Man Rīga-Valmiera būs pirmais un nopietnākais šīs skriešanas sezonas pasākums, pēc kura šajā sacensībām tik ļoti bagātajā gadā ir saskaitīti vairāk kā 20 kārdinoši notikumi, kuros atkarībā no pašsajūtas un spējām gribētos piedalīties.
Rīga-Valmiera mēģinu gatavoties, pēc iespējas regulārāk izskrienot gan īsākus, gan garākus treniņus. Kopš Ziemassvētku vecīša dāvanas saņemšanas ir sanācis gan ļoti aizrauties ar skriešanu teju katru dienu, gan paslinkot, jo skriešana nav vienīgais, kam sanāk veltīt savu brīvo laiku. Bet ikviens skrējiens paiet ar domu, ka katrs solis, ko es šodien noskrienu ir ieguldījums Rīga-Valmiera. Par dalību Rīga-Valmiera domāju daudz – domāju gan ar apņemšanos izdarīt, gan ar prieku par iespēju, gan ar bažām par visu, kas var, vai nevar notikt skrējiena laikā.
Tā kā šajā skrējienā mani, noskrienot to kopā, ir nolēmis atbalstīt arī mans vīrs, tad es smejos, ka tas būs mūsu „medus skrējiens” un sava veida attiecību pārbaudījums, jo līdz šim tik daudz kopā skrējuši vēl nebūsim. Tieši Gatis ar savu dalību pagājušā gada Rīga-Valmiera daļēji ir vainojams pie manas neracionālās vēlmes pašai aizskriet līdz kliņķim. Par to, vai viņam būs jāsaka „paldies”, vai nāksies piemeklēt citus izteicienus, noteikti varēšu pastāstīt pēc paša pasākuma.
28. martu gaidu gan ar bailēm, gan arī patīkamu satraukumu. Ar bailēm dēļ tā, ka nezinu kā būs, tomēr tik garu gabalu nekad neesmu pievarējusi līdz šim, es arī īsti neesmu nakts skrējēja, vislabāk jūtos skrienot agri no rīta, šoreiz nāksies pārkāpt pāri savai komforta zonai. Bet ir arī patīkams satraukums dēļ tā, ka tas būs kaut kas vēl līdz šim nepieredzēts un kārtējā iespēja pārbaudīt sevi un savu spēju robežu.
Janvārī man negāja diez ko labi ar treniņiem, jo par sevi sāka atgādināt vecas traumas, kuras lika nedaudz ieturēt pauzi, bija arī pārdomu brīdis par to, vai vispār startēt Rīgas – Valmieras skrējienā, bet nolēmu, ka tā kā man ir dota šī iespēja, tad ir jāpiedalās, kaut vai rāpus, bet jātiek līdz finišam. Nekādus lielus mērķus sev neuzlieku, galvenais ir noskriet, bet, protams, ir arī plāns A, B un C.
Sacensību sezonu bija nolemts uzsākt 28.03.2015., bet „kurš Tev deva”, nedēļu pirms Rīga – Valmiera skrējiensoļojuma ir Rīgas rogainings un šoreiz Pārdaugavā, pa tām ielām un takām, pa kurām ikdienā skrienu un kā gan lai šādā pasākumā nepiedalās.
Katru reizi dzirdot vārdu „kliņķis” vai „Valmiera”, mani pārņem pārņem patīkams satraukums. Šī noteikti būs cīņa pašai ar sevi, būs grūti, noteikti kādā brīdī gribēsies izstāties, bet galvenais ir pierādīt pašai sev, ka es to varu.
Par un ap Rīga-Valmiera maģisko pasākumu. Kopš trakās Vecgada-Jaungada nakts dūša papēžos un reizē arī milzīgs satraukums par afēras apmēru manā skrējējas dzīvē. Janvāris šķiet ie visšķidrākais mēnesis kilometru krāšanas maratonā personīgajā statistikā. Visas cerības saistu ar februāri un martu. Rīga-Valmiera būs pirmās oficiālās sacensības 2015.gadā. Principā galvenais, ka ir gan satraukums, gan visa iespējamā emociju gamma. IR CERĪBAS ŠO PAVEIKT vai UZVEIKT SEVI.
