ziemā uz Magnētu braucu ar sabiedrisko, bet pārējā laikā ar riteni. Tā arī sāka parādīties izturība un vēlme tos pašus nobrauktos kilometrus pārvērst noskrietajos, maratonu veidā.
Kad pirmais noskriets un “āķis lūpā“, tad sākās baigā plānošana. Un šeit bez noskrien.lv kalendāra nu nekādīgi. Redzot cik daudz un daudzveidīgas iespējas skriet, tā vien gribējās piedalīties visur.
Bet par treniņiem – pēc maratona, 2013. gadā, turpināju ar Magnētu. Magnētus skrēju 2 reizes nedēļā gan vasarā, gan ziemā. Pa reizēm arī pa veloceliņu paskrēju, maršrutā Imanta-Babīte-Imanta vai, ja skrietgribulis uzradās, tad skrēju uz Priedaini un atpakaļ. 2014. gadā papildus iepriekšējiem treniņiem, vairāk sāku improvizēt maršrutu zīmēšanā un jaunu skrienamvietu meklējumos. Galu galā, tikšana līdz Straupei (~70km) skrējienā Rīga-Valmiera deva man domu padarīt savus treniņus garākus arī skrienot, nevien braucot ar riteni.
Secinājumi – ja pirms maratona man pat prātā nenāca, ka es trenējoties skriešu vairāk par 20 km un vēl gribēšu piedalīties kādās sacensībās, tad tagad tas ir tikai normāli piedalīties sacensībās un satikt līdzīgi domājošos, un trenēties vēl garākos un ilgākos skrējienos, jo tas sagādā prieku noskriet vēl vairāk.
Kāpēc izlēmi skriet uz Valmieru?
Uz Valmieru skrienu, jo man tur ir lauki. Vienmēr uz turieni biju braucis ar autobusu, bet internetā uzzinot, ka ir cilvēki kas šo maršrutu ir veikuši ar kājām, nolēmu noskaidrot vai arī es to varu izdarīt. Laikam kamēr netikšu līdz kliņķim, mierā nelikšos.
Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Neskaitot Rīga-Valmiera, šogad manos plānos ir Stirnu buka garās distances, Cēsu 80km treils un Siguldas kalnu maratons. Vispār ir vēlme pāriet no asfalta uz takām. Tā var apvienot skriekšanu ar skaistu vietu vērošanu.
Tev patīk skriet ilgi un tālu?
Jā, ilgie un tālie gabali man patīk. Esmu nācis pie secinājuma, ka pēdējo pāris gadu laikā, kopš skriešana ir kļuvusi par daļu no ikdienas, manu interesi arvien vairāk piesaista tieši visādi maratoni, ultras un citi izturības skrējieni. Un, ja vēl pasākums notiek skaistās vietās, piemēram, Cēsīs vai Siguldā, tad prieks skriet.
Tev draugi un radinieki skrien?
Daži draugi skrien, bet mazāk – pabrīnās par maniem kilometriem un plāniem, bet citādi neko īpaši lielu paši neplāno. Dažas reizes esam skrējuši kopā, bet pamatā jau katram savs laiks, kad skriet. Ir cilvēki, kam patīk vairāk pa vakariem, man toties pa dienu, kad esmu izgulējies.
Kā Tu sevi motivē šādos garos skrējienos?
Motivācija? Tā pati tiekšanās pēc vairāk kilometriem. Katrreiz, kad pavadu laiku pie datora zīmējot kartē potenciālos maršrutus, man rodas tāds kā morālais dopings un gribas skriet to trasi. Ar izturības skrējieniem saslimst! Varētu teikt, ka skriešana ir mani aizrāvusi tik tālu, ka pietiek atcerēties bijušos skrējienus, sacensības vai skatoties uz piemiņas lietiņām no tām, sajūtos uzmundrināts.
Vai Tu seko pulsam savos treniņos?
