VSK Noskrien akcijas “Uzdrošinies noskriet 2″ dalībnieki gatavojas savam pirmajam pusmaratonam Valmierā 18. septembrī. Viņiem nepieciešams mūsu padoms, atbalsts un līdzi jušana.
Vai esi redzējis cilvēku kas no rīta skrien? Protams, ka esi redzējis. Tavuprāt, tā ir jēdzīga nodarbe vai bezjēcīga? Noteikti jebkurš teiks, ka noderīga – skriet tas ir forši, fizkultūra. Bet Kārlim Apkalnam uzreiz ir jautājums – “Cik cilvēki no šī skrējēja rīta agrumā tiek pabaroti? Nav bezjēdzīgākas nodarbes kā no rīta skriet pa parku.” Un pēc brīža viņš paziņo, ka šogad otro reizi ir noskrējis Nordea Rīgas maratonu. “Jo, ja to dara pietiekami ilgstoši un pietiekami regulāri, tad šis cilvēks, kas no rītiem skrien, var izdarīt ko vērtīgu.” Lasīt tālāk.
Septiņas meitenes un pieci puiši šogad Valmieras maratona ietvaros pievienosies garo distanču skrējējiem, jo pirmo reizi mūžā skries pusmaratonu sacensībās. Viņi skries, VSK Noskrien komanda viņus atbalstīs un palīdzēs treniņos, un cerams, ka visiem pietiks spēka, drosmes un motivācijas 18. septembrī iziet uz starta līnijas un noskriet pusmaratonu. Lasīt tālāk.
Pēc izdevušās pirmās “Uzdrošinies noskriet” akcijas, sapratām, ka iesāktais jāturpina. Bezkaunīgi Renāram prasīju – vai viņš ir gatavs atkal palīdzēt? Un man bija sajūta, ka Renāram škiet, ka nevis viņš palīdz mums, bet ka mēs dodam viņam iespēju. Iespēju padarīt citus no skriešanas atkarīgus. Viņš ne tikai palīdzēja atlasīt akcijas dalībniekus, piedalījās plānu sastādīšanā un koptreniņā, bet nolika malā sportiskās ambīcijas un sacensībās palīdzēja turēt tempu. Un ja Latvijā būtu vairāk šādu skrējēju, kas ne tikai paši ātri un pa pirmām vietām skrien, trenējas divas reizes dienā, bet vēl atrod laiku, lai ar skriešanu aplipinātu citus, tad latvieši nebūtu sliktāki skrējēji par kenijiešiem. Lasīt tālāk.
VSK Noskrien akcijas “Uzdrošinies noskriet 2″ dalībnieki gatavojas savam pirmajam maratonam Valmierā 18. septembrī. Viņiem nepieciešams mūsu padoms, atbalsts un līdzi jušana. Lasīt tālāk.
Pēc izdevušās pirmās “Uzdrošinies noskriet” akcijas, sapratām, ka iesāktais jāturpina. Bezkaunīgi Renāram prasīju – vai viņš ir gatavs atkal palīdzēt? Un man bija sajūta, ka Renāram škiet, ka nevis viņš palīdz mums, bet ka mēs dodam viņam iespēju. Iespēju padarīt citus no skriešanas atkarīgus. Viņš ne tikai palīdzēja atlasīt akcijas dalībniekus, piedalījās plānu sastādīšanā un koptreniņā, bet nolika malā sportiskās ambīcijas un sacensībās palīdzēja turēt tempu. Un ja Latvijā būtu vairāk šādu skrējēju, kas ne tikai paši ātri un pa pirmām vietām skrien, trenējas divas reizes dienā, bet vēl atrod laiku, lai ar skriešanu aplipinātu citus, tad latvieši nebūtu sliktāki skrējēji par kenijiešiem. 
km 
-