Dziņa
sāka skriet - 23/09/2007
noskrieti - 28393 km, laiks - 2983:37:50 h
labākais maratons - 3:36:48 (Valmieras maratons 2019 - 15/09/2019)
2024. gadā noskrieti 661.6 km
vidēji šogad 34.8 km/nedēļā
pēdējās 7 dienās noskriets 50.1 km ar vidējo ātrumu 05:28 min/km (visi skrējieni)
Pagaidām vēl neesmu sākusi baidīties no tumsas, šosejas, kontrollaika un tikšanas vai netikšanas līdz galam. Esmu sev iegalvojusi, ka maratonu noskriet es varu un gan jau arī līdz galam aizsoļot varēšu un, ja nu nē, tad dzīve pēc tam turpinās – laikam, tādā ziņā prāts ir diezgan mierīgs, jo nevar jau baidīties no tām izjūtām, ja nav zināms kādas tās izjūtas būs. Bet, protams, zinu, ka drīz pienāks tas brīdis, kad prātam pieleks, ko tā Dziņa iecerējusi un, tad būs arī uztraukums. Es kā praktisks cilvēks vairāk uztraucos par laikapstākļiem (lietus un vējš mani biedē), par to kā ģērbties, ko stiept līdzi, lai nesanāktu tā, ka iedarbojas Mērfija likums un tas, ko vajag nav paņemts, kā un kur to līdzi ņemamo sev piekabināt, ja, ko atstāt kādā kontrolpunktā, tad kā, lai zinu kurā tieši, kā neapmaldīties un pats galvenais kā pēc tam nokļūt mājās.
Par distanci un laiku man ambīciju nav, man patīk nolikt mērķus, kurus zinu, ka izpildīšu, tāpēc pieradinu sevi pie pieticīgākā varianta, noskriet maratonu un iekļauties kontrollaikā līdz ar pēdējo minūti un vajadzības gadījumā izstāties, jo, tad nav iespējama vilšanās, savukārt kādu no diviem lielumiem uzlabojot ir divtik liels prieks, jo – tas taču nebija plānots.
Ar treniņprocesu ir interesanti, lūkojoties Endomondo un noskrien.lv uz biedru treniņiem rodas sajūta, ka es slinkotu un vienīgā netaisu kādus īpašos treniņus, jo pagaidām es pildu to, kas man janvāra sākumā nejauši ienāca prātā, visu mēnesi skriet tikai pēc pulsa, bet savā ziņā tas jau arī ir ieguldījums Rīga-Valmiera, jo sevišķi 30km skrējieni, kas kontrolējot pulsu izvērtās par laika ziņā ilgākajiem skrējieniem manā pieredzē un mums jau nevienam nav noslēpums, ka galvenais ieguvums no tādiem gariem treniņiem ir morālais, spēja sakopot domas, neuztraukties par neko apkārt, uztvert visu mierīgi, uztvert kādu ideju par, kuru var ilgi prātuļot (vakar skrienot ienāca prātā, ka tik lēni, ilgi skrienot varētu adīt un, tad atcerējos, ka kādam taču bija rekords saistībā ar to) un, ja nekas nenāk prātā, tad iegūt tādu mediatīvu noskaņojumu. Arī iešanas treniņš būs, jo draudzene neko vēl nezinot, ne no šā ne no tā sadomāja, ka mums jāaiziet līdz Ogrei uzēst picu. Sacensības gan nav līdz tam paredzētas, ja nu tikai tās atnāktu pie manis pašas, jo vismaz šajā gada laikā jāpalutina citi brīvdienās nelaižoties prom no mājām vai laižoties kopā.
Par treniņiem varētu piebilst arī to, ka februāri noteikti pamēģināšu noskriet kādu maratona garuma treniņu, bet nekādus ultra gabalus nē, jo savā ziņā tieši to pieredzi citiem turpmākiem skrējieniem es vēlos iegūt no Rīga-Valmiera, nevis uz to ļoti lieliski uztrenēties, bet iegūt no tā pieredzi un sapratni kā vajadzētu trenēties.
Sākšu ar to ka man ir milzīgs prieks, ka piedalīšos tik grandiozā skrējienā, bet vienlaikus ar bailes un nezināšana, kā būs vai veselība nepievils tik garu distanci skrienot un vispār ko ņemt līdzi no ēdamā,dzeramā utt, kā saģērbties, lai nenosaltu un tā. Liela neziņa, bet apņemšanās ir milzīga uzvarēt cīņā ar sevi un tikt līdz galaam. Galvenais mērķis, protams, ir tikt līdz galam, bet ja labi ies varbūt ar var noskriet pa vidam pēc rezultātiem.. Pirms Rīga-Valmiera skriešu īsās distances sacensībās, kādu garo ar labprāt noskrietu, bet pagaidām ir iekritis tā ka tās tiek rīkotas kad man ir darbs un es diemžēl netieku. Pēc tam skriešu sacensībās, bet vai tik garas distances, to rādīs Rīga-Valmiera. Cik tas prasīs fiziskas un psiholoģiskas mocības. Skrienu salīdzinoši daudz, ņemot vērā, ka nopietni skrienu tik nedaudz vairāk kā pusgadu. Pēdējā mēneša laikā noskrēju 309 km, ar vidējo distanci 19.3 km. Kādam tas ir nieks, bet man tas ir daudz. Ceru, ka veselība ļaus skriet vēl vairāk.