Ar pulsa mērīšanas lietām nodarbojos reti, jo par spīti kilometriem, vados pēc principa, ka kamēr veselība nepretojas, tikmēr varu skriet pēc plāniem. Šajā sakarā, vajadzības gadījumā, varu skriešanu nomainīt pret iešanu. Ar laiku jau cilvēks iepazīst savu ķermeni un tā reakcijas uz, piemēram, gariem skrējieniem. Ja nu tomēr aiz intereses gribu zināt to pulsu, tad labāk ar tausti nekā ar pulsa jostu. Galu galā, josta var rādīt nepareizi.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir devusi man jaunus domubiedrus (paldies noskrien.lv), jaunus skrienampiedzīvojumus, ļāvusi uzzināt ko par mani domā mans organisms. Jebkurā gadījumā, nenožēloju savu izvēli kļūdams par gargabalnieku-entuziastu.
Noslēguma vārds…
Kolēģi skrējēji, ir tik daudz varianti kā skriet, kur skriet, cik skriet utt. Novēlu atrast sev tīkamāko, aizraujošāko, piemērotāko no tiem. Un pārfrāzējot – galvenais tak nav uzvarēt, galvenais ir skrējienu beigt tā ka pašam prieks. Noskrien!
Mārtiņš Plaudis ir 21 gadu vecs, augumā aptuveni 1,7 m, par savu svaru neinteresējas. Mārtiņš mācās RTU DITF – programmā Informācijas tehnoloģija. Diemžēl šobrīd viņš nekur nestrādā, bet varbūt tieši tādēļ viņam ir pietiekami laika un spēka tik daudz skriet.
Par sevi, skriešanu, hobijiem un interesēm…
Pašreiz lielākais hobijs ir skriešana, agrāk bija makšķerēšana, bet tā diemžēl tika pamesta novārtā, jo zuda līdzekļi. Droši vien atrastos kāds, kurš teiktu, ka makšķerēšanai nevajag nekādus lielos līdzekļus, galvenais ir gribēšana un varēšana piecelties rīta agrumā, lai dotos ieņemt savu pozīciju pie vietējā dīķa, bet man diemžēl tā nav. Ja man nav normāls kāts, vismaz daži vizuļi no kā izvēlēties un labākajā gadījumā arī laiva, tad šobrīd man šis hobijs saista mazliet mazāk. Protams, ja uzrodas kompānija, tad piekritīšu visvisādām idejām, bet tas jau cits stāsts. Ja salīdzinu makšķerēšanu ar skriešanu, tad pats īsti nesaprotu kāpēc, bet skrienot nemaz neprasās pēc īpašiem līdzekļiem, ja vien neskaita sacensības utt.
Vēl varu minēt tādu lietu, kas, iespējams, dažiem skrējējiem mazliet kaitina manī – fotografēšana. Šobrīd pašam dažreiz smiekli sanāk par to, ka cenšos nobildēt kaut ko ar telefonu, bet reti kad sanāk, jo telefona iespējas ir tādas pašas, kā kartupelim ar objektīvu. Šo varētu nosaukt par interesi nākotnei, jo vienmēr kad eju (skrienu) kaut kur un redzu kādu skatu, es jūtu, ka to labi varētu iemūžināt, bet šobrīd vēl nav ar ko, vismaz ne pieņemamā kvalitātē.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Patiesībā, es nezinu, kad es sāku skriet, tikai tā pa fragmentam atceros, ka pamatskolā un vidusskolā visiem patika gausties, kad tuvojās ieskaite krosā. Tam sekoja n-tās ārsta zīmes, mēģinājumi atlikt ieskaiti vai nelikt vispār. Bet ne no manas puses, man patika izskrieties, tikai ierasto 4 apļu vietā man patika prasīt kā minimums vismaz 10 līdz 12. Palēnām vien sāku skraidīt arī ikdienā. Viens no smadzeņu kustības virzītājiem uz skriešanas pusi bija Skolu rudens kross SIGULDA 2012, kur A grupā (1994-1996) 1000m skrējienā paliku 3.vietā. Tobrīd sajutu, ka es varu daudz ātrāk un vairāk, neilgi pēc tam, kamēr vēl biju nomotivējies skriet, pieteicos Siguldas pusmaratonam 2012. Kā pirmais pusmaratons, šķita diezgan grūti pievarams. Atceros, ka centos parādīt ko varu, bet lielākā daļa man paskrēja garām, un finišā apstājoties, sāka griezties galva, slikta dūša, bet tajā pašā laikā man nemaz neinteresēja, kurš esmu finišējis. Man lielākais gandarījums bija par to, ka IR, pirmais pusmaratons manā dzīvē ir pieveikts, un kopš tā laika viss šķiet viegli, kļūstu ātrāks, varu ilgāk skriet un galvenais, ka vienmēr izbaudu ko daru.