Pirms septiņiem gadiem mana draudzene ar savu draugu pārcēlās dzīvot uz Valensiju Spānijā. Toreiz man pirms dažiem mēnešiem bija piedzimis mans vecākais dēls, un es izteicu cerību, ka gan jau pēc gada aizbraukšu ciemos. Taču gadi aizskrēja ātri un šī gada pavasarī attapos, ka vecākajam dēlam drīz jau būs septiņi gadi, bet es tā arī neesmu aizbraukusi ciemos uz Spāniju. Turklāt, lasot gardos noskrieniešu – kalniešu stāstus, aizvien vairāk sāka gribēties iemēģināt kājas kādā kalnu skrējienā. Tā nu tika nolemts rudenī doties uz Spāniju, atlika vien izvēlēties skrējienu, jo skrējienu Spānijā ir nebeidzami daudz, tai pašā Valensijas reģionā notiek vairāki skrējieni katrās brīvdienās. Izvēle krita uz Montanejos trail Tdm55K (izrunā Montanehos), kam vienīgajam jau pavasarī bija zināms konkrēts datums un trases krāšņie dabasskati mani savaldzināja vienā acumirklī – skatoties bildes un video, trīsas pārskrēja un zināju, ka tas ir mans meklētais skrējiens. Lasīt tālāk.
Šķiet, ka šogad Siguldā skriet bija vispatīkamāk no visām reizēm, kad esmu šajā kalnu skrējienā startējis. No manas apziņas gan palēnām izplēnējušas pirmās divas reizes 2010. un 2011. gadā, kad skrēju attiecīgi ~11 km un ~33 km garās distances, bet vēl diezgan skaidri atminos pēdējos divos gados veiktās pilnās 55 km distances – 
Lieta tāda, ka par saviem pirmajiem ultramaratoniem katru reizi cītīgi uzrakstīju pa rakstiņam, jo ultras likās kaut kas īpašs. Un šis īpašums jau nekur nav zudis, vēl aizvien man tās šķiet kā īpašs piedzīvojums, ne tikai kārtējās sacensības. Tāpēc nolēmu tomēr saņemties un kaut ko uzrakstīt arī par savām trim pēdējām ultrām, par kurām iepriekš nebiju saņēmies – Višķu 50 km skrējienu, Cēsu 80 km taciņskrējienu un, protams, 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 km desojienu.
Latvijas garo distanču skrējienu kalendārs pēdējo gadu laikā ir kļuvis tik piepildīts, ka grūti atrast kādu brīvu nedēļas nogali garajam treniņam. Visur nekad nepaspēsi, ja vien neesi voļda, un tāpēc bieži vien nākas izvēlēties – VSK Noskrien pasākums, klasiskais pusmaratons kādā no “Skrien Latvija” posmiem, rogaininga stundas mežā vai brīvdienās notiekošie skriešanas seriāli. Bet dažas sacensības katram komandas dalībniekam vajadzētu atbalstīt un dot to organizātoriem lielāko balvu – piedalīties tajās. Kāpēc? Jo tās organizē mūsējie. 
Jūnijā bija īsākās nakts skrējiens, kurā viņa ieradās un noskrēja 36 kilometrus. Mūsu rindās tas tāds nieks vien šķiet. Ja vien… pirms nepilnas nedēļas nav noskrieti 211 kilometri iegūstot uzvaru sieviešu konkurencē kā vienīgajai dāmai, kura pieveikusi pilnu distanci Laulasmaa ultra skrējienā. Šķiet, ka šīs skrējējas enerģijas rezerves ir neizsmeļamas, jau trešais ultramaratons pusgada laikā, pāris maratoni, regulāri treniņi ar kilometrāžu virs 30. Varbūt noslēpums ir viņas ugunīgajās matu cirtās, kuras nevar nepamanīt plīvojam vējā, varbūt īpašajās kleitās un ekstravagantajos tērpos? Pajautāsim to viņai pašai. Jūsu uzmanībai jūnija titulētā – Veipaskundzīte! 
km 
-