Hiēna
sāka skriet - 17/01/2013
noskrieti - 21019 km, laiks - 2243:27:37 h
labākais maratons - 3:43:24 (2015)
2024. gadā noskrieti 639.3 km
vidēji šogad 33.6 km/nedēļā
pēdējās 7 dienās noskriets 54.2 km ar vidējo ātrumu 06:11 min/km (visi skrējieni)
Paldies par doto iespēju un tā!
Pasākumam būtībā trenējos kopš pagājušā gada skrējiena, kurā es nepiedalījos, jo nebiju vēl pat maratonu dzīvē noskrējusi. Speciāli izvairījos no jebkuras ziņas, lai tikai neprāts mani nepārņem. Šogad attaisnojumu nav, daži maratoni jau kabatā, drīzumā plānoti arī garāki treniņskrējieni, tāpēc mierīgu sirdi ļaujos savām šīs sezonas pirmajām un galvenajām sacensībām, kaut gan grūti tās nosaukt par sacensībām – es negrasos cīnīties par rezultātu vai vietām. Es vismaz cenšos izstumt no savas apziņas jebkādu domu par cīnīšanos. Cīnīšos citās sezonas sacīkstēs, kuru man jau ir pilns kalendārs. Līdz galam es tikšu – esmu par to pārliecināta. Kaut vai aizrāpošu! Zinu, ka nav labi par katru cenu spiesties uz finišu, bet tāda nu es esmu – es to izdarīšu! Galā mani gaidīšot Valmieras radi, lai apsveiktu vārda dienā – pēc tām puķēm tak jāaizskrien.
Bailes? Nē. Satraukums? Arī kaut kā nav vēl uzradies, bet tas nāks, es zinu.Ir tāda svinīga sajūta, kā pirms diplomdarba aizstāvēšanas, kad zinu, ka viss būs kārtībā, atliek tikai izdarīt un pielikt punktu. Ar Valmieru mani saista īpašs sentiments – man netālu no šīs pasakaini skaistās pilsētas ir pasakaini skaisti lauki, kuros pavadīju visas bērnības vasaras. Agrā bērnībā prātoju, ka tas gan būtu vareni – aizskriet līdz Valmierai. Būtu jāskrien vairākas dienas, jāņem līdzi telts, pārtika, guļammaiss… Tagad zinu, ka telts nebūs jāņem, guļammaiss arī paliks Rīgā, pārtika – nu, kāds sīkums, ko mutē iemest. Vai nav brīnišķīgi, ka viss izrādās daudz vienkāršāk, nekā kādreiz licies?
Labinieks
sāka skriet - 15/03/2011
noskrieti - 35113 km, laiks - 3517:21:43 h
labākais maratons - 3:25:53 (2018)
2024. gadā noskrieti 980.9 km
vidēji šogad 54.5 km/nedēļā
pēdējās 7 dienās noskriets 65.6 km ar vidējo ātrumu 06:21 min/km (visi skrējieni)
Vēlreiz gribēju pateikt paldies, par iespēju pa velti piedalīties Rīga-Valmiera skrējienā. Jau no pašiem saviem skriešanas pirmsākumiem esmu ar skaudību skatījies uz tiem, kas spēj noskriet daudz (tajā momentā arī 21 km man likās daudz). Tā nu pamazām sāku trenēties, raibi jau nu man ir gājis, sākot jau ar dažāda veida iesācēja kļūdām skrējienos un beidzot ar prieka asarām pabeidzot maratonu un pēc visa tā 2014. gada otrajā pusē nolēmu, ka varētu mēģināt noskriet ko lielāku par 42 km. Novembrī nobriedu līdz galam, ka nu ir laiks darīt kaut ko lietas labā. Lai arī cik smieklīgi tas neliktos, tieši tajā brīdī pēc garās sezonas biju satraumējis celi un nākamais mēnesis aizgāja klibajos skrējienos. Tad nu decembra sākumā sāku meklēt informāciju par ultramaratoniem, ievākt dažādu informāciju un uzdūros uz kādu treniņa programmu 80 km skrējienam. Nospriedu, ka 107 km skrējiens ir kaut kas līdzīgs un ja jau sagatavošos pēc 80 km programmas, tad jau atlikušos 27 km kaut kā jau norāpošu (programma pielikumā). Šobrīd ir pagājušas 7 nedēļas no programmas sākuma un jāsaka, ka ir jūtama pamatīga slodzīte, bet nevar arī nenovērtēt jau iegūtos rezultātus, jo noskriet sestdienā 40 km un svētdienā 30 km jau liekas salīdzinoši viegli (cik nu tas viegli var būt). Cilvēkam, kas ir noskrējis tikai 3 maratonus un visos ir zināmā momentā pārgājis soļos, tas tiešām ir milzīgs sasniegums.