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Patiesībā, man patīk skriet jebkad – no rīta, vakarā, pusdienlaikā kā arī nakts vidū. No rīta – tas būtu tīri simboliski, iesākt dienu ar ieskrējienu, tas, protams, ir ļoti forši, tad visu rītu pavada labs garīgais. Tad, kad mācībās ir agrais rīts, varu aizdoties uz auditoriju, un ar smaidu sejā novērot visas aizmigušās sejas, un klausīties visus – kādēļ es šeit atnācu, varēju vēl gulēt un tamlīdzīgi. Sajūta jau forša, bet diemžēl vēl neesmu tik ļoti saņēmies, lai katru rītu varētu piecelties. Un dažreiz, kā jau daudziem studentiem, nākas pavadīt nakti mācoties, un tad jau tiešām vairs nav enerģijas uzvilkt kedas.
Vēl diez gan patīkami ir izskriet tieši pirms saulrieta, kad var novērot visus oranžos toņus debess malā, dažreiz piefiksēt tos ar kartupeli, lai būtu ko parādīt citiem un atcerēties pašam.
Un tik pat interesanti ir arī naktī, var skriet pa pilsētu, bet es dodu priekšroku skrējieniem, kur nav asfalta, visapkārt ir koki, pļavas, kāds nomaļš ezeriņš vai upes krasts. Visas nedabiskās skaņas izslēdzot, tikai paturot vēja lapu čabināšanu, vasaras vidus sienāžu čirkstināšanos un siena smaržu.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Pilsētā man patīk skriet ar mūziku, jo tiešām nepatīk klausīties motoru skaņās, svešās sarunās vai citos trokšņos. Bet ir tāda lieta, ka nevienas austiņas mani nespēj paciest ilgāk par mēnesi, respektīvi sāk raustīties skaņa un tas krīt uz nerviem, tad nākas nolikt austiņas uz galda un doties skrējienā bez ritmiskā pavadījuma. Protams, kad skrienu pa vietām, kas ir kaut cik tālu no pilsētām un apkārt ir dabas ainavas, tad ielikt austiņas ausīs būtu liels grēks, tiktu noraidīts dabas piedāvājums paklausīties oriģinālajā mūzikā, kas tika komponēta ļoti tālā pagātnē.
Vai un kā Tu plāno savus treniņus?
Līdz šim esmu mēģinājis tikai tādus līdzekļus kā Endomondo, Nike un Asics piedāvātas treniņu programmas, bet nevienai no tām neesmu pieturējies ilgāk par 2 nedēļām, jo vienā momentā skatos kalendārā un tur ir ierakstīts skrējiens ar tādu un tādu distanci, tādā un tādā laikā, kas mani sāk kaitināt, jo kaut ne obligāti, bet tie ir ierobežojumi. Protams, tas būtu pareizāk, būtu grūtāk pārspīlēt utt., bet mana nostāja ir tāda, ka tas ir mans hobijs, un es ļoti nevēlos sava hobija ierakstus kalendārā. Tad, kad ir vēlme, es dodos un skrienu, cik vēlos un cik vienojos ar savu organismu. Visa mana nosacītā trenēšanās ir balstīta uz momentānu vienošanos, starp garīgo un fizisko mani, un, protams, improvizāciju, lai visiem būtu jautrāk.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Pašreizējais skriešanas mērķis ir uzlabot sevi – ne rezultātu ziņā, bet gan prāta harmonijas. Iemācīties visu uztvert maksimāli pozitīvi, jo tas dotu labumu ne tikai man, bet visiem, kam nākas mani satikt. Manuprāt, tas ir pietiekami svarīgs mērķis, un skrienot cilvēks tiešām spēj mainīties.
