Septiņas meitenes un pieci puiši šogad Valmieras maratona ietvaros pievienosies garo distanču skrējējiem, jo pirmo reizi mūžā skries pusmaratonu sacensībās. Viņi skries, VSK Noskrien komanda viņus atbalstīs un palīdzēs treniņos, un cerams, ka visiem pietiks spēka, drosmes un motivācijas 18. septembrī iziet uz starta līnijas un noskriet pusmaratonu. Lasīt tālāk.
Pēc izdevušās pirmās “Uzdrošinies noskriet” akcijas, sapratām, ka iesāktais jāturpina. Bezkaunīgi Renāram prasīju – vai viņš ir gatavs atkal palīdzēt? Un man bija sajūta, ka Renāram škiet, ka nevis viņš palīdz mums, bet ka mēs dodam viņam iespēju. Iespēju padarīt citus no skriešanas atkarīgus. Viņš ne tikai palīdzēja atlasīt akcijas dalībniekus, piedalījās plānu sastādīšanā un koptreniņā, bet nolika malā sportiskās ambīcijas un sacensībās palīdzēja turēt tempu. Un ja Latvijā būtu vairāk šādu skrējēju, kas ne tikai paši ātri un pa pirmām vietām skrien, trenējas divas reizes dienā, bet vēl atrod laiku, lai ar skriešanu aplipinātu citus, tad latvieši nebūtu sliktāki skrējēji par kenijiešiem. Lasīt tālāk.
Neformālās sarunās policisti stāsta par saviem arestu kurioziem, pavāri par ēdieniem ko taisījuši slavenībām un datoriķi par to cik ātri var iekļūt tavā draugu profilā. Skrējēji stāsta par citiem trakajiem skrējējiem. Par Didzi un viņa pusmaratoniem brokastu vietā vai par Mareka attiecībām ar strūklakām.
Par Aināru es stāstu apmēram tā. “Mums komandā ir viens džeks. Reāli aizņemts, daudz darba, visādi pienākumi, ka pat pusdienas nav laika ieēst. Vienīgā iespēja viņam skriet ir uz miega rēķina. Ceļas ātrāk nekā pārējā ģimene un iet skriet. Un jāskrien viņam ļoti ātri, jo mazi bērni, kā zināms, arī agri ceļas.” Lasīt tālāk.
“Noskriet maratona distanci nodrošina vienīgi veselais saprāts.” Tā savā blogā par gatavošanos pirmajam maratonam un to kā tajā gāja raksta Jānis Saulīte. Viņš ne tikai skrien maratonu, bet arī dzīvo vegānu dzīvesveidu. Lasīt tālāk.