Šobrīd notiek intensīvs darbs pie informācijas vākšanas, jo ir liela nedrošības sajūta par nezināmo… kā ēst, kā skriet, kādus vitāminus un pārtiku lietot, ko darīt ja sāk kājas raut krampjos utt. Tāpat meklēju inventāru skrējienam, tiek iepirktas jauni skriešanas apģērbi, smēres, kas neuzberztu visas iespējamās intīmās vietas.
Sacensībās pilnīgi noteikti nedomāju nekādās piedalīties līdz šim skrējienam, jo šobrīd visi brīvie spēki ārpus darba aiziet skriešanas treniņos.
Esmu no tiem, kas ja kaut ko apņemās, tad nu es to cenšos izpildīt un Rīga-Valmiera ir milzīgs izaicinājums man. Katrs treniņš, kurš iet caur NEGRIBU tiek nolikts malā un vienīgā doma tajā brīdī ir tā, ka mērķa sasniegšanai tas ir vajadzīgs.
Neteiktu, ka ir bail no skrējiena, bet ir nedrošības sajūta no tā nezināmā un varētu teikt, ka tieši tas biedē. Ceru, ka pazīstami skrējēji, kas ir piedalījušies šajā skrējienā palīdzēs man pārvarēt šo mandrāžas un satraukuma sajūtu un gan jau tad arī finišs Valmierā neizpaliks.
Ļoti cienu tos, kas ir parakstījušies uz šāda veida skrējienu un novēlu finišēt visiem, kas ir pieteikušies kontrollaikā vai ārpus kontrollaika.
Ir divu tipu skrējēji. Tādi, kuriem galvenais ir uzvarēt un tādi, kuriem galvenais ir noskriet. Apņemoties doties skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera, saprotu, ka man vajadzēs būt abiem vienlaicīgi.
Kāds noskrien.lv vecbiedrs ar visu sirdi parakstās zem mūsu kluba “galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet” saukļa, bet ir tipisks uzvarētājs. Lai arī patiešām pirmais ir bijis tikai šahā vai pilnīgos sētas mačos, pašas lielākās uzvaras ir izcīnījis sevī – nometis svaru un to notur līmenī, spēj neēst desas, lai arī visi apkārtējie to dara, un 1. janvāra skrējienā uz koptreniņu ierodas ar garšīgāko šampanieti, ko es esmu dzēris un pilnīgi bezalkoholisku. Un ne tikai sevī. Viņš ir izveidojis uzvarētāju komandu “Skrien Latvija” komandu vērtējumā. “Galvenais ir uzvarēt” vēlme, tev liek cītīgāk strādāt treniņos un katru nākamo maratonu noskriet ātrāk, bet te var būt arī blaknes. Par to arī stāsts.
“Pirmā epizode. 41km. Finiša taisne. Uz rokas pulkstenis rāda, ka nedaudz jāpiemet ogles un maratons būs zem trīs stundām. Arku ar apkārt esošo finišētāju gaidošo pūli jau var redzēt aiz greznās strūklakas. Otrā epizode. Vertikāli, gaišā telpā un slapjš, kā no mātes miesām nācis. Pār tevi noliecies tumšas ādas krāsas tēls baltā tērpā un saka kaut ko “debesu” valodā. Tātad tomēr Svētais Pēteris ir melns. Trešā epizode. Karstā laikā pārlieku daudz uzņemts šķidrums izvada sāļus, strūklakas ir jāapskrien no labās vai vismaz kreisās puses, Briselē medicīnas ekipāžas runā franču valodā.” Morāle? Un lai arī te paveicās un pēc sāļu atkačāšanas atpakaļ, nākamā dienā jau varēja jozt tālāk – ātrums nogalina.