Bieži piedalies sacensībās?
Patiesībā piedalos tikai tad, kad tas ir pa kabatai, un dažreiz pat prieks par to, jo citādāk būtu iespēja piedalīties it visās sacensībās, bet tas nebūtu īsti pareizi. Kaut kur lasīju, ka lai kvalitatīvi noskrietu sacensības, tās sezonas laikā nedrīkstot būt vairāk par 3 līdz 4, bet nezinu vai tam var piekrist.
Kāpēc izdomāji skriet uz Valmieru?
Nolēmu skriet uz Valmieru, jo vēlos pārbaudīt, cik ilgā laikā varu veikt šādu distanci ne-treniņa apstākļos. Sava veida izaicinājums, kā arī vēlos izbaudīt Vidzemes ainavas pa kurām sanāks skriet.
Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Šogad plānoju vairāk pievērsties skriešanai ar basām kājām. Kā arī kaut ko, kas iekritīs acīs, to arī darīšu.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Pats no sava redzes punkta nevaru tieši noteikt, ko skriešana ir manī mainījusi.
Noslēguma vārds…
Agrāk biju domājis, ka skrējēji lielākoties ir individuālisti un trenējas atsevišķi, bet kopš tā brīža, kad sāku dzīvot Rīgā, esmu piedalījies daudzos koptreniņos un esmu sapratis, ka Noskrien ir labākais un draudzīgākais skrējēju sociālais tīkls Latvijā. Pateicoties Noskrien, esmu ieguvis daudz jaunu draugu un esmu daudz motivējies, tādēļ novēlu, lai VSK Noskrien vienmēr paliktu tik pat draudzīgu, atvērtu un pozitīvu cilvēku pārpilns. Kā arī atsevišķi visiem, kam šogad kedas/pēdas jau iesildītas, un arī tiem, kas vēl tikai gatavojas, vēlu izdevušos šo sezonu, un katru dienu pilnu skriešanas prieka.
Artūrs: Sveiciens Sieviešu dienā ;)
8. marts ir diena,
Kad sieviete ik viena
Ir pelnījusi ziedus,
Un mīļus apskāvienus!
Runā, ka cilvēks tiek pārbaudīts ar trīs lietām. Naudu, slavu un varu. Kedas pērku pats par savu naudu, mani aicina uzstāties ar iedvesmas stāstu valsts galvenā maratona pasākumā un varu ar neveiklu kustību apstādīnāt lielu skriešanas portālu vai sacensību seriāla reģistrāciju. Man pašam nav nekādu šaubu, ka šos testus varu iziet. Skrējējiem gan ir vēl viens mazais testiņs un kā pēdējā mēneša laikā esmu sapratis – tas tad ir pats svarīgākais visiem.
Man pēc nedēļas ir pavasara maratons ārzemēs. Pēc trim nedēļām lielākais izaicinājums manā skrējēja karjerā. Šodien noskrēju četrus kilometrus. Pirms tam biju skrējis gandrīz mēnesi atpakaļ pusmaratonu pa Anglijas kanāla klinšainajiem stāvkrastiem. Lēnākais pusmaratons mūžā. 2h:59m:34s. Bet iespējams skaistākais.
Es jau pie sevis domāju, ka pie vainas ir “klinķis” un tā tuvums, bet ārsti piespieda dzert antibiotikas, lai tiktu galā ar iekaisumu plaušās. Savukārt, līdz ko paliku vesels kā rutks, tā nu jau citi ārsti teica, ka esmu sapūsts un tāpēc man puse sejas ir kā pēc kārtīga zobārsta apmeklējuma. Acs ciet neveras, pasvilpot nevaru un precīzās spļaušanas sacensībās piedalītos nevaru. Nu viena kalna galā pūta kārtīgi – mazākas skrējējas pat nopūta no takas nost. Atkal vesels lērums ar tabletēm un vēl visādi interesanti paņēmieni, lai ar to tiktu galā.
