Dienasgrāmatas raksta ne tikai mīlas mokas atklājušas skolnieces vai romantiski noskaņoti puiši. Izrādās, katram rūdītam skrējējam ir tāda īpaša burtnīca vai fails, kurā viņš katru dienu pieraksta savas sajūtas. Ne jau par princi baltā zirgā, bet par piedzītiem muskuļiem, pulsiem, sāpēm potītēs, noskrietā laikiem, distancēm. Skrējēja dienasgrāmata palīdz pašam organizēt treniņus un saprast kļūdu vai veiksmes cēloņus. Lasīt tālāk.
Pēc izdevušās pirmās “Uzdrošinies noskriet” akcijas, sapratām, ka iesāktais jāturpina. Bezkaunīgi Renāram prasīju – vai viņš ir gatavs atkal palīdzēt? Un man bija sajūta, ka Renāram škiet, ka nevis viņš palīdz mums, bet ka mēs dodam viņam iespēju. Iespēju padarīt citus no skriešanas atkarīgus. Viņš ne tikai palīdzēja atlasīt akcijas dalībniekus, piedalījās plānu sastādīšanā un koptreniņā, bet nolika malā sportiskās ambīcijas un sacensībās palīdzēja turēt tempu. Un ja Latvijā būtu vairāk šādu skrējēju, kas ne tikai paši ātri un pa pirmām vietām skrien, trenējas divas reizes dienā, bet vēl atrod laiku, lai ar skriešanu aplipinātu citus, tad latvieši nebūtu sliktāki skrējēji par kenijiešiem. Lasīt tālāk.
VSK Noskrien akcijas “Uzdrošinies noskriet 2″ dalībnieki gatavojas savam pirmajam maratonam Valmierā 18. septembrī. Viņiem nepieciešams mūsu padoms, atbalsts un līdzi jušana. Lasīt tālāk.
Sestdiena. 2011.gada 11.jūnijs. Saulains rīts. Dzelzceļa stacija. Virziens diezgan tradicionāls – Sigulda. Biļete vienā virzienā 1.30Ls. Kompānija es, Vizbulīte un Diāna. Sarunas. Sigulda. Kaķu māja un garšīgās maizītes. Siguldas pilsētas laukums. Panorāmas rats. Trepītes, trepītes un vēlreiz trepītes – atmiņas no rudens. Parādās pirmie odi. Gaujas tilts. Asfaltētais celiņš. Serpentīns. Starta/finiša vieta. Reģistrācija. Starta numurs un čips. Lasīt tālāk.
Neformālās sarunās policisti stāsta par saviem arestu kurioziem, pavāri par ēdieniem ko taisījuši slavenībām un datoriķi par to cik ātri var iekļūt tavā draugu profilā. Skrējēji stāsta par citiem trakajiem skrējējiem. Par Didzi un viņa pusmaratoniem brokastu vietā vai par Mareka attiecībām ar strūklakām.
Par Aināru es stāstu apmēram tā. “Mums komandā ir viens džeks. Reāli aizņemts, daudz darba, visādi pienākumi, ka pat pusdienas nav laika ieēst. Vienīgā iespēja viņam skriet ir uz miega rēķina. Ceļas ātrāk nekā pārējā ģimene un iet skriet. Un jāskrien viņam ļoti ātri, jo mazi bērni, kā zināms, arī agri ceļas.” Lasīt tālāk.