Tā pat otrs šīs epizodes varonis ir uzvarētājs. Pašmāju sacensībās reti, kad nekāpj uz pjedestāla un labi noskrien arī citās pilsētās ar strūklakām. Bet tik un tā kādā sarunā par pēdējo maratonu, dzirdēju stāstu.
“Skrējām grupā krievs, divi baltkrievi un es. Trīsdesmitā kilometra dzirdināšanā gadījās misēklis un krievam, paņemot pudeli, tā nokrita zemē. Trīs kilometrus viņš mocījās un tad atpalika. Ap trīsdesmit piekto kilometru sākās neliels pretvējš un šķita, ka nomiršu. Dažus kilometrus pirms finiša pat tramvaja sliedes traucēja, nemaz nerunājot par cilvēkiem trases malā. Finišā biju drusku zem 2h16min.” Morāle? Bagātie arī raud.
Un es, viss paliek grūti neskrienu, sāp dibens apstājos, saule pārlieku stipri spīd un eju malā. Rīga-Biksti pasākumā zināju, ka neskriešu visu, bet maratonu gan gribētu. Trasē tas izpaudās kā 46km garš posmskontrolpunktu dēļ. Pirmie 15km aizgāja viegli, lai arī man tā bija pirmā saskaršanās ar skriešanu gar šoseju, kilometriem garām taisnēm un fūrēm. Skrējām divatā, fotogrāfējāmies, runājāmies un pie tējas tikām priecīgi. Ap divdesmito kilometru mans pārinieks jau vairs nespēja ievērot pat “Ivara” metodi un pāriet soļos nepareizos laikos, sūdzoties par krampjiem. Kādu laiku izturēju, bet tad sapratu, ka otra grūtības kļūst par manām grūtībām un tālāk tā nevaru. Kad atstāju draugu nelaimē, tad trīs kilometrus nolidoju, bet tā kā mūsu fiziskā kondīcija ir līdzvērtīga, tad pirmo reizi piedzīvoju ko tādu. Kājas paliek smagas, gan ikru muskuļi, gan augštilbu muskuļi paliek ļoti sāpīgi un cieti. Vingrošanai par slinku un šķiet, ka uz priekšu kunkulējot ir labāk nekā palikt uz vietas. Vienu brīdi pat gribēju izstāties un vairāk neturpināt, bet tik pat pēkšņi kā viss uznāca, tā arī pārgāja. Sasodīti laba sajūta, kadviss diskomforts tevi pamet un atkal vari skriet. Vienīgi stulbi, ka tas nāk viļņiem atkal un atkal. Paliek grūti un atkal atlaiž. Lai gan laiks ir sliktākais skrējēja karjerā, ar maratonu es tiku galā, bet tiem beidzamiem četriem kilomentriem motivācijas vairāk nebija un izmantoju lielisko brīvprātīgo pakalpojumus un Bikstos iebraucu sēžot siltā automašīnā. Bet tas noteikti kā mācībuun uz atgriešanos.
Vārds “fartleks” nāk no zviedru valodas vārdiem “fart” un “lek”, kas nozīmē “ātrums” un “spēle” jeb kopā “ātruma spēle”. Pēc savas būtības fartleks ir nestrukturēts intervālu treniņš, kas ir ļoti piemērots treniņu veids tiem, kas nav gatavi pievērsties klasiskiem intervālu treniņiem. Ja parasti visi treniņi tiek skrieti vienā tempā, tad fartleks var būt gan labs veids kā atsvaidzināt ikdienas treniņus, gan iespēja ietvert treniņos arī ātrāku skriešanu, un tādējādi pilnvērtīgāk attīstīt sevi kā skrējēju.
Nestrukturēts intervālu treniņš nozīmē to, ka pretstatā klasiskajiem intervālu treniņiem, kad ir precīzi zināma atkārtojumu distance vai laiks un temps (piemēram, 10x400m pa 1’30”, 5x1km tempā 3’55″/km vai 3×10 minūtes tempā 4’30″/km), fartlekā ātro un lēno posmu garums un arī temps ir vairāk uz sajūtām balstīts. Tā, piemēram, fartleka treniņā var vienkārši skriet kādu brīdi ātri, tad kādu brīdi lēnām, var iepriekš nolemt, piemēram, ka katrs kāpums tiks pievarēts ātrākā tempā, viens kvartāls tiks skriets ātri divi lēnām, vai arī ik katrus trīs laternu stabus tiks skriets ātri, bet nākamos trīs lēnām. Arī fartleku var mēģināt arī padarīt strukturētāku, piemēram, izveidojot šādu treniņu – 2′ ātri pēc tam 2′ lēnām un tā astoņas reizes, kur ātro un lēno posmu temps tiek pielāgots sajūtām. Tādā veidā fartleks arī varētu būt kā pirmais solis ceļā uz jau plānveidīgākiem intervālu treniņiem. Jāatceras gan tas, ka arī fartleka treniņos, tāpat kā visos citos, kur tiek skriets ātrāk kā parasti, treniņš noteikti jāsāk ar iesildīšanos, kas fartleka gadījumā var būt arī vienkārši 10-20 minūšu lēns skrējiens.