Jā. Pats svarīgākais pārbaudījums ir veselība. Es varu visu savu naudu, slavu un varu iebāzt vienā vietā, bet no tā veselāks nepalikšu. Protams, ar naudu var tikt galā ar lielākas krūtis vai smukāks deguns slimību, ar varu var izkomandēt visus ārstus un māsiņas un slava noder tikšanā pie labākiem ārstiem un māsiņām kuras izkomandēt, bet nekas nepadarīs tevi veselu tieši tad, kad tev vajag visvairāk.
Rudenī bija uznācis klepus, bet gāju uz darbu, jo baigi jau netraucēja. Viens kolēģis visu laiku uz mani šķībi skatījās un nekādi nevarēju saprast kāda ir viņa problēma. Ne jau viņam virsū klepoju. Izrādās viņš bija sportists un tieši tajā nedēļas nogalē sezonas svarīgākais mačs. Viss kļuva skaidrs. Jo, ja tev ir vislabākā forma un esi visvairāk gatavs, tad arī imūnsistēma ir visvājākā. Nu aptuveni, ja pirms maratona piemetas iesnas, tad esi reāli gatavs tam. Bet nedomāju, ka kāds var būt gatavs skrējiensoļojumam Rīga-Valmiera.
Sausais atlikums ir tāds. Lai arī uzspīd saule un jau pūpoli zied, ģērbjaties silti. Velciet cepures, silto apakšveļu lieto arī skarbi puiši un meitenes, kā arī līdz galam nenomociet sevi. Rīt arī varēs izskrieties, bet ja būsi slims – ēdīsi tabletes un skatīsies no malas kā skrien citi. Sargiet sevi un “klinķis” vēl redzēs vellu.
Man Rīga-Valmiera būs pirmais un nopietnākais šīs skriešanas sezonas pasākums, pēc kura šajā sacensībām tik ļoti bagātajā gadā ir saskaitīti vairāk kā 20 kārdinoši notikumi, kuros atkarībā no pašsajūtas un spējām gribētos piedalīties.
Rīga-Valmiera mēģinu gatavoties, pēc iespējas regulārāk izskrienot gan īsākus, gan garākus treniņus. Kopš Ziemassvētku vecīša dāvanas saņemšanas ir sanācis gan ļoti aizrauties ar skriešanu teju katru dienu, gan paslinkot, jo skriešana nav vienīgais, kam sanāk veltīt savu brīvo laiku. Bet ikviens skrējiens paiet ar domu, ka katrs solis, ko es šodien noskrienu ir ieguldījums Rīga-Valmiera. Par dalību Rīga-Valmiera domāju daudz – domāju gan ar apņemšanos izdarīt, gan ar prieku par iespēju, gan ar bažām par visu, kas var, vai nevar notikt skrējiena laikā.
Tā kā šajā skrējienā mani, noskrienot to kopā, ir nolēmis atbalstīt arī mans vīrs, tad es smejos, ka tas būs mūsu „medus skrējiens” un sava veida attiecību pārbaudījums, jo līdz šim tik daudz kopā skrējuši vēl nebūsim. Tieši Gatis ar savu dalību pagājušā gada Rīga-Valmiera daļēji ir vainojams pie manas neracionālās vēlmes pašai aizskriet līdz kliņķim. Par to, vai viņam būs jāsaka „paldies”, vai nāksies piemeklēt citus izteicienus, noteikti varēšu pastāstīt pēc paša pasākuma.
28. martu gaidu gan ar bailēm, gan arī patīkamu satraukumu. Ar bailēm dēļ tā, ka nezinu kā būs, tomēr tik garu gabalu nekad neesmu pievarējusi līdz šim, es arī īsti neesmu nakts skrējēja, vislabāk jūtos skrienot agri no rīta, šoreiz nāksies pārkāpt pāri savai komforta zonai. Bet ir arī patīkams satraukums dēļ tā, ka tas būs kaut kas vēl līdz šim nepieredzēts un kārtējā iespēja pārbaudīt sevi un savu spēju robežu.
Janvārī man negāja diez ko labi ar treniņiem, jo par sevi sāka atgādināt vecas traumas, kuras lika nedaudz ieturēt pauzi, bija arī pārdomu brīdis par to, vai vispār startēt Rīgas – Valmieras skrējienā, bet nolēmu, ka tā kā man ir dota šī iespēja, tad ir jāpiedalās, kaut vai rāpus, bet jātiek līdz finišam. Nekādus lielus mērķus sev neuzlieku, galvenais ir noskriet, bet, protams, ir arī plāns A, B un C.
Sacensību sezonu bija nolemts uzsākt 28.03.2015., bet „kurš Tev deva”, nedēļu pirms Rīga – Valmiera skrējiensoļojuma ir Rīgas rogainings un šoreiz Pārdaugavā, pa tām ielām un takām, pa kurām ikdienā skrienu un kā gan lai šādā pasākumā nepiedalās.
Katru reizi dzirdot vārdu „kliņķis” vai „Valmiera”, mani pārņem pārņem patīkams satraukums. Šī noteikti būs cīņa pašai ar sevi, būs grūti, noteikti kādā brīdī gribēsies izstāties, bet galvenais ir pierādīt pašai sev, ka es to varu.
Par un ap Rīga-Valmiera maģisko pasākumu. Kopš trakās Vecgada-Jaungada nakts dūša papēžos un reizē arī milzīgs satraukums par afēras apmēru manā skrējējas dzīvē. Janvāris šķiet ie visšķidrākais mēnesis kilometru krāšanas maratonā personīgajā statistikā. Visas cerības saistu ar februāri un martu. Rīga-Valmiera būs pirmās oficiālās sacensības 2015.gadā. Principā galvenais, ka ir gan satraukums, gan visa iespējamā emociju gamma. IR CERĪBAS ŠO PAVEIKT vai UZVEIKT SEVI.
Dziņa
sāka skriet - 23/09/2007
noskrieti - 30107 km, laiks - 3151:32:28 h
labākais maratons - 3:36:48 (Valmieras maratons 2019 - 15/09/2019)
Pagaidām vēl neesmu sākusi baidīties no tumsas, šosejas, kontrollaika un tikšanas vai netikšanas līdz galam. Esmu sev iegalvojusi, ka maratonu noskriet es varu un gan jau arī līdz galam aizsoļot varēšu un, ja nu nē, tad dzīve pēc tam turpinās – laikam, tādā ziņā prāts ir diezgan mierīgs, jo nevar jau baidīties no tām izjūtām, ja nav zināms kādas tās izjūtas būs. Bet, protams, zinu, ka drīz pienāks tas brīdis, kad prātam pieleks, ko tā Dziņa iecerējusi un, tad būs arī uztraukums. Es kā praktisks cilvēks vairāk uztraucos par laikapstākļiem (lietus un vējš mani biedē), par to kā ģērbties, ko stiept līdzi, lai nesanāktu tā, ka iedarbojas Mērfija likums un tas, ko vajag nav paņemts, kā un kur to līdzi ņemamo sev piekabināt, ja, ko atstāt kādā kontrolpunktā, tad kā, lai zinu kurā tieši, kā neapmaldīties un pats galvenais kā pēc tam nokļūt mājās.
Par distanci un laiku man ambīciju nav, man patīk nolikt mērķus, kurus zinu, ka izpildīšu, tāpēc pieradinu sevi pie pieticīgākā varianta, noskriet maratonu un iekļauties kontrollaikā līdz ar pēdējo minūti un vajadzības gadījumā izstāties, jo, tad nav iespējama vilšanās, savukārt kādu no diviem lielumiem uzlabojot ir divtik liels prieks, jo – tas taču nebija plānots.