Fartleka nestrukturēto būtību ļoti interesanti ir izmantot arī treniņos, kur tiek skriets ar kādu kopā – kāds no treniņa dalībniekiem uzsāk paātrinājumu un pārējie tam seko, nezinot, cik garš būs ātrais posms. Pēc ātrā posma, kam seko mierīgāka skriešana, nākamo ātro posmu jau uzsāk kāds cits dalībnieks, kam atkal pārējie seko. Un tā tas tiek turpināts līdz visi treniņa dalībnieki ir kaut reizi uzņēmušies vadību. Pēc šī parauga var izdomāt dažādus variantus, kā grupu treniņā ietvert “spēlēšanos ar ātrumu” jeb fartleku. Un tāpēc aicinu ziemas (un ne tikai) treniņu dažādošanai fartleku iekļaut savā treniņu arsenālā ne tikai tiem, kas skrien vienatnē, bet par fartleku pārvērst arī kādu no VSK Noskrien iknedēļas koptreniņiem – gan Divplākšņiem, gan Atslābumam NĒ, gan arī pārējo koptreniņu dalībniekiem.
Man ir sarakstītas tēmas gandrīz desmit epizodēm. Vienīgā problēma, ka visas tās ir saistītas ar to, ka skrienu. Nu skrienu no rītiem, jo vakaros ir jāpieskata bērni. Ka es skrienu vakaros, jo no rītiem paskrējis, vakaros nespēju neaizmidzis pieskatīt bērnus. Sestdien no rīta noskrienu pusmaratonu un tieši to pašu izdaru svētdienas rītā. Jā, jā, tas ir labs plāns – priekš garām distancēm trenēties ar sapārotiem skrējieniem. Bet es neskrienu.
Par ko var runāt stundām ilgi divi satikušies skrējēji? Par savām skriešanas traumām. Man ir paredzēta tēma par to, ka skrienot un tiekot līdz aptuveni sešpadsmitam kilometram, man iesāpas mugura. Dara to aptuveni piecas minūtes un pēc tam viss – vairāk nesāp. Man ir sastādīta speciāla programma muguras muskuļu nostiprināšanai – četri dažādi vingrinājumi un vienam ir ļoti netikls nosaukums. Bet diemžēl man mugura nesāp. Un pat tā kājas pēdas sāpēšana, kas citiem skrējējiem ir laupījusi pusi sezonas, man pārgāja divās nedēļās. Cerēju jau, ka pēdējais ledus skrējiens to nodarīs atkal, bet nekā. Pat pēc tās trakās Jaunā gada sagaidīšanas trešājā dienā biju kā gurķītis. Sasodīts.
Pirms dažām nedēļām izdomāju, ka piedalīšos skrējienā uz Bikstiem. Kaut kad taču jātrenējas. Visus astoņdesmit kilometrus neskriešu, lai nesabojātu Rīga-Valmiera vienreizīgumu, bet nu maratonu varētu. Nāca tuvāk skriešanas diena, nāca vairāk visādi varianti, lai neskrietu. Iepriekšējā naktī sarežģīti darbi, saslimuši bērni, vakarā interesanta ballīte pilsētā un vēl tieši skrējiena laikā jābūt pieejamam dažu minūšu laikā pie datora un tādas lietas. Viss, kas skrējējam tieši vajadzīgs, lai neskrietu.
Bet laikam jau tam kliņķim ir varens spēks un kā te šonedēļ izskanēja – kliņķis asarām netic. Sarežģītie nakts darbi kļuva vienkāršāki, bērni veselāki, ballītes lielpilsētās sākas tikai pēc pusnakts un brīvprātīgie ņems un to datoru pievedīs tur, kur vajadzēs, ja būs tāda vajadzēšana.