Ar treniņprocesu ir interesanti, lūkojoties Endomondo un noskrien.lv uz biedru treniņiem rodas sajūta, ka es slinkotu un vienīgā netaisu kādus īpašos treniņus, jo pagaidām es pildu to, kas man janvāra sākumā nejauši ienāca prātā, visu mēnesi skriet tikai pēc pulsa, bet savā ziņā tas jau arī ir ieguldījums Rīga-Valmiera, jo sevišķi 30km skrējieni, kas kontrolējot pulsu izvērtās par laika ziņā ilgākajiem skrējieniem manā pieredzē un mums jau nevienam nav noslēpums, ka galvenais ieguvums no tādiem gariem treniņiem ir morālais, spēja sakopot domas, neuztraukties par neko apkārt, uztvert visu mierīgi, uztvert kādu ideju par, kuru var ilgi prātuļot (vakar skrienot ienāca prātā, ka tik lēni, ilgi skrienot varētu adīt un, tad atcerējos, ka kādam taču bija rekords saistībā ar to) un, ja nekas nenāk prātā, tad iegūt tādu mediatīvu noskaņojumu. Arī iešanas treniņš būs, jo draudzene neko vēl nezinot, ne no šā ne no tā sadomāja, ka mums jāaiziet līdz Ogrei uzēst picu. Sacensības gan nav līdz tam paredzētas, ja nu tikai tās atnāktu pie manis pašas, jo vismaz šajā gada laikā jāpalutina citi brīvdienās nelaižoties prom no mājām vai laižoties kopā.
Par treniņiem varētu piebilst arī to, ka februāri noteikti pamēģināšu noskriet kādu maratona garuma treniņu, bet nekādus ultra gabalus nē, jo savā ziņā tieši to pieredzi citiem turpmākiem skrējieniem es vēlos iegūt no Rīga-Valmiera, nevis uz to ļoti lieliski uztrenēties, bet iegūt no tā pieredzi un sapratni kā vajadzētu trenēties.
Sākšu ar to ka man ir milzīgs prieks, ka piedalīšos tik grandiozā skrējienā, bet vienlaikus ar bailes un nezināšana, kā būs vai veselība nepievils tik garu distanci skrienot un vispār ko ņemt līdzi no ēdamā,dzeramā utt, kā saģērbties, lai nenosaltu un tā. Liela neziņa, bet apņemšanās ir milzīga uzvarēt cīņā ar sevi un tikt līdz galaam. Galvenais mērķis, protams, ir tikt līdz galam, bet ja labi ies varbūt ar var noskriet pa vidam pēc rezultātiem.. Pirms Rīga-Valmiera skriešu īsās distances sacensībās, kādu garo ar labprāt noskrietu, bet pagaidām ir iekritis tā ka tās tiek rīkotas kad man ir darbs un es diemžēl netieku. Pēc tam skriešu sacensībās, bet vai tik garas distances, to rādīs Rīga-Valmiera. Cik tas prasīs fiziskas un psiholoģiskas mocības. Skrienu salīdzinoši daudz, ņemot vērā, ka nopietni skrienu tik nedaudz vairāk kā pusgadu. Pēdējā mēneša laikā noskrēju 309 km, ar vidējo distanci 19.3 km. Kādam tas ir nieks, bet man tas ir daudz. Ceru, ka veselība ļaus skriet vēl vairāk.
Paldies par doto iespēju un tā!
Pasākumam būtībā trenējos kopš pagājušā gada skrējiena, kurā es nepiedalījos, jo nebiju vēl pat maratonu dzīvē noskrējusi. Speciāli izvairījos no jebkuras ziņas, lai tikai neprāts mani nepārņem. Šogad attaisnojumu nav, daži maratoni jau kabatā, drīzumā plānoti arī garāki treniņskrējieni, tāpēc mierīgu sirdi ļaujos savām šīs sezonas pirmajām un galvenajām sacensībām, kaut gan grūti tās nosaukt par sacensībām – es negrasos cīnīties par rezultātu vai vietām. Es vismaz cenšos izstumt no savas apziņas jebkādu domu par cīnīšanos. Cīnīšos citās sezonas sacīkstēs, kuru man jau ir pilns kalendārs. Līdz galam es tikšu – esmu par to pārliecināta. Kaut vai aizrāpošu! Zinu, ka nav labi par katru cenu spiesties uz finišu, bet tāda nu es esmu – es to izdarīšu! Galā mani gaidīšot Valmieras radi, lai apsveiktu vārda dienā – pēc tām puķēm tak jāaizskrien.
Bailes? Nē. Satraukums? Arī kaut kā nav vēl uzradies, bet tas nāks, es zinu.Ir tāda svinīga sajūta, kā pirms diplomdarba aizstāvēšanas, kad zinu, ka viss būs kārtībā, atliek tikai izdarīt un pielikt punktu. Ar Valmieru mani saista īpašs sentiments – man netālu no šīs pasakaini skaistās pilsētas ir pasakaini skaisti lauki, kuros pavadīju visas bērnības vasaras. Agrā bērnībā prātoju, ka tas gan būtu vareni – aizskriet līdz Valmierai. Būtu jāskrien vairākas dienas, jāņem līdzi telts, pārtika, guļammaiss… Tagad zinu, ka telts nebūs jāņem, guļammaiss arī paliks Rīgā, pārtika – nu, kāds sīkums, ko mutē iemest. Vai nav brīnišķīgi, ka viss izrādās daudz vienkāršāk, nekā kādreiz licies?
Vēlreiz gribēju pateikt paldies, par iespēju pa velti piedalīties Rīga-Valmiera skrējienā. Jau no pašiem saviem skriešanas pirmsākumiem esmu ar skaudību skatījies uz tiem, kas spēj noskriet daudz (tajā momentā arī 21 km man likās daudz). Tā nu pamazām sāku trenēties, raibi jau nu man ir gājis, sākot jau ar dažāda veida iesācēja kļūdām skrējienos un beidzot ar prieka asarām pabeidzot maratonu un pēc visa tā 2014. gada otrajā pusē nolēmu, ka varētu mēģināt noskriet ko lielāku par 42 km. Novembrī nobriedu līdz galam, ka nu ir laiks darīt kaut ko lietas labā. Lai arī cik smieklīgi tas neliktos, tieši tajā brīdī pēc garās sezonas biju satraumējis celi un nākamais mēnesis aizgāja klibajos skrējienos. Tad nu decembra sākumā sāku meklēt informāciju par ultramaratoniem, ievākt dažādu informāciju un uzdūros uz kādu treniņa programmu 80 km skrējienam. Nospriedu, ka 107 km skrējiens ir kaut kas līdzīgs un ja jau sagatavošos pēc 80 km programmas, tad jau atlikušos 27 km kaut kā jau norāpošu (programma pielikumā). Šobrīd ir pagājušas 7 nedēļas no programmas sākuma un jāsaka, ka ir jūtama pamatīga slodzīte, bet nevar arī nenovērtēt jau iegūtos rezultātus, jo noskriet sestdienā 40 km un svētdienā 30 km jau liekas salīdzinoši viegli (cik nu tas viegli var būt). Cilvēkam, kas ir noskrējis tikai 3 maratonus un visos ir zināmā momentā pārgājis soļos, tas tiešām ir milzīgs sasniegums.
Šobrīd notiek intensīvs darbs pie informācijas vākšanas, jo ir liela nedrošības sajūta par nezināmo… kā ēst, kā skriet, kādus vitāminus un pārtiku lietot, ko darīt ja sāk kājas raut krampjos utt. Tāpat meklēju inventāru skrējienam, tiek iepirktas jauni skriešanas apģērbi, smēres, kas neuzberztu visas iespējamās intīmās vietas.
Sacensībās pilnīgi noteikti nedomāju nekādās piedalīties līdz šim skrējienam, jo šobrīd visi brīvie spēki ārpus darba aiziet skriešanas treniņos.
Esmu no tiem, kas ja kaut ko apņemās, tad nu es to cenšos izpildīt un Rīga-Valmiera ir milzīgs izaicinājums man. Katrs treniņš, kurš iet caur NEGRIBU tiek nolikts malā un vienīgā doma tajā brīdī ir tā, ka mērķa sasniegšanai tas ir vajadzīgs.
Neteiktu, ka ir bail no skrējiena, bet ir nedrošības sajūta no tā nezināmā un varētu teikt, ka tieši tas biedē. Ceru, ka pazīstami skrējēji, kas ir piedalījušies šajā skrējienā palīdzēs man pārvarēt šo mandrāžas un satraukuma sajūtu un gan jau tad arī finišs Valmierā neizpaliks.
Ļoti cienu tos, kas ir parakstījušies uz šāda veida skrējienu un novēlu finišēt visiem, kas ir pieteikušies kontrollaikā vai ārpus kontrollaika.
Loading ...
km 
-