Šodien man bija tikšanās sakarā ar skriešanu un, pēc pusstundas sarunas, pie sevis nodomāju – baigi gribu skriet. Vienkārši iziet ārā un skriet, jo atgriezusies ir motivācija. Un mana sarunas partnere to pateica skaļi. Tāpēc, ja tev nav tā sajūta, ka vajadzētu iet un vienkārši skriet, tad neskrien, bet ja gribi to sajūtu, tad aprunājies ar kādu par skriešanu. Par savām traumām, plāniem, piedzīvojumiem un kaut vai par kedām. Noskrien.
Pirms “Pēdējās nakts sapnis” skrējiena, izmantoju dažu mūsu komandas biedru metodi – izdomāju sev trīs plānu. Nu kaut kas, ko es gribētu izdarīt piedaloties šajās sacensībās. Gaidot autobusu sniegputenī Rīgā, jau pārdomāju savu Jaunā gada sagaidīšanas plāna saprātīgo pusi, bet somas bija sakārtotas. Nākamais šoks notika sacensību rītā. Voļdam pēdas niezēja no skriet gribēšanas pamostoties, savukārt guncha viņu psiholoģiski ietekmēja no sešiem rītā. Chingons no Babites bija brīvprātīgais un varēja lielāko daļa laika pavadīt meiteņu istabā, bet mtiger bija pasūtījis trīs maisiņus ar sporta pārtiku un klusējot visu noskatījās. Par pēdējo pilienu, tādam iesācējam kā es, kļuva fakts, ka istabiņā atradās arī Andulis. Viņš ir noskrējis vairāk maratonu, nekā man gadu un viņu nekas un neviens skriešanas jomā nebaida. Sacensību rīts maniem trim plāniem uzlika papildus slogu. Bet nu par pašiem plāniem…
C plāns bija noskriet maratonu. Šogad esmu vienu reizi neveiksmīgi mēģinājis noskriet maratonu Rīgas maratona ietvaros, bet laika apstākļi, netrenēšanās to neļāva pabeigt. Visas pārējās cerības uz maratonu izplēnēja un gads bija palicis bez šīs distances. Tāpēc maratons šķita labs mērķis un C plāns.
B plāns bija 50km. Esmu dzirdējis, ka tāda ir nākamā sacensību distance aiz maratona, bet diemžēl manas skrējēja kājas nekad tikt tālu vienās sacensībās nav tikušas. Labs un jau nedaudz utopisks plāns, ņemot vērā, ka 2014. gada garākā distance (34km) ir pieveikta vasarā un pēdējos četrus mēnešus tikt daudz pat neesmu noskrējis vienā mēnesī kopā.
A plāns un paši jaukākie sapņi man bija par pusi Rīga-Valmiera distanci. Nu ar domu, ja jau es 12h tikšu galā ar pusi, tad gan jau mani Valmierā pagaidīs un sliktākā gadījumā – kliķi jau no finiša nevar novākt. Puse distance pēc “Pēdējas nakts sapņa” sacensību formāta ir 54 apļi.
Pirmā apļa lielāko daļu atrados vadībā un tikai apļa finiša taisnē mani apsteidza Mārtiņš. Pēc tam sāku atpalikt, jo līdera slogs izrādījās pa smagu un nezināju, ka otrais aplis atšķiras no pirmā. Pusmaratons aizgāja viegli un tikai nedaudz lēnāk, kā šī gada labākais pusmaratona laiks. Pēc tam ņēmu pauzi pusdienām un drēbju žāvēšanai un līdz 30km pat lielākoties skrēju. Tad sekoja daži apļi pēc Ivara metodes, kur gabalu iet un gabalu skrien. Šķiet 40km apli nogāju visu un tā laikā sarēķināju, ka varu nākamos divus apļus pieveikt pa septiņām minūtēm un man būs labāks maratona laiks, nekā mans pirmais un sliktākais maratona laiks Milānā. Un tad es sapratu, ka esmu nepareizi atcerējies rezultātu un man palikušas tikai drusku vairāk par desmit minūtēm pēdējiem diviem apaļiem. Lieliska sajūta, ka tu skrien garām visiem sacensību līderiem, savu kaut kādu muļķīgu sacensību dēļ. Bet es to izdarīju. Milāna vēl aizvien var lepoties ar sliktākā maratona rezultātu.
Sapratu, ka visa šī desošana manām kājām nav nākusi pa labu un raitā solī pieveicu vēl divus apļus Edgara pavadībā. Pēc tam atkal ēšana, pārģērbšanās un pavadīšana labsajūtā par izpildītu minimālo plānu. Diemžēl sacensības ilga vēl gandrīz sešas stundas un sapratu, ka pie B plāna varu tikt pat rāpus.
Tā kā pēdējos gados šīs sacensības no Jaunā gada sagaidīšanas ģimenes un draugu lokā pārvērtušās par “latvieši atbrauc ar autobusu, izdzer visu kolu, apēd visus gurķus, savāc visas balvas” pasākumu, tad par iepriecinājumu igauņiem mēs savu iesācēju komandu nosaucām nevis par “Pirmā reize” vai “Losing virginity,” bet igauņa Peeter Vennikas vārdā. Komandā bez manis bija vēl divi džeki un divas meitenes. Džeki, tikuši pie maratona, gaidīja jauno gadu siltajā teltī ar Jameson, bet meitenēm bija par dažiem apļiem mazāk nekā man.
B plānu izpildīju soļojot un sadzerot ar Chingonu alu. A plānam vēl vajadzēja četrus apļus un jau prātā pazibēja visādas ķecerīgas domas – tikt galā ar vēl vairāk, neļaut meitenēm sevi apsteigt, būt labākam komandā. Bet nākamgad būs jāskrien vēl vairāk, meitenēm arī vajag kādu prieciņu un mana siena iestājas pie 53 kilometra. Tāda sajūta, ka viss kas tevī ir iekšā, vienkārši sakrīt vienā čupā. Rokas nolaižas, kājas saļimst, domas neraisās un gribēdams nevari pārspļaut pār lūpu. Protams, silta tēja, pasēdēšana un A plāna izpildes tuvums darīja savu, bet ticis pie vajadzīgā apļu skaita vairs negribējās neko. Ne vairāk apļu, ne ēst, ne dzert, ne Jauno gadu.
Ejot pēdējā aplī izdomāju ultra plānu – visus trīs plānus izpildīt ātrāk nekā beidzas kontrolaiks. Tik un tā, nu jau kā jaunais ultramaratonists varu teikt – sapņojiet un uzstādiet sev neizpildāmus plānus. Jo tajā brīdī, kad esi ticis ar saviem plāniem galā, tu, protams, esi uzvarētājs, bet vienmēr var vēl vienu.
Ja tu gribi iepriecināt Ziemassvētkos sievieti, tad jādāvina panna. Ja tu gribi iepriecināt opi, tad jādāvina sniega lāpsta. Ja datoriķi, tad peles paliktni. Ja bērnu, kuram nepatīk lasīt, tad biezu grāmatu. Savukārt, tam kuram patīk lasīt, arī lāpsta noderēs. Ja tu gribi iepriecināt Ziemassvētkos skrējēju, tad jādāvina viņam skrējiensoļojums Rīga-Valmiera.
Apmaksāta dalība, nosegti visi drošības maksājumi, uzsaukts afterparty (ja tāds būs) un transports atpakaļ uz Rīgu. Tieši šādu “dāvanu” Ziemassvētkos es gribētu sagādāt kādam manu problēmu lasītājam. Nu, ar domu, ka dalīta problēma ir pusproblēma.
Tā kā dāvinātam zirgam zobos neskatās, tad būs arī daži noteikumi. Pirmkārt, dāvanas pieņēmējam pašam ir jāpiesakās šeit komentāros. Iespējams, ka zem eglītes atradīsies vairāki dāvanu komplekti. Otrkārt, dāvanas pieņēmējs visu komplektu saņem, ja tiek līdz finišam. Pofig, cik ātri vai lēni, bet tiek. Un nekādas “sāp kāja”, “vēders spiež”, “saule pārāk stipri spīd” atrunas nelīdzēs. Līdz kliņķim, vai pašam jāapmaksā visi rēķini. Un, treškārt, nekādi Voļdas, OreMani vai citi, kas pārtiek no ultrām. Prasīšu Andulim pārbaudīt, un dabūs tāds, kurš varējis tikai maratonu pieveikt. Nu, tāds pats kā es.
Savukārt, ja tu neesi tik prasīgs un gribi iepriecināt skrējēju svētkos, bet netiec klāt viņa vēstulei Ziemassvētku vecītim, tad skaties dzeršanas sistēmas virzienā, jo Cēsu Eco Trail skrējienā savs ūdens jāņem līdzi. Noderēs krosa apavi, jo Stirnu buka daudzajos posmos būs kārtīgs mežs. Saules brilles un galvas sega būs vajadzīga ilgajās stundās gar jūru Baso pēdu ultramaratonā. Un aptuveni trīsdesmit skrējēji priecāsies par latviešu-lietuviešu sarunvārdnīcu, jo dosies turēt tempu uz Viļņas maratonu.
Loading ...
Nosūtīt vēstuli
Nosūtīt vēstuli
Nosūtīt vēstuli
km 
-